Pamestās raktuves atradās gravas vidū. Kādreiz ar lielām pūlēm klintīs izdobtās šahtas līdzinājās pagrabiem vai alām. Pa pašu gravas vidu tecēja neliels strautiņš, un tā malās bija saskatāmas nokvēpušas būdas un citas pussabrukušas celtnes.
Abi pulki apstājās netālu no būdām un apmainījās signāliem. Pēc īsām pārrunām navahi ieteica katram atstāt gūstekņus savā krastā divu cilvēku apsardzībā, bet pārējie astoņpadsmit indiāņi un tikpat daudz mednieki tad sastaptos lejā pie raktuvju ēkām un tur izvēlētos apspriedes vietu, vispirms, protams, izpīpējuši «miera pīpi» Sis priekšlikums Seginam nepatika. Viņš saprata, ka, gadījumā, ja sarunas izjuks, kauja un pat uzvara pār astoņpadsmit indiāņiem šādos apstākļos viņam nedos nekāda labuma. Pirms mednieki pēc uzvaras paspēs nokļūt pie baltajām gūsteknēm, abi navahi, kas viņas apsargās, tās aizvedīs atpakaļ un varbūt (briesmīgi iedomāties) pat nonāvēs neaizsargātās sievietes.
Viņš bija arī uzzinājis, ka ceremonija ar «miera pīpi» ir tikai laika vilcināšanai, kas vēlama indiāņiem un bīstama medniekiem, jo katru brīdi varēja piesteigties Dakomas pulks. Bet ienaidnieks no saviem priekšlikumiem neatkāpās, un bija jāpiekāpjas. Mednieki nokāpa no zirgiem, nolaidās pie strauta un tur sastapās af navahiem seju pret seju, un dažas minūtes klusēdami viņi vēroja viens otru. Noteikumu par «atbruņošanos» abas puses bija izpildījušas pilnīgi vienādi: kara cirvji vieniem, revolveri un naži otriem pašā nevainīgākajā kārtā rēgojās no apmetņu apakšas.
Beidzot savstarpējā apskate beidzās, un viņi ķērās pie lietas. Ilgi visi meklēja izdevīgu vietu, kur varētu aplī apsēsties un sākt pīpēt «miera pīpi».
Segins ieteica iekārtoties savā būdā, kas bija saglabājusies labāk par citām. Tā bija veca kausētava — smēde, un vēl tagad daži piederumi mētājās uz grīdas. Būdā bija viena liela istaba ar pavardu vidū, kurā atradās daudz gadus atpakaļ izdzisušas ogles. Divi vīri iekurināja uguni, pārējie apsēdās uz akmeņiem un uz grīdas ap uguni.
Pīpe, ko aizdedzināja vecākais navahs, lēni sāka iet no viena pie otra. Segins ievēroja, ka navahi ievilka nevis kā parasts divus dūmus, bet pīpēja ilgi, daudz un vispār kavēja laiku. Kad pienāca mednieku kārta, pīpe atrl pārgāja no rokas rokā. Iepriekšējā, tā saucamā «miermīlības izpausme» bija nobeigta, un Sākās sarunas.
Tūlīt pēc pirmiem vārdiem kapteinis ndjauta briesmas. Navahi, sevišķi jaunie, izturējās ļoti nekaunīgi un lietoja izaicinošu toni, ko mednieki nevarēja vienaldzīgi uzklausīt. Viņi nevienu minūti nebūtu to cietuši, ja nesaprastu to bēdīgo stāvokli, kādā atradās viņu vadonis. Aiz cieņas pret viņu kaut arī ar lielām grūtībām, viņi valdīja sevi, tomēr mazākā dzirksts varēja izsaukt vispārēju ugunsgrēku.
Pirmais jautājums, ko vajadzēja izšķirt, bija — gūstekņu skaits. Navahiem bija deviņpadsmit gūstekņu, bet baltajiem — divdesmit viens, neskaitot «noslēpumu valdnieci» un piecas meksikānietes. Pārsvars bija Segina pusē, bet indiāņi nekavējās uzstādīt prasību saņemt divus sar- kanādainos pret vienu balto, paskaidrodami, ka lielākā daļa gūstekņu, kas saņemti viņu pilsētā, vēl gandrīz bērni. Segins paziņoja, ka tādu neprātīgu prasību viņš nevar atzīt, bet tā kā viņš pie sevis gūstekņus negrib paturēt, tad ir ar mieru pret deviņpadsmit baltajiem atdot visus savus gūstekņus, skaitā divdesmit vienu.»
«Divdesmit vienu!» iesaucās jauns navahs. «Es saskaitīju divdesmit septiņus!»
«Sešas no kopējā skaita pieder mums, jo tās ir meksikānietes.»
«Sešas baltās!» indiānis iesaucās. «Viņu tur bija tikai piecas. Kur tad sestā? Tā varbūt mūsu karalierife? Viņai balta seja, un varbūt kapteinis to kļūdaini uzskata par bālģīmi.»
«Ha-ha-ha!» sāka smieties navahi, «mūsu karalieni noturēt par bālģīmi! Tas ir kaut ķas jauns!»
«Jūsu karaliene, ja jūs gribat viņu tā saukt,» Segins teica, «ir mana meita.»
«Kas par niekiem!» indiāņi nicinoši smējās.
«Jā, viņa ir mana meita,» skaļi un uztraukumā drebošā balsī teica Segins.
«Tas nevar būt,» atbildēja viens no runātājiem. «Tava meita atrodas mūsu gūstekņi starpā, to mēs zinām. Viņā ir balta kā kalngalu sniegs, un viņas zeltainajiem matiem krāsa kā zelta aprocēm. Bet mūsu karalienei ir melni mati un tumša seja. Mūsu cilts vidū ir daudz sieviešu ar tikpat baltu ādas kreisu kā viņai, bet galvenais ir tas, ka mati viņai melni kā vārnas spārni. Mūsu dzimtās bērni vienmēr līdzinās viens otram, un es domāju, ka tās tas ir arī pie baltajiem. Ja mūsu karaliene, kā tu saki, ir tava meita, tad tā meitene, kas atrodas mūsu gūstā, nav tava meita. Tu nevari būt viņu abu tēvs, jo viņas tik maz līdzinās viena otrai. Bet pietiek par to runāt. Karaliene ir no mūsu cilts. Tā ir Montesumas bērns, navahu karaliene.»
«Karaliene mums tūlīt jāatdod, jo viņa ir mūsu, un mēs viņu prasām!»
Velti Segins pierādīja savas tēva tiesības, velti viņš skaidroja nolaupīšanas laiku un sīkumus — navahi spītīgi turpināja kliegt.
«Tā ir mūsu karaliene, atdod mums viņu!»
Aizkustinošā un pārliecinošā daiļrunībā Segins sāka izskaidrot vecajam virsaitim, kura meita atradās līdzīgā stāvoklī ar Adeli, savas tiesības uz atrasto meitu, bet jaunie kareivji viņa dedzīgo runu izsmēja. Kāds pat teica: «Baltais virsaitis murgo.» Indiāņi paziņoja, ka viņi neatzīs ņekādus maiņas noteikumus, ja viņiem neatdos viņu karalieni. Bija skaidrs, ka māņticīgie indiāņi karalienei piešķir kādu noslēpumainu nozīmi. Pat starp viņu un Da- komu tiem izvēle jau bija iepriekš izlemta, un savu prasību viņi uzstādīja tik nekaunīgā veidā, ka mednieki sajuta liktenīgā atrisinājuma tuvumu. Bises nebija līdzi, un sarkanādainie tikai no tām baidījās, Viņi nešaubījās par uzvgru, ja kauja notiktu šādos apstākļos.
Un arī mednieki dega nepacietībā uzsākt tuvcīņu: viņi bija pārliecināti par uzvaru un gaidīja tikai sava vadoņa zīmi. Bet pretēji viņu gaidām Segins griezās pie viņiem ar uzaicinājumu apbruņoties ar pacietību un aukstasinību. Tad, rokām aizsedzis seju, viņš nogrima domās.
«Brāļi,» pēc īsām pārdomām beidzot teica Segins, «jūs atsakāties ticēt, ka es esmu jūsu karalienes tēvs. Divas no jūsu gūsteknēm — ir viņas māte un māsa. Ja jūs savos apgalvojumos esat patiesi, tad jūs nevarat atteikties no mana priekšlikuma. Atvediet šīs divas gūsteknes, un es pavēlēšu atvest jauno karalieni, Ja viņa savu māti un māsu nepazīs, tad varēs brīvi atgriezties pie navahiem.»
Henrijs pēc īsām pārdomām saprata, ka Seginu uz šo soli mudina rūgti, kaut arī pamatoti atzinumi. Acīmredzot viņš saprata, ka karalienes atgriešanās ir negrozāms noteikums, bez kura apmaiņa nevar notikt, un tad viņa sieva un meita tiks aizvestas gūstā, kur viņas sagaida briesmīgs liktenis. Turpretī karalienei navahi sarīkos jūsmīgu sagaidīšanu. Viņš ziedoja vienu, lai izglābtu divaš'.
Un vēl Seginam bija arī cits nodoms. Viņš cerēja, ka tad, kad viņa sieva un Zoja būs še pie viņa, pietiks ar īsu cīņu, lai iegūtu dārgās gūsteknes, varbūt pat nezaudējot Adeli. Tas bija bezizejas stāvokļa izsaukts, riskants mēģinājums. Segins nekavējās šo nodomu paziņot saviem biedriem, lūgdams viņus pagaidām būt prātīgierņ uņ aukstasinīgiem,
Noklausījušies priekšlikumu, Indiāņi Iegāja apspriesties dziļāk istabā. Pēc viņu sejas Izteiksmes varēja nojaust, ka viņiem nav iebildumu. Viņi jau agrāk ar zīmju palīdzību bija sarunājušies ar karalieni, ka gaidāms Dakomas pulks. Lai iegūtu laiku, viltīgie indiāņi apspriedās veselu stundu, un beidzot paziņoja, ka priekšlikumu pieņem.
Katra puse aizsūtīja divus cilvēkus pēc gūsteknēm. Kad viņas atveda, norisa aizkustinoša Segina un viņa ģirrienes satikšanās; bet mātes prieka pilnie izsaucieni par beidzot atrasto un pazudušo meitu neatrada atbalsi Adeles sirdī. Jaunā karaliene palika nejūtīga un izbrīnā vēroja šīs sievietes skārienus, asaras un glāstus, klausoties, ka viņu sauca par savu meitu. Pa to laiku Zoja apkampa savu tēvu, bet līgavainis ar skūpstiem un asarām pārklāja viņas izstiepto roku.
Indiāņi gavilēja un bija tik cietsirdīgi, ka pārtrauca sirsnīgo satikšanos un aizveda gūsteknes atpakaļ, bet sarunas atjaunojās.
Indiāņi palika pie saviem noteikumiem: pieaugušās sievietes viņi bija mierā mainīt vienu pret vienu, par Da- komu deva divas, bet par pārējiem nepilngadīgajiem indiāņiem deva vienu balto pret diviem. Tādā gadījumā mednieki varēja izpirkt tikai divpadsmit gūsteknes.
Redzēdams, ka indiāņi nolēmuši nepiekāpties, Segins bija ar mieru, tika! pieprasīja, lai viņam atļauj izvēlēties atbrīvojamās gūsteknes, bet arī šo pilnīgi dabisko prasību noraidīja. No šī brīža vairs nepalika šaubu par ieilgušo sarunu iznākumu.
Jaunais virsaitis, kas bija ģērbies huzāru drēbēs, piecēlās. Viņš bija no visiem Vismazāk piekāpīgs. Šegin§ bija dzirdējis no Rubes, ka šim cilvēkam pakļaujoties indiāņi, kaut gan viņš nepelnī ne mazākās cieņas.
«Kamdēļ,» viņš prasīja, «bālģīmju virsaitis pats vēl^s izvēlēties atbrīvojamās gūsteknes. Vai tikai viņš nedomā izvēlēties jauno meiteni ar zeltītajiem matiem?»
Šīs nekaunības pārsteigts, Segins klusēja un gaidīja, cik tālu beidzot ies jaunais indiānis savā nekaunībā.
«Ja jau baltais virsaitis domā, ka mūsu karaliene ir viņa meita, kamdēļ tad viņas māsa nevar palikt pie tās mūsu pilsētā?»
Atkal sekoja klusums. Segins bija pilnīgi mēms.
«Kamdēļ zeltmatainā meitene nevar palikt pie mums? Es gribu viņu ņemt par sievu, un es taču esmu navahu virsaitis, Montesumas pēctecis un karaļa dēls.»
Uzskaitīdams savus titulus, mežonis lepnumā pārlaida skatienu pār visiem klātesošajiem. Henrijs paskatījās Se- ginā: tā acis dega ļaunā mirdzumā (tas ar viņu gadījās vienmēr pirms dusmu lēkmes), dzīslas uz kakla piepampa, viss stāvs likās it kā izauga. Tuvojās krīze, šai brīdī atkal atskanēja ērgļa kliedziens, un šai kliedzienā jaunais indiānis it kā smēlās jaunu nekaunību.
«Bet kas tad ir šī meitene, ko es gribu ņemt par savu sievu? Meita niecīgam cilvēkam, ko pat savējie sevišķi necieni. Bet man viņa patīk, un šai naktī es viņu pulka priekšgalā vedīšu uz navahu zemi…»
Šo teikumu viņam nebija lemts nobeigt, jo Segina lode ieurbās viņa pierē. Indiānis nokrita, un viņa pierē bija redzams sarkans caurums ar zilganu apdeguma apli. Indiāņi un mednieki acumirklī pietrūkās. No Visu krūtīm atskanēja kliedzieni, aicinājumi atriebt, un nākošajā brīdī iesākās vispārēja cīņa.
Būdā atskanēja vaidi un lāsti. Bija dzirdami sitieni un nāvīgi ievainoto smagie kritieni, bet dzīvi palikušie smaka pulverdūmos.
Pašā kaujas sākumā Henrijs, kas bija apbruņojies ar revolveri, izšāva tuvākā indiānī un pēc tam, gandrīz netē- mēdams, izšāva arī pārējos šāvienus. Aizbāzis revolveri aiz jostas, viņš devās pie durvīm, bet durvis viņa priekšā aizkrita ciet. Viņš apgriezās un atradās ar seju tieši pret indiāni, kura rokā bija pacelts kaujas cirvis.
Henrijs metās viņam virsū, bet nepaspēja vēl izraut savu nazi, kad sajuta aukstās dzelzs pieskārienu plecam. Ievainojums bija viegls, pretinieki saķērās un viņu starpā iesākās cīņa. Ieročus lietot viņi nevarēja un tādēļ tikai lauzās, piecēlās atkal, un pie kāda kritiena viņi uzgrūdās pussagruvušajai sienai, kas sitienu neizturēja un sabruka, tā cīnītāji atradās klajā laukā.
Krītot Henrijam beidzot izdevās izraut savu nazi, bet Tīkoties ar to viņš nevarēja, jo viņa roku turēja indiānis.
Tad viņi abi nokrita zemē. Indiānis pakrita apakšā un pēkšņi sāka gārgt, viņa roka, kas žņaudza Henriju, atlaidās un acis aizvērās — viņš bija miris. Henrijs tūlīt nesaprata, kas noticis. Bet izrādījās, ka indiānis uzkritis viņa nazim, uzgūlies tam ar savu smagumu un dabūjis nāvīgu ievainojumu.
Kad Henrijs bija atbrīvojies no ienaidnieka, viņa pirmās domas bija steigties palīgā Zojai.
Henrijs nepalika skatīties tajos, kas cīnās, bet viņš meklēja Zoju un Segina kundzi. Pēkšņi viņš ieraudzīja sieviešu plīvojošās drēbes. Tur abi indiāņi veda gūsteknes uz navahu nometni. Viņš tās pazina un gribēja steigties tām palīgā, bet šai brīdī ieradās piecdesmit vīru liels indiāņu pulks, lai viņas pavadītu. Tādos apstākļos kaut ko uzsākt būtu nepiedodams neprāts.
Henrijs steidzās atpakaļ, turp, kur atradās zirgi un sagūstītie navahi. Kad viņš gāja pāri gravai, garām nosvilpa divas lodes. Viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja medniekus, kas auļiem bēga no milzīga indiāņu jātnieku pūļa. Tas bija Dakomas pulks. Nezinādams ko iesākt, Henrijs noslēpās aiz kaktusu krūma un sāka vērot.
Sasnieguši būdas, mednieki aizauļoja tām garām un atšaudīdamies turpināja bēgt. Lielākā daļa indiāņu viņiem sekoja; pārējie palika uz vietas un sāka pārmeklēt apkārtni. Henrijs līda uz priekšu, atrada ieeju kādā apakšzemes ejā un tur noslēpās.
Senāk, kad te norisa darbi, jādomā, te bija ielikta mīna. Tā bija ierakta vairākus metrus dziļi, bet pēc tam pamesta. Henrijs nosēdās zemē, atspiedās pret cieto sienu un varēja novērot daļu no gravas pa ejas caurumu. Viņš vēl nebija nomierinājies, kad ieraudzīja divus cilvēku stāvus, kas rāpās uz to pašu caurumu.
Aiz viņiem bija saskatāms kāds pusducis mežoņu, kas pārmeklēja krūmus un acīmredzot meklēja noslēpušos bāl- ģīmjus. Līdējos Henrijs pazina Godē un Rihteru. Viņi bija jau gandrīz izbēguši briesmām, kad ārsts kā par nelaimi sataustīja zem rokas interesantu iezi, pacēla to, sāka apskatīt un, saskatījis atradumā dabaszinātniekam kaut ko jaunu, mēģināja to novietot savā somā. Bet pasaulei nebija lemts šo pašaizliedzīgā zinātnieka atradumu redzēt, jo piesteigušies indiāņi ar šķēpiem nodūra abus bēgļus. Henrijam bija jāapraud lieliskais ārsts un savs uzticamais kalps, jautrais kanādietis.
Nabaga, nabaga Rihtersl Viņam no galvas nolidoja ārsta cepurīte, un asiņainā skalpēšaria bija atlīdzība par uzticīgo kalpošanu zinātnei. Otrs navahs ar nazi rokā stāvēja uz ceļiem blakus Godē. Viņš ilgi tīksminājās par bālģīmja iecirtotajiem matiem un jau priecājās par brīnišķo rotu pie savas kaujas jostas. Mežonim acīmredzot gribējās saglabāt šo skalpu tā, lai no tā nepazustu neviens mats, tādēļ viņš apvilka lielu riņķi ar nazi, tad ar vienu roku satvēra matus, ar otru… bet pirms nazis pieskārās ādai, indiānim par lielu brīnumu un bailēm skalps nonāca bez kādām pūlēm un bez asins piles — viņa rokās palika parūka, bet Godē galva pamirdzēja kaila un gluda kā marmors.
Indiānis šausmās iekliedzās, parūka viņam izkrita no rokām, viņš atrāvās atpakaļ un nokrita pie ārsta līķa. Pēc šī kliedziena saskrēja indiāņi, un visi pēc kārtas sāka apskatīt šo nekad neredzēto brīnumu.
Viens no viņiem bija mazliet drošsirdīgāks, paņēma parūku rokās, un visi ar ziņkāri sāka to apbrīnot. Viens pēc otra viņi piegāja un aizskāra Godē galvaskausu un brīnījās. Tad varonis noņēma savu spalvu galvas segu, otrādi uzmauca parūku un aizgāja, lepni ļodzīdamies, nemaz nebēdādams par to, ka mati līda degunā.
Bet Henrijam smiekli nenāca ne prātā. Viņu nomāca divu tuvu cilvēku nāve. Viņš domāja, vai Segins dzīvs? Kas ar Zoju? Vai viņu aizvedīs gūstā un padarīs par verdzeni kādam nežēlīgam mežonim?… Beidzot arī viņa paša stāvoklis bija ne mazāk briesmīgs, un viņš neredzēja nekādas izejas. Tomēr, ja viņš arī domāja par savu dzīvību, tad tikai tādēļ, lai izglābtu Zoju. O, ja viņam izdosies izkļūt brīvībā, viņš izlietos visus savus spēkus un līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi. Viņš organizēs pulku un neliksies mierā, kamēr neatbrīvos Zoju, jo viņas mīlestībai viņš svēti ticēja.
Nelaimīgais Segins! Tagad Henrijs saprata, kamdēļ cilvēks var palikt par skalpu mednieku. Viņš juta, ka viņa dvēselē pret indiāņiem aug ienaids.
Visas šīs domas kā zibens izskrēja caur Henrija galvu. Viņš sāka apskatīt savu paslēptuvi, lai pārliecinātos, cik tā droša, jo indiāņiem varēja ienākt prātā pārmeklēt arī šīs alas. Apskatījis alu, Henrijs tās dziļumā ievēroja divus mirdzošus punktus.
Nenovērsdams acis no nezināmā ienaidnieka, viņš sataustīja pulvermaku un pielādēja revolveri. Tai laikā, kad viņš lādēja, atskanēja tikko dzirdams revolvera gaiļa piesitiens, mežonīgā zvēra acis pamirkšķinājās, nodrebēja — viņš, protams, gatavojās uzbrukt. Zibens ātrumā Henrijs pacēla revolveri, bet pirms viņš paspēja izšaut, atskanēja cilvēka balss:
«Pagaidiet, velns lai paraujI Bet es taču domāju, ka manā priekšā sēž nelietis indiānis. Kas jūs esat? Bils Harejs? Nē?»
«Nē,» Henrijs teica, «es neesmu Bils Harejs.»
«Jā, Bils būtu mani agrāk pazinis. Viņš būtu pazinis Mazo pēc acīm, bet vecais savukārt būtu pazinis Bilu. Baidos, ka nabaga Hareja vairs nav šai pasaulē. Ak, nolādēta lietai Lūk, ko nozīmē palikt bez bisesl Ar savu ka- rabīni man nebūtu šai bedrē jāslēpjas kā kādam bailīgam zvēram. Jā, pagalam mana brīnišķā bise, pagalam arī mana nabaga ķēve. Un es esmu neapbruņots un neaizsargāts. Nolādēts liktenis… Jūs esat kapteiņa jaunais draugs?»
«Jā.»
«Es neredzēju, ka jūs še ienācāt, citādi, protams, es būtu sācis runāt agrāk. Es esmu ievainots rokā un laikam apskatīju savu ievainojumu tai laikā, kad jūs ienācāt. Par ko tad īsti jūs mani noturējāt, kad gribējāt šaut?»
«Nu, mazākais par brūno lāci.»
«Ha-ha-hāl Lūk, kāds joks! Nu, ja es sastapšu Hareju, tad viņš varēs nosmieties par to, ka veco Rubi noturēja par brūno lāci… Ha-ha-hā!»