Zvēru mednieks apsēdās blakus Henrijam, lai varētu sarunāties klusāk un novērot, kas notiek ārpusē.
Jauns indiāņu bars apstājās pie līķiem. Tāpat kā iepriekšējie, viņi lielā pārsteigumā apskatīja spīdošo, kailo Godē galvaskausu. Henrijs pastāstīja Rubem par savām bažām, ka viņu paslēptuvi var atklāt.
«Maz ticams,» Rube čukstot atbildēja. «Viņi taču neapskatīs visas šahtas, jo abās pusēs to būs vairāk kā simts. Gandrīz visi mūsējie noslēpušies. Es drīzāk domāju, ka indiāņi dosies uz citu pusi… Nolādēts, suns skrien! Ak, draudziņ, viņš taču mūs nodos!»
Henriju pārņēma vecā zvēru mednieka šausmas, jo viņš redzēja, ka Alps skraida pa gravu, osta un meklē sava saimnieka pēdas. Beidzot, tās saodis, viņš uzdūrās nonāvēto līķiem, uz brīdi apstājās, bet tad ar vienu lēcienu atradās alā un metās pie sava saimnieka. Priecīgais indiāņu kliedziens šai brīdī nelaimīgajiem cietumniekiem vēstīja, ka viņu paslēptuve atklāta. Velti Rube dzina Alpu ar kāju projām, izdzīts no alas, viņš pie ieejas sāka žēli gaudot, bet tur jau salasījās navahu pulciņš un, skaļi trokšņodams, aizdedza ugunskura liesmu.
«Lūk, kad vajag laist darbā revolveri,» Rube teica, «pielādējiet to ātrāk ar sešiem šāvieniem.»
«Vai tikai paspēšu?»
«Paspēsitl Viņi tūlīt ies uz telti pēc lāpām. Sagatavojieties nošaut pēc iespējas vairāk.»
Tikko Henrijs beidza lādēt, kad pie ieejas parādījās indiānis ar degošu pagali, ko viņš gribēja iesviest alā, lai to apgaismotu.
Henrijs izšāva, un indiānis beigts uzkrita uz pagales. Atskanēja nikni indiāņu kliedzieni, bet viņi atlēca no ieejas.
Pēc neilga laika pastiepās kāda roka un aizvilka līķi no alas, bet vēl pēc kāda laika indiāņi sanesa žagarus, salika pie alas ieejas sārtu un aizdedzināja.
Asi, smacīgi dūmi sāka piepildīt alu, un Henrijs jau gandrīz bija noslāpis, kad Rube teica:
«Tagad laiks, uz priekšu!»
Varonīgā izmisumā Henrijs metās uz priekšu, izšāva vienu, otru reizi… Ap viņu pazibēja kara cirvji, naži… Vēl šāviens un …
Kad viņš atguva samaņu, viņš gulēja uz zemes, un Alps laizīja viņa seju. Nesamaņa nebija vilkusies ilgi, indiāņi stāvēja turpat ap viņu un, rokas plātīdami, savā starpā sarunājās. Kāds no viņiem atgrūda citus, kas stāvēja tuvāk. Tas bija Dakoma.
Henriju uztrauca stiprās sāpes galvā. Viņš baidījās, vai tikai viņam jau nav noņemts skalps. Viņš aptaustīja galvu un matus, pārliecinājās, ka galva ievainota ar kara cirvi, bet ievainojums nebija bīstams. Viņš atminējās savu biedru un sāka skatīties apkārt, bet Rubi nekur neredzēja. Vai patiesi viņam izdevies aizbēgt?
Henrijam ilgi domāt par šo lietu neļāva. Divi indiāņi viņu paņēma, aizveda pie nodegušās būdas un sasēja rokas un kājas. Tur saistīti atradās vēl citi mednieki. Starp viņiem bija bijušais jāšanas mākslinieks Sanhess, īrs ar sarkaniem matiem — Barnejs, un vēl trīs, kuru vārdus Henrijs nezināja. Gūstekņi vai nu sēdēja, vai stāvēja nodegušās būdas drupu priekšā, no kurām indiāņi vilka ārā savējo un balto līķus. Starp pēdējiem Henrijs baidījās ieraudzīt Seginu, bet par laimi viņa tur nebija. Indiāņi pilnā kaklā bļaustījās un draudēja bālģīmjiem atriebties.
Pēc šīs ceremonijas viņi gūstekņus uzsēdināja, pareizāk sakot, uzlika uz mūļiem tā, ka kājas sasēja uz mūļa krūtīm, rokas zem vēdera, bet zods atspiedās pret muguru (ļoti neērts stāvoklis). Mūļi nebija pieraduši pie šādiem jātniekiem, tādēļ viņi zviedza un spārdījās, tādējādi piesietajiem gūstekņiem radīja jaunas sāpes un sagādāja lielu prieku mežonīgajiem mocītājiem.
Navahi sadalījās divās daļās un sāka virzīties pa gravas abiem krastiem. Viens pulks veda sagūstītās meksikā- nietes un savas cilts bērnus, otrs Dakoma vadībā paņēma Henriju un citus medniekus. Visi devās vienā virzienā — caur tuksnesi uz rietumiem.
Pēc četrām ceļojuma dienām, pēc četrām saistīto gūstekņu moku dienām viņi nonāca Navahu ielejā. Gūsteknes, ko veda pirmais pulks, jau bija priekšā, un salaupītie ganāmpulki brīvi ganījās ielejā.
Sieviešu un bērnu pūlis iznāca pretim saviem kareivjiem. Cilvēku bi-ja daudz, tādēļ jādomā, ka arī kaimiņu ciltis bija ieradušās apsveikt uzvarētājus.
Henrijs ievēroja daudzas spāņu tipa sievietes. Tās bija gūsteknes, kas vēlāk apprecēja indiāņu vīrus, vai kas bija saņemtas gūstā kā bērni, kas tagad bija aizmirsuši savu tautu un savu valodu, tā kā tas bija noticis ar Segina vecāko meitu. Arī šīs sievietes dalījās vispārējos priekos.
Beidzot gūstekņiem atraisīja saites. Visa miesa sāpēja, viņus nolika zemē, rokas un kājas piesēja pie zemē iedzītiem mietiem. Viņus novietoja pa diviem tā, ka viena galva atradās uz otra ceļiem. Tā ne rokas, ne kājas nevarēja pakustināt, varēja grozīt tikai galvu un redzēt priekšā un uz sāniem no sevis.
Ar Henriju pārī bija sarkanmatainais Barnejs. Tiklīdz gūstekņi bija novietoti, viņus tūlīt ielenca sievietes, tās dziedot un smejoties sāka ap tiem dejot. Sevišķu uzmanību sev pievērsa Henrija pāris, bet Henrijs ilgi nevarēja izprast iemeslu. Izrādījās, ka īrs pazaudējis savu cepuri,
un viria zeltītie, ugunīgie mati bija jautrā pūļa vērības iemesls.
Gūstekņi ļoti labi saprata, ja viņus nenonāvēja tur gravā, kur sagūstīja, tad vienīgi tādēļ, lai pamocītu un upurētu savam dievam Kecakoatlam. Tas bija skaidrs, jo indiāņi nekad neatstāj dzīvus sagūstītos kareivjus, un Rube bija rets izņēmums.
«Tas ir viņu ugunsdievs,» Sanhess paziņoja, «pēc viņa pielūdzēju domām, tas ļoti mīl cilvēku gaļu, sevišķi ceptu. Lūk, paraugieties: kareivji jau sākuši izkrāsot savu miesu un vispār sakārto savu tualeti. «Mamanči», jādomā, drīz sāksies. Es esmu zinātkārs, bet tā kā citu izpriecu nav,- es labprāt paskatītos arī šo. Nelieši mazākais ar to varēja mūs iepriecināt.»
Sanhesa vēlme piepildījās. Indiāņi acīmredzot bija nodomājuši parādīt gūstekņiem navahu cilti visā tās mirdzumā un slavā. Viņus aizveda uz laukumu tieši iepretim templim, bet atstāja saistītus, kaut gan siksnas tik daudz atbrīvoja, ka viņi varēja sēdēt. Sis atvieglojums viņiem, protams, bija vairāk vērts nekā sagaidāmā izrāde.
Dejas un dziesmu dalībnieki zemojās troņa priekšā, uz » kura sēdēja Dakoma un Adele. Noslēpumu valdniece izskatījās skumja. Varbūt viņas sirdī bija iezagusies nožēla par tēvu, ko viņa atgrūda un kas bija viņu izrāvis no ienīstā virsaiša rokām, bet varbūt arī viņa atcerējās veco priesteri, ko nonāvēja viņas acu priekšā.
Henrijs tikpat kā neskatījās uz indiāņu izpriecām, kur notika sacīkstes ieroču lietošanas un jāšanas mākslā. Mežoņi auļoja, stāvēdami ar vienu kāju uz zirga muguras, šaudami norādītā mērķī. Citi, diviem zirgiem mežonīgi auļojot, lēca no viena uz otra. Beidzot rādīja veiklību, sviežot laso. Tad notika jātnieku cīņas, kur viens pūlējās izsist otru no segliem — kaut kas līdzīgs viduslaiku bruņinieku turnīriem. Patiesībā tā bija ļoti interesanta izrāde — cirks tuksneša vidū.
Sanhess šos vingrinājumus noskatījās ar lielāku baudu kā Henrijs. Pēkšņi viņa seja atdzīvojās, un viņš griezās pie kāda sarga navahu izloksnē:
«Pasaki saviem kareivjiem, ka es protu izdarīt tādus jokus, kādus nevar veikt pats veiklākais no jūsu jātniekiem, un ka es varu viņus iemācīt, kā jājāj ar zirgiem.»
Mežonis šos gūstekņa vārdus pateica virsaišiem. Tūlīt vairāki navahi, kas piedalījās sacīkstēs, pienāca pie Sanhesa.
«Tu,» teica viņi, «nožēlojamais baltais vergs, domā sacensties ar mums, navahu kareivjiem?»
«Nu, bet sakiet, vai kāds no jums prot jāt ar zirgu, stāvot uz galvas?» Sanhess nesamulsdams prasīja.
«Uz galvas? Kā tas …»
«Jā, stāvot uz galvas, kad zirgs lec auļiem.»
«Nu, ko tul To neviens nevar. Mēs te esam labākie jātnieki, un ari mēs to nevaram izdarīt.»
«Bet es varu!» svinīgā tonī paziņoja Sanhess.
«Viņš melo! Lielās! Ārprātīgs!» atskanēja indiāņu pūlī.
«Lai pamēģina, lai mums parāda,» teica kāds no virsaišiem. «Mums nav jābaidās, jo aizbēgt viņš nevar.»
«Dodiet man manu zirgu, un jūs redzēsit manu mākslu. Ir vērts paskatīties.»
«Kurš ir tavs zirgs?»
«Lūk, tas ābolainais mustangs tur pļavā. Atbrīvojiet man vietu, un jūs redzēsit.»
Raugoties norādītajā virzienā, Henrijs pie ganībās esošiem zirgiem ieraudzīja arī savu Moro.
Indiāņi pēc īsas apspriedes nolēma izpildīt gūstekņa lūgumu. Viņiem tršām nebija jābaidās, ka viņš varētu aizbēgt. Katrs indiāņu zirgs panāks šo ābolaino mustangu, un pie visām izejām no ielejas stāvēja sardze, tā ka, patiesību sakot, visa ieleja bija cietums.
Atbrīvots no siksnām, Sanhess sāka gatavoties. Viņš apņēma mustangam bifeļa ādu, tad paņēma to aiz iemauktiem un apveda vairākus riņķus pa vienām un tām pašām pēdām. Kad zirgs ar vietu bija apradis, viņš palaida pavadu un savādi iesaucās. Mustangs tūlīt sāka auļot un vienādos īsos lēcienos noauļoja vairākus apļus. Pēc diviem vai trim apļiem Sanhess uzlēca zirga mugurā un, nostājies uz galvas, apjāja vairākus riņķus.
Navahi pirmo reizi redzēja tādu joku, un viņu sajūsmai nebija robežu. Viņi lika to atkārtot tik ilgi, kamēr zirgs bija putās, bet Sanhess nosarcis kā gailis.
Nevērojot savu nogurumu, viņš neatstāja arēnu, pirms nebija parādījis indiāņiem visu savu mākslu un viņus pilnīgi pārsteidzis.
Pēc sacīkšu beigām gūstekņus atkal aizveda pie upes, bet Sanhesa starp viņiem vairs nebija. Viņa māksla tam izglāba dzīvību, jo navahi viņu iecēla par savu jāšanas skolotāju, tomēr aizliedza viņam satikties ar citiem gūs-, tekņiem.
Atvadoties un spiežot viņiem rokas, Sanhess teica:
«Nabaga draugi! Jūsu dēļ rītdiena mani baida. Es pūlēšos kaut ko izdomāt, lai jūs glābtu. Nezaudējiet drosmi, apdomājiet un apsveriet. Ak, kaut tikai mums izdotos iegūt laiku!»
Un, aiziedams no viņiem, varenais jātnieks uzmanīgi vēroja apkārtējos kalnus un mežus, it kā uzmeklēdams vietu, no kurienes varētu ierasties palīdzība nabaga gūstekņiem.