Nākošā rītā pirms saules lēkta navahi devās uz mežu, sagrieza rīkstes un atgriezusies sāka gatavoties svētkiem Sargi aizveda gūstekņus pie tempļa. Šoreiz nabaga Henrijs redzēja savu Zoju diezgan tuvu. Jaunā meitene no terases izstiepa pret viņu rokas un, it kā zaudējusi sajēgu par attālumu, gribēja mesties lejā, bet draudzeņu rokas viņu noturēja uz vietas.
Visi priekšdarbi cietsirdīgajai izpriecai bija pabeigti. Indiāņi nostājās divās rindās viens pret otru, izveidojot it kā dzīvu divsimt metru garu aleju, kas bija trīs soļus plata, un katrs indiānis bija apbruņojies ar rīksti. Gūstekņiem sitienu krusā bija jāizskrien caur šo aleju. Tam, kas izskrietu cauri visai alejai un laimīgi sasniegtu kalnus, apsolīja žēlastību.
Henrijs nolēma, ka aizstāvēs savu dzīvību līdz beidzamajai iespējai. Ne vienreiz vien šais dienās, kad pārdomāja bēgšanas plānu, viņš atcerējās to laiku, kad savu nekam nevajadzīgo dzīvību uzskatīja par nastu un sirsnīgi vēlējās nomirt, atcerējās Sevrenu, kas viņu bija izrāvis no šīs drūmās apātijas. Jā, toreiz tas bija pavisam kaut kas cits: viņš bija viens, bet tagad tas tā nav. Vienalga kādas ciešanas un pūles tas prasītu, viņš tomēr katrā ziņā gribēja dzīvot, lai satiktos ar Sevrenu un Seginu, lai kopējiem spēkiem mēģinātu atbrīvot mīļās gūsteknes un savas tagadējās nelaimes "biedrus. Viņa dvēselē tagad bija tik daudz jaunu jūtu, jaunu simpātiju, viņā bija pamodusies dzīvotgriba. Viņš bija iegrimis pārdomās. San- hesa panākumi deva arī viņam nelielas cerības izbēgt. Bet vispirms vajadzēja iegūt ieročus. Viņš bija ļoti labs skrējējs, un, pateicoties savām ātrajām kājām, varētu izglābties arī bez ieročiem. Bet ja starp navahiem atrastos kāds tikpat ātrs? Ar ko tad aizsargāties? Protams, viņu var nonāvēt, to viņš saprot, bet tādu ātru nāvi viņš izvēlētos daudz labāk nekā tās mokas, kas viņu sagaida še. Tātad ar ieročiem vai bez tiem, viņš nolēma izmēģināt laimi, kaut ari par šo mēģinājumu būtu jāsamaksā ar dzīvību.
Barneju atbrīvoja no saitēm, un viņam bija jāskrien pirmajam. Tai vietā, kur vajadzēja sākties skrējienam, stāvēja navahu pulciņš. Visi — vecie, bērni un slimie bija atnākuši, lai tīksminātos par izrādi.
Un, protams, nevienam no klātesošiem navahiem neienāca prātā, ka viens no gūstekņiem šai brīdī grib bēgt — bēgt no ielejas, kur atrodas simtiem cilvēku, kur sargi apsargā visas izejas, kur ganās mustangu bars, kas vienmēr ir pie rokas, lai panāktu bēgli.
Nabaga Barnejs devās ceļā. Viņš bija slikts skrējējs un nesasniedza pat pusceļu, kad sabruka. Asiņainu un bez samaņas viņu iznesa smejošajā pūlī. Otrajam un arī trešajam gūsteknim bija tāds pats liktenis. Tagad bija Henrija kārta.
Viņu atbrīvoja. Viņš izstaipīja un berzēja notirpušās kājas un rokas, sakopoja spēkus, aicināja sev palīgā visu savu enerģiju un drosmi priekšā stāvošajai cīņai. Deva signālu, indiāņi ieņēma vietas un vicināja savas nūjas, gaidot skrējiena un moku sākumu.
Dakoma visu laiku stāvēja Henrijam aiz muguras.
Ar skatienu Henrijs vēroja atstatumu starp Dakomu un viņu, atkāpās dažus soļus atpakaļ, it kā lai varētu ieskrieties, bet, nonācis blakus indiāņu virsaitim, ātri pret to apgriezās, acumirklī izrāva no viņa jostas kara cirvi un pacēla virs Dakomas galvas, bet tas no cirtiena paspēja izvairīties. Otram cirtienam vairs nebija laika. Kā neprātīgs Henrijs sāka skriet .. bet nevis caur aleju, kur divās rindās stāvēja jaunie kareivji, bet uz veču pusi, kas izrāva nažus, lai aizkrustotu bēglim ceļu un viņu nonāvētu, bet Henrijs izdarīja neparasti augstu lēcienu pāri dažu veču galvām, pārējos atgrūda un skrēja — skrēja ātri, pāri ielejai uz mežu, bet pēc brīža jau visi dzinās viņam pakaļ.
Henrijs skrēja iepriekš izvēlētā virzienā uz to vietu, kur ganījās zirgi. Kādu jūdzi noskrējis, viņš atskatījās. Labākie skrējēji bija kādus trīssimt soļus aiz viņa, bet Henrijs ar šausmām ievēroja, ka daži jau kāpj zirgos. Līdz zirgiem bija vēl kāda jūdze, bet vai Moro tik tālu dzirdēs, ja pasvilps? Henrijs nolēma mēģināt, un viņš griezīgi iesvilpās un sāka saukt:
«Moro, Moro!»
Un, lūk, no bara atdalījās kāds zirgs, tas bija Moro; viņš apskatījās apkārt, jautri iezviedzās un kā zibens devās pie sava saimnieka. Henrijs uzlēca viņam mugurā, un tāpat bez segliem un iemauktiem auļoja savā arābu zirgā ielejas rietumu nomales virzienā. Aiz viņa bija dzirdami indiāņu kliedzienni un lāsti, kad Henrijs atskatījās, viņš redzēja kādus desmit jātniekus, kas dzinās viņam pakaļ, bet tagad viņš vairs nebaidījās, jo ļoti labi zināja sava Moro pārākumu. Un, kad noauļojfs divpadsmit jūdzes, Henrijs sasniedza kalnu grēdu, viņš redzēja, ka viņa sarkanādainie vajātāji vēl atradās tikai ielejas vidū.
Dažas dienas atpūties labās ganībās, Moro bija pilnīgi atguvis savus spēkus, un viņš bez grūtībām sāka doties kalnā. 1
Ceļš gāja caur ciedru koku mežu, tas bija* līkumains un beidzot izvērtās par šauru taku, kas noveda pie bezdibeņa malas. Pie kraujas Henriju tūlīt ieraudzīs indiāņu sardzes posteņi.
Viņš nebija maldījies, tur bija sardzes postenis, bet par laimi tikai viens indiānis. Indiānis sēdēja pakalna galā, un viņa tumšsarkanais stāvs skaidri iezīmējās zilā debesu fonā. Starp viņu un Henriju bija divsimt metru liels atstatums, bet kāda trešdaļa no takas bija pilnīgi atklāta. Līdz šim indiānis nekā nebija dzirdējis, viņš sēdēja ar muguru pret bēgli un raudzījās ielejā. Viņa šķēps bija iedurts zemē, turpat atradās arī stops un bultas. Viņam rokās bija tikai kara cirvis un nazis.
Henrijs nolēma vienā mirklī sasniegt aizu, pirms vēl indiānis paspēs nokāpt no pakalna un aizkrustot viņam ceļu. Viņš sāka virzīties lēni un ļoti uzmanīgi. Lejā šņāca straume un apslāpēja Moro soļu troksni. Un tā, vērodams bīstamo ceļu un sargu, Henrijs virzījās gar kraujas malu. Pēc kādiem divdesmit soļiem Henrijs sasniedza nelielu laukumiņu un ar šausmām ieraudzīja, ka sargs nebija viens. Viņš instinktīvi satvēra Moro krēpes, tā bija zirgam zīme apstāties.
Ceļu aizsprostoja vēl viens indiānis, un viņam blakus bija divi zirgi. Mustangiem bija segli, un pie viena no tiem bija piesiets laso, kura vienu galu indiānis turēja rokās un, likās, snauda, bet blakus viņam bija stops, bulta un šķēps.
Bija jāiet tālāk, bet kā to izdarīt nemanītam? Atgriezties nebija iespējams: taka bija tik šaura, ka nevarēja apgriezt zirgu… Henrijs jau gribēja nokāpt no zirga, klusām piezagties pie indiāņa un nonāvēt viņu ar kara cirvi. Tas bija cietsirdīgi, bet citas izejas nebija … Moro izjauca iespēju īstenot šo nodomu, jo, degdams nepacietībā ātrāk nobeigt šo bīstamo ceļu un apnicis stāvēt uz vietas, Moro iezviedzās un sāka kārpīt zemi. Mustangi zviegdami tūlīt atsaucās un navahs pamodās, satvēra stopu un uzlēca zirgā. Viņa biedrs tai brīdī kaut ko sāka kliegt un steidzīgi devās no pakalna lejā.
Divu zirgu galvas sastapās, nāsis iepletuši, viņi apstājās. Tas notika tieši takas visšaurākajā vietā. Ne viens, ne otrs zirgs nevarēja ne atkāpties, ne pagriezties: vienam no viņiem vajadzēja atbrīvot ceļu un iegāzties bezdibenī, iegāzties trīssimt metru dziļumā putojošā aizas strautā.
Šai kritiskajā brīdī Henrijam iešāvās prātā trīs plāni: piespiest Moro doties uz priekšu un ar savu spēku iegāzt mustangu bezdibenī… Bet Moro nebija iemauktu un Henrijam piešu, lai piespiestu viņu to izdarīt, tādēļ panākumi bija apšaubāmi. Tad Henrijs domāja sviest kara cirvi indiāņa galvā… Nu, bet ja viņš aizsviedīs garām… Beidzot viņš nolēma nokāpt no zirga un uzbrukt indiāņa zirgam. Kāpjot no zirga, bulta gandrīz ievainoja viņa vaigu, viņš izvairījās tikai pateicoties ātrai kustībai.
Henrijs aizspiedās garām Moro un nostājās mustanga priekšā. Dzīvnieks sprauslodams sacēlās pakaļkājās, bet, protams, tūlīt nostājās agrākā vietā. Indiānis sagatavojās izšaut otru bultu, bet tai vairs nebija lemts lidot. Tai brīdī, kad zirgs laida priekšējās kājas pie zemes, Henrijs no visa spēka iesita ar kara cirvi viņam pa galvu. Mustangs atrāvās un, zaudējis līdzsvaru, nogāzās bezdibenī, aizraudams sev līdzi jātnieku, kas velti pūlējās izkļūt no segliem. Viņi abi lidoja lejā, tad atskanēja dobjš šļakstu troksnis — viņi bija sasnieguši straumi.
Kad Henrijs piecēlās, (viņš bija nometies uz ceļgala, lai stiprāk varētu iesist mustangam) viņš ieraudzīja, ka šurp steidzas otrs navahs ar šķēpu rokā. Viņš atrāvās un ar kara cirvi atvairīja dūrienu, bet ienaidnieki saskrējās ar tādu spēku, ka abi nokrita zemē uz pašas bezdibeņa malas.
Viņi piecēlās, un sākās cīņa. Indiānis nometa šķēpu un cīnījās tikai ar kara cirvi. Viņi cīnījās klusēdami, cīnījās nikni, cirzdami viens otram briesmīgas brūces, bet ievainoti tomēr nepārtrauca cīņu. Henrijam beidzot izdevās atsviest ienaidnieku no bezdibeņa malas uz laukumiņu, un tur cīņa turpinājās. Bet reiz paceltie kara cirvji sasitās tik stipri, ka izslīdēja no cīkstoņu rokām. Ienaidnieki saķērās un atkal nokrita zemē. Henrijs drīz sajuta, ka ienaidnieks ir stiprāks par viņu. Navaha muskuļainās rokas viņu žņaudza tik stipri, ka viņa kauli brakšķēja. Tomēr arī Henrijam brīžiem izdevās gūt virsroku ,un žņaugt indiāni. Veldamies pa zemi, cīkstoņi atkal tuvojās bezdibeņa malai Henrijs sāka pagurt, viņš jau juta, ka indiāņa stiprie pirksti sažņaudz viņa rīkli… Viņam trūka elpas, un viņš vairs nepretojās, jo juta nāves tuvumu un sāka atcerēties tos, ko mīlēja… Viņa atis satumsa, samaņa zuda … acīmredzot — beigas! ..
Atguvis samaņu, viņš redzēja, ka vēl joprojām guļ tai pašā vietā … Nemaņa nebija ilga, jo Henrijs vēl sajuta sāpes no ienaidnieka beidzamiem sitieniem. Viņš bija arī viscaur ievainots un asiņains, uz pieres bija sviedri. Bet kur tad indiānis? Kur viņš palika? Kamdēļ viņš neizmantoja šo nemaņu un nenogrūda Henriju bezdibenī? . .. Henrijs pacēlās uz elkoņiem un apskatījās. Uz laukumiņa bija tikai Moro un mustangs, kas savā starpā nikni cīnījās: viņi viens otram spēra ar kājām un koda.
Tad Henrijs izdzirda niknas cīņas troksni, ienaidnieku plosītāja suņa gaudas un bezspēcīga upura vaidus. Sis troksnis nāca no klinšu spraugas, netālu no laukumiņa. Henrijs piecēlās un grīļodamies piegāja spraugai un — tur ieraudzīja Alpu, kas plēsa saplosīto un pusdzīvo navahu.
Pēkšņi Henrijs aiz sevis izdzirda citus kliedzienus. Indiāņi, kas dzinās viņam pakaļ, bija jau kalnā un skubināja zirgus uz bezdibeņa pusi. Henrijs ātri uzlēca Moro mugurā, pagriezās aiz klints un sāka jāt no kalna lejup. Kad viņš bija jau kalna pakājē, pie viņa atskrēja Alps. Viņš viss bija asinīs, nokusis, bet ar prieku steidzās pie sava saimnieka, kam tikko bija izglābis dzīvību. Henrijs nevarēja nemaz īsti saprast, kā tas viss bija noticis… Bet nebija laika minēt mīklas, jo viņš bija ne vairāk kā pusjūdzi indiāņiem priekšā, un viņi sāka jau jāt no kalna lejup. Henrijs sāka auļot uz vienīgo ielejā §§skatāmo pieturas punktu — sniegoto kalna galotni.
Jādams Henrijs redzēja indiāņus. Viņš varēja tos saskatīt un redzēja viņu ieročus. Pavisam bija kādi divdesmit cilvēki. Vājākie bija griezušies atpakaļ, un vajāšanu turpināja tikai tie jātnieki, kam bija labākie zirgi.
Tuvojoties kalnam, viņš atcerējās, ka šai vecajā mednieku nometnes vietā bija ūdens. Viņš mudināja zirgu, lai ātrāk varētu to padzirdīt un arī pats padzertos. Pie strauta auga lieliska, bieza zāle un Henrijs ļāva zirgam ieēst, jo glābiņš tač,u atkarīgs tikai no viņa, un bija nepieciešami parūpēties, lai tam neizsīktu spēki.
Saule jau taisījās rietēt, kad Henrijs sasniedza aizu. Pirms devās aizā, viņš vēl atskatījās atpakaļ… Beidzamā stundā Henrijs bija aizsteidzies vajātājiem tālu priekšā. Indiāņi bija kādas trīs jūdzes iepakaļ, un viņu zirgi bija redzami noguruši.
Juzdamies drošāks, Henrijs brīvi uzelpoja, jo tagad viņš varēja pārdomāt, kā rīkoties tālāk.
Atbrīvojies no indiāņiem, viņš jās pa pazīstamo ceļu līdz Elpa,so. Tur viņš nekavējoties savāks daudz lielāku pulku nekā bija Seginam. Cilvēkus viņš salīgs no Sevrena karavānas pa visiem kaktiem un stūriem, kur atrodas mednieki un zvēru ķērāji. Viņš griezīsies pie valdības pēc palīdzības un izlūgsies karaspēku. Kas attiecas uz materiālo pusi, Henrijs bija ar mieru atdot šiem ļaudīm savu īpašumu. Beidzot viņš lūgs palīdzību pierobežas iedzīvotājiem, viņš …
«Svētais Jāzep! Skatieties, kas tas par kavalieri auļo bez segliem un iemauktiem!»
Kādi pieci vai seši ar karabīnēm apbruņojušies cilvēki iznāca no klints stūra un ielenca bēgli.
«Lai mani apēd indiāņi, ja tas nav jaunais cilvēks, kas noturēja mani par brūno lāci! Patiesi viņš!»
«Rube! Harej!» bez elpas iesaucās Henrijs.
Bet trešais mednieks viņu sagaidīja vēl sirsnīgāk. Viņš steidzās pie tā tik strauji, ka Henrijs būtu nokritis no zirga, ja nebūtu tūlīt iekļuvis viņa spēcīgajos apkampienos. Viņu jūsmīgi apskāva un skūpstīja, un uz savas sejas viņš sajuta asaras.
«Sevren!» viņš iesaucās.
«Mans Dievs! Vai patiesi tas esi tu, Henrij?» viņš atkārtoja, saspiezdams sava brāļa rokas un nespēdams valdīt raudas, kas viņu bija pārņēmušas.
«Kādam brīnumam jāpateicas, mans mīļais, ka tu izglābies no šiem navahu briesmoņiem?»
«Vispirms saki man,» Henrijs pārtrauca, «kā tu pats esi ticis še un starp mūsējiem?»
«Un viņš vēl prasa par tol Lūk, kāds! Bet vispirms, vai tu neesi ievainots?»
«Nieki. Bet ko tad jūs te darāt? Vai jūsu daudz?» .->
«Mēs esam priekšpulks, bet armija nāk aiz mums.». -
«Kāda armija?»
«Mēs to saucam par armiju tamdēļ, ka tur ir vairāk nekā sešsimt viru, bet šejienes apstākļos tā ir vesela armija.»
«Bet kas tad tie par ļaudīm?»
«O, tur ir no visādām šķirām un visādām rasēm: Ci- liuahu un Elpaso iedzīvotāji, nēģeri, mednieki, zvēru ķērāji, visi mūsu karavānas pavadoņi; jo, saproti taču pats, es nevarēju saņemt peļņu un slinkot, kad uzzināju, ka tu piedalies tik bīstamā ekspedīcijā. Es saucu kara saucienu, savācu, ko varēju un noorganizēju pulku. Un beidzot pie mums ir arī Segina pulks.»
«Segins dzīvs un vesels!» Henrijs iesaucās. «Vediet mani ātrāk pie viņa!»
«Tūlīt, tūlīt,» Sevrens teica. «Jā, viņš dzīvs un vesels. Mēs viņu iecēlām par savu virspavēlnieku. Nometne ir tur pie strauta, bet tev vajag labi atpūsties, paēst un sakārtoties, mans nabaga draugs. Bet tagad es apņemos nekad vairs tevi neatstāt.»
«Pagaidiet, bet man taču dzenas pakaļ!»
«Dzenas pakaļ!» iesaucās mednieki, ķerdamies pie bisēm un apskatīdamies. «Cik daudz viņu ir?»
«Liekas, cilvēku divdesmit.»
«Vai viņi tālu?»
«Es biju apmēram trīs jūdzes viņiem priekšā, bet viņu zirgi ir ļoti noguruši. Lūk, jūs varat spriest pēc Moro. Guļ un nevar atvilkt elpu, bet uz zāli pat neskatās.»
«Tātad pēc trīs ceturtdaļstundām, visātrākais pēc pusstundas … Sevrena kungs, jūs paspēsit aiziet līdz kapteinim un brīdināt viņu, bet viņš jau tad izrīkos.»
Henrijs sekoja Sevrenam uz strauta alu. Tur viņš ieraudzīja milzīgu nometni, kurā patiesi, var teikt, bija armija, jo trīssimt cilvēki bija pat vienādi apģērbti. Tie bija Elpaso un Cihuahu brīvprātīgie.
Pēdējais indiāņu nežēlīgais uzbrukums pierobežas iedzīvotājus noveda tādā izmisumā un niknumā, ka viņi visi nolēma apbruņoties un pārmācīt sarkanādainos laupītājus. Sevrens viņiem pievienojās un ar saviem vārdiem un padomu ļoti veicināja karagājiena sarīkošanu. Vajadzēja taču beidzot atbrīvot zemi no pārdrošiem un nekaunīgiem indiāņu uzbrukumiem. Ceļā šie savvaļnieki sastapa Segina pulku, un šie apbruņotie pulki arī bija tā armija, ko pret navahiem vadīja Segins, lai atbrīvotu gūstekņus. Kaujā pie gravas Segina pulka lielākā daļa bija izglābusies, un Henrijs bija ļoti priecīgs, kad kapteiņa teltī ieraudzīja Elsolu un Lunu, bet Segins, viņu apskaudams, ar bažām izvaicāja par gūstekņu likteni.
«Pagaidām viņas ir dzīvas un veselas,» tas bija viss, ko Henrijs viņam varēja pateikt.
Laiks bija pārāk dārgs un zaudēt to savstarpējās pārrunās būtu neprātīgi. Simt cilvēki sakāpa zirgos un devās uz aizas ieeju un tur klintīs viņi ierīkoja slazdus. Bija pavēlēts saņemt visus indiāņus dzīvus vai mirušus. Vispirms viņus vajadzēja palaist garām, bet tad, kad viņi tuvosies, armija uzbruks no mugurpuses un nostādīs viņus starp divām ugunīm.
Zeme bija akmeņaina un nekur nekādas pēdas nepalika. Un bija maz domājams, ka indiāņi, aizrāvušies bēgli vajājot, piegriezīs vērību kādām pēdām. Viņi nevarēja iedomāties, ka varētu te sastapt veselu bālģīmju pulku. No tā brīža, kad viņi iejās aizā, viņiem vairs nav cerību izglābties.
Tikko mednieki bija paspējuši iekārtoties, līkumā parādījās priekšējais indiānis, un viņi visi pajāja garām lamatām. Ieraudzījis daudzus apbruņotus vīrus, indiānis pārsteigts apstājās, tad ātri pagrieza zirgu un kaut ko kliedza saviem biedriem. Tie sekoja viņa piemēram un steidzīgi griezās atpakaļ, bet uzdūrās tam simtam, kas bija paslēpušies. Ieslēgti šaurā aizā no divām pusēm, viņi nevarēja pat pretoties un tos dzīvus saņēma gūstā, sasēja un aizveda pie Segina telts.
Vecākie sanāca pie Segina uz apspriedi, lai nolemtu, kad ,un kā uzbrukt navahu mītnei. Vai būtu tūlīt naktī jādodas ceļā? Prasīja arī Henrija domas, un viņš uzstāja, ka nepieciešams nekavēties un ātri uzbrukt un ka vajag pēc iespējas ātrāk atbrīvot gūstekņus. Arī Segins bija pret katru kavēšanos, jo savus gūstekņus navahi gribēja sodīt rītdien, un, ja pasteidzas, tad varēja vēl paspēt tos izglābt.
Tad bija vēl jāizdomā uzbrukuma plāns. Lai gan pulkā bija daudz kareivju, tomēr atklāti uzbrukt navahu mītnei nevarēja, jo uz visiem ceļiem noliktie sargposteņi brīdinās viņus, ka ienaidnieki tuvojas. Navahi spers visus aizsardzības soļus un tad būs grūti ieņemt viņu pilsētu, un zaudējumi būs lieli.
«Darīsim tā: sadalīsimies divās daļās,» teica kāds no vecajiem medniekiem, «un uzbruksim viņiem no divām pusēm. Tad indiāņi mums būs kā slazdos …»
«Nē, tas ir neērti,» iebilda otrs. «Neaizmirstiet, ka tur ir vairāk nekā desmit jūdžu plašs mežs. Indiāņi izklīdīs mežā, meklē tad nu viņus tur …»
Sie pamatotie iebildumi spieda pilnīgi atteikties no domām par atklātu uzbrukumu, un apspriedē pieaicināja arī neskoloto stratēģi — veco zvēru ķērāju bez ausīm un skalpa.
«Kaptein,» viņš teica, «mums nav vajadzības parādīt sevi, pirms rnēs neesam ieņēmuši aizu.»
«Bet kā lai to izdara?»
«Ļoti vienkārši Divdesmit sagūstītiem indiāņiem jāatņem viņu apģērbi un ieroči un attiecīgi jāietērpj divdesmit mūsu puiši. Pārģērbušies mēs vedīsim it kā sagūstīto Hallera kungu, kas, starp citu, noturēja mani par brūno lāci, kā jums tas patīk? Mani, Mazo, par lāci! Tad, lūk, tamdēļ mēs arī vedīsim viņu kā gūstekni.»
«Tātad šie divdesmit vīri būs mūsu priekšpulks un gaidīs, kamēr pienāks galvenie spēki?»
«Taisni tā Mazais domā.»
«Nu, ja Hallera kungs pietiekoši atpūties .,.»
Henrijs atbildēja, ka viņš var doties ceļā kaut tūlīt. Vieglie ievainojumi bija jau pārsieti, viņš bija labi paēdis un pat stundiņu nosnaudies. Tagad Henrijs dega nepacietībā rīkoties pēc iespējas ātrāk.
Segins pavēlēja atņemt indiāņiem drēbes, kuras pa lielākai daļai bija nolaupītas beidzamos uzbrukumos meksikāņiem. Tur bija visu krāsu un veidu tērpi.
«Kaptein,» teica Rube Seginam, kas izvēlējās vīrus, «nozīmējiet priekšpulkā pēc iespējas vairāk delavaru. Sie navahi taču ir ļoti viltīgi un viņus nav tik viegli piemānīt. Viņi pat mēness gaismā pazīst bālģīmjus. Tiem mūsējiem, kas būs priekšpulkā, jāizkrāsojas kā indiāņiem, citādi viss mūsu nodoms izputēs vējā.»
Segins paklausīja Rubes padomam un priekšpulkā nozīmēja lielāko daļu delavaru un šavniju.
Pirms nodzisa beidzamie saules stari, pulks bija gatavs un devās ceļā. Galvenie armijas spēki Sevrena vadībā sekoja priekšpulkam stundas gājienā un tikai daži meksikāņi palika pie strauta apsargāt sagūstītos navahus.