Priekšpulks pārgāja līdzenumam un nonāca pie navahu aizas no austrumu puses stundas divas pirms saules lēkta. Te atradās piecu navahu sardzes postenis. Viņ; uzticēdamies pielaida sev pārģērbto pulku, un samulsušus tos saņēma gūstā bez pretošanās un bez viena šāviena. Tā uzdevums bija veikts, drīz pienāca arī galvenais, pulks un aiz priekšpulka ieņēma aizu. Visi apmetās mežā pie upes, lai drusku atpūstos.
Ielejā valdīja pilnīgs klusums, un mēness apspīdēja gulošo pilsētu. Divas, trīs melnas ēnas stāvēja pie upes, un Henrijs viņos pazina gūstekņu sargus. Tātad viņi, nabagi, bija vēl dzīvi un, protams, pat nenojauta, ka glābēji un brīvība ir tik tuvu.
Uzbrukumu atlika līdz rītam. Stāvoklis bija grūtāks nekā pirmo reizi, jo tagad pilsētā bija sešsimt aizstāvju, un bija paredzama asiņaina cīņa. Segins bija pārliecināts par uzvaru, viņu tikai baidīja doma, ka navahi uzbrukuma laikā atriebjoties var nonāvēt visus baltos gūstekņus. Viņi sapratīs, ka galvenais uzbrukuma nolūks ir atbrīvot gūstekņus un savā cietsirdībā tos nonāvēs. Tas bija ļoti iespējams. Apmierināja tikai tas, ka visi gūstekņi bija vienā vietā, templī un ka pie viņiem bija noslēpumu valdniece.
Nolēma, ka agrā rītausmā pārģērbtais mednieku pulks ar notverto Henriju pieauļos templim un to ieņems, lai tādējādi indiāņi nevarētu piekļūt gūstekņiem. Sekojot Segina signālam, jeb pretošanās gadījumā pēc pirmā šāviena, visa armija iebruks pilsētā.
Beidzot iestājās rītausma, ko tik nepacietīgi gaidīja Henrijs un Segins …
Tiklīdz piena baltie kvarca kalni sāka sārtoties, priekšpulks devās uz pilsētu. Henrijs, it kā sasiets, jāja starp diviem delavariem.
Tuvojoties pilsētai, viņi uz terasēm ieraudzīja vairākus navahus, kas noturēja jātniekus par savējiem, kas atgriežas no sekmīgās pakaļdzīšanās, un sāka skriet no mājas uz māju, lai saaicinātu tautu, un ielās atskanēja priecīgi saucieni. Pulks, ielu vairīdamies, tuvojās templim. .
Nonākuši pie tempļa, visi divdesmit cilvēki nolēca no zirgiem un steidzās pie kāpēm. Uz tempļa terasēm jau stāvēja sievietes un ziņkāri raudzījās šai uzbrukumā. Se- gins pazina Adeli, viņš to satvēra un ieslodzīja kādā istabā, bet brīdi vēlāk Segina kundze un Zoja bija kapteiņa apkampienos. Henrijs saņēma skūpstu no līgavas mātes, bet viņa pati tam uzsmaidīja, valdīdama prieka asaras. Arī citas gūsteknes bija turpat. Nekavēdams laiku prātojot, Segins viņas visas ieslēdza un pielika pie durvīm cilvēkus ar ieročiem rokās. Tas viss notika ļoti ātri, bet pēkšņi mežonīgs kliedziens, kas atskanēja lejā, vēstīja, ka viņu viltība atklāta. Visur atskanēja nikni un izmisīgi bļāvieni, un no visām pusēm kareivji devās uz templi. Sāka svilpt bultas, bet šī trokšņa un burzmas vidū atskanēja norunātais taures signāls.
Armija izjāja no meža un auļos devās uz pilsētu, kur tā sadalījās divās daļās, lai uzbruktu no divām pusēm. Nevērojot bultu krusu, kas ķēra daudzus uzbrucējus, mednieki ielauzās pilsētā, un tur iesākās nikna cīņa. Cīnījās visās pilsētas malās, bet Elsola un Sevrena vadītais pulks virzījās uz templi. Pārliecinājušies, ka gūsteknes ir pilnīgā drošībā, mednieki nokāpa no zirgiem un uzbruka atsevišķām mājām, izsizdami no turienes pretojošos indiāņus, un tā katras mājas terasē izcīnīja niknu cīņu. Sievietes vaļējiem matiem skraidīja pa ielām vai paslēpās mežā, bet izbaidītie zirgi klejoja no vienas ielas otrā, un, pīda- mies pavadās un siksnās, skrēja no. pilsētas ārā. Tie, kas bija ieslēgti, zviedza, spārdījās un lauzās ārā, apgāzdami sētas un aplokus. Tā visur valdīja neiedomājams sajukums.
Henrijs bija tikai visas šīs asiņainās drāmas mēms liecinieks, jo viņš apsargāja durvis, aiz kurām atradās gūsteknes, bet no augstās vietas viņš varēja novērot visus kaujas gaitas sīkumus. Daudz vīru krita kā vienā, tā otrā pusē, jo navahi aizstāvējās varonīgi. Tomēr par cīņas iznākumu Henrijs nešaubījās. Baltajiem bija sakrājies pārāk daudz rūgtuma, un atmiņas par pārciestajām pārestībām divkāršoja viņu varonību. Viņu pusē bija arī ieroču pārsvars, jo indiāņu garie šķēpi, kas tik bīstami klajā laukā, šādos apstākļos zaudēja savas priekšrocības.
Tai laikā, kad Henrija skatiens slīdēja no vienas mājas uz otru, uz blakus mājas terases viņš ieraudzīja drausmīgu ainu, kas saistīja viņa uzmanību.
Divi vīri bija saķērušies nežēlīgā cīņā, cīņā uz dzīvību un nāvi. Tie bija Dakoma un Elsols, jo viņš tos pazina pēc apģērba. Navaham bija šķēps, Elsolam bise, ar kuras resgali viņš rīkojās kā ar rungu. Tai brīdī, kad
Henrijs viņus ieraudzīja, Dakoma atkāpās soli atpakaļ un, pirms Elsols paspēja atvairīt, iedūra šķēpu viņa plecā. Henrijs iekliedzās, jo viņš gaidīja, ka viņa draugs tūlīt pakritīs. Bet kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš redzēja, ka Elsols, nevērodams iedurto šķēpu, ar paceltu kara cirvi metās uz Dakomu un sašķaidīja viņa galvu, kaut arī pats ar šķēpu plecā nokrita uz sava ienaidnieka līķa. Pēc kāda brīža viņš ar lielām grūtībām piecēlās, izvilka šķēpu un, pārliecies pār terases malu, gurds, bet tomēr gavilēdami sauca:
«Luna, nāc šurp! Skaties, es atriebos par mūsu mātes nāvi!»
Henrijs redzēja, ka jaunā meitene uzkāpa uz jurr.ta un ka Harejs viņai sekoja; redzēja, kā viņš paņēma uz rokām ievainoto Elsolu, kas piepūles dēļ bija zaudējis samaņu. Rube, Sevrens un vēl citi steidzās palīgā un apskatīja ievainoto, bet Henrijs nedrīkstēja atstāt viņam uzticēto sarga vietu. Tādēļ viņš ar bažām sekoja ievainotā apskatei un vēroja savu draugu sejas izteiksmi. Pateicoties Dievam, Elsola ievainojums nebija nāvīgs, kaut gan ļoti smags. So nomierinošo ziņu Sevrens pastāstīja savam brālim.
Kauja bija beigusies, jo dzīvi palikušie navahi aizbēga mežā.
Karagājiena mērķis bija sasniegts, un daudzie gūstekņi, ko viņu piederīgie uzskatīja par sen pazudušiem, atbrīvoti. Bija skaidrs, ka pēc tādas mācības navahi ilgi būs zaudējuši patiku uzbrukt baltajiem. Otrā dienā, saulei lecot, armija izgāja cauri aizai un devās uz kalniem ar sniega klātajām galotnēm.
Sis gājiens caur stepi atalgoja Henriju par visām pārciestajām grūtībām. Viņš bija izpildījis savu uzdevumu, turējis doto solījumu un izpelnījies Zojas roku. Viņš nenoguris sargāja savu līgavu, nevērojot Sevrena zobgalības, kas teica, ka Henrija izārstēšana no apātijas viņam dārgi maksājusi, un prasīja, vai viņš atkal nejūt šīs slimības lēkmes tuvumu.
Atmiņas par nesenām briesmām un trūkumu pacēla tagadējās labklājības vērtību, ko tagad tik pelnīti baudīja jauneklis. Viņš atstāja Zoju tikai tad, kad gāja apraudzīt
Elsolu, ko nesa sevišķi šim nolūkam pagatavotās nestuvēs, kaut gan viņš spītīgi gribēja jāt uz zirga. Un katru reizi nestuvju abās pusēs viņš redzēja Lunu un Hareju. Elsols ātri izveseļojās. Sāpes, kas cēlās no ievainojuma, nemazināja viņa parasto vērīgumu, un viņš ļoti labi ievēroja Henrija smaidu, kad viņš raudzījās, kā Luna un Harejs sirsnīgi rūpējās par Elsola ērtībām.
«Kamdēļ gan ne?» it kā atbildot Henrija neizteiktām domām, Elsols teica. «Vai nav labāk mums saplūst ar baltajiem, nekā ar viņiem naidoties? Vai tad mīlestība nav augstāka kā naids? Vai cilvēku ciltis pēc savas dabas nav māsas, un tās nav radītas, lai papildinātu viena otru? Jeb jūs varbūt teiksit, ka tie ir sarkanādaiņa prātojumi?»
Henrijs saņēma Elsola rokas un, stipri tās spiezdams, šai izdevīgajā brīdī izteica visu to mīlestību un cienību, kādu viņš pret Elsolu juta.
Luna un Harejs bij aizgājuši tālāk, bet indiānis, nokaunējies no Henrija uzslavām, turpināja:
«Mana māsa dažā ziņā ir pilnīgi mežone, bet viņai krietna dvēsele, un es ļoti priecājos, ka viņa beidzot ir novērtējusi šī labā zēna padevību un mīlestību, kas viņu mīl jau divus gadus. Kas attiecas uz mani, tad es tikai pa pusei esmu indiānis un nevaru vairs būt par savas cilts virsaiti. Bet, lūk, mana māsa ar manu padomu un palīdzību saņems varu savās rokās, ,un es esmu pārliecināts, ka viņas vīrs, tik varonīgs un augstsirdīgs kā Harejs, drīz tiks uzņemts marikopu vidū un kļūs par viņu pavēlnieku.
«Bet jūs, Elsol,» Henrijā sāka runāt laimīgs līgavainis, kas gribētu katru apprecināt, «kamdēļ jūs pats nesekojat Lunas piemēram? Arī jūs varat dzīvē piemērot savu teoriju par cilšu savienošanu. Būs daudz balto sieviešu, kas labprāt kļūtu jūsu sieva.»
Elsols nopūtās un neviļus paskatījās uz to pusi, kur atradās Segina telts …
Ceļojums noritēja bez starpgadījumiem. Neviens armijai nesekoja, un bija jādomā, ka indiāņiem nebija izdevies savākt pietiekoši daudz karaspēka. Neraugoties uz to, armija virzījās uz priekšu tik ātri, cik to atļāva ievainoto stāvoklis.
Piektajā dienā viņi nonāca pie nelaimīgās Deloro gravas, pagāja garām vecajām raktuvēm, kur pēc asiņainas cīņas Henrijs bija kritis gūstā un kur bija krituši daudzi biedri. Te gājēji apstājās, lai apglabātu Rihtera, Godē un citu mednieku līķus, kas bija nonāvēti būdā, kur notika miera sarunas, Segina kundze un Zoja daudz raudāja pie sava vecā drauga kapa.
Dažas dienas vēlāk armija svinīgi iegāja Elpaso pilsētā. Visi pilsētas iedzīvotāji sagaidīja uzvarētājus ar skalām gavilēm. Tādu nebija daudz, kas nāca tikai ziņkāres dēļ, jo lielākā daļa bija personīgi ieinteresēti. Sievietes sagaidīja savus tēvus, brāļus un vīrus, kas laimīgi atgriezās no bīstamā un grūtā gājiena.
Nākošajā dienā Segins jau bija sagatavojies doties uz savām mājām del Nortes krastos. Viņš bija uzzinājis, ka viņa māja nav izpostīta, jo navahi, izbijušies no medniekiem, nebija paspējuši māju ne izlaupīt, ne nodedzināt, un aprobežojušies ar to, ka aizveduši divas gūsteknes. Segins veda sev līdzi Sevrenu un Henriju, bet pats par sevi saprotams, ka arī Elsols brauca līdzi, lai pilnīgi izveseļotos. Viņam sekoja viņa māsa Luna, un Segins saprata, ka, lai visi būtu apmierināti, jāuzaicina arī jaunais Harejs, ko viņš arī ļoti labprāt darīja.
Elsols vispirms kautrīgi ielūgumu noraidīja, bet beigu beigās, pateicoties kapteiņa lūgumam un uzstājībai, viņam bija jāpiekāpjas. Segina vecākā meita visu laiku turpināja drūmi klusēt. Visu ceļu viņa spītīgi atvairīja mātes un māsas glāstus un tikai vienīgi pret Lunu izrādīja nelielu tieksmi. Ar viņu tā varēja runāt valodā, ko vēl visu laiku uzskatīja par savu mātes valodu. Ar pārliecību, ka viņa cēlusies no indiāņiem, jādomā, varēja izskaidrot viņas draudzīgo izturēšanos pret Elsolu. Viņa bieži palīdzēja Lunai kopt tās brāli un visu laiku gribēja pārliecināt viņus atgriezties dzimtenē, aizvest viņu no šiem bālģīmjiem, kas ar viltību grib izvilkt no viņas mīlestību. Velti Luna šķieda savu daiļrunību, iegalvodama Adelei, ka Segins patiesi ir viņas tēvs. Tikai pateicoties Lunai, vecāki zināja par nabaga meitenes bēdīgo stāvokli. Tamdēļ Segins lūdza no Elsola un viņa māsas pakalpojumu, lai viņi tā vecākās meitas dēļ kādu laiku paliktu viņa mājā.
Nedēļu pēc mūsu draugu atgriešanās del Nortē, visi salasījās mājas terasē. Laimīgie un apmierinātie Henrijs un Zoja atnāca un aizgāja, un likās, ka viss viņiem uzsmaidīja, sevišķi viņu laimīgā nākotne. Segins, rokas uz krūtīm sakrustojis, zemu noliektu galvu staigāja pa terasi uz priekšu un atpakaļ, jo viņu māca drūmas domas.
Adele vairs nevalkāja indiāņu tērpu, bet acīmredzot nejutās ērti uzvilktajā pilsētnieces apģērbā. Mežonīgu, bērnišķu dusmu lēkmēs viņa burzīja kleitas, plēsa mežģīnēs un vispār izrādīja nepatiku pret jauno tērpu. Iespiedusies terases stūrī, viņa raudzījās tālumā uz Mimbras kalnu sniegotajām virsotnēm, kas noslēdza izeju no ielejas. Tur, aiz tiem kalniem, bija viņas dzimtene… viņa bija par to pārliecināta.
Paretam, kad pie viņas piegāja Luna un draudzīgi uzlika roku uz pleca, Adele pacēla savas asaru pilnās acis. Ja māsai atnāca līdzi Elsols, Adele nosarka. Elšols, uzticīgs savas cilts paražām, reti runāja ar meiteni, un, ja kādreiz griezās pie viņas, tad gandrīz vienmēr ar vārdiem:
«Kādas bēdas jūs sagādājat tiem, kas jūs mīli Kamdēļ jūs vairāties no viņiem?»
Jaunā meitene, nebūdama pārliecināta, bet it kā šo vārdu ietekmē, gāja pie Segina kundzes, apsēdās pie viņas kājām un, pievēršot savu skumjo skatienu Elsolam, it kā vaicāja viņam:
«Vai jūs esat ar mani apmierināts?»
Sevrens redzēja šo neparasto Adeles padevību, redzēja, kā viņa pakļaujas Elsolam. Viņš piegāja Seginam, kas turpināja savu viennmuļo pastaigu, un izstāstīja savus novērojumus.
«Lai Dievs dod, es būšu laimīgs, ja, pateicoties Elsolam, es atgūšu savas meitas mīlu. Un vai es varu gribēt Adelei, kas uzaugusi mums svešā vidē, labāku vīru kā Elsolu? Ja viņi viens otru iemīļos, tad varēs teikt, ka viņš dzimis indiānis, viņa — uzaugusi par tādu, un viņi ir it kā viens otram nolemti. Neviens taču neizturēsies pret meitenes savdabībām tik saudzīgi, neviens ar lielāku sirsnību nenodosies viņas audzināšanai, neviens tik patiesi nevēlēsies mums atdot zaudēto meitu kā viņš… Sai brīdī, kad jūs ar mani sākāt runāt, es pārdomāju vēl vienu mēģinājumu. Mani šausmīgi moka pašreizējais stāvoklis. Palieciet šeit un novērojiet Adeli. Es baidos nodoties veltām cerībām, bet jūs to varēsit izšķirt labāk un objektīvāk.»
Pēc tam," kad Segins bija parunājis pāris vārdus ar savu sievu, Segina kundze pirmo reizi pēc ilgāka laika paņēma mandolīnu un sāka klusu spēlēt, pēc tam nospēlēja deju — flandango. Sevrens, Henrijs, Elsols, Zoja un Luna ielenca Segina kundzi un raudzījās uz Adeli, kas sēdēja pie viņas kājām. Kas attiecas uz Seginu, tad viņa uztraukums bija tik liels, ka viņš, lai pārējiem slēptu savu satraukumu, aizsedza ar rokām seju.
Pie pirmajām mūzikas skaņām Adele nodrebēja, tad viņas pārsteigtās acis pievērsās te instrumentam, te Segina kundzei. Viņa klausījās kā apburta un nekustēdamās raudzījās ar mulsi maldošos skatienu.
«Adele,» Segins teica sievai, «nodziedi to dziesmu, ar ko tu viņu bērnībā iemidzināji. Tu, protams, atceries, jo viņa taču tik bieži tevi lūdza dziedāt šo dziesmu.»
Kā īsta māksliniece Segina kundze ar dažiem akordiem pārgāja no jautrā dejas ritma uz kluso šūpļa dziesmu, un Henrijs pirmo reizi dzirdēja spāņu kantilēnu «Māte un meita».
«Tu guli, mīļais bērns, tu klusu guli,
Un tevi sargā debess eņģeļi,
Mans mīļais bērns, tik guli, klusu guli.»
Dziesmu pēkšņi pārtrauca spalgs kliedziens. Adele piecēlās, viņa visa drebēja un it kā sasprindzināti raudzījās Segina kundzē, tad metās viņai ap kaklu ar vārdiem:
«Māmiņ! māmiņ!»
Grūti aprakstīt, kas pēc tam notika. Tās bija raudas un asaras, laimes asaras un, protams, arī skāvieni. Adele vairs nebija noslēpumu karaliene, Bērnības atmiņas kā sen neskarta instrumenta stīgas pēkšņi pamodās un spēlēja viņas dvēselē. Adele apkampa tēvu, viņam tā bija augstākā atzinība dzīvē, kas bija ziedota pazudušās meitas meklējumiem.
Mājā visi gavilēja, un draugi piedalījās svinībās. Bet vakarā Elsols Seginam teica:
«Es. esmu izveseļojies un domāju, ka jau rīt varēšu doties ceļā, arī Luna te vairs nav vajadzīga.»
«Vai tad viņa pie mums garlaikojas?»
Elsols paskatījās uz māsu, tā apklusa un uzmeta smaidošu skatienu Henrijam un Zojai, kas stāvēja blakus.
«Elsol,» teica Henrijs, «jūs iztrūksit mūsu kāzās? Palieciet, mans draugs, patiesi palieciet!
«Jā, palieciet,» teica Segina kundze, «un mācieties no mums cerēt. Varbūt jums, Elsol, nebūs tik ilgi jāmeklē sieva, kā mēs meklējām meitu.»
Elsols pateicībā noskūpstīja Segina kundzes roku, un drīz pēc tam piepildījās Elsola sapņi par sarkanādaino cilts savienošanos ar bālģīmjiem — sapņi, par kuriem viņš kādreiz stāstīja Henrijam.
Tomass Mains Rīds
BORNEO SALA. SKALPU MEDNIEKI
Parakstīta iespiešanai 16.03.93.
Reģ. apl. Nt 2-0290.
Formāts 84X108/32. Pas Ni 694-5.
Izdevniecība «Avots».
LV-i047, Rīgā, Aspazijas bulvāri 24.
Iespiesta tipogrāfijā «Rota».
LV-1011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.
Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā.
LV-1004, Rīgā, Vienības gatvē 11
Mains Rīds T.
Rids250 Borneo sala. Skalpu mednieki. — R.: Avots,
1993. — 239 lpp.
84.4 Angļu-44
[1] dungongs — jūras govs.
[2] konhilioloģija — zinātne par gliemežiem.
[3] gaviāls — krokodils.