Nedēļas laikā viņi iegādājās mūļus un furgonus vai vagonus, kā tos sauc Independensas fortā, un karavāna beidzot devās ceļā ielejas virzienā; karavānā bija simt vagonu un divsimt cilvēku.
Henrijs tā aizrāvās stepju tirgotāja lomā, ka piepildīja divus vagonus. To uzraudzībai un mūļu vadībai viņš salīga divus garus, vājus misūriešus. Sevrens, kas ne mirkli neizlaida no acīm sava brālēna veselību un garastāvokli, viņam piekomandēja savu personīgo kalpu, kanādieti Godē, ko viņš pazina kā krietnu un jautru zēnu, kas varētu izklaidēt sava kunga drūmās domas. Lasītājs, protams, sapratīs, ka stepē nevar būt runa par stingru etiķeti: uzticīgs kalps drīz pārvēršas draugā, un ja viņš ir gudrs un asprātīgs, tad nekas viņu netraucē uzjautrināt savu kungu ilgajās atpūtas stundās.
Bet kas bija noticis ar lepnajiem džentlmeņiem? Acīmredzot tie bija palikuši plantatoru viesnīcā, jo pie furgoniem bija saskatāmi tikai mednieku tērpos ģērbti ļaudis ar platmalainām cepurēfn. Tomēr tie bija viņi, un, lai gan no melniem svārkiem un briljantu adatām nebija ne vēsts, arī viņu jaunos kostīmos nevarēja noliegt daudz ievērības cienīga, un proti — lietderības savienojuma ar gaumi. Ar maziem izņēmumiem viņi gandrīz visi bija vienādi ģērbušies, bet Henrijs Hallers, pēc pārējo sprieduma, bija priekšzīmīgs paraugs, kas sevišķi izcēlās ar sava tērpa eleganci un jaunumu. Patiesi, katru vi,ņa apģērba gabalu pērkot, biedri to stingri pārbaudīja, tālab arī viss apģērbs bija klasisks šīs profesijas ļaudīm: pelēka zamša mednieku blūze, gaišdzelteni izšūti svārki, pelēkas vilnas bikses un smagi zābaki ar kapara piešiem; krāsains krekls, zila kaklasaite un cepure ar platām malām papildināja tērpu. Aiz Moro segliem atradās satīts vērtīgs priekšmets: maki- navs — apmetnis lietus un atpūtas vajadzībām. Tas bija ļoti vienkārši pagatavots: milzīgs sarkanas vilnas audekla gabals, kura vidū izgriezts apaļš caurums, pa ko varēja izbāzt tikai galvu. Kad ir auksts vai līst lietus, Henrijam vajag tikai uzmest makinavu, un viņš ir aizsargāts no galvas līdz kājām. Ja viņš jāj, tad apmetnis aizsargā no sliktā laika ne tikai viņu, bet arī Moro,.
Neskaitot negaisu, stepē draud arī citas briesmas, tālab Henrijs apbruņojās no galvas līdz kājām. Makstis Viņam bija divi sešpatronu liela kalibra Kolta revolveri, divi mazāki piecpatronu revolveri bija aizbāzti aiz jostas; Viņam bija arī lieliska šautene, no kuras varēja šaut divdesmit trīs reizes no vietas tik pat sekundēs; aiz jostas viņam bija aizbāzts arī īpatns nazis, kas noder kā medībām, tā arī ēdienam. Viņa tērps tika papildināts ar mednieka somu, bumbierveidīgu pulvermaku, ūdens pudeli un pārtikas maisu.
Ja Henrijs Hallers ar savu apbruņojumu biedru priekšā nevarēja sevišķi lielīties, tad uz savu zirgu viņam bija tiesība būt lepnam, jo karavānā nebija neviena līdzīga zirga. Viņu visi apskauda: karavāna jau nedēju bija cejā, bet viņa zirgs pēc dienas gājiena neizrādīja ne mazākā noguruma, turpretī citu tirgotāju mustangi bija nomocījušies un noguruši. Henrijam daudzi piedāvāja par zirgu labu naudu, bet jaunajam cilvēkam nauda nebija vajadzīga, un viņš nekad nešķirtos no tāda dzīvnieka, kas atsaucās uz viņa pirmo saucienu un kalpoja viņam ar visu savu dvēseli. Un beidzot, pārdodot Moro, būtu jāšķiras arī no Alpa, kas ne soli neatkāpās no zirga un naktī gulēja starp viņa kājām.
Vairākas dienas cejojums turpinājās bez kādiem sevišķiem piedzīvojumiem. Sevrens, kas par Henriju ļoti rūpējās, ar prieku vēroja, ka viņa veselība uzlabojas, un pakāpeniski pieaug arī jautrība; šī jautrība sevišķi izpaudās nometnēs, kur visi pūlējās viens otru uzjautrināt ar jokiem un asprātībām. Lai gan tirgotāji žēlojās par ceļojuma vienmuļību, jaunais cilvēks nebeidza jūsmot par skaistajām dabas ainavām. Viņš tīksminājās par to kraso atšķirību, kāda bija starp vagoniem, šiem stepju kuģiem, un apkārtējo tumšo zaļumu; nolaižoties no kalniem, braucēji izstiepās vienā garā, bezgalīgā virknē."*
Upes gultni varēja vērot pēc lielo kokvilnas koku rindām; kā kolonnas slaidie stumbri pacēla uz augšu sidrabaino lapotņu cepures. Koku taisnes, stiepdamās dažādos Virzienos, likās kā milzu žogi.
Bieži bija jāpārceļas pāri upēm gan brienot, gan peldot. Laiku pa laikam viņi sastapa antilopes un kazas, ko viņi medīja pārtikai.
Dažreiz ēnainā vietā upes krastā karavāna atpūtās yeselu dienu. Tādas atpūtas laikā parasti laboja drēbes In pajūgus. Henrijam tad nekā nebija ko darīt, jo abi viņa kalpi — misūrieši izrādījās veikli zēni, kas nokārtoja visus saimniecības sīkumus, netraucējot savu kungu. Un arī Sevrens grūtos brīžos arvien gribēja brālēnam izpalīdzēt.
Tālab atpūtas laikā jaunajam cilvēkam bija pietiekoši daudz laika klausīties savos biedros, kas mīlēja atcerēties pagātni.
Visinteresantākais stāstītājs, kam vienmēr bija krājumā gan jautri, gan aizkustinoši stāsti, bez šaubām bija Godē. Kas gan viņš nebija bijis: mednieks — zvēru ķērājs, ceļotājs, pavadonis, un ko gan visu viņš nebija pieredzējis Austrumu tuksnešosl
Jautājumi, kādus viņam uzstādīja jaunais cilvēks, galvenokārt skāra indiāņus, šos balto ceļotāju pastāvīgos ienaidniekus. Pagaidām vēl neviens viņus nebija sastapis. Sie ļaudis ar savām pirmatnējām paražām Henriju ļoti interesēja; sekojot dažu humānistu piemēram, viņš varētu nolādēt civilizāciju, kas šos nabaga dabas bērnus dzina ar katru gadu tālāk stepēs un atņēma viņu īpašumus. Viņš saskatīja viņu dzīvē daudz poēzijas un nekautrējās to izteikt.
Tādi uzskati nepatika ne Godē, ne tirgotājiem. Kādreiz, kad Henrijs izteica savas domas sevišķi kaisli, Bils Benets, kas sēdēja viņam blakus, iebilda:
«Kad mēs aizbrauksim tālāk, un jūs būsit spiests viņus šaut, tad neaizmirstiet savus filantropiskos murgus. Prakse, mīļais draugs, iznīcina teoriju. Bet tomēr sakiet pēc sirdsapziņas — ja pastāv naids starp sarkanādaina- jiem un baltajiem, un pēdējie priecājas par katru indiāņa skalpu, vai jūs kā baltais tomēr varētu pāriet ienaidnieku pusē, kas bez žēlastības laupa, zog un nokauj baltos pilsoņus?»
«Es nenoliedzu viņu noziegumus,» jaunais cilvēks atteica, «bet atļaujiet man apraudāt viņu nelaimīgo likteni. Protams, baltajiem taisnība, kad viņi cīnās pret savu kaimiņu galējās mežonības izpausmi; bet es uzskatu, ka netikumiski ir maksāt par cilvēku galvām, kā tas, pēc Godē vārdiem, tiek darīts. Arī jūs pats, Bil Benet, nevērojot jūsu nicināšanu, ar kādu jūs izturaties pret indiāņiem, es domāju, nevēlēsities sniegt roku cilvēkam, ko sauc par skalpu mednieku un kura amats ir pārdot priekšniecībai nonāvēto ienaidnieku skalpus kā savas varonības pierādījumu. Tas man atgādina Francijā un Anglijā pastāvošo paradumu, kur pilsētu valdes izmaksā atlīdzību par katru nogalinātu plēsīgu meža zvēru, piemēram, vilku. Bet tie taču ir cilvēki! Atzīstieties, Bil Benet, jums būtu pretīgi pieskarties rokai, kam pielipusi asins nauda?»
Bils Benets viegli nosarka, nokāsējās saujā un sāka grozīt savu platmali.
«Hā!» viņš teica. «Jūs savādi raugāties uz notikumiem; man tas nekad nav ienācis prātā … Raugoties no jūsu viedokļa, atzīstos… Bet es par to nemaz nedomāju, kad kādreiz Santafe ēdu pusdienas kopā ar šo skalpu mednieku vadoni Seginu, ticiet man, tas bija īsts džentlmenis, varonīgs kā lauva un ļoti labi audzināts.»
«Un cik viltīgs!» Godē sajūsmā piebilda. «Miera slēgšanas laikā viņš uzaicināja veselu sādžu uz dzīrēm un pasniedza saindētu ēdienu; tādā kārtā skalpus viņš ieguva ļoti lēti. Kādu citu reizi viņš prata nostādīt iepretī lielgabala stobram divus simtus mežoņu, kas nezināja šī ieroča nozīmi. Kad viņš izšāva, viss bars gulēja zemē.»
Henriju pārņēma šausmas to dzirdot. Sevrens līdz šim neņēma dalību sarunā, bet tagad viņš teica:
«Kas par niekiem! Ja visas tās baumas par slepkavībām, kas tiek pierakstītas Seginam, būtu patiesība, tad Ziemeļamerikā nebūtu vairs neviena indiāņa. Es zinu, ka Segins ir nežēlīgs savās medībās, bet es atsakos ticēt, ka viņš lieto negodīgus līdzekļus: tas nav viņa dabā.»
«Vienalga!» Henrijs Hallers iesaucās. «Sis cilvēks nodarbojas ar kauna pilnu amatu, un es esmu ar mieru pateikt viņam to acīs.»
«Kamdēļ tas vajadzīgs,» Bils Benets nomurmināja.
Tāda uzskatu dažādība šī vakara sarunas padarīja interesantākas; bet šis brauciens Henrijam patika. Atmiņas par sirdij dārgiem cilvēkiem neizzuda no viņa atmiņas, bet izvērtās kaut kādā svētā kultā. Ceļojums viņam sagādāja morālu un fizisku apmierinājumu. Asinis dzīslās ritēja straujāk, skatiens palika asāks — viņš varēja skatīties saulē, acis nemirkšķinādams. Dažreiz, nespēdams savaldīt enerģijas pieplūdumu, ko sevī sajuta, viņš uz sava Moro auļoja uz priekšu; no līdzīgām ekskursijām viņš parasti atgriezās ar veselu puķu klēpi, to smaržas, saules gaismas un apkārtnes poēzijas apreibināts. Vārdu sakot, viņu bija pārņēmis stepju drudzis.
Sākumā viņš nesaprata šo vārdu nozīmi, ko viņa pavadoņi tik bieži pieminēja tin kas vienmēr tika izteikti ar zobgalību. Sie vārdi pozīme tādu garīga satraukuma stāvokli, kas piespiež cilvēku āizmirst pagātni, vienalga vai tā būtu Jauna vai laba, un dzīvot tikai no acumirkļa iespaidiem. Sevrens neko citu savam radiniekam nenovēlēja kā tieši tādu aizmiršanos. Kad Henrijs satraukts un jautrs atgriezās no izjājiena, Sevrens saviem biedriem teica:
«Lai Dievs piedod doktoram Valtonam, kas domāja, ka Henrijs nav ārstējams. Ceļojums uz Austrumiem ir lietderīgāks kā visu Jaunorleānas aptieku zāles.»
Kad karavāna sāka tuvoties Arkanzasai, tālumā parādījās jātnieki, bet viņi tūliņ steidzās paslēpties aiz kalniem; tie bija pavniju cilts indiāņi. Vairākas dienas viņu pulki klīda ap karavānu, bet bailes no karabīnēin viņus atturēja pienācīgā atstatumā. Beidzot karavāna apmetās upes krastā 6 jūdzes no Plumhas pakalniem. Vagonus sakārtoja aplī, un tā vidū ierīkoja nometni.
Ceļotājiem bija vajadzīga svaiga gaļa. Līdz šim viņi pa retam bija sastapuši bifeļus; turpretī tagad viņi bija iebraukuši apvidū, kur to ļoti daudz un kur viņi klejo lielos baros.
«Lūk, kurp vajag iet!» iesaucās Sevrens, pārtraukdams mednieku strīdu par virzienu, kādā doties, lai gūtu lielākus panākumus. «Lūk, tur, un mums vakariņās būs svaiga gaļa.»
Mednieki, starp viņiem arī Henrijs, paskatījās norādītajā virzienā. Nelielā uzkalnā bija saskatāmi pieci melni stāvi. Tūlīt mūsu mednieki aizauļoja pretī medījumam. Sevrens labprāt būtu sekojis, bet viņš baidījās zobgalību, ar ko viņu bagātīgi apveltīja par pārmērīgām rūpēm par Henriju. Henrijs tagad bija tik vesels, ka viņam varēja ļaut pilnu vaļu. Sevrens palika, bet aizsūtīja savam kungam līdzi uzticamo Godē.
Mednieki drāzās pilnos auļos; šinī diena viņi nebija daudz braukuši, un zirgi nebija noguruši. No trim jūdzēm, kas viņus šķīra no pakalna, viņi bija jau noauļojuši divas; bet tad kustoņi pamanīja viņu tuvošanos.
Daži nepiedzīvojuši mednieki, to skaitā arī Henrijs, nemēģināja bifeļus ielenkt, bet jāja taisnā virzienā un tos izbaidīja. Kāds bifelis pacēla savu pinkaino galvu, sāka sprauslāt un kārpīt zemi kājām, tad sāka bēgt, un pārējie viņam sekoja.
Medniekiem vajadzēja vai nu dzīties laupījumam pakaļ, vai atgriezties nometnē. Mednieki dzinās pakaļ un nonāca pie divus metrus augsta zemes vaļņa. Tas bija it kā pakāpiens, kas šķīra vienu laukumu no otra augstāka, kas stiepās bez pārtraukuma nepārredzami tālu.
Šis šķērslis medniekus mazliet nomierināja. Daudzi atzina, ka grūtības šai gadījumā ir lielākas nekā medību prieks un pagriezās atpakaļ uz nometni. Tikai seši vīri, kam bija labāki zirgi, palika pie sava nodoma. Viņi piecirta piešus un uzlidoja paaugstinājumā. Tā kā Henrijs bija starp tiem, tad arī Godē sekoja.
Vajadzēja noauļot vēl kādas piecas jūdzes, līdz sasniedza kaut vienu jaunu bifeli, ko ievainoja ar tik lodēm, cik mednieku bija klāt.
Nogalinātajam dzīvniekam novilka ādu un sāka aplēst, cik tālu no nometnes viņi atrodas.
«Taisni astoņas jūdzes, ne vairāk, ne mazāk!» iesaucās Bils Benets.
«Mēs atrodamies pie ceļa,» teica Godē, norādīdams uz vecām vagonu sliedēm, kas apzīmēja tirdzniecības ceļu no Santafe.
«Kas tad par to?» Henrijs prasīja.
«Ja mēs atgriezīsimies nometnē, tad mums pa šo pašu ceļu rīt būs jājāj atpakaļ, un tā mēs velti zaudēsim sešpadsmit jūdzes. Bet, ja. mēs savējos gaidīsim, tad varēsim rīt viņiem vienkārši pievienoties. Vai nav taisnība? Mums ir zāle, ūdens un vakariņām svaiga gaļa. Neviens savu segu laikam nav aizmirsis. Paliksim še kā priekšpulks. Kas piekrīt?»
šis priekšlikums visiem patika; pat Henrijs Hallers necēla iebildumus, lai gan baidījās, ka Sevrens būs norūpējies par viņa ilgo prombūtni.
Tūlīt noņēma seglus putās nodzītajiem zirgiem un palaida tos ganīties; mednieki paši apmetās dzidra strauta krastā. Salasīja kokus, iededzināja ugunskuru, sagrieza gaļu, uzdūra uz iesmiem, un drīz liesmas sāka sprakšķēt no pilošiem taukiem. Medniekiem bija līdzi ūdens pudeles un pīpes, tā nekā netrūka, lai ērti varētu iekārtoties; viņi sāka runāt un nosēdēja diezgan ilgi. Viņu mierīgo sarunu pārtrauca tikai Sevrena ierašanās, kas nebija varējis mierīgi palikt nometnē un atrada medniekus pie" ugunskura. Vakars beidzās ar jautriem jokiem par Sevrena pārmērīgajām rūpēm par savu jauno radinieku.
Pirms aizgāja gulēt, saīsināja zirgu pavadas un mietus, pie kā viņi bija piesieti, iesita tuvāk ugunskuram. Ietinušies segās un palikuši seglus pagalvī, visi aizmiga, nenojauzdami nemieru, kas viņus naMī gaidīja.
Henrijam negribējās palikt pie ugunskura. Daudzi mednieki stipri krāca, un tas traucēja viņam aizmigt. Jaunais cilvēks devās uz strauta malu. Tikko manāmā nogāze bija apaugusi ar mīkstu, biezu zāli un te bija tik laba guļvieta, ko varēja apskaust pat izlutināts cilvēks.
Sevrens jau gulēja dziļā miegā, tā ka Henrijs par savu aiziešanu neko nepateica.
Lai gan nekādas briesmas nebija paredzamas, tomēr nolēma, ka katrs pēc kārtas stāvēs sardzē. Sākumā sardzē bija kāds mednieks Gibets, ko biedri bija iesaukuši par miegamici. Viņu nozīmēja pirmo ar tādu aplēsi, ka tas ir vismazāk bīstams laiks kā pret indiāņu, tā citu uzbrukumiem. Gibets ieņēma savu vietu pakalna galā, no kura varēja pārredzēt plašu apkārtni.
Kad Henrijs aizgāja no nometnes, viņš uzsauca miegamicēm, lai tas trauksmes gadījumā zinātu, kur viņu atrast.
Viņš izstiepās uz sava apmetņa ar cigāru mutē, bet nevarēja tūlīt aizmigt. Mēness spīdēja tik spoži, ka jaunais cilvēks varēja izšķirt pat priekšmetu krāsu: zeltaino saulespuķi un sarkano magoni, kas auga upītes krastos. Viņš sapņoja, līdz apdedzināja lūpas ar cigāru; tad pagriezās uz otriem sāniem un sāka saldi snaust.
Nebija pagājis ilgs laiks, kad viņš pamodās no nepa.- rasta trokšņa, kas atgādināja pa daļai pērkonu, pa daļai ūdenskrituma šalkoņu. Zeme drebēja.
«Mūs laikam pārsteigs negaiss,» viņš samulsis noteica un ietinās ciešāk savā segā.
Bet tlunoņa kļuva arvien stiprāka un dzirdamāka, un Henrijs pietrūkās kājās. Viņš dzirdēja daudzu kāju dunoņu un daudzu vēršu baurošanu. Zeme zem viņiem drebēja. Viņš dzirdēja arī savu biedru balsis, Sevrens un Godē visiem spēkiem kliedza viņam:
«Sargieties, bifeļi nāk!»
Henrijs ātri atbrīvojās no segas un apskatījās. Viņa biedri steidzīgi veda zirgus zemē no pakalna. Austrumos viņš redzēja drausmīgu ainu: visa ieleja likās kustējās, melns vilnis līdzīgi lavai virzījās uz priekšu. Tūkstošiem mirdzošu punktu šai kustīgajā virsmā kā zibens pamirdzēja un apdzisa. Zeme dunēja, ļaudis kliedza, zirgi skaļi zviedza. Alps, kas atradās blakus savam kungam, rēja un rūca.
Pirmajā brīdī Henrijs visu to izjuta kā smagus murgus; viņš nesaprata, ka viņam vajag pēc iespējas ātrāk bēgt pie savējiem; bet, kad viņš attapās, bija jau par vēlu. Melnā straume vairs nebija no viņa tālāk par desmit metriem; tikai tagad viņš ieraudzīja bifeļu spalvainās muguras un mirdzošās acis.
«Lielais Dievs, viņi mani samīs!»
Bēgt bija par vēlu. Henrijs satvēra bisi un izšāva uz pirmo zvēru, bet nepaspēja uzzināt, vai šāviens sasniedzis mērķi. Tai pašā brīdī viņu apšļāca ar ūdeni, jo milzīgs bifelis iznāca no strauta krastā, tad viņš tika pacelts gaisā un atsviests atpakaļ kustīgajā masā. Henrijs nebija ne ievainots, ne apdullināts; viņš skaidri apzinājās, ka bifeļi viņu nes uz savām mugurām — tik cieši kopā viņi gāja. Ātri apsvēris vienīgo iespēju izglābties, viņš uzrāpās jāšus tuvākā dzīvniekā un cieši ieķērās viņa pinkainajā vilnā. Pārbaidītais dzīvnieks paātrināja skrējienu un beidzot izvirzījās visa bara priekšgalā; Henrijs to tikai vēlējās. Bifelis auļoja pa līdzenumu, acīmredzot domādams, ka viņam uzbrukusi pantera.
Henrijs nemaz nedomāja bifeļa pārliecību izkliedēt. Viņš izvilka savu nazi un tiklīdz bifelis sāka skriet lēnāk, dūra viņam sānos; dzīvnieks reaģēja ar baurošanu un skrēja divreiz ātrāk.
Henrijs tomēr atradās lielās briesmās; tiklīdz dzīvnieks, uz kura viņš sēdēja, apstātos, bifeļu bars, kas sekoja pa pēdām kādu jūdzi platā frontē, viņu nospiestu.
Bet, lai arī briesmas bija ļoti lielas, stāvoklis bija ļoti komisks, un Henrijs nevarēja savaldīt smieklus. Mežonīgi auļojot, viņi nonāca apvidū, ko apdzīvoja lauku kurmji. Te Henrija jautrība izzuda, jo dzīvniekam vajadzēja mesties sānis, lai izvairītos no šķēršļiem. Bet bifeļiem ir paradums skriet taisni, un arī šis palika uzticīgs savam instinktam. Viņš iestiga kurmju alās, klupa uz priekšējām kājām, aiz niknuma šņāca, cēlās augšā un skrēja atkal tiešj uz priekš.u.
Tieši iepretim savādajiem auļotājiem atradās Plum- has pakalni. Henrijs to redzēja un saprata, ja viņam izdosies šos pakalnus sasniegt, viņš būs glābts. Pakalni atradās sešas jūdzes no nometnes, bet Henrijam šķita, ka viņi noauļojuši jau vairāk nekā desmit. Netālu no pakalniem ielejas vidū pacēlās atsevišķs kalns. Henrijs ar naža palīdzību sāka virzīt bifeli uz šo kalnu, un dzīvnieks paklausīja. Pienāca izšķirošais brīdis. Pirms nolekšanas Henrijs varēja dzīvnieku nogalināt, vajadzēja tikai iedurt vārīgākā
vietā; bet viņš uzskatīja, ka neklājas tik ļauni atmaksāt
savam glābējam. Tālab viņš klusu noslīdēja no dzīvnieka muguras un skrēja cik jaudāja uz pakalnu. Kad Henrijs sasniedza pakalna virsotni un atradās pilnīgā drošībā, viņš apsēdās uz klints un apskatījās.
Mēness spīdēja tikpat gaiši. Bifelis, no kura viņš nolēca, bija palicis stāvot tai pašā vietā. Viņš bija galīgi samulsis, likās, ka vērša smadzenes nekādi nevar saprast notikušo. Viņa poza un purna izteiksme bija tik smieklīga, ka Henrijs otrreiz sāka smieties.
Paskatījies dienvidaustrumu virzienā, viņš ieraudzīja iepriekšējo skatu — tumšu, kustīgu masu; bet tagad šie fosforisko uguntiņu tūkstoši viņu nebaidīja, pakalnā viņš jutās pilnīgā drošībā. Bara kreisajā pusē viņš pēkšņi ieraudzīja dūmus un dzirdēja šāvienus. Viņš saprata, ka viņa biedri dzīvi, un viņa nemiers par Sevrena likteni mazliet norima.
Bifeļu bars tuvojās pakalnam. To sasnieguši, dzīvnieki sadalījās divās daļās un kā divas straumes ielenca Henriju. Viņš bija ļoti pārsteigts par sava drauga bifeļa savādo rīcību; tai vietā, lai sagaidītu savus biedrus un atkal ieņemtu vadošo lomu, viņš auļoja no tiem projām, it kā viņam nesekotu bifeļi, bet vilki. Viņš skrēja uz priekšu, tomēr virzīdamies sānis; kad viņš atradās sānos, tad atkal pakāpeniski tuvojās baram un iejaucās tā vidū.
Vēlāk Henrijs uzzināja tādas bifeļa rīcības iemeslu. Ja viņš mierīgi būtu gaidījis savējos, tie varēja viņu noturēt par svešinieku un tad viņam klātos slikti.
Henrijam bija jāgaida gandrīz divas stundas, līdz viss bars atkal saplūda kopā. Kādu brīdi viņam pat likās, ka bars stāv uz vietas, bet viņš pats ar visu kalnu slīd kaut kur projām. Viņam sāka reibt galva, un viņš bija spiests aizvērt acis un mainīt stāvokli.
Beidzot bifeļi bija projām; viņš varēja kāpt no pakalna lejā. Henrijs sāka meklēt stepe ceļu. Viss zaļums bija nozudis, tā vietā rēgojās samīdīta un izvandīta melna zeme, bet apkārtnē klejoja balto vilku bari. Henrijs devās uz dienvidiem. Beidzot viņš izdzirda balsis un mēness gaismā ieraudzīja dažus jātniekus, kas jādelēja pa ieleju. Kad Henrijs tiem uzsauca, visi steidzās pie viņa; pirmais pieauļoja Sevrens. Viņš pat nolēca no zirga, lai noskūpstītu brālēnu. Sevrens aiz prieka nevarēja izrunāt neviena vārda, viņš tikai raudzījās Henrijā, aptaustīja viņa rokas un plecus, lai pārliecinātos, ka Henrijs tiešām dzīvs un vesels.
«No kurienes tu nokriti? No debesīm, no mākoņiem? Lūdzu, izskaidro!» biedri viņam steidzīgi jautāja. Godē tai laikā sajūsmā iesaucās:
«Mans Dievs! Tikt paceltam uz ragiem un nosviestam zemē, tikt mīdītam no tūkstošiem saniknotu dzīvnieku un palikt dzīvam, neievainotam! Vai tas nav brīnums? Jeb vai mans kungs ir burvis? Urā! Pats veiklākais no jums nebūtu tik viegli ticis cauri.» '
Visi runāja reizē, patiesībā visi kliedza; katrs vēlējās jaunajam cilvēkam spiest roku.
«Mēs uzskatījām jūs par pazudušu,» Bils Benets teica, «rnēs gribējām uzmeklēt tikai jūsu līķi vai, pareizāk sakot, to, kas no viņa varēja palikt pāri. Mēs pārmeklējām ieleju vešelas jūdzes garumā un jau sākām domāt, ka mežonīgie dzīvnieki jūs pilnīgi iznīcinājuši. Bet jūs esat še un esat dzīvs; mēs esam divkārt priecīgi, jo mūsu draugs Sevrens jau gandrīz zaudēja prātu.»
«Iznīcināts!» Godē iesaucās. «Tad gan Gibets no manis būtu dabūjis! Velns lai parauj šo miegamici; viņš nezināja pateikt, kur atrodas mans kungs.»
«Es biju pavisam apmulsis,» Gibets nomurmināja tik žēli, ka Henrijs steidzās viņu mierināt, apgalvodams, ka nemaz nedusmojas.
«Beidzamo reizi mēs jūs redzējām, kad jūs uzsvieda gaisā, un pēc tam jūs iekritāt pašā bara vidū. Bet, Dieva dēļ, sakiet, kā jūs izkļuvāt no turienes?»
Henrijs pārsteigtajiem klausītājiem izstāstīja visus savas izglābšanās sīkumus.
«Tur būtu aizgājuši bojā piedzīvojuši mednieki, bet jūs, jauneklis, rīkojāties ar pārsteidzošu aukstasinību.»
«O!» iesaucās Godē, «es vienmēr biju pārliecināts, ka mans kungs pārspēs visus! Viņam piemīt labs acumērs un īsta varonība; viņš prot novērtēt apstākļus.»
Kāds ducis nošautu bifeļu liecināja, ka mednieki bija guvuši pienācīgu atalgojūmu par sagādāto nemieru. Turpat atradās arī Henrija revolveris un sega, kas bija iemīta zemē. Mednieki vēl ilgi pārrunāja nakts notikumu, nozīmēja uzticamāku sargu nekā Gibets un aizmiga ciešā miegā.