Pagāja vesela nedēja, kamēr mūsu mazais pulciņš pārgāja kalnus, nonāca del Nortes ielejā un sasniedza Jaun- meksikas galvaspilsētu Santafē. Viņi tikai mazliet bija aizsteigušies karavānai priekšā. Tā ieradās otrā dienā, jo bija izvēlējusies īsāko ceļu caur Ratomas aizu, turpretī priekšpulks bija jājis vairāk uz dienvidiem un mazliet apmaldījies.
Preču ievešanā tirgotājiem netika likti nekādi šķēršļi. Bija jāsamaksā tikai noteiktie piecsimt dolāru par katru vagonu. Sis nodoklis, protams, bija daudz lielāks par parasto muitas likmi, bet neko nevarēja darīt. Kas gribēja tirgoties šai rajonā, tas nevarēja izvairīties no Santafē.
Karavāna apmetās ārpus pilsētas. Sevrens, Henrijs un vēl daži tirgotāji dzīvoja pašā pilsētā — viesnīcā un atpūtās no ceļojuma grūtībām, baudīdami pilsētas visai primitīvās priekšrocības.
Otrā rītā Henriju pamodināja viņa kalps Godē, skaļi dziedādams dažas Kanādas dziesmiņas.
«Ak, kungs, šodien tiek sarīkota liela balle, un man šķiet, ka arī jums būs interesanti noskatīties meksikāņu ballē.»
«Nē, Godē; man ir sēras un es uz balli neiešu.»
«Sēras? Cik žēl! Dejos fandango; to ir vērts redzēt — kas viss tur nenotiek! Lūk. arī Sevrena kungs. Paprasiet viņam, vai ir iespējams atrasties Santafē un neapmeklēt balli?»
Sevrens aizsūtīja Godē pēc pudeles laba vīna un griezās pie Henrija.
«Godē saka taisnību; neviens nespiedīs tevi dejot, bet tur redzēsi interesantu sabiedrību un varēsi iepazīties ar vietējās provinces raksturīgām paražām. Es tevi aizvilkšu ar varu. Balle Santafē ir tas pats, kas zirgu sacīkstes Epsomā vai pāvesta dievkalpojums Sv. Pētera katedrālē Romā klusajā nedēļā. Bet ko tu pagaidām teiksi par pilsētu?»
«Un jūs to saucat par pilsētu?» nicīgi teica Henrijs.
«Protams, tā taču visi viņu sauc: slavenā Santafē pilsēta, visu prēriju galvaspilsēta, tirgotāju, mednieku un zagļu paradīze.»
«Lūk, trīssimt gados sasniegtais progress! Iedzīvotāji gandrīz tikpat mežonīgi kā agrāk. Viņi laikam atrodas uz viszemākās civilizācijas pakāpes?»
«Pareizāk būtu teikt, ka viņi pazīst tikai civilizācijas priekus un netikumus. Šai oāzē tu atradīsi teātri, svētkus, uguņošanu, gleznas, vieglu poēziju, sastapsi arī piedzīvojumu meklētājus … jeb, pareizāk, blēžus, cietsirdīgus Romeo, bailīgus bandītus. Vārdu sakot, tu sadursies ar lielu cilvēku un lietu dažādību, pirms atradīsi krietnumu un godu.»
Godē atnesa vīnu, divas glāzes un pārtrauca nesaudzīgo Santafē kritiku.
«Izdzer kausu šī vieglā, dzirkstošā vīna,» Sevrens teica Henrijam. «Tas ir vietējais ražojums, ko var apskaust. Ja jenkiji kādreiz iekaros šo zemi, viņi pratīs cienīt šo ražojumu.»
«Vai jūs domājat, ka viņi to vēlas?» Henrijs prasīja.
Godē pamirkšķināja acis un uzsita knipi. Sevrens turpināja:
«Jā, protams; tas noapaļos Ziemeļamerikas Savienoto Valstu īpašumus, bet, kas attiecas uz mani, es to ļoti vēlos. Tiesiska valsts tirgotājus nekad tā neaplaupītu. Pieci simti dolāru par vagonu! Šis blēdis gubernators nolaupa piecdesmit tūkstošus dolāru. Vai tā nav nekaunība?»
«Bet varbūt tas viss nenonāk viņa kabatā?»
«Līdz beidzamam santīmam; viņš te ir viss. Pateicoties šiem ienākumiem, viņš nesaudzīgi valda pār iedzīvotājiem.»
«Un viņi nekad nesaceļas pret šiem spaidiem?»
«Jā, dažreiz, bet negūst nekādus panākumus. Viņš ir pratis tos savaldīt.»
«Bet es neredzu karaspēku, kas palīdzētu iedzimtos savaldīt. Viņam nav armijas!»
«Viņa armija? Lūk, kur viņi soļo pa ielu!»
«Varonīgie indiāņi! Navahi!» Godē teica.
Gar viesnīcu patiesi savās krāsainajās segās gāja kādi divpadsmit indiāņi.
«Vai tie ir navahi?» Henrijs Hallers prasīja.
«Tie paši,» Godē dzīvi atbildēja. «Es taču viņus ļoti labi pazīstu; šī pazīšanās ar viņiem man dārgi maksāja. Tā ir pretīga, nolādēta cilts.»
«Es domāju, ka viņi ir jaunamerikāņu nesamierināmi ienaidnieki. Vai tad tie ir gūstekņi?»
«Paskatieties taču uz šiem laupītājiem. Viņiem nav miermīlīgs izskats!» ar dūri draudēdams, iesaucās Godē.
Patiesi, spriežot pec navahu i-zturēšanās, nevarēja pateikt, ka tie ir gūstekņi. Viņi soļoja lepni un nicīgi noraudzījās garāmgājējos.
«Kamdēļ viņi atrodas še?» jaunais cilvēks prasīja. «Viņu dzimtene taču atrodas tālu austrumos.»
«Viņus tagad sargā miera līgums, ko viņi pie pirmās izdevības lauzīs. Viņi jūtas te tik brīvi, ka es nebrīnīšos, ja vakarā viņi ieradīsies ballē.»
«Vai patiesi viņi tik droši?»
«To paprasi Godē; viņam vajag tos labi pazīt, jo Godē bija viņu gūstā.»
«Patiesību sakot, kungs, pie viņiem ne,» kanādietis atbildēja, «bet pie nolādētajiem apačiem un veselus trīs mēnešus. Starpība, protams, nav liela. Visi šie velni ir vienādi. Es savām acīm redzēju viņu mežonības. Pirms lieliem karagājieniem viņi savam dievam Kecakoatlam upurēja bērnus. No tiem, kas krituši viņu gūstā, nav daudz tādu, kam bija laime līdzīgi man atbrīvoties. No šejienes neviens vairs neuzdrošināsies doties viņu apgabalos.»
«Bet kā tad jūs izglābāt savu skalpu, Godē?» Henrijs prasīja.
«Ļoti vienkārši, kungs: viņiem neatmaksājās ņemt manu skalpu. Neviens to nevarētu piekārt savai jostai, jo …» Godē noņēma savu cepuri, un reizē ar to arī savus sarkanos matus, ko es līdz šim uzskatīju par viņa īsto galvas rotu.
«Redziet,» viņš teica, ar roku lepni noglaudīdams savu pliko galvu. Sevrens un Henrijs sirsnīgi smējās par Godē izskata maiņu. Sī pārmaiņa notika tālab, ka viņš noņēma savu parūku; šo parūku viņš uzskatīja par Sanluisas friziera meistardarbu.
Kanādietim atļāva izdzert atlikušo vīnu. Viņš to izdzēra uz kunga veselību, novēlēdams kļūt slavenam ar jauniem varoņdarbiem tālākajā ceļā no Santafē līdz Ci- huahu.
«Vai tad mēs dosimies turp?» Henrijs prasīja savam brālēnam.
«Protams, te mēs nepārdosim vairāk kā ceturto daļu no saviem krājumiem. Bet tagad iesim uz nometni un visu nokārtosim, bet vakarā uz balli. Tas ir norunāts; tu redzēsi, cik tas interesanti.»