Pēcpusdienā Henrijs nodarbojās ar savu balles tualeti; viņš uzvilka parasto fraku un rūpīgi izgludināja krokas, kas bija radušās no ilgās stāvēšanas ceļasomā; tad viņš uzmeklēja baltos cimdus… Sai laikā istabā ienāca Sevrens; šis parasti nopietnais kungs tiklīdz ienāca, tūlīt sāka smieties.
Henrijs bija pārsteigts.
«Ko tas nozīmē?»
«Kā, ko nozīmē?» Sevrens smiedamies atbildēja. Vai patiesi tu tādā kostīmā domā iet uz balli?»
«Bet… man nekā labāka nav manā ceļasomā,» jaunais cilvēks samulsis atbildēja. «Es atzīstos, man neienāca prātā, ka man būs jāapmeklē balles, un ja tu tā neuzstātos, lai es katrā ziņā ar visu pilsētu iepazīstos… Bet tu pats vēl neesi apģērbies?»
Patiesi, Sevrens sava uzvalkā nekā nebija mainījis: viņš bija uzvilcis izšūto mednieku vesti, aplicis jostu, piekāris mednieku nazi un revolveri.
«Atvaino mani, Henrij, bet tas taču ir mans balles uzvalks; un arī tev vajag apģērbt tās pašas drēbes, ko tu esi novilcis. Tici man. Būtu taču smieklīgi uz tavas frakas uzlikt jostu ar nazi un revolveriem.»
«Vai tad uz balli katrā ziņā jāiet ar jostu?»
«Bet ko tad tu darīsi ar ieročiem? Tu nevari tūrei ies rokās!»
«Jāatstāj mājās.»
«Hā! Tas būtu neuzmanīgi un nesaskanētu ar vietējiem paradumiem. Te neviens cilvēks nebūtu ar mieru iet uz fandango neapbruņots. Tātad uzvelc savu ādas blūzi un neaizmirsti paņemt līdzi savus ieročus. Tāds ir vietējais balles tērps.»
Henrijam bija jāpiekrīt Sevrenam. Kad viņi iegāja lielajā balles zālē, kas bija uzcelta pilsētas galvenā laukuma tuvumā, tā jau bija apmeklētāju pārpildīta. Tur bija mednieki, zvērķērāji, tirgotāji, vedēji, visi ģērbušies ceļa drēbēs. Starp viņiem bija arī kādi sešdesmit iedzimtie un tikpat daudz jaunu meiteņu no viszemākiem iedzīvotāju slāņiem. Daudzi vīrieši bija nometuši savus apmetņus, lai varētu ērtāk dejot; visā savā krāšņumā mirdzēja izšūts samts un marokens; galvās viņiem bija spilgtas, mazas cepurītes. Sievietēm bija ne mazāk krāšņi tērpi: īsas kleitiņas, balti uzkrekli un mazas zīda kurpītes. Deju zāļe bija iegarena, gar sienām novietoti soli, uz kuriem atsēdušies, dejotāji deju starpbrīžos pļāpāja, tina cigaretes un pīpēja. Kāds pusducis mūziķu vienā kaktā spēlēja arfas, ģitāras un mandolīnas. Brīviem viņi paaugstināja toni un spēlēja spiedzošu indiāņu kantilēnu. Otrā kaktā kalnieši pīpēja un <jzēra viskiju.
Henrijs apsēdās uz sola un noraudzījās dejotājos. Pulks kalniešu aizvilka Sevfenu pie sava galda, lai parunātu ar viņu paj veikaļļietām, bet Henrijs palika savā vietā viens pats. Pēkšņi viņš ieraudzīja sev blakus cilvēku, ar ko Sevrens ienākot bija parunājis dažus vārdus un kas īpaši saistīja Jienrija uzmanību. Viņš sāka to aplūkot,
Spriežot pec apģērba, ias nebija amerikānis, viņu nevarēja noturēt arī par meksikāni, v|l jo mazāk par spānieti, kaut gan viņa sejas krasa bija tumša. Viņa seja bija noskūta, neskaitot nelielu melnu ķīļbārdu. ĀĢis, cik varēja vērot zem uzmauktās cepures, bija zilas un labsirdīgas. Melnos viļņojošos matos bija jau saskatāma sarma. Ģērbies viņš bija kā meksikānis sarkanā apmetnī, kura malas bija apšūtas ar melnu samtu. Virsdrēbes gandrīz pavisam apsedza zaļa samta bikses, dzeltenām pogām un baltu ieloku. Kājās viņam bija dzelteni zābaki lieliem piešiem, bet galvā bija melna platmale ar zelta apmali. Divi zelta pušķīši nokārās pār cepures malām, kā tas te bija parasts. Viņš pabīdīja cepuri pret gaismu, it kā vēlēdamies aizsegt savu seju.
Tomēr Henrijam šķita, ka viņa seja iedveš simpātijas; kādreiz skaistās sejas panti bija cienības un klusu skumju apdvesti.
Visu to vērodams, Henrijs pēkšņi ievēroja, ka arī svešinieks viņu pēta ar tikpat lielu interesi.
Viņi abi to saprata reizē, kad viņu skatieni sastapās. Nepazīstamais tūlīt izvilka nelielu, pērlēm iešūtu port- sigāru un laipni piedāvāja Henrijam, teikdams:
«Vai jūs nevēlaties pīpēt?»
«Labprāt,» jaunais cilvēks atbildēja un paņēma cigareti.
Tikko viņi bija aizpīpējuši, kad svešinieks griezās pie Henrija ar jautājumu, kas jauno cilvēku §rkārtīgi pārsteidza.
«Vai jūs nevēlaties pārdot savu zirgu?»
«Nē, mans kungs, nē!»
«Par labu samaksu.»
«Noteikti nē; nožēloju, ka man jūsu priekšlikums jānoraida.»
«Es došu jums par viņu pieci simti dolāru.»
«Arī divreiz tik es neņemšu.»
«Labi, es jums piedāvāju divreiz tik daudz.»
«Atvainojiet, te nav runa par naudu, bet par jūtām. Es mīlu savu zirgu un no viņa nekad nešķiršos.»
Nepazīstamais nopūtās.
«Tas mani ļoti sarūgtina; es nojāju divsimt jūdzes, lai nopirktu šo zirgu.»
«Es ļoti nožēloju,» pieklājīgi atbildēja Henrijs, «bet es esmu izjutis šī zirga vērtību. Mēs esam kļuvuši draugi. Vajadzīgs daudz svarīgāks iemesls kā nauda, lai es būtu ar mieru no viņa šķirties.»
«Ak, mans kungs, ja jūs zinātu iemeslu, kālab es alkstu to nopirkt, tad varbūt…»
Nepazīstamais kādu brīdi šaubījās, tad it kā būdams pārliecināts, ka tālākās pūles būs veltas, viņš neuzdrošinājās atzīties un, jaunajam cilvēkam paklanījies, nozuda pūlī.
Pa to laiku balle bija kļuvusi dzīvāka. Vairāki brīnišķos tērpos ģērbti karavīri pievienojās dejotājiem un pūlējās parādīt savu veiklību, dejojot valsi. Santafē gubernators, resns, ar vulgāru sejas izteiksmi, labi apģērbtu pilsoņu pavadībā staigāja pa zāli. Tā laikam bija augstākā Jaunamerikas sabiedrība. Viskijs uz dejotājiem atstāja savu iespaidu. Zvērķērāji un vedēji kļuva trokšņaināki un kauslīgāki. Meksikāņi, vīna un veca starptautiska naida satraukti, savukārt vērsa niknus skatienus pret amerikāņiem. -J
Henrijs turpināja vērot šo savādo jautrības un mēmo draudu sajukumu. Pēkšņi viņa priekšā atkal nostājās nepazīstamais ar sarkano apmetni.
«Atvainojiet, mans kungs,» viņš teica, nosēzdamies blakus Henrijam, «es tikko dzirdēju, ka jūsu karavāna dosies uz Čihuahu. Protams, jūs dosieties līdzi?»
«Jā, mūsu precēm te nav pietiekoši daudz pircēju.»
«Bet atpakaļbraucot, jūs atkal ieradīsieties Santafē?»
«Varbūt tad jūs būsit ar mieru man pārdot savu zirgu. Misisipi ielejā jūs varētu iegūt sev citu, vēl labāku,» redzēdams Henrija noraidošo kustību, nepazīstamais piebilda, * ' i
«Mazākais apsoliet man, ja jums šis darījums liksies iespējams, jūs dosit man priekšroku pret citiem.»
«No visas sirds,» teica jaunais cilvēks, kas sāka domāt, ka aiz šīs neatlaidības slēpjas kaut kas nopietnāks nekā vienkārša kaprīze.
Sarunu pārtrauca puspiedzēris, milzīgs misūrietis, kas, smagi uzmīdams nepazīstamajam uz kājas, kliedza:
«Paklausies, herl Vecais gaļas tirgoni, atdod man savu vietu uz solal»
«Kamdēļ?» pietrūcies un ar nicīgu skatu paskatījies misūrietī, meksikānis prasīja.
«Kamdēļ? Pie velna strīda meklētājus un viņu jautājumus! Es gribu apsēsties, jo dejojot es esmu noguris. Lūk, kālab, cūka jūs tāds!»
Sis cilvēks uzvedās tik rupji un nekaunīgi, ka Henrijs nevarēja atturēties neiejaucies.
«Pagaidiet,» viņš teica misūrietim, «jums nav tiesību ieņemt šī džentlmeņa vietu un lietot tādus izteicienus.»
«Bet kas jūs lūdz iejaukties, piena puika?» un, griezdamies pie svešinieka, viņš teica: «Ei, tu, lielā platmale, dzirdi? Laid mani!»
Un viņš satvēra meksikāņa apmetni, gribēdams to noraut. Pirms Henrijs aptvēra un gribēja iet palīgā, svešinieks ar stipru un veiklu dūres sitienu notrieca nekauņu zemē.
Tā bija it kā zīme vispārējam kautiņam. Kaušanās sākās visās malās. Piedzērušo kliedzieni jaucās ar lāstiem, kas radīja savstarpējo naidu. Naži tika izvilkti no mak- stīm, sievietes bailēs kliedza, atskanēja šāvieni, un zāle pildījās dūmiem. Ugunis nodzisa, un tumsā minūtes piecas turpinājās briesmīgā kauja, kam sekoja lāsti, bļāvieni un smagu ķermeņu kritieni.
Henrijs palika savā vietā un neskāra ne savu nazi, ne revolveri. Pēkšņi viņš sajuta stipru grūdienu kreisajā plecā, kam sekoja aukstuma sajūta visā miesā, un viņš noslīdēja uz sola. Viņš sēdēja, kamēr turpinājās sajukums un juta, ka no ievainojuma plūst asins strūkla un iesūcas viņa drēbēs.
Viņš palika tādā stāvoklī, līdz zālē ienesa sveces. Kad apgaismoja kaujas vietu, bija acīm redzams, ka amerikāņi uzvarējuši. Neskaitot dažus ievainotos, kas gulēja uz grīdas, meksikāņi ar savām sievām bija pazuduši. Mednieki žestikulēdami skraidīja no vienas vietas uz otru. Daži centās attaisnot to, ko viņi sauca par negaidītu apjukumu, tomēr citi nopietnākie to nosodīja. Kaut gan Sevrens piekrita pēdējam uzskatam, un viņa domas vienmēr tika cienītas, tagad viņš tās neizteica. Viņa pirmās domas bija uzmeklēt Henriju, lai pārliecinātos, vai viņš kautiņā nav cietis.
Redzot tādu Sevrena rūpību un nemieru, Henrijs gribēja savu ievainojumu pārvērst par joku._
«Kaut kāds dzērājs,» viņš teica, «iedūra man ar nazi, un, lūk, no pleca tek asinis.»
«Tūlīt apskatīsimies, novelciet drēbes!» teica Sevrens un satvēra blūzes apkakli, lai to novilktu.
Bet Henrijs neatļāva apskatīties turpat uz vietas un ar Sevrena un Godē palīdzību aizkļuva līdz viesnīcai.
Henrijs pūlējās nomierināt savu radinieku, bet asins zaudējums bija tik liels, ka ar katru brīdi viņš kļuva vājāks. Viņš skaidri neapzinājās savu stāvokli.
Tas arī reti gadās, ka ievainotais pats var noteikt, cik bīstama viņa brūce. Dzīve var izbeigties no asins zaudējuma, bet sāpes nav lielākas kā no vienkārša ievainojuma.
Atnācis viesnīcā, jaunais cilvēks bezspēkā nokrita gultā. Sevrens pārplēsa mednieka blūzi un ar šinī ziņā piedzīvojušo Godē sāka pārbaudīt ievainojumu.
«Vai ievainojums dziļš?» ievainotais prasīja.
«Nav tik dziļš kā aka, un nav arī tik plats kā dzelzceļa stiga,» teica kanādietis, ar dūri draudēdams balles zāles virzienā nezināmajam ļaundarim. «Jūs esat ticis samērā viegli cauri, un jums tikai dažas dienas būs jānoguļ. Pateicieties par to Dievam un nevis tam nelietim, kas darīja visu, lai nogādātu jūs uz viņpasauli. Sevrena kungs, p»askatieties, cik veikls dūriens ar spāņu nazi; daži centimetri un būtu skarts mugurkauls. Bet tagad jums vairs briesmas nedraud, ticiet man.»
«Jā, Henrij,» teica Sevrens, kas mazgāja ievainojumu un lika kompreses ar tādu uzmanību un prasmi kā labākais ķirurgs.
Kad pēc pārsiešanas ievainotais mazliet bija atpūties, Sevrens viņam vaicāja, kā tas gadījies, ka viņš dabūjis ievainojumu.
«Vai tu ballē neievēroji savādu cilvēku, kas kā likās, no visiem vairījās? Viņam bija gaišsarkans apmetnis,» Henrijs teica.
«Jā, protams, viņš apsēdās uz sola tev blakām un slēpa zem cepures seju. Sis cilvēks ir īpatnāks nekā liekas. Es redzēju viņu un pazīstu viņu; varbūt no visiem, kas bija ballē, es vienīgais to varu apgalvot… Tomēr es maldos — arī gubernatoram vajag viņu pazīt, bet viņš laikam to neievēroja. Es vēl tagad nesaprotu, kālab šis cilvēks ieradās ballē, viņš taču par dejām nemaz neinteresējas, kaut gan daudziem liek dejot pēc savas stabules.»
«Es jums varu to pastāstīt,» Henrijs atbildēja un izstāstīja, kādu priekšlikumu viņam bija piedāvājis savādais nepazīstamais un kāda iemesla dēļ bija izcēlies strīds ar rupjo misūrieti.
Sevrens pēdējam apstāklim nepiegrieza nekādas vērības, bet viņu ļoti ieinteresēja šī kunga vēlme iegūt Moro.
«Savādi,» viņš teica, «kālab viņam vajadzīgs tavs zirgs. Tamdēļ nojāt divsimt jūdzes un dāvāt tūkstoš dolāru, ļoti savādi!»
«Sargieties no šī cilvēka,» Godē teica. «Ja viņš atbraucis tik tālu un piedāvā tādu milzu summu, tad viņš izlietos visus līdzekļus. Ja jūs viņam atteicāt — kas zina? Viņš varbūt zirgu nozags.»
Henriju ļoti uztrauca Godē domas un viņš jautājoši paskatījās brālēnā.
«Ar kapteiņa atļauju,» pēc notikuma ar bifeļiem Godē tā sauca savu kungu, «es zirgu noslēpšu.»
«Neuztraucieties, Godē,» teica Sevrens: «kas attiecas uz šo kungu, tad viņš nav spējīgs izdarīt kaut jel kādu zādzību. Tomēr uzmanība par Moro nekad nav lieka. Santafē ir tik daudz blēžu, ka viņi spējīgi nozagt zirgus veselam pulkam. Tālab turiet Moro tuvumā, vislabāk piesieniet viņu pie mūsu durvīm.»
Aizsūtījis pilsētu un tās iedzīvotājus pie visiem velniem, Godē pazuda.
«Kas tas par cilvēku, kas sevi ietin tādā noslēpumainībā?» ievainotais prasīja Sevrenam, kas sēdēja pie viņa gultas.
«Es tev varētu pastāstīt ļoti interesantus faktus par viņa dzīvi, bet es negribu tevi nogurdināt, jo tev var sacelties drudzis. Tas ir slavenais skalpu mednieks Segins. Vai mūsu ceļabiedri tev par viņu nekā nav stāstījuši? Droši vien, jo leģendas par viņa dzīvi dod neizsmeļamu sarunu vielu šejienes nometnēs.»
«A, tad tas ir skalpu mednieku priekšnieks, cilvēks, kas saņem naudu par izlietajām asinīm!» ar nicinājumu izsaucās Henrijs. «Kāds nelietis!»
Uz sienas parādījās melna ēna — tā bija cilvēka ēna. Ievainotais pacēla skatienu un ieraudzīja savā priekšā meksikāni ar sarkano apmetni. Viņš nedzirdami bija ienācis istabā. Sevrens samulsis pasniedza viņam roku un, piegājis pie loga, sāka skatīties uz ielu.
Henrijs gribēja turpināt savu sašutuma pilno runu un padzīt Seginu, bet negribot apklusa un sajuta šī cilvēka varu pār sevi. Vai viņš bija dzirdējis apvainojošo apzīmējumu, kādu ievainotais tikko viņam veltīja? Viņa izskatā un rīcībā nekas neliecināja ļaunu. Viņš ievainotajam pievērsa to pašu kluso skumju un cienības pilno skatienu, kas Henriju pārsteidza jau ballē.
Likās neticami, ka šī krietnā sejas izteiksme pieder laupītājam, kas spējīgs uz vislielāko cietsirdību.
«Mans kungs,» viņš teica Henrijam, «es esmu dziļi sarūgtināts par notikušo, vēl jo vairāk tālab, ka es biju netiešs iemesls jūsu ciešanām. Vai jūsu ievainojums bīstams?» Jaunais cilvēks atbildēja ļoti sausi, kas Seginu redzami samulsināja.
«Es priecājos, ka tas tā,» pēc īsas klusēšanas viņš teica. «Es atnācu jums pateikties par augstsirdīgo rīcību un atvadīties no jums, jo pēc desmit minūtēm es no Santafē aizbraucu.»
Viņš sniedza Henrijam savu roku, bet tas viņam savu nedeva.
Viņš atcerējās nostāstus par ārkārtīgo nežēlību, ko pierakstīja Seginam, un viņš sajuta pret skalpu mednieku nepārvaramu pretīgumu. Segins palika ar izstieptu roku, un jaunā cilvēka šaubas izsauca viņa sejā apvainota lepnuma izteiksmi.
«Es nevaru pieskarties jūsu rokai,» beidzot Henrijs teica.
«Kādēļ?» Segins mierīgi vaicāja.
«Kādēļ?… Tādēļ, ka uz viņas ir cilvēku asinis.v
Segins skumji paskatījās Henrijā un neizrādīja ne mazākās dusmu pazīmes; viņš paslēpa roku apmetņa krokās un, smagi nopūties, klusu izgāja no istabas. Sevrens cienīgi paklanījās un pavadīja viņu ar savu skatienu.
Gulēdams gultā, Henrijs vēlreiz redzēja meksikānieti, kad tas gāja caur gaiteni. Viņš bija cieši ietinies apmetnī un izlikās ļoti sagrauzts. Pēc acumirkļa viņš pazuda.
«Sevren,» teica ievainotais, «vai es nebiju par daudz ass pret šo cilvēku? Viņa skatienā ir kaut kas tāds, kas nav savienojams ar ļaunumu, ko par viņu stāsta. Vai jūs, mans draugs, man nepārmetat, ka es izrādīju viņam nicināšanu, kādu viņš pelna, ja var ticēt nostāstiem, ko par viņu stāsta?»
«Klusāk, klusāk! Raugieties šurp,» teica Sevrens, norādīdams uz pusatvērtajām durvīm.
Mēness gaismā Henrijs ieraudzīja trīs cilvēku siluetus, kas zagās gar sienu. Viņu augums, stāvoklis un soji liecināja, ka tie ir indiāņi. Pēc brīža viņi nozuda durvju ēnā.
«Tie ir nabaga Segina ienaidnieki, kādus ari tu viņam nenovēlētu, ja labāk viņu pazītu. Es drebu domājot, ka šie plēsīgie zvēri var viņu ievilināt kaut kādos slazdos. Bet viņš prot sevi sargāt, uzbrukuma gadījumā viņam radīsies palīgi. Esi mierīgs, Henrij, es tūlīt atgriezīšos.»
Pēc šiem vārdiem Sevrens steidzīgi izgāja. Palicis viens, mūsu ievainotais sāka pārdomāt par savādo apstākļu sagadīšanos, kuru dēļ viņš bija nonācis tik nožēlojamā stāvoklī. Viņš pārmeta sev, ka apvainojis cilvēku, kas pret viņu izturējās tik līdzjūtīgi, un pret kuru viņa brālēns sajuta tādu cienību. Ieradās Godē un mazliet izkliedēja viņa sirdsapziņas pārmetumus; Godē piesēja zirgu pie loga, un pats novietojās viņu sargāt. Gandrīz tūlīt atgriezās arī Sevrens.
«Nu, kas,» degošā interesē Henrijs viņam prasīja, «kas noticis?»
«Viņš uzlēca zirgā pirms pienāca indiāņi. Es jau tev teicu, ka viņš prot sevi sargāt!»
«Bet vai tad viņi nevar viņu vajāt jāšus?»
«Tas ir maz ticams. Viņa biedri atrodas tuvumā, bet gubernators (es esmu pārliecināts, ka taisni viņš bija tas, kas uzsūtīja Seginam šos neliešus) nav spējīgs viņam sekot, kad viņš būs sasniedzis kalnus.»
«Sevren, izstāsti man šī cilvēka dzīvesstāstu.»
«Nē, šodien ne; mīļais Henrij, tev ir drudzis, un es negribu tevi uztraukt. Godē paliks pie tevis, bet man vēl jādodas uz nometni; es mēģināšu aizturēt karavāru līdz tam laikam, kad tu būsi spējīgs kāpt zirgam mugurā. Vai man tas izdosies? Darīšu visu iespējamo… Labu nakti!»