Neraugoties uz visu savu iespaidu, Sevrenam neizdevās tirgotājus pārliecināt atlikt aizbraukšanu; karavāna! bija jādodas ceļā trīs*dienas pēc aprakstītās balles. Sev- rens nevarēja savus vagonus ari atšķirt un doties atsevišķi uz tādām vietām, kur ceļo tikai lielākas karavānas. Ņemt ievainoto līdzi nevarēja, viņš varēja to nepārdzīvot. Bija jāsamierinās un jāatstāj Henrijs Santafē, Godē gādībā. Te slimnieks varēja labi atpūsties un izmantot ķirurga padomus.
Sevrenam bija jāatvadās no sava brālēna. Aizbraukšanas brīdī Henrijs pacēlās gultā un pa vaļējo logu redzēja, ka aizbrauca milzīgie ar brezentiem pārsegtie, pakalniem līdzīgie pajūgi. Viņš dzirdēja pātagu pliukšķienus un vedēju skaļos kliedzienus. Tirgotāji, dižodamies uz saviem zirgiem, jāja gar Henrija logu un sūtīja viņam ar rokām atvadu sveicienus. Viņus pavadījis, jaunais cilvēks ar smagu vientulības sajutu atgūlās gultā. .
Neraugoties ,uz kanādieša rūpīgo kopšanu, viņš nosli- moja diezgan ilgi.
Arī Godē garlaikojās kopā ar viņu; viņa jautrība bija izzudusi. Jautro Kanādas dziesmiņu vietā, ko viņš agrāk neapnicis dziedāja, tagad viņš visu laiku lādēja meksikāņus un Meksiku.
«Mēs nekad nepierādīsim pie šīs dzīves,» Henrijs kād- reiz teica savam kalpam.
«0, kungs, nekad!» viņš pārliecinoši atbildēja. «Te ir simt reizes garlaicīgāk nekā pie kvēkeriem. Bet ko lai dara? Mums atliek tikai trakot un lamāties, un arī tad ne pārāk stipri.»
«Godē! Mēs varam aizbraukt no šīs pretīgās pilsētas. Brauksim projām jau rīt.»
«Bet, kaptein, vai jūs esat pietiekoši stiprs, lai kāptu zirgā?»
«Pamēģināšu, mīļais draugs. Ja nepietiks spēka panākt karavānu, mēs pa ceļam apstāsimies kādā pilsētā. Sliktāk kā še jau nekur nebūs. Katrā ziņā mēs redzēsim jaunas sejas to vietā, kas mums līdz nāvei apnikušas.»
«Pareizi, kaptein. Gar upes krastu būs daudz jauku apdzīvotu vietu: Albukerke, Tome un citas. Santafē ir īsta laupītāju ligzda. Sliktāk nevar būt. Kāda lieliska doma — aizbraukt no šejienes!»
«Vai nu lieliska, vai ne,» smaidot teica Henrijs, «bet tas ir nolemts. Šonakt visu sagatavojiet: mēs izjāsim pirms saules lēkta.»
Otrā rītā, gaismai austot, viņš un Godē izjāja no viesnīcas pagalma divu apkrautu mūļu pavadībā.
Dažas dienas viņi ceļoja gar del Nortes upes malu lejup. Neapstādamies viņi pajāja garām dažām apdzīvotām vietām, kas ļoti atgādināja pretīgo Santafē. Viņiem bija jājāj pār apūdeņošanas kanāliem un gar svaigu zaļumu apaugušiem kukurūzas laukiem; viņi redzēja vīnogu plantācijas un lielas fermas, kas, tuvojoties Riohbago, kļuva bagātākas un ziedošākas. Tālumā bija saskatāmas divkāršas klinšu kalnu grēdas; dažreiz pakalnu rindas it kā noslēdza ieleju, bet, kad ceļinieki tiem bija pāri, viņiem atvērās jauns skats, un tas bija viens no galvenajiem ceļojuma jaukumiem.
Pilsētās Henrijs redzēja brīnišķus krāšņus iedzimto tērpus: vīrieši valkāja rūtainus apmetņus vai strīpainas segas, kas bija patapinātas no navabiem, koniskas cepures platām malām, samta bikses un jostas ar zīda auklām. Dažreiz kājās bija sandales, kādas valkā Austrumos. Bez izņēmuma visas sievietes valkāja koķetas mantijas, īsus svārkus, izšūtus ņieburus un tradicionālās mazās kurpītes, kas aizsargā tikai kāju pirkstus.
Ceļinieki sastapa daudzus labības pajūgus. Mūļi bija neliela auguma ar īsu vilnu, tievām kājām un spītīgu raksturu. Pavadoņi jāja uz mustangiem. Segli bija ar paaugstinājumu priekšā un mugurpusē; zirgu spalvas pavadas, jātnieku tumšās sejas ar smailām bārdām, milzīgie pieši, kas skanēja pie katras kustības, kliedzieni un lāsti — tas viss Henrijam bija jauns; tomēr patiesībā viņš visu to redzēja kā pa sapņiem. No noguruma viņam bieži cēlās drudzis, un tādā stāvoklī slimniekam visi apkārtējie priekšmeti rādās izplūduši un nogurdina smadzenes. Ievainojums sāpēja; karstums un putekļi, slāpes un sliktā naktsguļa vēl vairāk veicināja nogurumu. Tomēr Henrijs bija nolēmis katrā ziņā panākt savus biedrus.
Piektā dienā pēc izjāšanas no Santafē, ceļinieki sasniedza Paridas miestiņu. Henrijs bija nodomājis pavadīt te nakti, bet viesnīca bija tik netīra, ka viņi nolēma sasniegt Sokoro. Tas bija beidzamais apdzīvotais Jaunmek- sikas punkts, aiz kura sākās briesmīgs tuksnesis, kas pazīstams ar nosaukumu «Nāves ieleja». Tā kā Godē apkārtni nepazina, tad Paridā vajadzēja salīgt pavadoni. Tas bija nepatīkams zellis, kas arī mūsu ceļotājiem nepatika; bet viņiem teica, ka ne še, ne Sokoro neviens ne par kādu naudu neuzņemsies viņus pavadīt. Tātad izvēles ne-, bija.
Neskaitot iespējamo sadursmi ar apačiem, Henrijs, dodoties «Nāves ielejā», riskēja ar! ar savu veselību.
Ievainojums bija iekaisis un viņu mocīja drudzis. Bet viņam pastāstīja, ka Sevrena karavāna braukusi te cauri tikai trīs dienas atpakaļ. Viņš cerēja tos panākt un sastapt Sevrenu, pirms viņi sasniegs Elpaso nometni. Henrijs nolēma doties ceļā nākamās dienas rītā un jāt iespējami ātri.
Ceļinieki bija jau piecēlušies pirms saules lēkta. Godē izgāja, lai uzmodinātu pavadoni un apseglotu mūļus un zirgus. Henrijs gatavoja kafiju, bet viesnīcas saimnieks savā apmetnī lepni pastaigājās un vēroja viņa rīcību.
«Kungs, kungs!» kanādietis kliedza, atgriezdamies no sētas, «tas nelietis taču aizbēdzis!»
«Kurš tad?»
«Nolādētais meksikānis, mūsu pavadonis! Viņš nozadzis mūli un ar to pazudis.»
Henrijs, nobijies, vai zaglis nav paņēmis arī zirgu, aizskrēja uz stalli. Par laimi Moro bija savā vietā, trūka tikai viena mūļa.
«Varbūt viņš nav vēl paspējis aizbēgt, teica Henrijs, «pameklēsim viņu pilsētā.»
Bet šīs cerības drīz tika izkliedētas; ļaudis, kas bija atbraukuši Sokoro uz tirgu, zināja pastāstīt, ka sastapuši pavadoni, kas paātrinātos auļos, cik nu to spēj ietiepīgais mūlis, devies gar upi uz augšu… Ko lai iesāk? Dzīties zaglim pakaļ — nozīmēja zaudēt veselu dienu. Henrijs samierinājās ar zaudējumu un sāka meklēt citu pavadoni, bet visur saņēma tikai vienu atbildi: apači, apači!
Viņš griezās pie viszemākās iedzīvotāju šķiras, pie nabagiem, kas sēdēja uz laukuma, bet arī tur viņš dzirdēja tikai: apači!
Visur bija dzirdama tikai viena atbilde: apači, ko pavadīja rādītāja pirksta pacelšana deguna augstumā, kas pie meksikāņiem nozīmēja galīgu atteikšanos.
«Tas ir skaidrs, Godē, ka mēs pavadoni neatradīsim. Ko tu par to teiksi? Vai mēs nemēģināsim iespiesties «Nāves ielejā» vieni paši, bez citu palīdzības?»
«Labi, kungs, es esmu ar mieru jums sekot.»
Viņi devās ceļā caur tuksnesi sava vienīgā mūļa pavadībā. Visi Sokoro iedzīvotāji viņus pavadīja ar laba vēlējumiem. Pavadījuši nākamo nakti Volverdas drupās, viņi iejāja «Nāves ielejā».
Pēc divām stundām viņi sasniedza Frakristobāla aizu.
Sai vietā ceļš novirzās no upes un ved tieši apgabalā, kur nav ūdens.
Viņi pārjāja upei un nonāca tās kreisajā krastā. Tur viņi atļāva saviem dzīvniekiem padzerties un piepildīja visus savus ādas maisus ar ūdeni.
Nojājuši dažas jūdzes, viņi jau varēja pārliecināties, cik pareizi šis apgabals bija nosaukts. Sur tur uz neauglīgās zemes mētājās cilvēku un zvēru kauli un dažadi priekšmeti, ko acīmredzot še bija atnesuši cilvēki: sasista krūze, sarūsējis piesis, pārtrūkusi siksna, drēbes gabaliņš… Tūkstoš citu pazīmju liecināja par tuksneša nelaimīgo upuru likteni.
Kā viņi nokļūs tuksneša otrā pusē? Vai patiesi viņiem lemts iet bojā un tikai pavairot drausmīgo pazīmju skaitu?
Henriju pārņēma skumjas nojautas, kad viņš raudzījās bezgalīgā tālē savā priekšā; no indiāņiem viņš nebaidījās; daba šeit bija daudz bīstamāks ienaidnieks.
Abi klusēdami jāja pa vagonu pēdām. Viņi nevēlējās runāt par savām drūmajām nojautām. Ceļš gāja uz dienvidiem; tālumā austrumos bija saskatāmi kalni baltām galotnēm.
Karstums bija šausmīgs; stiprs vējš sacēla karstus putekļu mākoņus. Līdzenums bija apaudzis ar sausiem dzeloņainiem augiem, un tas kavēja zirgu gaitu. Tad viņi iekļuva nepārredzamās smiltīs; likās, ka šīs smiltis līdzīgi viļņiem pārplūdina akmeņaino zemi.
Ceļinieki pēkšņi pārsteigti apstājās no savādā skata: milzīgie, viesuļa saceltie putekļu mākoņi pacēlās vertikāli pār viņu galvām. Tādas pašas saules gaismas apmirdzētas, dzeltenu kristāla putekļu kolonnas klejoja apkārt. Pārbaidītais mūlis pārrāva pavadu un ar visu kravu metās bēgt uz kalnu pusi. Godē dzinās viņam pakaļ.
Henrijs palika viens ,un ar šausmām vēroja, ka atrodas starp deviņām vai desmit milzīgām smilšu kolonnām, kas arvien vairāk un vairāk tuvojās viena otrai. Alps sāka skaļi gaudot un glaudās pie Moro.
Jātnieks neizsakāmās bailēs gaidīja, kas notiks; viņa ausis džinkstēja un acīs zibēja krāsainas dzirkstis… Beidzot kolonnas sadūrās; nesavaldāms spēks izsvieda Henriju no segliem. Ar smiltīm aizlipinātām acīm un ausīm, akmeņu un smilšu ievainotu seju viņš atradās uz zemes.
Kādu laiku viņš atradās pusapziņas stāvoklī, un tikai, kad smilšu mākoņi bija izzuduši, viņš varēja aptvert, kur atrodas un kas noticis. Visbriesmīgākais bija tas, ka viņš nevarēja atvērt acis; rokas uz priekšu izstiepis, viņš sauca Moro. Tas atbildēja, žēli zviegdams. Henrijs taustīdamies virzījās uz to pusi un uzdūrās zirgam, kas gulēja uz sāniem. Pagāja pusstunda, kamēr Henrijs iztīrīja smiltis no acīm.
Samums bija pārgājis, debesis noskaidrojās; Henrijs sāka saukt Godē, bet atbildes nebija. Uzkāpis zirgā, viņš sāka riņķot pa tuksnesi, saukdams sava uzticamā biedra vārdu: bet visapkārt bija pilnīgs klusums. Smiltīs nebija saskatāmas nekādas pēdas — Godē un mūlis bija pazuduši.
Henrijs kliedza, kamēr zaudēja balsi; kakls viņam izžuva un gribējās dzert… Ūdens pudele krītot bija saplīsusi, pārējais ūdens krājums atradās uz aizbēgušā mūļa muguras … līdz upei bija piecdesmit jūdzes …
Jauno cilvēku pārņēma izmisums, drosme viņu atstāja un tas nezināja, ko darīt, kurp doties. Kalni, kas līdz šim bija vadošais virziens, tagad likās atradās visās pusēs, un viņš galīgi apmaldījās visās šais kalnu grēdās un ielejās.
Pēkšņi Henrijs atcerējās, ka Sokoro viņam stāstīja par kādu «Nāves aci», kas atrodas uz vakariem no ceļa; tur dažreiz sakrājoties ūdens.
Dažas minūtes Henrijs šaubījās, tad gandrīz instinktīvi parāva pavadu un sāka jāt uz to pusi. Vispirms viņš gribēja uzmeklēt aku, bet, ja tas neizdotos, tad doties atpakaļ uz upi. Nekā cita nevarēja darīt.
Aiz mokošām slāpēm jaunais cilvēks tikko turējās seglos; viņš palaida pavadu, pilnīgi paļaudamies uz zirga instinktu. Tā viņš vakaru virzienā nojāja vairākas jūdzes. Pēkšņi Henrijs atžilba. Savā priekšā viņš ieraudzīja ezeru, kura ūdens mirdzēja kā kristāls. Vai tikai tā nebija mirāža? Bet nē, ezera krasti tik skaidri bija saskatāmi; nebija tās miglainās neskaidrības, kas raksturīga šai māņu parādībai. Tas patiesi bija ūdens.
Henrijs piespieda piešus, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, jo Moro, ieraudzījis ūdeni, pats steidzās pie tā. Brīdi vēlāk zirgs jau bija ezerā, bet Henrijs gribēja ūdeni iesmelt saujā, kad viņu pārsteidza Alpa un Moro savādā rīcība. Suns kaukdams izlēca krastā, bet zirgs neapmierināts sprauslāja.
Acīmredzot ūdens viņiem nepatika; bet Henrijam katrā ziņā pašam vajadzēja pārliecināties par ūdens nederī- gurnu. Viņš piesmēla pilnu plaukstu un pielika pie lūpām — ūdens bija sāļš.
No šī brīža Henrijs vairs neapzinājās, kas ap viņu notiek. Kad viņš vēlāk pūlējās atcerēties tālāko norisi, viņam likās, ka viņš, nokļuvis uz kalna, bija nokāpis no zirga. Viņi bija ilgi jājuši, saule jau tuvojās horizontam, kad viņi nonāca pie bezdibeņa malas. Lejā varēja saskatīt brīnišķu upi ar zaļojošiem krastiem … Jādomā, viņš bija gribējis pie tās nokļūt; klints bija stāva, un taka uz to nekur nebija saredzama… Viņš dzirdēja upes čaloņu… Kaut kāda ēna smiedamās viņu aicināja pie bezdibeņa malas… Viņš paklupa un sāka krist. Viņš krita bezgalīgi* ilgi, bet ūdens palika tikpat tālu kā bijis. Klints, uz kā viņš bija izcietis šīs elles mokas, it kā pārkārās pār viņu; bet saule ar sarkanu gaismu apspīdēja šo haotisko ainu… Tālāk viņš nekā vairs neatcerējās… pēc murgiem iestājās tumsa un klusums, tā bija pilnīga nemaņa.