Kad Henrijs atguva samaņu, viņš redzēja, ka guļ gultā; viņa acis sāka mehāniski sekot gultas aizkaru izgreznojumiem. Tur bija dažādas viduslaiku ainas: bruņinieki bruņu cepurēs ar nolaistiem sejsegiem jāšus uz zirgiem; daži bija ievainoti un gulēja zemē; cēlas dāmas ar vapeņiem greznotos tērpos sēdēja smagos flāmu zirgos un rokās turēja vanagus; viņām sekoja pāži, kas valdīja suņu barus, kādu tagad vairs nav.
Henrijs raudzījās šais figūrās ar kaut kādu bērnišķu sajūsmu. Maz pamazām viņš sāka izprast savas domas. Viņa atmiņa sāka darboties, bet kā tas parasti gadās tiem, kas atveseļojas — sapņi un īstenība sajaucas visbrīnišķīgākā veidā.
Nogurušais Henrijs atkal aizmiga. Kad viņš atmodās, viņa domas bija mazliet noteiktākas un skaidrākas: izdzir- dis istabā mūziku, viņš vairs nedomāja, ka spēlē uz aizkariem redzamie ieroču nesēji, kas pūta medību ragus. Viņš klausījās un atšķīra divas sieviešu balsis, kas dziedāja franču dziesmu meksikāņu arfas pavadījumā. Melodiju dziedāja pusbalsī un tā bija ļoti patīkama. Henrijs tagad skaidrāk apzinājās beidzamos notikumus: viņš bija
talu no Francijas, tālab vēl brīnišķīgāk bija dzirdēt dziesmu mātes valodā.
Viņš pagrieza galvu dziesmas virzienā. Aizkari bija atvilkti; viņš gulēja lielā, krāšņā istabā, kas bija nekārtīgi, bet skaisti iekārtota; istabā atradās cilvēki; daži stāvēja, citi gulēja uz parketa, un visi likās ar kaut ko nodarbināti. Viņš redzēja savā priekšā sešas vai astoņas figūras, bet tā bija viļšanās; viņš saprata, ka priekšmeti viņa acīs dubultojas, jādomā vājās redzes dēļ. Viņš aizvēra acis, atkal atvēra un mēģināja koncentrēt savu uzmanību uz apkārtējiem priekšmetiem. Tagad viņš ieraudzīja tikai trīs cilvēkus — vienu vīrieti un divas sievietes.
Gultai vistuvāk uz zema dīvāna sēdēja gadus četrdesmit veca dāma. Arfa, kuras skaņas Henrijs dzirdēja, atradās viņas priekšā; viņa turpināja no tās izvilināt melodiskas skaņas. Jaunībā šī dāma, jādomā, bija bijusi ļoti skaista; viņas sejas pantos bija saskatāms cēlums, bet arī dziļas, iekšējas bēdas. Vairāk no rūpēm kā no vecuma, viņas seja bija segta krunkām, bet krāšņos gaišos matos mirdzēja sirmi pavedieni. Bija skaidrs, ka viņa ir francūziete; tas bija saskatāms katrā viņas graciozajā kustībā, tērpa vienkāršumā un skaistumā.
Netālu no viņas pie galda, kas stāvēja istabas vidū, sēdēja gadus piecdesmit vecs cilvēks. Viņš sēdēja ar seju pret gultu, un arī viņa nacionalitāti bija viegli uzminēt. Platā piere, sārtie vaigi, uz priekšu izstieptais zods, zilās acis — viss liecināja, ka viņš ir vācietis. Sejas izteiksme nebija sevišķi inteliģenta; acīmredzot viņš piederēja to ļaužu šķirai, kas daudz zina, bet kam nav radošu spēju; tās ir ceļojošās vārdnīcas, kam atmiņai ir galvenā loma un kas pie vāciešiem sastopams ļoti bieži. Darbs, kurā viņš bija iegrimis, liecināja, ka tas ir nenogurstošs darbarūķis, kam sistematizēšana ir nepieciešamība un lielākā bauda. Uz galda un blakus uz grīdas stāvēja augu, zāles un krūmu kaudze, ko viņš kārtīgi novietoja starp sava herbārija lapām. Blakām botāniķim sēdēja brīnišķa jauka meitene, gandrīz vēl bērns; pievērsis uz mirkli viņai savu skatienu, Henrijs vairs nevarēja to novērst no šīs naivi brīnišķās būtes. Nebija šaubu, ka viņa ir vecākās dāmas meita: abām bija vienādi smalki sejas panti, vienāds grieķu profils. Slimniekam meitene šķita tik pasakaini skaista, ka visu apkārtni viņš uz brīdi atkal noturēja par sapni.
Sev par apmierinājumu viņš drīz pārliecinājās par pretējo, jo viņš izdzirda botāniķa vārdus, kas tika izteikti franču valodā ar stipru vācu akcentu:
«Es jums būtu ļoti pateicīgs, kundze, ja jūs nospēlētu
marseljēzu.»
«Tūlīt mēs to jums nospēlēsim, doktor. Mīļā Zoja, paņem savu mandolīnu.»
Jaunā meitene, kas visu laiku uzmanīgi sekoja botāniķa darbam, piecēlās, noņēma no sienas instrumentu, kas atgādināja ģitāru, un apsēdās blakus mātei. Atskanēja uz diviem instrumentiem spēlētā marseljēza. Botāniķis pārtrauca savu darbu un ar baudu klausījās. Pie katra varonīgā piedziedājuma atkārtojuma labsirdīgais botāniķis sita ar kāju un plaukšķināja.
Kad mūzika apklusa, Henrijs pārliecinājās, ka tas nebija sapnis — tas viss patiesi norisa viņa acu priekšā. Viņš sev vaicāja, kur viņš atrodas, un viņa skatiens klīda pa istabu, meklējot atrisinājumu šim jautājumam. Pēkšņi viņš pazina savu suni Alpu, kas saritinājies gulēja ,uz paklāja pie gultas. Viņš klusu pasauca: «Alp, Alp!»
«Māmiņ, māmiņ! Klausieties, slimnieks sācis runāt,» uztraukti iesaucās meitene.
Suns pietrūkās un uzlika priekškājas uz gultas; viņš berzēja purnu gar saimnieku un priecīgi smilkstēja. Henrijs maigi glaudīja dzīvnieku.
«Paskaties, māmiņ. Viņš pazīst suni, viņš ir atguvis samaņu.»
Dāma steidzīgi piecēlās un tuvojās gultai. Arī vācietis piecēlās un saņēma slimnieka roku, iepriekš aizdzīdams Alpu, kas priecīgi ielēca gultā.
«Viņam daudz labāk,» teica dāma: «paskatieties, cik viņa skatiens skaidrs un mierīgs.»
^«Protams, labāk,» ārsts apstiprināja.
«Kur es esmu?» Henrijs prasīja. «Esiet tik laipni, sakiet man.»
«Esiet mierīgs un neuztraucieties,» ārsts teica. «Jūs bijāt ļoti slims un atrodaties pie draugiem, tas ir viss, kas jums pagaidām jāzina. Drīz jūs būsit vesels. Jūs, jādomā, uzmodināja mūzika?»
«Man bija tik labi, klausoties mūziku,» teica Henrijs.
«Vai patiešām?» dāma smaidot jautāja.
«Kundze, jūs man devāt iespēju noklausīties manas dzimtenes dziesmu, un jūs spēlējat ļoti labi, jūs un Zojas jaunkundze.»
«Viņš zina manu vārdu!» naivā izbrīnā iesaucās meitene.
«Būs labāk, ja mēs liksim Hallera kungam mieru. Troksnis…»
«Ak nē, kundze! Es jūs lūdzu, spēlējiet vēl kaut ko; atvainojiet par manu nekautrīgo lūgumu.»
«Lai notiek, kaut vai tamdēļ, lai iemidzinātu manu pacientu, kas šoreiz par daudz pļāpā,» labsirdīgi teica ārsts.
Māte un meita paņēma mūzikas instrumentus, un, lai gan Henrijs ar sajūsmu viņās klausījās, tomēr mūzika ieaijāja un viņš aizmiga.
Atspirdzinošais miegs turpinājās, līdz beidzās mūzika. Henrijs neskaidri dzirdēja, ka atvērās durvis; viņa dzirde uztvēra maigus sveicienus, kas parasti, kad tuvi cilvēki atgriežas 110 tāla ceļojuma. Viņš dzirdēja vārdus «mīļā Zoja», ko teica vīrieša balss. Tālāko sarunu viņš vairs nedzirdēja. Visi aizgaja, pagāja labs brīdis; blakus istabā bija dzirdami soļi, un zābaku klaudzieni jaucās ar piešu troksni. Beidzot soļi kļuva skaļāki un apstājās pie viņa gultas. Henrijs paskatījās uz augšu. Viņa priekšā stāvēja Segins, skalpu mednieks.
Tiklīdz slimnieks to ieraudzīja, viņš tūlīt, negaidot nekādus paskaidrojumus, saprata, ka šis cilvēks viņu izglābis. Henrijs atcerējās, ka Segina tēls neskaidri vijās viņa smadzenēs un sevišķi spilgti bija saskatāms, kad viņš murgoja. Bet acīmredzot Segins nevēlējās tēlot glābēja lomu un vienkārši viņam teica:
«Vai jums labāk, Hallera kungs? Man teica, ka drīz jūs pavisam atveseļošoties. Atļaujiet jūs apsveikt ar izveseļošanos, jo tas dara godu mūsu draugam, doktoram Rihteram.»
So paņēmienu (atvairīt no sevis katru pateicību, kas viņam patiesībā pienācās) pavadīja īpatna poza — uz krūtīm sakrustotas rokas.
«Vai nav taisnība, man jums jāpateicas par dzīvības glābšanu, Segina kungs?» Henrijs prasīja.
«Jā,» smaidīdams atbildēja skalpu mednieks, «bet es tikai atlīdzināju parādu. Atcerieties, ka jūs manis dēļ Santafē ballē riskējāt ar savu dzīvību? Tātad jūs man neko neesat parādā.»
Henrijs bija sajūsmināts līdz asarām par smalkjūtību, ar kādu Segins atvairīja no sevis pateicības nastu. Dažas dienas atpakaļ viņš ar riebumu bija atgrūdis šī cilvēka roku. Tomēr šis vīrs bija lieliskas un labas sievietes vīrs un brīnišķas meitenes, kas atgādināja debesu eņģeli, tēvs… Henrijs aizpiirsa visus ļaunos darbus, ko baumās par viņu pauda, un, baidīdamies tikt noraidīts, noteica:
«Piedodiet man, atļaujiet paspiest jūsu roku.»
Un viņš karsti saspieda pasniegto roku.
«Man nekas nav jums jāpiedod,» Segins ar cienību teica. «Es cienu tās jūtas, kas spieda jūs atraut savu roku … Mani vārdi jums liekas savādi? .. Uz dzirdēto baumu pamata jūs rīkojāties kā nākas. Kādreiz, Hallera kungs, jūs mani iepazīsit tuvāk, un tad daudzus manus soļus jūs ne tikai piedosiet, bet arī attaisnosiet. Bet pagaidām pietiek. Es atnācu jūs lūgt, lai par visu to, ko jūs par mani zināt, jūs šeit klusētu. Nekas nedrīkst satraukt to man mīļo cilvēku dvēseles mieru, kam es esmu tikai vīrs un tēvs.»
Viņš smagi nopūtās un uzmeta skatienu ieejas durvīm. Henrijs vēlreiz paspieda sava saimnieka roku, apsolīja klusēt un redzot, ka šī saruna viņam nepatīkama, sāka runāt par citu.
«Kā es še nokļuvu? Tā taču ir jūsu māja? Kā jūs mani atradāt?»
«Šausmīgā stāvoklī. Es nevaru sevi uzskatīt par jūsu glābēju; patiesībā jums jāizsaka pateicība savam zirgam.»
«O, mans uzticīgais Moro! Vai patiešām, glābdams savu kungu, viņš aizgāja bojā?»
«Jūsu zirgs ir šeit un mierīgi barojas ar kukurūzu. Es ceru, ka jūs būsit apmierināts ar viņa izskatu. Jūsu mūlis ganās tuvākajā pļavā. Jūsu mantas atrodas šajā kaktā.»
«Bet…»
«Godē, jūs gribat prasīt?» Segins pārtrauca. «Neuztraucieties par viņu. Viņa patlaban šeit nav. Labā apsardzībā un ar piedzīvojušu pavadoni es viņu aizsūtīju uz visām piestātnēm, kur atpakaļceļā jāapstājas jūsu karavānai. Visu, kas ar jums noticis, es vēstulē paziņoju Sev- renam. Jūsu brālēns neuztrauksies, kad zinās, ka jūs atrodaties manā mājā.»
«Kā lai es jums par visu to pateicos? Jūs izglābāt Godē! Jūs domājāt arī par Sevrenu! Pie manis ir mans uzticīgais zirgs Moro un labais suns Alps. Bet kas tad notika ar mani šajā briesmīgajā «Nāves ielejā», kas šoreiz gandrīz attaisnoja savu nosaukumu? Ķādā stāvoklī jūs mani atradat?»
«Dažas jūdzes no šejienes uz klints, kas paceļas pār del Nortes upi, jūs virs bezdibeņa karājāties arkānā, kas bija aptvēris jūsu ķermeni. Arkāna viens gals bija piesiets pie segliem, un jūsu Moro, atspiedies uz priekškājām un atsēdies uz pakaļējām, visu jūsu ķermeņa smagumu turēja uz sava kakla.»
«Vareni, Morol Kāds šausmīgs stāvoklis!»
«Protams, šausmīgs! Jo, ja jūs būtu nokritis, jūs nolidotu kādus trīssimt piecdesmit metrus, pirms nosistos pret apakšējām klintīm.»
«Es droši vien biju paklupis, meklēdams ceļu pie ūdens.
«Murgos jūs devāties tukšā telpā. Ja jūs neaizturētu, jūs savu mēģinājumu atkārtotu. Kad mēs jūs izvilkām no bezdibeņa, jūs rāvāties turp atpakaļ; apakšā jūs redzējāt ūdeni un briesmas neapzinājāties. Lielas slāpes aptumšo prāta spējas.»
«Par visu to man saglabājusies tikai tumša nojauta; es kaut ko atceros kā sapnī.»
«Labāk nemaz nepūlieties atcerēties. Lūk, ārsts jau man māj, ka jūs par daudz runājot. Es ienācu tālab, ka man bija jums jāpasaka pāris vārdu; pretējā gadījumā es jūsu mieru nebūtu traucējis. Pagaidām veseļojieties. Jūtieties še kā mājās, un palieciet tik ilgi, kamēr jūsu draugi atgriezīsies no Čihuahu. Pēc mana paziņojuma saņemšanas, es ceru, viņi apmetīsies netālu no šejienes, un tad jūs pilnīgi vesels varēsit viņiem pievienoties .. Dzīve šai tuksnesī jums varbūt neliksies sevišķi patīkama; nu, bet manējie papūlēsies, lai jūs daudz negarlaikotos. Jūs mīlat ' lasīt, un man ir plaša bibliotēka. Jūs izklaidēs ar mūziku. Doktors Rihters ir tāds cilvēks, kas pratīs atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem; vārdu sakot, neļaujiet man nožēlot, ka es jūs še atstāju. Atcerieties, ka saimnieks atbild par visu to labklājību, kas mīt zem viņa jumta.»
«Pagaidiet, es jūs lūdzu. Santafē jums bija uznākusi iegriba nopirkt manu zirgu …»
«O, tā nebija iegriba. Bet to es jums paskaidrošu citu reizi. Varbūt iemesla, kas spieda mani tik ļoti vēlēties iegūt jūsu zirgu, vairs nav.»
«Ņemiet Moro, es jūs lūdzu. Es atradīšu sev citu zirgu, kas būs līdzvērtīgs Moro.»
«Nekādā ziņā. Pēc pakalpojuma, ko jums izdarīja Moro, jūs nedrīkstat no viņa šķirties. Es domāju, ka jums jābūt viņam pateicīgam.»
«Bet jūs, Segina kungs, šonakt aizbrauksit; varbūt jums būs tāls ceļš. Ņemiet Moro vismaz šoreiz. Pretējā gadījumā man būs jādomā, ka jūs negribat man piedot… neņemt vērā manu nožēlošanu.»
«Lai notiek, kā jūs vēlaties; mans zirgs ir noguris, bet man šonakt jābūt tālu. Tātad esiet sveicināts un būsim draugi.»
Henrijs palika viens. Viņš sāka klausīties. Pēc pusstundas viņš izdzirda Moro zviegšanu, un pēc tam pazibēja jātnieka ēna. Segins aizjāja … varbūt uz asiņainu darbu … Kādu laiku Henrijs vēl domāja par šo savādo cilvēku, bet domas viņu ļoti nogurdināja. Viņa domas izklaidēja divas pievilcīgas būtes — māte un meita.
Garlaicības vietā, no kā tā baidījās Segins, Henrijs nemanīja, kā pagāja laiks. Drīz viņš sajuta, ka ir spējīgs staigāt; spēki atgriezās tik strauji, ka pat cienījamais ārsts Rihters bija ļoti pārsteigts. Pirmās Henrija rūpes bija noskūt bārdu, kas, pēc viņa domām, viņu kropļoja, un savest kārtībā savas ūsas. Viņš bija ļoti apmierināts, ka mantas nav pazudušas, un viņam ir iespēja apģērbties kā īstam džentlmenim vecā rupjā mednieku tērpa vietā.
Drīz viņš bija spējīgs izdarīt dāmām daudz pakalpojumu kā pateicību par rūpēm viņa slimības laikā. Atveseļojās ne tikai viņa miesa, bet arī gars. Labsajūtu, ko Henrijs izjuta šīs ģimenes vidū, viņš izskaidroja ar to, ka pats nesen bija zaudējis visus savus tuviniekus.
«Mana māte,» viņš teica Segina kundzei, «bija tikpat laba un mīļa kā jūs. Kad jūs man pārmetat kādu neuzmanību, piemēram, pārāk agru pastaigu vai ilgu lasīšanu, tad es no jūsu rīcības esmu tā saviļņots, ka ar pūlēm sevi savaldu, lai neapskautu un nenoskūpstītu jūs tāpat ka savu miesīgo māti.»
«Mana māsa Alīse,» viņš teica Zojai, «bija tikpat jautra un skaista kā jūs.»
Zoja smiedamās viņam atbildēja:
«Jūs domājat, ka es esmu skaista? … Māmiņ, vai tas taisnība?» un, turpinot smieties, viņa sarka.
Henrijs visu laiku pavadīja viņu sabiedrībā; viņam labāk patika nodarboties ar mūziku dāmu sabiedrībā, nekā ar botāniku ārsta vadībā, kaut gan ārsts ar savu labsirdību viņam ļoti patika. Seginu māja atradās upes krastā, liela nožogota laukuma vidū. Zogs bija ļoti augsts, un tas aptvēra pļavas un dārzu. Nožogojuma augšā bija kaktusu un dzeloņaugu dzīvžogs, kas izveidoja nepārejamu sienu.
Iežogotā laukumā varēja nokļūt tikai caur smagiem vārtiem un maziem vārtiņiem. Bet tie vienmēr bija aizslēgti. Dārzs bija lielisks; tajā auga daudz svešzemju koku; viņu zari savijās biezos čemuros, kas radīja mežonīgu izskatu. Zojas lepnums un prieks bija puķu dārzs, kurā auga daudz dažādu puķu. Viņu smarža iespiedās pat mājā. Kā jau teikts, žogs beidzās pie pašas upes; klinšainais krasts un dziļais ūdens aizsargāja māju no upes puses. Krasts bija apaudzis ar biezām kastaņkoku rindām, bet viņu ēnā bija iestādīti vairāki zaļi koki spāņu gaumē. Tikai šinī pusē skatiens varēja klīst tālāk par žogu. Skats bija skaists, varēja redzēt vairāk nekā jūdzi gar delNortes upes gultni. Otrā pusē upei nebija redzama neviena mītne un apstrādāts lauks. Viss apgabals bija apaudzis ar kastaņkokiem. Dienvidos, horizonta malā virs meža kā bulta pacēlās El- paso del Norte baznīcas tornis. Vakaros kļuva redzamas asās klinšu kalnu virsotnes un vēl maz izpētītā Oregonas augstiene, kuras ezeri ar savu paisumu un bēgumu izsauc medniekos māņticīgas bailes. Ļoti tālu austrumos bija saskatāmas divas paralēlās ar zeltu bagātās Mimbrijas kalnu grēdas, kur reti iegriežas paši drosmīgākie mednieki; tā ir briesmīgo apaču un navahu dzimtene.
Gandrīz katru rītu Henrijs ar dāmām un ārstu pastaigājās iežogotā laukumā. Ar katru dienu viņu savstarpējais tuvums auga un auga. Tagad Henrijs saprata, ka tirgotāju sabiedrība viņu tikai izklaidēja, bet neapmierināja. Viņa sirds, kas vientulībā bija tik daudz cietusi, tagad mierīgos ģimenes apstākļos atplauka. Viņam patika saņemt rīkojumus no Segina kundzes kā no savas paša mātes; Henrijs viņai parādīja vislielāko uzmanību, viņš to gandrīz dievināja. Kas attiecas uz Zoju, tad Henrijs dienu no dienas palika pret viņu atturīgāks; bet katru reizi, kad ārsts ieminējās, ka karavānai drīz vajag ierasties un jaunajam cilvēkam būs jādodas projām, Henrija sirds sažņaudzās.
Vakaros viesistabā risinājās mierīgas sarunas. Uz ārsta lūgumu dāmas sarīkoja mazu koncertu. Tad, uz Zojas lūgumu, Henrijam vajadzēja viņas albumā kaut ko zīmēt. Te varēja novērot kādu īpatnību: visas sieviešu sejas viņam līdzinājās vienai.
Kad Zoja māksliniekam to aizrādīja, viņš sāka attaisnoties. Kad par tiesnešiem tika uzaicināti māte un ārsts, tad pēdējais teica:
«Mīļā Zoja, tā taču ir jūsu seja.»
Segina kundze klusēja, bet šai vakarā viņa un Zoja agri aizgāja no viesistabas, bet Henrijs visu nakti domāja. Otrā dienā viņam bija gara saruna ar māti; uz visiem viņa lūgumiem tā atbildēja:
«Pagaidīsim manu vīru; ja viņš atzīs, ka jūs esat cienīgs būt par Zojas vīru, es būšu patiesi priecīga kļūt par jūsu māti.»