Nemanot pagāja desmit dienas. Segina kundzei un ārstam šķita, ka Henrijs kļuvis par viņu ģimenes locekli; viņš vienā un tai pašā laikā prata būt neparasti maigs un pieticīgs, stāstīja par savu pagātni un atvēra savu garīgo pasauli; ar Zoju viņš bija kautrs. Viņš gaidīja Segina atgriešanos, lai paziņotu meitenei savu nodomu. Viņš nešaubījās, ka Segins piekritīs. Savās domās viņš attēloja Segina pārsteigumu un pateicību par bildinājumu no cilvēka, kas piederēja godīgai un cienījamai dzimtai.
Henrijs atzina, ka tādā veidā viņš būs nolīdzinājis savu pateicību par dzīvības izglābšanu un mierīgi cēla savas nākotnes gaisa pilis. Pēc kāzām viņš ar Zoju tūlīt aizbrauks no šīs mežonīgās zemes, kur viņas tēva vārds nolādēts, apmetīsies Jaunorleānā uz pastāvīgu dzīvi, atmetīs katras domas par ceļojumiem un baudīs nedalītu laimi.
«Henrija kungsl Henrija kungs!» Zoja notālēm sauca, tad apstājās un uzlika roku uz sirds, kas stipri pukstēja, jo viņa bija skrējusi kā maza meitene. «Vai jūs zināt,» viņa beidzot teica: «pagājušā naktī atbrauca mans tēvs. Es tikko ar viņu sasveicinājos; viņš runāja ar māmiņu un teica, ka vēloties tūlīt ar jums runāt. Kalpotāji aizskrēja jūs meklēt, bet es uzkāpu augšā savā istabā un ieraudzīju, ka jūs staigājat zem kastaņām, un atskrēju jums pretī. Tētis redzēs, ka es vislabāk protu izpildīt viņa vēlēšanos.»
Sniedzot šo paskaidrojumu, meitene smaidīja. Henrijs Hallers jutās satraukts; acīmredzot tagad tika izšķirts viņa liktenis, un viņš pats to nemaz nenojauta. Varbūt, ka Zoja sajūt pret viņu tikai tādas simpātijas, ko prasa laba audzināšana pret katru viesi. Varbūt jaunība un bērnišķā naivitāte neļauj viņai vēl just tik dziļi, kā juta Henrijs.
Sīs domas nomāca jauno cilvēku; tālab, iedams Zojai blakus, viņš klusēja. Turpretī viņa smējās, plūca puķes, sauca iemīļotos baložus un dusmojās par jauno cilvēku, ka viņš acīmredzot nepriecājas par tēva atgriešanos.
Tuvojoties mājai, Henrijs nevarēja noturēties neteicis:
«Jūs vēlaties, lai es priecājos, ka man būs no jums jāšķiras?»
«Kā jāšķiras?!» viņa atkārtoja, un sārtums izzuda no viņas sejas. «Bet kālab? Mums kopā bija tik labi.»
Henrijs satvēra jaunās meitenes roku.
«Vai jūs vēlaties, lai mēs nekad nešķirtos? Tā būtu mana visdedzīgākā vēlme.»
«Hallera kungs!» nopietnā tonī kāds iesaucās viņam aiz muguras.
Henrijs atlaida Zojas roku, pagriezās un ieraudzīja Seginu, kas iznāca no apelsīnu koku biezokņa un pārmetoši viņā raudzījās.
«Tēt,» teica Zoja, apskaudama savu tēvu, «vai tas taisnība, ka jūs no mums gribat aizvest Hallera kungu? Bet vai jūs arī zināt, ka tas ļoti sarūgtinās māmiņu, ārstu un mani?»
«Mans bērns,» glaudīdams savas meitas blondo galviņu, Segins teica un pamāja Henrijam, lai tas viņam sekotu.
Viņi iegāja istabā, ko aizņēma viesis. Segins aiztaisīja logus un aizslēdza durvis. Visu laiku viņa sejas izteiksme bija tik drūma, ka Henrijs nojauta, ka viņa sapņi izkūp miglā.
«Ne tā,» viņš domāja, «vajadzēja izturēties Seginam, kad viņa meitai parāda godu un nomazgā tēva uzlikto traipu.»
Segins apsēdās uz dīvāna, norādīja vietu jaunajam cilvēkam un ar ironiju teica:
«Jūs, es domāju, nešaubīsities par to, ka es yēlos'sev znotu, kas morālā ziņā man piemērots. Kāda ir mana slava — tas jums zināms. Tagad iedziļinieties dziļāk lietas būtībā un sakiet, vai jūs savu bildinājumu, par ko es uzzināju no sievas, vēl uzturat?»
«Mans kungs, es to uzturu; es lūdzu jūsu meitas roku.»
Segins kādu brīdi klusēja; tad atvairīja pārdomas un turpināja:
«Ko jūs zināt par mani?… Es domāju — patiesību?»
«Es zinu, ka jūs bijāt ļoti augstsirdīgs pret mani; es jūs smagi apvainoju, bet jūs izglābāt mani. Tie ir mani personīgie piedzīvojumi. Kas attiecās uz pārējo, tad es zinu tikai jūsu vārdu un jūsu palamu.»
«Se,» teica Segins, zīmēdams ar roku riņķi, kas nozīmēja žoga ieslēgto rajonu, «še neviens nezina nekā, kas uz to attiecas. Bet par maniem varoņdarbiem taču karavānas biedri jums stāstīja?»
«Jā.»
«Tātad jūs esat dzirdējis, ka es — Segins, esmu skalpu mednieks, ka Elpaso iemītnieki sūta mani apaču un navahu medībās un maksā man par indiāņu galvaskausiem, ar ko viņi izgrezno savas pilsētas sienas. Jums taču to stāstīja?»
«Jā, mans kungs.»
«Un tas viss taisnība … Vai patiesi jūs arī tagad vēl gribat precēt slepkavas meitu?»
«Mans kungs!» iesaucās jaunais cilvēks, «jūsu noziegumi nav jūsu meitas noziegumi. Paldies Dievam, viņa ir tik nevainīga, ka pat nenojauš sava tēva noziegumus. Jūs varat būt dēmons, viņa tāpat paliks eņģelis.»
Segina sejā parādījās rūgtu skumju izteiksme.
«Noziegumi! Dēmons!» viņš atkārtoja. «Protams, jums ir tiesības tā teikt. Jums jādomā pastāstītas visas tās pasakas, kas klīst par mani: par saindētām vakariņām, ar lielgabalu nošautiem neapbruņotiem indiāņiem un citām līdzīgām nežēlībām.»
«Jā, mans kungs; bet man jāpiebilst, ka mans brālēns Sevrens to dzirdot raustīja plecus, kas spieda arī mani izturēties pret šiem nostāstiem ar neuzticību.»
«Hallera kungs, visi šie nostāsti ir izdomāti, izdomāti no sākuma līdz beigām.»
«Cik es esmu priecīgs! Izjutis pats jūsu labsirdību, es cietu, domājot par briesmu darbiem, kas jums tiek pierakstīti.»
«Un tomēr,» Segins turpināja, «ja visi šie nostāsti ar visiem to briesmīgajiem sīkumiem būtu patiesi, tie būtu tikai vāja līdzība tam, ko darījuši indiāņi ar neapsargātu ciemu iedzīvotājiem. Ja jūs tikai zinātu visu to, kas noticis beidzamajos desmit gados! Neģēlības un slepkavības, nodedzinātie ciemi, gūstā aizvestās sievietes un bērni, uz savu māju sliekšņa nožņaugtie vīrieši, izpostītie apgabali! Augstais Dievs! Arī mani šie mežoņi ir ievainojuši pašā sirdī. Varbūt Visuvarenais pastarā dienā mani par to apžēlos.» — To teikdams, Segins ar rokām aizsedza seju un noliecās pār galdu. Kad viņš pēc tam nolaida rokas, tā sejai atkal bija parastā skumjā un lepnā izteiksme.
«Hallera kungs, jums jāzina mana biogrāfija. Jūs esat teicis manai sievai, ka jūs esat brīvs no visiem ģimenes pienākumiem, un tālab varat patstāvīgi izšķirt savu precību jautājumu. Jūs esat pārliecināts, ka vienīgais jūsu radinieks Sevrens necels iebildumus. Arī es par to esmu pārliecināts. Es zinu, ka viņš jūt pret mani simpātijas. Bet es pats nekādā ziņā nevaru piekrist jūsu bildinājumam tādā veidā, kādā jūs to esat darījis. Cilvēks, kas tik jūtīgs goda jautājumos, ka nevēlās sniegt roku publiski apkaunotam cilvēkam, nevar to atzīt par savas sievas tēvu … Netaisiet iebildumu, neatvainojieties. Tas no manas puses nav kategorisks noraidījums. Katrā ziņā, ja es ar savu stāstu jums pierādīšu, ka mani nepareizi nomelnojuši, tad jums būs jāatzīst, ka man tiesības uzstādīt jums dažus laulības noteikumus.»
«Protams,» Henrijs atbildēja, šīs skalpu mednieka dedzīgās runas pārliecināts.
«Tātad jums mani vajag pilnīgi iepazīt,» Segins teica. «Es neesmu francūzis, kā to apgalvo — es esmu kreols no Jaunorleānas. Mani vecāki bēga no Santodomingas, kur viņu īpašums pēc nēģeru dumpja tika konfiscēts. Es mācījos un gribēju kļūt par inženieri; šai nolūkā es devos uz Meksikas raktuvēm. Dažus gadus es pavadīju Potosi apkārtnē. Sakrājis nedaudz naudas, es sāku strādāt uz savu risku. Tautas balss apgalvoja, ka Gilas krastos atrodas zelts. Zemē tiešām bija zelta smiltis, bet uz zemes virsmas uz katra soļa varēja atrast piena kvarcu, kas pastāvīgi ir tur, kur atrodas zelts. Es salīgu labu, godīgu kalnraču brigādi. Mēs atradām vietu, kur bija daudz zelta. Sākām rakt. Pēc dažiem gadiem mani strādnieki ieguva turību, bet es kļuvu bagāts cilvēks. Tikai tad es iedomājos, ka beidzot varu baudīt arī ģimenes laimi. Es jau sen biju izvēlējies; jau no bērnības es mīlēju savu māsīcu Adeli un Jaunorleānu atstāju tikai tāpēc, lai pirms laulībām iegūtu bagātību. Sai laikā katrs darbs bija man patīkams, jo tas tuvināja mana lielākā sapņa piepildīšanos. Bet vai viņa bija palikusi uzticīga savam solījumam? Kad pēc ilgiem gadiem es atgriezos savā dzimtajā pilsētā, mani māca šaubas. Adele mani gaidīja. Mēs apprecējāmies un apmetāmies manu raktuvju tuvumā Valverdas pilsētā. Toreiz tā bija ziedoša pilsēta, tagad tur palikušas tikai drupas. Dievs svētīja mūsu laulību: mums piedzima divas, meitenes. Jaunākā Zoja, jau no bērnības līdzinājās mātei. Otra, vecākā, mana dārgā Adele… bija, tā teikt, pilnīga mana ģīmetne. Mēs viņas dievinājām un pat par daudz lepojāmies; tā bija mūsu vārīgākā stīga. Viņu arī ķēra likteņa sitiens. Santafē iecēla jaunu gubernatoru. No tā laika viņš ir visas apkārtnes ļaunuma un netikuma avots… Viņš sāka apskaust manu cienījamo stāvokli sabiedrībā un uz katra soļa pūlējās radīt rnan nepatikšanas, kas varētu saniknot katru lepnu cilvēku. Kādreiz viņš sarīkoja lielus svētkus Albukerkes pilī; man bija jāierodas, un viņš mani publiski apvainoja. Ja viņš būtu ne tikai gubernators, bet pat pirmais karalis pasaulē, arī tad es šo apvainojumu nebūtu piedevis. Es skaļi protestēju, mani atbalstīja pulciņš draugu, un pieprasīju gandarījumu ieročiem rokās. Bet viņš domāja citādi. Tā vietā, lai rikotos kā džentlmenis, viņš savai sardzei turpat ballē lika mani apcietināt un ielikt cietumā. Manā lietā nebija ne ēnas no taisnīgas tiesas. Mani noturēja dažas nedēļas un tad palaida vaļā. Kad es atgriezos mājās, tā bija izpostīta un izlaupīta. Mana sieva drudža murgos spieda pie savas krūts mazo Zoju. Izrādījās, ka gubernators Armigo bija uzpircis asinskārīgos navahus, lai tie uzbruktu manai mājai. Bet viņiem nepietika ar to, ka izpostīja manu namu, viņi bija nolaupījuši arī manu nabaga Adeli. Sieva dienu un nakti viņu murgos sauca.»
Segins apklusa, un Henrijs ilgi neuzdrošinājās pārtraukt drūmo klusumu, ko izsauca atmiņas par drausmīgo katastrofu.
Beidzot viņš Seginam prasīja:
«Bet kā gan Segina kundze un Zoja izglābās no līdzīga likteņa?»
«Viens no maniem fermeriem bija viņas iznesis caur pagrabu, kas iziet dārzā un noslēpis meža būdā. Fermera brāli, kas nesa Adeli, ceļā nonāvēja. Bet pašu fermeri jums vajag pazīt; tas nav neviens cits kā mūsu uzticamais vārtsargs Zozē. Jūs varat iedomāties, cik viņš apzinīgi pilda savus pienākumus … Armigo katrā ziņā gribēja izpostīt manu labklājību, kā garīgo, tā arī materiālo. Tālab navahi uzbruka arī manām raktuvēm, viņi nogalināja kalnračus, iznīcināja un nodedzināja manas celtnes. Kopā ar tiem kalnračiem, kas bija palikuši dzīvi, mēs vajājām indiāņus, bet nevarējām tos panākt. Un atgriezāmies iz* postītos mājokļos, kur mūs sagaidīja asaras un vaidi. Ak,
mans kungs! Jūs esat pārdzīvojis bēdas, zaudējot savus vecākus, bet tās nevar salīdzināt ar vecāku bēdām, kas zaudējuši savu bērnu.»
Segins ar rokām satvēra galvu ,un kādu bridi klusēja.
«Mans stāsts drīz būs galā,» beidzot viņš atkal teica, «bet pagaidām, jo nākotni neviens nezina. Ilgus gadus, meklēdams savu bērnu, es klīdu ap indiāņu mītnēm. Es vadīju tādu pašu nelaimīgu ļaužu pulku kā es: līdzīgos apstākļos daži bija zaudējuši savas sievas, citi savus bērnus. Bet drīz mūsu līdzekļi un varbūt arī varonība izsīka; viņi visi mani pamazām atstāja. Santafē gubernators mūs, protams, neatbalstīja. Jau toreiz bija aizdomas pret Ar- migo (tagad tas pierādīts), ka viņam ir slepens līgums ar navahu vadoņiem. Viņš apsolījies tos nevajāt; navahi savukārt apsolījuši laupīt tikai viņa ienaidniekus. Kad es atrisināju šīs intrigas pavedienu, tad sapratu, kas vainīgs visās manās nelaimēs. Vēlāk šī cilvēka dzīvība divas reizes bija manās rokās, bet es negribēju smērēt rokas. Viņš ir noziedzies pret daudziem, un viņu tiesās visvarenais tiesnesis. No sava tiešā mērķa es neesmu atkāpies nevienu soli.
Tātad mans pulks izjuka. Baidīdamies no jaunām Ar- migo nelietībām, es atstāju Santafē apvidu, pārgāju «Nāves ieleju» un apmetos Elpaso. Kādu laiku es dzīvoju bezdarbībā, bet drīz atbrīvojos no savas apātijas. Daudzie apaču indiāņu cilts uzbrukumi Sonoras un Čihuahu apkārtnē spieda valdību rūpēties par labāku apsardzību; apcietinājumus nostiprināja un tajos tika novietoti labāki garnizoni; tika organizēts brīvprātīgo pulks, kas saņēma atlīdzību pēc nogalināto indiāņu skalpu skaita. Man piedāvāja šī pulka vadoņa vietu. Es vēlējos uzmeklēt savu meitu un tālab piekritu. Tādējādi es kļuvu par skalpu mednieku. Tas ir briesmīgs amats. Ja es vadītos tikai no atriebības sajūtas, es sen jau būtu apmierināts; mēs esam veikuši tik daudz asiņainu uzbrukumu, ka viņu toreizējais uzbrukums ir pienācīgi sodīts. Bet es gribu, man vajag uzmeklēt savu Adeli! Es noteikti zinu, ka viņa atrodas navahu gūstā. Līdzekļu trūkums līdz šim mani kavē. Neraugoties uz visām pūlēm, man nav izdevies savākt pietiekoši daudz cilvēku, kam būtu drosme doties caur tuksnesi, kas atrodas ziemeļos no Hīles un kur atrodas navahu apmetne.»
«Bet vai tagad jums ir cerības?»
«Pacietieties, Haller, es tūlīt beigšu. Līdz šim iekšējie sarežģījumi novērsa valdības uzmanību no mūsu vajadzībām. Beidzamā laikā mūsu pakalpojumus sāk vērtēt augstāk. Nekad vēl mani Jaudis nav bijuši tik labi apbruņoti. Nesen kāds cilvēks, kam izdevies izbēgt no navahu gūsta, man ziņoja, ka abu cilšu kareivji gatavojas doties uz dienvidiem. Viņi laikam grib sasniegt Durangas vārtus. Es esmu nolēmis izmantot viņu prombūtni, lai nokļūtu viņu nometnē un uzmeklētu savu meitu.»
«Bet vai jūs esat pārliecināts, ka viņa dzīva?» Henrijs nedroši prasīja.
«Pateicoties Dievam, es esmu par to pilnīgi pārliecināts. Gūsteknis, par ko es jums stāstīju, bieži viņu redzējis. Viņa pie mežoņiem skaitās kā karalienei līdzīga, un viņai piešķirtas sevišķas tiesības un vara. Jā, viņa ir dzīva, un, ja man izdosies viņu atbrīvot, tad tas būs mans beidzamais uzbrukums. Es ar savu dārgo ģimeni aizceļošu no šejienes un apmetīšos kaut kur tālu.»
Henrijs satraukts klausījās Segina stāstā. Nepatīkamā sajūta un iebildumi pret skalpu mednieku, ko viņš kādreiz tik atklāti izteica, izzuda un vietā radās līdzcietība, pat sajūsma. Cik daudz viņš cietis, šis nelaimīgais tēvs! Segina atklātais stāsts Jāva Henrijam cienīt mīļotās meitenes tēvu, un tas viņam bija liels prieks. ViņŠ saņēma Segina roku un ar asarām acīs iesaucās:
«Vai jūs varat man piedot, ka es tik smagi maldījos?»
Segins pasmaidīja.
«Tagad jūs Zojas tēvu pazīstat labāk. Vai jūs arī tagad domājat lūgt viņas roku?»
«Vairāk kā jebkad, ja tikai jūs mani uzskatāt par šī goda cienīgu.»
«Es jau jums teicu, ka uzstādīšu dažus noteikumus; es jums tik vienkārši Zoju neatdošu, jums viņa jāiekaro.»
«Kādā veidā?» Henrijs strauji prasīja. «Es piekrītu visiem noteikumiem, visiem upuriem.»
«Jums jāpalīdz man uzmeklēt viņas māsa. Jums jānāk man līdzi tuksnesī.»
«Katrā laikā … bet vai tādā gadījumā es varu uzskatīt Zoju par savu līgavu?»
«Es jūs viņai stādīšu priekšā kā viņas līgavaini. Šovakar nosvinēsim saderināšanos, bet rīt, gaismai austot, jādodas ceļā.»
«Tad man jāiet pārbaudīt ieročus un jāapskata zirgs,»
teica Henrijs, kas drīzāk gribēja dalīties savā priekā ar Segina kundzi un Zoju.
«Neuztraucieties, viss ir kārtībā; un pagājušā nakti atgriezās arī jūsu kalps Godē. Viņš jās juins līdzi. Tagad es došos pie savas sievas un meitas un uzzināšu viņas jūtas pret jums. Pēc pusstundas jūs ienāciet viesistabā.»
Henrijs satraukts palika gaidot un tālab sagaidīja savu kalpu daudz vēsāk, kā viņš to varēja cerēt. Protams, viņš kanādietim cieši paspieda roku, bija priecīgs, ieraugot viņu pēc tik ilgiem pārbaudījumiem sveiku un veselu, bet tomēr viņš izklaidīgi klausījās Godē stāstā par tā izglābšanos «Nāves ielejā», par uzticēto uzdevumu, noskaidrot karavānas apstāšanās vietu.
«Jūsu galva, kaptein, tagad aizņemta ar citu. Vai nav taisnība?» Godē beidzot teica. «Mani piedzīvojumi jūs sevišķi neinteresē. Klīstot pa māju, es ievēroju kādu rozā kleitiņu… Jūs ir labi kopuši; neviens nevar teikt, ka jūs esat bijis slims. Varbūt jums te ir tik labi, ka nemaz negribēsit doties projām? Tad jāsaka ardievas visiem mūsu turpmākajiem piedzīvojumiem!»
«Jūs maldāties, Godē, rīt pat mēs dosimies ceļā es ceru, ka jūs man nāksit līdzi…»
«Lai notiek,» kanādietis teica, rokas berzēdams. «Bet kurp tad mēs dosimies?»
Henrijs nekā neatbildēja, jo atvērtās durvīs viņi ieraudzīja Seginu, kas māja viņam ar roku. Viņš tik strauji iesteidzās viesistabā, ka apgāza galdu ar puķēm pie kura sēdēja ārsts.
Labsirdīgais ārsts izslaucīja brilles, kas nezin kamdēļ bija mitras un, ar smaidu raugoties apgāztajā galdā, teica:
«Jaunībai nekas nav svēts. Piemēram, šis pats, ieskrēja kā viesulis, apgāza manas puķes, salauza galdu un tad vēl uztrauc manu mīļo Zoju.»
Zoja patiesi raudāja, bet tās nebija bēdas. Pēc tam visu dienu dārzā un mājā bija dzirdama viņas jautrā čivināšana. Viņa centās aizmirst, ka līgavainis jau rīt pat viņu atstās. Arī Henrijs skuma, ka tik drīz jāšķiras. Viņš labprāt būtu lūdzis atļauju vēl palikt, bet neuzdrošinājās. Viņš ļoti labi zināja, ka jādodas bīstamajā ceļojumā un jāšķiras uz ilgāku laiku, nevis uz dažām dienām, kā to mēģināja iegalvot mātei un meitai. Tomēr viņš devās ceļā tik laimīgs un cerību pilns kā vēl nekad, Par laimīgu atgriešanos viņš nešaubījās.