Viņš piezvanīja uz darbnīcu un nodeva rīkojumus tik skaidri un īsi, ka vecais vīrs jutās aizkustināts. Jānudien viņa vienīgais dēls bija tēvs kas tēvs, un vecais Pīters Vinns bez liekas lēnprātības atzina, ko īsti tas ir vērts.
Tieši pēc divām stundām jauneklis bija gatavs izlidot. Makstī viņam pie sāniem pielādēta un ar uzvilktu drošinātāju karājās lielkalibra automātiskā pistole. Viņš vēlreiz pārbaudīja un apskatīja savu aeroplānu, tad iekāpa kabīnē. Viņš iedarbināja motoru, un skaistā mašīna, mežonīgi rēkdama, aizdrāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā. Virzīdamies pa spirāli uz rietumiem un celdamies aizvien augstāk, viņš līkumoja, meta cilpas un manevrēja, lai būtu gatavs gaidāmo sacīkšu startam.
Starts bija atkarīgs no baloža. Pīters Vinns turēja to ciet. Šoreiz putnam nebija piekārtas klāt skrotis. Toties pie kājiņas tam bija piesieta pusjarda gara spilgta lente, lai vieglāk būtu izsekot, kurp tas lido. Pīters Vinns palaida putnu vaļā, un, lai gan zem tā kā pūķa aste plīvoja lente, tas viegli pacēlās gaisā. Balodis lidoja nešaubīgi. Tas jau trešo reizi lidoja mājup pa šo maršrutu un labi zināja ceļu.
Vairāku simtu jardu augstumā balodis pagriezās taisni uz austrumiem. Aeroplāns beidza mest lokus un sekoja tam. Sacīkstes bija sākušās. Paskatījies uz augšu, Pīters Vinns redzēja, ka balodis apdzen viņa mašīnu. Un viņš redzēja vēl kaut ko: aeroplāns pēkšņi kļuva mazāks. Tā spārni bija kļuvuši šaurāki. Darbojās paātrinātājierīce. Tagad tas vairs nebija lidaparāts ar milzīgi platiem spārniem, ar kādiem tas bija pacēlies gaisā, bet vanagam līdzīgs slaids monoplāns, kas šūpojās uz gariem un ļoti šauriem spārniem.
Kad jaunais Vinns tik spēji sašaurināja spārnus, viņu gaidīja pārsteigums. Tas bija jaunas ierīces pirmais izmēģinājums, un, lai gan Pīters zināja, ka ātrums kļūst lielāks, tik strauju ātruma palielināšanos viņš nebija paredzējis. Rezultāts pārspēja visu gaidīto, un viņš nepaguva ne atjēgties, kad jau bija panācis balodi. Mazais spārnai- nis, nobijies no briesmīgā vanaga, kādu tas nekad nebija
redzējis, tūlīt šāvās augstāk, tāpat kā visi baloži, kas vienmēr cenšas pacelties augstāk par vanagu.
Mezdams lielus lokus, arī monoplāns kāpa aizvien augstāk debesu zilgmē. No apakšas bija grūti saredzēt balodi, un jaunais Vinns baidījās izlaist to no acīm. Viņš pat nedaudz izlaida spārnus, lai ātrāk uzņemtu augstumu. Viņi cēlās aizvien augstāk un augstāk, kamēr balodis, palikdams uzticīgs savam instinktam, kā akmens nokrita vajātājam uz muguras. Ar to acīmredzot arī pietika, lai putns saprastu, ka mašīnas gludā virsma ir bez dzīvības, tāpēc tas mitējās planēt un traucās tālāk uz austrumiem.
Pasta balodis, atgriežoties mājup, attīsta ļoti lielu ātrumu, un Vinns atkal sašaurināja spārnus. Un atkal viņš apmierināts konstatēja, ka panāk balodi. Taču šoreiz viņš ātri palielināja spārnu virsmu un laikus samazināja ātrumu. Sajā brīdī sapratis, ka balodim neizbēgt, viņš sāka dungot kādu dziesmiņu un laiku pa laikam neapzināti nomurmināja: «Ir labi, ir labi! Vai es neteicu jums, ka būs labi?»
Tomēr lidojums neritēja nemaz tik gludi. Gaiss labākajā gadījumā ir nedrošs atbalsts, un lidaparāts pilnīgi negaidot zem asa leņķa iegāja gaisa strāvā, kura kā virpulis plūda pa caurvējainajiem Zelta Vārtiem. Vispirms tā ķēra labo spārnu: spējš grūdiens pasvieda monoplānu uz augšu, sašķieba un tikko neapgāza to. Taču Vinns veikli iztaisīja virāžu un ātri, kaut gan bez liekas steigas, mainīja spārnu leņķi, nospieda priekšējo horizontālo stūri un pagrieza pakaļējo vertikālo stūri tā, lai uzņemtu vēja triecienu. Kad mašīna bija izlīdzinājusi gaitu un pilnīgi iegājusi neredzamajā gaisa plūsmā, viņš atkal mainīja spārnu leņķi, pagrieza atpakaļ stūres, vēlreiz sašaurināja par dažiem jardiem spārnu virsmu un traucās pakaļ balodim, kas šajos dažos aizķeršanās mirkļos bija paguvis atrauties no viņa.
Balodis lidoja taisni uz Alamedas apgabala krasta pusi, un pie paša krasta Vinnu gaidīja jauns pārbaudījums. Viņš iekļuva gaisa bedrē. Viņš arī agrāk bija iekļuvis gaisa bedrēs, bet tik lielu kā šī viņam nebija gadījies redzēt. Viņš neizlaida no acīm balodim piesieto lenti un pēc šīs krāsainās auduma strēmeles noteica, cik daudz tuvojas zemei. Krītot viņam vēderā kņudēja, kā tolaik, kad viņš, zēns būdams, pirmo reizi bija braucis ar ātrgaitas liftu. Taču Vinns līdz ar citiem pilotēšanas noslēpurniem bija apguvis likumu, ka dažkārt, lai paceltos augstāk, vispirms ir jānolaižas zemāk, un, lai riskanti necīnītos par atbalstu, Vinns padevās smaguma spēkam. Nezaudēdams aukstasinību, viņš droši nospieda priekšējo horizontālo stūri, un monoplāns ar degunu pa priekšu gāzās tukšumā. Krītot tas šķēla gaisu kā naža asmens. Ātrums ik mirkli šaušalīgi pieauga. Tā viņš uzkrāja spēku, kam vajadzēja viņu glābt. Strauji parāvis uz augšu priekšējo un pakaļējo horizontālo stūri, viņš dažās sekundēs pacēlās blīvākos gaisa slāņos un izkļuva no bedres.
Apmēram piecsimt pēdu augstumā balodis pārlidoja pāri Berklijas pilsētai un tuvojās Kontrakostas pakalniem. Līdz ar putnu celdamies aizvien augstāk, jaunais Vinns saskatīja Kalifornijas universitātes, savas universitātes, pagalmu un ēkas.
Virs Kontrakostas pakalniem viņam atkal gandrīz vai atgadījās nelaime. Tagad balodis lidoja zemu, un tur, kur putnam ceļu aizšķērsoja eikaliptu birze, to pēkšņi pasvieda kādas simt pēdas augstāk. Vinns saprata, ko tas nozīmē. Balodis bija iekļuvis augšupejošā gaisa strāvā, kas pacēlās simtiem pēdu virs tās vietas, kur stiprais rietumu vējš atsitās pret augsto eikaliptu sienu. Viņš steigšus līdz pēdējam sašaurināja spārnus un vienlaikus mainīja lidojuma leņķi tā, lai viņu nepārsteigtu šī gaisa strāva. Tomēr monoplānu trīssimt pēdas mētāja no vienas puses uz otru, kamēr briesmas palika aiz muguras.
Balodis pārlidoja pāri vēl divām uzkalnu grēdām, un Pīters Vinns ieraudzīja to nolaižamies pie nelielas būdiņas kāda uzkalna nogāzē. Viņš teica paldies liktenim par šo klajo vietu. Tur bija ne vien ērti nolaisties: tā kā nogāze bija stāva, tur tikpat ērti varēja arī pacelties gaisā.
Cilvēks, kas lasīja avīzi, tikko bija ieraudzījis atgriezušos balodi, kad izdzirdēja arī Vinna motora troksni un ieraudzīja milzīgo monoplānu ar izplestiem spārniem; tas laidās lejup, piepeši apstājās uz gaisa spilvena, kurš bija radies pēc horizontālo stūru nolaišanas, vēl noplanēja dažus jardus, tad pieskārās zemei un beidzot apstājās dažus soļus no viņa. Bet, ieraudzījis kabīnē mierīgi sēžam jaunu cilvēku, kas pagriezis pret viņu pistoli, nepazīstamais metās bēgt. Viņš nebija paguvis aizskriet līdz būdas stūrim, kad viņam kājā trāpīja lode un viņš saļima.
— Ko jūs gribat? — viņš drūmi jautāja, kad Pīters Vinns pienāca klāt.
— Gribu pavizināt jūs savā jaunajā mašīnā, — atbildēja Vinns. — Ticiet man — tā ir lū-lū.
Svešais nestrīdējās pretī, tāpēc ka dīvainais viesis prata pārliecināt. Pēc Vinna norādījumiem, kurus visu laiku draudīgi atgādināja pistole, ievainotais pagatavoja kaut ko līdzīgu žņaugam un pārsēja sev kāju. Vinns palīdzēja viņam iekāpt lidaparātā, bet pats aizgāja pie baložu būdas un paņēma putnu, kuram pie kājas vēl karājās lente.
Vinnam bija gadījies ļoti paklausīgs gūsteknis. Gaisā viņš sēdēja stīvs no bailēm. Kaut gan svešais bija spārnotās šantāžas lietpratējs, viņš pats nebija piemērots lidošanai un, lūkodamies uz tālu apakšā slīdošo zemi un ūdeņiem, pat nemēģināja uzbrukt savam sagūstītājam, kurš tagad bija neaizsargāts, jo ar abām rokām vadīja monoplānu.
Gūsteknis tikai centās ciešāk piespiesties pie sava sēdekļa.
Skatīdamies debesīs ar ļoti spēcīgu binokli, Pīters Vinns vecākais ieraudzīja virs izrobotās Eņģeļa salas uzkalnu grēdas parādāmies dēla monoplānu. Tas ātri kļuva aizvien lielāks. Pēc dažām minūtēm viņš uzsauca turpat stāvošajiem detektīviem, ka lidaparātā sēž kāds pasažieris. Strauji nobremzējis pret gaisa spilvenu, monoplāns nolaidās.
— Mana ierīce darbojas lieliski! — iesaucās jaunais Vinns, kāpdams' laukā*no kabīnes. — Vai redzēji, kā es pacēlos gaisā? Es gandrīz vai apdzinu balodi. Viss ir kārtībā, tēt! Nu, ko es teicu? Viss kārtībā!
— Bet ko tu esi atvedis līdzi? — jautāja tēvs.
Jauneklis paskatījās uz savu gūstekni un tūlīt atcerējās.
— Ā, tas ir tas baložu mīļotājs, — viņš sacīja. — Es domāju, ka polismeņi parūpēsies par viņu.
Pīters Vinns klusēdams paspieda dēlam roku un noglāstīja balodi, ko dēls bija iedevis viņam. Vēlreiz noglāstījis skaisto putnu, viņš teica:
— Izstādē dabūs pirmo godalgu.