Tad Toms Dovs teica visgarāko runu savā mūžā:
— Tāpēc, ka viņš noteikti dzīvos līdz jūsu atbraukšanai, kaut jums būtu vajadzīga vesela nedēja pārdomām. Bez tam pie viņa ir sieva, kura nenobirdināja ne asaru un palīdzēs viņam izturēt līdz jūsu atbraukšanai. Viņi neprātīgi mīl viens otru, un viņai ir tikpat stipra griba kā vīram. Ja viņš sāks pagurt, sieva atdos viņam savu dvēseli un piespiedīs viņu dzīvot. Bet viņš nepadosies, lieku galvu ķīlā. Lieku trīs unces pret vienu, ka jūs viņu ieraudzīsiet dzīvu. Krastā man stāv suņu pajūgs. Dodiet tikai piekrišanu pēc desmit minūtēm izbraukt, un mēs tiksim līdz turienei ātrāk nekā trijās dienās, tāpēc ka ceļš ir iebraukts. Tagad es eju pie suņiem un gaidu jūs pēc desmit minūtēm.
Toms Dovs nolaida cepures ausis, uzvilka dūraiņus un izgāja.
— Kaut velns viņu rāvis! — iekliedzās Lindejs, dusmīgi skatīdamies uz aizvērtajām durvīm*
Tajā naktī, kad bija nobrauktas divdesmit piecas jūdzes un sen jau satumsis, Lindejs un Toms Dovs apstājās, lai ierīkotu nometni. Tas bija vienkāršs, bet pazīstams darbs: sniegā jāsakur uguns, blakām uz egļu zariem jāsaklāj ādas kopīgai gultai, bet aiz tās jāizstiepj brezents, lai aizturētu siltumu. Dovs pabaroja suņus, sacirta ledu un žagarus. Lindejs, kuram vaigi dega kā ugunī, gatavoja vakariņas. Viņi krietni paēda, izsmēķēja pa pīpei, parunāja, kamēr pie ugunskura žuva mokasīni, tad ļāvās nāves miegam, kā jau noguruši un veseli cilvēki.
No rīta nepieredzētais sals mazinājās. Lindejs lēsa, ka temperatūra ir ap piecpadsmit grādiem zem nulles un jau kāpj augstāk. Dovs bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka kanjons, pa kuru viņiem šodien pat jābrauc, būs pilns ar ūdeni, ja sāksies pavasara atkusnis. Kanjona nogāzes bija simtiem, vietām pat tūkstošiem pēdu augstāk. Viņi var rāpties pa nogāzēm, bet tas prasīs daudz laika.
Ērti apmetušies uz naktsguļu tumšā, drūmā aizā un smēķēdami pīpes, viņi jau žēlojās par karstumu un abi bija vienis prātis, ka temperatūrai jābūt virs nulles — pirmo reizi pusgada laikā.
— Te, tālajos ziemeļos, neviens nav dzirdējis par pumām, — teica Dovs. — Rokijs sauc to par kuguāru. Bet es esmu daudzas nošāvis Kerijas apgabalā, savā dzimtajā Oregonas štatā, un tur tās sauc par pumām. Bet sauc, kā gribi, otru tik» lielu kaķi m.an vēl nebijā gadījies redzēt. Tas bija īsts briesmonis. Un es nekādi netieku gudrs, kā tas varēja atmaldīties tik tālu.
Lindejs nebilda ne vārda. Viņš jau snauda. No viņa mokasīniem, kuri bija uzmaukti uz nūjām, cēlās garaiņi, bet ārsts nemanīja to un nepagrieza mokasīnus. Suņi, saritinājušies pūkainās bumbās, gulēja sniegā. Dziestošo ogļu sprakšķi it kā uzsvēra, cik dziļš klusums valda. Lindejs pēkšņi pamodās un paskatījās uz Dovu, kas savukārt paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Abi ieklausījos. Tālumā varēja sadzirdēt neskaidru dunu, kas ātri pārgāja ļaunu vēstošā dārdoņā. Kad tā tuvojās, pieņemdamās spēkā, brāzdamās pāri kalnu virsotnēm un ielejām, noliekdama savā priekšā mežu un locīdama tievās priedītes, kas ar saknēm bija ieķērušās klinšaino piekaļņu šķautnēs, viņi saprata, kas tas par troksni. Stiprs, bet silts un smaržu piesātināts vējš aiztraucās garām, izraudams no ugunskura dzirksteļu spietu. Iztraucētie suņi aptupās, grūtsirdīgi izslēja gaisā purnus un gari iekaucās kā vilki.
— Tas ir Cinuks, — teica Dovs.
— Tātad brauksim pa upi?
— Saprotams. Noiet desmit jūdzes pa upi ir vieglāk nekā vienu pa kalniem. — Dovs ilgi un uzmanīgi vēroja Lindeju. — Mēs esam ceļā jau piecpadsmit stundas, — viņš, it kā pārbaudīdams Lindeju, uzsauca cauri vējam un atkal apklusa. — Dakter, — viņš beidzot ierunājās, — vai jums pietiek drosmes?
Lindejs par atbildi izdauzīja pīpi un sāka vilkt kājās mitros mokasīnus. Dažās minūtēs, cīnoties ar vēju, arī suņi bija iejūgti, nometne nojaukta, trauki un ādas segas, kuras bija palikušas nelietotas, saliktas kamanās. Tad viņi tumsā devās pa pēdām, kuras Dovs bija ieminis gandrīz pirms nedēļas. Cinuks trakoja visu nakti, bet viņi gāja, mudinādami nogurušos suņus un sasprindzinādami savus novārdzinātos muskuļus. Viņi gāja divpadsmit stundas un apstājās, lai ieturētu brokastis pēc divdesmit septiņu stundu gara ceļa.
— Kādu stundu jāpaguļ, — teica Dovs, kad viņi kā vilki bija aprijuši vairākas mārciņas šķēlēs sagrieztas un ar speķi saceptas brieža gaļas.
Viņš ļāva savam ceļabiedram gulēt divas stundas, bet pats baidījās aizvērt acis. Viņš vilka visādas zīmes mīkstajā, plokošajā sniegā. Divās stundās sniega līmenis pazeminājās par trim collām. Visās malās cauri pavasara vēju šņākām bija dzirdama neredzamu ūdeņu urdzēšana. Litlpeko, uzņēmusi sevī neskaitāmus strautiņus, rāvās laukā no ziemas važām, ar dārdiem un brākšķiem lauzdama ledu.
Dovs piegrūda Lindejam pie pleca, piegrūda vēlreiz, tad sparīgi sapurināja gulētāju.
— Dakter, — viņš sajūsmināts murmināja, — jūs laikam varētu gulēt vēl!
Nogurušās, tumšās acis zem smagajiem plakstiem pauda pateicību par šo komplimentu.
— Bet par to nevar būt ne runas. Rokijs ir briesmīgi sakropļots. Kā jau teicu, es palīdzēju aizšūt viņam iekšas. Dakter… — Viņš atkal sapurināja ārstu, kuram acis atkal bija aizgājušas ciet. — Paklausieties, dakter! Es jautāju — vai jūs varat iet tālāk? Vai dzirdat? Es saku — vai jūs varat vēl mazliet paiet?
Nogurušie_ suņi koda un smilkstēja, kad tos ar spērieniem modināja. Viņi gāja lēni, ne ātrāk kā divas jūdzes stundā, un dzīvnieki izmantoja katru izdevību, lai apgultos slapjajā sniegā.
— Vēl divdesmit jūdzes, un mēs būsim ārā no aizas, — Dovs uzmundrināja Lindeju. — Bet pēc tam ledus manis pēc var kaut ielūzt, jo mēs iesim gar upes malu un līdz nometnei ir vairs tikai desmit jūdzes. Redziet nu, dakter, mēs esam tikpat kā klāt! Bet, kad būsiet salāpījis Rokiju, ar kanoe jūs būsiet atpakaļ vienā dienā.
Bet ledus zem viņiem kļuva aizvien nedrošāks, tas atlūza no krasta un collu pa collai spiedās augstāk. Vietās, kur ledus vēl turējās pie krasta, viņi brida pa ūdeni, ka šļakstēja vien. Litlpeko dusmīgi šņāca. Viņiem laužoties uz priekšu, pieveicot jūdzi pēc jūdzes, no kurām katra bija desmit kalnos noietu jūdžu vērta, ik uz soļa parādījās jauni lūzumi un plaisas.
— Kāpiet kamanās, dakter, un pasnaudiet, —- ierosināja Dovs.
Tumšās acis paskatījās uz viņu tik bargi, ka Dovs neiedrošinājās atkārtot savu priekšlikumu.
Dienasvidū bija skaidrs, ka tālāk iet nav iespējams. Ledus gabali, kurus ātrā straume rāva uz leju, jau sitās pret ledu, uz kura viņi stāvēja. Suņi nemierīgi smilkstēja un rāvās uz malu. ,
— Tas nozīmē, ka augstāk upe ir vaļā, — paskaidroja Dovs. — Drīz kaut kur izveidosies sastrēgums, un simt minūtēs ūdens pacelsies par simt pēdām. Mums būs jāiet pa augšu, ja vien izdosies tikt ārā. Ejam! Trieciet suņus! Un, kad tā padomā, — Jukonā ledus turēsies vēl nedēļām!
Sajā vietā neparasti šaurā kanjona sienas bija pārāk stāvas, lai tiktu augšā pa tām. Dovam un Lindejam neatlika nekas cits kā iet uz priekšu, un viņi arī gāja, kamēr notika nelaime. Ledus ar lielu brīkšķi ielūza tieši zem pajūga. Divi vidējie suņi iegāzās ūdenī un, straumes sagrābti, aizrāva līdzi arī vedējsuni. Šie trīs dzīvnieki, kurus straume dimīja zem ledus, vilka uz malu ari divus pārējos smilkstošos suņus. Cilvēki izmisīgi mēģināja noturēt kamanas, bet tās lēni vilka viņus līdzi.
Dažās sekundēs viss bija galā. Dovs ar mednieku nazi pārgrieza vedējsuņa streņģes, un dzīvnieks, ievēlies ūdenī, tūlīt pazuda. Ledus gabals, uz kura viņi stāvēja, šūpojās un, sizdamies pret piekrastes ledu un akmeņiem, plaisāja. Viņi tikko paguva izvilkt kamanas malā, kad ledus gabals apgāzās un nogrima.
Gaļu un zvērādu segas viņi sasaiņoja, bet kamanas pameta. Lindejs bija sašutis, ka Dovs ņem smagāko saini, bet Dovs palika pie sava.
— Jums pietiks ko darīt, kad būsim galā. Ejami
Pulkstenis jau bija viens, kad viņi sāka kāpienu pa
nogāzi. Astoņos vakarā viņi tika pāri kanjona augšējai krantij un kādu pusstundu nogulēja turpat, kur bija nokrituši. Tad viņi sakūra uguni, uzvārīja katliņā kafiju un uzcepa milzīgu porciju brieža gaļas. Bet vispirms Lindejs pasvārstīja rokās abus saiņus un pārliecinājās, ka viņa nesamais ir uz pusi vieglāks.
— Jūs esat no dzelzs, Dov, — viņš izteica savu apbrīnu.
— Kas? Es? Ejiet nu! Būtu jūs redzējis Rokiju! Viņš ir izliets no platīna, no tērauda, no tīra zelta un no diez kādiem stipriem materiāliem. Esmu kalnietis, bet viņš sit mani pušu. Tur, Kerijāt es dažreiz nodzinu puišus līdz nāvei, kad medījām lāci. Un, kad mēs ar Rokiju sastapāmies pirmajās medībās, es, nožēlojamais, gribēju parādīt viņam, ko es varu. Palaižu suņus vaļā, kā jau nākas, pats turos tiem līdzi, bet man uz papēžiem min Rokijs. Es zināju, ka ilgi viņš neizturēs, un pieliku soli. Bet otrās stundas beigās viņš tikpat neatlaidīgi man min uz papēžiem. Es pat saerrojos. «Varbūt tu gribi naskot pa priekšu un parādīt man, kā iet?» es jautāju. «Nu, kā tad!» — tā viņš. Un parādīja arī! Es neatpaliku, bet, taisnību sakot, kad panācām lāci, man gars gāja pa muti laukā.
Šis cilvēks nav valdāms. Viņš nebaidās ne no paša velna. Pērnruden pirms pašas sala iestāšanās mēs kādā pievakarē gājām uz nometni. Es biju izšāvis visas patronas baltajiem rubeņiem, bet viņam viena vēl bija palikusi. Suņi pēkšņi izdzina pelēko lāceni. Tādu mazu — mārciņas trīssimt, bet jūs zināt, kas ir pelēkais lācis. «Nedari to!» es saku, kad Rokijs ceļ šauteni pie pleca. «Tev ir viena vienīga patrona, un par tumšu, lai saredzētu, uz ko šauj.»
«Kāp kokā,» viņš saka. Es nekāpu, bet, kad lācene saniknota un tikai drusciņ ieskrambāta novēlās zemē suņu barā, es, taisnību sakot, nožēloju, ka nebiju uzrāpies kokā. Tas tik bija trādirīdis! Tālāk gāja pavisam šķidri. Lācene ielēca alā zem paprāva celma. Tas celms bija četras pēdas augsts. No vienas puses suņi netika lācenei klāt. No otras puses bija stāva smilšu nogāze, un suņi, vairāk nekā skaidrs, noslīdēja lejā tieši virsū lācenei. Par atpakaļizlēkšanu ir nav ko domāt, un lācis sakropļotu suņus ar vienu rāvienu. Brikšņi, elles tumsa — un patronas nevienas.
Ko dara Rokijs? Viņš noguļas uz celma, izstiepj uz teju roku ar nazi un ņemas durt. Taču tālāk par zvēra rumpi viņš netiek, bet visiem trim suņiem drīz vien būs gals klāt. Rokijs ir izmisis. Viņam negribas aizlaist bojā suņus. Viņš uzlec uz celma, sagrābj lāci aiz čupra un izceļ no alas. Viņi visi, lācis, suņi un Rokijs, slīdēdami, lādēdamies un skrāpēdamies vēlās lejā divdesmit pēdas un — plunkš! — upē iekšā desmit pēdu dziļi, līdz pašam dibenam. Visi izķepurojās, kā nu kurais mācēja. Nu, bet lāci Rokijs nedabūja, toties suņus izglāba. Tāds ir Rokijs. Kad viņš kaut ko ieņēmis galvā, neviens viņu neapturēs.
Nākamajā atpūtas vietā Lindejs uzzināja, kā Rokijs ievainots.
— Es biju aizgājis gar upi uz augšu kādu jūdzi no būdas sameklēt cirvja kātam piemērotu bērzu. Nākdams atpakaļ, dzirdu —r kāds »ņemas tai vietā, kur izlikti slazdi lācim. Kāds mednieks bija pametis tos kā nederīgus, bet Rokijs saveda kārtībā. Bet tur ņemas un ņemas. Tas bija Rokijs ar savu brāli Hariju. Te viens auro un smejas, te otrs, it kā tā būtu kāda rotaļa. Un ko jūs domājat, kas tā bija par muļķīgu rotaļu? Es biju redzējis Kerijā diezgan daudz dūšīgu puišu, bet šie abi sita pušu visus. Viņi bija noķēruši slazdos pumu un pēc kārtas ar koķeli sitaļāja tai pa purnu. Bet tas nebija tas galvenais. Izeju no krūmiem un redzu — Harijs sit pumai. Tad nolauž koķelim sešas collas garu galu un pasniedz to Rokijam. Tā nūjiņa kļuva arvien īsāka. Tas nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Puma kāpās atpakaļ, meta kūkumu, slienājās un varen veikli izvairījās no nūjiņas. Un nevarēja zināt, kad zvērs lēks. Slazds bija saķēris pakaļējo kāju, bet tā, man jāsaka, bija jau kļuvusi brīvāka.
Tā bija rotaļa ar nāvi. Koķelis k| uva arvien īssks un īsāks, bet puma arvien niknāka. Drīz no koķeja nekas vairs nebija palicis pāri — tikai tāds collas četras garš galiņš, un tagad bija Rokija kārta. «Labāk met mieru,» saka Harijs. «Kālab?» jautā Rokijs. «Ja tu iesitīsi vēlreiz, man vairs nepaliks pāri nūjiņa,» atbild Harijs. «Tad tu izstāsies no spēles un es uzvarēšu,» smiedamies saka Rokijs un pieiet pie pumas.
Otrreiz kaut ko tādu es vairs negribētu redzēt. Kaķis pakāpās atpakaļ un savilkās čokurā, it kā ierautu sevī visu sešas pēdas garo ķermeni. Bet Rokija koķelis tikai četras collas garš. Kaķis saķēra viņu. Nevarēja saprast, kur viens, kur otrs. Saut nebija iespējams. Visbeidzot Harijs izmanījās iegrūst pumai rīklē nazi.
— Būtu es zinājis, kā viņš ievainots, es neparko nebūtu braucis, — sacīja Lindejs.
Dovs piekrītoši pamāja ar galvu.
— To viņa arī teica. Viņa lūdza, lai es nebilstot ne vārda, kā tas noticis.
— Vai viņš ir traks? — pikti jautāja Lindejs.
— Viņi abi ir traki. Abi brāļi nepārtraukti kūda viens otru uz visādām ģeķībām. Es redzēju, kā pērnruden viņi pārpeldēja krāces: ūdens auksts, pa upi jau gāja vižņi,— bija saderējuši. Nav nekā tāda, kam viņi neķertos klāt. Un Rokija sieva ir tāda pati. Nebaidās ne no kā. Darīs visu, ja vien Rokijs ļaus. Bet viņš apietas ar sievu kā ar kavalieri. Smagam darbam viņa pirkstu neliks klāt. Tāpēc par labu algu esmu nolīgts es un vēl viens cilvēks. Naudas viņiem ir kā spaļu, un viņi mīl viens otru kā ķerti. «Rādās, ka te būs laba medīšana,» teica Rokijs, kad viņi pērnruden ieklīda šajā apvidū. «Tad apmetī- simies te,» saka Harijs. Es visu laiku domāju, ka viņi meklē zeltu, bet viņi pa visu ziemu neizskaloja nevienu pannu zelta, lai pārbaudītu»
Lindeja dusmas pieņēmās.
— Neciešu aplamniekus. Es laikam varētu griezties atpakaļ.
— Nē, to jūs nedarīsiet, — Dovs pārliecināts iebilda. — Mums nepietiek ēdamā, lai grieztos atpakaļ, bet rīt mēs jau būsim galā. Atliek vienīgi tikt pāri tai pēdējai ūdensšķirtnei un nokāpt līdz būdai. Bet svarīgākais ir tas, ka jūs esat pārāk tālu no mājām un es jums gluži vienkārši neļaušu griezties atpakaļ.