— Esmu vainīgs, dakter. Aizmirstiet to! Esmu drusku saerrojies, ka aizgāja pazušanā suņi,
Nevis pēc vienas, bet pēc trim dienām abi ceļinieki pēc tam, kad virsotnē viņus bija ieputinājis pavasara sniegputenis, aizklunkuroja līdz būdai, kas stāvēja šņācošās Litlpeko krastā. No spožās saules gaismas iegājis tumšajā telpā, Lindejs lāgā nesaskatīja tās iemītniekus. Viņš tikai pamanīja, ka to ir trīs — divi vīrieši un viena sieviete. Bet šie cilvēki ārstu neinteresēja. Viņš gāja tieši pie nārām, kur atradās ievainotais. Viņš gulēja uz muguras, aizvēris acis, un Lindejs pamanīja, ka viņam ir skaisti izliektas uzacis un sprogaini brūni mati. Izdilusi un bālā seja likās pārāk maza salīdzinājumā ar muskuļoto kaklu, taču smalkie vaibsti, lai cik izmocīti bija, šķita kā ar kaltu izcirsti.
— Ar ko jūs apmazgājāt? — Lindejs jautāja sievietei,
— Ar sublimātu, ar parasto šķīdumu, — viņa atbildēja.
Lindejs ātri uzmeta skatienu sievietei, tad vēl ātrāk
ievainotajam un izslējās taisni. Sieviete saraustīti elpoja, pūlēdamās ar gribasspēku apslēpt to. Lindejs pagriezās pret vīriešiem.
— Ejiet prom -no šejtenes — skaldiet malku vai dariet kaut ko citu, tikai prom no šejienes!
Viens no viņiem vilcinājās.
— Gadījums ir nopietns, — turpināja Lindejs. — Es gribu parunāt ar viņa sievu.
— Es esmu viņa brālis, — iebilda otrs.
Sieviete lūdzoši paskatījās uz viņu. Vīrietis negribīgi pamāja ar galvu un pagriezās uz durvju pusi.
— Man arī iziet? — jautāja Dovs, sēdēdams uz sola, uz kura bija atkritis, tikko ienāca būdā.
— Jums arī.
Gaidīdams, kamēr būda būs tukša, Lindejs pavirši apskatīja slimnieku.
— Nu? — viņš ierunājās. — Tad tas ir tavs Rekss Strengs?
Sieviete palūkojās uz guļošo, it kā gribētu pārliecināties, ka tas tiešām ir viņš, tad klusēdama paskatījās acis Lindejam.
— Kāpēc tu nerunā?
Viņa paraustīja plecus.
— Kāda jēga runāt? Tu taču zini, ka tas ir Rekss Strengs.
— Paldies. Kaut gan es varētu atgādināt tev, ka redzu viņu pirmoreiz. Apsēdies! — Viņš norādīja sievietei uz ķeblīti, bet pats apsēdās uz sola. — Zini, esmu traki noguris. No Jukonas līdz šejienei nav šosejas.
Viņš izņēma no kabatas spalvu nazīti, lai izvilktu skabargu no īkšķa.
-— Ko tu domā darīt? — viņa pēc brīža jautāja.
— Paēst un atpūsties, iekams dodos atpakaļceļā.
— Ko tu domā darīt ar… — Viņa pameta ar galvu uz nesamaņā guļošā pusi.
— Neko.
Sieviete piegāja pie nārām un viegli pārlaida pirkstus pār sīkajām sprogām.
— Tu gribi teikt, ka nonāvēsi viņu, — lēni sacīja sieviete. — Ļausi -cilvēkam nomirt, nepalīdzot viņam, jo tu vari viņu glābt, ja vien gribi.
— Vari saprast arī tā. — Lindejs brīdi domāja, tad, skarbi iesmējies, paskaidroja savu domu: — Kopš neatminamiem laikiem šajā sagrabējušajā vecajā pasaulē pastāv tāds neparasts paņēmiens, kā tikt vaļā no sievu nolaupītājiem.
— Tu esi netaisns, Grant, — viņa klusi iebilda. — Tu aizmirsti, ka tā bija mana griba, manis pašas vēlēšanās. Es biju brīvs cilvēks. Rekss nenolaupīja mani. Tu pats pazaudēji mani. Es no brīva prāta, ar prieku gāju viņam līdzi. Tikpat labi tu varētu apvainot mani, ka esmu nozagusi viņu. Mēs aizgājām kopā.
— Izdevīgs viedoklis, — atzina Lindejs. — Redzu, ka prāts tev tikpat ass kā agrāk, Medža. Tas droši vien apgrūtināja viņu. —
— Domājošs cilvēks prot arī mīlēt…
— Un rīkoties prātīgi, — iestarpināja Lindejs.
<— Tātad tu atzīsti, ka esmu rīkojusies prātīgi?
Viņš pacēla rokas gaisā.
— Velns parāvis, lūk, ko nozīmē runāt ar gudru sievieti! Vīrietis vienmēr aizmirst to un iekrīt lamatās. Es nebrīnītos, ja tu būtu pieveikusi viņu ar kādu siloģismu.
Atbilde bija smaida atblāzma viņas vērīgajās, zilajās acīs un sievietes lepnums, ko likās izstarojam visa viņas būtne.
— Nē, es ņemu atpakaļ šos vārdus, Medža. Ja tu būtu kaut vai zoss vai nezin kas, tu tik un tā būtu savaldzinājusi viņu ar savu izskatu, augumu un stāju. To nu man vajadzēja zināt. Tajā skolā es esmu gājis, bet tomēr, velns lai mani parauj, neesmu izgājis to līdz galam.
Lindejs runāja ātri, nervozi, uzbudināti un, viņa to zināja, kā vienmēr, no sirds. Viņa atbildēja tikai uz pēdējiem vārdiem:
— Vai atceries Zenēvas ezeru?
— Kā nu ne! Es biju bezjēdzīgi laimīgs.
Medža pamāja ar galvu, un viņas acis staroja,
— No bijušā nekur nevar aiziet. Lūdzu, atceries, Grant, tikai uz brīdi atceries… kas mēs bijām viens otram,,, un tad …
— Tagad tu izmanto izdevību, — Lindejs smaidīdams teica un atkal sāka darboties ar īkšķi. Viņš izvilka skabargu, uzmanīgi apskatīja to, tad sacīja: — Nē, paldies. Es nederu žēlsirdīgā samarieša lomai.
— Bet tu taču nogāji šo smago ceļu sveša cilvēka dēļ, — viņa iebilda.
Lindejs vairs nespēja valdīties.
— Vai tu domā, ka es būtu spēris kaut vienu soli, ja būtu zinājis, ka tas ir manas sievas mīļākais?
— Bet tu esi — te'… Un tur guļ viņš. Ko tu darīsi?
— Neko. Kālab lai es darītu? Nav mans pienākums palīdzēt šim cilvēkam. Viņš ir apzadzis mani.
Viņa gribēja kaut ko teikt, bet pie durvīm pieklauvēja.