— Varbūt jums vajadzīga palīdzība,.,
— Prom! Atnesiet spaini ūdens! Atstājiet to ārpusē!
— Tu gribi… — viņa drebēdama iesāka.
— Nomazgāties.
Viņa novērsās, tādas necilvēcības pārsteigta, un saknieba lūpas.
— Paklausies, Grant, — viņa stingri sacīja. — Es izstāstīšu visu viņa brālim. Es pazīstu Strengus. Ja tu vari aizmirst bijušo, es arī varu. Ja tu neko nedarīsi, viņš nogalinās tevi. Ko nu! Pat Toms Dovs to izdarīs, ja es palūgšu.
— Tu slikti pazīsti mani, ja draudi, — viņš drūmi pārmeta Medžai, tad izsmējīgi piebilda: — Bez tam es nesaprotu, kā mana nāve var palīdzēt tavam Reksam Strengam.
Viņa nopūtās un cieši saknieba lūpas, redzēdama, ka Lindeja vērīgais skatiens pamanījis viņas nodevīgās trīsas.
— Tā nav histērija, Grant! — viņa steigšus iesaucās, zobiem klabot. — Tu zini, ka es nekad nekrītu histērijā. Man nekad tā nav gadījies. Es nezinu, kas ar mani notiek, bet es tikšu galā ar to. Es tikai esmu uztraukta. Daļēji, tas ir, no dusmām uz tevi. Un no bailēm. Es negribu pazaudēt viņu. Es tik tiešām mīlu viņu, Grant. Viņš ir manas sirds pavēlnieks. Esmu nosēdējusi pie viņa gultas tik daudz šausmīgu dienu! Ak, Grant, lūdzu, lūdzu!
— Nekas vairāk kā nervi, — Lindejs dzedri piezīmēja. — Rimsties! Tu vari saņemt sevi grožos. Ja tu būtu vīrietis, es ieteiktu tev uzsmēķēt.
Viņa grīļodamās aizgāja līdz ķeblītim un apsēdusies vēroja Lindeju, 'cenzdamās savaldīties. Aiz pavirši uzmūrētās krāsns čirkstēja circenis. Aiz durvīm pluinījās divi vilku suņi. Varēja -redzēt, kā zem ādas segām cilājas slimnieka krūtis. Uz Lindeja lūpām parādījās smaids, kas nevēstīja neko labu.
— Cik stipri tu mīli viņu? — Lindejs jautāja.
Viņas krūtis strauji cilājās, acis dega neslēptā lepnumā. Lindejs pameta ar galvu par zīmi, ka sapratis atbildi.
— Kā būtu, ja mēs vēl mazliet parunātos? — Viņš apklusa, it kā apsvērtu, ar ko sākt. — Man ienāca prātā kādreiz lasīts stāsts. To laikam bija sarakstījis Herberts Šovs. Es gribu izstāstīt tev to. Reiz dzīvoja jauna, skaista sieviete un vīrietis, lielisks cilvēks, skaistuma un ceļojumu mīļotājs. Nezinu, cik daudz viņš līdzinājās tavam Reksam Strengam, bet kaut kāda līdzība, jādomā, bija. Šis cilvēks bija gleznotājs, bohēmas cienītājs, klaiņotājs. Viņš skūpstīja sievieti, skūpstīja bieži — vairākas nedēļas un tad aizgāja no viņas. Sieviete mīlēja viņu tāpat, kā tu, liekas, mīlēji mani… pie Zenēvas ezera. Desmit gadu ļaikā viņa izraudāja visu savu skaistumu. Dažas sievietes, redzi, kļūst dzeltenas no bēdām: bēdas traucē vielmaiņu.
Bet tad šis vīrietis zaudēja acu gaismu, un pēc desmit gadiem viņu kā bērnu pie rokas atveda atpakaļ pie sievietes. Viņam vairs nebija nekā. Viņš vairs nevarēja gleznot. Bet viņa bija ļoti laimīga un priecājās, ka viņš nevar redzēt viņas seju. Atceries, viņš dievināja skaistumu. Viņš atkal turēja sievieti savos apkampienos un ticēja, ka viņa ir skaista. Atmiņas par sievietes skaistumu bija viņā dzīvas. Viņš bez mitas runāja par to un žēlojās, ka neredz viņu.
Kādu dienu viņš pastāstīja sievietei par piecām lielām gleznām, kuras viņš gribot uzgleznot. Ja vien viņš atgūtu redzi, viņš varētu uzrakstīt — «Finis» un justies apmierināts. Un tad nezin kā sievietes rokās nonāca eliksīrs. Vajadzēja tikai ieziest ar to acis, un viņš pilnīgi atgūtu redzi.
Lindejs paraustīja plecus.
— Vari iedomāties, kādu iekšēju cīņu viņa pārdzīvoja. Atguvis acu gaismu, viņš varētu uzgleznot savas piecas gleznas. Bet tad vīrietis pamestu viņu. Skaistums taču bija viņa reliģija. Viņš nespēs skatīties uz viņas pārvērtušos seju. Piecas dienas viņa cīnījās ar sevi, tad iezieda viņam acis ar eliksīru.
Lindejs apklusa un vērīgi paskatījās uz Medžu, kuras tumši spožajās acu zīlītēs bija iedegušās kaut kādas uguntiņas.
— Jautājums, vai tu mīli Reksu Streņģu tikpat stipri.
— Un ja nu mīlu?
— Vai tiešām mīli? »
— Jā.
— Vai esi gatava uz upuri? Vai vari atteikties no viņa?
Viņa lēni, ar piepūli atbildēja:
— Jā.
— Un tu nāksi man līdzi?
— Jā. — Šoreiz tas bija čuksts. — Kad viņš būs izveseļojies- jā
saproti tam, kas notika pie Zenēvas ezera, ir jāatkārtojas. Tu būsi mana sieva.
Viņa it kā saguma, bet piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ļoti labi. — Viņš strauji piecēlās, piegāja pie savas somas un atraisīja siksnas. — Man būs vajadzīga palīdzība. Pasauc iekšā viņa brāli! Sauc iekšā visus! Pagādā karstu ūdeni, pēc iespējas vairāk karsta ūdens! Saites man ir līdzi, bet parādi, kādi pārsienamie materiāli ir jums! Ei, Dov, iekuriniet uguni un sāciet vārīt ūdeni, cik ūdens vien jums ir! Bet jūs, — viņš uzrunāja Hariju, — iznesiet to galdu ārā un nolieciet tur pie loga! Tīriet, berziet un plaucējiet! Tīriet, tīriet, kā nekad neesat tīrījis nevienu lietu! Jūs, misis Strenga, palīdzēsiet man! Palagu droši vien nav. Labi, kaut kā iztiksim. Jūs esat viņa brālis, ser? Es iedošu viņam narkozi, bet dosiet to pēc vajadzības. Tagad klausieties, es jūs pamācīšu. Vispirms.,. Jā, vai jūs protat pārbaudīt pulsu?,
Lindejs bija pazīstams kā drosmīgs un spējīgs ķirurgs, bet turpmākajās dienās un nedēļās viņš pārspēja pats sevi. Viņš pirmo reizi redzēja tik smagu gadījumu — Strengs bija šausmīgi sakropļots un ilgi nogulējis bez ārstēšanas. Bet viņam nekad arī nebija iznākusi darīšana ar tik veselīgu cilvēku sugas eksemplāru. Viņš būtu cietis neveiksmi, ja slimniekam nepiemitis kaķa sīkstums un gandrīz pārdabiska fiziskā un garīgā dzīvotspēja.
Bija augstas temperatūras un murgu dienas, sirdsdarbības pavājināšanās dienas, kad Strenga pulsu tikko varēja sataustīt, dienas, kad viņš, būdams pie samaņas, gulēja ar nogurušām, iekritušām acīm un sāpēs nosvīdušu seju. Lindejs bija nenogurdināms, nežēlīgi darbīgs, drošs, un viņam viss arī šķīrās, viņš ikreiz riskēja un guva virsroku. Viņam nepietika ar to, ka slimnieks paliks dzīvs. Viņš izvirzīja sev sarežģītu un bīstamu uzdevumu — padarīt šo cilvēku atkal veselu un stipru.
— Vai viņš paliks kroplis? — jautāja Medža.
— Viņš varēs ne tikai staigāt un runāt, būs ne tikai agrākā Strenga nožēlojama karikatūra, — atbildēja Lindejs. — Viņš skries un lēks, peldēs pāri krācēm, jās ar lāčiem, cīnīsies ar pumām un darīs visu, lai apmierinātu visneprātīgākās iegribas. Un, es brīdinu, valdzinās sievietes kā vecos laikos. Nu, vai tas tev ir pa prātam? Vai esi apmierināta? Neaizmirsti, ka tu nebūsi kopā ar viņu!
— Turpini, turpini, — viņa izdvesa. — Atdod viņam veselību! Padari viņu atkal tādu, kāds viņš bija!
Ne vienu reizi vien, kad slimnieka stāvoklis Jāva, Lindejs iemidzināja viņu un veica visbriesmīgākās operācijas — grieza un šuva, lika kopā un sasaistīja sagrautā organisma daļas. Reiz pamanīja, ka slimniekam neklausa kreisā roka. Strengs varēja pacelt to līdz zināmam augstumam, ne tālāk. Lindejs sāka meklēt iemeslu. Šoreiz vainīgas bija vairākas sagrieztas un pārrautas saites. Viņš atkal grieza, lika kopā, stiepa un mudžināja vaļā. Un Streņģu glāba tikai viņa pārsteidzošā dzīvotspēja un veselīgais organisms.
— Jūs nogalināsiet viņu! — gauda slimnieka brālis. — Atstājiet viņu mierā! Dieva dēļ, atstājiet viņu mierā! Labāk dzīvs kroplis nekā salāpīts līķis.
Lindejs aizsvilās.
— Vācieties ārā! Ārā no būdas un nenāciet atpakaļ, kamēr neatzīstat, ka es atdodu viņam dzīvību! Jums, mīļais cilvēk, vajadzētu drīzāk palīdzēt man, cik vien iespējams. Jūsu brāļa dzīvība karājas mata galā, sapratāt? Daudz nevajag, lai viņu pazudinātu. Tagad ejiet ārā un nāciet atpakaļ atguvies, mundrs un, par spīti visam, pārliecināts, ka viņš dzīvos, būs tāds pats, kāds bija, kad jūs taisījāt muļķības. Ejiet ārā, kad es jums saku!
Harijs, draudīgi sažņaudzis dūres, paskatījās uz Me- džu, kā padomu prasīdams.
— Ej, ej, lūdzu! — viņa sacīja. — Viņam taisnība. Es zinu, ka viņam taisnība.
Citreiz, kad Strenga stāvoklis vairs nelikās tik bezcerīgs, viņa brālis teica:
— Dakter, jūs esat brīnumdaris. Bet man visu laiku nav ienācis prātā pajautāt, kā jūs sauc.
— Nav jūsu darīšana. Netraucējiet mani, ejiet proml
Sakropļotā labā roka vairs nedzija, briesmīgā brūce atnāca vaļā.
— Nekroze, — sacīja Lindejs.
— Tad viņam gals klāt, — novaidējās brālis.
— Turiet muti! — uzkliedza Lindejs. — Ejiet ārā kopā ar Dovu! Billu arī paņemiet līdzi un sadabūjiet man zaķus… dzīvus un veselus. Noķeriet cilpās. Visur izlieciet cilpas,