— Četrdesmit… četrus tūkstošus … četrdesmit tūkstošus … cik vien varat dabūt. Jūs, misis Strenga, palīdzēsiet man. Es pavandīšos pa to roku un paskatīšos, kur ir vaina. Bet jūs, puiši, ejiet pēc zaķiem!
Un viņš ātri, nekļūdīgi pārgrieza brūci, attīrīja to no sairušajiem kauliem un noteica, cik tālu izplatījusies pūšana.
— Tas nekad nebūtu noticis, — viņš paskaidroja Me- džai, — ja nebūtu bijis tik daudz citu bojājumu, kuri pirmām kārtām prasīja viņa dzīvības spēkus. Pat tādam rt dzīvotspējīgam cilvēkam grūti tikt galā ar visu. Es redzēju to, bet man neatlika nekas cits kā gaidīt un riskēt. Šis kaula gabals būs jāizņem. Viņš iztiks bez tā, bet
es aizstāšu to ar zaķa kaulu, un roka būs tāda pati, kā bijusi.
No simt atnestajiem zaķiem Lindejs izmeklēja dažus, pētīja un pārbaudīja vēl un vēlreiz, līdz beidzot izvēlējās galīgi. Izlietodams hloroforma paliekas, viņš pārstādīja kaulu — transplantēja dzīvus kaulus, nesaraujami cieši savienojot dzīva cilvēka kaulu ar dzīva zaķa kaulu, lai to kopīgie procesi padarītu roku tādu, kāda tā bijusi.
Un visā šajā grūtajā laikā, it īpaši, kad Strengs sāka atlabt, Lindejs reižu reizēm pārmija pa vārdam ar Medžu. Viņš nebija kļuvis pielaidīgāks, viņa neizturējās izaicinoši.
— Tā ir ķēpa, — viņš teica. — Taču likums paliek likums, un tev būs jāšķiras, lai mēs varētu atkal apprecēties. Ko tu saki par to? Vai mēs atkal brauksim uz Ze- nēvas ezeru?
1 — Kā vēlies, — viņa atteica.
Kādu citu reizi viņš sacīja:
— Ko tu, velns parāvis, esi atradusi viņā? Es zinu, viņam bija daudz naudas. Bet mēs ar tevi dzīvojām zināmā komfortā. Prakse deva man vidēji četrdesmit tūkstošus gadā, es vēlāk pārbaudīju pēc rēķinu grāmatām. Tev netrūka vienīgi piļu un motorjahtu.
— Šķiet — tagad es visu saprotu, — sacīja Medža. — Šķiet — tu biji pārāk aizņemts ar savu praksi un maz domāji par mani.
— Ak tā gan! — izsmējīgi norūca Lindejs. — Betxvaiu$ tavs Rekss pārāk daudz nedomāja par pumām un sprun- gulīšiem?
Viņš nemitīgi centās izdibināt, ar ko šis otrs vīrietis Medžu tā apbūris.
— Tas nav izskaidrojams, — viņa atbildēja un visbei- • dzot atcirta: — Neviens nevar izskaidrot, kas ir mīlestība, bet es — mazāk par jebkuru. Es tikai iepazinu mī- lestlbu, dievišķu, neatvairāmu, un tas ir viss. Vankūveras fortā kāds Hudzona līča sabiedrības magnāts reiz bija nemierā ar vietējo anglikāņu baznīcas mācītāju. Šis sludinātājs vēstulēs uz Angliju bija žēlojies, ka sabiedrības ierēdņi, sākot ar galveno pārvaldnieku, pinas ar indiānietēm. «Kāpēc jūs neminat vainu mīkstinošus apstākļus?» jautāja magnāts. Sludinātājs atbildēja: «Govij aste aug uz leju. Es nemēģinu izskaidrot, kāpēc govij aste aug uz leju. Es tikai konstatēju faktu.»
— Kaut velns rāvis gudras sievietesl — iekliedzās Lindejs, un viņa acis iekvēlojās dusmās.
— Kas tevi atveda tieši uz Klondaiku? — reiz ievaicājās Medža.
— Man bija par daudz naudas, bet nebija sievas, kura to tērētu. Gribējās atpūsties. Iespējams, ka biju pārstrādājies. Sākumā aizbraucu uz Kolorādo, bet pacienti sūtīja man telegrammas un daži ieradās paši. Tad es aizbraucu uz Sietlu. Tas pats dievs! Rensons ar speciālu vilcienu atsūtīja pie manis savu sievu. Man nebija glābiņa. Operācija izdevās. Vietējās avīzes to uzostīja. Vari iedomāties, kas notika pēc tam. Man vajadzēja slēpties, un tā es atbēgu uz Klondaiku. Un Toms Dovs atrada mani spēlējam vistu būdā pie Jukonas.
Pienāca diena, kad Strenga gultu iznesa ārā piesaulē.
— Atļauj man tagad pateikt viņam, — lūdza Medža.
— Nē, pagaidi, — atbildēja Lindejs.
Vēl pēc kāda laiciņa Strengs jau varēja nosēdēt uz gultas malas un,- no abām pusēm atbalstīts, paspert pirmos nedrošos soļus.
— Atļauj tagad pateikt, — sacīja Medža.
— Nē. Man jāpaveic darbs līdz galam. Lai nebūtu nekādu kavēkļu. Kreisā roka vēl lāgā neklausa. Nieks vien tas ir, bet es gribu pārveidot viņu tādu, kādu dievs radījis. Esmu paredzējis rīt pārgriezt roku un novērst traucējumu. Tas nozīmē, ka Strengam pāris dienu būs jāpa- gufcuz «muguras. Zēl, ka hloroforms ir cauri. Viņam būs jāsakož zobi un jāpaciešas. Viņš to spēs. Viņa izturības pietiktu desmit vīriem.
Pienāca vasara. Sniegs nenokusa tikai no tālajām klinšu kalnu virsotnēm austrumos. Dienas stiepās garumā, un beidzot nemaz vairs nesatumsa, tikai pusnaktī saule, slīdēdama uz ziemeļiem, uz dažām minūtēm nozuda aiz apvāršņa. Lindejs neatgāja nost no Strenga. Viņš vēroja slimnieka gaitu un ķermeņa kustības, atkal un atkal izģērba viņu, tūkstošiem reižu lika sasprindzināt visus muskuļus. Strengs saņēma bezgala daudz masāžu, un beidzot Lindejs paziņoja, ka Toms Dovs, Bills un Harijs ir kvalificēti masieri un var strādāt turku pirtī vai kaulu slimību klīnikā. Tomēr Lindejs vēl nebija apmierināts. Viņš lika Strengam izpildīt veselu fizisko vingrinājumu kompleksu, meklējot pagaidām apslēpto vainu cēloņus. Viņš atkal noguldīja slimnieku uz kādu nedēļu, pārgrieza viņam kāju, izdarīja dažas veiklas operācijas sīkajās vēnās un kasīja kaulu vienā vietā, kas nebija lielāka par kafijas pupiņu, kamēr parādījās sārtena, vesela virsma, kuru atlika tikai pārklāt ar dzīviem audiem.
— Ļauj man pateikt viņam, — lūdzās Medža.
— Vēl ne, — atbildēja Lindejs. — Pateiksi tikai tad, kad es būšu beidzis.
Pagāja jūlijs, gāja uz beigām augusts, kad Lindejs lika Strengam iet briežu medībās. Lindejs pats gāja nopakaļ un vēroja viņu. Strengs bija slaids un lokans kā kaķis, un tādu gaitu kā viņam Lindejs nebija redzējis nevienam citam. Viņš kustējās bez jebkādas piepūles, likās, ka viņš var pacelt kājas plecu augstumā. Turklāt šajās kustībās nejautās smagums, tās bija tik graciozas, ka acs gandrīz vai nespēja uztvert, cik viņa solis raits. Tas bija tas pats nāvējoši ātrais solis, par kuru bija žēlojies Toms Dovs. Lindejs elsdams un svīzdams ar mokām turējās līdzi, pa reizei, kur ceļš bija labāks, pat skriedams, lai neatpaliktu. Kad bija noietas desmit jūdzes, viņš uzsauca Strengam, lai apstājas, un pats atlaidās sūnās.
— Pietiek! — viņš teica. — Es netieku jums līdzi.
Viņš noslaucīja sakarsušo seju, bet Strengs apsēdās uz
egles celma un, smaidīdams ārstam» skatījās apkārt kā panteists,, kas izjūt tuvību ar dabu.
— Vai nedur? Nesāp vairs nekur? — jautāja Lindejs.
Strengs papurināja sprogaino galvu un tīksmi izstaipīja lokano ķermeni.
— Tad viss ir kārtībā, Streng. Vienu divas ziemas jūs varbūt sajutīsiet sāpes vecajās brūcēs. Bet tas pāries, un varbūt vispār nekā nebūs.
— Ak dievs, dakter! Jūs esat paveicis brīnumu. Nezinu, kā lai pateicos. Es pat nezinu, kā jūs sauc.
— Tam nav nozīmes. Esmu palīdzējis jums izķepuroties, un tas ir galvenais.
— Bet jūsu vārdu droši vien zina daudzi, — Strengs neatlaidās. — Varu saderēt, ka arī man tas būs zināms, ja jūs to nosauksiet.
— Domāju gan, — Lindejs atteica. — Bet tas nav svarīgi. Tagad vēl pēdējais pārbaudījums, un tad es likšu jūs mierā. Augšpus ūdensšķirtnes pie pašas iztekas šai upītei ir pieteka Bigvindija. Dovs stāstīja man, ka pērn jūs trijās dienās aizgājuši līdz vidējam atzarojumam un atnākuši atpakaļ. Jūs gandrīz vai esot nobeidzis viņu. Jums jāpaliek tepat pa nakti. Es atsūtīšu Dovu ar visu, kas nepieciešams ceļā. Pēc tam jums jāaiziet līdz vidējam atzarojumam un jāatnāk atpakaļ tikpat ātri kā pērn.
— Tā, — Lindejs teica Medžai, — stundas laikā tev jāsapošas ceļam. Es aiziešu sagatavot laivu. Bills aizgāja briežu medībās un nebūs atpakaļ līdz tumsai. Mēs jau šodien būsim manā būdā, bet pēc nedējas Dousonā.
— Es cerēju… — Medža aiz lepnuma aprāva sakāmo.
— Ka es atteikšos no samaksas?
— Nē, līgums paliek līgums, bet tev nevajadzēja būt tik cietsirdīgam. Tu rīkojies negodīgi, aizsūtīdams viņu prom uz trim dienām un liegdams man iespēju atvadīties no viņa.
— Atstāj vēstuli!
— Es izstāstīšu viņam visu.
— Noslēpt kaut ko būtu negodīgi pret mums visiem trim, — sacīja Lindejs.
Kad viņš atgriezās no upes, Medžas mantas jau bija sasaiņotas un vēstule uzrakstīta.
Es izlasīšu to, ja tev nav iebildumu.
Viņa brīdi šaubījās, tad iedeva vēstuli.
— Tieši un atklāti, — teica Lindejs izlasījis. — Nu, vai esi gatava?
Viņš aiznesa Medžas mantas uz krastu un, pietupies uz ceļa, ar vienu roku pieturēja laivu, bet otru pasniedza Medžai, lai palīdzētu viņai iekāpt. Lindejs cieši skatījās uz viņu, bet Medža droši pastiepa roku, grasīdamās kāpt pāri malai.