Un Bouns piemetināja:
— Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, līdz kamēr lācis pēkšņi pieslējās stāvus, sāpēs skaļi ierēcās un kā traks svaidīja priekšķepas. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Taču lacis nelikās par viņu ne zinis un tikai staipījās aiz sāpēm, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēdera.
— Kā tad, tam vēdera, — Bims metās starpa. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sāpēm. Tādu skatu es vēl nebiju redzējis!
— Nē, tāds skats vēl nav redzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Turklāt tas bija tik milzonīgs lācis.
— Burvestības, — Ughluks nosprieda.
— To es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš taču bija liels un smags un visu laiku lēkājis, cik spēka; tad viņš lēnām aizklum- zaja gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstēdams un gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs sekojām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.
— Nu tak burvestības! — Ughluks izsaucās. — Nekas cits kā burvestības!
— Viss var būt.
Bims atkal pārtrauca Bounu:
— Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savam pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja lāgā vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavisam.
— Un tad? — Kloškvans taujāja.
— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus vien drāzām mājup, lai varētu pastāstīt par šīm medībām.
Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes pārveda mājās lāča gaļu, kamēr viri, kā sapulcējušies, tā arī sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsūtīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.
Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- kvanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosēdināja tos, kur katram piederas pēc stāvokļa. Aikīga gan lepni saslējās, gan uztraukta rosījās, bet Kišs palika gluži mierīgs.
Kloškvans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams:
— Tagad, ai, Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmieniem! Vai tur ir kāda burvestība?
Kišs pacēla acis un pasmaidīja.
— Ak, nē, ai, Kloškvan! Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par burvestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus laci, tas viss. Tas ir galvas spēks, nevis burvju spēks.
— Un to var izdarīt kurš katrs?
— Kurš katrs.
Labu bridi visi klusēja. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.
— Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai, Kiš? — Kloškvans beigu beigās ievaicājās dreboša balsi.
— Jā, es tev pastāstīšu. — Kišs beidza sukāt smadzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vienkārši. Redzi!
Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti Kišs rūpīgi saritinaja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.
— Skatieties, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš, re, tāds, un, lūk, ta jāiztaisa tajā dobulitis. Nu dobulitī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, are, ta, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru vaļa tauku pic- kiņu. Tagad to izliek ara aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz āru, lācis kļūst vārgs, un, kad tas galīgi novārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vienkārši.
Ughluks teica: — Ahā! — un Kloškvans teica: — Ak tā! — Katrs izsaucās, kā kurš paradis, un visi nu bija sapratuši.
Šis tad nu ir stāsts par Kišu, kas sensenos laikos dzīvoja polāras jūras piekrastē. Viņš prata lietot galvas speķu, nevis burvju spēku un tālab, kaut gan cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža gadus, ka stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim naktis nevajadzējis skaļi raudāt tāpēc, ka trūktu gaļas.