Kapā viņi bija nokāpuši lidz ar saviem kara ieročiem, un savus zobenus viņi bija likuši pagalvi.
— Skumīgi bija noskatīties vecās dāmas atslīgšanu senču ticībā.
Princis Akuli aši pameta bažīgu skatienu sānis, kur kukui koka paēnā veca wahine patlaban rosījās uzsākt kādu īpatnēju rokdarbu.
— Jā, — viņš pussērīgi pameta man ar galvu, — mūža pēdējos gados Hivilani atgriezās pie senajām paražām un senajiem ticējumiem — visā slepenībā, protams. Un, ticiet man, viņa bija varena kolekcionāre! Būtu jūs redzējis viņas kaulu krājumus! Lielās krūkās tie glabājās viņas guļamistabā pa malu malām — tur bija gandrīz visi radinieki, trūka varbūt kāda pusduča, kurus Kanau viņai bija nocēlis no deguna, jo pirmais dabūjis tos rokā. Gluži baismi metās, klausoties, kā viņi abi mēdza ķildoties par šiem kauliem. Un bērnībā man šermuļi skrēja pār muguru, ja vajadzēja ieiet lielajā, mūžam krēslas tītajā istabā, zinot, ka, rau, šinī krūkā slēpjas viss, kas atlicis no manas mātes tēvmāsas, bet tanī krūkā atrodas mans vecvectēvs un ka visās šajās krūkās glabātās kaulu atliekas piederējušas maniem rēgainajiem, pīšļos sairušajiem senčiem, kuru atvases cita pēc citas turpinājušas dzīvi un tagad iemiesojušās dzīvā, elpojošā būtnē — manī. Hivilani pašās beigās bija atkal kļuvusi pilnīga iezemiete, gulēja uz paklājiem, kas izklāti uz cietas grīdas, — viņa taču bija izmetusi no istabas lielo, karalisko četrstabu baldahīna gultu, kuru viņas vecmāmuļai dāvinājis lords Bairons, dona 2uāna Bairona brālēns, 1825. gadā atbraucis ar fregati «Blonda».
Jā, pašās beigās viņa atgriezās pie visa iezetniskā, un es vēl kā šodien redzu viņu izkožam pa kumosam no jēlām zivīm un tad pasviežam tās ēšanai savām kalpotājām. Viņa lika tām apēst savu poi un visu citu, ko pati nebija spējusi notiesāt. Viņa,,.
Te princis strupi aprāva valodu, bet nāsu jutīgā raustīšanās un dzīvīgo sejas pantu izteiksme man rādīja, ka gaisā viņš saodis pazīstamu smaržu, kas viņu kaitina.
— Jupis parāvis! — viņš izsaucās, pavērsies pret mani. — Smird līdz pat debesīm. Un es nu būšu nosodīts valkāt to ap kaklu, kamēr nebūsim paglābti no šejienes.
Viņa riebuma cēlonis bija skaidri noprotams. Sirmā vecenīte darināja mīlestības velti lei (vītni, virkni) no Klusā okeāna dienvidsalu pandāna jeb vīteņpriedcs hala čiekuriem. Viņa sagraizīja čiekuru neskaitāmās zvīņas jeb riekstiņu apvalkus skarainos zvārguļveida vēdeklīšos, gatavodamās savērt tos uz savītas, sīkstas hau koka mizas lūku šķiedras. Smarža tiešām kāpa vai līdz debesīm, tomēr man, tnalahini (jaunienācējam), tā atgādināja mucās pildīta vīna vai sulainu augļu aromātu un nemaz nebija nepatīkama.
Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes prinča Akuli limuzīnam bija pārlūzusi ass, un mēs abi meklējām patvērumu no saules šās kalnu mājiņas dārza ēnainajā biezoknī. Stiebriem jumtā būdiņa bija pavisam necila, bet tā stāvēja pasakainā begoniju dārzā — puķes pleta krāšņos ziedu pušķus pēdas divdesmit virs mūsu galvām, tās līdzinājās kokiem ar lokaniem stumbriem cilvēka delma resnumā. Te mēs atspirdzinājāmies ar kokosriekstu sulu, kamēr kāds kovbojs aizjāja divpadsmit jūdžu garo ceļu līdz tuvākajam telefonam, lai ataicinātu mašīnu no pilsētas. Pašu pilsētu — Lakanajas salas metropoli Olokanu — varējām saskatīt kā pelēksnīgu dūmu plankumu piekrastē, kad lūkojāmies lejup pār jūdzēm plašajiem cukurniedru laukiem, pār bangu vainaga apvīto rifa strēmeli un zilgo okeāna dūmaku līdz pat Oahu salai, kas kā blāvs opāls vizmoja pie apvāršņa.
Maui ir Havajas Ieleju sala un Kauai — Dārzu sala; bet Lakanaja, kas izvietojusies netālu no Oahu, kā tas visiem zināms tagad un kā to zinājuši jau sen un vienmēr, ir visas salu grupas Dārgakmens. Lakanaja nav vislielākā, ne arī pati mazākā sala, bet visi atzīst to par pašu krāšņāko, jo tā ir pirmatnēji mežonīga skaistuma apņemta un — salīdzinājumā ar tās lielumu — arī bagātākā no visām salām. Tajā iegūst visvairāk tonnu cukura no akra, tās kalnuvērši ir vistreknākie, lietus uz tās līst visdāsnāk, taču nekad nenodara postījumus. Tāpat kā Kauai sala, tā esot izveidojusies viena no pašām pirmajām un tātad ir no visvecākajām salām, un tai bijis pietiekami laika sadrupināt savas lavas klintis par auglīgu augsni; starp senajiem krāteriem ūdeņi tik ilgi grauzuši kanjonus, līdz tie kļuvuši līdzīgi Kolorādo Lielajam kanjonam, un neskaitāmi ūdenskritumi gāžas no tūkstoš pēdu augstuma gan stāvās strūklās, gan izšķīzdami miglas šķidrautos un izzuzdami jau gaisā, lai tad liegi neredzamu varavīkšņu mirāžā nolaistos pār bezdibenī dusošajām pļavām tūkstošiem rasas lāšu vai sīksīku lietus pērlīšu veidā.
Lakanaju aprakstīt jau ir viegli. Bet kā lai apraksta princi Akuli? Pazīt viņu nozīmē gandrīz vai pilnībā pazīt visu Lakanaju. Vēl var piebilst, ka tāpat visā pilnībā tad jāpazīst arī liela daļa pārējās pasaules. Vispirms jāaizrāda, ka princim Akuli nav nekādu vispāratzītu vai likumīgu tiesību tikt godinātam par princi. Tālāk — vārds «Akuli» nozīmē «kalmārs». Tātad «princis Kalmārs» diezin vai varētu būt godinājuma tituls vissenākās un dižciltīgākās Havajas alii dzimtas tiešajam pēcniekam; tā ir veca un sevī norobežojusies dzimta, kurā no sākta gala pēc sensenās Ēģiptes faraonu paražas uz troņa arvien precējušies brāļi ar māsām, jo tie nedrīkstēja noslēgt laulības ar zemākas kārtas piederīgajiem, bet visā viņiem zināmajā pasaulē nebija rodams par viņiem augstākas kārtas cilvēks, taču dinastijai vajadzēja turpināties lai vai par kādu cenu.
Biju dzirdējis prinča Akuli dziedošos hronistus (pārnākušus viņam mantojumā no tēva) dziesmojam savas bezgalīgās ģenealoģiskās hronikas, ar kurām viņi centās pierādīt, ka Akuli esot 'augstākais alii visā Havajā. Sākot ar Vakea, tas ir, havajiešu Ādamu, un ar Papu, viņu Ievu, cauri tik daudzām paaudzēm, cik ir burtu mūsu alfabētā, viņi aizveda klausitāju līdz Nanakaoko, pirmajam Akuli sencim, kurš dzimis Havaju salās un kura sieva bijusi Kahihiokalani. Vēlāk, tomēr visu laiku palikdamas visaugstākās, viņu pēcnieku paaudzes atdalījušās no Ua paaudzēm, bet Ua bijis kā Kauai, tā Oahu salas karaļu atzaroto ciltslīniju dibinātājs.
Mūsu ēras vienpadsmitajā gadsimtā, kā pauda Lakana- jas hronisti, tai laikā, kad brāļi vēl precējušies ar māsām, jo nedzīvojis neviens, kas tos pārsniegtu dižciltībā, viņu dzimta_saņēmusi svaigu asiņu pastiprinājumu no dzimtas, kas stāvējusi vistuvāk debesu vārtiem. Kāds Hoikemaha, vadīdams stūri pēc zvaigznēm un sensenām leģendām, lielā četrairu laivā atbraucis no Samoa salas. Viņš apprecējis kādu Lakanajas salas mazāku alii un, kad viņa Iris dēli pieauguši, kopā ar tiem vēlreiz atgriezies Samoā, lai pārvestu uz šejieni savu jaunāko brāli. Bet kopā ar brāli rioikernaha atvedis līdzi arī Kumi, Tui Manua dēlu, kura dzimta bijusi pati augstākā visā Polinēzijā un tūdaļ otrā aiz pusdievu un dievu ģimenēm. Tā Kumi cildenās atvases pirms astoņiem gadsimtiem iesakņojušās Lakanajas alii dzimtā — un no tiem stingrā cilts tīrībā caur daudzām paaudzēm iedzimušas princī Akuli.
Pirmo reizi es viņu satiku Melnās Sardzes pulka virsnieku klubā Dienvidāfrikā — un viņš runāja ar skaidru Oksfordas akcentu. Tas notika īsi pirms tam, kad šo slaveno pulku pie Medžersfonteinas sakapāja gabalos. Viņam bija tikpat daudz tiesību ierasties šajā klubā, kā runāt ar Oksfordas akcentu, jo viņš bija beidzis Oksfordas universitāti un virsnieka pakāpi saņēmis no karalienes. Kopā ar viņu, vēlēdamies mazliet pavērot kara ainas, tur uzturējās Akuli viesis princis Kupids; tā viņu tikai dēvēja, bet īstenībā viņš bija patiesais visas Havajas princis, ieskaitot arī Lakanaju, kura īstais un likumīgais tituls skanēja «princis Džona Kuhio Kalanianaole», un šis princis Kupids — kaut arī viņa alii ciltskoks skaitījās zemāks par prinča Akuli 'debesu dzimtām radniecīgo ciltskoku — varētu būt bijis Havajas dzīvais karalis Nei, ja vien nenoticis haole apvērsums un aneksija. Jo princis Akuli varētu gan būt karalis Lakanajā, varbūt pat visā Havajā, ja vien pirmais un diženākais no Kamehamehām nebūtu galīgi sakāvis viņa vectēvu.
Tas noticis 1810. gadā, sandalkoku tirdzniecības uzplaukuma dienās, tajā pašā gadā, kad pie Kamehamehas ieradies Kauai salas karalis un pazemīgi ēdis tam no rokas. Prinča Akuli vectēvs tajā gadā dabūjis savu pērienu un nonācis pakļautībā, tāpēc ka bija «vecā gājuma» piekritējs. Viņš nebija spējis apjēgt lielgabalu pulvera un haole lielgabalnieku nozīmi salas pārvaldīšanā. Kamehameha, būdams tālredzīgāks, bija pratis izmantot haole pakalpojumus, pieņemot dienestā starp citiem arī tādus vīrus kā Aizeku Deivisu, šonera «Brīvais amerikānis» stūrmani, vienīgo, kas palicis dzīvs pēc visas komandas noslepkavošanas, un Džonu Jangu, burinieka «Eleanora» sagūstīto bocmani. Un Aizeks Deiviss, Džons Jangs un citi tās pašas sugas trakgalvīgi dēkaiņi ar sešmārciņu vara dižga- baliem no kaperētajiem kuģiem «Ifigēnija» un «Brīvais amerikānis» bija iznicinājuši Lakanajas karaļa kara laivas un satriekuši viņa zemessargu drosmi, par to saņemdami no Kamehamehas pienācīgu atalgojumu saskaņā ar norunu: Aizeks Deiviss sešus simtus nobarotu un treknu cūku, bet Džons Jangs piecus simtus to pašu minēto karbonādes lopiņu, kas skraida uz šķeltiem nagiem.
Un tā nu, cēlies no primitīvas kultūras asinsgrēka un kaislībām, no dzīvniekam līdzīga radījuma aklās taustī- šanās pretī cilvēciskās būtnes staltajam stāvam, no asiņainām slepkavošanām, zvēriskiem kautiņiem un precībām ar pusdievu jaunākajiem brāļiem, tagad, divdesmitā gadsimta otrā desmita pašā sākumā, lielās pasaules apslī- pētais, ar Oksfordas akcentu runājošais princis Akuli, princis Kalmārs, tirasinīgs polinēzietis, dzīvs tilts pāri gadu tūkstošiem, labs biedrs, draugs un ceļa kompanjons, izkāpa no sava salūzušā septiņtūkstoš dolāru limuzīna, lai, kopā ar mani pakavēdamies begoniju paradīzes vientuļnie- cībā četrsimt pēdu virs jūras un viņa salas metropoles Olo- kanas, pastāstītu par savu māti, kas mūža galā atgriezusies pie senlaiku reliģiskajiem uzskatiem un senču pielūgšanas kulta, piepildīdama savas telpas ar apbedījuma krūkām, kurās glabājusi cītīgi kolekcionētus to būtņu kaulus, kuras bijušas viņas priekšteči pagājībā līdz pat galējai laiku tumsībai.
— Karalis Kalakaua tur pāri Oahu salā aizsāka šo kolekcionēšanas māniju, — princis Akuli turpināja. — Un viņa karaliene Kapiolani arī pārņēma šo māniju. Viņi vāca visu ko — .vecus makaloa paklājus, vecus tapa (primitīvs audums no koka mizas šķiedrām), vecus kalabašus, vecas četrairu laivas un elkutēlus, kurus priesteri bija paglābuši no vispārējā elku grautiņa 1819. gadā. Es gadiem ilgi vairs neesmu ne acīs redzējis no pērlenes vāka izgrieztu makšķeres āķi, bet varu zvērēt, ka Kalakauam tādu bija sakrāts tūkstošu desmit, nemaz nerunājot par makšķerāķiem no cilvēka žokļa kaula, putna spalvu tērpiem, apmetņiem, ķiverēm, akmens cērtēm un poi stampām ar fallisku nozīmi. Kad viņš ar Kapiolani devās karaliskajos ceļojumos pa salām, tad mājastēviem, pie kuriem viņi iegriezās, vajadzēja nobēdzināt visas personiskās relikvijas. Jo teorētiski karalim pieder viss viņa pavalstnieku īpašums; un Kalakaua apvienoja teoriju ar praksi, tiklīdz ieraudzīja kādu senlaiku priekšmetu.
No viņa tad mans tēvs Kanau bija apkritis ar šo kolekciju sērgu, un tāpat tā pielipa Hivilani. Tomēr mans tēvs bija moderns cilvēks līdz pat pirkstu galiņiem. Viņš neticēja ne kahutia (priesteru), ne arī misionāru dieviem. Viņš neticēja nekam citam kā vien cukura akcijām, zirgu audzēšanai un tam, ka viņa vectēvs bijis nelga, nesavākdams kādu pulciņu Aizeku Deivisu un Džonu Jangu līdz ar vara lielgabaliem, pirms devās karā pret Kamehatnehu. Viņš retumus vāca tikai aiz tīra kolekcionēšanas prieka; bet mana māte to ņēma nopietni. Tālab viņa arī nodevās tieši kauliem. Es vēl atceros, ka viņai bija riebīgs vecs akmens elkutēls, pie kura viņa mēdza vaimanāt un kuram rāpoja apkārt pa grīdu. Tagad tas atrodas Diakonu muzejā. Pēc mātes nāves es to turp nosūtīju, bet viņas kaulu kolekciju — uz Karalisko mauzoleju Olokanā.
Nezinu, vai jūs atceraties, ka viņas tēvs bija Kāukū. Jā, jā, tas pats, un viņš esot bijis īsts milzis. Kad cēla Mauzoleju, viņa kaulus, rūpīgi notīrītus un iebalzamētus, izraka no slepenās apbedījuma vietas un novietoja Mauzolejā. Mātei bija vecs kalpotājs Ahuna. Kādu nakti viņa nozaga no Kanau atslēgu un pavēlēja Ahunam iet un izzagt viņas tēva- kaulus no Mauzoleja. Es to zinu. Un viņam tiešām vajag būt milzim bijušam. Hivilani viņu glabāja vienā no vislielākajām krūkām. Kādu dienu, būdams vēl tāds pamazs puišelis un iekārojis uzzināt, vai Kāukū no tiesas bijis tik liels, kā nostāsti pauž, es izmakšķerēju no krūkas viņa nebojāto apakšžokli līdz ar aptinumu un piemēroju to sev. Es varēju izbāzt galvu tam cauri, un tas palika guļam man uz pleciem un ap kaklu kā zirga sakas. Un žoklī vēl atradās visi zobi līdz pat pēdējam, baltāki nekā porcelāns, bez viena bojājuma, zobu emalja bez plankumiņa un skrambiņas. Es par šo pārkāpumu dabūju vienīgo pērienu savā mūžā, kaut gan mātei nācās pasaukt veco Ahunu, lai tas palīdz mani nopērt. Tomēr šis starpgadījums man lieliski pakalpoja. Es iemantoju mātes uzticību, tāpēc ka nebaidījos no mirušo kauliem, un tas man palīdzēja izkarot tiesības mācīties Oksfordā. Gan jau pats dzirdēsiet, ja vien mašīna nepiebrauks ātrāk.
Vecais Ahuna bija viens no īsti veclaicīgajiem kalpiem, dzimuša verga uzticamas kalpības zīme viņam bija iededzināta kā miesā, tā dvēselē. Ahuna par manas mātes un mana tēva dzimtu zināja vairāk nekā viņi paši abi kopā. Un vēl viņš zināja to, kas nebija zināms nevienam citam dzīvajam, — gadsimtiem ilgi izmantoto apbedījumu vietu, kur paslēpta lielākā tiesa Hivilani un Kanau senču kaulu. Kanau nekādi nespēja izdabūt šo noslēpumu no vecā vīra, kurš manu tēvu uzlūkoja par atkritēju.
Hivilani ar veco dīvaini kaulējās jau gadiem. Kā viņai vispār jel to vienu reizi palaimējās Ahunu pielauzt, to es nespēju aptvert. Protams, no ārienes jau šķita, ka viņa no tiesas ir uzticīga vecajai reliģijai. Varbūt tas pārliecināja Ahunu mazliet piekāpties. Vai arī viņa varbūt bija iedzinusi tam bailes, jo zināja veselu birumu veco Huni peste- ļotāju buramo penteru un prata izlielīties, ka uzturot vissirsnīgākās attiecības ar Uli, kas ir visu burvju galvenais burvestību dievs. Viņa tālu pārspēja parasto kahuna la- paau (burvi), ja vajadzēja pielūgt Lonopuha un Kolea- moku; viņa tulkoja sapņus un parādības, izskaidroja zīmes un pareģojumus un pat — vai varat iedomāties! — zīlēja pēc dzīvnieku iekšām; pesteļu dieva Maiola praktiķi viņas priekšā palika melni un maziņi; viņa tiem uzlaida pulē hee būrumu, kas liek galvai griezties; un ar pilnām tiesībām viņa varēja uzstāties ar kahuna hoenoho, tas ir, moderno spiritismu, tur viņa bija nepārspējama. Es pats tiku redzējis, kā viņa dzer vēju, uzlaiž krampju lēkmi un pareģo. Aumakua bija viņai kā brāļi, kad viņa slepus lika tiem ziedojumus uz sagrauto heiau (tempļu) altāriem, skaitīdama garum garus lūgšanu pantus, kas man bija galīgi nesaprotami, kaut ari klausoties šermuļi lodāja pa kauliem. Un, kas attiecas uz veco Ahunu, tad to viņa apstulbināja ar savām mistikas narkotikām tiktāl, ka tas gaudodams vatstījās f)a grīdu un koda pats savā miesā.
Tomēr es personiski domāju, ka tikai ar anaana burvestības palīdzību viņa to dabūja savā varā. Kādu dienu viņa ar mazām manikīra šķērītēm bija nocirpusi sprogu no Ahunas matiem. Šādu matu sprogu mēs saucam par maunu, kas nozīmē «pievilinātājs». Tad tā ar sevišķu patiku parūpējās, lai viņš uzzinātu, ka tai pieder viņa matu šķipsna. Bez tam viņa lika saprast, ka esot to apbedījusi, un ik nakti aizrautīgi noņēmās ar pesteļošanu un upurēšanu dievam Uli.
— Tātad vistiešākā nozīmē izlūdzās tam nāvi? — es apjautājos starpbrīdī, kamēr princis Akuli aizkūpināja cigareti.
— Tieši tā. — Viņš pamāja ar galvu. — Un Ahuna uz to iekrita. Vispirms viņš izmēģinājās uziet savas matu šķipsnas jeb pievilinātāja apbedīšanas vietu. Kad tas neizdevās, viņš salīga kādu pahiuhiu burvi, lai tas lūko to atrast. Bet Hivilani izjauca šo nodomu, piedraudēdama burvim, ka uzlaidīs viņam apo leo, — tā ir burvestība, kas it kā uz visiem laikiem atņem cilvēkam runas spēju, citādā veidā viņam nekaitējot.
Tad Ahuna sāka nīkuļot un drīz vien jau izskatījās pēc dzīva miroņa. Savā izmisumā viņš griezās ar lūgumu pie Kanau. Man gadījās būt tur klāt. Nu, jūs jau būsiet dzirdējis, kādas sugas cilvēks bija mans tēvs.
«Sivēns!» viņš uzbrēca Ahunam. «Cūkas galva! Smirdošā zivs! Sprāgsti vien nost, un tad būs miers! Muļķis tu esi! Tas viss taču ir blēņas. Nekā tāda vispār nav. Pat tas žūpa haole Hovards var pierādīt, ka misionāri ir melkuļi. Bet pudele džina savukārt pierāda, ka Hovards ir melkulis. Ārsti saka, ka viņš vairs neķeipšot ne sešus mēnešus. Bet pat džins melo. Un dzīve melo tapat. Bet pār mums nākuši grūti laiki, cukura cenas strauji slīd. Manas sugas ķēves apkritušas ar ienāšiem. Es vēlētos, kaut varējis likties gar zemi un nogulēt simt gadus no vietas, lai uzmodies atrastu, ka cukura cena cēlusies par simt procentiem.»
Tēvam bija tāda filozofiska nosliece, un viņš mīlēja stakato formā inetāties- ar rūgtām asprātībām. Te viņš sasita plaukstas. «Atnes man glāzi viskija,» viņš pavēlēja kalpotājam. «Nē, atnes man divas glāzes!» Tad viņš pievērsās Ahunam. «Ej un ļauj sevi nomirdināt, tu vecais pagāns, tu tumsības atlieka, tu nāves smaka no elles dibena, tāds tu esi! Tikai nesadomā beigties nost te manās istabās! Es vēlos šeit jautrību un smieklus, mūzikas saldās skaņas un jauniešu skaistās kustības, nevis slimu krupju kvākstēšanu un dzīvus miroņus, kas, acis izvalbījuši, vēl steberē man apkārt uz drebošiem stilbiem. Pats es arī tāds būšu, ja vien dzīvošu ilgu mūžu. Bet mūžīgi mūžos man būs žēl, ja nedzīvošu ilgi. Kāda velna pēc es iegrūdu tos pēdējos divdesmit tūkstošus Kērtisa plantācijā? Hovards jau mani brīdināja, ka gaidāma cenu krišanās, bet es domāju, ka pudele liek viņam melst niekus. Un Kērtiss izpūta sev dzīvību, bet viņa galvenais luna (plantācijas laukstrādnieks) ir aizbēdzis ar viņa meitu, cukura ķīmiķis saslimis ar tīfu, un viss iet uz postu.»
Viņš sasita plaukstas, aicinādams kalpus, un pavēlēja: «Atvediet manus dziedātājzēnus! Un hulas dejotājas — labi daudz! Un aizsūtiet pēc vecā Hovardal Kādam tik un tā būs jāmaksā, un es viņa sešus dzīves mēnešus par vienu mēnesi saīsināšu. Bet par visam lietām — muziķu! Lai būtu mūzikai Tā ir stiprāka par viskiju un iedarbojas žiglāk nekā opijs.»
Viņš bija taisni saindēts ar savu mūziku! Bet vēl viņa tēvs, senlaiku mežonis, reiz bija nokļuvis uz kādas franču fregates un tur pirmo reizi dzirdējis orķestri. Kad mazais koncerts bijis galā, kapteinis, lai uzzinātu, kurš gabals tam paticis vislabāk, apjautājies, kuru šis vēlētos noklausīties vēlreiz. Un, kad vectēvs to bija apstāstījis, — kā jūs domājat, kurš gabals tas bija?
Kamēr princis iededzināja jaunu cigareti, es atzinos, ka nespēju uzminēt.
— Kā, nu taču pats pirmais, protama lieta. Ne jau pirmais mūzikas gabals, bet gan instrumentu uzskaņošana, kas ievadīja koncertu.
Es palocīju galvu, uzjautrināts par šo gaumi, bet princis Akuli, vēlreiz uzmetis bažīgu skatienu vecajai wahine un tās pusgatavajam hala lei, atgriezās pie stāsta par savu senču kauliem.
— Apmēram šādā pakāpē notikumi bija ievirzījušies, kad vecais Ahuna pēdīgi padevās Hivilani. Tas ir, ne jau galīgi padevās. Viņš sagudroja kompromisu. Te nu nāk vieta, kur sākas mana dalība notikumos. Ja Ahuna atnesīs Hivilani viņas mātes un vectēva kaulus (kurš bija Kāukū tēvs un, kā nostāsti pauda, bijis pat vēl lielāks nekā viņa milzenis dēls), viņa atdos Ahunam tā matu šķipsnu, ar kur-as palīdzību saucināja vecajam kalpam nāvi. No otras puses, Ahuna izkaulēja noteikumu, ka nevajadzēs atklāt tai slepeno apbedījumu vietu, kurā atdusas visi Lakanajas alii no pat sirmās senatnes. Tomēr viņš bija pārāk vecs un viens pats neuzdrīkstējās doties šajā dēkā, tālab vajadzēja palīdzības no kāda, kuram tad gribot negribot nāktu zināms kapeņu noslēpums, un šis ķāds biju es. Es biju augstākais alii līdzās savam tēvam uiļ mātei, un arī viņi nebija augstāki par mani.
Tā nu uz skatuves parādījos es, ieaicināts krēslainajā istabā, lai stātos priekšā abiem šiem ērmotajiem sirmgalvjiem, kuri kaulējās ap nāvi. Tie nu gan bija pāris — māte tik resna, ka bez palīdzības ne kustēties nespēja, bet Ahuna izdilis kā skelets un tikpat sagrabējis. Manu māti uzskatot, varēja likties, ka viņa, uz muguras atgulušies, bez trīša bloka uz sāniem pavelties nespēs; bet no
Ahunas radās iespaids, ka viņa izkaltušais žagara ķermenis sabirzis drupatās, ja kāds viņam nejauši piedursies.
Bet, kad viņi bija izklāstījuši savu nodomu, uzradās vēl kādas pilikia (grūtības). Mana tēva nostāja nocietināja manu apņēmību. Es atteicos piedalīties šajā kaulu čiepšanas ekspedīcijā. Paskaidroju, ka man uzšķaudīt visiem manas ģimenes un manas tautas alii kauliem. Redzat, es tikko biju atklājis Zilu Vernu, ko man aizdeva vecais Hovards, un lasīju to vai bez elpas. Kauli? Ja vēl tur bijuši ziemeļpoli, zemes centri vai astainas komētas, uz kurām jāt pa starpzvaigžņu telpu! Protama lieta, man nemaz negribējās doties nez kādā kaulu meklēšanas ekspedīcijā. Es teicu, ka mans tēvs ir spēcīgs vīrs, lai iet vien pats, un gan jau pēc tam viņš godīgi padalīsies ar māti, ja būs kādus kaulus pārnesis. Bet viņa apgalvoja, ka tēvs esot visu kolekcionāru kauna traips, — īstenībā viņa lietoja gan līdzīgas nozīmes, tikai daudz spēcīgākus izteicienus.
«Es viņu pazīstu,» tā centās mani pārliecināt. «Viņš taču gatavs savas mātes kaulus likt uz derībām zirgu skriešanās sacīkstēs vai nospēlēt uz kārtīm.»
Modernā skepticisma ziņā es turējos tēva pusē un paskaidroju mātei, ka viss tas ir tīrās aplamības. «Kauli?» es sacīju. «Kas tad ir kauli? Kauli ir arī lauku pelēm, visādām žurkām un pat tarakāniem, kaut gan tarakāni valkā savus kaulus ārpusē un miesu iekšpusē. Starpība starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem,» es sprediķoju, «ir nevis kaulos, bet smadzenēs. Āre, vērsim taču ir lielāki kauli nekā cilvēkam, un ne vienai vien zivij, ko esmu apēdis, kaulu bija daudz vairāk, un, ja reiz runā par kauliem, tad nevienai radībai to nav tāds lērums kā valim.»
Tā bija atklāta valoda, kādu mēs, havajieši, esam paraduši runāt, kā jūs pats jau sen būsiet novērojis. Par atbildi viņa ne mazāk vaļsirdīgi izteica nožēlu, ka neesot mani atdevusi svešiem ļaudīm par audžubērnu, tikko es piedzimis. Tālāk viņa sāka gausties par to, ka vispār dzemdējusi mani. No tā jau bija vairs tikai solis, lai izdarītu ar mani anaatia. Viņa jau to piedraudēja, bet tad es paveicu drosmīgāko, ko jebkad esmu uzdrīkstējies. Vecais Hovards bija man uzdāvinājis kabatas nazi ar daudziem asmeņiem, korķu viļķiem, skrūvgriežiem un visādām citām ierīcēm, to skaitā arī mazām šķērītēm. Es tūdaļ tās izvilku un apgraizīju sev pirkstiem nagus..
«Se,» es teicu, ielikdams tai rokā nagu atgriezumus. «Nu tu redzi, ko es par to visu domāju. Te tev ir pievilinātā ju vai cik. Ej un izdari ar mani atiaana, ja vari!»
Jau minēju, ka tā bija drosmīga rīcība. Tik tiešām ta. Man taču bija tikai piecpadsmit gadu, un visu savu mūžu es biju nodzīvojis šajā mistēriju biezoknī, bet skepticismu piesavinājies tikai nupat — tā teikt, ādai cauri tas nesniedzās. Skeptiķis es varēju būt ārpusē, saules spožumā. Bet no tumsas es baidījos. Un šinī krēslainajā telpā, kur visapkārt stāvēja lielas krūkas ar mirušo kauliem, ak vai, te es biju stīvs aiz bailēm no vecās dāmas. Kā mēs šodien sakām, dūša man bija sašļukusi papēžos. Es tomēr turējos braši un neparko neierādīju to. Un šī viltība man izdevās, jo māte iesvieda atgriezumus man sejā un izplūda asarās. Ja asaras tecina paveca sieviete, kas sver trīssimt divdesmit mārciņu, tad tās iežēlina ļoti maz, un es vēl nekaunīgāk nocietinājos savā viltībā.
Māte mainīja taktiku un nu uzsāka sarunas ar mirušo gariem. Vēl vairāk, viņa tos izsauca savā istabā, tikai man nekādi neizdevās tos saskatīt, kaut gan biju tam pietiekami sagatavots, toties Ahuna teicās kaktā ieraudzījis Kāukū tēvu un vaimanādams krita pie zemes. Man jau gandrīz šķitās kaut kur parēgojamies vecais milzis, tomēr nekā skaidra saredzēt nevarēju.
«Lai taču viņš runā pats,» es teicu. Tomēr Hivilani palika pie sava, ka šai jārunājot viņa vietā, un nodeva man viņa svinīgo rīkojumu: man kopā ar Ahunu jādodas uz apbedīšanas vietu un* jāatnes kauli, kurus mana māte vēloties. Bet es ietiepos, sak: ja jau mirušos var piesaukt, lai tie nogalina dzīvos ar postošām sērgām, un ja mirušie spēj pārcelties no savām kapenēm uz viņas istabas kaktu, tad es tiešām neredzu iemesla, kālab tie nevarētu paši atstāt savus kaulus tepat viņas istabā tūlītējai ērtai novietošanai krūkās, kad tie pēdīgi pasaka sveiki un griežas atpakaļ uz savu vidējo pasauli, augšējo pasauli, apakšējo pasauli — vai kur nu tie mitinās tajā laikā, kad nedodas vizītēs.
Pēc tam nu mana māte likās virsū nabaga vecajam Ahunam, labāk sakot, rīdīja tam virsū Kāukū tēva garu, kam pēc visām pazīmēm vajadzēja tupēt turpat kaktā, un tas pavēlēja Ahunam atklāt, kur atrodas apbedīšanas vieta. Es mēģināju veco sasparot, ierosinādams, lai taču liek garam pašam izpļāpāt šo noslēpumu, jo kurš cits gan varētu to zināt labāk, ja ņem vērā, ka viņš tur mitinās jau vairāk nekā veselu gadsimtu. Tomēr Ahuna bija vecā gājuma cilvēks. Viņam nepiemita ne kriksītis skepticisma. Jo vairāk Hivilani viņu baidīja, jo trakāk viņš vārtījās pa grīdu un jo skaļāk vaimanāja.
Bet, kad vecais sāka kost pats savā miesā, es padevos. Man sametās viņa žēl, pat vēl vairāk — es sāku viņu apbrīnot. Vecais bija uzticama dvēsele, kaut arī tumsonības atlieka. Visā nežēlībā pārdzīvodams bailes no burvestībām, akli ticēdams Hivilani pesteļiem, viņš bija spiests izšķirties, kuram lai paliek uzticams. Hivilani viņam bija dzīvā alii, viņa alii kapo (svētā virsaite). Viņa pienākums bija palikt tai uzticamam, bet vēl vairāk uzticības viņam vajadzēja parādit visiem mirušajiem un aizgājušajiem alii no Hivilani dzimtas, jo tikai no viņa vienīgā bija atkarīgs, lai šo mirušo kauli paliktu netraucēti.
Es padevos. Bet arī es izkaulēju noteikumus. Mans tēvs, kaut gan jaunā gājuma cilvēks, tomēr bija atteicies laist mani uz Angliju iegūt izglītību. Viņam pietiekams iemesls bija jau tas vien, ka cukura cenas kritušās. Tikpat stingri pretojās* ari mana māte, vecā gājuma cilvēks, jo viņas pagāniskais prāts bija pārāk tumšs, lai izprastu izglītības vērtību, tomēr slīpēts diezgan, lai atskarstu, ka izglītība ved pie neticības visam senlaicīgajam. Es kāroju studēt — mācīties zinības, mākslas, filozofiju, izmācīties visu, ko zināja vecais Hovards un kas tam Java pat kapa malā bezbailīgi uzšķaudīt māņticībai un piegādāt man lasīšanai Zilu Vernu. Viņš bija studējis Oksfordā, pirms atkal kļuva par necivilizētu, nekam nederīgu cilvēku, un viņš tad arī manā galvā bija iedēstījis šo domu par Oksfordu.
Pēdīgi mēs ar Ahunu — vecais gājums ar jauno gājumu vienotā sadarbībā — panācām savu. Māte apsolīja, ka piedabūs tēvu sūtīt mani uz Angliju, pat ja arī vajadzētu ievilināt to ilgstošā žūpošanā, kas galīgi sabojātu viņa gremojamos orgānus. Tāpat Hovards drīkstēs mani pavadīt, lai es varētu viņu pienācīgi apbedīt Anglijā. Tas gan bija ļoti dīvains vecis, šis Hovards, īsts īpatnis vārda pilnā nozīmē. Atļaujiet, es pastāstīšu mazu gadījumu par viņu. Tas notika, kad Kalakaua posās apceļot visu pasauli. Atcerieties — viņu pavadīja Ārmstrongs un Džuds, un kāds nodzēries vācu barons bija viņam par sulaini. Kalakaua piedāvāja Hovardam.,»
Bet šinī mirklī pār prinča Akuli galvu gāzās jau sen bažīgi paredzētā nelaime. Vecā wahine bija pabeigusi savu lei hala. Basām kājām, ģērbusies tikai bezveidīgā, no mazgāšanas noplukušā katūna kreklā, bez kāda sievietēm parasta greznojuma, ar vecuma sagrumbotu seju un darba sakropļotām rokām — tāda viņa krita ceļos prinča priekšā, klusi dudinādama mele viņam par godu, un, vēl arvien ceļos tupēdama, aplika savu lei princim ap kaklu. Tiesa gan, hala smaržoja sīvi un īpatnēji, tomēr man šī rīcība likās ļoti skaista, un arī vecā sieva pati man šķita skaista. Prātā atkal iešāvās prinča stāsts, un man sāka likties, ka Ahuna būs līdzinājies viņai.
Nudien, būt par alii Havajā pat divdesmitā gadsimta otrajā gadu desmitā nav nekāds vieglais uzdevums. Ikvienam alii, it īpaši gados jaunajiem jaizrāda sava karaliskā laipnība visiem veciem cilvēkiem tieši viņu vecuma pēc. Un arī princis bez karalistes, kura mīļoto salu jau sen piesavinājušās Savienotās Valstis, ieskaitīdamas to kopējā teritorijā līdz ar pārējām Havaju salām, — pat šis princis ne ar ko neizrādīja savu riebumu pret hala smaržu. Viņš pateicīgi nolieca galvu; un es zināju, ka viņa karaliski laipnīgie vārdi tīrskanīgā havajiešu valodā sildīs vecās sievietes sirdi līdz pat viņas mūža galam, vēl mirstot viņa pieminēs šo brīnišķīgo notikumu. Pretīguma grimase, kādu viņš man pazagšus parādīja, nekādā ziņā nebūtu ievilkusies viņa sejā, ja viņš nešaubīgi nezinātu, ka vecā to nepamanīs.