Es pamāju ar galvu, jo pamatīgi biju apskatījis šīs pievēja piekrastes lavas krāvumu blīvas, tiešām kā dzelzīm sakaltas, jo velti tur meklēt vietu, kur laivai piestāt vai kuģim izmest enkuru, tur slējās tikai milzīgas draudīgu klinšu sienas tūkstoš pēdu augstumā, to galotnes tinās mākoņos un lietusgāzēs, to ceļgalus dauzīja pasātu triektas bangas ar baltām putu šļācēm, no jūras līmeņa līdz pat lietus mākuļiem tur gaisā stiepās miljoni kaskādēs krītošu ūdenskritumu, gan dienu, gan nakti vizmodami neskaitāmās saulst aru un menesnicas varavīksnēs. Sur tur šos ciklopiskos mūrus šķēla tā dēvētās ielejas — drīzāk gan plaisas, kas noveda mežonīgi kraujainā aizmugures augstienē, kura cilvēka kājai nebija pieejama, vienīgi mežakazas spēja tur izlēkāt.
— Maz jūs īstenībā zināt par to, — princis Akuli atteica par atbildi manai galvas palocīšanai. — Jūs to esat redzējis vienīgi no tvaikoņa klāja. Tur atrodas ielejas — apdzīvotas ielejas, no kurām nav izejas uz sauszemi un kurās var iekļūt tikai bīstamā braucienā ar mazu laiviņu — divus mēnešus gadā, arī tad vienīgi īpaši izdevīgās dienās. Kad man bija divdesmit astoņi gadi, reiz biju izbraucis uz vienu tādu ieleju medībās. Kaut gan bija labvēlīgais periods, sliktie laika apstākļi ieslodzīja mūs tur uz trim nedēļām. Tad pieci no maniem pavadoņiem un es pats izpeldējām ārā cauri bangotnei. Trīs no mums sasniedza laiviņas, kas ārpusē gaidīja uz mums. Pārējos divus atsvieda atpakaļ smiltīs, abi bija lauzuši roku. Atlikusī grupa, izņemot mūs, palika tur līdz nākamam gadam, veselus desmit mēnešus. Viens no tiem bija Vilsons — no Vilsona un Vola sabiedrības, nu, tie Honolulu cukura fabrikanti. Un viņš taču bija saderinājies un gatavojās precēties.
Es pats redzēju, kā kaza, kuru kāds mednieks bija nošāvis kalna galotnē, nokrita man pie kājām — tūkstoš pēdu zemāk. Ticiet man, šķita, ka pa krauju veselas desmit minūtes gāžas kazu un klintsgabalu krusa. Kāds airētājs nogāzās no kores takas starp divām mazām ielejām — Aipio un Ltino. Pirmo reizi viņš atsitās pret klinti tūkstoš piecsimt pēdu zem mums un vēl trīssimt pēdu zemāk aizķērās aiz klints dzegas. Mēs viņu tā arī neap- glabājām. Nespējām nokāpt līdz viņam, un lidmašīnas toreiz vēl nebija izgudrotas. Viņa kauli tur atrodas vēl tagad, un, ja tos neizsvaidīs zemestrīces un vulkāni, tur tie arī gulēs, kad atskanēs pastardienas bazūnes.
Ak tu manu dieniņ! Vēl pavisam nesen, kad mūsu Labklājības komiteja, gribēdama tūristu apgrozībā izkonkurēt Honolulu, sasauca inženierus, lai aprēķinātu, cik varētu izmaksāt gleznaina ceļa ierīkošana gar Dzelzsklinšu krastu, tad izrādījās, ka vispieticīgākais aprēķins iztaisa ceturtdaļmiljona dolāru par jūdzi!
Bet mēs ar Ahunu, sirmgalvis un zēns, devāmies uz šo bargo krastu mazā laiviņā, ko airēja tikai veci vīri. Jaunākajam no tiem, stūresvīram, jau nāca pāri sešdesmitiem, bet pārējie neviens nebija jaunāki par septiņdesmit gadiem. Viņi bija astoņi, un ceļā mēs devāmies naktī, lai neviens neredzētu mūsu aizbraukšanu. Pat šie sirmgalvji, visu savu mūžu bijuši uzticami ļaudis, par noslēpumu nezināja vairāk kā vien pašu tā ārējo maliņu. Tikai līdz šai maliņai arī viņi drīkstēja mūs pavadīt.
Un šī maliņa bija — es domāju, tik daudz varu jums atklāt, — šī maliņa bija Ponuloo ieleja. Pie tās mēs nokļuvām trešās dienas pēcpusdienā. Vecie kraķi nebija vis nekādi sparīgie airētāji. Bija gan tā ērmota ekspedīcija šādos mežonīgos ūdeņos, kad te viens, te otrs no mūsu vecūksnējās jūrnieku komandas sabruka nespēkā vai pat zaudēja samaņu! Viens no tiem pat ņēmās un nomira nākamajā rītā pēc izbraukšanas. Mēs viņu apglabājām, pārsviezdami pār laivas malu. Taisni spokainas bija pagāniskās ceremonijas, kādas uzveda šie sirmgalvji, apbedīdami savu sirmo brāli. Bet es, tikai piecpadsmit gadu vecs zēns, biju tiem visaugstākais — alii kapo, jo manas asinis un tiesības bija mantotas no pagānisma laikiem pēc pagānisma tradīciju likumiem, taču pats es biju aizrāvies ar Zilu Vernu un gatavojos visā drīzumā braukt uz Angliju, lai tur iegūtu izglītību. Tā cilvēks mācās. Nav nekāds brīnums, ka mans tēvs kļuva par prātniecisku filozofē- tāju, jo tikai viņa mūža laikā cilvēces vēsture bija attīstījusies no cilvēku upuriem un elku pielūgšanas pāri reliģijām, kurās cilvēks tiecas augšup, līdz ateisma Medūzas galvai pašā nobeigumā. Nav nekāds brīnums, ka viņš, līdzīgi vecajam Eklēziastam, bija atklājis, ka visas lietas ir nīcīgas,.un galā samierinājās ar cukura akcijām, dziedātājzēniem un hulas dejotājām.
Princis Akuli uz brīdi nogrima pašapcerē.
— Ak jā, — viņš nopūtās. — Es pats esmu pārdzīvojis daža laba laikposma maiņu. — Viņš šķebīgi nošņaukājās par hala lei smaržu, kas viņu smacēja. — Tā ož pēc senatnes, — viņš apgalvoja. — Es? Es ožu pēc visa modernā. Manam tēvam bija taisnība. Saldāks par visu tomēr ir un paliek cukurs, ja tas cēlies cenā par simt procentiem, vai arī visi četri dūži pokera spēlē. Ja Lielais karš ilgs vēl kādu gadu, es varēšu savu trīsceturtdaļmiljonu sadzīt pāri miljonam. Ja rīt jau iestātos miers līdz ar cenu kri- šanos, kas tam neizbēgami sekos, es varētu uzskaitīt kādu simtu cilvēku, kam būs jāzaudē mana dotācija un vajadzēs iemitināties vecajās iezemiešu mājās, kuras mēs ar tēvu jau sen esam tiem piešķīruši.
Viņš sasita plaukstas, un vecā wahine sāka tipināt uz viņa pusi jūsmīgā kalpības steigā. Sieviete saknupa ceļos viņa priekšā, bet princis izvilka no krūšu kabatas zīmuli un piezīmju grāmatiņu.
— Katru mēnesi, mūsu vecās tautas vecā sieviete, — viņš to uzrunāja, — ciemata pasts par brīvu piegādās tev aprakstītu papīra lapiņu, ko tu pie jebkura veikalnieka varēsi izmainīt pret desmit zelta dolāriem. Tā tas notiks tik ilgi, kamēr vien tu dzīvosi. Skaties! Es uzrakstu šo summu un piegādes noteikumus — rau, še un tur, ar šo zīmuli uz šā papīra. To es daru tālab, ka tu esi no manas tautas un manā kalpībā, un tādēļ, ka tu šodien parādīji man godu, dodama savus paklājus, kur apsēsties, un dāvinādama savu trīskārt svētīto un trīskārt jauko lei hala.
Viņš pievērsa man gurdu un skeptisku skatienu, teikdams:
— Un, ja es rīt nomiršu, tad juristi apstrīdēs ne tikai veidu, kādā esmu izlietojis savu īpašumu, tie apstrīdēs arī manus ziedojumus labdarīgiem mērķiem un manis piešķirtos pabalstus, tāpat kā mana prāta skaidrību.
Iebraukšanai ielejā šis bija izdevīgs gadalaiks; bet pat tad, tā kā pie airiem sēdēja vārgi veči, mēs nespējām piestāt krastā, pirms nebijām sapulcinājuši apakšā pie šaurās, stāvās piekrastes josliņas pusi Ponuloo ielejas iemītnieku. Tad mēs skaitījām viļņus, izraudzījām vispiemērotāko un uz tā iebraucām ielejā. Protams, laiviņu piešļāca ar ūdeni un sadragāja tās brangas, tomēr krastā stāvošie izvilka mūs malā pēc šās peldes sveikus un veselus.
Ahuna deva stingrus rīkojumus. Naktī visiem vajadzēja palikt savās mājās, bet suņi jāpiesien un purni tiem jānotin, lai neatskanētu neviens rējiens. Un pa nakti mēs ar Ahunu visā slepenībā devāmies tālākā ceļojumā, un neviens nezināja, vai mēs esam aizgājuši pa labi vai pa kreisi, vai tieši pa ieleju uz tās augšgalu. Mēs nesām līdzi šaurās strēmelītēs sažāvētu gaļu, sacietējušu poi un kaltētas aku, un no pārtikas daudzuma es nopratu, ka mums jāpaliek projām vairākas dienas. Kas tā bija par taku! īstas Jēkaba trepes uz debesīm, jo jau pati pirmā pali (stāva krauja) slējās gandrīz stāvus gaisā un sniedzās trīstūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, Un mēs tajā uzkāpām pa tumsu!
Nonākuši virsotnē, kur mūs vairs nevarēja saredzēt no ielejas, ko bijām atstājuši, nogulējām līdz rītausmai uz cietās klints kādā slepenā dobumā, kuru Ahuna zināja sameklēt un kurš bija tik šaurs, ka gulējām, cieši saspiedušies. Un vecais vīrs, nobažījies, ka es savā pusaudža ciešajā, nemierīgajā rniegā varu sakustēties, gulēja ārpusē, vienu roku pārlicis man pāri. Dienai austot, es ieraudzīju, kāpēc. Starp mums un bezdibeņa malu atradās pat ne jardu plata atstarpe. Es pierāpos pie aizas malas un lūkojos apkārt, vērodams, kā austošajā dienas gaismā bezdibenis top arvien dziļāks, un nodrebēdams bailēs no augstumiem, kādi slējās virs manis. Pēdīgi es ieraudzīju arī jūru — kādu pusjūdzi dziļi tieši apakšā. Un šo ceļu mēs bijām paveikuši tumsā!
Nokāpuši nākamā ielejā, kas bija ļoti niecīga, mēs atradām pazīmes, ka sen atpakaļ te mituši cilvēki, tomēr tagad te nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vienīgais ceļš bija galvu reibinoša stidziņa, kas vijās augšup un lejup pa neprātīgām klintssienām no vienas ielejas uz otru. Tomēr Ahuna, kaut kalsns un vecs, šķita nepazīstam noguruma. Otrajā ielejā mitinājās vecs spitālīgais, slēpdamies no ļaudīm. Viņš mani nepazina, bet, kad Ahuna pateica, kas es esmu, viņš saguma man pie kājām, gandrīz apskaudams tās ar rokām, un ar bezlūpaino muti purpināja mele par visiem maniem senčiem.
Nākamā ieleja izrādījās esam īstā. Tā bija gara un tik šaura, ka tās dibenā augsne nebija varējusi aizķerties pat tik plānā kārtiņā, lai izaudzētu taro kaut vienam vienīgam cilvēkam. Tā nemaz nenolaidās līdz piekrastei, strauts, kas to bija izgrauzis, iegāzās jūrā no vairāku simtu pēdu augstas pali. Tas bija dieva aizmirsts zemes stūrītis, vienīgi kailas, sadrupušas lavas klintis, uz kurām tikai retās vietās kāds vārgs stādiņš bija atradis vietu, kur saknēm pieķerties. Jūdzēm tālu mēs gājām augšup, sekodami aizas asajiem līkumiem starp augstajām klintssienām, arvien tālāk iedziļinādamies haotiskajā aizmugures augstienē, kas atrodas aiz Dzelzsklinšu krasta. Cik tālu īsti ieleja aizved, to es nedabūju zināt, bet no ūdens daudzuma strautā spriedu, ka tā sniedzas tālu. Mēs neaizgājām līdz ielejas galam. Es labi redzēju, kā Ahunas skatiens pētī katru virsotnes smaili, un sapratu, ka vecais vīrs, aplūkodams apkārtējo ainavu, vēro tikai viņam vien zināmas pazīmes. Kad viņš pēdīgi palika stāvam, tas notika ar ciešu noteiktību. Viņa ceļa rādītājas zīmes bija krustojušās. Viņš nosvieda zemē saini ar pārtiku un nepieciešamajiem rīkiem, ko bija nesis. Šī te bija īstā vieta. Es abās pusēs nopētīju cietās, nepielūdzamās klinšu sienas, pie kuru kailajiem sāniem nemanīja ne zāles stiebriņa, un nekādi nevarēju iedomāties, kur te, šajos plikajos, dimantcietajos akmeņos, varētu atrasties apbedīšanas vieta.
Mēs paēdām, tad izģērbāmies darbam. Vienīgi kurpes Ahuna man atļāva paturēt kājā. Tad viņš, tādā pašā ietērpā un neiedomājami kaulains, nostājās man līdzās dziļa dīķa malā.
«Tev jāienirst dīķī, rau, šinī vietā,» viņš teica. «Lejup laizdamies, ar rokām tausti klinti, un, kad būsi nogremdējies asis pusotras, tu atradīsi alu. Dodies tajā iekšā ar galvu pa priekšu, bet peldi lēnām, jo lavas šķautnes ir asas un var sagraizīt tev galvu un miesu.»
«Un tad?» es jautāju.
«Tad tu jutīsi, ka ala kļūst plašāka,» viņš atbildēja. «Kad būsi nopeldējis pilnas astoņas asis pa šo tuneli, lēnām celies augšup, tad tava galva iznirs gaisā virs ūdens galīgā tumsā. Tur gaidi uz mani. Ūdens ir ļoti auksts.»
Tas man nepavisam neizklausījās jauki. Es nedomāju par auksto ūdeni un tumsu, es domāju par kauliem. «Ej tu pirmais,» es teicu. Bet viņš zvērējās, ka nedrīkstot. «Tu esi mans alii, mans princis,» viņš sacīja. «Nekādi nav iespējams, ka es pirms tevis ieietu tavu karalisko senču svētajā apbedījuma vietā.»
Mani šīs izredzes nemaz neiepriecināja. «Met nu pie malas visus šos prinčus,» es viņam teicu. «Tam taču īstenībā nav nekādas nozīmes. Tu iesi pirmais, un es nevienam par to nekā neteikšu.»
«Ne tikai dzīvajiem mums vajag izpatikt,» viņš mani pamācīja, «bet vairāk par visu mums vajag darīt pa prātam mirušajiem. Un mirušo priekšā mēs nespējam melot.»
Mēs ilgi strīdējāmies par to, tomēr kādu pusstundu mačs palika neizšķirts. Es negribēju, bet viņš vienkārši nespēja. Viņš mēģināja locīt manus prātus, piesaukdams manu lepnumu. Viņš dziesmoja par manu senču varoņdarbiem; un jo sevišķi es atceros dziedājumu par Moko- moku, manu vecvectēvu un milzeņa Kāukū milzīgo tēvu, kurš vienas kaujas laikā trīs reizes ielecis savu ienaidnieku barā, ar katru roku sagrābis aiz skausta pa vienam karavīram un sitis to galvas kopā, kamēr tie bijuši beigti. Tomēr ne jau tas lika man izšķirties. Man no sirds sametās žēl vecā Ahunas, viņš bija pilnīgi zaudējis galvu aiz bailēm, ka mūsu ekspedīcija var izbeigties bez kāda rezultāta. Manī modās dziļa apbrīna par veco vīru, pie tam šīs jūtas krietni vien ietekmēja arī tas, ka viņš bija gulējis starp mani un bezdibeņa malu.
Tā nu, ar īsti autoritatīvu alii pavēles toni pateicis: «Tu man sekosi tūdaļ uz pēdām,» — es ieniru. Viss, ko viņš stāstījis, bija tieši tā. Es atradu ieeju zemūdens tunelī, piesardzīgi izpeldēju tam cauri, tikai reizi nobrāzdams plecu pret asu lavas šķautni virsējā velvē, un izniru atkal brīvā gaisā pilnīgā tumsībā. Pirms vēl biju paguvis noskaitīt līdz trīsdesmit, arī vecais pāršķēla ūdens līmeni man līdzās, nolika savu roku man uz pleca, lai pārliecinātos, ka tas esmu es, tad norādīja, lai peldu viņam pa priekšu apmēram kādas simt pēdas garu gabalu. Te mūsu kājas skāra dibenu, un mēs izkāpām uz klints. Bet vēl arvien ne mazākā gaismas stariņa, un es atceros — jutos laimīgs, ka tik lielā augstumā nemēdz mitināties simtkāji.
Vecais bija atnesis sev līdzi cieši aizbāztu kokosrieksta kalabašu, pilnu ar trānu, kas laikam gan bija nogādāts Lahanas piekrastē pirms gadiem trīsdesmit. No mutes viņš izņēma ūdensnecaurlaidīgu darinājumu, kas aizstāja sērkociņu kastīti, .— proii, divas tukšas šautenes patronu čaulas, cieši salaistas kopā. Viņš aizdedzināja trānā peldošo degli, bet es pavēros apkārt un jutos vīlies. Tas nebija nekāds apbedījumu kambaris, bet tikai garens lavas dobums, kādi ļoti parasti uz visām salām.
Ahuna ielika gaismotāju kalabašu man rokās un lika, lai viņam pa priekšu ejot tālāk, paskaidrodams, ka ceļš būšot garš, tomēr ne tik pārāk garš. Tas bija garš, vismaz kādu jūdzi, ja apsver rāmā prātā, kaut gan tobrīd tas man šķita vai piecas jūdzes garš, un veda strauji augšup. Kad Ahuna pēdīgi mani apturēja, sapratu, ka nu esam tuvu pie mērķa. Viņš nometās uz saviem kaulainajiem ceļgaliem starp asajām lavas šķembām un apskāva manus ceļus ar izžuvušām rokām. Manu roku, kurā neturēju kokos- čaulas lampu, viņš novietoja sev uz galvas. Vecīgā, aiz- lūzušā, drebošā balsī viņš noskandēja garu dziedājumu par manas dzimtas daudzajiem locekļiem un manu augsto alii būtību. Un tad viņš teica:
«Nestāsti ne Kanau, ne Hivilani ne vārda par to, ko tu tagad skatīsi! Tavam tēvam Kanau trūkst svētuma sapratnes. Viņa prāts ir pildīts ar cukuru un zirgu audzēšanu. Es zinu, ka viņš pārdeva sava vectēva valkātu putnu spalvu apmetni tam angļu retumu vācējam par astoņiem tūkstošiem dolāru un šo naudu nākamā dienā paspēlēja, slēgdams derības polo sacīkstēs starp Maui un Oahu salu. Hivilani, tava māte, ir pilna ar svētuma izjūtu. Viņa ir pārāk pildīta ar svētumu. Viņa iet vecumā, galva viņai kļūst vāja, un viņa par daudz noņemas ar burvestībām.»
«Nē,» es atbildēju. «Neteikšu nevienam. Ja es to darītu, tad mani piespiestu vēlreiz atgriezties šinī vietā. Bet es ne savu mūžu negribu vairs atgriezties šeit. Esmu ar mieru visu ko izmēģināt vienu reizi. Bet šo te es nekad nemēģināšu otrreiz.»
«Tas ir labi,» viņš teica un piecēlās, atvilkdairiies aiz manis, lai es pirmais varētu iet iekšā. Vēl viņš piebilda: «Tava māte ir .veca. Kā solījis, es viņai aiznesīšu viņas mātes un vectēva kaulus. Tie sniegs viņai mierinājumu līdz pat nāves stundai; bet, ja es nomiršu pirms viņas, tavs uzdevums paliek gādāt, lai visi kauli no viņas ģimenes krājuma tiktu novietoti Karaliskajā mauzolejā.»
Esmu iemetis aci visos mūsu salu muzejos, — princis Akuli uz brīdi atkrita žargonā, — un man jāsaka, ka visas to kolekcijas kopā netiek ne tuvumā tam, ko ieraudzīju mūsu Lakanajas apbedīšanas alā. Lieciet vērā — un tas ir vēsturiski pierādīts —, ka mūsu dzimta sniedzas atpakaļ visaugstākajā un vecākajā Havaju salu ģenealoģijā. Alā atradās viss, par ko kādreiz biju dzirdējis vai tikai sapņojis, un vēl daudz vairāk, par ko man ne prātā nebija nācis. Sī vieta bija brīnumu pilna. Ahuna, dobjā balsī dudinādams lūgšanas un mele, staigāja apkārt, aizdedzinādams daudzās kalabašu lampas ar trānu. Te nu tie visi gulēja — havajiešu cilts gājums no pat Havajas laiku sākumiem. Kaulu sainis pie kaulu saiņa, visi saudzīgi ietīti tapa audumā, un pēdīgi es nevarēju atrast visam tam cita salīdzinājuma kā vien ar pasta kantora paku nodaļu.
Kā tikai tur nebija! Ķahili, kas, kā jūs zināsiet, no mušu vēdekļiem pamazām ir attīstījušies par karaliskuma sim
boliem, līdz pēdīgi izvērtušies lielāki par spalvu pušķiem, kādi grezno katafalkus, un kāti tiem sasniedza pusotras ass un pat visu divu asu garumu. Un kas par kātiem! No kauila koka, ar gliemežvāku, ziloņkaula un kaula inkrus* tācijāin, pie tam tik smalkā darinājumā — šāda prasme mūsu mākslinieku starpā jau kopš kāda gadsimta izmirusi. Tā bija gadsimtiem veca ģimenes klasika. Pirmo reizi pats skatīju priekšmetus, par kuriem biju tikai dzirdējis, teiksim, kaut vai pahaoa, izgrieztus no valzirga zoba un pakarinātus no cilvēka matiem pītā auklā, — tādus nēsājuši uz krūtīm vienīgi visaugstākās kārtas ļaudis.
Tur bija tapa un paklāji — visretākie un vissenākie; plecu apliekamie un lei, un bruņucepures, un no tnamo, ivi, akakane un o-o putnu spalvām darināti apmetņi, visi nenovērtējami dārgi, ja nu neskaita pašus pārmērīgi vecos. Es redzēju mamo spalvu apmetni, kas bija pārāks par visgreznāko no Honolulu Bīskapa muzejā eksponētajiem, kuru tur vērtē tā starp pusmiljona un miljonu dolāru. Ak tu manu dieniņu, es toreiz nodomāju, laime gan, ka Kanau nekā par to visu nezina!
Kas par dažādu priekšmetu pārbagātību! Griezumiem rotātas ķirbja pudeles un kalabaši, gliemežvāku kasīkļi, tīkli no olona šķiedrām, kaudzēm salūzušu ie-ie grozu, makšķerāķi no visdažādākajiem kauliem un gliemežvāku karotes. Senaizmirsto dienu mūzikas instrumenti — ukuke un nāsu flautas, un kiokio, kuru arī spēlē ar vienu nāsi, otru aizbāžot. Tabu poi kausi un pirkstu apmērcējamie trauciņi, ar kreiso roku cilājamas cērtes laivu dievu gatavošanai, no lavas gabaliem izdobtas lampas, akmens piestas ar piestalām un poi stampas. Un atkal cērtes — miri- adēm, pie tam ļoti skaistas, tur bija tādas, kas svēra vienu unci, paredzētas vissmalkākajiem grebumiem, elku- tēlus gatavojot, un atkal tādas, kam piecpadsmit mārciņu svarā, — koku gāšanai, bet visas ar tik skaisti darinātiem kātiem, kādus nekur vairs neesmu redzējis.
Tur bija arī kaekeeke — jūs zināt, mūsu senās bungas, izdobtas no kokospalmas stumbra gabala, kam viens gals pārvilkts ar haizivs ādu. Ahuna man parādīja pašas pirmās kaekeeke visā Havajā un izstāstīja to vēsturi. Tās acīm redzami bija ārkārtīgi vecas. Ahuna baidījās tām pat pieskarties, lai izņidrējušais koks nesabirztu putekļos, un galā tām vēl karājās sadriskātas haizivs ādas skrandas. «Sīs ir pašas vecākās, visu mūsu kaekeeke tēvs,»
Ahuna rnan teica. «Kila, Moikehas dēls, atveda tās no tālās Raiateas salas Klusā okeāna dienvidos. Un šā Kilas dēls Kahai veica to pašu ceļojumu, bija projām desmit gadu un sev līdzi no Tahiti atveda pirmos maizeskokus, kas iesakņojās un sāka augt Havajas zemē.»
Un atkal kauli un kauli! Rindu rindām — nu gluži kā paciņas pastā! Līdzās garo kaulu tievajiem sainīšiem gulēja veseli skeleti, tapa audumā ietīti, tie atdusējās gan vienam, gan diviem, gan trim cilvēkiem airējamās laivās no dārgā koa koka ar grebumiem rotātu wiliwili koka ribo- jumu, un parocīgi nolikti līdzās atradās katra personiskie irkļi ar io smailēm lāpstiņu galos, it kā kāts gareniski būtu izurbts cauri irkļa lāpstiņai. Un kara ieroči bija guldīti blakām nedzīvajiem kauliem, kas reiz tos lietojuši, — senlaicīgas, rūsas saēstas jātnieku pistoles, lielkalibra īsstobraini revolveri, pulvera ragi, fantastiski piecstobru šaujamie, garās Kentukijas šautenes, musketes, kādreiz iegūtas tirdzniecības ceļā no Džona kompānijas un Hu- dzona līča sabiedrības, zobeni ar haizivs zobiem, koka dunči, bultas un šķēpi ar kaula uzgaļiem — gan zivs, gan cūkas, gan cilvēka kaula — un šķēpi un bultas ar ugunī ārdētiem koka uzgaļiem.
Ahuna ielika man rokā kādu šķēpu, kura uzgalis un smaile bija mākslīgi darināti no cilvēka stilba kaula, un pastāstīja man stāstu par to. Bet vispirms viņš attina divus sainīšus ar garajiem roku un kāju kauliem, kuri zem ietinuma bija glīti sasieti kopā kā žagaru kūlīši. «Šī te,» teica Ahuna, atsegdams viena sainīša nožēlojamo bālgano saturu, «ir Laulani. Tā bija Akai ko sieva; viņa kauli, kas tagad ielikti tev rokās, ir daudz lielāki un vīrišķīgāki, kā pats redzi, tie turēja kopā liela vira miesu, viņš bija trīssimt mārciņu smags un septiņas pēdas garš — pirms trim gadu simteņiem. Un šis šķēpa gals ir darināts no Keolas stilba kaula, viņš bija savā laikā un savā apkaimē varens cīnītājs un skrējējs. Viņš mīlēja Laulani, un tā aizbēga ar viņu. Bet senaizmirstā kaujā Kalini smiltājā Akaiko pārrāva ienaidnieku rindas, vezdams veiksmīgā uzbrukumā savus cīnītājus, uzklupa Keolam, savas sievas mīļākajam, un notrieca viņu zemē, un ar haizivs zobu nazi zāģēja viņam kaklu, līdz viņš bija beigts. Tātad senajās dienās, tāpat kā visos laikos, vīrs ir cīnījies arJ vīru sievietes dēļ. Bet Laulani bija skaista, un tālab Keolas kauliem bija tapt iedarinātiem uzgalī šķēpam, ko viņa lie
toja. Viņas izskats bija kā karalienei, un viņas augums bija slaids kauss, pildīts ar saldumu, un viņas pirksti jau pie mātes krūtīm bija masēti, līdz kļuvuši smalki un tievi. Pēc desmit paaudzēm mēs vēl pieminam viņas skaistumu. Tava tēva dziedātājzēni vēl šodien dzied par viņas daiļumu hulas dziesmā, kas nes viņas vārdu, Šī, lūk, ir Laulani, kuru tu turi savās rokās.»
Un, kamēr Ahuna rīkojās, es tikai neatraudamies skatījos, un mana iztēle vienlaikus bija vēsa un kvēla. Vecais dzērājs Hovards bija man aizdevis Tenisonu, un bieži es stundām ilgi kavējos sapņojutnos par «Karaļa idilēm». Te jau nu ir tie trīs, es domāju, — Arturs, Lonselo un Zinevra. Šāds tad ir gals, es prātoju, kas pienāk visam — dzīvei un cīņām, pūliņiem un mīlestībai, lai pēc tam šo sen aizgājušo ļaužu gurdos garus raudzītu izsaukt veca, resna sieva un plukataini pūšļotāji, lai viņu kaulus kāri censtos iegūt kolekcionāri un tad slēgtu par tiem derības zirgu skriešanās sacīkstēs, paspēlētu tos kārtīs vai arī pārdotu par skaidru naudu, ko var ieguldīt cukura plantācijās.
Man tā bija tikpat kā atklāsme. Tur, tanī kapu alā, es mācījos dziļu gudrību. Bet Ahunam es teicu: «Šķēpu ar Keolas stilba kaula asmeni es paņemšu sev. Nekad es to nepārdošu. Tas arvien būs pie manis.»
«Bet kādā nolūkā?» viņš gribēja zināt. Un es atbildēju: «Apcere par to uzturēs manu roku apdomīgu un manas kājas cieši uz zemes apziņā, ka vienīgi nedaudzi cilvēki ir laimīgi diezgan, lai' no viņiem paliktu pāri kaut tik daudz, ka trīs gadsimtus pēc nāves tie var noderēt jel šķēpa uzgalim.»
Un Ahuna nolieca galvu, slavinādams rnana sprieduma gudrību. Bet tajā mirklī satrunējusī olona šķiedras aukla satrūka, nabaga sievietes Laulani kauli izšļuka man no rokām un grabēdami sabira uz klinšainās grīdas. Viens stilba kauls, kaut kā paslīdējis sānis, nokrita kādas laivas ; priekšvadņa tumšajā ēnā, un man iešāvās prātā, ka tas paliks man. Tā es traucos palīdzēt vecajam salasīt kaulus un sasiet tos, lai viņš nemaz nepamanītu, ka viena trūkst.
«Šis,» teica Ahuna, pievezdams mani pie kāda cita senča, «ir tavs vecvectēvs Mokomoku, Kāukū tēvs. Paskaties, cik lieli viņa kauli! Viņš bija milzis. Tos nāksies nest man, jo tev ir garais Keolas šķēps, ko tev jau tā būs grūti aizgādāt projām. Un šī ir Lelemahoa, tava vecmāte,
tavas mātes māte, to nesīsi tu. Diena iet uz vakaru, un mums vēl jāizpeld augšup caur ūdeņiem saules gaismā, pirms tumsa paslēpj sauli no pasaules.»
Bet Ahuna, kas patlaban dzēsa ārā daudzos gaismotājus kalabašus, iegremdēdams to degļus trānā, neievēroja, ka es ielieku Laulani stilba kaulu starp savas vecmāmuļas kauliem.
Prinča stāstu pārtrauca automobiļa taure — tas bija atsūtīts no Olokanas, lai mūs atsvabinātu. Mēs atsveicinājāmies no sirmās, tikko kā pensionētās wahine un devāmies ceļā. Kad bijām nobraukuši kādu pusjūdzi, princis Akuli atkal atsāka runāt: