Ja cilvēks dodas ceļā uz tālu novadu, viņam jābūt gatavam aizmirst daudz no tā, ko iemācījies, un pieņemt paražas, kas nesaraujami saistītas ar dzīvi jaunajā zemē; viņam jāatmet vecie ideāli un vecie dievi un bieži vien jārīkojas pretēji tiem likumiem, kas līdz šim virzījuši viņa rīcību. Tiem, kuriem piemīt daudzveidīgas piemērošanās spējas, jaunie apstākji var pat sagādāt patiku; bet tiem, kas sīksti mēdz turēties sliedēs, pie kādām raduši kopš dzimšanas, izmainītās vides jūgs kļūst nepanesami smags, to miesu un garu sagrauž jaunie ierobežojumi, kurus tie nespej izprast. Šīs mocības izraisa darbības un pretdarbības, kas noved pie dažādiem pārkāpumiem un pēdīgi sagadā šiem cilvēkiem postu un nelaimi. Cilvēkam, kas nespēj iekļauties jaunajos ieradumos, labāk būtu atgriezties savā paša zemē; ja vilcināsies pārāk ilgi, viņš noteikti aizies bojā.
Cilvēks, kurš pagriezis muguru senās civilizācijas priekšrocībām, lai statos pretī Ziemeļu mežonīgajai jaunībai un pirmatnējai vienkāršībai, var rēķināties ar panākumiem tieši pretēji proporcionāli viņā sīksti iesakņojušos veco paradumu kvantitātei un kvalitātei. Ja viņš ir piemērots kandidāts, tad drīz vien atklās, ka materiālās dzīves ērtības te ir vismazāk svarīgas. Mainīt izsmalcinātu maltīti pret vienkāršu barību, stingrās ādas kurpes pret mīkstajiem, bezveidīgajiem mokasīniem, dūnu pēli pret guļvietu sniegā — tas galu galā ir pavisam viegli. Kritiskais brīdis pienāks tad, kad būs jāmācās atbilstoši pārveidot attiecības pret visu apkartējo un it īpaši pret saviem tuvākajiem. Jo ierastās pieklājības normas šeit jāaizstāj ar pašsavaldību, nesavtību un iecietību. Tā un vienīgi tā viņš var iemantot dārgo pērli — īstu, biedrisku draudzību. Viņam nav jāsaka «pateicos», viņam pateicība ir jāparāda, muti nepaverot, un jāatlīdzina par labo ar labo. īsi sakot — viņam jāliek darbi vārdu vietā un būtība burta vietā.
Kad visa pasaule skanēja no teiksmām par Arktikas zeltu un Ziemeļu vilinājums skāra vīru sirds dziļākas stīgas, Kārters Vezerbī atmeta ar roku iesildītajai ierēdņa vietiņai, pusi ietaupījumu pārrakstīja uz sievas vārdu, bet par atlikušo naudu sapirkās visu ceļam nepieciešamo. Viņa dabā nebija nekā no romantikas — vergošana komercijai bija to saberzusi druskās, viņš tikai bija noguris no kantordarba nemainīgās vienmuļības, un viņam gribējās atveldzēties aizrautīgā riskā, cerot, ka tas atmaksāsies. Tāpat kā dažs labs cits nelga, viņš neņēma vērā Ziemeļzemes pionieru gadu desmitiem iemītās vecās takas, bet aizdrāzās uz Edmontonu agri pavasarī un tur, pats savas dvēseles labklājībai par postu, pievienojās kādai zelta meklētāju grupai.
Šajā grupa nebija neparasta nekā cita kā vien tās plāni. Pat tās gala mērķis, tāpat kā daudzām citām zelta meklētāju partijām, bija Klondaika. Toties maršruts, kādu šie ļaudis bija izraudzījušies gala mērķa sasniegšanai, liktu aizrauties elpai pat visrūdītāko šejienes iedzīvotāju krūtīs, un tie vīri taču bija dzimuši un auguši, radinādamies pie Ziemeļrietumu novadu grūtībām. Pārsteigts bija pat 2aks Batists, Cipevas cilts sievietes un nodevīga Kanādas francūža — ceļotāju pavadoņa dēls, pirmajam brēcienam atvēris muti briežādu vigvamā ziemeļos no sešdesmit piektās paralēles un atkal aizvēris to, lai svētlaimīgi sūkātu jēla speķa šķēli. Kaut gan viņš šiern cilvēkiem bija pārdevis savus pakalpojumus un apņēmies ceļot līdz pat lediem, kas nekad neatkūst, viņš ikreiz, kad viņam prasīja padomu, kā nelabu paredzēdams, kratīja galvu.
Tāpat Persija Katfērta ļaunu vēstošā zvaigzne tobrīd laikam bija jau uzlēkusi, jo arī viņš pievienojas šai argonautu. kompānijai. Katfērts bija pavisam parasts cilvēks, kura rēķins bankā bija tikpat plašs kā viņa izglītība, — un tas daudz ko izsaka. Viņam nebija nekāda iemesla ielaisties šādā avantūrā — nu ne tā vismazākā, ja nu vienīgi tas, ka viņš cieta no pārmērīgas sentimentalitātes. Viņš to aplam ieskatīja par īstu romantikas un dēku kāres izpausmi. Dažs labs cits vīrs arī ir rīkojies tāpat un pieļāvis tikpat liktenīgu kļūdu.
Pavasara plauksmei sākoties, grupa atradās pie Aļņu upes un virzījās uz leju pakaļ izejošajam ledum. Tā bija impozanta flote, jo ceļinieku bagāža bija varen prāva un viņus pavadīja vesels bars sliktas reputācijas pavadoņu — metisu līdz ar sievām un bērniem. Augām dienām viņi grūti pūlējās savās laivās un kanoe, karoja ar moskītiem un visādu citādu kustoņu, lēja sviedrus un lādējās laivu valkās gar krācēm. Šāds smags pūliņš atsedz vīra dvēseli kailu līdz pat dziļākajām dzīlēm, un, pirms vēl Ata- baskas ezers izzuda dienvidu pamalē, ikviens grupas loceklis bija parādījis savu patieso dabu.
Par īstiem slaistiem un nelabojamiem varkšķētājiem izrādījās Kārters Vezerbī un Persijs Katfērts. Tie abi gaudās par visādām vainam un sāpēm vairāk nekā visi pārējie kopā. Ne reizi viņi brīvprātīgi nepieteicās veikt kādu no tūkstoš un viena sīkā pienākuma apmetnes ierīkošanā. Tiklīdz vajadzēja atnest spaini ūdens, sakapāt lieku klēpīti zaru ugunskuram, nomazgāt un noslaucīt traukus vai sameklēt mantības kaudzēs kādu pēkšņi ievajadzējušos priekšmetu, kad jau abas šīs civilizācijas koka nonīkušas atvases atklāja, ka viņiem ir sastiepta dzīsla vai uzberzta tulzna, ko tūdaļ nepieciešams apārstēt. Viņi pirmie vakarā nolikās uz guļu, kad nedarītu darbu vēl palika lēvenis, un pēdējie rītā izlīda no migas, kaut gan jau pirms brokastīm visam vajadzēja būt gatavam tālākce- jam. Pirmie, kas ķērās pie bļodas ēdienreizēs, un pēdējie, kas bija ar mieru piedalīties ēdiena gatavošanā; pirmie viņi stiepa roku pēc kāda sīka kārumiņa un pēdējie pamanīja, ka paķēruši arī cita daļu. Ja tie airēja, tad ik vēzienā manījās tikai ielaist airi ūdenī, ļaudami laivai pašai virzīties pa straumi. Tie domāja, ka neviens neko nemana, taču biedri klusībā murmināja lāstus un sāka tos neieredzēt, bet Zaks Batists ņirgājās gluži atklati un lamāja abus no rīta līdz vakaram. Nu jā, Zaks Batists jau nebija džentlmenis.
Pie Lielā Vergu ezera grupa iepirka Hudzona līča suņus, un flotes laivas iegrima līdz bortiem zem papildu iekrautās kaltētu zivju un pemikāna kravas. Tad laivas un kanoe aizpeldēja pa Makenzijas ātro straumi, kas viņus nesa arvien tālāk Lielajā Tukšajā zemē. Ikkatra pietecina, kas vien šķita kaut cik atbilstoša, tika pārlūkota, taču nenotveramā «bagātā smilts» likās slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem. Pie Liela Lāču ezera viņu pavadoņi sāka dezertēt, jo tos parņēma tā saucamās baismas no Nezināmajām zemēm, un Labās Cerības forts redzēja pēdējos un drosmīgākos no viņiem nolīkstam zem velkamās tauvas, lai stieptu laivas pretī straumei, kura nupat tik nodevīgi bija vizinājusi viņus lejup. Palika vienīgi Zaks Batists. Vai tad viņš nebija zvērējis ceļot kaut vai līdz lediem, kas nekad neatkūst?
Tagad viņi pastāvīgi griezās pēc palīdzības pie savām ceļu kartēm, kas bija kļūdainas, sastādītas galvenokārt pēc nostāstiem. Viņi juta, ka nepieciešams pasteigties, jo saule jau bija pārkāpusi ziemeļu saulgriežus un virzījās uz ziemas meridiānu. Gar krastiem apbraukdami līci, kur Makenzija ietek Ziemeļu Ledus okeānā, viņi iegriezās Mazās Pīlas ietekā. Te nu sākās nogurdinošais ceļojums pret straumi, un abi «nespējnieki» strādāja sliktāk nekā jebkad. Velkamā tauva un stumjamā kārts, irklis un ķeksis, krāces un laivu valkas — ar šīm mocībām pietika, lai vienam no viņiem iedzītu dziļu riebumu pret aizrautīgu risku, bet otram ar ugunīgiem burtiem ierakstītu sirdī bargu mācību par to, kas tad ir īstā dēku meklētāju romantika. Kādu dienu abi sadumpojušies atteicās strādāt un, kad Zaks Batists tos neganti izlamāja, vilkās projām kā tārpi. Tomēr metiss abus pamatīgi piekāva un tādus pašus saskrambātus un asiņainus aiztrieca pie darba. Tā abiem bija pirmā reize, kad cilvēks pacēla roku pret viņiem.
Atstājuši savu upju flotili pie Mazās Pīlas iztekām, pārējo vasaras cēlienu grupas dalībnieki stiepa savu mantību pāri Makenzijas ūdensšķirtnes grēdām uz Rietumu Žurku upi. Šī sīkā tērcīte nes ūdeņus uz Porkjūpainu, kas savukārt ietek Jukonā tai vietā, kur šis varenais Ziemeļu lielceļš šķērso Polāro loku. Tomēr skriešanās sacīkstēs ar ziemu viņi bija zaudētāji, un kādu dienu viņi piesēja plostus pie bieza malasledus strēķa un steigšus vien sanesa visas mantas krastā. Tajā naktī straume vairākkārt pieblīda ar ledus krāvumiem un atkal izārdīja tos, bet nākamajā rītā upe dusēja ciešā ziemas miegā.
— No Jukonas mēs nevaram būt tālāk par četrsimt jūdzēm, — nobeidza Sloupers, ar īkšķu nagiem mērīdams attālumu uz kartes. Sapulce, kurā abi «nespējnieki» bija činkstējuši tā, ka visiem līdz kaklam apriebās, gāja uz beigām.
— Kādreiz tur būt Hudzona līča sabiedrības pasts, sen, sen atpakaļ. Tagad to vairs nelietot. — Zaķa Batista tēvs senos laikos bija veicis šo ceļu Zvērādu sabiedrības uzdevumā, pie tam zaudēdams šai trasē divus nejauši nosaldētus kāju pirkstus.
— Ta viņš, jādomā, jucis! — kāds no grupas izsaucās.
— Vai tad tur nav neviena baltā?
— Neviena paša, — Sloupers pamācoši apstiprināja.
— Bet no turienes ir vairs tikai piecsimt jūdzes augšup pa Jukonu līdz Dausonai. No šejienes tas varētu būt aptuveni tūkstotis.
Vezerbī un Katfērts duetā novaidējās. — Cik ilgi būtu jābrauc, Batist?
Metiss brīdi prātoja. — Ja visi vīri strādāt kā vel li, neviens neslinkot, tad divdesmit — četrdesmit — piecdesmit dienas. Bet ar šitie zīdaiņi (viņš norādīja uz «nespējniekiem») — nevar pateikt.' Varbūt tad, kad elle būs aizsalis, varbūt tad ar ne.
Sniegkurpju un mokasīnu darināšanu pārtrauca. Kāds, pamanījis viena biedra prombūtni, pasauca to vārdā, un tas, iznācis no vecas būdiņas ugunskura gaismas joslas malā, pievienojās pārējiem. Sī būda bija viens no daudzajiem noslēpumiem, kādi sastopami ziemeļu bezgalīgo plašumu nostūros. Neviens nezināja pateikt, kad un kas to cēlis. Divi kapi ārpusē, apkrauti ar augstām akmeņu kaudzēm, varbūt glabāja šo agrīno ieceļotāju noslēpumu. Bet kas bija tas, kura roka krāvusi šos akmeņus?
Izšķirošais brīdis bija klāt. Žaks Batists pārtrauca iejūga pielaikošanu un piesēja ķepurojošos suni pie sniegā iedzīta mietiņa. Pavārs ar zīmēm izrādīja protestu par vilcināšanos, iemeta sauju šķiņķa kumosu burbuļojošās pupu viras katlā un sagatavojās klausīties. Sloupers piecēlās kājās. Viņa augums bija dīvains pretstats «nespējnieku» zaļoksnējai ārienei. Viņš bija dzeltens un vājš, izbēdzis no kāda drudža perēkļa Dienvidamerikā, bez pārtraukuma ceļojis cauri visām zonām un vēl arvien bija spējīgs strādāt vaiga sviedros līdz ar citiem. Viņa svaru varēja rēķināt uz kādām deviņdesmit mārciņām, ieskaitot smago kabatas nazi, un nosirmojušie mati vēstīja, ka mūža pavasaris jau aiz kalniem. Kā Vezerbī, tā Katlērta jauno, spriego muskuļu spēks desmitkārt pārsniedza viņējo, bet vienas dienas ceļā viņš spēja apsteigt abus tā, ka tie vaidēdami gulēja pie zemes. Visu dienu viņš bija neatlaidīgi centies pierunāt savus spēcīgākos biedrus uzņemties šo tūkstoš jūdžu ceļojumu, kas solīja visnegantākās grūtības, kādas vien cilvēks spēj iedomāties. Viņš
bija īsts savas rases nemiera gara iemiesojums, un seno teitoņu stūrgalvība, sajaukusies ar jenkiju attapību un enerģiju, turēja viņa miesu pilnīgā kalpībā garam.
— Visi, kas ir par to, ka jādodas ceļā ar suņiem, tiklīdz ledus būs pienācīgi nosēdies, lai saka «jā».
— Jā, — izsaucās astoņas balsis — un šīm balsīm bija lemts savērt lāstu virteni gar simtiem jūdžu gara moku ceļa malu.
— Kas domā citādi?
— Nē! — Pirmo reizi «nespējnieki» bija vienis prātis, bez kāda kompromisa ar personiskajām interesēm.
— Kā nu jūs tagad izšķirsiet? — Vezerbī piedevām kašķīgi noprasīja.
— Pēc balsu vairākuma! Pēc balsu vairākuma! — sauca pārējie grupas biedri.
— Es zinu, var gadīties, ka ekspedīcija cieš neveiksmi, ja jūs nepiedalāties, — Sloupers ļoti mīlīgi sacīja, — tomēr ceru, ja mēs tā krietni papūlēsimies, tiksim galā arī bez jums. Ko jūs, puiši, sakāt?
Viņu ieskatus izteica piekrišanas saucieni.
— Jā, bet ziniet, — Katfērts bažīgi iebildās, — ko tad cs lai daru?
— Tad tu nenāksi mums līdzi?
— Nē-ē.
— Tad, velns lai tevi rauj, dari, ko gribi. Mums tur nav nekādas daļas.
— Tu jau vari apspriesties ar to savu drauģeli, — ierosināja kāds smagnēji lācīgs rietumnieks no Dakotas, norādīdams uz Vezerbī. — Tas tevi smalki izmācīs, kas darāms, kad būs jāvāra ēst un jāiet pēc malkas.
— Tad uzskatīsim, ka lieta darīta, — Sloupers nobeidza sarunu. — Mēs dosimies ceļā rīt no rīta un ierīkosim apmetni jūdzes piecas no šejienes — lai visu galīgi savestu kārtībā pārgājienam un padomātu, vai neesam ko aizmirsuši.
Nartas aizbrauca garam, ar dzelzi apkaltajam sliecēm smagi čīkstot, un suņi tās vilka, zemu pieplakuši aizjūgā, kurā tiem, jau piedzimstot, lemts arī mirt. Zaks Batists apstājas blakus Slouperam, lai pamestu pēdējo skatienu uz būdu. No Jukonas novada krāsns kamīnskursteņa svinīgi cēlās dūmu strūkla. Abi «nespējnieki» vēroja aizbraucējus no durvju sliekšņa.
Sloupers uzlika roku blakus stāvētājam uz pleca.
— Zak Batist, vai tu kādreiz esi dzirdējis par tiem Kilkenijas runčiem?
Metiss papurināja galvu.
— Redzi, draugs un biedri, Kilkenijas runči esot kāvušies tikām, kamēr vairs nepalicis pāri ne ādas, ne spalvas, ne ņaudiena. Vai saprati? — Kamēr nepalicis pāri itin nekas. Jauki. Nu, un šiem abiem vīriem netīk strādāt. Viņi arī nestrādās. Mēs to zinām. Viņi būs divi vien tai būdā visu ziemu — garuin garu, tumšu ziemu. Kilkenijas runči, vai ne?
Batistā mītošais francūzis paraustīja plecus, bet indiānis cieta klusu. Tomēr šis plecu parāviens bija izteiksmīgs un pravietisks.
No sākuma mazajā būdiņā viss gāja labi. Biedru rupjās zobgalības bija iemācījušas Vezerbī un Katfērtam, kāda savstarpēja atbildība tos saista, un galu galā — diviem veselīgiem vīriešiem darba te nebija daudz. Un apstāklis, ka nu vairs nežēlīga roka nedraud ar paceltu pātagu, citiem vārdiem — nebija negantā metisa, iedarbojās |oti labvēlīgi. Sākumā viņi centās pārspēt viens otru sīko pienākumu pildīšanā ar tādu aizrautību, ka viņu biedri, kam tagad ķermeņi un sirdis gura Garajā Sniega ceļā, būtu acis vien iepletuši aiz brīnumiem.
Visas raizes nu bija novērstas. Mežs, kas viņus ieskāva no trim pusēm, bija neizsmeļama kurināmā noliktava. Dažus jardus no durvīm snauda Porkjūpaina, un āliņģis tās ziemas tērpā veidoja burbuļojošu avotu, kura ūdens bija kristāltīrs un dzeldīgi auksts. Bet drīz viņi sāka saskatīt trūkumus pat šādos apstākļos. Āliņģis nepārtraukti sala ciet, un daudzas stundas viņi, nelaimīgie, bija spiesti skaldīt ledu. Nezināmie būdiņas celtnieki sānu sienu baļķus bija iebūvējuši garākus, tā ka aizmugurē uz tiem balstījās produktu glabātava. Tajā bija novietota lielākā daļa grupas provianta. Pārtikas tur bija, bez skopošanās rēķinot, trīsreiz tik daudz, cik varēja patērēt abi cilvēki, kam lemts no tās iztikt. Tomēr lielākoties tā bija paredzēta muskuļu un cīpslu stiprināšanai, nevis mēles prie- cināšanai. Tiesa, cukura tur pilnīgi pietika diviem paras
tiem cilvēkiem, taču šie abi jau vairak līdzinājās bērniem. Viņi drīz vien atklāja, cik garšīgs ir karsts ūdens, bagātīgi saldināts ar cukuru, un izšķērdīgi aplaistīja pankūkas ar biezu, baltu sīrupu vai mērcēja tajā maizes garozas. Un kur tad vēl kafija un tēja, un it īpaši žāvētie augļi — to uzbrukumi cukura krājumiem bija postoši. Pirmās skarbās vārdu maiņas abu starpā arī skāra tieši cukura jautājumu. Tas nu tik tiešam ir pavisam nelāgi, ja sāk ķildoties divi cilvēki, kas neizbēgami spiesti dzīvot tikai viens otra sabiedrībā.
Vezerbī mīļuprāt skaļi un plātīgi spriedelēja par politiku, bet Katfērts, kas sava laikā bija radis mierīgi graizīt kuponus un nejaukties sabiedrības darīšanās, vai nu ignorēja šo tematiku, vai arī atspēlējās, raidīdams asas epigrammas. Taču ierēdnis bija pārāk neapķērīgs, lai spētu novērtēt šīs asprātīgās domu šautras, un šāda veltīga munīcijas šķiešana Katfērtu kaitināja. Viņš bija pieradis žilbināt ļaudis ar savām smalki slīpētajām atjautām, un tieši auditorijas trūkums viņam sagādāja mokošus pārdzīvojumus. Viņš jutās sarūgtināts un neapzināti uzskatīja, ka tur vainīgs viņa kompanjons, tāpēc ka ir aitasgalva.
Ārpus šās koeksistences cita nekā kopīga viņiem nebija — nekādas garīgas saskarsmes nevienā vienīgā punktā. Vezerbī bija ierēdnis, kas visu mūžu nebija pazinis neko citu kā vien kantora dzīvi; Katfērts bija humanitāro zinātņu maģistrs, labprāt gleznoja ar eļļas krāsām un šo to bija arī uzrakstījis. Viens bija zemākas šķiras cilvēks, kas iedomājās sevi par džentlmeni, un otrs bija džentlmenis, kurš apzinājās, ka viņš tāds ir. No tā var secināt, ka cilvēkam, kas ir džentlmenis, tomēr var trūkt viselementārākās biedriskuma izjūtas. Ierēdnis bija tikpat juteklisks cilvēks, cik viņa partneris izsmalcināts estēts, un viņa garum gari izklāstītie mīlestības piedzīvojumi, galvenokārt gan sadomāti, uz pārmērīgi jūtelīgo humanitaro zinātņu maģistru iedarbojās kā kanalizācijas cauruļu izgarojumu mutuļi. Viņš uzskatīja, ka ierēdnis ir neķītrs, nekulturāls lopiņš, kura īstā vieta būtu vārtīties dubļos kopā ar cūkām, un to tam arī pateica; par atbildi tika paskaidrots, ka viņš esot memmesdēliņš un turklāt vēl vīzdegunis. Vezerbī tā arī nebūtu spējis precīzi definēt. ko īsti nozīmē «vīzdegunis», bet savu mērķi šis vārds sasniedza, un tas galu galā dzīvē ir galvenais.
Vezerbī detonēja katru trešo noti un stundām no vietas mēdza dziedāt tādas dziesmas kā «Bostonas kramplauzis» un «Skaistais junga», bet Katfērts vai raudāja aiz dusmām, līdz nespēja vairs paciest un bēga paglābties āra aukstumā. Tomēr izejas nebija nekādas. Spalgo salu ilgi izturēt nevarēja, un mazajā būdiņā — desmit reiz divpadsmit pēdu — bija saspiests viss: lažas, pavards, galds — un viņi abi. Pat otra cilvēka klātbūtne katram no viņiem likās aizvainojums, un tā abi laiku pa laikam ieslīga īgnā klusēšanā, kas, dienām ejot, kļuva arvien ilgāka un drūmāka. Šo mēmo periodu laikā viņi centās pilnīgi ignorēt viens otru, tomēr gadījās, ka acu zibsnis vai lūpu vīpsnā nodeva viņu jūtas. Un katrs klusībā nevarēja vien nobrīnīties, kā gan dievs vispār iedomājies radīt to otro.
Tā kā darāmā bija maz, laiks šiem cilvēkiem izvērtās par nepanesamu nastu. Garlaicība viņus padarīja vēl laiskākus. Tie ieslīga tādā kā fiziskā letarģijā, no kuras nebija nekāda glābiņa un kura lika tiem dumpoties pat pret vissīkākā mājas soļa pildīšanu. Kādu rītu, kad bija Vezerbī kārta gatavot kopējās brokastis, viņš izlīda no segām un, savam kompanjonam vēl krācot, aizdedza vispirms ar taukiem pildīto lampiņu un tad pavardu. Katlos ūdens bija sasalis līdz dibenam, un būdā nebija ar ko nomazgāties. Tomēr Vezerbī par to necēla ne ausu. Gaidīdams, kamēr ledus katlos izkusīs, viņš grieza šķēlēs šķiņķi un nodevās ienīstajam sviestmaižu gatavošanas pienakumam. Katfērts bija viltīgi vērojis notiekošo pa pievērtu plakstu spraugu. Pēc tam sekoja izskaidrošanās, abi neganti lamāja viens otru un pēdīgi vienojās, ka ēdamo katrs sev gatavos pats. Nedēļu vēlāk arī Katfērts izlaida rīta mazgāšanos, tomēr tāpat apēda maltīti, ko pats bija gatavojis. Vezerbī nosmīkņāja. Kopš šā rīta muļķīgais mazgāšanās paradums tika svītrots no viņu dzīves.
Kad cukura un citu sīko kārumu krājumi ruka mazumā, abi sāka bažīties, vai tikai dabū pienācīgo tiesu, un, lai otrs nepakamptu vairāk, katrs rija, ko jaudāja. Šī pārēšanās sacensība nāca par ļaunu ne tikai kārumu krājumiem, bet arī pašiem cilvēkiem. Tā kā trūka svaigu dārzeņu un fizisku kustību, viņu organismi novārga un visu ķermeni pārklāja riebīgi, sarkanvioleti izsitumi. Tomēr viņi neņēma vēra šo brīdinājuma zīmi. Pēc tam muskuļi un locītavas sāka pietūkt, āda kļuva melna, bet mute, smaganas un lūpas pieņēma bieza krējuma krāsu. Taču kopējā nelaime viņus nemaz netuvināja — gluži otrādi, cingai arvien pieņemoties, katrs klusībā ļauni priecājās par otra jaunajām slimības pazīmēm.