Visām šīm nelaimēm pievienojās vēl viena — tās bija Ziemeļu Baismas. Šīs Baismas ir nešķiramas pavadones Lielajam Aukstumam un Lielajam Klusumam, tās dzimst tumsībā, melnajās decembra naktīs, kad saule galīgi paslēpusies aiz dienvidu apvāršņa. Baismas viņus ietekmēja katru savādāk — atkarībā no rakstura. Vezerbī pakļāvās rupjai māņticībai. Viņu nemitīgi vajāja domas par tiem, kas atdusējās aizmirstajos kapos, un viņam šķita, ka šo cilvēku dvēseles ir augšāmcēlušās. Tas bija kā lietuvēns. Tie viņam rādījās sapņos, izkāpa no savu kapu ledainā aukstuma, ielīda pie viņa zem segām un stāstīja par savu grūto dzīvi un pirmsnāves mokām. Vezerbī drebēja pie visām miesām, vairīdamies no viņu uzmācīgajiem pieskārieniem, bet viņi spiedās tam klāt, saldēdami to savos ledainajos skāvienos; un, kad viņi tam čukstēja ausī ļaunus priekšlikumus, būda nodrebēja no Vezerbī šausmu rēcieniem. Katfērts neko nesaprata — viņi ar Vezerbī jau sen vairs nesarunājās — un, kliedzienu pamodināts, tūdaļ ķēra pēc revolvera. Tad viņš guļvietā pacēlās sēdus, viscaur nervozi drebuļodams, un tā arī sēdēja, žņaudzīdams rokā ieroci, kura stobrs bija vērsts pret nesamaņā guļošo cilvēku. Katfērts domāja, ka Vezerbī jūk prātā, un sāka baidīties par savu dzīvību.
Viņam pašam šī slimība izpaudās mazāk uzskatāmā formā. Nezināmais būdiņas cēlājs, pabeigdams būvi, bija piestiprinājis jumta čukurā vēja rādītāju. Katfērts ievēroja, ka rādītājs arvien vērsts pret dienvidiem, un reiz, šīs spītīgās pastāvības aizkaitināts, pats pagrieza to pret austrumiem. Viņš neatlaidīgi vēroja vējrādi, tomēr to nesadrebināja neviena pūsmiņa. Tad viņš to pagrieza pret ziemeļiem, nozvērējies pats sev, ka vairs tam nepieskar- sies un gaidīs, līdz sāks pūst vējš. Gaisa pilnīgajā nekustīguma jautās kaut kas nedabisks, biedējošs. Pat nakts vidū Katfērts bieži cēlās augšā paskatīties, vai vēja rādītājs nav sakustējies. Būtu pagriezies jel par desmit grādiem! Tomēr nē, tas slējās pār jumtu nepielūdzams kā liktenis. Pamazām tas kļuva Katfērtam par tādu kā fetišu. Reizēm slimīga iztēle aiznesa viņu turp, kur rādīja vējrādis, tur bija drūmas, tumšas aizas, un viņu stindzināja šausmas. Viņš aizdomājās neredzamo un ne- jaušamo zemē, un viņa dvēsele gura zem mūžības nastas. Viss še Ziemeļzemē viņu nomāca — dzīvības un kustības trūkums, tumsa, snaudošās zemes bezgalīgais miers, stindzinošais klusums, kurā pat sirdspuksti izklausījās kā zaimi, mežs, kas tik svinīgi slējās visapkārt, it kā glabātu kādu šausmīgu, neizdibināmu noslēpumu, ko doma nespēj aptvert un vārdi izteikt.
Pasaule, ko viņš tik nesen bija pametis, kur nemierā cēlās tautas un risinājās svarīgi notikumi, viņam šķita kaut kas ļoti tāls. Reizēm viņu pārņēma uzmācīgas atmiņas par trokšņainiem tirdzniecības centriem un gleznu galerijam, un ļaužu pārpilnām, platām ielām, par frakām un saviesīgiem sarīkojumiem, par labiem draugiem un mīlētām sievietēm, bet tās bija tikai miglainas atceres par kādu dzīvi, kas dzīvota pirms daudziem gadu simteņiem uz kādas citas planētas. īstenība — tā bija pašreizējā murgu pasaule. Stāvēdams zem vēja rādītāja, ar acīm urbdamies polārajās debesīs, viņš nespēja Sevi piespiest noticēt, ka eksistē Dienvidzeme, ka šai pašā mirklī kaut kur kūsā rosīga dzīve. Nav tādas Dienvidzemes, kur dzimst bērni, kur cilvēki bildina un precas. Aiz šā drūmā apvāršņa ir tikai plašs tukšums un aiz tā —1 Vēl bezgalīgāks tukšums. Nav tādu zemju, kurās spīdētu saule, kuras tvīktu skurbās ziedu smaržās. Tie visi"*ikai senseni sapņi par paradīzi. Saulainie novadi Rietumos un zemes, kur pipari aug, Austrumos, smaidošā Arkādija un krāšņās Svētlaimīgo salas — ha, ha! Viņa smiekli sašķēla tukšumu, un Katfērts pats satrūkās no šīs negaidītās skaņas. Ir tikai Visums — nedzīvs, auksts un tumšs, un viņš ir tā vienīgais iemītnieks. Vezerbī? Tādos mirkļos Vezerbī neskaitījās. Tas taču bija Kalibans [3], drausmīgs briesmonis, sodība par senaizmirstiem noziegumiem, jau neskaitāmus gadsimtus važās piekalts pie viņa.
Viņš dzīvoja līdzās nāvei un kopā ar mirušajiem, vārgs aiz savas niecības apziņas, snaudošo gadsimtu aklās kundzības pie zemes nospiests. Visa apkārtējā diženums viņu šausmināja. Viss te bija neizmērojami varens — tikai viņš vien ne, — pilnīgais bezvējš un stingums, sniega segto plašumu bezgalība, debesu augstums un klusuma dziļums. Šis vēja radītājs — kaut jel reizīti tas pakustējies! Kaut nāktu zibens spēriens vai mežs aizdegtos liesmās! Kaut iestātos Pastarā diena un pasaule aizietu pa gaisiem kā satīta gramata, kaut jel kaut kas, kaut kas noticis! Bet nē, nepakustējās itin nekas; Klusums pildīja pasauli, un Ziemeļu Baismas ledainiem pirkstiem žņaudza viņa sirdi.
Reiz Katferts, gluži kā otrs Robinsons Kruzo, upes malā uzgāja pēdas — vieglus sniegkurpju trusīša ķepu nospiedumus smalkajā, nesen uzkritušajā sniegā. Tā bija atklāsme. Tātad Ziemeļzemē mīt dzīvība. Viņš steberēja pa pēdām, apskatīdams tās un tīksminādamies. Galīgi aizmirsis piepampušos muskuļus, viņš brida pa dziļo sniegu, priekšnojautu satraukts. Mežs viņu uzņēma sevī, un īsais pusdienlaika mijkrēslis izdzisa, bet viņš neatlaidīgi sekoja medījumam, līdz novārdzinātie spēki viņu pameta galīgi un viņš bezpalīdzīgi novēlās sniegā. Tur nu viņš gulēja, skaļi kunkstēdams un lādēdams savu aplamību, doņiādamies saprotot, ka šis pēdas bijušas tikai viņa iztēles skatījums; tovakar viņš būdā atgriezās vēlu, rāpodams uz ceļgaliem un balstīdamies uz rokām, vaigi viņam bija apsaldēti un kāju pēdas dīvaini bezjūtīgas. Vezerbī ļaunīgi noņirdzās un pat negrasījās iet viņam palīgā. Katfērts ar adatām bakstīja kāju pirkstus un atkausēja tos virs uguns. Pēc nedeļas sākās gangrēna.
Ierēdnim bija pašam savas raizes. Mirušie nu arvien biežāk nā a ārā no saviem kapiem un gandrīz neatstājas no viņa ne miegā, ne nomodā. Viņš jau bija pasācis gaidīt to parādīšanos, bailēs drebēdams, un ne reizi bez šermuļiem nespēja paiet garām abiem akmeņu krāvumiem.
Kādu nakti mirušie ieradās pie viņa miegā un aizveda sev līdzi izpildīt kādu uzdevumu. Mēmās šausmās viņš pamodās starp abām akmeņu kaudzītēm un bezprātīgā steigā metās atpakaļ būdā. Tomēr kādu laiciņu viņš tur bija nogulējis, jo arī viņam bija apsaldēti vaigi un kājas.
Reizēm Vezerbī pilnīgi zaudēja prātu, juzdams mirušo neredzamo klātieni, un lēkāja apkārt, vicinādams cirvi un dauzīdams visu, kam vien tika klāt. Šo spoku divkauju laikā Katfērts ierakās segās un ar uzvilktu revolveri rokā sekoja ārprātīgā kustībām, gatavs šaut uz trako, ja tas pienāktu par tuvu. Tomēr reiz, atguvies pēc kādas no šīm lēkmēm, ierēdnis pamanīja pret sevi vērsto ieroci. Viņā pamodās aizdomas, un kopš šā brīža arī viņš dzīvoja vienās bailēs par savu dzīvību. Pēc šā notikuma abi uzmanīgi vēroja viens otru un tramīgi cirtās apkārt ikreiz, tiklīdz otrais aizgāja aiz muguras. Šī piesardzība izauga par māniju, kas viņus turēja savā varā arī miegā. Abpusējās bažas viņi, nemaz to nesarunājuši savā starpā, bija pasākuši atstāt tauku lampiņu degam visu nakti un pirms gulētiešanas bagātīgi piepildīja to ar speķa atgriezumiem. Ar visvieglāko kustību vienā lažā pietika, lai pamodinātu otru gulētāju, un stundām viņi kvernēja nomodā, stingiem skatieniem durstīdami viens otru, bet paši zem segām trīcēdami ar pirkstu uz revolvera gaiļa.
Aiz Ziemeļu Baismām un nervu saspīlējuma, slimības saēsti, viņi pēdīgi zaudēja pat cilvēka līdzību un vairāk izskatījās pēc notrenktiem, izmisušiem meža zvēriem. Vaigi un deguns no apsaldēšanas bija kļuvuši melni, kāju pirksti sāka krist nost loceklīti pēc loceklīša. Katra kustība sagādāja sāpes, taču nepierīdināmā krāsns kurtuve arvien no jauna grūda mocībās viņu izvārdzinātos ķermeņus. Diendienā tā prasīja barību — tikpat kā mārciņu dzīvas miesas, [4] — un abi vīri uz ceļgaliem rāpoja pa mežu, lai saskablītu tai ko ēst. Reiz abi, viens otru nepamanījuši, sausus žagarus meklēdami, četriski ierā- poja kādā biežņā katrs no savas puses. Pēkšņi bez kāda brīdinājuma divas miroņgalvas ar urbīgām acīm blenza vienotrai pretī. Pārciestais bija tā pārvērtis abu ārieni, ka viņi nespēja pazīt viens otru. Šausmās brēkdami, viņi strauji pietrausās kājās un aizklumburoja uz kroplīgajiem kāju stumbeņiem; pēc tam, iegāzušies būdas durvīs, abi tās skrāpēja un plosīja kā dēmoni, līdz pēdīgi atskārta savu kļūdīšanos.
Gadijās dienas, kad viņi it kā atguvās no murga, un kādā no šiem apskaidrības brīžiem galveno strīda ābolu — cukuru abi sadalīja savā starpā vienādās daļās. Savus nodalītos maisiņus, kas stāvēja noliktavā, abi sargāja ar skaudīgu aci, jo vairāk par dažām krūzītēm cukura nebija atlicis, bet ticību viens otram tie bija zaudējuši pilnīgi un galīgi. Tad kādu dienu Katfērts kļūdījās. Tik tikko spēdams kustēties, aiz sāpēm bezspēcīgs, ar durnu galvu un aizmiglotām acīm viņš ierāpās glabātavā, turēdams rokā cukura bundžiņu, un neviļus sagrābstīja Ve- zerbī maišeli, domādams to par savējo.
Kad tas notika, no janvāra bija aizritējušas tikai dažas dienas. Saule jau kādu laiciņu kā bija pārkāpusi viszemāko dienvidu deklināciju un nu pusdienlaikā meta spožu, dzeltenu starojumu ziemeļpuses debesīs. Nākamajā dienā pēc tās, kad bija kļūdījies ar cukura kulīti, Katfērts jutās krietni mundrāks kā miesā, tā garā. Kad tuvojās pusdienlaiks un diena kļuva gaišāka, viņš izdenderēja ārā, lai pamielotu acis pie gaisīgā blāzmojuma, kas taču bija ķīla saules svelmei nākamībā. Arī Vezerbī, juzdamies mazliet labāk, bija izrāpojis viņam blakus. Abi norīkojās sniegā zem nekustīgā vēja rādītāja un sāka gaidīt.
Apkārt valdīja nāves klusums. Ja citās zemes joslās dabā iestājas šāda noskaņa, tajā jaušamas kādas neskaidras gaidas, it kā cerība, ka nupat, nupat klusa balss atsāks pārtraukto motīvu. Ne tā notiek Ziemeļos. Abiem cilvēkiem šķita, ka pavadījuši mūžību šajā spokainajā rāmumā. Viņi nespēja atcerēties nevienu pagājības dziesmu, viņi nespēja uzburt nevienu nākamības melodiju. Šis ne- reālais miers bija valdījis arvien — mūžības rāmais klusums.
Viņu acis neatlaidīgi vērās uz ziemeļiem. Aizmugurē, aiz dienvidpuses torņainajiem kalniem, neredzamā saule kapa citu debesu zenītā. Vientuļie varenās gleznas aplūkotāji skatīja lēnām uzplaukstam neīsto ausmu. Ievizmo- jās, ieblāzmojās palss gaišums. Tas kļuva spožāks, pamazām mainīdams nokrāsu no koši dzeltenas uz sarkanu un oranžu. Tas izauga tik mirdzošs, ka Katfērtam iikas — aiz tā noteikti vajag but saulei; ak, brīnums — saule uzlēks debesu ziemeļmalā! Pēkšņi nelīpinoties un neno- bālot glezna izdzisa. Debesīs vairs nebija nekādu krāsu. Gaisma bija pametusi dienu. Abi izdvesa nopūtu, kas atgādināja elsas. Bet ai! Gaisā vizuļoja milzums sīku sala puteklīšu, un tur, pret ziemeļpusi, vēja rādītājs zīmēja sniegā tikko manāmu aprisi. Ēna! Ena! Bija tieši dienas vidus. Viņi strauji pasvieda galvas pret dienvidiem. Zelta diska svēdriņa paraudzījās pār kalna sniegaino plecu, mirkli uzsmaidīja viņiem, tad atkal nozuda skatienam.
Vīri saskatījās, un acīs tiem pamirdzēja asaras. Abus pārņēma dīvains maigums. Kaut kas viņus it kā neatvai- rami vilka vienu pie otra. Saule atgriežas! Tā atkal būs pie viņiem rīt un parit, un aizparīt. Ikviens apciemojums būs arvien ilgāks, un pienāks laiks, kad tā ritēs pa viņu debesīm dienu un nakti, ne reizi nenoslīgdama aiz apvāršņa. Nakts nebūs. Ledus važās kaltā ziema būs sakauta, pūtīs vēji, un mežs tiem atsauksies, zeme grims svētlaimīgajā saules mirdza, un dzīve atjaunosies. Roku roka viņi pametīs šo drausmīgo murgu pasauli un ceļos atpakaļ uz Dienvidzemi. Neapzināti abi sagrīļojās uz priekšu, un viņu rokas sastapas — viņu nabaga sakropļotās rokas, sapampušas, ar savilktiem pirkstiem.
Tomēr cerību jausmām tā arī nebija lemts piepildīties. Ziemeļzeme paliek Ziemeļzeme, un cilvēku sirdis te pakļaujas dīvainiem likumiem, ko nespēj izprast tādi, kas nav ceļojuši pa tālām malām …
Pēc stundas Katfērts, ielicis krāsni pannu ar placenī- šiem, iegrima prātošanā par to, ko gan ārsts spēs izdarīt viņa kājām, kad viņš būs atgriezies atpakaļ. Majas tagad vairs nešķita tik nesniedzami tālas. Vezerbī rakājās pa noliktavu. Piepeši tur sacēlās vesels lāstu negaiss, kas tikpat pēkšņi atkal noklusa. Sis cilvēks bija atklājis, ka otrais viņam nozadzis cukuru. Tomēr viss vēl būtu varējis notikt citādi, ja abi mirušie neiznākuši no savu akmens kaudžu apakšas un neapslāpējuši niknos vārdus viņa rīklē. Tie viņu klusītiņām izveda no glabātavas, ko viņš pie tam piemirsa aizslēgt. Mērķis bija sasniegts; tas kaut kas, par ko tie viņam sapņos bija čukstējuši, gatavojās piepildīties. Klusu klusītēm tie aizveda viņu pie malkas kaudzes un tur ielika viņam rokās cirvi. Tad tie palīdzēja viņam atgrūst vajā būdas durvis, un viņš skaidri zināja, ka tie viņam aiz muguras tās aiztaisīja, — galu galā viņš taču dzirdēja tās noblīkšķam un aizšaujamo ar spalgu klikšķi aizcērtamies. Un viņš zināja, ka tie gaida ārpusē — gaida, kad viņš būs izpildījis savu uzdevumu.
— Kārter! Dzi, Kārter!
Persijs Katfērts pārbijās, uzmetis skatienu ierēdņa sejai, un pasteidzās aizmukt aiz galda.
Kārters Vezerbī sekoja nesteigdamies un nesatraukts. Viņa sejā nebija ne žēluma, ne dusmu, tikai flegmātiskā pacietības izteiksme kā cilvēkam, kam jādara noteikts darbs un kas to veic metodiski.
— Nu paklausies — kas tad noticis?
Ierēdnis pakāpās atpakaļ, nogriezdams Katfērtam atkāpšanās ceļu uz durvīm, bet nebilda ne vārda.
— Klausies taču, Kārter, parunāsim! Esi jel prātīgs!
Humanitāro zinātņu maģistra domas joņoja zibenīgi,
kamēr viņš sāniski veikli virzījās uz lažu, kur glabāja revolveri. Acis no ārprātīgā nenolaizdams, viņš atmuguriski atzvila guļvietā un pastiepies mirklī sagrāba šaujamo.
— Kārter!
Pulveris uzliesmoja tieši Vezerbī sejā, bet tas atvēzēja savu ieroci un lēca uz priekšu. Cirvis dziļi ietriecās muguras lejasdaļā, un Persijs Katfērts vairs nejuta, ka viņam būtu kājas. Tad ierēdnis smagi uzgāzās tam virsū, ar nevarīgiem pirkstiem tvarstīdams to aiz rīkles. Cirvja skaudrais cirtiens bija piespiedis Katfērtu palaist vaļā revolveri; smagi elsodams un pūlēdamies atsvabināties, viņš bez jēgas grābāja pa segām pēc ieroča. Tad viņš ko atcerējās. Viņa roka aiztaustījās līdz ierēdņa jostai pēc medību naža makstī, un tad abi vīri cieši savijās pēdējā klinčā.
Persijs Katfērts juta, ka spēki zūd. Ķermeņa apakšējā (laja bija nekustīga. Vezerbī stingais smagums spieda viņu nost — spieda un nelaida vaļā gluži kā lāci slazdā. Būda pildījās ar pazīstamu smaku, un viņš saprata, ka tur gruzd plācenīši. Taču kāda tam nozīme? Viņam to vairs nevajadzēs. Un glabātavā bija sešas krūzītes cukura — ja viņš šo te paredzējis, pēdējās dienās nebūtu tā skopojies. Vai vēja rādītājs kādreiz izkustēsies? Varbūt tas patlaban ir pagriezies. Kālab gan ne? Vai tad viņš šodien neredzēja sauli? Būtu jāiziet paskatīties. Nē, pakustēties nav iespējams. Viņš nebūtu varējis iedomāties, ka ierēdnis ir tik smags.
Cik ātri gan būda izvēst! Uguns laikam izdegusi. Aukstums spiežas iekšā. Nu jau te vajag būt zem nulles, un durvju iekšpuse sāk apledot. Saredzēt viņš to nevar, bet iepriekšējā pieredze Jauj viņam izmērot apledojuma pieaugumu pēc būdas temperatūras. Apakšējai vērtnei jau jābūt baltai. Vai ziņa par šeit notikušo kādreiz sasniegs ārpasauli? Kā viņa draugi to uzņems? Viņi, jādomā, izlasīs par to avīzē pie kafijas tases un vēlāk pārrunās savos klubos. Viņš tos redzēja ļoti skaidri. «Nabaga Katfērts,» tie nomurminās, «viņš galu galā nemaz nebija slikts puisis.» Viņš pasmaidīja par draugu cildinājumiem un tad devās meklēt turku pirti. Ielās tā pati pierastā drūzma. Dīvaini, neviens nebrīnās par viņa briežādas mokasīniem un nodriskātajām vilnas puszeķēm. Viņš labāk ņems ormani. Un pēc pirts derētu noskūties. Nē, vispirms viņš dosies paēst. Steku ar saldajiem kartupeļiem un lapu salātiem — cik tas viss svaigs! Un kas tur? Medus kāres, straumēm līst šķidrs dzintars! Bet kāpēc viņi sanesuši tik daudz? Ha, ha! Viņš taču to visu nepagūs apēst! «Spodrināt!» Kālab ne? Viņš uzliek kāju uz kastītes. Zābaku tīrītājs dīvaini palūkojas viņā; Katfērts atceras savus briežādas mokasīnus un steigšus aiziet.
Klau! Tur laikam griežas vēja rādītājs! Ak nē, viņam tikai dūc ausīs. Tas tad arī viss — tikai dūc ausīs. Nu jau ledus būs sasniedzis aizšaujamo. Iespējams, ka pat augšējā vērtne apsarmojusi. Starp griestu kārtīm ar sūnu pildījumu sāk uzrasties sīki sarmas plankumiņi. Cik lēni tie plešas! Nē, nav vis lēni. Tur jau atkal viens un tur vēl otrs. Divi — trīs — četri, tie parādās pārāk strauji, nepaspēj saskaitīt. Tur divi saplūst kopā. Un te jau trešais tiem pievienojas. Kā, nav jau vairs plankumu! Tic visi savienojušies un izveidojuši blīvu sarmas slāni.
Neko darīt, viņam būs kompānija. Ja ercenģeļa Gabriēla bazūne kādreiz sadragās ziemeļu klusumu, viņi abi roku rokā stāvēs baltā troņa priekšā. Un dievs viņus tiesās, dievs viņus tiesās!
Tad Persijs Katfērts aizvēra acis un iegrima miegā.
PAR VĪRU, KAS CEĻĀ
— Gaz tik iekša!
— Bet paklau, Kid, vai nebūs druscit par stipru? Viskijs ar spirtu jau ir traki diezgan, bet ja vēl nāk klāt konjaks un piparu uzlējums, un …
— Gāz tik klāt! Kurš tad galu galā te gatavo punšu? — Caur garaiņiem pavīdēja Meilmuta Kida labsirdīgais smaids. — Kad būsi šai novadā padzīvojis tik ilgi kā es, dēliņ, dzīdams trušiem pēdas un pārtikdams no kaltētiem lašu vēderiem, tad tu uzzināsi, ka ziemassvētki ir tikai reizi gadā. Bet ziemassvētki bez punša — tas ir tikpat kā rakt dobi upes gultnē, kur nav ne kriksīša zelta.
— Uz šito kārti var likt augstu likmi, — apliecināja Lielais Džims Beldens, atbraucis šurp pavadīt ziemassvētkus no sava rakšanas iecirkņa Mezimejā, kur viņš, kā katram zināms, iepriekšējos mēnešus bija barojies tikai un vienīgi ar brieža gaļu. — Vai t' neesi aizmirsis, kādu iedzeršanu mēs sarīkojām Tananas ciltī, ko?
— Kur nu aizmirsis! Puiši, jūsu sirdis gan līksmotos, būtu jūs redzējuši, kā visi cilts]audis apdzērās un sakā- vās — un tikai ar brīnišķīgo padzērienu no cukura un raudzētas mīklas. Tas notika, kad tevis te vēl nebija, — Meilmuts Kids turpināja, pagriezies pret Stenliju Prinsu, jauno raktuvju inženieri, kas šeit nodzīvojis tikai divus gadus. — Toreiz visā novadā vēl nebija nevienas baltās sievietes, bet Meisons kāroja precēties. Rutes tēvs bija Tananas cilts virsaitis un tiepās pretī, tāpat kā visa cilts. Vai stiprs bija? Nu, es tak liku lietā savu pēdējo cukura mārciņu. Jums.būtu vajadzējis redzēt, kā viņi mūs vajāja — gan pa upi, gan pa laivu valku.
— Nu, bet pati skvo? — ieinteresēts ievaicājās garais Kanādas francūzis Luijs Savojs, jo pagājušo ziemu Četrdesmitā Jūdzē viņš šo to bija dzirdējis par šo trako notikumu.
Tad Meilmuts Kids, dzimis runātnieks, izstāstīja biedriem patiesīgo notikumu par šo Ziemeļzemes Lokinvāru *. Dažs labs no rupjajiem ziemeļu dēku meklētājiem juta sirdi sažņaudzamies nenoteiktās ilgās pēc Dienvidzemes saulainajiem laukiem, kur dzīve solīja ko vairāk nekā neauglīgu cīņu ar aukstumu un nāvi.
— Mēs pārgājām Jukonu tieši pēc pirmās ledusskre- jas, — Meilmuts Kids nobeidza, — bet ciltsļaudis bija mums ceturtdaļstundas gājuma aiz muguras. Tomēr tas mūs izglāba, jo otrā ledusskreja aizblīvēja upi un nogrieza tiem ceļu. Kad tie pēdīgi nonāca Nuklukaita, pasta ēkā visi jau bija gatavi to uzņemšanai. Nu, bet par kāzām prasiet, āre, tēvam Rubo — viņš tos laulāja.
Jezuītu priesteris izņēma pīpi no mutes, bet jaudāja tikai ar tēvišķiem smaidiem izpaust savu pateicību, jo visi apkārtējie — gan protestanti, gan katoļi — sāka dedzīgi aplaudēt.
— Dieva vārds! — izsaucās Luijs Savojs, ko, acīm redzot, bija aizrāvusi šā notikuma romantiskā puse. — La petite skvo! Mon Mason brave!** Dieva vārds!
Kad pirmās skārda krūzītes ar punšu sāka ceļot pa sēdētāju apli, Betlzs, ko dēvēja par Nepiedzirdināmo, pielēca kājās un uzrāva savu iemīļoto dzīru dziesmu:
Dzer cietuma sargātājs Un svētdienas skolotājs,
Ar tējiņu servēts tiem galds. Bet ticiet, ši tējiņa Būs suliņa stiprāka,
Jo aizliegtais auglis ir salds.
Un bakhanāliskais koris rēkdams piebalsoja: Jā, aizliegtais auglis ir salds!
Asinis stindzinošais Meilmuta Kida brūvējums darīja savu, vīri no zeltracēju apmetnēm un sniega ceļiem atvilga dzīvinošajā kvēlē, kas iestrāvoja tiem dzīslās, un drīz visā sanākušo pulkā jukjukām skanēja joki un dziesmas, un stāstījumi par piedzīvotajām dēkām. Būdami ienācēji no daudzām zemēm, viņi sauca tostus ikvienam
* Lokinvārs — Valtera Skota balādes varonis; viņš nolaupīja savu iemīļoto, ko bija gatavojušies izprecināt citam.