G2 un visam kam. Anglis Prinss pacēla krūzīti par «tēvoci Semu, Jaunās Pasaules strauji augošo bērniņu», jenkijs Betlzs uzdzēra «karalienei, dievs lai viņu svētī», un Savojs kopā ar Meiersu, vācu zvērādu uzpircēju, saskandināja par Elzasu un Lotringu.
Tad Meilmuts Kids piecēlās, turēdams krūzīti rokā, un paraudzījās logā ar taukota papīra rūtīm, ko klāja collas trīs bieza ledussarmas kārta. — Lai veselība vīram, kas šonakt ceļā! Lai pārtikas viņam nepietrūkst, lai viņa suņiem kājas būtu izturīgas, lai sērkociņi arvien iedegtos!
Pliksī Plikš! — Dzīrotāji sadzirda ausij pierasto mūziku — suņu dzenamās pātagas plīkšķus, suņu gaudīgās rejas un nartu slieču čīkstoņu, tām piebraucot pie būdas. Sarunas pārtrūka, un visi gaidīja, kas nāks iekšā.
— Tas ir no veterāniem — vispirms gādā par suņiem un tad tikai par sevi, — Meilmuts Kids pačukstēja Prin- sam, kamēr visi klausījās žokļu šņakstos, vilku suņu rūcienos un sāpju kaucienos, kas vīru pieredzējušai dzirdei liecināja, ka svešinieks ar sitieniem trenkā nost viņu suņus, kamēr pabaro savējos.
Tad atskanēja gaidītais klauvējiens, skarbs un noteikts, un svešinieks ienāca būdā. Gaismas apžilbināts, viņš brīdi apstājās pie durvīm, dodams visiem iespēju sevi pamatīgi aplūkot. Ienācējs bija neparasta persona un izskatījas ļoti gleznains savā Arktikas ģērbā no zvērādām un vadmalas. Augumā viņš varēja būt kādas sešas pēdas un divas vai trīs collas garš, ar attiecīgi platiem pleciem un velvētām krūtīm, viņa gludi skūto seju sals bija noknaibījis koši rožainu, garās skropstas un uzacis nosarmojušas baltas, bet lielās vilkādu kapuces saites atraisītas un ausu klapes vaļīgi atsistas atpakaļ, atsedzot vaigus, — viņš izskatījās pēc paša sala ķēniņa, kas nupat iznācis no ārā valdošās nakts. Aiz pērlītēm izšūtās, pāri impregnētā auduma virsjakai apsprādzētās jostas bija aizsprausti divi lieli Kolta revolveri un medību duncis, bet rokā ienācējs līdz ar nepieciešamo suņu pātagu turēja ari vislielākā kalibra un jaunākā izlaiduma bezdūmu šaujamo ieroci.
Bija iestājies neveikls klusums, bet to tūdaļ izkliedēja svešinieka sirsnīgais apsveiciens — «Vai dzīrojat, puiši?», un nākamajā mirklī jau Meilmuts Kids kratīja viņa roku. Nekad tie abi nebija tikušies, tomēr viens par otru dzirdējuši, tālab pazinās bez vārdiem. Pirms jaunatnācējs paguva pastāstīt savu ceļa mērķi, viņu iepazīstināja ar visiem un tad uzspieda izdzert krūzīti punša.
— Vai sen, kopš te aizbrauca garām pītas nartas ar trim cilvēkiem un astoņiem suņiem? — viņš jautāja.
— Pirms dienām divām. Vai jūs tos ķerat?
— Jā, mans pajūgs. Nospēruši man taisni degungalā, nolāpītie. Divas dienas jau esmu iedzinis, nākamajā pār- braucienā es tos noķeršu.
— Vai jūs domājat, ka šie turēsies pretī? — Beldens apvaicājās, lai neapsīktu saruna, jo Meilmuts Kids jau bija uzsviedis kafijas katliņu uz plīts un steigšus cepa šķiņķi ar brieža gaļu.
Svešinieks zīmīgi uzplaukšķināja pa saviem revolveriem.
— Kad jūs izbraucāt no Dausonas?
— Pulksten divpadsmitos.
— Pagājušo nakti? — Jautājums skanēja kā pašsaprotama atbilde.
— Šodien.
Pārsteiguma murdoņa nošalca pa visu dzīrotāju loku. Un bija arī ko brīnīties, jo patlaban bija tieši pusnakts, bet paveikt septiņdesmit piecas jūdzes smaga ceļa pa aizsalušo upi divpadsmit stundās — tas nav vis joks.
Saruna drīz kļuva vispārēja, vīri atcerējās savas bērnības dienu takas. Kamēr jaunais svešinieks ēda vienkāršās vakariņas, Meilmuts Kids uzmanīgi pētīja viesa seju. Ilga laika viņam nevajadzēja, lai konstatētu, ka tā ir glīta, godīga un atklata un ka viņam tā patīk. Kaut gan vēl jauneklīga, tajā bija cieši ievilktas grūtību un pūliņu rievas. Zilās acis, laipnas sarunas laikā un rāmas atpūtas brīdī, tomēr lika nojaust skarbi tēraudaino mirdzu, kāda uzplaiksnīs, kad šim vīram nāksies doties cīniņā, it īpaši pret pārspēku. Smagnējais apakšžoklis ar stūraino zodu nepārprotami vēstīja par nelokāmu stūrgalvību un gribasspēku. Tomēr, par spīti šiem lauvas atribūtiem, sejā jautās arī tads kā sievišķīgs maigums, kas liecināja par emocionālu raksturu.
— Tā, re, mēs ar savu vecenīti saprecējāmies, — Beldens nobeidza aizrautīgu stāstījumu par savu apsievo- šanos. — «Te nu mēs esam, papiņ,» viņa teica. «Un lai vilks jūs parauj,» viņš teica šai, bet pēc tam rnan: «Džim, tu — velc nost to savu smalko praķi, pirms pusdienām
vajadzētu uzart krietnu strēmeli no tā četrdesmit akru pleķa.» Tad viņš pagriezās pret šo un teica: «Un tu, Sel, kuģo mazgāt traukus,» — un, druscīt tā kā atmaidzis, nobučoja šo. Es kļuvu dikti priecīgs, bet viņš kā paskatījās uz mani un norēcās: «Marš, Džim!» — tā es aizjoņoju uz stalli, ka putekļi vien nokūpēja.
— Un vai tur Savienotajās Valstīs bērneļi arī gaida jūs mājās? — svešinieks apjautājās.
— Neviena paša; Sela nomira, tā arī nevienu pasaulē nelaidusi. Tāpēc jau es esmu šeit. — Beldens izklaidīgi sāka no jauna aizkūpināt izdzisušo pīpi, bet tad atkal kļuva mundrāks un apvaicājās: — Un kā jūs pats, sve- šiniek, — vai precēts vīrs?
Atbildes vietā atbraucējs paņēma savu pulksteni, no- āķēja to no siksniņas, kas kalpoja par ķēdīti, un atvēris pasniedza sarunu biedram. Beldens, parīkojis augstāk tauku lampeles dakti, vērīgi ielūkojās pulksteņvāciņa iekšpusē un, klusībā atzinīgi nolamājies, padeva to tālāk Lui- jam Savojam. Pēc neskaitāmiem «Dieva vārds!» saucieniem tas nodeva pulksteni Prinsam, un pārējie ievēroja, ka Prinsa acis kļūst tādas dīvaini valgas. Tā no vienas tulznainas delnas otrā staigāja pulkstenis ar fotouzņēmumu, kas rādīja sievieti ar bērnu pie krūtīm, — maigi piekļāvīgu sievieti, kuras tā valdzina skarbu vīru sirdis. Tie, kas vēl nebija aplūkojuši šo brīnumu, dega ziņkārē, bet tie, kas bija to redzējuši, kļuva klusi un apcerīgi. Ar drošu sirdi šie vīri pārcieta badu un skorbutu, nebaidījās no pēkšņas nāves medībās vai plūdos, bet svešas sievietes un bērna attēls viņus visus vērta sievietēs un bērnos.
— Pats nemaz neesmu to mazuli redzējis, — esot zēns, tā viņa raksta, nu jau divus gadus vecs, — svešinieks noteica, saņemdams savu pulksteni atpakaļ. Brītiņu viņš pavēroja attēlu, tad aizcirta pulksteņa vāciņu un novērsās, tomēr ne aši diezgan, lai noslēptu acīs ieriesušos asaru.
Meilmuts Kids pieveda svešinieku pie kādas no lažām un vēlēja atgulties.
— Modiniet mani četros, bet tā pamatīgi. Tikai nepie- mirstiet! — bija viņa pēdējie vārdi, un acumirkli vēlāk viesis jau dziļi elpoja pārgurušā cilvēka smagajā miegā.
— Dūšīgs puisis, goda vārds! — Prinss paziņoja. — Trīs stundas miega pēc septiņdesmit piecām jūdzēm ceļā ar suņiem — un tad atkal ceļā! Kas viņš tads ir, Kid?
— Džeks Vestondeils. Dzīvo šeit jau gadus tiīs. Par viņu iet slava, ka strādājot kā zirgs, bet piedzīvojot tikai neveiksmes citu pēc citas. Es viņu līdz šim nebiju saticis, bet Sitka Cāriijs man šo to pastāstīja.
— Grūti gan laikam cilvēkam, kam tāda jauna, skaista sieva, izšķiest savus mūža gadus sitamā dieva pamestā caurumā, kur katru gadu var skaitīt divu gadu vērtē.
— Visa viņa nelaime ir neveiksmes un ietiepība. Divas reizes viņš ir ticis pie bagātības, bet abas reizes to atkal pazaudējis.
Te sarunu pārtrauca Betlza skalās klaigas, jo attēla izraisītā noskaņa sāka gaist. Drīz vien vīri trokšņainā jautrībā bija aizmirsuši drūmos gadus, kas pavadīti smagos pūliņos un pie vienmuļas pārtikas. Vienīgi Meilmuts Kids šķita nespējam pilnīgi atraisīties un arvien pameta bažīgu skatienu pulkstenī. Reiz viņš apvilka dūraiņus, uzlika bebrādas kapuci un, izgājis no būdas, sāka rakņāties pa pārtikas glabātavu.
Viņš nespēja arī nogaidīt līdz noliktajai stundai un jau piecpadsmit minūtes agrāk sāka modināt savu viesi. Jaunajam milzim viss ķermenis bija kļuvis nežēlīgi stīvs, un to vajadzēja stingri masēt, līdz viesis spēja atkal nostāties kājās. Sāpēs stenēdams, viņš izklamzāja no būdas un atrada, ka viņa suņi jau aizjūgti un viss sagatavots braucienam. Kompānija novēlēja viņam laimīgu ceļu un veiksmīgu pakaļdzīšanos, bet tēvs Rubo, steigā nosvētījis ceļinieku, skriešiem vien metās atpakaļ būdā; nebija ari nekāds brīnums — nav nekas patīkams stāvēt septiņdesmit četru grādu salā ar atsegtām ausīm un kailām rokām.
Meilmuts Kids pavadīja Džeku Vestondeilu līdz galvenajai trasei un tur, sirsnīgi spiezdams viņa roku, vēl deva pēdējos norādījumus.
— Nartās jūs atradīsiet simt mārciņu laša ikru, — viņš teica. — Suņi ar šo krājumu iztiks tikpat ilgi kā ar simt piecdesmit mārciņām laša gaļas, un suņu barību jūs Pel Iii ā neatradīsiet, kā varbūt bijāt cerējis. — Ceļinieks nodrebēja, un acis viņam uzzibsnīja, bet viņš nepārtrauca runātāju. — Barību ne suņiem, ne pats sev jūs nedabūsiet ne unces, pirms nebūsiet sasniedzis Piecu Pirkstu krāces, un līdz turienei ir krietnas divsimt jūdzes. Uzmanieties, vai pie Trīsdesmit Jūdžu upes ietekas nav vaļējs ūdens, un augšpus Lebārža ezera katrā ziņā brauciet pa lielo kanālu — tur ceļš īsāks.
— Kā jūs uzzinājāt? Vai tad tiešām baumas jau būtu aizsteigušās man priekšā?
— Es neko nezinu, vēl vairāk — es neko negribu zināt. Bet tas pajūgs, kam jūs dzenoties pakaļ, nekad nav piederējis jums. Sitka Čārlijs pagājušo pavasari to pārdeva šiem cilvēkiem. Tomēr jūs viņš raksturoja par taisnīgu cilvēku, un es viņam ticu. Es redzēju jūsu seju, un man tā patika. Un es redzēju… kas tad nu, velns parāvis, pataupiet tos sāļumus citām vietām un savai sievai, un … — Te Kids norava dūraini un izvilka zelta smilšu maisiņu.
— Nē, to man nevajag. — Asaras bija sasalušas uz Vestondeila vaigiem, kad viņš drudžaini paspieda Meil- muta Kida roku.
— Tad netaupiet suņus; tikko kāds nokrīt, pārgrieziet siksnas un pametiet to. Perciet jaunus un ņemiet vērā, ka desmit dolāru mārciņā ir lēti maksāts. Suņus jūs dabūsiet pie Piecu Pirkstu krācēm, Mazajām Lašu krācēm un Hutalinkā. Un pieraugiet, lai kājas nekļūst mitras, — viņš šķiroties vēl nobrīdināja. — Brauciet bez apstājas, ja sals līdz divdesmit pieciem grādiem, bet, ja nokrīt zemāk, iekuriet ugunskuru un apmainiet zeķes.
Nebija apritējušas vēl ne piecpadsmit minūtes, kad zvaniņu džinkstoņa pieteica jaunus atbraucējus. Durvis atvērās, un ienāca Ziemeļrietumu teritorijas jātnieku policists, kam sekoja divi metisi — suņu dzinēji. Tāpat kā Vestondeils, tie bija smagi apbruņojušies un izskatījās ļoti noguruši. Metisi, dzimuši sniega ceļam, panesa tā grūtības vieglāk, bet jaunais policists bija ārkārtīgi nomocījies. Tomēr viņa tautībai piemītošā stūrgalvīgā neatlaidība lika viņam turēties pie pēdām, kas reiz uzietas, un tam viņš arī sekos, kamēr nogāzīsies uz ceļa.
— Kad Vestondeils izbrauca? — policists noprasīja. — Viņš taču te pieturēja, vai ne? — Jautājums bija galīgi lieks, jo atstātas pēdas pārāk skaidri liecināja par notikušo.
Meilmuts Kids aši paskatījās uz Beldenu, un tas, kaut ko apjautis, atbildēja izvairīgi: — Nu jau tāds labs brītiņš.
— Neizlocieties, cilvēk, sakiet skaidri! — policists brīdināja.
— Rādās, ka viņš jums gauži vajadzīgs. Vai ta šis Dausonā ko ievārījis?
— Aplaupījis Hariju Makfērlendu par četrdesmit tūkstošiem un iemainījis tos Klusā okeāna piekrastes sabiedrības filiālē pret čeku uz Sietlu; ja mēs viņu nenoķersim, kas tad liegs viņam mierīgi iekasēt naudiņu? Kad viņš izbrauca?
Tā kā Meilmuts Kids bija devis mājienu, vīri centās slēpt satraukumu acīs, un jaunais virsnieks visapkārt redzēja tikai kokaini neizteiksmīgas sejas.
Paspēris pāris soļu uz Prinsa pusi, policists vēlreiz jautāja tieši viņam. Kaut gan inženierim bija ļoti neērti melot, raugoties atklātajā, nopietnajā sava tautieša sejā, viņš tomēr atņurdēja kaut ko nesakarīgu par ceļu slikto stāvokli.
Tad policists pamanīja tēvu Rubo, kurš taču nemelos.
— Pirms ceturtdaļstundas, — priesteris atbildēja, — bet četras stundas viņš atpūtās un viņa suņi arī.
— Piecpadsmit minūtes, kopš projām, un pie tam atpūties! Ak dievs! — Nabaga jauneklis pastreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudēdams samaņu aiz pārguruma un vilšanās, murminādams, ka atskrējis no Dausonas desmit stundās un ka suņi esot nodzīti.
Meilmuts Kids viņu pierunāja izdzert krūzīti punša, un tad virsnieks devās uz durvīm, pavēlēdams suņu dzinējiem sekot. Taču siltums un cerība uz atpūtu kārdināja vairāk, un abi metisi dedzīgi protestēja. Kids labi saprata viņu pusfrancisko žargonu un bažīgi ieklausījās.