Astoņdesmito gadu sākumā Dagdā sākās īsts jenotu bums (zinu jau zinu, ka pareizi šos dzīvniekus par jenotsuņiem jāsauc, bet šeit un turpmāk turēšos pie "tautas mēles"). Kādi septiņi Dagdas mednieki caurām naktīm ar takšiem un laikām klīda pa tuvējo pagastu mežiem un laukiem un stiepa mājās jenotus citu pēc cita. Bija jau ari vērts. Tirgū tolaik turējās pieprasījums pēc jenotu ādām, un mednieki varēja smuki pelnīt.
Mani jenots kā medījamais zvērs nekad nav sevišķi aizkustinājis, taču ziņkāre, kā tā lieta jādara, urdīja ne pa jokam, pie tam tuvumā bija tāds "profesors" šajā jautājumā kā šai stāstā jau pieminētais Jānis Brils. Viņa mednieka istabiņā visus šos "buma gadus", katrai jaunai ziemai sākoties, karājās svaigi apstrādātas jenotu ādiņas, nu vismaz pāri par desmit pēc skaita...
Mana interese sasniedz apogeju, un kādā rudens naktī Jānis beidzot ņem mani līdzi uz jenotiem. Izkļūstam no Audrupenes centra un tālāk ejam pāri laukiem. Esam trīs - es, Jānis un karēļu-somu laika. Jānim plecos mugursoma, kurā - naži, cirvis, zāģītis. Lāpsta rokā un, protams, bise pār plecu. Tā klīstam krietnu laiku, bet laika balsi nedod, tātad tuvumā nav neviena klīstoša jenota. Suns tiek paņemts saitē. Mēs dodamies pie auto - brauksim uz kādām tur alām. Jānis stāsta, ka viņš smalki pārvaldot šīspuses alu ģeogrāfiju. Laikam tā arī ir, jo pilnīgā tumsā, spīdinot vien kabatas lukturīšus, bez jebkādām problēmām pie alām nonākam.
Suns tiek palaists vaļā, uzreiz arī sāk riet un dodas alā iekšā. Secinu, ka šīs šķirnes suņi ir pietiekami sīki augumā, lai diezgan brīvi varētu pārvietoties lapsu alās. Jā, tieši lapsu, jo jenoti paši taču ir slinki racēji, tādēļ izmanto pamestās lapsu vai āpšu alas.
Tagad uzmanīgi jāklausās, kurā vietā zem zemes suns apstāsies. Pēc dažu minūšu ilgas uzmanīgas klausīšanās konstatējam, ka nupat jau pavisam vāji dzirdamie rējieni apstājušies vienā vietā. Tātad jenots iedzīts strupceļā! Jānis ņem lāpstu un enerģiski rok, es rādu gaismu. Pēc pāris minūtēm suņa rejas jau kļūst skaļākas un aktīvākas. Jānis teic - laikam jūtot, ka saimnieks nāk palīgā. Mūsu rakums ir nepilnu metru dziļš, kad tā dibenā parādās smilšu un spalvu juceklis. Jānis ņem iepriekš sagatavotu nūju, kam vienā galā žuburs, grūž lejup, pagriež, veikli uztinot uz žubura gala zvēra spalvu, paceļ augšā un ar vienu vienīgu lāpstas sitienu izdzēš dzīvnieka dzīvību...
Tiešām, apbrīnojami veikli! Tikām arī suns ir no alas ārā, un Jānis teic, ka tā esot droša zīme, ka ala tukša. Jā, jā, nereti gadoties, ka vienā alā nakšņojot vairāki jenoti.
Ugunskura gaismai rēgaini spīguļojot, Jānis aiz pakaļkājas pakar nomedīto zvēriņu tuvējā koka zarā un dažās minūtes nodīrā! Jā, arī to Jānis teic, ka nevienu veselu jenotu neesot lieki stiepis uz mašīnu, sak', priekš kam smērēt mašīnu, vest mājās šo smirdoņu un pēc tam vēl pūlēties norokot. Vienkārša lieta: ugunskurs, āda mugursomā un atkal uz priekšu. Bet pirms tam Jānis vēl atjauno alu - izrakto bedri noklāj ar kokiem (te, lūk, noder cirvis un zāģītis), tad skujas un - visbeidzot - arī augsnes slānis virsū.
Nav vārdam vietas. Saimnieciska rīcība. Draugs cer arī turpmākos gadus sekmīgi medīt savā teritorijā, tāpēc alas neatgriezeniski izpostīt nedrīkst...
***
Kādā vēlā rudens vakarā divatā ar kolēģi - agronomu Valdi Siksnu - atgriežamies mājās no ieilgušas kolhoza kopsapulces. Ar GAZ-69 jāveic 70 km. Laiku īsinot, dalāmies pieredzē: viņš par makšķerēšanu, es - par medībām. Valdis atzīstas, ka nekad neesot dzīvu jenotu redzējis un nezinot arī, kam šis zvērelis varētu līdzināties - sunirVi vai lapsai. "Apgaismoju" kolēģi, protams, tikai teorētiski. Pēkšņi starmešu gaismā ceļa malā parādās jenots, nudien, kā saukts! Sagrabējušajam "bobikam" ātrums niecīgs, jenots nemūk grāvī, bet sāk Jekatot pa apgaismoto ceļa malu uz priekšu. Es bremzēju un uzsaucu Valdim: "Jenots ir baigais tūļa, ķer viņu ciet!" Kolēģim divreiz nav jāsaka - šis bez vārdiem no mašīnas ārā un jož bēglim pakal. Pēc kādiem 20 metriem jenots tomēr metas pa labi, pār ceļmalas grāvi uz krūmiem. Te tūlīt jāpaskaidro kāds sīkums - ir vēla rudens nakts, un ūdeņus klāj plāna pirmā ledus kārtiņa...
Tātad jenots metas pa labi un aiziet pa ledu. Valdis iekarsis - arī pa labi un... momentāni pazūd no manis raidītā gaismas kūļa. "Brīkš, brākš, šļerp!" Kad noplok ūdens šļakatas, mans kolēģis, tagad jau bebra paskatā, iznirst no pārplūdušā grāvja! Pirmajās sekundēs es gandrīz vai nosmoku smieklu lēkmē, bet Valda izskats un uzvedība manu dzīvību glābj. Oho! Šis ikdienā tik korektais un pieklājīgais vīrs šoreiz man velta tādu krievu vārdu krājumu, ka smiekliem, nudien, vairs nav vietas! Drīzāk brīnīties jāsāk! Tikām pilošais Valdis kāpj mašīnā. Bet temperatūra ārā ir mīnusos, "bobiks" caurs kā siets, krāsniņa tikpat kā nesilda! Līdz mājām vēl 18 km, kurus braucam kapa klusumā, atskaitot vienu vienīgu frāzi pašā sākumā, proti, Valdis varen nīgri nošņācās: "Tādu muļķi mūžam vairs neklausīšu!"
Redz, kāds ir tas medību vilinājums - pat makšķernieks var zaudēt prātu un neapjausi, ka jenots ir vismaz 15 reizes vieglāks par raženu viru... Starp citu, medības arī dziedē - Valdis toreiz pat iesnas nedabūja!