Stāmerienā man kaimiņos dzīvoja skolotājs un kulturāls mednieks Dzidris Makstenieks, kurš stundām ilgi varēja aplam aizrautīgi stāstīt par paša piedzīvojumiem pīļu un āpšu medībās. Es savukārt - vērīgs klausītājs, jo, lai gan par pīlēm tajos gados man jau šis un tas ir skaidrs, dzīvu āpsi vēl pat redzējis neesmu. Dzidris, piemērotu auditoriju atradis, visos sīkumos vēl un vēl klārē par šo zvēru dzīvesveidu, medību knifiem un beidzot arī apsola man garšīgu maltīti no āpša kotletēm, protams, ja es būšot akurāti pildījis mācību programmā apgūto.
Vasarā Zeltalejas sādžas mežā atrodu āpša alas. Tuvējā eglē uztaisu kārtīgu sēdekli un gaidu rudeni.
Augusta beigās mans "gaidītais" aktīvi tīra alu: lūk, sadzinis veselu vezumu svaigu smilšu alas priekšā. Nu arī man laiks pielietot praksē kaimiņa teorētisko programmu, kuras saturā ir diezgan kutelīgi punkti. Proti, āpsis, kā jau alu dzīvnieks, esot pusakls, toties dzirde un oža šim ekstrāklases. Saulei rietot, viņš nākšot no alas ārā un došoties pa iemīto taciņu nakts medībās. Iznāciens no alas iedalāms trīs posmos. Pirmajā gājienā no alas mutes parādīšoties tikai deguntiņš - apošņāt alas tuvāko apkārtni. Tad - atpakaļ alā uz vairākām minūtēm. Šīs ostīšanas laikā medniekam kategoriski aizliegts pat pirkstiņu kustināt!
Pēc dažām mokoši garām minūtēm no alas parādīšoties jau āpša galva.vai ķermeņa priekšpuse, tad atkal - alā iekšā, un atkal medniekam bez panikas jāgaida. Trešajā tūrē āpsis diezgan strauji metīšoties no alas ārā, brīdi paošņāšoties un teciņus prom. Nešaut pie alas, bet ļaut āpsim aiziet vismaz 15–20 soļus tālāk. Ja šis nekrītot uz vietas un ievainots sasniedzot alu - trofeja beigta un pagalam...
Motociklu atstāju mežmalā un dikti laicīgi uzrāpjos eglē. Stobros - lādiņi ar "četrām nullēm". Tas Dzidris - elles vīrs! Mans āpsis precīzi bez novirzēm izpilda visas trīs iznāciena tūres! Toties es esmu bijis slikts skolnieks - āpsis vēl ir pie alas, bet es mēģinu pagriezties šaušanas virzienā. Liekas, pavisam nedzirdami iečaukstas mans lietusmētelis, bet ar to gana svītrdeguņa dzirdes lokatoriem - āpsis zibenīgi" alā iekšā!
Stāstu to manam medību skolotājam, un Dzidris man pelnīti ieliek divnieku par šo pirmo "āpšu stundu" un piekodina vismaz nedēļu tur nerādīties, lai "šitam makānam iziet no galvas visi briesmu signāli"...
Pēc vairākām dienām sāku no jauna. Šoreiz visas trīs tūres mēs abi ar āpsi izpildām teicami. Attālums uz taciņas tiek ievērots, pietiek ar vienu šāvienu. Āpsis motocikla kulbā, drāžu pie kaimiņa, kurš meistarīgi izoperē smirdošo dziedzeri, kam pateicoties laikam arī radusies paruna: "Smird kā āpsis". Nodīrājam, atdalām taukus, kuru, manuprāt, šādam samērā nelielam dzīvnieciņam ir krietni daudz. Taču laikam jau tas nemaz nenāk par sliktu ne āpsim, ne cilvēkiem, jo dzirdēts taču, ka āpša tauki it veiksmīgi tiek lietoti medicīnā. Ādiņa ir ļoti smuka, tikai apmatojums rets. Gaļai smakas nav, tādēļ, Dzidra pārliecināts, paņemu vienu gabalu uz mājām.
Virtuvē notiek asa vārdu pārmaiņa ar manu personīgo pavāru, līdz beidzot smaržīgas kotletes tomēr tiek celtas galdā, pie kura šoreiz sēžos viens pats. Nudien, ja nezinātu, noteikti nokrustītu par cūkgaļas kotletēm! Radiņi, nāciet mieloties! Tomēr manam aicinājumam neviens neklausa, vienīgi mana medību kucīte Juta izrāda vēlmi piebiedroties. Laipni piedāvāju šai kotleti. Juta paņem kulinārijas brīnumu zobos un skrien pie durvīm. Zili brīnumi! Mana lielā rīma šoreiz brāķē tādu delikatesi! Izlaižu suni pagalmā, bet pats eju skatīt, kas būs tālāk. Juta noliek nesamo zemē, ar purniņu izrok bedrīti smiltīs, ievieto tur kotleti un fiksi uzraus smiltis virsū?! Hmm, suns ožas ziņā tomēr ir klasi augstāks par cilvēku, un laikam ne velti tautā saka: "Cilvēks jau nav cūka - apēd visu!" Tā, lūk, sākās un itin ātri beidzās manas vakariņas: tak labi, ka pirms suņa vienu kotleti paguvu notiesāt - kopš tās reizes lepni varu teikt: "Āpša kotleti esmu ēdis!"
Dīrājot šo manu pirmo āpsi, Dzidris man teica: "Par šo darbiņu tev var ielikt četrinieku, bet piecnieku saņemsi tad, kad noķersi dzīvu āpsi maisā". Tomēr, kaut apgūstu mācībkursu arī par šo tēmu, Gulbenes laikā to nepaspēju īstenot.
***
Un tomēr - nevaru un nevaru izmest no galvas šo neparasto darbiņu - dabūt dzīvu āpsi maisā. Zinu, ka Dzidris nav muldoņa, tātad viņš to darījis. Es? Viens skaidrs - ar tādu baltu plankumu mednieka praksē dzīvot nedrīkst!
Tādēļ jau Krāslavas mežos sameklēju piemērotas āpšu alas un stājos pie ieceres īstenošanas. Ir rudens, bet rudenī āpsim jāuzkrāj lielas tauku rezeives ziemas miegam, tāpēc viņš intensīvi katru nakti barojas, veicot ievērojamus attālumus, bet katru rītu obligāti atgriežas alā. Atgriešanās laiks nav tik strikti noteikts kā alas atstāšana vakarpusē, bet apmēram to var prognozēt notiekam tai stundā, kad svīst, rīta gaisma.
Tā prātojot un atsaucot atmiņā āpšu tikumus, šim nolūkam sagatavoju maisu. Ņemu pēc iespējas garāku graudu kuli, kuras augšējā malā visriņķī izgriežu daudzus caurumiņus, kam cauri izveru šņori. Tas tādēļ, lai, maisu pieturot, vaļējo galu var ātri aizvilkt ciet.
Agrā rītā, vēl pilnīgā tumsā, esmu pie alas. Darbs - kabatas lukturīša gaismā. Maisu ar dibenpusi pa priekšu iestūķēju alas ieejā, bet vaļējo, savelkamo galu, pareizāk sakot, tā malas, ar zariņiem nostiprinu gar alas muti. Savelkamšņores gali ir vairākus metrus gari un izvietoti tā, lai būtu pēc iespējas ērtāk satverami "X minūtē"...
Jau vairākas dienas pirms šis operācijas esmu ar cirvīti uz koku stumbriem iezīmējis galveno taku, pa kuru pārvietojas alas saimnieks vai saimnieki. Nu nostājos kādus desmit soļus sāņus no iezīmētā ceļa un sāku gaidīt. Fināls tiek plānots šāds: aust gaisma, jau sāku atšķirt atsevišķu lielāko koku stumbrus. Ja tagad āpsis atgriežas mājup pa iemīto taciņu, tad diezgan viegli varu laikus samanīt baltās strīpas uz viņa pieres un pakauša. Pielaižu šo kādus 10 metrus līdz alai, vienlaikus ceru, ka maisu alā viņš nav paspējis saost, un tad, mežonīgi baurojot, drāžos ārā no slēptuves. Āpsim, protams, nervi nav kā klavieru stīgas, un viņš bez apdomas metas meklēt glābiņu alā, bet šoreiz nokļūst tieši manā maisā, es ķeru šņores galus un vienā angļu mierā aizvelku maisu ciet. Aizvilkšana nevar būt nekāda grūtā - kā nekā bērnībā bezmaz vai katru dienu varēju vērot, kā to veikli darīja mans tēvs, rīkojoties ar savu tabakmaku.
Tas bija bērnībā, bet tagad, jau vīra gados, naktī vērot mežu un taisīt šādus eksperimentus man, rādās, sāk apnikt, jo nupat jau ir pilnīgi gaišs, bet no āpša - ne smakas...
Kaut kas brīdinošs tā kā iečaukstas, tā kā iečabas aiz muguras. Sviežos riņķī - ak kungs! - tur visā godībā kādu metru no manis stāv āpsis! No pārsteiguma iekliedzos, šis metas riņķī un jož prom. Es - nu gluži kā bez prāta - dzenos pakaļ. Auļojot starp retajām eglēm mūsu pārvietošanās ātrumi ir vienādi, taču krūmos esmu spiests mest mieru šai bezjēgas nodarbei. Dodos atpakaļ, paņemu "sapņu maisu" un braucu mājās. Čiks!"
Pa ceļam analizēju notikušo. Pirmkārt, neveiksmē vainojams āpsis, kurš šoreiz, viņam pašam par laimi, nav gājis pa ierasto taciņu. Otrkārt, arī āpsis jau laikam mēdz aizsapņoties un.zaudēt modrību. Kā gan citādi viņš varētu pieiet cilvēkam metra attālumā, stāvēt un blisināties? Treškārt, esmu pārliecināts - manas vainas šai neveiksmē nav. Skaidrs - ja āpsis būtu uzvedies "kā cilvēks", ja nebūtu trāpījis man taisni virsū, tad maisā būtu iekšā kā likts!
Tātad piecnieku par āpsi neesmu nopelnījis vēl šobaltdien. Kas zina, varbūt tagad, pensijas gados, saņemšos un atkal ziedošu vienu nakti...
***
Medību sezonas... cita pēc citas, un līdz ar to arī samazinās to zvēru un putnu skaits, kurus līdz šim vēl neesmu sastapis uz medību takas. Paskaitu - iznāk trīs: mednis, lācis un cauna. Jā, arī cauna, kura Latvijā skaitās tik ļoti izplatīta. Vai ilgi vēl?..