Ošupes mežos ņemam priekšā kārtējo mastu. Aļņu medības. Mans numurs ir gandrīz standartveida dzērveņpurva malā. Tātad priekšā vismaz 200 metrus plats klajš sūnu purvs ar retām, kroplām priedītēm. Dzinēji jau tuvu tai robežai, kura instruktāžās tiek uzskatīta par līniju, kad "numuri vairs nedrīkst šaut". Bet kas tad tas! Lūk, tur, labi pārskatāmajā sūneklī, redzu, ka taisni uz manu pusi kūleņo cauna. Aši pārlādēju bisi - lodes nomainu pret renkuļiem, nekas sīkāks patronjostā šodien nav atrodams.
Attālums starp mani un caunu rūk - nu jau droši vien ir rikai kādi 40 soļi, tad - 30, tad - vēl tuvāk, bet pūkainais zvēriņš par manu figūru neliekas ne zinis... Es savukārt bruņojos ar pārliecību, kas sakņota nostāstos, - caunu, lūk, vajagot tikai sabaidīt, tad šī būšot kokā augšā, un mednieks varot iet mājās pēc šaujamā vai mierīgi uzpīpēt, jo caunai piemeties tāds īpatnējs baiļu sastingums...
Tikmēr mana cauna ir pietuvojusies purva malas lielajicin kokiem, un es tiešām laižu vaļā baidīšanas brēcienu, - ahā, cauna taisa vēl pāris lēcienu uz priekšu un - priedē augšā! Ak tu gudrā galviņa! Vēršu skatienu augšup un redzu, ka priedē pamatīgs liela putna perēklis, kuru laikus neesmu pamanījis, - loģiski, kāpēc gan pētīt mākoņus, ja tu, cilvēk, gaidi iznākam alni no purva... Cauna, tātad, mūk ligzdā, bet viņai taču jākļūst par manu trofeju, tādēļ bliežu ligzdā renkuļus. Šķiet, bez rezultāta - ligzdas zari pat nepakustas,
Uz šāvienu sanāk vīri, sak, kas un kā? Stāstu. Priede ir gara un gluda, tādēļ vēršos pie jaunākiem vīriem, kuri varētu spēt tikt augšā un pašrocīgi pačamdīt ligzdu. Protams, Dagdas kolektīvā tādu entuziastu pietiek... Skat, sanāk gluži vai umurkumurs!
Cauna nomesta zemē, un lietpratēji atzīst, ka tikai viens renkulis ir trāpījis. Kaklā. Lieliski, ādiņa tātad būs "pa pirmo zorti"!