1984. gada jūlija beigas. Kārtējo reizi tiekamies ar Jāni. Pārspriežam saimnieciskās lietas, bet neizbēgami nonākam arī pie medībām. Eh, Jān', jau kuru gadu pēc kārtas taisāmies braukt uz lāčiem, kaut kur Krievijas plašumos, bet katrreiz rodas objektīvi šķēršļi un paliekam uz vietas...
Tā nu sēžam manā kabinetā. Mēļojam. Šogad raža ir laba, kombaini strādā pilnā sparā. Abiem sievas un bērni pie veselības, paēduši un apģērbti. Pietiek pļāpāt! Mirkļa impulsa dzīts, noceļu klausuli un piesaku tālsarunu Eir Vologdas mednieku biedrību. Pēc desmit minūtēm Vologdas apgabala medību priekšnieks "trubas otrā galā": "Jā, lāči ir, un arī latvieši gandrīz katru gadu pie mums brauc, viena licence maksā 70 rubļus, gaidām jūs augusta otrajā dekādē".
Nolieku klausuli. Kauliņi mesti! Šoreiz - tikai uz priekšu!
Trešais, protams, brauks mūsu abu draugs Vladis. Spriežam, plānojam, pakojam, līdz beidzot kādā augusta vakarā raušamies "Ņivā" un no rīta jau esam Vologdā. Viss iet kā pa taukiem. Medības būšot Totjtmas rajonā. Šīs pilsētas medību galva mūs iepazīstina ar Babuškinas sādžas jēgeru Nikolaju Alekšandroviču Meļņikovu - viņš turpmāk būšot mūsu kungs un pavēlnieks.
Jēgers izrādās izsenis slavētā "lāga krievu dvēsele". Latviju viņš zinot. Kara laikā ar savu daļu gājis cauri Rīgai, tur esot tāds augsts piemineklis ar trīs zvaigznēm galā. Tad jau mēs tikpat kā radinieki...
Laiks ir nauda, tādēļ lajā pašā vakarā dodamies uz auzu lauku. Pirms gājiena apsēžamies aprunāties. Taisām vaļā somas, kurās krājumi - gan grādīgi, gan cepti, šmorēti, kūpināti - vismaz desmit vīriem divām nedēļām... Mūsu Aleksandrovičs, izrādās, ir ļoti atturīgs vodkas lietotājs, bet vēl atturīgāks pret mūsu delikatesēm.
Lāču šaipusē neesot daudz, viņš teic, bet auzu lauki tiekot apmeklēti. Mēs savukārt darām zināmu, ka varam te uzkavēties, augstākais, četras dienas. Aleksandrovičs pretī - tas esot stipri par maz. Lūk, pagājušā gadā te medījis milicijas priekšnieks no Latvijas ar visu savu komandu. Vīri bijuši bruņoti ar kalašņikoviem, dzīvojuši divas nedēļas un tikai tad lāci dabūjuši.
Apstaigājām divus auzu laukus. Tiešām, smiltīs pirmo reizi redzam lāču pēdu nospiedumus. Atrodam pat svaigu mēslu čupu, kurā, mūsuprāt, saskatām kaut ko radniecisku pašķidriem zirgu mēsliem. Re, kā - pirmais vakars nav gluži pa tukšo...
Spilgts un apbrīnojams ir šā Krievijas nostūra (nē, tas ir maigi teikts, jo no Totjtmas uz austrumiem praktiski beidzas civilizācija, tālāk ir tikai meži un purvi), tātad, šīs pasaules malas, cilvēku raksturs, uzvedība, dzīvesveids.
Nikolajs ir medību saimniecības uzraugs tūkstošos hektāru apkārtējo mežu. Dienesta ierocis - Simonova karabīne, transporta līdzekļa nav, alga - 80 rbļ. mēnesī. Sieva nestrādā, bērnu nav. Ir personīgā māja ar daudziem maziem augstu izvietotiem lodziņiem, tipiski kā citur Krievijas iekšienē. Mājlopa neviena, pat vistiņas nav. Piemājas dārzā - viena sīpolu dobe. Sādža liela. Ir veikals, kurā nopērkama maize, sāls, smēķi, paretam ievedot arī dārzeņu konservus, Latvijas ražojums... Gaļa vai desa tiekot pārdota vienreiz gadā - Oktobra svētku priekšvakarā, un tad vienam sādžas iedzīvotājam tiekot 700 g gaļas produktu...
Mūsu jēgers mierīgi skaidro - ja sieva piepildot lielo mucu ar sālītām sēnēm un vairākus toverus ar dzērvenēm, tad ziemā dzīvojot bez bēdām. Neviena vārda, ka dzīve slikta vai valdība nevēlama. Cilvēki moži, smaidīgi. Pie tam Aleksandrovičs katrā ziņā miesās ir treknāks nekā es. Tad kāda velna pēc es riju gaļu un pienu!?
Kādu vakaru Nikolajs ielūdz mūs uz vakariņām savā mājā. Protams, ciemos ejot, ņemam līdzi ciemakukuli saimniecei - visāda veida gaļas izstrādājumus, olas, saldumus, bet tikai pēc lielas pierunāšanas viņa piekrīt tos pieņemt. Vakariņās galdā tiek likta apmēram piecu litru tilpuma kāpostu zupas bļoda. Dažas sekundes valda mazs apjukums, tad visi četri vīri svinīgā klusumā sāk vadāt ar karotēm šo zupu tieši no bļodas uz mutēm... Jā, bļoda galda vidū, četras karotes - ekonomija acīm redzama...
Medību fauna šaipusē ir gandrīz tāda pati kā pie mums. Meža cūkas gan te vēl nepazīst, tādēļ Nikolajs aizrautīgi klausās mūsu stāstus par tām. Viņš pats esot nošāvis vairākus lāčus, bet to gaļu neēdot, jo pirmo savā mūžā redzējis nodīrātu lāču māti un šis ķermenis pēc formas un pupu izvietojuma tik ļoti atgādinājis sievietes ķermeni, ka ar to pašu pieticis visam turpmākajam mednieka gājumam.
Otrā mūsu medību diena līdzīga trešajai - auzas tiek nobradātas, bet lāčus pat manījuši neesam. Beidzot jēgers mūs aizved uz galīgu čuhņa, paskaidrojot, ka šie medību lauki gan esot atvēlēti viņa priekšniecībai, taču tagad tie piederot mums, lai mēs te darot, ko gribot, tas ir: "Varat šaut, ko sirds vēlas"...
Sirds gan vēlējās, bet tā arī aizbraucām no šiem labajiem ļaudīm bez lāčādas...