Kādā novembra svētdienā notiek kārtējās medības uz aļņiem un cūkām Skaistas teritorijā. Pirmais masts, stāvu uz numura šaurā pārejā starp diviem meža masīviem. Apmēram 40 soļu attālumā izjoņo cūka. Paspēju izšaut tikai vienu lodi, bet šī paliek guļot sīkos krūmiņos. Pēc dažām minūtēm uz šāvienu atskrien viens no dzinējsuņiem, lec cūkai klāt un - ak tu rakaris! - "iepūš tai dzīvību" vai uzmodina un aizdzen pāri kalnam. Suns tuvu cūkai, šaut neuzdrīkstos.
Sapulcējas vīri, stāstu tiem savu stāstāmo. Labs ir, iesim meklēt. Sniega segas nav. tikai neliela sarma uz zāles. Atrodam pēdas - visā to garumā nedaudz gaišu asiņu. Diezgan skaidri izpētām, ka cūka aizgājusi līdz tuvējam ezera līcim un tur tiešām - "kā ūdenī iekritusi"...
Novembra diena ir īsa, tādēļ tiek nolemts "paņemt" tūlīt vēl divus mastus šaipus ezeram un tikai tad braukt tam apkārt - lai meklētu "to Ločmeļa pūdeli".
Tā arī notiek - pēc pāris stundām piebraucam otrā ezera krastā, iepretim vietai, kur no rīta pazaudējām asinspēdas. Izkāpjam no mašīnas un ejam uz līča galu. Pēkšņi viens no vīriem iekliedzas: "Re, kur meldros guļ cūka!" Ejam pie ūdens, un tiešām, apmēram desmit metrus no krasta ūdenī redzams cūkas ķermenis.
Nav divu domu, ka ezerā jābrien man. Par laimi, tajā dienā kājās garie gumijas zābaki un arī ezers šai vietā dziļumā iet nolaideni. Aizbrienu, zābakus pat nepiesmēlis, ņemu cūku aiz auss un aizvelku līdz krastam. Apskatām un vērtējam: svars apmēram 100 kg, lode trāpījusi augšžoklī starp šņukuri un acīm. Secinām, ka šāds ievainojums pirmajā brīdī radījis šoku, pēc tam nākusi "augšāmcelšanās". Vēlāk, suņa dzīta, cūka izvēlējusies īsāko atkāpšanās ceļu - peldus pāri līcim. Jā, tas viss loģiski, taču kāpēc šī cūka neslīka? Atbildes vietā raustu plecus vēl šobaltdien.
***
1975. gada 11. janvāris. Meža cūku medības Sauleskalna teritorijā, Dricmuižas mežos. Sniega sega kādi 5 cm, temperatūra -11°C. Izdzenam pāris mastu - tukšs. Nākamajā mastā esmu dzinējos. Izcirtumā, kurā saaugušas apsītes un eglītes cilvēka augumā, pamanu svaigas, lielas cūkas pēdas, bet lielajām visriņķī - maziņas, nudien, pupas lieluma pēdiņas. Zili brīnumi, tās taču var piederēt tikai sivēntiņiem! Kliedzu kaimiņiem - citiem dzinējiem, lai nāk šurp! Saskrienam kopā kādi trīs vīri un nu brīnāmies par šo dabas joku, vai, pareizāk būtu teikt, - kļūdu! Ko nu? Ejam tālāk, līdz biezoknī pazib strīpainas radībiņas, akurāt kaķa lielumā! Jožu vienai pakaļ un - atkal zili brīnumi! - pēc kādiem 30 metriem arī noķeru! Sivēns braši kviec un cenšas man kost rokā. Bet tepat, tepat jau arī mastam gals, visi atkal salasāmies bariņā. Malējie numuri stāsta, ka esot manījuši cūku aizejam pāri klajumam uz tuvējiem krūmiem. Dodamies turp. Jā, pāri pļavai aiziet tās pašas lielās pēdas, ko pavada ķēdīte "pupiņu"... Mūsu lēmums ir vienbalsīgs, laižam vaļā arī manējo gūstekni, kurš, starp citu, ir ļoti labi barots - kuilītis kā apaļa bumbiņa. Palaižu. Pirmos metrus strīpainītis jož šķērsām mammas ieturētajam virzienam, tad pagriežas par 90" un aiziet precīzi pakaļ savējiem. Pavadām skrējēju ar skatieniem, pamatoti cerot, ka sivēnmāte kopā ar Māti Dabu šo brīnumiņu izauklēs...
***
Septiņdesmito gadu beigās Rēzeknē satieku kādu draugu. Protams, obligāti jāpārrunā pēdējie jaunumi medību laukā. Draugs stāsta, ka pie viņa tēva mājas šogad esot varens kolhoza kviešu lauks, kurš robežojoties ar tikpat varenu purvu, tādēļ skaidrs, ka meža cūkas kviešus apmeklēšot. Ielūdz ciemos. Paldies, bet par konkrētu dienu vēl sazvanīsimies. Runāts, darīts, un kādu pēcpusdienu jau esmu drauga tēva mājās. Oho! Izlūkgājiens jau veikts, un tajā konstatēts, ka purva malā cūkas mielojušās ar kviešiem. Sēžam pagalmā uz soliņa, mājas saimnieks, omulīgs, sirms vīrs, no klētiņas atnes īsta miezīša krūzi, tas derot pie vīru valodām...
No mūsu soliņa labi pārredzama krietna "šņore" no kviešu lauka. "Vei, vei, kur viens "melnais" jau ganās!" negaidīti iesaucas draugs. Visi trīs lecam kājās! Kā tad, tur, pāri uzkalniņam, soļo meža cūka, redzama gan tikai suķa muguras daļa. Ar steigu bruņojamies. Draugs teic, ka nojaušot virzienu, kur zvērs varētu pārvietoties, tādēļ viņš došoties sagaidīt, bet man norādīšot grāvi lauka vidū, kuru tad lai es pilntiesīgi apsaimniekojot līdz tumsai vai viņa atnākšanai. Aiziet!
Piemetos uz ceļiem grāvja malā un uzreiz sadzirdu vairākus dobjus "uh, uh". "Ē, brāļi, tieši tādas skaņas taču izdod cūkas, spēlējoties aizgaldā,vai aplokā!" ataust manā zootehniķa prātā. Pastiepju kaklu pāri kviešu vārpām - nav divu domu, "melnais" aulekšo tieši man virsū! Ko nu?! Kvieši īsi, nav vairs kur slēpties! Vēl sekunde, un ruksis mani pamana, uz mirkli apstājas, bet ar to arī pietiek, lai es izšautu pa stāvošu lielu gaļas blāķi...
Aizelsies atskrien draugs, kurš, izrādās, bijis tikai pusceļā līdz plānotajai vietai. Aplūkojam guvumu - kuilis pamatīgs. Apspalvojums īss un rets, laikam jau kādi divspārņi šo lenkuši un likuši tā bezprātīgi aulekšot pa kviešu lauku... Lepni iesoļojam pagalmā, kur tēvs nevar un nevar noticēt miesīgam znotam, ka lieta jau darīta, ka jājūdz zirgs un jāved "melnais" tieši pagalmā, jo te ūdens un viss nepieciešamais ir pie rokas...
Ko piebilst? Šoreiz tiešām cūkas laime medniekam, pie tam uz pašas cūkas nelaimes rēķina!
***
Bet vai vienmēr tā iet? Lika pagaidīt!
Kādu vakaru mēs, vairāki vīri, tupam kviešu laukā uz gaidi. Pēkšņi sadzirdu - tepat netālu - skaļu čāpstināšanu, skaņas, kuras vienmēr "uzsit asini" un liek sirdij strādāt skaļā "tuk, tuk" ritmā! Tak kvieši visapkārt padevušies vareni augumā, un es neko nevaru pamanīt. Pa kreisi kviešos vīd traktora iebraukta sliede, kas tur ievilkta pēc pēdējās miglošanas. Uz šādas pa pusei noguldītu stiebru strīpas zvērs varētu būt labi redzams. Kaut šoreiz tā ari notiktu! Jā, ir! Kuilis iznāk uz strīpas un apstājas. Attālums ideāls. Neesmu teicams šāvējs, bet šoreiz gan lādiņu raidu, būdams pilnīgi pārliecināts par rezultātu. Taču tavu brīnumu! Šāviena vietā atskan tikai tāds skaļš, izstiepts šņāciens. Apstulbstu līdz pat matu galiem! Tostarp kuilis mežonīgiem lēcieniem ieauļo mežā! Pārsteigts nolaižu stobru un dzirdu, ka pa to kā zirņi pa reni tā paskaļi izbirst renkuļi. Sasodīts! Skaidra bilde - tais gados lietoju tikai pašķielētas patronas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs - lādiņš sagatavots pavirši. Atkārtoti tādu kroplību no sava stobra vairs dzirdējis neesmu. Jānospļaujas pār kreiso plecu...
***
Par gudriem vīriem aļņu medībās jau stāstīju - tādi mīt Gulbenes pusē.
Bet arī Krāslavā ir apbrīnas cienīgi medniekļauclis, īpaši cūku lietās. Piemēram, kad cūkas sanāca medīt Šķaunes apkaimē, tad vīri parasti centās kompānijā uzaicināt mednieku Svarinski ar dzinēju Hitleru. Nezinu, kāpēc suņam bija dots šāds vārds, varbūt niknuma un asinskāres dēļ...
Tātad esmu Šķaunē uz cūkām. Uz numuriem medniekus noliek Svarinskis, kurš pēc tam pats ies dzinējos, protams, pārī ar savu Hitleru. Labs ir, vispirms daļu no numuriem Svarinskis noliek gar grāvja kanti, tad uz kāda meža celiņa, un visbeidzot vēl paliekam mēs, trīs numuri, kurus šis vīrs ved, kā pats izsakās, "pa taisno". Ejam pa mežu, kā man šķiet, pilnīgi bez jebkādiem orientieriem. Pēc dažiem desmitiem metru Svarinskis atstāj arī mūs, katram, protams, norādot vietu. Man rāda patizlu kārklu krūmu un teic: "Stāvi aiz šitā krūma, līdz atnāks cūka un tevi apēdīs!"
Šādas pavēles, tas ir, par vietas norādi medniekam, protams, jāpilda par simts procentiem. Neesmu nekāds izņēmums, sastingstu aiz krūma, bet par to cūkas nākšanu un manis ēšanu, saprotams, smīnu, jo man vairāk šķiet, ka Svarinskim vienkārši nav bijis vietu, kur mūs tā saprātīgi nolikt, tāpēc šis nolēmis medniekus "izbārstīt" pa klaju mežu. Eh, ko tur, stāvēšu kā stabs un skaitīšu mušas, kaut tālumā jau saklausu dzinēju balsis un varu nojaust, ka masts ir liels un labs.
Vēl pēc laiciņa Hitlers dod balsi. Hmm, pēc pieredzes zinu, ka šis "specs" nekad nerej pa tukšo! Zvēri, suņa dzīti, šķiet, novirzās pa labi no manis, bet pēc brīža starp kokiem pamanu meža cūku, kura aulekšo manā virzienā. Sagatavojos šaušanai, jo nevar taču bez pretošanās ļauties pareģojumam, ko pirms pusstundas man izteicis Svarinskis... Ka tevi deviņi! - cūka skrien garām mani slēpjošajam kārklu krūmam dažu soļu attālumā! Pagūstu izšaut trīs reizes. Sekmīgi! Labi, ka tā, pretējā gadījumā Svarinskis laikam sevi varētu uzskatīt par pravieti ne tikai Šķaunes mežos...
Te tev nu bija - es, muļķis, domāju, ka ar mani jokus plēš, bet šis vīrs, izrādās, pārzina mežus kā savu kabatu. Atkal - mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Ilgus gadus Perveļovas purvs Bērziņos tiek uzskatīts par vienu no bagātākajiem gan aļņu, gan meža cūku ziņā. Tādēļ gada nogalē mēs, krāslavieši, šajos biezokņos pamatoti ceram sagādāt izejvielu cūkas cepetim.
Stāvu uz numura ļoti platas meža stigas malā divu gandrīz kopā saaugušu bērzu aizsegā. No meža iznāk cūka - tāda vidēji liela - un taisās brist pāri stigai. Tieši "brist", jo zemi" klāj pamatīga sniega sega, kas arī vidēji lielam vīram ir vismaz līdz ceļiem. Zvērs gandrīz vai peld pa sniegu, bet "peldējuma" virziens - precīzi uz mani. Nolemju pielaist ruksi maksimāli tuvu, jo jūtu, ka abi baltie bērzi mani lieliski maskē. Vienlaikus redzu, ka mans kaimiņš pa kreisi sāk nemierīgi mīdīties, laikam domā, ka esmu iesnaudies, ja jau šādā praktiski drošā situācijā vēl nešauju. Tikām esmu pielaidis ruksi trīs soļu attālumā un cerības uz Jaungada cepeti pārvēršu guvumā... Bet kur tad bija slavenā cūku oža šajās minūtēs? Nu ko, varbūt arī viņām gadās iesnas, bet varbūt šoreiz vainīgs dziļais sniegs?
Pa ceļam uz mājām vēl ņemam pēdējo mastu. Vīri šauj pa labi un pa kreisi. Man uzskrien virsū divi suķi - bāc! bāc! - un abi gar zemi. Pirmo reizi manās mednieka gaitās vienā dienā esmu guvis trīs, tiesa, ne sevišķi dižas, bet tomēr cūkas! To sapratis, pilnā balsī sāku aurot: "Mana dzimtene jaukā - zilo ezeru zeme"...