Septiņdesmitajos gados pie mums, krāslaviešiem, regulāri ciemojas mednieku grupa no Rīgas. Starp viņiem - Rīgas taksists Pāvels, iznesīgs, kulturāls, labi ekipēts mednieks. Čīkstošas ādas siksnas krustām šķērsām pāri pleciem, patronjosta pilna ar lādiņiem, kas paredzēti visiem dzīves gadījumiem - no šnepes līdz alnim. "Kāds podiņš, tāds vāciņš!" šeit varētu teikt pilnīgi pamatoti, jo Pāvelam arī ļoti patīk sniegt citiem pamācības - kā šaut un ko bāzt stobrā.
Oktobra nogalē braucam uz Asūni padzenat kuiļus. Pa ceļam ieraugām kādā pļavā ganāmies aitas. Zinot Pāvela niķi, viens no "gazika" pasažieriem noprasa: "Pāvel, ar kāda numura skrotīm tu nogāztu šo aitu?"
"Te jālieto divas nulles", Pāvels pārliecinoši atbild.
Man kā "čuhņas" medniekam bišķīt "kož kaulā" rīdzinieka pašpārliecība, tādēļ ar vēl lielāku pārliecību cērtu pretī: "Ar ceturto numuru - beigts un pagalam!"
Redzot manu nopietno ģīmi, Pāvels ir sajūsmā, apzinoties, ka visi mašīnā esošie mednieki pareizi novērtēs - nevar taču ar pīļu skrotīm no 25 metriem nošaut šitādu kustoni! Strīds beidzas ar derībām, ka pie pirmās izdevības abi stāsim uz uguns līnijas...
Medību diena noslēdzas ar vienu sivēnu, kuru apstrādājam mežsarga Volosova pagalmā.
Par rīta derībām es kožu mēlē, jo pa dienas vidu mans azarts ir noplacis, skepsi pastiprina ari manu Krāslavas draugu atziņa - vecīt, esi pāršāvis pār strīpu... Taču, kaut aizvien skaidrāk pats saprotu, ka esmu iekritis, spītīgi klusēju.
Kamēr ņemamies ap trofeju, pienāk Pāvels un klārē, ka viss kārtībā, aita atrasta! Izrādās, šis tiešām paspējis sameklēt mežsarga saimnieci un ņoskaidrot, ka kūtī blēj pavasara auns, kurš savu misiju jau veicis. Tādēļ saimnieki jau gribējuši vest to pie gaļas sagādnieka. Tūlīt arī slēgti līkopi, mežsardziene ir pretimnākoša: "Par to pašu cenu, lūdzu, ņemiet!"
Atkāpšanās nav, kaut mans "garīgais" nu jau ir noslīdējis galīgi uz grunts. Kompānija uzreiz sadalās divās nometnēs: krāslavieši līdzjūtīgi gatavo derību placi, rīdzinieki smīkņā... Abas puses kopīgi izstrādā noteikumus: tekulis tiks piesiets noriņā pie mieta, tad nomērīsim 25 soļus un...
Man savā 16. kalibra "iževkā" jālādē veikalā pirkta patrona ar ceturtā numura skrotīm, pie tam pirms tam vēl jāatver patronas kartona prapis, lai žūrija varētu pārbaudīt, vai es nešmaucos. Pēc šāviena viens no krāslaviešiem skries un izraus mietiņu, dodot iespēju aunam mukt, un, ja tekulis vēl skrien kaut 10 m, - esmu zaudējis, tātad maksāšu par aunu, kuru, protams, pēcāk kaujam un gaļu atdodam Pāvelam.
Turpretī, ja auns krīt "uz vietas" vai pēc šāviena spēj noskriet mazāk par desmit soļiem, - maksā Pāvels, bet gaļa tiek man.
Tekulis piesiets. Ak, saimniec, būtu tu viņu kaut svaigi nocirpusi! Bet tagad šim - kā piedeva visiem maniem kreņķiem - vēl krietns kažoks mugurā! No krāslaviešu puses saņemu pamācību buķeti: viens iesaka šaut galvā, otrs - krūtīs, trešais - kaklā... "Eh, draugi, mācīt vienmēr ir vieglāk!"
Notēmēju kaklā. Bāc! Vēl šāviena troksnis nav no ausīm dzisis, kad redzu - auns gar zemi, nospārdās un sastingst kā tāds Ķenča jērs! Aiz muguras nogrand mežonīgs: "Urā!", bet es joprojām neticu pats savām acīm!
Triumfs! Vīri dīrā, saimniece kur plīti un gatavo pannu akniņām. "Gaziks" aizripo pie kaimiņa pēc samogonkas.
Noslēgumā šķiramies itin smaidīgi. Pāvels norēķinās ar saimnieci, bet visa "produkcija" tomēr, protams, aizripo uz Rīgu - labus ciemiņus kreņķēt nedrīkst... Pie tam mums, krāslaviešiem, taču paliek uzvara. Un vēl kāda atziņa - auns vai mercene - viens pīpis, ceturtā numura skrotis ir pietiekoši smagas!