Tiešām, manā mūžā pirmās medības bija uz aļņiem, feāpēt tās atceros loti sīki...
Diena saulaina (meteorologs Pērkons šodien teiktu - №1). Mans saviļņojums jo lielāks tādēļ, ka vīri nolemj pirmo mastu dzīt tepat Beļavā, tas ir, mana kolhoza teritorijā, jo es pa šo laiku sazin kā esmu pamanījies kļūt par kolhoza priekšsēdētāju (mani, galīgi jaunu, zaļu latgales zeņķi, beļavieši "skaidrā prātā" ņēma par priekšnieku tādēļ, ka iepriekšējais runāja pretī rajona "pirmajam").
Medību kolektīva vadītājs Berkolds stāda vīrus ierindā un, nudien, tāpat kā šodien, lasa penteri: pirms šaušanas kaimiņš jāredz skaidrāk par alni, stobru griez "pret sievasmāti", ne pret Jāni utt. Stāvam vienā rindā, noskaitām "pirmais - otrais", un Berkolds noskalda: nekādu izņēmumu - visu dienu pirmie dzen, bet otrie stāv uz numuriem, tad mainās utt. Man sākumā iekrīt dzīšanas kārta, par ko esmu itin priecīgs (lampu drudzis kā nekā!), bet "vecais Berkolds" pats taisa izņēmumus:
- Nu, tu, prīkšnīk, nezini šo mežu, - stāvi uz numura.
Man gan tā drusku neērti pret veciem vīriem, bet Berkolda vārds šodien likums - jāklausa. Stāvu, vīkstu savu jauno "gaiļenieci" un lūdzu Dievu, lai neviens makāns uz mani neuznāk, jo ne par kripatiņu neesmu pārliecināts, ka es šo dabūšu beigtu. Dzīvu alni tak vēl redzējis neesmu, un, ja misēsies, tad rītu šo "priekšnieka varoņdarbu" apspriedis visas kartupeļu racējas un kantoristi...
Vīri dzen dūšīgi, un - tavu laimi! - masts tukšs! Beļavā cita kārtīga masta nav, tādēļ laižam uz Liteni. Tur lielā valsts meža masīvā tiek izraudzīts viens kvartāls, kurā pēc mežsarga pārliecības jābūt aļņiem. Dzinēji sāk savu darāmo, paiet vēl apmēram 10 minūtes, līdz beidzot atskan divi šāvieni, diezgan patālu no manis. Atkal klusums, līdz beidzot pa numuru ķēdi ar roku mājieniem tiek raidītas zīmes - jāpulcējas. Pēc dažām minūtēm esam bariņā, centrā, protams, ir medību vadītājs, kurš uztraukts paziņo: pēc paša šāvēja un viņa kaimiņa slēdziena abi šāvieni aizgājuši "pēc piena", - aļņu bullis esot aizkātojis pa labi pārredzamu mežu bez nevienas skrambiņas. Sekot tam pa pēdām neesot prāta darbs, tāpēc vadītāja slēdziens ir šāds: jaunākie vīri (kuru vidū arī es kā pats jaunākais) nekavējoties tiek atlasīti specuzdevumam.
Priekšnieks stingrā, pārliecinātā balsī paziņo: lūk, pa šo kvartāla stigu ar pilnu tvaiku jāskrien līdz stigu krustojumam, tad - tam pāri un tikai nākamajā kvartālā jāsāk pašiem "uz aci" un ar prātu pa stigu palikt uz numuriem, bet vismaz diviem vīriem skrējiens jāturpina līdz nākamajam stigu krustojumam, kura kreisajā pusē būs purviņš. Tad tur šiem abiem finālistiem pēc savas saprašanas jāieņem vietas un "jāsastingst" ar pilniem stroķiem, līdz parādās bullis vai atnāk dzinēji, vai finālisti oficiāli tiek noņemti no numura.
Nekavējoties metamies skrējienā. Sākumā temps kā simts metros stadionā. Taču, tā kā ģērbušies esam rudenīgi (vilnas džemperi, žaketes, lietusmēteļi, gumijas zābaki, vēl, protams, bises), irdenās smiltis uz stigas itin drīz liek sevi manīt... Vēl tikai pirmais stigu krustojums, bet mūsu komanda jau neturas ciešā bariņā - tā ir izstiepusies garā strīpā. Otrajā kvartālā arī es aizvien biežāk sāku atskatīties un manu, ka vīri viens pēc otra paliek stāvēt. Kājas svina smagas, elpu liek ciet, beidzot esmu palicis vienīgais skrējējs. Jāiztur, lai vai kas! Uzskrienu kalniņā, un - tavu laimi! - stigu krustojums! Lejā, pa kreisi, tiešām - brikšņi un purviņš. Apstājos ieraut elpu. Rauju, rauju, līdz pēkšņi pamanu, ka tur, lejā, biezoknī uz zaļo lapu fona bez trokšņa - nu gluži kā rēgs! - parādās aļņu buļļa galva! Pie tam ragaiņa galva, kakls un tātad ari skats vērsts uz mani, bet es, mūlāps, stāvu kā stabs visā augumā plikā vietā! Zibenīgi apjēdzu, ka jāšauj. Pie tam - tikpat zibenīgi, jo "viņš" mani redz, tātad savu gājienu pāri stigai visticamāk neturpinās, bet tūlīt, tūlīt metīsies atpakaļ biezoknī, uzrauju gaiļus, sviežu plinti pie pleca un bliežu zaļajās lapās, cerot, ka aptuveni tur varētu būt buļļa korpuss, - kā nekā attālums ir apmēram 40 soļu, turklāt redzamā galva un kakls man liekas pārāk mazs mērķis, lai trāpītu at Brenneka lodi.
Šāviens!
Vienīgais orientieris - galva 1 - pazūd krūmos; tā ka otru lodi nepaspēju laist brīvībā.
Absolūts klusums...
Nu ir ziepes! Šāvu taču tikai iedomātā mērķī, tas ir, krūšu kurvī, kuru sedza lapas...
Kādu bridi tāds apstulbis arī stāvu, mierinot sevi, ka varbūt vīri man kā iesācējam šo gājienu piedos. Eh, ko tur! Atmetu pārdomām ar roku un eju skatīt vietu. Kārklu krūmi, gara zāle, ahā! - te ir pēdas zālē, vēl te, uz priekšu un... apmēram 30 m no šāviena vietas guļ bullis. Beigts un galīgi pagalam!
Nlgrums nu ir kā ar roku atņemts, lecu klāt pētīt - pirmais un galvenais - kādi ragi?! Žuburi - trīs uz trīs. Pieticīgi, skolā tas varētu būt kāds trijnieks ar mīnusu. Meklēju trāpījuma vietu, bet neatrodu - asiņu nav. Prātā tūlīt pazib jautājums: sak, vai tiešām pirmais šāvējs pirmajā mastā viņam trāpīja, bet alnis "nolika karoti", tikai ieraugot mani, šo zaļoksni - iesācēju, kā laternas stabu uz meža stigas stāvam? Bridi vēlāk noskaidroju, ka trāpījums tomēr ir mans, labajos sānos gandrīz desmitniekā. Nu gan skrienu atpakaļ uz stigas un māju tuvākajiem vīriem, lai dodas šurp. Manuprāt, bezgala lēni viri lasās pie upura, it kā speciāli negribot saprast, ka man gribas izkratīt sirdi, ātrāk un pamatīgāk izstāstīt katram atsevišķi' kā tas bija "natūrā". Un tomēr - bezgala patīkami! - mazpamazām sāk skanēt apsveikumi, vienlaikus arī izbrīns par zaļknābja veiksmi, un, protams, arī par fantastisko apstākļu sakritību ar medību vadītāja aprēķiniem. Starp citu, vēl šodien apbrīnoju šādus meža un dzīvnieku pazinējus. Berkolds pēc pirmā "pūdeļa" momentāni aprēķināja, ka alnis ies tieši tajā virzienā, uz purviņu, un precīzi "nolika" vietu, kur katram trieciengrupas vīram jāstāv. Bet tas taču bija 2 km attālumā, kā man rādījās, šajā viendabīgajā mežā!
Taču tobrīd manā galvā rosās ari citas, vēl spārnotākas domas. Še tev! Pirmā medību diena manā mūžā, un tāda veiksme! Tas ir jāatzīmē! To darām kāda paziņas mājā. Trofeju ragus augstsirdīgi dāvinu sirdij tuvam cilvēkam - Valdim Kazākam. Šai stundā matemātika ir vienkārša - ja katrā izbraucienā man "kritīs" ragi, tad jāsāk jau savlaicīgi no "bālākajiem" atbrīvoties...
Kas ir, tas ir, aknas tiek godam apslacītas. Otrā rītā pamostos paša mājās, skats normāls: aļņa galva pagalmā, gaļas porcija vannas istabā bļodā, guļamistabas kaktā pieslieta bise... Stop! Manējā taču bija īsti jauna! Bet šī... Tavu kaunu, esmu pārvedis mājās svešu, pie tam vecu ieroci! Bet kur manējā?!
Pēc vairāku dienu rūpīgas meklēšanas, kuras virsraksts ir: "tikai starp mums, večiem", tiek noskaidrots: beidzoties buļļa aknu mielastam un savācot savas mantiņas, priekšnama tumsā esmu paņēmis šo veco, tās pašas sistēmas bisi, bet manējo pievācis kaimiņš, arī jauns čalis. Taču tā - tikai pusbēda... Kaimiņam, izrādās, īsākais ceļš uz mājām - laivā pāri ezeram. Nepiebraucot krastam, laiva apgāžas, kaimiņš, "kunga dūšā" būdams, glābjas, kā var, un knapi tiek krastā. Rīta gaismiņā šis cilpo pie ezera, un skats ir šāds: dažus desmitus metru no krasta ūdenī peld mugursoma, kuru, metoties peldus, viņš rokā dabū. Izrādās, mugursomā ir gaļas porcija un buļļa plaušas, kuras arī noturējušas somu virs ūdens... Taču mana jaunā, mana pirmā bise, kura pirmajā reizē nepievīla, vēl šodien dus Augulienas ezera dibenā!
Ko darīt? Tikai vienu! Nedod Dievs, ja sievas to saodis! Tā nu braucam uz Gulbeni un pārrakstām kaimiņa veco "pagali" manā mednieka biļetē. Ta, lūk, iet, kad parskatas! Bet citādi - visnotaļ cienījamas manas pirmās medības...
***
1965. gada medību sezonā uz aļņiem jau eju kopā ar Krāslavas medniekiem. Tolaik tās puses mežo" aļņu skaits bija visai pieticīgs, atšķirībā no septiņdesmito gadu beigārrt un astoņdesmito sākuma, kad katrā pāris hektāru lielā krūmu pudurī vai meža nogabalā bija reāla iespēja sastapt kādu platradzi.
Tā nu esmu kārtējās aļņu medībās Bērziņu padomju saimniecībā, kurā tie bagātākie masti robežojas ar Baltkrieviju. Dabā gan šī robeža nemaz nav atzīmēta, un, protams, neviens to arī neapsargā. Stāvu uz numura kā pēdējais mednieks līnijā un pēkšņi redzu - pa kreisi no manis iznāk aļņu bullis!
Slēdziens zibenīgs - baisie ragi, uz galvas šim, zemnieku valodā izsakoties, vesels kultivators!
Attālums līdz kultivatora īpašniekam gan pārsniedz instrukcijās noteikto, taču, tā kā kaimiņa jeb tuvākstāvoša mednieka; kurs būtu labākā pozīcijā, blakus nav un arī mežs ir itin skrajš, izšķiros piar šāvienu. Raidu divus "brennekus" pēc kārtas tur, kur, manuprāt, tobrīd atrodas "desmitnieks".
Bullis raujas uz priekšu un pazūd koku aizsegā. Dzinēju flangā - klusums. Dodos uz notikuma vietu - asiņu nav, bet pēdas mitrajā augsnē labi saskatāmas. Eju pa tām, pēc pāris simtiem metru redzu - stāv mans bullis, labi redzams, šāviena attālumā...
Atkal duplets, atkal bullis pazūd lapotnē! Tā tas turpinās vēl veselas četras reizes, kuru laikā saprotu - bullis nāvīgi ievainots, kolēģu tuvumā nav, tātad jāturpina tikai man. Beidzot! Beidzot meža masīvs beidzas, tuvumā vīd lauku ceļš, bet tā malā kārklu krūmos guļ mans "mērķis" visā savā godībā. Pie tam šī milzu masa vainagota ar 6x6 "lāpstu"...
Kad pirmā sajūsma par dižo guvumu noplakusi, metu skatienu apkārt un - sasodīts! - pa kreisi, metrus divsimts tālāk ieraugu tipisku Baltkrievijas sādžu. Tā nepārprotami ir Baltkrievija, jo sādžā māja slejas pie mājas, ēkas ir ar augstu iebūvētiem logiem, bet vispārliecinošākais pierādījums - logu apmales krāsotas zilā krāsā. Ak, kungs, ja reiz esmu Baltkrievijā ar visu savu trofeju, tad, krāslavietis būdams, lieliski zinu, ka šai republikā aļņus medī tikai speciālas komandas, lai izpildītu valsts gaļas sagādes plānu, bet medniekiem amatieriem šis prieks ir liegts. Ko nu?! Nē, šādu trofeju baltkrieviem nevaru ziedot! Ņemu atpēdu un pēc pailga pārgājiena Latvijas virzienā pūšu stobrā.
Sanākam visi kopā. Spriedums viens - trofeja jāpaņem, bet arī konspirācija jāievēro, jo sādžā var gadīties milicijas darbinieks vai kāds cits ar uzplečiem, un tad mēs, latgalieši, diezin vai varēsim pierādīt, ka bullis ir mūsu īpašums. Tādēļ daži vīri dodas atpakaļ pie mašīnām, kuras jāpiebrauc maksimāli tuvu dīrāšanas vietai, bet pārējie - "pārkāpj robežu", lai pilnīgi slepeni ķertos pie trofejas apstrādes. Sādžā klusums, mēs strādājam, gaļas gabali jau gandrīz gatavi slīgt mugursomās, kad pēkšņi pamanām - pāri klajumam no sādžas mūsu virzienā kājo kāds pāris ar spaiņiem rokās. Noplokam kārklu krūmos un ar pieredzējušu aci izvērtējam - tie ir parasti sēņotāji, nevis milicijas vai čekas sūtīti pārģērbti represīvi darboņi. Labi, ka tā, taču, ja šie iedzimtie ieraudzīs "asinsvietu", tad trauksme sādžā būs neizbēgama un sķaļa. Diskutēt nav laika, grūžu rokas kārklu krūmā, aiz kura esmu noslēpies, sapurinu to un rūcu nelabā balsī, tēlojot, ka te nu tiešām ir viens baiss zvērs, kurš pārītim, nudien, neiesaka tuvoties. Rezultāts ir negaidīti labs - baltkrievu sēņotāji draudzīgi un steidzīgi pagriežas uz sādžas pusi, bet mēs tikpat steidzīgi sakravājam savas mantiņas, vicojam uz mūsu mašīnu stāvvietu, bagāžnieki pilni, un "gali ūdenī"...
Studenta sapnis - lai ari tukša, liet tomēr pie pleca...
Kokina laikas dzen nevainojami...
Visi pieci Litenes mežmalā. Katrs ar savu trofeju.
Arsenijs
Vai šo kramenīcu var rādīt liepājniekiem?
Tādā ekipējumā gājām uz zaķiem 70. gados.
Rīta apspriede pirms "zaķu dienas'
Mirklis no rīta bridiena Baltkrievijas ūdeņos. No kreisās: Ādolfs Ločmelis, Ivans Tiliomirovs Jānis Maļinovskis, Mihails Šestakovs, Francis Siņajs un Vladislavs Gribulis.
***
Cienījamo lasītāj! Še nu tev varētu sākt likties, ka šis Latgales vīrs ir lielībnieks, jo gan pirmajā, gan otrajā medību epizodē attēlojis sevi kā centrālo figūru! Patiesībā mans veiksminieka gods nav pārāk liels, jo šos divus atmiņā iegravētos notikumus šķir četri gadi, kam pa vidu bijusi ļoti piesātināta mednieka ikdiena - gan pašizglītošanās ziņā, gan biotehnisko pasākumu veikšanā, gan malu mednieku tvarstīšanā, gan, protams, bijuši arī superpūdeļi aļņu medībās.
Tā kādā saulainā rudens medību dienā uz pilnīgi klajas meža pļavas no apmēram 30 soļu attāluma raidīju divas lodes pa riksi skrejošu aļņu bulli, bet viņš, kā saka, pat ausi nepakustināja. Turpmākā meklēšana vai sekošana pēc visiem kanoniem rādīja vienu - svins no maniem stobriem sūtīts "pēc piena". Bet ko vēl visspilgtāk, ja neņem vērā gūtās trofejas, atceras mednieki? Taču ne jau "pūdeļus", nē! Drīzāk atmiņā paliek tie gadījumi, kuri sarindojami zem daudzsološā virsraksta: "Tici vai netici!" Un turpmāk aprakstītais arī ir viens no tiem...
Kārtējās medības mana kolhoza teritorijā. Neliels masts, tādēļ vadītājs norīko mūs, trīs vīrus, aiziet atsevišķi no mednieku galvenās līnijas un papildus nosegt kādu "kutelīgu" pāreju. Palaižu abus pārējos pa priekšu, un tādā strīpā ari izejam meža pļaviņā, kur sastingstam kā stabi, jo tepat, taisni priekšā, apmēram 25 soļu attālumā, pie kārklu krūma stāv aļņu bullis. Pie tam šim tāda pati poza kā mums - arī viņš pārsteigts bolās uz pļavmalā negaidīti parādījušos trijotni. Bet trijotnei tikām tukšas bises plecos. Mans stāvoklis ir vissarežģītākais - plecā piecreizīgs pusautomāts, ko tagad pielādēt nozīmē vienu - skaļi knaukšķināt aizslēgu un zaudēt izšķirošās sekundes. Tātad - lai rīkojas kolēģi... Tā arī notiek- lai arī netiek pārmīts ne vārds, viņu ieročos tiek klusām ieslidināts tas, ko vajag. Šāviens! Rezultāts kā ķinītl - bullis sabrūk uz vietas kā nopļauts! Bet kurš tad šāvis? Izrādās, ka abi, taču tik sinhroni, ka divu šāvienu skaņa saplūdusi vienā. Apskatām rezultātu: jā, trāpīts taisni pierē! Nu ko, viens no šiem vīriem bezmaz atkārtojis Minhauzena varoņdarbu, bet otrs tādā steigā, dabiski, kļūdījies. Labs ir - tā kā dzinēji vēl nav sākuši "strādāt", dodam norunāto veiksmes signālu, un... tālāk - visas izdarības kā pēc šablona.
Kautķermeņa, bet varbūt pareizāk būtu teikt - šaujķermeņa, sadalē parasti aizņemti šīs lietas speci, taču šoreiz jāizšķir arī trofeju lieta, kaut ragi nav nekādi dižie - "trīs uz „trīs". Kas var būt vienkāršāks - medniekiem ir atšķirīga kalib ra ieroči - vienam 16., otram 12. kalibrs, pie tam viens no minhauzeniem šāvis ar "turbīnu", bet otrs - ar "sputņiku". Kolektīva "eksperti" ir vienisprātis, - jāatrod lode vai tās paliekas galvaskausā vai kaula pamatnē. Vīri sāk pamatīgi šķirstīt bagātīgi apmatoto ragu pamatni pieres kaulā. Zili brīnumi! Pierē kādus pāris centimetrus viens no otra ir divi ložu lauzti caurumi!
Kādā sajūsmas šokā bija šāvēji, to uz papīra nevar attēlot, savukārt, video tolaik skaitījās "kapitālistu propagandas ierocis", bet ticiet man, - būtu vērts skatīt iemūžinātus videolentē šos pārsteiguma un patiesa prieka pilnos mirkļus... Beigās, protams, jāizšķir, kam pienākas trofeja.
Nu ko, ņemam talkā veco paņēmienu: vienai "spičkai" nolauzta galviņa, otra - vesela, un tā ragi vēl šobaltdien ir Viktora istabā. Nudien, tajās medībās visi bijām skaidrā, tātad
izpušķot man nav bijis nekāda iemesla...
Kā jau teicu, Krāslavas rajona Konstantinovas meži astoņdesmitajos gados bija vieni no "centrālajiem" aļņu apdzīvotības ziņā, tādēļ medību dienas, kurās tika plānots vienlaikus nodot valstij 2–3 aļņus un vēl pašiem tikt pie aknām, gandrīz katrreiz noslēdzās šajos dižo egļu audžu kvartālos. Savukārt par "pašu centrālāko mastu" šais vietās tika uzskatīts nogabals pie kāda mūsu drauga mājas Konstantinovas pusē. Un tā - kādudien šai mastā viss kā parasti - dzinēji bez maldīšanās dara savu, dzinējsuņi (laikas) arī šodien ir strādāt griboši, tādēļ Vladislavam Gribulim ir kārtējā veiksme - aļņu bullis pie kājām. (Te nu jāteic arī pāris vārdu par šo kungu, kaut droši vien nepratīšu attēlot, ko viņš īsti nozīmē Krāslavas rajona medību saimniecībai un katram tāspuses medniekam. Bet koncentrēti varētu tā: Latvijai Raimonds Pauls ir Maestro mūzikā, Krāslavai Vladislavs Gribulis arī ir Maestro - tikai medībās).
Tātad pirmais alnis ir, bet šā masta īpašā īpatnība ir tā, ka pat tad, ja zvēri iziet caur mednieku līniju, ezera krasts nedod viņiem izvēles brīvību iet pa kreisi vai pa labi, ir tikai viena fiksēta pāreja uz Bogdanu mežu. Mednieku stratēģiskais plāns še ir vienkāršs, proti, pirmo dzenam "drauga mājas" mastu; ja veiksmes trāpījumos nav, tad uz ātro lecam "bobikos" un pēc brīža esam otrajā līnijā Bogdanu mežā.
Šis sīkais skaidrojums šai stāstā nepieciešams tāpēc, lai tu, lasītāj, saprastu, kādā steigā tuvāk stāvošie mednieki pulcējas pie šāviena vietas, lai "pa fikso" izšķirtos, vai nepieciešams lietot autotransportu nākamās pārejas nosegšanai vai ne. Tā arī šoreiz skats ikdienišķs: bullis guļ, kādi četri vīri mīņājas riņķī. Vladislavs steidzina uz mašīnām, jo mastā bijis vēl viens bullis, kurš aizgājis neaiztikts. Viens no medniekiem gan ieminas, ka "gar zemi dabūtais" tāds aizdomīgs, - rau, pat ausis kustina, bet cits, tāds karstasinīgāks vīrs, pieskrien pie gulošā makāna, iebāž pirkstu lodes plēstajā caurumā krūšu kurvī un nokliedzas: "Kādas te var būt domas par dzīvošanu! Nav jēgas taisīt troksni ar otro šāvienu!"
Tādi argumenti pārliecina visus, tādēļ lecam mašīnā un - prom uz otro pāreju, kurā, kā vēlāk izrādās, šoreiz - kapa klusums. Nekas, braucam atpakaļ pie "gulošā", bet tur ap pliku vietu jau sapulcējušies visi pārējie, un iet vaļā pārmetumi, līdzjūtības, bet vairāk par visu - joki un asprātības.
Vieta tiešām tukša - alnis mežā, pie tam vēlākās stundās pat ar suņu palīdzību šo "faķlru" tā ari neizdodas dabūt rokā. Ko nu? Neko - meža sardze tādus jokus nesaprot - licence jānoraksta.
***
Laikam jau stāstīju, ka mūsu pusē katras kolektīvās medības" sākas agrā rīta stundā un - obligāti ar medību vadītāja instruktāžu. Standarta gājieni: vīri nostatīti vienā rindā, un sākas, kā smejamies, pātari. Piemēram: šodien iespēja "atšaut" to un to, šaut tikai ar tādiem un tādiem lādiņiem, dzinēji šaut nedrīkst, šaut tikai pa skaidri saskatāmu mērķi; uz numuriem skaidri jāredz blakus stāvošais kolēģis, mednieku līnija nedrīkst mest straujus līkločus utt. Un tā katru ritu, pie tam obligāti "jāieborē" katrs sīkums katram klausītājam, kurš stāv ierindā. Bet ar visu to vīriem, palaistiem mežā, dažreiz iet kā pa celmiem, kuru, protams, šajos hektāros netrūkst...
Tā arī šoreiz. Aleksandram, kurš godīgi stāvējis uz numura, "uzdrāžas virsū" trīs aļņi. Atskan ierastais duplets un uzreiz pēc tā - arī kliedziens pilnā rīklē: "Šauj pa pēdējo!" Pie tam šis izmisuma baurojums tiek atkārtots vairākas reizes, jo bļāvējs taču redz, ka alnis, kuram šis mērķējis, aiziet līdzi bariņam, turklāt zvēru skrējiena virziens mats matā tēmēts uz vietu, kur jāstāv papildu numuriem. Šie vīri, saprotams, skaidri dzird histēriskos brēcienus un bliež virsū pēdējam alnim no tiem diviem, kuri laužas cauri ugunslīnijai.
Viss kārtībā - lieta darīta, uzdevums izpildīts - "pēdējais" aizsūtīts "uz mūžīgiem medību laukiem". Sapulcējamies. Kā parasti, visu pārspriežam, un saruna ir apmēram šāda:
- Tātad tev gāja pa šāvienam trīs aļņi, tu izšāvi pa pēdējo, un visi trīs aizjoza bez skrambas.
- Nu ja!
- Bet tev nesās garām divi aļņi, un tu paņēmi uz grauda otro - pēdējo.
- Jā, tā bija!
limm, rēķini nesaskan, un eksperti dodas pa pēdām. Ārprāts - tepat guļ bez dzīvības arī otrs zvērs, kuru pirmais šāvējs nokrustījis par pēdējo! Joki mazi, jo licence mums tikai viena. Mežsargs stāv kā klints, un viņa lēmums ir strikts: dabūjiet otru licenci, tad vienu alni varēs nodot gaļas kombinātā valstij, otrs tiks pašiem. Pēc ilgām drūmām debatēm pieņemam lēmumu, ka mūsu vadībai jābrauc pie kaimiņu kolektīva, kurš ir bagāts ar "papīriem", un jāizlūdzas licence, citādi mēsli neizbēgami - kļūsim par "brakonjeriem".
Vienojamies par turpmāko rīcību: kamēr meklē kaimiņus, vienu alni varam sadalīt, bet otru neaiztiekam, jo, kas to zina, kā būs ar "papīriem".
Tajos laikos mums nebija lepnu medību māju, kur ar šiku veikt gaļas pirmapstrādi, nebija nedz mednieku virtuves, nedz somu pirts, un vispār, viss tika veikts zem klajas debess, un lielākoties pēc medībām bez jebkādas "aknu balles" vakaros izklīdām pa mājām, pie mīļajām sieviņām.
Taču šoreiz mums nav, kur skriet, pareizāk sakot - nedrīkstam to darīt, jo obligāti jāsagaida sūtņi ar dokumentiem. Kuram ugunskuru, liekam katlu uz uguns, bet turpmākais ir Ivana ziņā. Te jāpaskaidro, ka Ivans Tihomirovs bija rajona priekšnieks, bet vienlaikus arī labs, kaislīgs mednieks, mūsu kolektīva biedrs. Un vēl - pāri visam - nepārspējams pavārmākslinieks: viņa mašīnā, braucot uz medībām, vienmēr bija katli, bļodiņas, krējuma, etiķa, gurķīšu, garšvielu burciņas, bet, par nožēlu, reti kad mums, meža večiem, pietika laika un pacietības ļaut izpausties šim Ivana talantam.
Taču šodien nu gan ir tā reize, kad Ivans bez steigas var izrīkot, kurus gaļas gabaliņus likt katlā,kurā minūtē virumam kādu garšvielu piešpricēt... Un beidzot arī mēs varam nesteidzīgi izbaudīt un apjūsmot šo meža restorāna produktu.
Tiešām, tā ir ne ar ko nesalīdzināma sajūta, kad tu lēnām, ar baudu tukšo tādu vienkāršu alumīnija bļodiņu, kurā apjaut sakopotu ugunskura spelts un dūmu garšu, meža spirgtumu, dabas pirmatnējās smaržas un, protams, arī vīru darba augļus.
Jā, kopējo drūmo noskaņojumu šādas pusdienas stipri kliedē, un viss beidzas kā gaišās pasakās: "papīri" sadabūti, bet vīri šķiras ar vienu domu: ja rīkojies ar stobrierg dzīvnieku pasaulē, tad emocijām un klaigāšanai nav vietas! Tikai vēsu prātu!