Krāslavas puses iedzimtie šo plēsoņu sauc par "Andrīvu". Praktiski tas notiek tā: satiekas divi sābri no rīta, un viens ziņo, ka "Šūnakt Anclrivs tiūgrīze vušku", pie tam viss tiek pasniegts ļoti piparotā, krievvalodīgā mērcē... Ak Tu, vaina valnš.
Tomēr pirmo reizi ar Andrīvu aci pret aci sastapos tajos pašos manos jauno dienu mežos - Litenē...
***
Kārtējās aļņu medības Litenes meža masīvā. Pirmais masts. Pēc izlozes man iekrīt stāvēt uz numura. Dzinējus knapi var sākt sadzirdēt, kad mans skatiens, kontrolējot meža stigu pa kreisi, atmetas pret kādu nenosakāmu kustību. "Stop! Uz stigas malas stāv kaza!" tāds ir mans pirmā brīža slēdziens. "Bet nē, tas taču ir vilks!" Attālums apmēram 70 soļi. Vilks stāv un, cik noprotams, uzmanību koncentrējis sava gājiena virzienā - taisni pāri ļoti tīrai kvartāla stigai. Es, savukārt, tik daudz jau zinu - vilks jāšauj katrā situācijā! Stobros ir lodes, bet tas nekas - renkuļi šoreiz būtu par švakiem šim attālumam, tāpēc sviežu plinti pie pleca... bācl Vilks acumirklī met atmugurisku kūleni aiz krūma, un otro lādiņu man vairs vienkārši nav kam raidīt. Burtiski apstulbis stāvu un nesaprotu, ko tālāk darīt. Pēc brīža attapies, gan skrienu pie "zvēra vietas", bet te viss jau tukšs un kluss. Paeju uz priekšu, pa kreisi, pa labi - nekā.
Tostarp dzinēju pusē atskan skaļi kliedzieni, kas drīzāk gan atgādina gaviles. Vēlāk izrādās, ka tā arī ir, jo šie, izdzirduši vienu vienīgu šāvienu, sapratuši, ka tas bijis sekmīgs, jo pretējā gadījumā taču sekotu vēl kāds šāviens. Vīri sasaucoties tuvojas man, bet es tik stāvu un plātu rokas. Sanāk visi, es atkal un atkal stāstu par saviem gājieniem, bet vīri pikti māca: "Jā, šaut vajadzēja, bet uzreiz vajadzēja ari kliegt nelabā balsī - vilks mastā!" (Ko tas būtu mainījis, atklāti sakot, vēl šodien nezinu). Brīdi vēlāk medību vadītāja lēmums ir tāds, ka atkārtoti jādzen šis pats masts, jo pirmajos mana vilka kustības metros pēc šāviena ir atrasti asiņu pilieni. Tātad pelēcis ir ievainots un, iespējams, tālu nav varējis aiziet. Labs ir, izdzenam šo mastu otrreiz, ar sevišķi skaļu baurošanu. Tukšs... Kā šodien redzu vīru drūmos ģīmjus un noskaņojumu - esam taču aļņu kvartālos, bet visas pazīmes liecina par "smagu fušieri" - ir šauts, masts divreiz izbļaustīts, bet viss par velti. Kur lai tagad meklējam aļņus?
Drūmi sēžam uz baļķiem lielā kvartāla stigu krustojumā, līdz no sastinguma mūs izrauj mans tālaika elks, medību vadītājs, kurš burtiski pavēl, lai ņemam blakus kvartālu, kas ikreiz sevi apliecinājis. Vīri pusčukstus gan protestē, jo tepat vien jau klaigājām, trokšņojām, bet, kad jau, tad jau...
Es šoreiz raujos dzinējos, jo esmu satriekts morāli, pirmkārt, tādēļ, ka vilks aizgāja, bet, otrkārt, tādēļ, ka gandrīz pāris stundas tiku kolektīvi mācīts, kā "pareizi" rīkoties šajā nestandarta situācijā. Tomēr vīri - visi kā viens - man pavēl stāvēt atkal, jo šī diena, lūk, esot tā, kad uz mani "ies". Kas jādara, tas jādara - stāvu purva meldros, bet man priekšā retas lielas egles. Pameža nav. Un šai brīdī "filma sāk atkārtoties"... proti, dzinējus tikko sāku saklausīt, kad redzu, ka starp retajām eglēm iešķērsu pret mani lēni rikšo vilks...
"Ak tu, maita, tomēr tiekamies!" Bet stobros atkal lodes jo gaidām tak aļņus! Vilks tikām apstājas un sāk ostīt gaisu - 'sak', tuvumā sāk smakot pēc ienaidnieka! Kas bijis, bijis, kavēties vairs nevaru, tādēļ ļoti pārliecināti spiežu pirmo gaili. Jā, atkal palēciens, atkal kūleņi, vilks iet kā vāvere ritenī, es nospiežu otro gaili, un šis beidzot sastingst kā "Ķenča jērs". Nu gan momentā bauroju: "Nošāvu vilkūū!" Apmierināts, ka šoreiz instrukciju esmu izpildījis pa visiem paragrāfiem un vairs mācīts netikšu. Beidzis šo procedūru, pierimstu un ieklausos - pēc šitāda ļembasta klusums manu kaimiņu "dārziņos" šķiet absolūts. Te pēkšņi redzu, ka mans kaimiņš pa labi paceļ bisi un bliež. Es, kā jau vinnētājs (guvums taču ir), skaļi kliedzu: "Ko tu šauj?" Šis man pretī: "Vilkus!" Te uzreiz arī pa kreisi sākas šāvieni cits pēc cita. Ak, kungs, - vēl vairākas minūtes man visapkārt iet gluži kā karā - šauj pa labi un pa kreisi. Galīgi apstulbis, tomēr pamanos apskatīt savu trofeju - tā ir vilcene, kura, liekas, vēl nav paspējusi būt māte. Bet varbūt kļūdos, jo nav man tādu zināšanu, tobrīd vēl neprotu noteikt vilka vecumu pēc zobiem. Velku savu guvumu uz līnijas, metu skatus apkārt - tavu vellu! - kā gulbenieši saka. Jā, ir ko redzēt - pa labi no mainis vīrs velk kaut ko pa zāli, pa kreisi - arī velk, nudien, kaut kāds ārprāts! Tad nu beidzot esam visi kopā, ar pieciem vilkiem pie mūsu kājām... Konstatējam, ka: tieši šis vilku bars bijis tas, kurš jau vairākas nedēļas kā restorānu apmeklējis Litenes sovhoza cūku fermas vasaras aplokus. Turienes mednieki pāris naktis bija sēdējuši, bet noticis tā, kā jau dzīvē tas nereti notiek: kad gaidi, tad zini - nebūs. Mūsējie, Beļavas vīri, protams, apmierināti, pat lielīgi, toties mani joprojām urda ģenerāljautājums: "Bet kā tad mans šārīta pirmais, kāpēc gāja atsevišķi no bara?" Visi liekam prātus kopā un nospriežam, ka pēc bagātīgās maltītes cūku fermas restorānā viss plēsoņu bars dziļā miegā gulējis eglājā, bet tas, kurš mani tracināja uz stigas no rīta, laikam bijis atpalicis no bara, un, kā jau pieēdies kavētājs, mierīgi meklējis savu ciltsbrāļu pēdas (aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka šo "aizmāršu" atrada pēc nedēļas - beigtu ar lodes cauršautu vēderu tuvējās sādžas nomalē).
Starp citu, šā bagātā masta dzinēji prata stāstīt - viņi jau pusceļā apjautuši, ka nedzen vis aļņus, bet gan pelēčus, tādēļ stobrus taisījuši pilnus, bet "kā nekrīt, tā nekrīt"...
Pārbraucu mājās ar savu trofeju. Ir vēla nakts, un dzīvokļa logi Stāmerienā tumši. Tomēr degu nepacietībā parādīt manis nošauto vilku sieviņai. Loģiski spriežu, ka viņa plika taču neskries pagalmā, tāpēc stiepju vilka līķi tuvāk durvīm, pavisam piemirsis, ka turpat gaitenī ir guļasvieta manai sešus mēnešus vecajai Latvijas dzinēja kucītei Jutai. Aizmāršības sekas ir itin satraucošas. Tikko pavērās durvju sprauga, Juta zibenīgi izmetās pagalmā, un tikai otrā dienā ap brokastlaiku izdevās šo noķert kaimiņu pagalmā. Lūk, ko nozīmē vilka smaka... Un vēl - nākamajā dienā, dīrājot vilku (tikai āda ir pierādījums prēmijas saņemšanai), konstatējām, ka šim "nakts medniekam" kuņģis burtiski līdz malām piestampāts - cūkgaļa ar visiem kauliem un sariem.
Paliec sveika, Gulbene! Es atkal dodos pie vilkiem, bet šoreiz jau manā Krāslavā!
Kādā jaukā pavasara dienā atbrauc pie manis Jānis Briļs. (Jā, tā atkal ir personība. Man laimējies: es tāds pelēks zvirbulēns, bet pa kreisi un pa labi lieli zirgi, kas kaisa barību manā ceļā... Un, ja tu, zvirbulis, labi šiverējies, tad šajā pozīcijā var izdzīvot...)
Jāņa emocijas ir racionālas, gluži kā viņš pats. Kas un kā - te daudz vārdu nav jātērē, un īsumā situācija ir šāda - Jānim radušās pamatotas aizdomas, ka viņa Andrupenes mežos atrodas vilku midzenis. Mednieku lēmums ir strikts: jau rīt no rīta izmeklēsim aizdomīgos meža kvartālus.
Runāts - darīts. Nākamajā dienā izstaigājam valsts meža ' stigas, kas ir tīras un smilšainas un uz kurām vilku pēdas burtiski mudžēt mudž, tādēļ netiekam gudri, kur vilki aizgājuši un no kurienes atnākuši. Abi ar Jāni esam LLA beiguši, tādēļ sākam prātot zinātniski, proti, kāpsim augšā meža ugunsdzēsēju tornī (kurš ir vareni ļodzīgs) un pētīsim situāciju no augšas, jo abi esam salasījušies grāmatās, ka vilka midzenim jābūt ūdens tuvumā. Uzkāpjam, vērojam - jā, tepat netālu spīd neliels ezeriņš, kas it kā apstiprina mūsu aizdomas. Kāpjam lejā un klīstam tālāk, līdz uzduramies mežstrādniekiem, kuri ar cirvjiem veic meža sanitāros darbus. Tā un šitā, mēs stāstām. Nē, šie savukārt krata galvas, te vilki nevarot mitināties, jo viņu izstrādes kvartālā, kas sakrīt ar mūsu aizdomu objektu, visas pēdējās dienas grozoties aļņu govs ar teļu. Vilku midzeņa tuvumā tā taču nenotiktu. Nu ko, atkal minējumiem strīpa pāri! Laikam nav lemts...
Paiet vēl dažas dienas, bet Jānim joprojām prāts nemierīgs par "vilku tēmu" tuvējā mežā. Atkal bise pār plecu un atkal izlūkgājiens. Un atkal atrodamas svaigas pēdas tai pašā kvartālā, kur esam jau bijuši. Pēkšņi Jāņa "kadrā iekrīt" gulošs vilks uzkalniņā starp eglēm. Jānis ir attapīgs - zābakus, kuri taisa lieku troksni, nost, un vienās zeķēs lavās klāt guļavam. Lūk, jau šāviena attālumā, lūk, arī šāviens, un vilku tēviņš paliek uz vietas... Tuvojoties nošautajam, Jānis pamana, ka eglīšu biezoknī pazūd vairāki mazie vilcēni. Protams, arī tie jādabū rokā, bet vienam to paveikt nav iespējams, tādēļ Jānis dodas pie tuvākā telefona. Sākas palīgu saukšana, bet iet kā jau darbdienā - visi vietējie izklīduši kur nu kurais. Pēdējās cerības - uz Krāslavas mednieku biedrību, kura gan atrodas 48 km tālu. Trauksme tomēr tiek saprasta, un pēc dažām stundām visi krāslavieši, kuri bijuši sazvanāmi, ir klāt.
Pēc kāda laika, veiksmīgi darbojoties, midzenis tiek atrasts, un top skaidrs, ka dienā, kad mēs ar Jāni to meklējām, izrādās, esam krustām šķērsām izstaigājuši tieši to kvartālu, kurā midzenis atradies, bet mums vienkārši nav palaimējies uzkāpt tam tieši virsū. Mūsu meklējumus pie tam sajaucis arī mežstrādnieku stāsts par aļņu māti ar teļu, neesam ņēmuši vērā pieredzējušu vīru gudrību: "Vilks midzeņa tuvumā jērus neaiztiek"...
Tātad midzenis tiek atrasts paplašinātā lapsu alā, tajā - četri vilcēni, kuri jau it ņipri prot slēpties biezoknī. Trīs tiek piešauti, ceturtais, kurš noķerts dzīvs, aizceļo uz Krāslavu, kur to savā ģimenes dārziņā šķūnītī izlēmis turēt Uldis Birznieks. Tomēr vecum vecā patiesība par vilku, kurš vienmēr uz mežu skatās, arī šai gadījumā ir īsti vietā. Proti, rudens pusē, kad vilcēns jau paaudzies krietnas laikas lielumā, šim uznākusi indeve laiku pa laikam izlauzties no pussapuvušā būceņa šaurības. Turklāt pelēcis, puspiejaucēts būdams, ikreiz, brīvībā ticis, jozis nevis uz mežu, bet gan uz tuvējo pārtikas bodīti, kur pie ieejas tad ari ņipri uzmanījis tantiņas, kas ar iepirkumiem nākušas ārā no veikala. Pie tam vilka ģīmis no reizes uz reizi aizvien nepārprotamāk liecinājis, ka teju teju ar pilno pārtikas tašu pa ostīšanu šim būs par maz. Loģiski, ka pēc kārtējās šādas tūres tika sasaukts skaļš vietējo sievu mītiņš, kura rezultātā tuvējais milicis uzņēmās soģa lomu un mūsu audrupenieti "apklusināja no Makarova"... Tā, lūk.
***
Mana medību taciņa ar vilku ceļiem pēdējo reizi krustojusies astoņdesmito gadu vidū Svariņu pagasta mežos.
Agrs rudens. Meža cūku medības pa "melno pēdu". Kārtējais masts tiek ņemts "uz dullo", tas ir, cūku pēdas ir, bet biezie brikšņi un aizaugušie celiņi neļauj kaut cik konkretizēt zvēru atrašanās vietu. Numuri izvietojas pa gandrīz aizaugušu zirgu celiņu, pie tam ļoti līkumotu. Jau dzīšanas pirmajās minūtēs sākas gan šaudīšana mastā, gan mežonīga baurošana: "Vilki, vilki!" Žigli pārlādēju smalkākus renkuļus un bisi turu burtiski pie pleca - nu jau esmu pieredzējis un saprotu: ja vilks lēcienā ies pāri šim šaurajam celiņam^ tad labi ja vienreiz varēšu pagūt nospiest sprūdu... Man pretī slejas pilnīgi necaurredzama eglīšu siena, no kurienes tad arī sadzirdu čaboņu - tas noteikti nav zaķēns, bet kaut kas krietni smagāks, kazi, varbūt cūkas? Redzēt nevar ne vella - te uzreiz mans kaimiņš pa labi, Konstantīns Ragozins, laiž vaļā dupletu. Pagriežos pa kreisi, lai kontrolētu šo sektoru, un tai pašā mirklī ieraugu, ka uz celiņa apmēram 50 soļu attālumā parādās vilks. Momentāni šauju, pelēcim aste uzcērtas stāvus kā svece, un šis pazūd krūmos. Skrienu klāt, bet tur - tukšs un kluss. Asinis pēdās arī nav, tātad pūdelis!?
Konstantīns gan ir vilku nošāvis. Otrs pelēcis Vilhelma Žaunas kontā. Starp citu, Vilhelms stāvējis pie mūsu mašīnām, un pelēcis uzskrējis šim burtiski virsū. Hmm, tieši tajā virzienā taču aizjoza arī manis "sveicinātais"...
***
Jau stāstīju par Bogdānu meža masīvu, kas atrodas, ja rēķina putna lidojumā, pāris kilometru attālumā no Dagdas. Šajos kvartālos vienmēr atrodama visai raiba buķete - aļņi, cūkas, vilki un, protams, stirnas. 1988. gada pavasarī paklīst ziņas, ka šajā mežā mitinoties vilku pāris, tātad ģimene, un tieši tāpēc mūsu trijotne - Valdis Kokins, Viktors Kacars un es - nolemj 1. maijā, kurš kalendārā arī tolaik ir sarkans, tātad brīvs no darbiem, nopietni taisīt šā meža revīziju. Plāns ir loģisks: no rīta atstājam mūsu "Ņivu" meža vienā galā un sākam "ķemmēšanu". Ejam šķērsām masīvam apmēram 80-100 metru attālumā cits no cita līdz lauka malai, tur satiekamies, apmaināmies ar noietajā distancē iegūto informāciju, izvietojamies atpakaļgājienam un tādā garā, bez liekas steigas, caurskatām visu masīvu. Mūsu galvenais mērķis - atrast midzeni, jo spriežam, ka kucēniem jābūt jau dzimušiem, bet vēl pietiekami kusliem, lai tie no mums spētu aizmukt.
Pēc pāris stundu ilga cītīga darba kādā uzkalniņā, kas atrodas burtiski pašā meža vidū, atrodam visu, ko vajag, lai mednieka sirds sāktu strauji pukstēt...
Uzkalniņā pirms dažiem gadiem, var saprast, dzīvojuši āpši, katrā ziņā te ir vairākas alas, no kurām viena - svaigi no jauna izrakta. Nē, ļoti svaigi izrakta, jo augsne tai visriņķī vēl pavisam mitra, nemana ne mazākās apžuvuma pazīmes. Bet uz šīs svaigās augsnes, kā uz delnas, - neskaitāmas liela vilka pēdas! Alā jābūt kucēniem! Divi no mums paliek dežurēt alas tuvumā, bet trešais jož uz mašīnu pēc lāpstas. Aizjož. Atjož. Sākam rakt. Āpša alas labirinti ir sarežģīti un dziļi pazemē, tādēļ darbi ilgst vismaz pāris stundu. Taču kucēnu alā nav, sviedri velti lieti.
Slaukot sviedrus, sēžam, atpūšamies un prātojam: kur kļūda? Viens skaidrs nepārprotami - vilcene midzeni gatavojusi, bet, vai tas bijis domāts kā pirmais un galvenais vai gatavota tikai rezerves "bērnu istaba", nav skaidrs. Pareizāk sakot, ir gan skaidrs, ka vilcēnus neesam atraduši. Un vēl tikpat skaidrs ir arī tas, ka mūsu šīsdienas izdarības, protams, galīgi aizbaidījušas vilkus no šiem kvartāliem. Jūs teiksit - čiks!? Varbūt. Bet vienalga - mūsu, mednieku, pārdzīvojumi todien bija augstā līmenī! Ne katrreiz vilšanās nozīmē zaudējumu!