"Cangal, nepadodies auļiem!"
Astoņdesmito gadu sākumā sanāksmēs, semināros bieži tiekos ar kolēģiem, tas ir, saimniecību vadītājiem, no Kurzemes. Un, ja kolēģis ir mednieks, tad katrā ziņā apmaināmies arī ar svaigāko informāciju šai ziņā - sak, kā ir vienā Latvijas galā - "galējos rietumos", un kā otrā - "galējos austrumos".
Es, Latgales dēls, šajās reizēs lielākoties esmu apmierināts - manā pusē neiet sliktāk, bet katrreiz tomēr klāt ir arī tāda balta skaudība, kad kurzemnieki klāj vaļā briežu "baura" tēmu. Pie mums Latgalē, staltbriedis tolaik bija tikko ievests. Zināju, ka rēzeknieši tikko palaiduši brīvā vaļā pirmos briežu dārza iemītniekus, bet vismaz es brīvā dabā staltbriedi pagaidām redzējis nebiju...
1983. gadā kopā ar manu labāko draugu sovhoza direktoru Vladislavu Geibu nolemjam: pietiek dzīvot nezinīšos - šogad braucam uz Kurzemi uz briežu medībām. Abi ierodamies pie pirmā sekretāra Dmitrijeva un izklāstām mūsu sapni. Ko tur slēpt - izklāstījums noslēdzas ar lūgumu palīdzēt mums, diviem bāleliņiem, dabūt pie Rīgas kungiem licenci buļļa šaušanai. Vladim ir draugs mednieks Grobiņā, tāpēc sekretāram sakām, ka licenci gribētu saņemt Liepājas'rajona mežos. Sekretārs, pats mednieks būdams, mūs saprot, tūlīt ņem klausuli un uzgriež "biedram Vcrro".
Tas pretī: "Kāda runa, lūdzu, licence saņemama Rīgā, Centrālbiedrībā, kaut rīt!"
Mums to vien vajag - pēc pāris dienām sapakojam nepieciešamās mantiņas "Ņivā" iekšā un laižam uz Grobiņu, pa ceļam vien piestājot Rīgā un paņemot licenci.
Licence, izrādās, adresēta Nīcas mežsaimniecībai, tāpēc agrā pēcpusdienā mūsu "Ņiva" ieripo mežsarga Oļģerta Kalnenieka mājas pagalmā. Saimnieks ar saimnieci dārzā lasa kartupeļus. Sasveicināšanās ir ļoti sirsnīga, nudien, šamējie ne ar ko neatšķiras no Latgales ļaudīm!
Turpinājums gan vairs nav tik rožains - mežsargs teic, ka viņa meža hektāros briežu neesot pārpilnībā, pie tam šobrīd vēl tikai "kāzu laika" pats sākums, bet viņš, vienalga, mēģināšot mums palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas.
Kalnenieka kungs laipni aicina mājā, mēs atkal kategoriski pastāvam uz to, ka dzīvosim savā teltī, kuru tūlīt arī demonstratīvi slienām augšā mājas tuvumā, mežmalā. "Nu tad jau šovakar jāiet izlūkos mežā", teic mežsargs, jo mums licences realizēšanai dotas tikai trīs dienas: sestdiena, svētdiena un - tas sliktākajā gadījumā - vēl pieķerama klāt pirmdiena. Otrdien no rīta man un Vladim obligāti "ar nopietniem ģīmjiem" jau jāsēž katram savā kabinetā... Mežsargs šos termiņus komentē kā nenopietnus, jo parasti vīri šādās reizēs svīstot un stresojot vismaz nedēļu...
Pievakarē, izejot uz medību takas, uzmanīgi uzklausām mežsargu, kurš mēģina attēlot, kā izklausīsies briežu buļļa "bauris", bet pēcāk ar izpratni uzņemam noteikumu, ka, ja atskan šāviens, - licence ar to pašu ir norakstāma. Otrs likums - nedrīkst lietot ieroča gaismas lukturi.
Pirmais "uz gaidi" palieku es, uz atvadām mežsargs vēl precīzi norāda vietu, kur man jābūt, tumsai iestājoties, tas ir, brīdī, kad viņi abi ar - manu draugu nāks atpakaļ uz mājām. Pie sevis spriežu, ka šis kungs tiešām precīzi pārdomājis visus gadījumus, kuri salikti plauktiņā, "ja nu pēkšņi"...
Stāvu. Vakarā kluss, bez vēja. Apmēram pēc stundas it kā zibens būtu iespēris manās smadzenēs! Klau, manā medību sektorā atskan īss rūciens, gauži līdzīgs skaņai, kas dzirdama, kad būdīgs vīrs "korķē". Šaubu nav, tā es to arī biju savā iztēlē uzzīmējis - tūlīt, tūlīt manā tuvumā sāksies baurs! Bullis ir kaut kur tuvumā! Nu tik būs!
Pulkstenī neskatos, bet jūtu, ka rit ilgas un mokošas minūtes. Klusums. Tad atkal, bet šoreiz jau laikam to var nosaukt par īstu baurojumu, atskan rūciens, pie tam šķiet, ka tas ir stipri tuvāk manai stāvvietai.
Velna milti! Sāk krēslot, un, ja "viņš" tik neaktīvi rīkosies, tad tumsa būs virsū un visi prieki vējā! Tādēļ nolemju kādu simtu metru pazagties bullim pretī. Aizlavos līdz meža pļaviņai, kura patrāpās manā ceļā, bet tālāk netieku, jo mans šābrīža sapnis taisa tādu taurējumu, ka, nudien, mati slienas stāvus. Grūti to aprakstīt, bet varētu mēģināt - iztēlojieties, ka kādi trīs lauvu tēviņi stiepti gari vemstas jaudīgam pastiprinātājam pievienotā mikrofonā, šo "gabalu" nobeidzot ar tādu kā garu žāvāšanos...
Tikām krēslo ar joni, un es vairs neuzdrīkstos šķērsot meža pļaviņu, kura ir metrus piecdesmit plata un kādus divus simtus metru gara. Pēdējais baurojums liecina, ka "viņš" nāk taisnā ceļā uz šo pļaviņu. Maskēšanās nolūkos liekos garšļaukus garā zālē pļavas malā un turu "uz grauda" iedomāto staltradža iznākšanas vietu, lai, kā saka džentlmeņi, tiktos aci pret aci ar šo kaisles satrakoto vīrišķības pārstāvi...
Guļu, un, tā kā visapkārt jau īsti melna tumsa, vairāk jūtu, nekā redzu, kā, laužot zariņus zem saviem smagajiem miesas kilogramiem, pļaviņā iziet "kaut kas". Tumšs, var dzirdēt tikai zāles čaboņu zem viņa nagu tupelēm. Saprotu, ka bullis aiziet pļaviņas galējā kreisā stūrī un tur apgulstas.
Jā, te nu tiešām var rasties jautājums: kāpēc tik droši nosaucu šo brīdi par apgulšanos?
Pēc specialitātes esmu zootehniķis, pie tam, nudien, nevis teorētiski, bet gluži praktiski pārvaldu mājas dzīvnieku tikumus un netikumus! Un tādēļ ļoti labi zinu, ka manā Dagdā govs nogulstas, un tad nemainīgi atskan tāda kā gara nopūšanās, tāda kā tvaika izlaišana, kas tiešām varētu būt tīri dabiska nopūta, lopiņam beidzot grūto dienas cēlienu. Un arī šis, mans tumsas slēptais varonis, izdarās gluži tāpat...
"Ahā", spriežu, "nu tu esi apgūlies un tagad snauduļosi līdz pat rīta gaismai?! Ja tā, tad es tevi sagaidīšu redzamu nākam!" Tikmēr - pēc nopūšanās - bullis vēl vairākas reizes tā kā noņurdas, tā kā atkal izlaiž tvaiku, kas laikam sakāpināts smadzenēs, lai uzturētu "to stāvēšanu".
Labs ir, guļam, bet zinu, ka rīta agrumā tu, draudziņ, būsi aktīvs un tādēļ arī nolemts manam latgalieša "sveicienam".
Tā izlēmis, vienlaikus it labi apjaušu, ka esmu pārkāpis mežsarga diktējumu - tumsai iestājoties, medību izdarības jāpārtrauc, bet šoreiz virsroku manī, citkārt ļoti apzinīgā medniekā, ņem iedoma, ka no rīta būšu uzvarētājs, un - uzvarētājus taču netiesā!..
Jā, iztēlē jau redzu šo vareno skatu, kad Ločmelis, tas ir, es, rīta agrumā ierodas mežsarga pagalmā un tā lakoniski paziņo, ka: "Vajaga vīrus vai transportu, ar ko to manu milzeni dabūt no slīkšņas, ārā!" Kas te ko var lamāt vai sodīt?!
Šādiem sapņiem nododos pirmajās minūtēs pēc lēmuma pieņemšanas. Vēlāk dzirdu, ka netālu taurē mašīna; saprotu, ka tā varētu būt mana "Ņiva", ar kuras palīdzību kolēģi sauc mani mājās, bet man vienalga - iespēja rīta agrumā būt varonim liek man neatsaukties šim aicinājumam.
Viegli pateikt - nogulēju nakti mežā... Bet šai gulēšanai šoreiz ir neparasti noteikumi. Pirmkārt, nedrīkstu ne uz mirkli pat aizsnausties, jo var sekot krākšana, kas būtu kā zibens spēriens pa buļļa nerviem. Otrkārt, grozīšanās vai straujas kustības arī robežojas ar trokšņošanu - tikpat bīstami. Treškārt, šī ir jau septembra nakts, bet saģērbies esmu paplāni - bez vilnas džemperiem un citiem apģērba gabaliem, kuri vienmēr liecina, ka vecums ir klāt...
Un tomēr - es šīs neizsakāmi garās, melnās stundas pieveicu! Glāba riebīgs atklājums - jo neērtāka poza, jo labāk. Un, kaut visās vietiņās sāpēja, tirpa un sala, zināju - tas nekas, aukstumā drebot, cilvēks netrokšņo un miegs ari nepieveiks, tas šoreiz galvenais!
Pamale sāk palikt gaišāka. Kurš letiņš gan izdomājis jēdzienu: saule lec? Ja viņa tiešām lēktu, tad es ari lēktu augšā un sauktu: "Sveiks, veco liepājniek, krāslavietis tomēr neaizmiga!"
Grūti pateikt, cik minūtes vēl pagāja, kad sadzirdu no buļļa guļvietas puses atskanējušu "mikroskopisku" čaboņu. * Vēl. Vēl. Vēl, līdz man iepretim, pret pelēko apvārsni vāri iezīmējoties, aizslīd tumšs siluets. Pēc laiciņa dzirdu - tajā virzienā lūst zari. "Aizgāja, tas nu ir skaidrs!" Nekas, domāju, - tūlīt tepat tuvumā sāksies rīta mīlas prieku tūre, tad...
Puslīdz gaišs, pļaviņa tukša. Gaidu bauri, bet visapkārt - kā kapā... Cik vien klusi iespējams, lavos aizgājēja virzienā, bet mežs kā izslaucīts, ne mazākās dzīvības. Viss... laikam jāiet mājās. Un tikai tagad mani trāpa kā sitiens pa pieri - man taču nav ne jausmas, uz kuru pusi mājas ir!
Par turpmāko varu pateikt vienīgi to, ka apmēram pusotru stundu gāju, pēc manas saprašanas, pareizā virzienā. Beidzot tieku mežmalā un - laime, kur tu rodies! - tālumā dzirdu vakuumsūkņa dūkoņu! Skaidrs - tur ir ferma, dzīvi cilvēki, varbūt pat telefons! Sasniedzu fermu. Ko nu vairs, stāstu, kādā ķezā un kāpēc esmu nokļuvis. Mani laipni pacienā ar auksta piena krūzi, un tepat pa rokai - arī telefonu grāmatiņa...
Zvanu.
"Labrīt, mežsarga kungs!"
"Vai dieniņ, no kurienes tad zvanāt?"
Nosaucu adresi, mežsargs atbild, ka tādu fermu viņš zinot gan, bet tas esot ellīgi tālu, lai tik gaidot, atbraukšot man pakaļ.
Mežsarga mājās mani sagaida tā, it kā es būtu atgriezies no viņsaules... Jau vakarā abi - gan mežsargs, gan Vladis - klusējuši, bet domājuši vienādi - draugs nu jau laikam trenkā bulli pa mūžīgiem medību laukiem... Šorīt "Ņiva" jau bijusi spoži nomazgāta sēru braucienam uz Liepājas milicijas daļu...
Ari turpmākās dienas, ko pavadījām Nīcā Oļģerta Kalnenieka kompānijā, bija tukšas medību trofeju ziņā, bet toties aizpildīja tās baltās lappuses, kādas bija manās zināšanās par Kurzemi un tās ļaudīm. Atklātība, sirsnība, vienkāršums mūs, abus. latgaliešus, pavadīja ik mirkli - gan mežsarga pagalmā, gan apgaitā. Paldies Kalnenieku laulātam pārim! Un atziņa pašam - te tev nu bija daudzinātais kurzemnieku vēsums un atturība!
***
1985. gada septembra vidū abi ar Vladi atkal dodamies Liepājas virzienā. Šoreiz buļļa licenci saņemam Bārtā pie mežsarga Mārtiņa Kunca. Pirmās divas medību dienas liecina, ka šā mežsarga apgaitā brieži ir vairumā, tas ir, svaigu pēdu ir ļoti daudz, bet buļļu riests gan rīta agrumā, gan vakara tūrē ir ļoti neaktīvs. Gan vienā, gan otrā kvartālā atskan daži pavāji bauri, kuri tomēr nevar būt praktiski orientēti, lai mednieki sāktu lavīties tuvāk kavalierim. Tikai vienā virzienā riests ir pietiekami aktīvs - tur abus vakarus, cik noprotams, vairāki buļļi ārdās uz nebēdu. Viena nelaime - mežsargs mums rāda "šlagbaumu" uz ceļa, kas ved "aktīvā riesta" virzienā, un skaidro, ka tur, lūk, esot'armijas veču teritorija. Kaut kāda neliela bāze, kuras teritorijā un tuvumā medīt kategoriski aizliegts. Pārkāpējus labākajā gadījumā sagaidot aizturēšana un smaga izskaidrošanās ar krieviem, bet sliktākajā - kārta no kalašņikova un cauri... Paskaidrojums gana iespaidīgs, tādēļ turpmāk mums pat riebjas skatīties uz to pusi.
Trešajā dienā, ejot klusā izlūkgājienā, mēs ar Vladi liela novadgrāvja malā atrodam lielu dubļu bedri. Oho! Ūdens tajā svaigi saduļķots, un visriņķī spēcīgi smaržo "pēc buļļa".
Skaidrs, ka rīta stundā te "strādājis" staltradzis! Turklāt vietējie mednieki stāsta, ka šādas dubļu vannas tiekot aktīvi un - mums tas ir galvenais - regulāri apmeklētas. Nu ko, dodamies mājās, tas ir, uz siena šķūni, kur mums abiem ierādītas gultas vietas, bruņojamies ar cirvi un zāģi, ejam atpakaļ un bedres tiešā tuvumā taisām (katrs priekš sevis) sēdvietas kokos! Šo darbu beidzam vēl priekšpusdienā, tādēļ līdz vakaram atlikušās stundas pavadām siena šķūnī. Jā, esam nolēmuši, ka jau vakarā jāsēž kokos, lai gan cerību uz vakara veiksmi ir maz - kā nekā strādājot esam krustām šķērsām* izbradājuši bedrei piegulošo teritoriju, tātad atstājuši diezgan svaigu cilvēka smaku, kas noteikti nebūs pa prātam "kavalierim" vai viņa "dāmām"... Taču, tā kā mūsu uzturēšanās laiks Bārtā iet uz beigām, vakarpusē abi tomēr iekārtojamies kokos, katrs savā novadgrāvja krastā. Vladim šaušanas sektorā labi pārredzama bedre, man - grāvja pretējā mala.
Mežā tikai sīkie putniņi čivina. Minūtes atkal liekas stundas garumā. Beidzot 21.15 manā pusē zem nezināma kustoņa kājām sāk lūst zariņi, un varu tikai nojaust, ka pārvietojas vairāki indivīdi, jo manas egles zari un biezie krūmi neļauj neko saskatīt.
Čaboņa nu jau skan tieši zem mana koka un pārvietojas dubļu bedres virzienā. Pēkšņi turpat iet vaļā varens buļļa baurojums, kuru momentā pārtrauc Vlada šāviens. Dzirdami šļaksti grāvī, zari nu jau lūst pretējā grāvja malā! Un viss... Kāpju lejā un eju pie drauga.
Vladis stāsta, ka no mana koka puses pie bedres pienākusi govs, tai sekojis bullis un aiz viņa - vēl viena govs. Līdzko bullis sasniedzis bedri, tā uzreiz uzrāvis lūpu, līdzīgi kā to darot mājas bullis vai ērzelis, ostot savas brūtes pēcpusi, un laidis bauri vaļā. Bullis varens, ragi arī "tā nekas". Vladis šāvis pa stāvošu, tādēļ pārliecināts, ka "šis būs gar zemi". Otrreiz nepaspējis "nospiest" tādēļ, ka bullis taisījis milzu lēcienu uz priekšu, un govis, protams, sekojušas. Ejam pa pēdām. Apmēram pēc 80 soļiem redzam - guļ... Jā, ragi vareni, kopā 12 žuburi, gandrīz melni, tikai spicie galiņi gaiši.
Uz kakla - ļoti kuplas krēpes. Bet tumsa ari klāt, tādēļ dodamies mājup, jo saprotam, ka, lai dabūtu guvumu malā, vajag zirgu vai lielu viru baru - šis apvidus ir purvains, ar "Ņivu" piebraukt nevarēs.
Mums abiem ir neaprakstāms prieks, jo tas taču ir pirmais briedis mūsu krietni ilgajā mednieku mūžā. Tai pašā laikā mūsos radusies ari zināma neizpratne par staltbrieža maņas spējām, jo bija taču pagājušas tikai kādas desmit stundas, kopš beidzām mīdīties bedres apkārtnē, turklāt briežu bariņš gāja cieši garām kokam, kurā sēdēju. Jā, sekss laikam arī briežu kompānijai aptumšo prātus un galīgi notrulina pārējās jūtas... Vēlā nakts stundā ar zirga palīdzību mūsu trofeja tiek nogādāta turienes mednieku kolektīva mājā. Dīrāšana, dalīšana - uz mata tāda pati kā mūsu Latgalē, bet uzkodas pie šņabja šādā reizē Kurzemē... Dikti šarmantas, un tas tā - vēl maigi izsakoties... Ārprāts! Mums piedāvā maizi ar sviesta kārtu virsū, tad noklāj ar buļļa, kulturāli izsakoties, sēklinieka jēlām, vēl siltām šķēlītēm, uzkaisa šai delikatesei piparus, sīpola un ķiploka gabaliņus un vico iekšā! Tak garšvielas nevar nomākt šā "kulinārijas brīnuma" īpatnējo smārdu, starp citu, daudz asāku nekā tas, ko no rīta ostījām mežā dubļu vannas malā! Esmu ēdis jēlas zivis, reiz vinnēju derības, norijot dzīvu vardi, bet šoreiz dabūt lejā šīs smirdošās šķēlītes izdevās vienīgi ar pārcilvēcisku piepūli. Palīdzēja paša iedvesma: "Čangal, nepadodies čiuļiem!"
Gaļu sadalām kristīgi visiem nakts kompānijas dalībniekiem, ragus - "Ņivā" iekšā un agrā rīta stundā "dragājam uz austrumiem". Jā, esam lepni par savu pirmo "stalto"!
***
Pēc diviem gadiem septembrī abi ar Vladi atkal esam Kurzemē, šoreiz Kuldīgā, pie Rumbas mežsarga Jāņa Sīļa. Naktsmājas mums ierāda Viktors Reblis, sens mūsu abu draugs, ļoti kaislīgs un rezultatīvs mednieks. Nakts vidu pavadām rajona mednieku šautuves dienesta istabās - šoreiz tas lieti noder, jo dienas ir lietainas un vēsas. Šādos laika apstākļos buļļi uzvedas tā, it kā ūdeni būtu mutē ieņēmuši... Dienas iet, bet mums atvēlētajā teritorijā - kapa klusums. Abi ar Vladi cītīgi meklējam "dubļu vannas", jo esam pārliecināti, ka tikai šis gājiens var kaut ko mainīt. Šoreiz mūsu kabatās ir licences veselu četru buļļu šaušahai, jo Rīgā Verro biedrs teicis: "Tādu gaisa gabalu dzīties nieka vična buļļa dēļ - nav vērts!"
Beidzot kādā dziļā nostūri, meža vidū atrodam klaju lauku. Šā lauciņa vidū - smiltīs svaigi izkašņātu bedri, bet svaigajā augsnē ap to skaidri redzamas briežu pēdas! Atkal cirvis, zāģis rokās, un šāviena attālumā no šīs "svētvietas" meistarojam sēdvietas.
Varen ērti sēžu dižā, varbūt visus 150 gadus vecā eglē. Apmācies, līņā, visapkārt nomācošs klusums. No manas luktas labi pārredzams lauks ar "sapņu bedri" centrā. īpašu uzmanību pagaidām veltu mežmalai, jo ceru vispirms ieraudzīt "šo" iznākam, un tad jau - kā liktenis būs lēmis... Tā, sasprindzināti blenzdams uz mežmalu, laiku pa laikam tomēr "uzmetu aci" arī bedrei, klajuma vidū. Nupat atkal kārtējais skats uz bedri, - vā vellos! - bedrē stāv bullis un osta zemi! Kā no gaisa nokritis! Vēl šobaltdien nesaprotu, kā viņš varēja, šķiet, absolūtā klusumā iznākt no meža un šķērsot pusi klajuma! Nudien, kā spoks!
Zibenīgi sveru, ka šis eksemplārs diez kāds izcilnieks vis nav - pasīks augumā, ragi gana žuburoti, bet ne "acij tīkami". Taču jau iepriekš ar Vladi esam norunājuši - ja šovakar nekas nenotiek, tad rītu pakojam mantiņas un "tinamies" atpakaļ uz Krāslavas pusi. Nekas cits neatliek - ņemu to pašu spoku uz grauda un nospiežu mēlīti...
Bullis sper pakaļkājas gaisā gluži kā jauns ērzelēns, kurš izlaists pavasari aplokā, un tūdaļ pēc šā zibenīgā spēriena ar pamatīgiem lēcieniem diebj uz lauka pretējo malu. Man aptverē vēl četras lodes, kuras tad ari cītīgi raidu vienu pēc otras nopakaļ auļojošajam briedim. Nekādu rezultātu! Sasodīts! Piecas reizes esmu norībinājis, pie tam pirmais šāviens bijis pa stāvošu mērķi! Tagad stobrs tukšs, bet šis tik auļo uz nebēdu. Vēlāk lēšu, ka šīs sekundes bijušas melnākās mūžā! Gaišā dienas laikā, skaidrā prātā, un šitā pūdelēt! Lamāšanās laikam ir palīdzējusi, trakā auļošana apraujas, pirms staltradzis sasniedzis mežmalu, vēl pāris soļu, un bullis nogāžas!
Abi ar Vladi vienlaikus sasniedzam manu trofeju. Tiešām, skats diezgan bēdīgs - manējais ir apmēram puse no tā, kuru "nolika" Vladis Bārtā. Ragi gan "četri uz četri", bet nenormāli tievi un drīzāk atgādina ziemeļbrieža ragus. Vienīgais mierinājums - Kuldīgā neesam palikuši galīgi tukšā... Man pašam vēl viens mierinājums - atklājam, ka pats pirmais trāpījums jau bijis nāvējošs - krūšu kurvī, vēl ar vienu ir atšauta priekškāja. Tātad par pusaklu pūdelmani vēl neesmu kļuvis!
Nakts nāk virsū, lietus gāž kā no spaiņa. Piebraukt ar mašīnu nevar, purvs riņķī. Neko darīt - jāstrādā uz vietas, kabatas lukturīšu gaismā. No mašīnas atstiepjam visas atrodamās šņores un virves, uzmeistarojam kaut ko nestuvēm līdzīgu un kādās piecās tūrēs, gandrīz līdz pilnīgam spēku izsīkumam nonākot, visu pārnesām uz "Ņivu".
No rīta prātojam - Rīgas kungu noteikums bija, ka divi no četriem jānodod valstij, divi paliek pašiem. Bet mums tik viens! Ko nu? Pieņemam Zālamana likumu - nošķērējam pa gabalam meža saimniekiem, bet pārējo nododam Kuldīgā gaļas veikalā, kura darbinieks naudu solās pārskaitīt Rīgas centrālbiedrībai. Ragi, lai arī kādi būtu, protams, "Ņivā". Vietējie "speci", mani mierinot, skaidro, ka šis esot bijis tā sauktais krūmenieks. Ragi kropli, pats sīks. Tādus vajagot obligāti "ravēt kā nezāles". "Varbūt tiešām tik drūmi nav?" tā sevi mierinu atceļā...