1971. gada novembris. Rīgā, mednieku centrālbiedribas telpās, divas nedēļas esmu kinologu-ekspertu kursos. Neaizmirstamas dienas. Galvenais, protams, ir lekcijas par medību suņu šķirnēm, audzēšanas, dresūras un novērtēšanas gudrībām, kuras mums aizrautīgi lasa dakteris Baizums, tolaik neapšaubāmi galvenais Latvijas kinologs un liels Latvijas dzinējsuņu šķirnes veidošanas patriots. Taču šoreiz suņi nav sarunas temats, un kinologu kursus pieminu tikai tāpēc, ka dakteris Baizums pirmās nedēļas beigās mums, kursantu grupai, sarīko zaķu medības...
Tuvāk Rīgai dzīvojošie kursu apmeklētāji izpalīdz ar siltākiem apaviem un apģērbu. Centrālbiedribas vīri sagādā bises no centrālās stenda šautuves, un kopā ar viņiem autobusā arī dodamies uz Babītes ezera apkaimi. Es ar baltu skaudību vēroju šo vīru medību tērpus, dārgās, gravētās bises, izkoptos medību sākuma un noslēguma rituālus...
Diena ir auksta un vējaina. Izstaigājam ezera piekrastes pļavas un tuvākos tīrumus, bet, par spīti ceremonijām un labajam ekipējumam, nevienu zaķi pat neieraugām! Klusē ari mūsu palīgi - Latvijas dzinējs un taksis.
Nu ko, šķiet, Rīgas tuvumā zaķi ir retums, atšķirībā no Krāslavas puses, kur tieši šos gadus var saukt par zaķu ziedu gadiem...
Krāslava... Katru izejamo dienu pulcējamies kādi 7-10 vīri. Ir balta ziema, tādēļ, kā likums, kāpjam uz slēpēm, mērojam desmitiem kilometru, bet uz vakara pusi gandrīz vienmēr katram somā arī ir kāds zaķis.
Tagad gan zaķu nav ari Krāslavā, par spīti tam, ka jau gadus piecus še nav t. s. intensīvās lauksaimniecības. Desmitiem, simtiem hektāru visu šo laiku nav redzējuši nedz traktoru pļaujmašīnas, arī "ķīmija netiek lieta", bet zaķi, vienalga, kā ūdenī iekrituši. Gudri vīri spriedelē par kaut kādiem dabas aprites cikliem, saules plankumiem, dažs jau aizrunājas pat līdz zaķu dārzu rīkošanai, bet es... Jā, es joprojām gremdējos atmiņās...
***
Ziemā kārtējo reizi mēs, visa ģimene aizbraucam apciemot sievas radus Atlakā. Ir dziļa ziema, nakti sals pieturas ap -25°C. Dienā izstaigāju tuvāko apkārtni un konstatēju, ka šeit kāds garausis intensīvi apmeklē ābeļdārzu. Lielu postījumu nav, taču mazākie kociņi tomēr jau krietni pamizoti. Jārīkojas! Dārza vidū stirpā ieziemotas lopbarības bietes, lieliski! - te būs laba sēdēšana.
Sacīts darīts. Tikko metas tumšs, ļoti silti saģērbjos, izeju un apsēžos stirpas virsotnē. Mēnesnīcā viss dārzs redzams kā uz delnas. Paiet kāda pusstunda, un redzu - zaķis iecilpo dārzā. Uz ātro velku cimdu no labās rokas nost, citādi taču ieroča sprūdu nenospiest. Šī kustība padodas neveikla un cimds nepaliek klēpī, bet noripo pa stirpas slīpajiem sāniem neaizsniedzami tālu. Eh, ko tur, labāk vērošu zaķi! Kur?
Dārzs ir liels, bet garausis, izrādās, izdomājis apstāties pie pirmā, no manis tālākā ķiršu kociņa un tur savā nodabā knibinās. Attālums par lielu! Gaidu, kad beidzot piecilpos tuvāk, bet tikmēr kailā roka sāk neganti salt. Pēc cimda sniegties nedrīkstu - šīs kustības garausi noteikti aizbaidīs. Taustos gar sāniem, meklēdams vietu, kur salstošo ekstremitāti paslēpt, taču - tavu nelaimi! - virs kažoka esmu uzģērbis vēl papildus apmetni bez kabatām. Minūtes velkas, pirksti - jau praktiski nejūtīgi, bet galvā doma - ko māžojies, šauj, vismaz aizbaidīsi! Klausu iekšējai balsij, ceļu bisi pie pleca, un tieši šai brīdī garausis izdomā pacilpot uz manu pusi. Prāts uz šo kustību reaģē, bet rokas... Spiežu sprūda mēlīti tikpat kā ar protēzi! Ir!
Zaķi nolieku priekšnamā, bet pirkstu sasildīšanai izpildu varen garu sievastēva iekteitu procedūru.