Kanādas meži, protams, ir izcili iespaidīgi, tomēr Anglijas mežaines arī var būt ārkārtīgi interesantas, skaistas un tikpat dzīvības pilnas. Lai parādītu lapu koku meža komplicēto burvību gan ziemā, gan pavasarī, mēs izvēlējāmies plašo, skaisto Ņūforestu [26] Hempšīrā. Apzīmējums "jaunais" ir zināmā mērā aplams, jo šo mežu sācis veidot jau Vilhelms Iekarotājs 1079. gadā, tātad patiesībā lielā, šalcošo koku josla ir gandrīz tūkstoš gadu veca. No mana viedokļa, tā bija veiksmīga izvēle, jo dažus gadus es tiku dzīvojis netālu no meža, un ar saviem bagātīgajiem un reti sastopamajiem floras un faunas krājumiem tas man bija brīnišķīga medību vieta.
Mūsdienās mežs klāj trīsdesmit astoņus tūkstošus hektāru vai apmēram astoņdesmit tūkstošus akru lielu teritoriju. Lielākoties tas ir atklāts mežs, tomēr teritorijā sastopamas arī senlaicīgas, dekoratīvas mežaines un zālaines, virsāji un krūmi. Sākotnēji mežs, protams, tika radīts kā karaliskās ģimenes medību rezervāts, kaut arī vietējiem ciematniekiem bija (un jopro-
jām ir) tiesības tur ganīt cūkas, govis, zirgus un citus mājdzīvniekus; vienīgi atsevišķi ierobežojumi radīti jauno kociņu aizsardzībai pret briežu un mājlopu postījumiem. Šobrīd mežs gan vairs nav karaliskais medību rezervāts, toties, pateicoties tā lielajam nozīmīgumam un retajām sugām, kas to apdzīvo, mežam piešķirts nacionālā dabas aizsardzības rezervāta statuss. Mūsu gids šajā skaistajā meža stūrīti, vienā no lieliskākajiem Eiropā, bija Saimons Devijs - gara auguma, izskatīgs jauns vīrietis, liels sava darba entuziasts, kas pārzināja mežu visos sīkumos.
Džonatans, dabiski, vēlējās apmesties tik tuvu mežam, cik iespējams, jo nekas nav tik kaitinoši un tik ļoti nekaisa laiku vējā kā nepieciešamība katru rītu veselu stundu braukt līdz filmēšanas vietai. Mums palaimējās - Džonatans bija atklājis Kazeņkalna viesnīcu, kas atradās pašā meža vidū. Vai laipnais, tomēr nomāktais viesnīcas īpašnieks kapteinis Provss arī uzskatīja, ka viņam palaimējies ar tādiem iemītniekiem kā mēs, tas ir strīdīgs jautājums. Mēs laikam gan bijām viņam krietns pārbaudījums, un pēc mūsu aizbraukšanas viņš droši vien nonāca pie domas, ka visas filmēšanas grupas varbūt nav gluži atzīstamas par nepieskaitāmām, tomēr pilnīgi noteikti uzvedas daudz ekscentriskāk par ciemata plānprātiņu baru. Mūsu ierašanās un incidents ar gultas pārklāju neapšaubāmi bija uzskatāms par labu sākumu.
Kaut kāda iemesla dēļ Džonatans pārmaiņas pēc bija sajutis cieņu pret cienījamajiem māksliniekiem un pirms mūsu ierašanās nolēmis uzkāpt augšstāvā un pārliecināties, vai istaba ir zvaigznēm piemērota. Nespēju iedomāties, kas bija izraisījis mūsu režisorā aizdomas, ka tik nevainojami vadītā viesnīcā kaut kas varētu būt nogājis greizi. Lai nu kā, viņš ieraudzījis div- guļamo gultu, apklātu ar gultas pārklāju, kas varbūt bija mazliet uzkrītošs, tomēr nekādā ziņā ne aizvainojošs; taču Džonatans pēkšņi juties pārliecināts, ka mēs ar Lī, ieraudzījuši šo neizskatīgo priekšmetu, būsim bezgala aizskarti savās mākslinieciskajās jūtās - apmēram tā, kā būtu juties nelaiķis lords Klārks, ieraudzījis grafīti uz Šartras katedrāles sienas. Norāvis aizvainojošo pārklāju no gultas, viņš to iestūķējis drēbju skapī. Šādā vīzē pārliecinājies, ka mūsu smalkās mākslinieku dvēseles netiks aizskartas, režisors bija devies mūs sagaidīt. Kamēr Džonatans bijis aizņemts ar sagaidīšanu, kapteinis Provss, kurš bija klāt visur un pārredzēja itin visu, arī bija pārbaudījis mūsu istabu, atklājis, ka gulta ir, tā sakot, kaila, pārmeklējis istabu, atradis gultas pārklāju un gādīgi uzklājis to vietā. Kad mēs ieradāmies viesnīcā, Džonatans, joprojām bažīdamies par cienījamo mākslinieku labsajūtu (šādas mokas pazīst tikai retais režisors), mums pa priekšu devās augšup ar vairākām mūsu somām un ieraudzīja aizvainojošo drēbes gabalu no mūsu gultas ņirdzam viņam sejā. Mokās ievaidējies, viņš to norāva no gultas un vēlreiz noglabāja drēbju skapī. Viņš tika galā tieši laikā, jo nākamajā mirklī mēs ar Lī kapteiņa Provsa pavadībā ienācām istabā. Kapteiņa vērīgais ērgļa skatiens pārslīdēja istabai un apstājās pie gultas. Viņa sejā iegūla dziļas neizpratnes izteiksme.
- Tā, kur tad gultas pārklājs? - viņš noprasīja. Tas bija retorisks jautājums, tomēr Džonatans nosprieda, ka uz to pienāktos sniegt atbildi.
- Gultas pārklājs? - viņš noķērkstēja.
- Jā, - kapteinis Provss īsi atteica, - uz gultas bija pārklājs. Es pats to uzklāju. Nezināma iemesla dēļ kāds to bija ielicis skapī. Kur gan tas varētu būt palicis?
- Tas ir skapī, - Džonatans klusi teica.
- Skapī? - kapteinis pārjautāja. - Atkal?
- Jā, - Džonatans apstiprināja.
- Kā jūs to zināt? - kapteinis noprasīja.
- Es to tur ieliku, - Džonatans sacīja tādā tonī, it kā atzītos bērna slepkavībā.
- jūs to tur ielikāt? - kapteinis neticēja.
- Jā, - Džonatans bēdīgi atkārtoja.
- Vai jūs to tur ielikāt arī pirmajā reizē? - kapteinim, kā jau karavīram, acīm redzami patika būt skaidrībā par visiem faktiem.
- Jā, - Džonatans nenoliedza.
- Kāpēc? - kapteinis draudošā mierā noprasīja. Sekoja ilgs klusums, un mēs visi blenzām uz Džonatanu, kurš pamanījās nosarkt tik koši, ka par tādu toni lepotos jebkurš sevi cienošs heliotrops.
- Tāpēc, ka domāju - viņiem tas nepatiks, - viņš paskaidroja, tādējādi noveldams vainu uz manu nabaga nevainīgo sievu un mani. Tomēr kapteini, kuram bija pieredze ar sliņķa rekrūšu brīvsoļiem un attaisnojumiem, kas vienmēr pie rokas, šī aizbildināšanās nesamulsināja.
- Protams, - viņš ledaini teica, - ja Darela kungs vai kundze justos neapmierināti ar savu gultas pārklāju, viņiem pienāktos mani informēt, nevis jums vajadzētu to nobēdzināt skapī. Tomēr es nešaubos, ka Darela kungs un kundze nāks pie vienota slēdziena jautājumā par gultas pārklāja piemērotību un darīs man zināmu savu patiku vai nepatiku, neiesaistot procesā trešo personu. - To teicis, mūsu viesnīcnieks palocīja galvu un izgāja no istabas, turklāt tieši īstajā brīdī, jo nākamajā mirklī mēs ar Lī sabrukām nepārklātajā gultā nevaldāmā līksmības lēkmē.
Bija augusta vidus, un nākamajā rītā, kad sākām strādāt, mežs izskatījās brīnišķīgs. Dažviet tas joprojām vizmoja zaļgan- zeltains, citviet lapas jau mira, un lielie koki trauslajā rīta saulē izskatījās zeltainbrūni kā cukura sīrups, dzeltenbrūni kā šerijs vai rudi kā lapsas kažoks, starp zariem kā pūķa astes kustējās sīkas miglas grlstltes. Bija gana auksts, lai varētu saredzēt elpu, un it visur mirdzēja smalka rasas kārtiņa. Zeme bija melna un smaržaina kā Ziemassvētku kūka, starp stāvajiem krastiem vizēja un zagšus sačukstējās sīkas urdziņas, kas līču ločiem, vīdamās kā pa katedrāles ejām, ritēja starp milzīgajiem ozoliem un dižskābaržiem.
Pateicoties mitrajam gaisam un biezajam miklo, kritušo lapu klājienam, šis bija īstais sēņu laiks, tās visur bija redzamas pārpilnībā. To fantastiskās formas šķita Marsa ainavu iedvesmotas. Šķita, sēņu daudzveidībai un krāsām nav gala. Rožainas kā pūdercukurs, pelēkas un zīdainas kā roņāda, izvērstas uz augšu tā, ka plātnītes izskatījās pēc grāmatas lapām, citas kā vēja sapluinīti lietussargi, kā glezni vasaras saulessargi, kā ķīniešu cepures, vēl citas bija sadrūzmējušās kopā kā galdiņi pie franču kafejnīcas vai kā ūdenskritums gūzmoja lejup no koku mizas. Dažas sēnes izskatījās pēc komplicētiem koraļļiem vai apelsīna mizas sloksnēm; kanārijdzeltenas rūgtās sērsēnes, lapsas sarkanuma makstsēnes, blāvas karameļu krāsas saulsar- dzenes ar zvīņainām cepurēm kā kārniņu jumtiem vai blāvi brūnās zvīnenes ar kažokādai līdzīgām zvīņām.
Arī sēņu nosaukumi bija apburoši. Zinātniekiem, kas vāc un klasificē sēnes, laikam gan piemīt izteikti dzejiskas īpašības, kas ļauj piešķirt sēnēm tādus nosaukumus kā Plušķainā tintes cepure, Advokāta parūka, Raudošā atraitne, Penija bulciņa, Glumais Džeks un Dairada segli. Starp kokiem slēpjas Lakotā nāves cepure un ziloņkaula baltais Iznīcības eņģelis, kura nelīdzenā cepurīte tiešām atgādina kapakmeņu eņģeļu spārnus. Vēl tur bija milzīgas, plakanas, plāksnēm līdzīgas aknenes, tik cieši pieķērušās pie koku stumbriem, ka uz tām pat varēja sēdēt, tās nenolaužot, gluži kā uz sēžamspieķa. Bija ari apaļi un mīksti pūpēži, kas pieskaroties izšāva gaisā sīciņu sporu mākonīti - klusa, miglai līdzīga eksplozija, kas aizsūtīja nākamās paaudzes kā dūmu grīstes pāri meža klājam. Kādā nomaļā meža norā mēs ieraudzījām guļam milzīgu ozolu, kas krišanas brīdī droši vien bijis vismaz simt gadu vecs, jo stumbra diametrs sasniedza pilnas desmit pēdas. Šis milzīgais līķis droši vien bija rāmi dēdējis jau labu laiku un no parasta koka pārvērties par komplicētu sēņu dārzu. Visdažādāko sēņu bari, konsorciji, grupas, bataljoni, skupsnas un apmetnes kopā veidoja lielāko kolekciju, kādu biju redzējis kopš Huhujas apmeklēšanas Argentīnas ziemeļos pirms daudziem gadiem. Patiesību sakot, savā neziņā biju uzskatījis, ka tādu sugu pārbagātību ierobežotā vidē spēj radīt tikai tropi.
Tomēr no visām tur redzētajām sēnēm mani visvairāk aizrāva mušmires kā koši sarkanas apakštases, kas izgaismoja drūmo tumsu zem kokiem. Šis košais augs, ekstravagants kā trompetes pūtiens, ir indīgs - tas zināms jau kopš viduslaikiem, kad krietna namamāte mušu iznīcināšanas nolūkos lika savā pienotavā vai virtuvē šķīvīti ar pienu un šis sēnes gabaliņiem. Indes ietekmē iestājas tāds kā katalepsijas stāvoklis kopā ar konvulsijām un reiboni. Savādi, bet ziemeļbrieži mušmires acīmredzot dievina un uzklūp tām gluži tāpat, kā mēs mestos virsū viskija vai džina pudelei, ja gadītos tādu atrast zem koka, un, diemžēl jāatzīst, - mušmiru laikā viņi nepalaiž garām nevienu iespēju iesviķot. Vērodami ziemeļbriežus mielojamies ar mušmirēm un, iespējams, apskauzdami to nožēlojamo apreibināšanos, lapi eksperimentējot atklāja divus interesantus faktus. Mušmires var ēst, ja tās norij nesakošļātas, - to viņi arī darīja, lai panāktu vēlamo reibumu. Otrs fakts - var tikai pabrīnīties, kā viņi līdz tam nonākuši, - ja iedzer cita no mušmirēm apreibuša lapa urīnu, ar šādas "destilētas" devas palīdzību var panākt tieši tādu pašu efektu. Protams, kad lapi vazājas apkārt, mocīdamies ar pamatīgām paģirām, viņi visā vaino ziemeļbriežus.
Kaut ari mežs mūs ļoti valdzināja, Džonatana acis tas bija nepielūdzams ienaidnieks, kas cenšas viņu sarūgtināt ar savu mūžam mainīgo noskaņojumu. Ja filmēšanai vajadzīga saule, bija pārāk mākoņains; ja viņš vēlējās mākoņus, pārāk spoži spīdēja saule; ja režisoram kārojās lietus, debesis virs meža palika idilliski dzidras - un otrādi. No mūsu viedokļa raugoties, nabaga mežs pēc labākās sirdsapziņas darīja visu, kas viņa spēkos. Pēc Džonatana domām, tas izrīkojās tik ļaunprātīgi un ietiepīgi kā vējgrābslīga sieviete daudzkrāsainu lapu brunčos. Patiesību sakot, tieši lapu problēma dzina mūsu režisoru vislielākajā izmisumā. Tā kā mūsu mērķis bija filmēt rudenīgu mežu, Džonatanam nepietika ar milzum daudzajām kritušajām lapām un tikpat lielu daudzumu krāsainu lapu kokos, kuras gaidīja savu kārtu lidot lejup. Viņš kāroja nofilmēt lapas tieši lejup lidošanas brīdī. Un te nu mežs atkal uzvedās kā tracinošs, untumains sievišķis. Tas nodrošināja milzīgas kaudzes kritušu lapu un pilnas augsto koku galotnes ar vizošām zaļganzeltai- nām, rūsganām un kastaņbrūnām lapām, taču nevienai nebija atļauts lidot lejup - vismaz ne kameras priekšā. Kad kamera bija iesaiņota, lapas krita nebeidzamiem bataljoniem - bet, tiklīdz tā bija uzstādīta, lapas nelokāmi turējās pie zariem kā pielīmētas. Mēs sākām raizēties par Džonatana veselo saprātu, līdz pienāca diena, kad mēs bažījāmies, ka varbūt nāksies viņu ieslodzīt.
- Rokā ir, - viņš uzrēja Paulai. - Rokā ir!
- Kas, saldumiņ? - Paula apvaicājās, pamanījusi neprāta spīdumu mūsu režisora acīs.
- Plastmasas maisi, - Džonatans triumfējoši paziņoja. - Tev vajadzēs doties uz pilsētu un dabūt man vairākus milzīgus, lielus, pamatīgus plastmasas maisus.
- Protams, saldumiņ, - Paula mierinoši atteica. - Ko vien tu vēlies - bet kādam nolūkam?
- Lapām, - Džonatans paskaidroja. Mēs visi uz viņu paskatījāmies. Putas viņam no mutes vēl nešļācās, tāpēc nolēmām satikt pa labam.
- Kāds plastmasas maisiem sakars ar lapām? - es vaicāju, ne mirkli negaidīdams saprātīgu atbildi. Un tādu arī nesaņēmu.
- Mēs salasīsim lapas maisos un aiznesīsim uz viesnīcu, - Džonatans skaidroja.
- Un ko mēs ar tām iesāksim viesnīcā? - Lī gluži apburta vaicāja.
- Izžāvēsim.
- Izžāvēsim?
- Jā, izžāvēsim, un tad sadabūsim trepes, uzkāpsim kokā un metīsim tās lejā, - Džonatans teica. - Tādā veidā es dabūšu kadrus ar krītošām rudens lapām.
Šis Napoleona cienīgais plāns gluži dabiski atkal noveda mūs konfliktā ar daudzcietušo kapteini Provsu. Paula tika aizsūtīta uz tuvējo ciematu un atgriezās ar četriem milzīgiem, sēru melniem maisiem. No uzbudinājuma gandrīz vājprātīgā Džonatana mudināti, mēs tos piebāzām ar izmirkušajām lapām un atgriezāmies Kazeņkalna viesnīcā, stiepdami līdzi pietiekami daudz potenciāla humusa, lai apgādātu pasaules lielākos botāniskos dārzus. Sakrāvām šo dabas velti viesnīcas hallē, un Džonatans devās meklēt kapteini Provsu. Kad abi atgriezās, mūsu režisors parādīja kapteinim četrus milzīgos plastmasas maisus, kuru formu saturs bija tiktāl izkropļojis, ka maisi atgādināja naidīgus gliemjveida izskata kosmosa iekarotājus.
- Es vēlos, lai jūs mums palīdzētu tikt galā ar šiem te, - Džonatans vienkārši paziņoja. Kapteinis rūpīgi nopētīja maisus.
- Ar šiem te? - viņš beidzot pārjautāja. - Vēlaties, lai es palīdzu?
- Jā, - Džonatans apstiprināja.
- Kas tur ir? - kapteinis apvaicājās.
- Lapas, - Džonatans atteica.
- Lapas? Kādas lapas? - Kapteinis atkal vaicāja. Kaut kas tāds ar viņu nekad vēl nebija atgadījies.
- Rudens lapas, - Džonatans triumfējoši paziņoja. - Mēs tās salasījām mežā.
Kapteinis Provss izskatījās satriekts. Iepriekšējā karjera nekādā veidā nebija viņu sagatavojusi konfrontācijai ar viesi, kas piepeši nolicis viņam priekšā četrus maisus ar rudens lapām un pieprasa palīdzību.
- Saprotu, - viesnīcnieks teica, aplaizīdams izkaltušās lūpas. - Un ko jūs grasāties ar tām darīt?
- Izžāvēt, - Džonatans atbildēja pārsteigts, ka kapteinis pats nav nonācis pie šā loģiskā secinājuma.
- Izžāvēt? - kapteinis pārvaicāja. - Izžāvēt?
- Jā, jo tās ir slapjas, - Džonatans paskaidroja.
- Bet kāpēc gan jūs vēlaties tās izžāvēt? - kapteinis vaicāja, pret savu gribu apburts.
- Tāpēc, ka slapjas tās nekritīs, - Džonatans atteica, turklāt kapteiņa stulbums viņu darīja nepacietīgu.
- Bet tās jau ir nokritušas, - kapteinis aizrādīja.
- Zinu, - Džonatans aizkaitināts piekrita. - Tieši tāpēc tās izmirkušas, un tieši tāpēc mums tās jāizžāvē.
Laimīgā kārtā šajā mirkli atgriezās Paula, kas bija izgājusi, lai steidzami piezvanītu. Vienā mirklī viņa aptvēra situāciju.
- Kapteini Provs, laikam gan man vajadzētu visu paskaidrot, un esmu pārliecināta, ka jūs vienīgais spējat mums palīdzēt, - viņa smaidīdama teica un iedarbināja savu piectūkstoš sveču spožo burvību.
- Es būtu ļoti pateicīgs par zināmu skaidrību, - kapteinis piekrita.
Paula vienkārši un kodolīgi paskaidroja krītošo lapu drāmu. Jau iepriekš, papildus guļamistabām, kapteinis Provss bija laipni nodevis mūsu rīcībā istabu, kurā mēs noturējām scenārija sanāksmes un izlikām savu ekipējumu. Tā bija dīvaina telpa pirmajā stāvā, kaut kas līdzīgs Viktorijas laikmeta oranžērijai. Un nu Paula vienkārši vaicāja, vai mēs tajā drīkstētu arī izžāvēt pusi Ņūforestas. Fakts, ka kapteinis nelika mums nekavējoties aizvākties no viesnīcas, liecināja par viņa labo humora izjūtu un krietna viesnīcnieka iemaņām. Viņš mums izsniedza milzīgu kaudzi vecu The Times komplektu, uz kurām izklāt mūsu lapu gūzmu, kā arī lielu un atbaidošu, apmēram 1935. gadā ražotu elektrisko kamīnu, ar ko tās izžāvēt. Drīz vien kamīns izplatīja tādu karstumu kā versmojoša kurtuve, puse istabas bija izklāta ar avīzēm un uz tām žūstošajām lapām, bet Džonatans dūdoja un jauca tās ar mīlošiem pirkstiem. Mēs pārējie sadabūjām sev pa viskijam un vērojām viņu.
- Izskatās pēc skatuves iekārtojuma kādai pašdarbnieku pantomīmai, - Kriss komentēja. - "Bērni mežā" vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Nē, - es prātīgi spriedu, - Hariss ir pārāk vecs bērna lomai. Drīzāk tā ir "Vētra". Vecais Kalibans, kas snaikstās pa savu garu māju.
- Smejieties vien, - Džonatans mūs salti pārtrauca, turpinādams mīļi knibināties pa lapām, - tikai pagaidiet vien, kad mūsu priekšā no kokiem birs īstas rudens lapas!
Pēc divām dienām, kas lapas bija izžuvušas, mēs tās godbijīgi nogādājām atpakaļ mežā. Kopā ar lapām svinīgi aizvedām arī trepes un, paklausot Džonatana rīkojumam, atbalstījām pret milzīga ozola stumbru. Braiens, kuram šajā sērijā nekādas skaņas nebija jāieraksta, tika norīkots uzkāpt pa trepēm, nesot līdzi maisu ar lapām, aizrāpties pa zariem uz priekšu un Dabasmātes veidolā kaisīt lapas lejā. To viņš arī čakli darīja.
- Kaisi viņas dabiskāk! - Džonatans nemitējās klaigāt.
- Kā gan var lapas dabiski kaisīt no maisa? - Braiens no savas nedrošās laktas sarūgtināts atsaucās.
- Kaisi maigāk! - Džonatans neatlaidās. - Ne tādām lielām čupām!
- Jāsaka, jūs, puiši, tiešām neprātīgi nopūlaties, - Saimons ieminējās.
- Nekādi izdevumi nav par lieliem, - es sacīju. - Ērihs fon Štroheims [27] reiz piestiprināja pie zariem trīsdesmit piecus tūkstošus mandeļziedu, jo filmēšana notika ziemā, kad koki kaili.
- Dievs augstais, vai tas nebija dārgi? - Saimons vaicāja.
- Bija gan, - es piekritu, - pat ļoti. Šis darījums ar lapām apliecina Harisa radniecību ar viņu.
- Viņi tiešām ir radi? - Saimons ieinteresēts apvaicājās.
- Jā, viņa īstais vārds ir Hariss fon Štroheims, viņš vārdu vienkārši mainījis.
- Tātad tāpēc viņš ir tā apmāts ar lapām?
- Tieši tā. Saprotiet, ar mūsu budžetu mandeļziedus nevar atļauties.
Kā jau teicu, Džonatans Ņūforestu neuzskatīja par pretimnākošu partneri. Tas tīšām bija izaudzējis sēnes ēnainos nostūros, kur nebija filmēšanai piemērotas gaismas. Tas atteicās kaisīt lapas, pielija slapjš, pievilkās ar miglu un vispār bija augstākajā mērā nepastāvīgs. Un tad nāca pēdējais piliens - jandāliņš ar pangām.
Katrs koks mežā, protams, pats par sevi ir atsevišķa ekosistēma. Koks regulē siltumu un mitrumu, lidz ar to veido savu klimatu, un tādējādi tas ir svariga pasaule, kurā, uz kura un ap kuru radījumi dzīvo vai vienīgi apmeklē to darījumu nolūkā - piemēram, lai ligzdotu. Ir aprēķināts, ka viens pats ozols spēj sniegt pajumti vairāk nekā trīs simtiem sugu (un dievs vien zina, cik katras sugas pārstāvjiem) - no putniem līdz naktstauriņiem, no kāpuriem līdz zirnekļiem. To radījumu vidū, kuriem ozols ir visa pasaule, minamas daudzo sugu pangas. Pangas ir tie dīvainie, dekoratīvie veidojumi, ko var redzēt mežā, un Džonatanu bija pilnīgi sajūsminājis tas, kā es biju aprakstījis pangas grāmatā "Dabaspētnieks - amatieris". Biju teicis tā:
Katra panga ir mājoklis kūniņu attīstībai. No dažām pan- gām kukaiņi izkūņojas jau vasarā, citas kļūst brūnas, un kukainis tās iekšpusē pārziemo. Bet ar to vien pangu stāsts nebeidzas, jo katrā gandrīz pilnīgi noteikti var atrast citus radījumus, kas vai nu parazitē uz pangas likumīgā saimnieka un veidotāja, vai vienkārši apmetušies tur bez maksas kā viesi. Zināms, ka parastajā ozola pangā, ko ļoti vienkārši atrast, var mitināties septiņdesmit piecu sugu kukaiņi kopā ar likumīgo iemītnieku - panglapsenes kūniņu.
Pie visa vainīga bija frāze "parastā ozola panga, ko ļoti vienkārši atrast". Džonatans bija apņēmies sadabūt dažas ozola pangas un nofilmēt Lī un mani tās vācam, pēc tam nogādāt London Scientific Films studijā (tajā notika visa mūsu programmas tuvplānu filmēšana) un ar mikrofilmēšanas iekārtas palīdzību iegūt gigantiskus visu septiņdesmit piecu dažādo kukaiņu izkūņošanās procesa tuvplānus. Jāatzīst, parasti jebkurā mežā pangu ir vairāk nekā saprašanas, taču šis gadījums bija īpašs. Agri no rīta mēs devāmies pangu medībās; Džonatans stiepa divus no milzīgajiem plastmasas maisiem, kuros vēl pavisam nesen bija atradušās lapas.
- Vai esi pārliecināts, ka ar diviem maisiem pietiks? - es apvaicājos.
- Tu teici, ka tās parasti ir viegli atrodamas, - Džonatans atteica. - Es gribu labi daudz.
- Zini, vienā maisā, aptuveni rēķinot, varētu satilpt kādi divi tūkstoši pangu, tātad divos būs četri vai četrarpus tūkstoši.
- Vienalga, - Džonatans stūrgalvīgi palika pie sava. - Es negrasos riskēt, gribu labi daudz.
Tā nu mēs iesoļojām mežā kā cūku bars trifeļu meklējumos.
Sākumā mēs pievērsāmies jaunajiem mežmalas ozoliņiem. Šie mazie kociņi pangu veidotājiem vienmēr bijuši cieņā, turklāt no mūsu viedokļa mazus kokus bija vieglāk pārmeklēt. Mēs laikam gan izpētījām vairākus simtus. Nekur nemanīja ne ozola pangas, ne vispār jebkādus šos izaugumus. Kā vienmēr, kad daba atteicās pakļauties, Džonatans ietiepās.
- Klau, puiši! - Paula ieaurojās tā, ka pat no apmēram ce- turtdaļjūdzi liela attāluma mums visiem ievibrējās bungādiņas. - Pastāstiet vēlreiz, kā tās izskatās.
- Kā mazi, brūni, pūstoši ābollši, - es atkliedzu.
Mēs turpinājām meklēt. Pametām gludos, jaunos bezpangu kociņus un devāmies dziļāk mežā pie augstākiem kokiem. Sākām meklējumus astoņos, un ap vienpadsmitiem es sāku ticēt, ka šis mežs ir apburts, - nospriedu, ka Džonatans to nolādējis. Nekad mūžā nebiju saskāries ar ko tādu. Nekad nebiju redzējis ozolu mežu bez ozolu pangām. Tas bija gluži kā doties uz Sa- hāras tuksnesi un neatrast tur smiltis. Taču apmēram pusdivpadsmitos Li sāka priekā mežonīgi klaigāt.
- Atradu vienu! - vina sauca.
>
Mēs visi skriešus metāmies pie viņas.
- Kur, kur - kur tā ir? - Džonatans aizsmacis ierējās. Li norādīja. Pie ozola zara, ko viņa turēja, bija pieaugusi panga. Tā nenoliedzami bija ozola panga, bet tik niecīga, sačokurojusies un nožēlojama, ka izskatījās pēc ļoti vecas liliputu ziloņa spiras.
- Vai tā ir ozola panga? - Džonatans aizdomīgi noprasīja.
- Jā, - es apstiprināju, - bet jāatzīst, ka esmu redzējis dūšīgākus eksemplārus.
- Nu ko, tā ir vienīgā, - Džonatans teica, uzmanīgi nolupi-
nādams atradumu no zara. - Labāk ņemsim vien līdzi.
>
Kā vēlāk izrādījās, tā patiesi bija vienīgā, ko mežā atradām. Panga tika nogādāta Londonā tik godbijīgi kā kroņa dārglietas (pareizāk sakot, viena pati kroņa dārglieta), un cilvēki nedēļām ilgi sēdēja tai apkārt, turēdami kameras gatavībā, gluži kā zinātnieki, kas gaida kaut ko iznirstam no lidojošā šķīvīša. Nekas nenotika. Kad kļuva nepārprotami skaidrs, ka nekas neiz- kūņosies, Džonatans pangu ar nazi pārgrieza uz pusēm. Iekšā gulēja ļoti maza, pagalam beigta panglapsenes kūniņa. Filmēt dabu nav viegli, sevišķi ierobežotā laikā.
Nākamā nelielā aizķeršanās mums gadījās ar āpšiem - apbrīnojamiem radījumiem ar seniem ciltsrakstiem, kas gāzelējušies pa Anglijas mežainēm jau kopš tiem laikiem, kad cilvēki vēl izkrāsoja ķermeņus. Āpsis ir lielīgs, valdzinošs, brīnišķīgi veidots radījums, kam piemīt ievērojama inteliģence un šarms, un tas sagādā vērā ņemamu labumu kā viens no lauku nozīmīgākajiem plēsējiem, kas iesveļ bailes ikkatras dzīvās radības sirdī - no mitrenes līdz zaķēnam, no zemnieku vistas līdz vardei, pa ceļam uzlasot tārpus, gliemežus, vaboles, čūskas un ežus. Vārds "visēdājs" nozīmē "tāds, kas ēd visu", un āpsis apbrīnojami atbilst šim apzīmējumam. Viņš nenoniecina pilnīgi neko. Kaut arī āpša attieksmē pret dzīvi dominē jebkuras gaļas ēšana, tas bieži ēd saknes, sēnes, ogas un sēklas. Kopumā āpsis ir glīta un noderīga lauku ainavas sastāvdaļa; ja pat tas laiku pa laikam rada haosu kukurūzas tīrumā vai apiņu laukā, vai arī izlaupa vistu kūti, uz šo nogrēkošanos pret labām manierēm jāskatās caur pirkstiem, izceļot labumus, ko šis radījums sagādā.
Āpšu mājas vai apmetnes ir milzīgi komplicēti nebeidzamu eju un istabu veidojumi. Apmetne pāriet īpašumā no paaudzes uz paaudzi gluži kā Anglijas lauku mājas, un katra paaudze to paplašina un pilnveido, rezultātā senas apmetnes sazarojums ir tiešām ievērojams. Tā sastāv no guļamistabām, nomaļiem stūrīšiem, un tajās apmetnēs, kurās aug mazuļi, tiek pat izraktas īpašas mazmājiņas. Āpši izvēlas partneri uz mūžu un, būdami izcili civilizēti zvēri, saglabā labas kaimiņattiecības ar visiem kaimiņos dzīvojošajiem āpšu pāriem.
Pavisam nesen āpsi, kas neveikli šļūkājis pa zaļajām, krēslainajām Anglijas mežainēm jau tūkstoš gadu, sākušas vajāt divas atsevišķas tā saukto civilizēto cilvēku grupas. Lauksaimniecības ministrijas paspārnē darbojas veterinārķirurgu grupa, kas āpšus apsūdzējusi lopu tuberkulozes pārnēsāšanā (ko tie droši vien arī dara). Viņu problēmas risinājums saucās "nāvi āpšiem", un galu galā izcēlās milzu nemieri sakarā ar āpšu nosmacēšanu ar gāzi visnelāgākajos apstākļos. Man vienmēr licies, ka ministrijās nodarbinātajiem veterinārķirurgiem jebkurai problēmai ir tikai viena pieeja - nevis "atrisināt", bet "iznīcināt". Par laimi, sabiedrības skaļie protesti šai vienkāršotajai pieejai pielika punktu, āpšu sentēvu māju demolēšana un dzīvnieku iznīcināšana tika apturēta. Varētu domāt, ka nabaga āpšiem ar oficiālu, pēc savas koncepcijas ģermāniski šaušalīgu nogāzēšanas kampaņu būtu pilnīgi pietiekami, tomēr nē. Kad nu oficiālā ierēdniecība bija cietusi sakāvi, uzbrukums dzīvniekam sākās citā frontē. Tai cilvēku rases daļai, kurai pieres joprojām nav pārsniegušas neandertāliešu pieru platumu, par iecienītāko sportu kļuva āpšu medības ar terjeriem. Terjeri uzraka āpšu alas un plosīja dzīvniekus, kuri droši vien gada laikā sagādā videi vairāk labuma nekā šīs barbariskās cilvēces šausmas. Āpšu vajāšana simbolizē mūsu sabiedrības spektra divas galējības. Vienā galā birokrātiska manipulēšana, otrā - lieliskais, daudzslavētais darba cilvēks, kurš svīzdams un ņurdēdams dzenas pakaļ sāpēm un nāvei, aizraujot sabiedrību (jo tam kā romiešu pūlim patīk neliela asins nolaišana).
Mēs jau bijām tikuši pie brīnišķīgām epizodēm par āpšu pazemes dzīvi - to mums bija nofilmējis Ēriks Ešbijs, kurš bija atļāvis āpšiem izveidot apmetni zem savas kotedžas. Air divpusēja spoguļa palīdzību viņš varēja vērot un filmēt āpšus zem zemes. Lai pabeigtu āpšu sēriju, Džonatans tagad vēlējās nofilmēt Lī un mani stāvam pie āpšu mājokļa un pašu dzīvnieku iznirstam no alas mums pie kājām.
- Tu sēdēsi pie āpšu mājas viņpus ielejai, - Džonatans izrīkoja, - un tad, tiklīdz sāks krēslot, āpši nāks ārā.
- Vai āpšiem tu to esi pastāstījis? - es noprasīju.
- Viņi nāks ārā, - Džonatans pārliecinoši apgalvoja. - Viņi nāks ārā, lai tiktu pie sviestmaizes.
- Pie sviestmaizes? Kādas sviestmaizes? - Lī vaicāja.
- Sviestmaizes ar zemesriekstu sviestu, - Džonatans paskaidroja.
- Par ko tu runā? - Lī nesaprata.
- Āpšiem, - Džonatans viszinīgi klāstīja, - neprātīgi garšo sviestmaizes ar zemesriekstu sviestu. Viņi ietu veselām jūdzēm, lai kādu dabūtu. Izvelc tādu sviestmaizi saitītē cauri mežam, un itin visi āpši no jūdzēm tālas apkārtnes tev sekos.
- Kur tu esi ieguvis šo noslēpumaino informāciju? - es apvaicājos.
- Izlasīju grāmatā par āpšiem, - Džonatans atteica. - Tur teikts, ka šis paņēmiens ir drošs.
- Man tas liekas varen ekscentrisks, - es paziņoju. - Nekad neesmu dzirdējis par āpšu pievilināšanu ar zemesriekstu sviesta palīdzību.
- Burundukiem garšo zemesriekstu sviests, - Lī aizrādīja - Memfisā es dārzā mēdzu viņus ar to barot, tāpēc nesaprotu, kāpēc lai tas negaršotu arī āpšiem.
- Viņi no tā ir kā bez prāta, - Džonatans atkārtoja. - Par sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu āpši darīs visu.
Tā nu mēs apbruņojāmies ar milzum daudzām sviestmaizēm un devāmies uz mežu, kur atradās plaša āpšu apmetne. Tomēr tā bija diezgan apdzīvota vieta, un daudzas pazīmes liecināja, ka visā apkārtnē mīņājušies cilvēki.
- Nepavisam nevēlos izklausīties pēc pesimista, - es ieminējos Džonatanam, - bet kas notiks, ja āpši pēc mājiena neparādīsies?
- Esmu par to domājis, - Džonatans teica, pametis skatienu pulkstenī. - Kuru katru minūti ieradīsies āpšu papildspēki.
- Kādi papildspēki? - Lī vaicāja.
- Kāds puisis, vārdā Deivids Čeifs, - Džonatans paskaidroja. - Viņam pieder divi pieradināti āpši. Kuru katru mirkli viņi visi būs klāt, mums vismaz būs pieradināti āpši, ja neviens savvaļas radījums neparādīsies.
Kameras tika uzstādītas, mēs ar Lī ieņēmām āpšu vērotāju pozīcijas. Lieki piebilst, ka neviens āpsis neparādījās. Tas nepavisam nebija pārsteidzoši, jo filmēšanas brigāde tomēr nevar izturēties pilnīgi klusi, lai kā censtos, un āpšiem ir ļoti asa dzirde. Tomēr pa to laiku bija ieradies druknais, bārdainais Deivids Čeifs, un furgonā kopā ar viņu atradās divi glīti, jauni āpši. Dzīvniekus, kas aizrautīgi ķepurojās un sprauslāja, izvilka no krātiņiem un palaida vaļā līdzās āpšu apmetnei.
- Tā, - Džonatans izrīkoja, - es gribu, lai tu saki kameras uzrunu: "Ir viens nemaldīgs paņēmiens, kā izvilināt āpsi no mājokļa. Gluži kā mums, cilvēkiem, šiem dzīvniekiem neprātīgi garšo sviestmaizes ar zemesriekstu sviestu, un ar sviestmaizes kā ēsmas palīdzību iespējams pat visneatsaucīgāko āpsi piespiest parādīties dienasgaismā." Tad tu nosviedīsi sviestmaizi pie alas ieejas, un āpši ar sajūsmu metīsies tai virsū.
Es paklausīgi noskaitīju savu kameras uzrunu un nometu sviestmaizi pie alas mutes. Gluži kā pēc pavēles abi āpši tai tuvojās, apostīja un tad steidzīgi atkāpās, enerģiski šķaudīdami un visos iespējamos veidos demonstrēdami izteiktu nepatiku. Bija vairāk nekā skaidrs, ka šis āpšu pāris sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu par gardumu vis neuzskata. Un, protams, šis incidents vēl vairāk nostiprināja Džonatana pārliecību par Dabas- mātes absolūto nevēlēšanos sadarboties.