Vākdams dzīvniekus visā pasaulē, es vienmēr esmu apbrīnojis savvaļas dabas bagātības, kādas iespējams atrast visparastākajā Anglijas lauku dzīvžogā.
Vairāk nekā tūkstoš gadu lopus un ražu apsargā biezais angļu dzīvžogs. Kad sakši pirmo reizi iebruka Britānijā, viņi sāka izcirst mežus - vai mūžamežus, kā tos mēdza saukt, - lai atbrīvotu vietu sējumiem un lopu ganībām. Lai šīs teritorijas iezīmētu un novērstu lopu aizklīšanu, tika veidoti dzīvžogi. Sakši drīz vien atklāja šim nolūkam ideālu augu - vilkābeli. To bija viegli ieaudzēt, vienkārši noliecot vai iespraužot zemē zarus, un drīz vien vilkābele pārvērtās biezā, necaurejamā, dzelkšņainā dzīvžogā - lopi tam netika cauri, tas teicami aizturēja vēju un kalpoja kā miniatūrs mežs savvaļas dzīvniekiem, tādējādi aizvietojot izcirstos lielos mežus. Ir aprēķināts, ka dzīvžogi kā šaha galdiņš visur laukos stiepjas apmēram pusmiljona jūdžu garumā. Līdztekus ražas un lopu sargāšanai un savvaļas dzīvnieku patvērumam dzīvžogi viduslaikos kalpoja cilvēkam par aptiekām, nodrošinot to ar daudziem ārstniecības augiem, kas dziedēja visu - no galvassāpēm līdz trūcei - un atvairīja tolaik tik aktīvo raganu uzbrukumus. Skaistajai, sniegbaltajai virzai nācās izārstēt asas sāpes sānos; vēsās, gaļīgās skābeņu lapas remdēja sadzēlumus, īpaši nātru radītos; ja gadījās savainoties vai tikt pie cirstas brūces, īstais meklējamais augs bija zilgalvīte; ja savukārt mokas sagādāja čūlas mutē vai kādās intīmākās, sāpīgākās vietās, palīdzēt spēja skaistās sud- rablapas. Viduslaiku cilvēks pret dzīvžogiem izturējās ar cieņu, jo tie bija elfu, laumiņu un feju iemīļota uzturēšanās vieta. No dzīvžoga uzglūnēja gan ļaunie burvji (ja noplūksi dzegužpuķi, iekodīs odze, ja noplūksi nevainīgo zilo veroniku, sacelsies vētra vai, vēl ļaunāk, notriekts putns izknābs acis), gan arī labie. Piemēram, ar gundegām varēja ierīvēt govīm tesmeņus, tā palielinot izslaukumu, vai arī piena fermā piekārt nātres, lai raganas nesakupinātu pienu.
Kādreiz dzīvžogus uzskatīja par vitāli svarīgiem un rūpīgi kopa, lai labumu gūtu gan cilvēki, gan dzīvnieki. Taču mūsdienās fermeri dzīvžogus uzskata par traucējošiem un nolīdzina šīs senās svētnīcas līdz ar zemi, lai izbrīvētu arvien lielākas un lielākas platības, kas nu pakļautas vēja un lietus ārdošajai ietekmei.
Mēs vēlējāmies parādīt filmā kādu no joprojām pastāvošajiem, senajiem dzīvžogiem un aptvert vismaz daļu tā nozīmīguma un skaistuma. Paies laiks, dzīvžogi kļūs par pagātni, un nozīmīga Britānijas mantojuma daļa pilnīgi izzudīs. Tāpēc vēlējāmies parādīt mazumiņu Anglijas lauku tādu, kādi tie bijuši tūkstošiem gadu, un izpētīt to. Nolēmām izmantot trīs aizvēsturiskus vai pa pusei aizvēsturiskus pārvietošanās līdzekļus. Džonatans bija Saseksā atradis brīnumainu dzīvžogu vietu, kas stiepās abpus zaļai, iegrimušai takai starp laukiem - šī taka bija, tā sakot, dabiska, grants vai šķembu nesabojāta, to apmirdzēja puķes un apsargāja augstas, sniegbaltiem ziediem piebērtas vilkābeles. Tā bija viena no zaļajām takām, kādu pazina Šekspīrs, viena no tām takām, kuras izmantoja Kenter- berijas svētceļnieki. Mūsu ceļojums uz šo burvīgo Anglijas lauku daļiņu, man par sajūsmu, sākās ar tvaika vilcienu.
Dažādās Britu salu vietās dzelzceļa entuziasti izglābuši senatnīgās tvaika lokomotīves, ar mīlestību tās atjaunojuši un ieguvuši atļauju īpašos dzelzceļa posmos tās izmantot. Izrādās, ka lokomotīves vadītāji, uzraugi, konduktori un citi apkalpes locekļi ikdienas dzīvē ir skolotāji, profesori, veikalnieki, aptiekāri vai vienkārši pensionēti dzelzceļa darbinieki, kas strādā bez samaksas, lai jaunākās paaudzes varētu izbaudīt, ko nozīmē ceļot ar īstu vilcienu, ieelpot burvīgo, sīvo ogļu, sodrēju un tvaika smaržu, ar satraukumu klausīties lokomotīves pūces brēcienam līdzīgo sirēnu, kā transā izjust vilciena raustīšanos, žvadzēšanu un šņākšanu, un pat pierast pie vilciena ritmiskās klaboņas. Mēs ar sajūsmu devāmies uz vilcienu, kas bija nosaukts burvīgā vārdā - par Pulkstenīšu dzelzceļu.
Lī sava mūža trīsdesmit trīs gados vēl nekad nebija braukusi tvaika vilcienā - šis atklājums mani, īstenu dzelzceļa entuziastu, satrieca līdz sirds dziļumiem. Mēs ieradāmies stacijā, kur vilciens mūs jau gaidīja - spīdēja un laistījās, ar švītīgu tvaika šalli pār vienu plecu, ar elegantiem vagoniem, kas pilnīgi atbilstoši bija apzīmēti ar pirmās, otrās un trešās klases nosaukumiem. Smagās durvis aizcirtās ar patīkamu, šķindošu plakšķi, iekšā bija lieliskas ādas jostas, ar kuru palīdzību varēja nolaist lejā logus, lai vieglāk dabūtu dzirksteles acīs vai sodrējus uz deguna - visu to, kas padara īstu ceļojumu ar vilcienu tik burvīgu. Džonatans, par spīti budžeta žņaugiem, bija metis piesardzību pie malas un rezervējis mums visu pirmās klases vagonu ar platiem, lieliski polsterētiem sēdekļiem, kuros kā mazas sēņu galviņas bija ietupinātas druknas stiprinājuma podziņas. Vagonā bija redzami koši krāsaini divdesmito gadu piejūras kūrortu ceļojuma plakāti, kuros jūra vīdēja tik zila, ka atlika vien brīnīties, kāpēc cilvēki jebkad devušies uz Vidusjūru. Bija milzīgi bagāžas plaukti, plati un gana stingri, lai noturētu jebkuru daudzumu ādas ceļasomu, cepuru kārbu, piknika grozu un citu nepieciešamu lietu. Mēs ar Lī apsēdāmies pie loga, bet Kriss un Braiens ar skaņu ieraksta iekārtu un kameru iespiedās vistālākajā stūrī, jo sērijas sākumā man vajadzēja uzrunāt kameru, vilcienam čukinoties cauri Anglijas laukiem. Dažādu tehnisku
iemeslu dēl ainu nācās uzņemt vairākas reizes, kas no mūsu abu
> » '
viedokļa bija teicami, jo tas nozīmēja, ka arī ar Pulkstenīšu dzelzceļu nācās ceļot vairākas reizes šurpu un turpu, tādējādi padarot burvīgo braucienu divtik garu, kā pienāktos.
Tomēr beidzot sākuma aina bija gatava, un mums negribīgi nācās kāpt no vilciena laukā. Tas apstājās jūdzēm tālu prom no civilizācijas, un mazajā koka piestātnē bija redzams liels, balts uzraksts - "FREŠFĪLDA. LŪDZU, SIGNALIZĒJIET, JA VĒLATIES APTURĒT VILCIENU". Mēs izkāpām uz ļodzīgās platformas un tad no bagāžas vagona atsvabinājām nākamo transporta līdzekli, ko grasījāmies izmantot šajā ceļojumā, - pamatīgu, mirdzošu tandēma velosipēdu.
Tā bija Džonatana spožā ideja; kaut arī es protestēju, ka pēdējo reizi tandēmā esmu braucis 1939. gadā, Džonatans kā parasti uzstāja, ka tas esot pagalam vienkārši. Braucamais bija atgādāts mūsu viesnīcā iepriekšējā vakarā, un mēs ar Lī nolēmām to pagalmā viesnīcas priekšā izmēģināt. Uzsākām braucienu diezgan ļodzīgi, jo Lī apgalvoja, ka labāk par mani protot mīt pedāļus. Velosipēds bija arī ārkārtīgi viegls, tāpēc nācās visai uzmanīties pagriezienos, citādi priekšējais ritenis sakļāvās kā putna spārns un braucējs atjēdzās grāvī. Tomēr drīz mēs apguvām šo mākslu un džinkstinājām apkārt pagalmam ievērojamā ātrumā, kad no viesnīcas nelaimīgā kārtā pēkšņi parādījās trīs vecas dāmas kopā ar kādu vīru, kas atgādināja vecā kaluma brigādes ģenerāli, un ņēmās steberēt pāri ceļam tieši mums priekšā. Es uzsitu pa bremzēm, tandēms iebuksēja granti, priekšējais ritenis sakļāvās un mēs ar sievu nogāzāmies mudžeklīgā kaudzē, neglābjami sapiņķējušies savā braucamajā. Trīs vecās dāmas spiedza, brigādes ģenerālis teica kaut ko, kas aizdomīgi izklausījās pēc "Nu ir gan!", līdz mēs ar Lī, izvalstījušies pa granti, beidzot pamanījāmies atraisīties viens no otra un piecēlāmies kājās. Brigādes ģenerālis ieskrūvēja acī monokli un nomērīja mūs ar skatienu no galvas līdz kājām. Mums abiem mugurā bija dabaspētnieku tērpi, kas pēc ilgas filmēšanās lietū izskatījās ārkārtīgi noplukuši.
- Ekskursanti! - brigādes ģenerālis teica, kad bija klusēdams mūs brīdi pētījis, un ielika šajā vārdā visu nicinājumu, kādu tīr- asiņu angļu vidusšķiras pārstāvis joprojām izjūt pret proletariātu. Tad, gādīgi aplicis rokas vecajām dāmām, viņš tās vedināja prom no nelāgās vietas. Tas nebija nekāds labais sākums.
Tomēr Frešfīldā, kad Melnais Bruņinieks ar griezīgiem atvadu svilpieniem, tvaika mākonī tīdamies, bija aizčukinājis tālāk, pavasara saulītē mums pāršalca maija lauku smaržu un skaņu vilnis. Itin visur debesīs bija iemargoti cīruļi ar dziesmām. Pāri laukiem skaļi un nemitīgi kūkoja dzeguzes un gaisu pildīja simtiem pavasara puķu smarža. Mēs manevrējām Margrietiņu (tā bijām nokristījuši savu tandēmu) lejup pa koka trapu uz izdedžiem klātu celiņu un tālāk pa šauru, slidenu taku, kas visbeidzot mūs noveda pie šaurās ejas starp vilkābeļu dzīvžogiem ar gubu mākoņiem līdzīgiem ziediem; augstās nogāzes abpus takai klāja safrāndzeltenu, mirdzošu gundegu armijas. Mēs uzkāpām Margrietiņai mugurā, jūtot saules karstumu plecos un dzirdot putnu dziesmas pildām ausis, un devāmies senās Anglijas meklējumos.
Džonatana izraudzītais lauku nostūris nemaz nevarētu būt vēl lieliskāks un šajā gadalaikā vēl skaistāks. Augstās nogāzes un dzīvžogi kvēloja no ziedu daudzkrāsainības - kanārijdzeltenās gundegas, sarkanās plaukšķenes, virzas baltās zvaigznītes, pulkstenīšu miglājs, vijolīšu mēļums un suņuburkšķu dīvainie, plakanie ziedu puduri, kas atgādināja blāvus dūmus. Pļavas starp dzīvžogiem bija plašas un leknas, tās izraibināja ziedi un varenu ozolu un dižskābaržu audzes, kuru tikko izplaukušās lapas meta vēsu ēnu. Kotedžas vai lielākās mājas bija pieklājīgi noslēptas koku audžu aizsegā, tāpēc nedūrās acīs un radīja iespaidu, ka lauki ir pilnīgi neapdzīvoti.
Beidzot mēs nonācām pie zemu iegrimušas, zaļas takas ar pamatīgiem dzīvžogiem gar malām; vienā pusē vilkābeles bija biezi, gandrīz necaurejami savijušās ap vientuļu ozolu, kura saknes sedza efeju tīkls. Tur mēs satikāmies ar Deivu Strīteru, kuram pienācās būt par mūsu gidu dzīvžogu pasaulē un kurš izrādījās teicams sava amata pratējs. Viņš bija slaids un tum- snējs, viņam piemita putna žirgtums, melnas acis un ziņkārīgs, knābjveida deguns. Deivs tik ļoti lepojās ar dzīvžogiem, it kā pats tos būtu stādījis, un pazina katru putnu, kukaini un augu, kas tos apdzīvoja. Ar Deiva palīdzību mēs atklājām šā senatnīgā, dzīvā mūra noslēpumus.
Lielākā daļa dzīvžogu savu vecumu mēra gadsimtos, taču dabaspētnieki ir ieviesuši gaužām vienkāršu paņēmienu, kā noteikt katra aptuveno rašanās laiku, jānomēra un jāiezīmē trīsdesmit pēdas garš posms gar dzīvžoga malu un tad, atgriežoties pa savām pēdām, jāsaskaita koki šajā posmā. Katrs koks nozīmē vienu gadsimtu. Izklausās nepierādāmi, taču tas balstās uz dabaspētnieku pārliecinošu detektīvu darbu. Kad dzīvžogi tika veidoti, fermeri izmantoja vienas vai varbūt divu sugu augus.
Gadu gaitā ieaugās ari citas sugas, kuru sēklas bija tur nonākušas kopā ar putnu mēsliem vai kuras noglabājušas vāveres un peles, kas aprok zemē krājumus un vēlāk aizmirst par savām slēptuvēm. Izpētot dzīvžogus, kuru vecums ir zināms, ticis izdarīts secinājums, ka temps, kādā ieaugas koki, ir aptuveni viena suga simt gadu laikā.
Tā nu mēs ar Lī soļojām gar savu dzīvžogu un savācām paraugus no dažādo sugu kokiem. Mēs atradām vairāk nekā desmit sugu, kas pierādīja, ka šis dzīvžogs stādīts laikā, kad vēl nebija uzcelts ne Londonas Tauers, ne Vestminsteras abatija. Apbrīnojami, kāda cieņa izrādīta šīm abām celtnēm, toties Anglijas dzīvžogus, kas vairāk nekā tūkstoš gadu darījuši tik daudz laba cilvēkiem un dabai, noslauka no zemes virsas, atskanot vien vārgiem protestiem par antibioloģisku brutalitāti. Ja kāds ierosinātu nojaukt Vestminsteras abatiju, lai atbrīvotu vietu kādam biroju kvartālam, vai sagraut Taueru, lai tajā vietā uzbūvētu jaunu Hiltona viesnīcu, saceltos neprātīgi protesti, kaut arī to tūkstoš gadu laikā, kopš pastāv šīs celtnes, tās sagādājušas cilvēcei ievērojami mazāk labuma nekā pieticīgie dzīvžogi.
Nemaz nerunājot par daudzajiem augiem, kuri gozējas koku pakājē vai kāpelē augšup pa dzelkšņainajiem zariem, dzīvžogi sagādā mājvietu ļoti daudziem dažādiem rāpuļiem, putniem un dzīvniekiem, dažus no kuriem mums izdevās nofilmēt. No mana viedokļa, viens no pievilcīgākajiem dzīvniekiem bija lauku pele - vismazākais zīdītājs Britu salās, kurš tomēr var lepoties ar to, ka viņu atklājis nevis kurš katrs dabaspētnieks - amatieris, bet pats Gilberts Vaits [28] . Savā burvīgajā grāmatā "Selbornas dabas vēsture" viņš šādi apraksta lauku peles parādīšanos zinātnes redzeslokā:
"Esmu noķēris un guldījis brendijā dažas peles, par kurām minēju iepriekšējās vēstulēs, jaunu tēviņu un mātīti ar mazuli. No dzīvnieku krāsas, formas, izmēriem un ligzdas veida es nešaubīgi secinu, ka šī suga vēl nav aprakstīta. Šis peles ir daudz mazākas un slaidākas par Reja Mus domesticus medius[29], tām vairāk piemīt vāverei vai susurim raksturīga krāsa; vēders ir balts, taisna līnija gar sāniem nodala vēdera un muguras krāsas. Peles nekad pašas nenonāk mājās, bet nokļūst stirpās un klētis kopā ar kūlīšiem, papilnam ražas laikā, veido ligzdas starp kukurūzas stiebriem virszemē, reizēm dzelkšņos. Katrā metienā tām dzimst līdz pat astoņiem mazuļiem mazā, apaļā ligzdā no zāles stiebriem vai kviešu lapām.
Vienu no šim ligzdām es atradu rudeni, ļoti mākslinieciski savītu no kviešu lapām, precīzi apaļu, apmēram kriketa bumbiņas lielumā; ieejas caurums bija prasmīgi aizdarīts, tā ka nebija iespējams atklāt, kur tas atrodas. Ligzda bija tik kompakta un cieši piepildīta, ka to varēja ripināt pa galdu un tā neizjuka, kaut ari tajā atradās astoņi kaili, akli pelēni. Ja ligzda tik precīzi pilna, kā gan mātīte spēj tikt klāt ikvienam no mazuļiem, lai to pazīdītu? Iespējams, viņa šim nolūkam izbrīvē caurumus dažādās vietās un pēc pabarošanas atkal aizdara; tomēr mātīte nekādā gadījumā nespētu pati iespiesties ligzdā pie mazuļiem, kas turklāt vēl ik dienas augtu lielāki. Šis lieliskais, auglīgais šūpulis, elegants instinktīvo pūļu piemērs, tika atrasts kviešu laukā, piekārts pie dzelkšņa galviņas."
Lauku pele pielāgojusies dzīvei kokos tāpat kā to darījuši daudzi Jaunās pasaules primāti. Tai ir izveicīgas pēdas, lai sakamptu zāles stiebrus, starp kuriem pele dzīvo, un tās astei izstrādājušās apbrīnojamas tveršanas spējas, tā ka pele tiešām ligzdas veidošanas laikā spēj iekarināties zāles stiebrā. Šis apaļās ligzdas, apmēram tenisa bumbiņas lielumā, galvenokārt ir savītas no svaigiem zāles stiebriem, kas reizēm sastiprināti kopā ar sakošļātām lapām. Šim bērnistabām - jo zāles ligzdās mātītes audzē mazuļus - ir divas izejas, un pašas ligzdas izpo- pētas ar sīki sasmalcinātiem zāles stiebriem, kas kalpo mazuļiem par mīkstu guļvietu. Dzimšanas brīdī pele sver apmēram vienu gramu; kā novērojis Gilberts Vaits, divi pelēni kopā sver tik, cik vara puspenijs. Katram pelēnu metienam tiek būvēta jauna ligzda, un labā gadā lauku pele spēj laist pasaulē līdz pat sešiem metieniem pa pieciem vai sešiem pelēniem katrā. Izklausās gluži pēc cilvēku praktizētās pārapdzīvotības. Tomēr jāatzīmē, ka tad, kad lauku peles pārlieku savairojas, peļu medniekiem (tādiem kā lapsas, zebiekstes, sermuļi, pūces un citi) iestājas laimes dienas un pilnīgi noteikti arī viņu ģimenēs sākas nesamērīgs pieaugums. Ja lauku pelēm klājies slikti un tās vairojas nepietiekamā daudzumā, arī plēsēju ģimenēm ir grūti laiki, tā ka to ģimeņu lielumu regulē peļu pieplūdums. Cik žēl, ka cilvēkiem mūsdienās ir tikai viens ienaidnieks - cilvēks pats. Taču cilvēki ir savairojušies tik neprātīgā daudzumā, ka viņu pašu sugas plēsoņas nespēj uzturēt populāciju līdzsvarā tikpat efektīgi, kā tas notiek dabā.
Vēl viens dzīvžogu iemītnieks ir ezis. Tie vienmēr bijuši mani iemīļotie dzīvnieki - jau kopš Grieķijā pavadītās bērnības, kad es ar pudelīti biju izbarojis četru ezēnu metienu, ko man bija atnesis kāds zemnieks, - viņš ežu lapu migu bija izracis savā laukā. Tikko dzimuši eži ir krēmkrāsā, un to adatas pavisam mīkstas - kā kaučuks. Augdami ezēni pamazām mainīja krāsu uz brūnu, adatas kļuva cietas un asas. Kā es atklāju, tie bija visai inteliģenti dzīvnieciņi, un man pat izdevās savējos iemācīt tupēt uz pakaļkājām un lūgties barības kumosus. Es mēdzu kopā ar tiem doties garās pastaigās pa laukiem, un ezīši rindiņā paklausīgi tecēja man pa pēdām. Viņi bija neticami žigli, un man vajadzēja turēt acis vaļā, jo, kad apvēlu baļķus vai akmeņus, meklēdams papildinājumus savai kolekcijai, ezēni mēdza uzklupt un apēst manus iekārotos kukaiņus. Kādu dienu tie meklēja ēdamo ap dažiem veciem vīnogulāju stumbriem; man vlndārzā kļuva par karstu, tāpēc es aizgāju uz ēnainu olīvu birzi kādus simts jardus tālāk un apsēdos. Es redzēju savus ežus, bet tie neredzēja mani. Pagāja neilgs brīdis, līdz viņi atklāja, ka esmu pazudis, un acumirklī tos pārņēma dziļš satraukums. Tie skraidīja apkārt, žēlabaini sapīkstēdamies; tad viens, piegrūdis degunu pie zemes kā suns, saoda manas pēdas un laidās mundrā riksī citiem pa priekšu. Viņi nepārprotami sekoja tieši pa manām pēdām, jo es, meklēdams atpūtas vietu, biju staigājis šurpu turpu, un eži verdziski sekoja manis atstātajām pēdām. Atraduši mani, viņi ņēmās sajūsmināti trokšņot un, spiegdami un sprauslādami, sakāpa man klēpī.
Atceros - kad dzīvojām Hempšīrā, mums dārzā auga milzīga, veca ābele. Kādu gadu bija ienākusies varena ābolu raža - vairāk, nekā māte spēja pārstrādāt, kaut arī viņa vārīja tonnām pikantās mērces un džema, tāpēc ļoti daudz augļu sakrita zemē, un mēs atstājām tos turpat sapūt un apmēslot zemi zem ābeles. Kādā gaišā pilnmēness naktī mani pamodināja spiedzieni, pīkstieni un urkšķēšana; nodomāju, ka vainojams iekarsis kaķu pāris, tāpēc atvēru logu, lai izteiktu viņiem savas domas, un tad pārsteigts ieraudzīju, ka trokšņotāji ir divi eži. Nobrīnījies, ko gan viņi tur dara, es uzvilku čības un izgāju mēnessgaismas pielietajā dārzā. Atklājās, ka ciemiņi mielojas ar puspuvušajiem āboliem, un rūgstošā ābolu sula iedarbojusies kā sidrs, tā ka abi eži bija absolūti noreibuši. Viņi streipuļoja apkārt kokam, pastāvīgi ietriekdamies tajā, žagojās, mētājās ar apvainojumiem un vispār uzvedās augstākajā mērā peļami. Ežu pašu labā man nācās abus uz nakti ieslodzīt garāžā, un nākamajā rītā es izlaidu mežā aiz mājas pagalam nomāktu un vainīga izskata kukaiņēdāju pāri.
Vēl viens radījums, ko mums palaimējās nofilmēt, bija zebiekste - mazākais un apburošākais no Britānijā mītošajiem plēsējiem. Šie mazie dzīvnieciņi, kopā ar asti apmēram divdesmit astoņus centimetrus gari, ir skaisti, aši un slaidi - sākot filmēšanu, mēs drīz vien atklājām, cik ļoti aši. Lai nofilmētu zebiekstes medības tuvplānā, mēs uzbūvējām dabiskam dzīvžoga posmam ārkārtīgi līdzīgu dekorāciju. Filmēšana notiek ar ātrumu divdesmit četri kadri sekundē - citiem vārdiem sakot, kamera filmējamo ainu katru sekundi nofotografē divdesmit četras reizes. Atklājām, ka mūsu zebiekste kustas tik ātri, ka nudien spēj pārskriet pāri dekorācijai fotouzņēmumu starplaikā - pilnīgi neiedomājama ātruma varoņdarbs.
Atceros - kad es savulaik strādāju par kopēju Vipsneidas zoodārzā, mēdzu savā brīvajā dienā ar velosipēdu braukt uz Tringa muzeju klausīties lekcijas par taksidermiju. Pa ceļam uz muzeju redzēju senlaicīgu furgonu; tajā dzīvoja vecs čigāns, kuru es bieži mēdzu apciemot, jo viņam piederēja neskaitāmi lutekļi, turklāt to skaits nemitīgi palielinājās. Manu uzmanību vecais vīrs (visi viņu sauca par Džetro) saistīja brīdī, kad es ar velosipēdu braucu garām viņa furgonam un pēkšņi apstājos kā pienaglots, jo ieraudzīju starp karavānas riteņiem rotaļājamies ne mazāk kā piecas zebiekstes. Nokāpu no sava braucamā un vēroju viņas spēlējam sunīšus; dzīvnieciņu ķermeņi bija tik lunkani, ka atgādināja kažokādā tērptas čūskas. Vecais Džetro ar bisi padusē iznāca no meža, nesdams divus nošautus trušus.
Viņš melodiski iesvilpās, zebiekstes pārtrauca rotaļu un traucās pāri zālei pie viņa, saslējās pakaļkājās un sīki, tarkšķoši klaigāja. Čigāns nosvieda trušus, un zebiekstes, šņākdamas un cīnīdamās, pavilka to ķermeņus zem furgona un ķērās pie ēšanas. Es karsti vēlējos iemantot šos spēcīgos, daiļos radījumus, tomēr vecais Džetro tos diemžēl nepārdeva, kaut arī es viņam solīju trīs mārciņas un desmit šiliņus - visu savu nedēļas algu.
- Ne, puis, es no viņām nešķiršos, - viņš sacīja, veltīdams zvēriņiem mīlas pilnus skatienus ar spožām, melnām acīm. - Pēc visām grūtībām, ar kādām es tās esmu uzaudzējis, nē. Es no tām nešķirtos pat par visu tēju, cik tās ir Ķīnā. Bet, paklau, es tevi paņemšu līdzi medībās ar šīm. Viņas ir drosmīgas, mazas mednieces.
Tā nu kādā vasaras naktī, kad pilnmēness bija tik balts un apaļš kā magnolijas zieds, es aizbraucu pie vecā Džetro. Pamielojušies ar pinti pašdarināta alus un porciju garda sautējuma, mēs devāmies ceļā; zebiekstes ņirbēja mums pa priekšu gar dzīvžoga malu, kas mēnessgaismā izskatījās tikpat krāšņi kā dienā. Vecais Džetro man paskaidroja, ka zebiekstes esot izstrādājušas pašas savu medību metodi. Viena vai reizēm divas ielīda truša alā, bet pārējās gaidīja ārpusē. Drīz vien divu ze- biekšu klātbūtne pazemē iedzina trusi panikā, tas izspruka no alas un uzskrēja tieši virsū gaidošajām zebiekstēm. Tās kā zibens barā metās medījumam virsū, un viena no trim nogalināja upuri ar zebiekstēm raksturīgo kodienu skaustā, augšējiem acu zobiem urbjoties smadzenēs. Nāve iestājās vienā mirklī. Bija apburoši vērot, kā zebiekšu lunkanā, klusā komanda kā čūskas dejo mēnessgaismā, reizumis acīm ieziboties. Vai zebiekstes tādā pašā veidā medī arī savvaļā, jautājums ir strīdīgs, bet šīs piejaucētās patiesi bija izstrādājušas medību paņēmienu, kas bija tikpat efektīvs, cik nāvējošs, un divu stundu laikā vecā Džetro mednieka somā jau atradās septiņi beigti truši. Dažus no tiem Džetro izmantoja zebiekšu un citu gaļēdāju kustoņu pārtikai (viņam piederēja ari pūces un vanagi, āpsis un sermulis), pārējos vai nu apēda pats, vai pārdeva tuvējā ciematā.
Vecais Džetro izmantoja dzīvžogus ap savu furgonu tāpat, kā to bija darījis viduslaiku cilvēks, - lai sagādātu sev pārtiku trušu vai irbju veidā, dažādus garšaugus un saknes ēdiena uzlabošanai, kā arī vāca augus, no kuriem darināja balzamus un ziedes un tirgoja tuvējo pilsētu tirdziņos; es pazinu vairākus cilvēkus, kas negāja ārstiem ne tuvumā, bet zāles pirka no viņa. Man bija draudzene, kas mocījās ar neglītiem izsitumiem, tie periodiski parādījās viņai uz pieres un kreisās plaukstas un radīja plašus iekaisumus. Neņemdams vērā viņas iebildumus un neticību, es meiteni aizvedu pie Džetro un pierunāju lietot vecā čigāna doto balzamu. Pēc trim lietošanas reizēm izsitumi nozuda un nekad vairs neparādījās.
Vienā no sērijas beigu epizodēm Džonatans vēlējās parādīt senlaicīgu pļavu, kādu dzīvžogi sargājuši jau gadsimtiem ilgi. Bijām sajūsmināti, kad režisors mūs aizveda uz izraudzīto. Plašo klajumu no trim pusēm ieskāva dzīvžogi, bet ceturtajā to norobežoja pavasara lapu svaigumā vizošs tumšs mežs. Pļava saules gaismā izskatījās mazliet ieslīpa, šur tur platas, zilganas ēnas meta vairāki ozoli, kas, spriežot pēc apkārtmēra, varēja būt vairākus simtus gadu veci. Tomēr visfantastiskākais šajā pļavā bija tās krāsa. Garā, leknā zāle bija nobārstīta ar gundegām kā ar dārgakmeņiem - tik spilgtā un piesātinātā dzeltenumā, it kā starp mežu un dzīvžogiem kāds no debesu mucas būtu izlējis kausētu zeltu. Mums vajadzēja pāri šim zelta galdautam aiziet uz pļavas vidu, lai sarīkotu pikniku; un brist līdz puslielam pa gundegām pāri šim nevainojami neskartajam zaļajam un zeltainajam laukumam, atstājot aiz sevis nobradātu taku, likās kā svētuma zaimošana.
Lai sērijas beigu epizodē parādītu sarežģīto dzīvžogu tīklu stiepjamies viscauri laukiem, Džonatans bija izprātojis izmantot gaisa balonu. Kaut arī vienmēr biju vēlējies izmēģināt šo iespaidīgo, arhaisko transporta līdzekli, es mazliet nervozēju, atcerēdamies savas bailes no augstuma. Tomēr šī iespēja bija pārāk lieliska, lai to palaistu garām, tāpēc piekritu iegrožot savus absurdos iebildumus un pacelties gaisā. Visu pasākumu vajadzēja izplānot kā militāru operāciju. Mēs grasījāmies lidot divreiz; pirmajā dienā ar mums kopā lidotu Kriss ar kameru, lai varētu balona grozā nofilmēt tuvplānus, kamēr pārējie mums sekotu mašīnā un filmētu no zemes. Otrajā dienā Kriss ar kameru sekotu balonam ar helikopteru, turklāt pilots būtu neviens cits kā pats kapteinis Džons Krudsons, kurš bija vadījis sarežģīto un riskanto Džeimsa Bonda filmu uzņemšanu. Mūsu balona kapteinis bija Džefs Veslijs, pieredzējis lidotājs, kas vārda tiešā nozīmē spēja nosēsties uz sešpensu monētas. Džonatans būtu vēlējies, lai ideālā variantā mūsu gaisa balons majestātiski nolaistos pašā gundegu lauka vidū, taču tas pārlieku sapostītu ziedus un zāli, tāpēc pirmajai balona nosēdināšanai nācās izvēlēties daudz plebejiskākas, labi noganītas pļavas.
Agri no rīta mēs ieradāmies ganībās, un balons jau gaidīja. Tas bija lielisks milzu briesmonis - daudz lielāks, nekā biju gaidījis, krāšņi nokrāsots sarkanām, dzeltenām un zilām svītrām. Zem balona zālē gozējās grozs - gluži kā milzum liels, vecmodīgs veļas kurvis; tajā atradās tik nozīmīgais balons ar butāna gāzi, ar kuras palīdzību bija iespējams pacelties gaisā. Mēs iepazināmies ar Džefu - druknu vīru blondiem matiem un zibošām, zilām acīm; ap viņu nepārprotami vējoja uzticamības dvesma. Džefs darīja zināmu, ka laika prognoze esot lieliska un viņš paredzot mums teicamu lidojumu. Lai grozā nofilmētu nepieciešamos tuvplānus, Krišam ar vienu kameru vajadzēja lidot mums līdzi, bet, filmējot platleņķa kadrus ar grozu centrā, kamerai vajadzēja atrasties attālāk. Šo problēmu mēs atrisinājām, piestiprinot ar tālvadības pulti vadāmu kameru gara alumīnija stieņa galā, un ar to varēja darboties no groza. Džonatans pilnīgi noteikti vēlējās radīt iespaidu, it kā Lī un es balonā ceļotu vieni, tāpēc mēs paņēmām līdzi lielu segu, un Džonatans paskaidroja Džefam, ka kapteinim vajag notupties un tikt apsegtam ik reizi, kad filmēsim. Džefs šai necieņas izrādīšanai piekrita ar lielisku humora sajūtu. Tā nu, saņēmuši šos pēdējā mirkļa norādījumus, mēs ierāpāmies grozā un sagatavojāmies pirmo reizi mūžā pacelties gaisā balonā. Enkura auklas tika atraisītas, un grozs mazliet sašķiebās, tad Džefs parāva auklu un milzīga, zila liesmu mēle mums virs galvas ar pamatīgu spēku rēkdama iešāvās balona dziļumos. Bija tā, it kā vaļā būtu palaists pūķis. Ar apdullinošo brāzmu palīdzību grozs līgani kā lifts cēlās gaisā. Mēs pacēlāmies divdesmit pēdu augstumā, tad trīsdesmit, un visbeidzot ieslīdējām debesīs virs koku galotnēm.
Sajūta bija brīnumaina. Brīžos, kad liesmas nerēca, valdīja absolūts klusums, un, vējā slīdot pa debesīm, tūkstoš pēdas zemāk varēja sadzirdēt cilvēkus sarunājamies. Bija dzirdama vilciena klaboņa, suņu rejas un lopu maurošana. Šīs sajūtas es varu salīdzināt tikai ar niršanu pie zemūdens klintīm, kad var ar seju lejup gulēt virmojošajā ūdenī un ļaut, lai sīkie ūdens virpulīši nes ķermeni pāri koraļļu dārziem. Labu gabalu zem mums, dzīvžogu ielenkumā, cik tālu vien sniedzās skats, kā lupatu sega stiepās lauki, vietām tos greznoja tumšas mežu klintis vai rotaļu ciematiņi. Balona ēna kā liela, zila sēne slīdēja pāri laukiem un dzīvžogiem, visai uzbudinot liellopus un liekot zirgiem uzvesties kā rodeo. Kaut arī balonā braucēji atrodas vēja varā, Džefs mums pierādīja, ka ir pietiekami daudz darāmā, lai balonu vadītu. Kādā brīdī vēja ātrums samazinājās, un balons nolaidās līdz koku galotnēm. Mēs slīdējām uz priekšu klusi un maigi kā migla, vienu mirkli groza dibens pat nošvīkstēja gar milzīga ozola augstajiem zariem. Mēs redzējām zaķi un lielus trušu barus, kurus satrauca resnā, koši krāsainā transporta līdzekļa tuvums. Redzējām stirnu pāri, kas saslietām ausīm saspringti stāvēja meža klajumā, un kovārņi, stipri vien sašutuši par šo nepiedodamo ielaušanos viņu gaisa telpā, nikni ķērca uz mums, kad lidojām pāri to ligzdām.
Bija aizraujoši slīdēt kādu piecdesmit pēdu augstumā pāri ciematiem un atsevišķām fermām un kotedžām, jo skaidri varēja redzēt ikvienu dārziņu, rūpīgi apkoptu un pilnu puķēm. Mūsu balona rēkoņa uzrāva visus suņus histēriskās rejās, bet cilvēki skrēja ārā no mājām, lai mums pamātu. Tiklīdz viņi saprata, ka mēs varam tos skaidri sadzirdēt un arī atbildēt, viņi vaicāja, kur mēs dodamies, un milzīgi uzjautrinājās, kad atbildējām, ka nezinām. Mēs slīdējām pāri ciemata skolai, visi bērni un skolotājs metās ārā pagalmā un vēroja mūsu ceļojumu. Bērni klaigāja un neizbēgami vaicāja, kurp mēs lidojam. Tikpat neizbēgami mēs atbildējām, ka nezinām. Bērniem tas likās gaužām smieklīgi, kāds mazs puišelis smējās tik sirsnīgi, ka novēlās zemē un ņēmās valstīties. Mēs slīdējām pāri izskatīgai sarkanu ķieģeļu savrupmājai ar burvīgu sārtu kārniņu jumtu. Dārzā auga krāšņas puķes un krūmi, un pats dārzs izskatījās kā izkāpis no pasakas. Mūsu pūķa rēkoņa izvilināja satrūkušos mājas saimnieku
un vina sievu dārzā.
>
- Cik jums brīnišķīga māja! - es uzsaucu sievietei.
- Un cik jums brīnišķīgs balons! - viņa atsaucās.
Tad pienāca laiks nosēsties, jo degviela gāja uz beigām. Kā jau vienmēr, kad ar balonu jānolaižas, lauki jūdzēm tālā apkārtnē izrādās vai nu apauguši ar miežiem vai kukurūzu, vai arī pilni ar histērisku govju vai aitu bariem, kuriem (un arī viņu īpašniekiem) uznāktu kolektīva nervu lēkme, ja balons nolaistos to vidū. Tomēr beidzot ieraudzījām pļavu, kurā neauga nekāda labība un negānījās lopi. Lai nonāktu tur, mums vajadzēja pārslīdēt pāri lielam briestošu miežu laukam un tad pāri koku joslai, pēc tam ļoti prasmīgi nosēsties, jo izraudzītā pļava bija šaura. Šajā mirklī vējš mūs piekrāpa. Mums vajadzēja nolaisties zemu pāri miežiem, izmanīgi tikt pāri kokiem un tad strauji traukties lejup uz pļavu. Laižoties pāri labībai, vējš pēkšņi aprima un balons ievērojamā ātrumā krita lejup. Džefs pastiprināja liesmu, mēģinādams atgūt augstumu, taču velti; grozs ietriecās miežos un tad lieliem lēcieniem kā ķengurs turpināja traukties pāri laukam. Mēs trīs reizes triecāmies pret zemi, gandrīz salauzdami kaulus, tad vējš no jauna satvēra balonu un, pametot aizmugurē izšķaidītās labības vālus, neprātīgā ātrumā sešu collu augstumā virs zemes nesa mūs pāri miežiem uz draudīgo koku joslu. Bīstamie, dzelkšņainie koki tuvojās arvien straujāk. Džefs izdarīja vienīgo iespējamo - parāva auklu, atvērdams vārstu, un karstais gaiss izplūda no balona. Mūsu lielais, košais, skaistais balons sačokurojās un saplaka, bet tā agonijas krampjos grozs tika apvelts uz sāniem, tā ka mēs kaudzē sabirām virsū nabaga Krišam. Pēdējā izrāvienā balons grozu kopā ar pasažieriem pamatīgā mudžeklī aizvilka vēl kādus piecdesmit jardus tālāk, tostarp mēs visiem spēkiem centāmies netikt pie lauztas rokas vai kājas. Visbeidzot trauciens rimās un mēs, nobrāzušies un aizelsušies, izrāpāmies no groza. Alumīnija stienis ar attālināto kameru bija saliecies un savijies kā korķviļķis, taču kamera laimīgā kārtā nebija cietusi. Tas, protams, bija svarīgāk par jebkuru no mums. Džonatans, Paula un komanda, kas mežonīgā ātrumā bija sekojuši mums divās mašīnās, strauji parādījās starp kokiem un izskatījās ārkārtīgi satraukti.
- Vai ar jums viss kārtībā? - Džonatans uzsauca, nepārprotami redzēdams acu priekšā vīziju ar pāris lauztām cienījamā mākslinieka kājām.
- Jā, viss kārtībā, - es atsaucos. - Tas bija tik vienkārši, kā divus pirkstus apčurāt!
Par laimi, viņi bija paņēmuši līdzi pudeli šampanieša, kuru, saskaņā ar tradīciju, pienācās tukšot, lai nosvinētu pirmo lidojumu gaisa balonā. Mēs to ar baudu izdzērām, stāvēdami izšķaidītajos miežos līdzās sava gaisa rumaka daudzkrāsainajām atliekām.
Par spīti šim diezgan biedējošajam finālam, kas līdzinājās katastrofai, mēs dedzīgi gaidījām lidojumu nākamajā dienā, kad mums līdzās lidos helikopters. Diemžēl no rīta laiks bija nepiemērots, taču agrā pēcpusdienā prognoze atkal uzlabojās, tā ka mēs vēlreiz devāmies lidojumā, un mums cieši pa pēdām sekoja Kriss, izliecies ārā no helikoptera.
Bija brīnišķīga, zeltaina pēcpusdiena, debesis dūmakainas un blāvi zilas kā neaizmirstulītes. Lauki šajā gaismā izskatījās patiesi iespaidīgi un daudzkrāsaini - smaragdzaļā zāle, zeltainās gundegas, gaiši dzeltenbrūnā, briestošā labība un tikko uzartā zeme kā sarkanīgi brūns velvets. Tiklīdz Kriss no helikoptera bija darījis zināmu, ka nofilmējis visus nepieciešamos kadrus, mēs izlaidām nabaga Džefu no segas apakšas un ļāvām arī viņam izbaudīt lidojumu. Lī, protams, nu jau bija tik ļoti aizrāvusies ar lidošanu, ka vēlējās, lai es nākamajā dienā nopērku balonu arī mums. Atzīstos, šī ideja mani kārdināja, tomēr nācās apslāpēt gan savu, gan sievas entuziasmu.
Saule norietēja un pārpludināja laukus ar maigu, zaļganzel- tainu gaismu, bet mēs turpinājām slīdēt debesīs klusi un nejaušībām pakļauti kā pienenes pūka. Un apgalvojām, ka šis ir vienīgais īstais ceļošanas veids.