Nākamā filmēšanas vieta bija pilnīgs kontrasts. Mēs pametām košo, lekno, zaļo Anglijas lauku gobelēnu un pārvietojāmies uz Sonoras [30] tuksneša dīvaino ainavu. Lielākajai daļai cilvēku vārds "tuksnesis" uzbur iztēlē skarbu, kailu akmeņu un smilšu laukumu, kurā iznīkt viss dzīvais, bez pilītes ūdens. Dažos tuksnešos, protams, tā arī izskatās, tomēr pasaulē ir arī citi tuksneši - savādas, brīnišķīgas vietas, kurās mīt milzumdaudz dzīvnieku un augu, kas ir teicami pielāgojušies skarbajai videi. Viens no šiem neparastajiem planētas nostūriem ir Sonoras tuksnesis Amerikas dienvidrietumos, kur tūkstošiem kvadrātjūdžu ir ņudzošas dzīvības pilnas, nosētas ar visneparastākās formas kaktusiem un sezonas laikā - arī ar krāšņu savvaļas puķu miriādēm. Mēs vēlējāmies filmā attēlot, ka tuksnesim nav no-
teikti jābūt nelāgam, kā vairākums cilvēku iedomājas, tāpēc šī bija īstā vieta mūsu mērķa sasniegšanai.
Komandā šoreiz ietilpa Rodnijs Čarterss, mīļi saukts par Rodersu: drukns vīrs, kas visur gāja teciņus, pat ja bija apkāries ar smago filmēšanas aparatūru. Viņš vienmēr smaidīja, lai kādas grūtības gadījās, viņa acis bija ieslīpi vērstas augšup, padarot vaibstus gandrīz vai austrumnieciskus. Rodersa pārinieks Malkolms Kross - pievilcīgs jauns vīrietis ar krāšņām ūsām - izskatījās gluži kā viens no tiem pieklājīgajiem, smuidrajiem Anglijas jauniešiem, kas padarījuši impēriju tādu, kāda tā ir. (Tieši Malkolms pēc filmēšanas beigām uzrakstīja man vēstuli, kurā pastāstīja, cik ļoti viņam tā patikusi. Vēstules beigās viņš piebilda: "Es atgriezos mājās tik pacilāts, ka mana sieva tagad ir stāvoklī.") Jans Hendrijs ar kumšķaino bārdu un emocionālajām acīm, kuru dēļ līdzinājās padzīvojušai laumi- ņai, bija skaņu operators. Tomēr, par spīti nelaimīgajam no pasaku zemes padzītā izskatam, viņš nodevās darbam ar lielu degsmi.
Pirmā Sonoras tuksnesī pavadītā diena mums bija satriecoša. Bijām ieradušies vēlu vakarā, tāpēc nevarējām gūt skaidru priekšstatu par tuksneša izskatu, toties nākamās dienas rītausmā sakāpām mašīnās un braucām apskatīt filmēšanai Alis- tēra nolūkotās vietas. Jāsāk jau ar to, ka debesis izskatījās brīnumainas - gaiši rožainas ar assinssarkani iekrāsotu saullēkta pamali, piebārstītas ar lavandas krāsas un dzelteniem mākoņiem. Uz šā fona iezīmējās milzīgu saguaro kaktusu armija; dažus no dīvainiem, dzeloņainiem svečturiem līdzīgajiem kaktusiem vainagoja ziloņkaula baltu ziedu kroņi ar dzeltenu vidu. Saguaro jeb milzu cereji laikam gan ir visiespaidīgākie kaktusi pasaulē, jo spēj izaugt pat piecdesmit pēdas augsti un to biežņas mežos var plesties jūdzēm lielā plašumā. Kaktuss skaitās nobriedis, kad sasniedzis septiņu vai astoņu pēdu augstumu, bet šajā stadijā tas ir jau piecdesmit gadu vecs. No tāluma kaktuss izskatās rievots, it kā būtu darināts no bieza, zaļa velveta. Visā ieloču garumā aug stingru, melnu, apmēram divas collas garu dzelkšņu kušķi, asi kā zemādas injekciju adatas. Dzelkšņainā milža augšanas process ir lēns. Viss sākas no sīciņas sēklas, un pirmajos pāris gados kaktuss ir ļoti vārīgs, jo tam jāspēkojas ar varenām temperatūras svārstībām - no liesmaina karstuma līdz salnai, no sausuma līdz plūdiem. Šajā attīstības stadijā kaktusu var izspārdīt no zemes vai pilnīgi sabradāt brieži, vai daļēji apgrauzt truši un maisvaigu žurkas, tādējādi kavējot tā augšanu. Ja kaktuss spēj pārciest šīs briesmas, tālāk tas aug lēni, toties pārliecināti. Sasniedzis septiņdesmit piecu līdz simt gadu vecumu, kaktuss ir divpadsmit līdz divdesmit pēdu garš, un tad sāk attīstīties tā zari un veidoties īpatnējā daudzžuburu svečtura forma. Zaru skaits un izvietojums ir tik dažāds, ka nav iespējams atrast divus pilnīgi vienādus saguaro. Dažiem ir tikai divi zari, citiem divdesmit vai pat piecdesmit. Saguaro, kā jau visi kaktusi, ir sukulents un stumbrā un zaros spēj uzglabāt ievērojamu daudzumu ūdens kā milzīga, dzeloņaina muca. Tā miza ir bieza un vaskaina, tādējādi, protams, veidojas teicama Ūdens tvertne. Adatas ne tikai pasargā kaktusu no briežu un lielragu aitu uzbrukumiem, bet arī saaug tik biezas, ka spēj sagādāt stumbram un zariem gluži pieklājīgu daudzumu ēnas, trakajā karstumā saglabājot vēsumu. Kad saguaro mirst, mīkstums nopūst un pāri paliek skelets — kokaina, grozam līdzīga struktūra, kas kaktusa dzīves laikā palīdzējusi noturēt mucveidīgo stumbru un masīvos zarus. Šo skeletu iekšpusē var atrast īpatnējus, ap desmit, divpadsmit vai vēl vairāk collu garus koka veidojumus, kas atgādina izstieptas, bezformīgas holandiešu koka tupeles. Patiesībā tās ir putnu ligzdu atliekas. Milzīgo izmēru dēļ kaktusa iekšpuse vienmēr ir par vairākiem grādiem vēsāka nekā gaiss ārpusē, tāpēc ir ideāla vieta putnu ligzdošanai. Džilas dzenis, kas ik sezonu veido vairākas ligzdas, ir vainīgs pie tā, ka saguaro kļūst par kaut ko līdzīgu daudzdzīvokļu blokmājai. Tiklīdz dzenis izkalis kaktusā caurumu, kaktuss pašaizsardzības nolūkos izveido apkārt brūcei cietu, kokainu kārtu. Tās arī ir dīvainās, bezformīgās "tupeles", ko var atrast, kad kaktuss miris. Kad dzenis ligzdu pametis, viņa vietā nāk citi putni, tādi kā pūces, mušķērāji un čurkstes, un iespējams, ka vienas šādas blokmājas dzīvokļos izmitinājušies trīs vai četru dažādu sugu pārstāvji.
Kad bijām nobraukuši vairākas jūdzes pa tuksnesi, mēs apturējām mašīnas un izgājām cauri milzīgam kaktusu mežam. Saguaro bija visizcilākie no kaktusiem gan augstuma, gan varenā apkārtmēra dēļ, bet bija redzami arī citu apbrīnojamu sugu pārstāvji. Piemēram, Bigelova opuncijas - vidēja lieluma kaktusi ar daudziem diezgan strupiem zariem, tik biezi noauguši ar blāvi dzeltenbrūnām adatām, ka no tālienes izskatījās kā apvilkti ar kažokādu, tāpēc opunciju sānu zari tiešām apbrīnojami atgādināja tradicionālo spēļu lācīšu ķepas [31] . vēl bija dīvainie bodžumkaktusi ar augstiem stumbriem un gariem, nokareniem zariem; viss kaktuss bija noaudzis ar melniem, dzelkšņiem līdzīgiem žagariņiem, radot iespaidu, ka ikvienam bodžumam steidzīgi nepieciešams noskūties. Sīkajiem zariņiem lapas parādās vienīgi tad, ja kaktuss spēj nodrošināt nepieciešamo mitrumu. Kāds šos fantastiskos sukulentus ir tēlaini aprakstījis kā otrādi apgrieztus burkānus, kaut arī tie ir zaļi, nevis sarkani. Šie sešdesmit pēdas augstie kaktusi ar nokarenajiem, neskūtajiem zariem tiešām izskatās pēc visdīvainākajiem tuksneša augiem. Mums palaimējās - tobrīd visi kaktusi ziedēja, tāpēc tuksnesī valdīja krāsu pārbagātība. Ziedi bija gan zaļi kā nefrīts, gan dzelteni kā narcises, violeti kā virši, rožaini kā cik- lamenas, oranži un koši sarkani. Jebkurš cilvēks, kas pēkšņi nokļuvis tuksnesī, skatīdams šo dīvaino, dzelonaino formu un košo, vaskaino ziedu pārbagātību, nešaubīgi noticētu apgalvojumam, ka atrodas uz Marsa.
Kaut arī Sonora bija karsta vieta, gaiss bija tik sauss, ka karstumu patiesībā nemaz nejuta. Vajadzēja ļoti uzmanīties, darbojoties kaktusu mežā, jo bija iespējams nopietni apdegt saulē, pašam to pat neapzinoties. Ari kaktusi, protams, sagādāja papildu rūpes, jo ieskāva mūs no visām pusēm, tā sakot, ar ieročiem kaujas gatavībā. Piemēram, vajadzēja tikai paberzēties gar Bigelova opuncijām, un drīz vien atklājās, cik šo kaktusu pūkainais un mīkstais izskats ir maldinošs; tad nācās pavadīt apnicīgu stundu, plūcot ārā dzeloņus no krekla un biksēm. Alistērs, kurš vienmēr visur ietriecās un pastāvīgi klupa, lielāko daļu Sonorā pavadītā laika nodzīvoja īstās nāves briesmās. Reiz, mezdamies atmuguriski, lai iegūtu pareizo filmēšanai kāroto leņķi, viņš uzdrāzās tieši virsū izcili dzeloņainam un nelokāmam saguaro, kas tajā vietā bija stāvējis jau apmēram simt gadus un neredzēja iemeslu kaut kāda režisora dēļ pakāpties sāņus. Alistēra sāpju kaucienu pa vējam pilnīgi noteikti varēja sadzirdēt Londonā.
Mums ļoti paveicās, sadarbojoties ar Sonoras Tuksneša muzeja entuziasma pilno komandu, - šī unikālā un brīnišķīgā institūta ekspozīcijā bija ari dzīvi radījumi, nevis tikai izbāzeņi. Tādējādi mums, protams, bija izdevība aizņemties lielāko daļu filmzvaigžņu, turklāt tās lielākoties bija piejaucētas. Tomēr drīz atklājām, ka pieradums pie cilvēkiem var radīt grūtības filmēšanas gaitā. Mēs vēlējāmies atainot filmā tradicionālu ķirzaku ķeršanas paņēmienu, ko esmu sekmīgi lietojis visur pasaulē, šim nolūkam izmantojot nūjai piesietu makšķerauklu ar cilpu galā. Vajag tikai uzmanīgi tuvoties ķirzakai, maigi pārslidināt cilpu pāri tās galvai, strauji paraut - un medījums rokā. Lai nodemonstrētu šo tehnoloģiju, mēs aizņēmāmies vienu no Tuksneša muzeja vecākajiem iemītniekiem - lielu, cienījamu čakvellu. Šīs ķirzakas ir apmēram divas pēdas garas, tām ir tukls, rūsgani brūns ķermenis, plata galva ar Čērčila vaibstiem ļoti līdzīgu sejas izteiksmi (tikai bez cigāra) un masīva aste. Eksemplāru, ko bijām aizņēmušies, sauca par Džo, un viņš blenza uz mums nepārprotami naidīgi, it kā tikko būtu pabeidzis kādu pasaulsvarīgu runu. Mēs rūpīgi paskaidrojām Džo viņa lomu - teicām, ka viņam tikai ērti jāiekārtojas uz smiltīs guloša akmens un jānogaida, kamēr Lī no mugurpuses piezag- sies klāt un pārslidinās cilpu viņa resnajam kaklam; sajūtot cilpu savelkamies, viņam jāsāk spārdīties un mežonīgi cīnīties, it kā viņš būtu apjukusi savvaļas čakvella, nevis veterāns, kas pēdējos divdesmit piecus gadus baudījis privileģētu dzīvi Sonoras Tuksneša muzejā. Džo augstākajā mērā inteliģentā sejas izteiksme vedināja mūs ticēt, ka viņš instrukcijas sapratis un, tā kā šī bija loma bez teksta, spēs ar cieņu tikt ar to galā. Alistērs bija pārliecināts, ka mums darīšana ar uzlēcošu zvaigzni un pat atļāvās paplikšķināt Džo pa galvu un nodudināt, "laba čūska".
Taču, tiklīdz kameras bija uzstādītas un ar nūju un makšķerauklu apbruņojusies Lī jau gaidīja aizkulisēs, ar Džo notika dīvaina pārvērtība. Izlaidies uz akmens, viņš pēkšņi vairs nebija tā kustīgā čakvella, kādu mēs to pazinām un mīlējām. Viņu šķita pārņēmis tāds kā rāpuļu pasaules lampu drudzis, - Džo tupēja uz akmens pilnīgi nekustīgi un izskatījās pēc īsta taksidermijas meistardarba. Viņš nepamirkšķināja ne aci un nepakustējās pat tad, kad viņu auklas galā pacēla gaisā, un izskatījās kā līdz pēdējai iespējai piebāzts ar zāģskaidām. Vēl trakāk, šo transam līdzīgo stāvokli nekas nespēja satricināt. Mēs visi kliedzām, vicinājām dažādus priekšmetus viņa priekšā, kaisījām viņam pie deguna tādus gardus kumosus kā vaboles - viss velti. Džo joprojām palika nekustīgs kā izkalts akmenī. Viņš ar negodu tika nogādāts atpakaļ muzejā.
Ar čūskām mums veicās labāk. Pie mums ieradās Stīvens Heils, mūsu herpetoloģiskais gids un čūsku speciālists, piekrāvis sava furgona kravas nodalījumu ar raustelīgiem, čūsku pilniem maisiem - šis skats lika komandas bailīgākajiem biedriem steidzīgi atkāpties. Stīvena atvestā dimanta klaburčūska bija nelāgā omā un rībinājās kā muskešu zalves jau ilgi, pirms pienāca viņas kārta kāpt laukā no maisa un stāties kameras priekšā. Tā bija skaista čūska ar brīnišķīgiem rakstiem un visas viņai veltītās epizodes laikā rībināja bez mitas un nikni uzbruka itin visam, kas gadījās ceļā. Zināmu satraukumu radīja koraļļ- čūska, kuras rožainās, sarkanās, melnās un dzeltenās krāsas atgādināja nepanesami kliedzošu itāliešu zīda kaklasaiti, jo uzņēma pilnīgi negaidītu ātrumu un vienā acumirklī nozuda starp akmeņiem. Taču laikam gan visskaistākā un mīlamākā bija piecas pēdas garā karaļčūska, kuras spīdīgās, ahāta melnās zvīņas greznoja brīnišķīgas narcišu dzeltenas svītriņas. Viņai bija milzīgas, valgas, tumšas acis un ārkārtīgi labvēlīga sejas izteiksme, jo mutes kaktiņi bija mazliet piepacelti, un izskatījās, it kā čūska kautri smaidītu. Čūska rātni ļāva, lai Lī viņu sagūsta ar cilpu makšķerauklas galā, piespiež pie zemes ar žākli nūjas galā, lai atrod starp akmeņiem un zem tiem, lai filmē viņu atkal un atkal slīdam cauri kaktusu un citu augu audzēm un bez mitas cilā no rokas rokā; tā mīlīgi vijās ap Lī pirkstiem, rokām un kaklu. Tikai pašās beigās, kad Alistērs izrīkoja Li "nolikt to ķirzaku tur uz akmeņiem", čūska apvainojās, pagriezās un viņai iekoda. Par laimi, karaļčūskas nav indīgas.
Man personīgi viens no nozīmīgākajiem brīžiem, filmējot tuksnesī, bija tad, kad ieraudzīju savu allaž vismīļāko savvaļas putnu - zemesdzeguzi. Ar mežonīgajām acīm, smieklīgi izspū- rušo cekulu un lēkšojošo gaitu, kas tik ļoti atgādina visus jebkad redzētos garkājainos sportistus, zemesdzeguzes ir viskomiskākie un mīlamākie no putniem. Mums gadījās savāds piedzīvojums, kamēr filmējām epizodi, kuras mērķis bija parādīt, ka tuksneša skarbajos apstākļos pilnīgi nekas nedrīkst iet zudumā. Filmējām ligzdu ar trim zemesdzeguzes putnēniem, viens no tiem bija beigts. Kad māte to atklāja, viņa, mums par pārsteigumu, paņēma ligzdā guļošo beigto mazuli un cēla to priekšā vienam no pārējiem putnēniem. Tobrīd, kad grasījā- mies doties tālāk, putnēns jau bija veiksmīgi aprijis beigtā brāļa galvu un kaklu, kamēr ķermenis vēl šūpojās ārpusē. Kaut kas tāds zemesdzeguzei acīmredzot ir pavisam parasta lieta, jo šie putni reizēm nomedī čūskas, kas ir pārāk lielas, lai tās norītu vienā paņēmienā, tāpēc viņi norij tik daudz, cik spēj, un pārējo atstāj karājamies ārā no knābja. Kad čūskas pirmā porcija ir sagremota, zemesdzeguze norij atlikušo.
Tieši filmējot tuksnesī, mēs piedzīvojām vienu no tām briesmīgajām dienām, kas padara filmēšanu tik neaptveramu un itin visiem tajā iesaistītajiem tik kaitinošu. Vēlēdamies parādīt tuksnesi no visiem aspektiem, mēs bijām nofilmējuši kaktusu tuksnesi, krūmu tuksnesi, akmeņaino tuksnesi un zāļaino tuksnesi. Bija atlicis uzfilmēt tikai to, ko lielākā daļa cilvēku uzskata par tipisku tuksnesi, - smilšu kāpas jūdzēm tālu. Alistērs izlūkošanas gaitā apmēram piecdesmit jūdzes uz priekšu bija noskatījis šim mērķim ideālu vietu. Cik tālu sniedzoties skats, uz visām pusēm stiepjoties trīssimt un četrsimt pēdu augstas smilšu kāpas, kurām vējš un lietus piešķīris brīnišķīgi skulpturālas formas. Vēl labāk, tieši cauri šim apvidum sniedzoties galvenais ceļš, padarot piekļūšanu pavisam vieglu. Alistērs bārstīja par šīm kāpām tik jūsmīgas tirādes, ka es jau jutos cieši pārliecināts - Mongolijas, Gobi un Sahāras tuksneši to priekšā pilnīgi nobālētu. Tā nu mēs agri piecēlāmies, devāmies ceļā līdz ar rīta blāzmu, kas vērta debesis miglaini zeltainas ar sīkiem koši sarkaniem un purpurkrāsas mākonīšiem kā spalvām; bijām vairāk nekā sajūsmināti par izredzi nofilmēt tādus kadrus, kas spēs sacensties vai, nudien, pat pārspēt visu, ko Holivuda atainojusi Beau Geste[32] ainavās.
Piecdesmit jūdzes tālajos kāpu meklējumos Alistērs bija devies uz Kaliforniju nedēļas vidū, un viņu bija dziļi iespaidojis tur valdošais majestātiskais klusums. Šobrīd bija svētdiena, un pēc vairāku stundu ilga brauciena, ieradušies pie kāpām, mēs ieraudzījām no Alistēra stāstītā visai atšķirīgu ainavu. Taisnība, kāpas bija milzīgas un brīnišķīgi veidotas; taisnība, tās sniedzās visos virzienos jūdzēm tālu; taisnība, tās izskatījās tieši pēc Holivudas tēlotā tuksneša, un tā vien šķita, ka kuru katru mirkli pie horizonta parādīsies zirgā auļojošs Ramons Navarro [33] . tomēr Holivudas mīluļa vietā mūsu priekšā iznira, kā likās, trīs ceturtdaļas Kalifornijas iedzīvotāju un smirdīgas, ārkārtīgi trokšņainas kāpu mašīnas, kas šķaidīja smiltis uz visām pusēm. To tur bija simtiem - visas buksēja, valstījās, rēca, auroja un padarīja pat domu par skaņu ierakstu pilnīgi neiespējamu. Nudien, mēs tik tikko varējām sadzirdēt cits cita balsi, nemaz nerunājot par pusduci mašīnu, kas valsēja pa smiltīm mums degungalā, tādējādi vēl vairāk novēršot uzmanību, pilnas ar visai pieticīgi ģērbtām jaunām dāmām, kas ieradušās nopietnos precību nolūkos. Mēs izmisumā braucām tālāk, cerēdami atrast neapdzīvotu kāpu stūrīti, taču kāpu mašīnas visur zumēja kā iztraucēts lapseņu pūznis. Visbeidzot satriektais Alistērs ierosināja atgriezties atpakaļ uz to vietu, kur kāpas sākās (likās, ka tur nav tik daudz vasarnieku) un samierināties ar filmu bez skaņas. Pie stūres sēdēja Rodnijs, kurš nepavisam nelikās zinis par satiksmes noteikumiem, - viņš pašā lielceļa vidū strauji apgrieza mašīnu par simts astoņdesmit grādiem un traucās atpakaļ uz turieni, no kurienes bijām ieradušies. Kā likās, jau pāris sekundes vēlāk policistiem piebāztais "Lielā Brāļa" helikopters bija informējis kolēģus tur, lejā, par mūsu neiedomājamo noziegumu, un, sirēnām griezīgi gaudojot, mūs apdzina un apturēja policijas mašīna. Tumšā uniformā tērptais policists, kurš izrakstīja mums soda talonu, izskatījās biedējošs. Ja neņēma vērā šaujamo aiz jostas (mēs instinktīvi nojautām, ka ar to viņš varētu no četru tūkstošu pēdu liela attāluma trāpīt dūzim spēļu kārts vidū), arī tad viņa augumam piemita, tēlaini izsakoties, Everesta aprises, un viņš izskatījās ne tikai pēc lietpratēja boksā, karatē un džiudžitsā, bet arī pēc tāda, kas, pienācīgi izaicināts, spētu lidot labāk par Supermenu. Vispārējo draudu atmosfēru vēl vairāk sakāpināja viņa sirsnīgā, maigā balss. Pat Alistēru, kas parastos apstākļos nav nekāds autoritāšu respektētājs, šķita iebiedējis šis pieklājīgi runājošais vīrišķības iemiesojums, kas izskatījās tā, it kā spētu vadīt CIP bez citu palīdzības. Mēs padevīgi pieņēmām izrakstīto talonu.
Aizbraucām līdz vietai, kur kāpas beidzās, un Alistērs norādīja, ka vienā ceļa pusē kāpu mašīnu esot pa pilnam, bet otrā neesot nemaz. Tā nu mēs, paklausīdami sava režisora rīkojumiem, nobraucām no lielceļa uz grumbuļainas takas, kas veda cauri kāpām. Tajā pašā brīdī sapratām, kāpēc šajā pusē neredz kāpu mašīnas. Ceļa posmā, kas atradās vistālāk no lielceļa, mūsu mašīna iegrima līdz pat asīm. Paulai, Lī un man nācās soļot divas jūdzes līdz lielceļam un tad vēl divas jūdzes, līdz atradām autodarbnīcu ar piemērotu kravas mašīnu, kas varētu izvilkt mūsu iestrēgušo braucamo no kāpas. Atgriezāmies viesnīcā vēlu vakarā ārkārtīgi vīlušies un nokaitināti gan par to, ka nebijām varējuši pilnīgi neko nofilmēt, gan par to, ka esam policijai parādā divdesmit piecus dolārus.
Taču tā bija vienīgā nelāgā diena - pārējais tuksnesī pavadītais filmēšanas laiks izrādījās teicams. Laiks bija nevainojams, gaisa temperatūra lieliska - no saullēkta ar brīnišķīgajiem zaļajiem, rozā un lavandas krāsas mākoņiem, kas pamazām izbālēja, dodot vietu spožai saules gaismai, kas ietina kaktusus zeltainā migliņā, līdz pat vakaram, kad debesis, kas tuksnesī sazin kādēļ izskatās divtik augstas, vērtās tik koši sarkanas un purpurīgas, ka Tērnera saulriets salīdzinājumā izskatītos gluži mazasinīgs.
Visvaldzinošākais šo sēriju filmēšanā bija kontrasti. Vienu brīdi filmējām sniegos, tūlīt pēc tam jau svīdām tropu mežos. Vienu brīdi īrāmies laivā lejup pa upi Anglijā, nākamajā - pāri tropiskām zemūdens klintīm. Ari šoreiz izbaudījām kontrastu: no Arizonas gigantiskajiem kaktusu mežiem pārcēlāmies uz paugurainajām zālainēm Āfrikas dienvidos, uz lielo zvēru rezervātu ar brīnumaino, gluži kā no Raidera Hagarda [34] romāna nākušo nosaukumu - Umfolozi.
Brauciens uz šo brīnišķīgo rezervātu izvērtās par vienu no derīgākajām un biedējošākajām bioloģiska rakstura atklāsmēm, kādu jebkad biju kaut kur pasaulē pieredzējis. Nācās braukt jūdzēm tālu cauri paugurainai, zaļai zālainei, kas attāli atgādina Angliju. Tāpat neskaidri prātā nāk doma, ka droši vien meži tikuši izcirsti, lai atbrīvotu zemi zāles klajumiem, un šī vieta, kaut arī, pavirši uzlūkojot, izskatās lekna un zaļa, patiesībā ir izkaltusi un izdēdējusi, pārlieku noganīta un pārlieku apdzīvota. Tomēr tas viss nerada īsti pamatīgu iespaidu, pirms nav sasniegts pats rezervāts. Pēc ilgā brauciena cauri retajiem, zaļajiem, erodētajiem pakalniem priekšā pēkšņi parādās žogs, un aiz žoga - Āfrika, kāda tā bija pirms baltā cilvēka ierašanās un afrikāņu skaita pārmērīgā pieauguma. Tur ir brīnišķīgi, ar akāciju krūmiem apauguši pauguri, leknas pļavas, milzīgi, resnvēderaini baobabi - tāda dabas bagātība, kam grūti noticēt.
Tie lasītāji, kas, līdzīgi man, jau gandrīz aizgrīļojušies līdz kapa malai, varbūt atcerēsies Džūdiju Gārlendu [35] filmā "ožas burvis". Viņi atcerēsies, ka meitenes mājiņu viesuļvētra aiznesa viņpus varavīksnei. Līdz tam brīdim filma bija melnbalta, bet tad, tiklīdz mājiņa beidzot noveļas un Džūdija Gārlenda nedroši paver durvis, viss pārplūst ar viskošākajām krāsām. Ierašanās Umfolozi atstāja uz mani ļoti līdzīgu iespaidu. Mēs bijām ceļojuši pa cilvēka radītu un cilvēka paša izpostītu ainavu, tomēr visā pilnībā neapzinājāmies iznīcinātās sugas, jo, tā sakot, trūka krāsu filmas kontrasta. Taču, ierodoties pie vārtiem, kas sargā šo sākotnējās Āfrikas gabaliņu, pat tāds cilvēks kā es, kurš gaužām labi apzinās pasaules dabas aizsardzības problēmas, jūtas satriekts. Pēkšņi nāk apjausma, ka esmu ceļojis pa cilvēka radītu tuksnesi un nonācis pie oāzes aiz nožogojuma.
Ieejot parkā, atklājās ne tikai ārkārtīgs kontrasts augu valstī, bet pēkšņi visu ainavu atsvaidzināja dzīvnieki. Zebras, svītrainas kā Viktorijas laikmeta ieslodzītie, viegliem rikšiem skrēja līdzās mašīnai, rotaļīgi mētādamas gaisā pakavus. Kopā ar viņām draiskojās lāsumainās gnu, kuru īpatnēji izliektie ragi liek tām izskatīties tā, it kā dzīvnieki blenztu uz mums pāri brillēm. Gnu, par spīti savam lempīgajam augumam, ir pārsteidzoši veiklas. Gnu ganāmpulks, kas laižas dejā, pilnīgi atgādina baletu, jo viņas griežas, slienas uz pakaļkājām un dīžājas, vienu brīdi patiešām stāv uz galvas, bet nākamajā mirklī palecas gaisā, izpildot sarežģītu pirueti. Aulekšodamas cauri pamežam, zebras un gnu iztraucēja plūmju sarkanu strazdu barus un zemes degunradžputnu grupiņas ar milzīgiem, izliektiem knābjiem kā Feigina [36] deguns un koši sarkanām pasekstēm. Tie soļoja tik svinīgi kā sargkareivji postenī un blenza uz mums ar milzīgām, jūtīgām acīm biezu, ārkārtīgi seksīgu skropstu ielokā. Bijām braukuši cauri parkam apmēram jūdzi, kad ieraudzījām tā visievērojamākos iemītniekus - baltos degunradžus. Šie milzīgie, apbrīnojamie zvēri (lielākie sauszemes zīdītāji pasaulē tūlīt pēc ziloņiem) reiz jau bija novesti līdz iznīcības robežai. Par laimi, pašā pēdējā brīdī tika veikti pasākumi šo aizvēsturisko milžu aizsargāšanai, un tagad Umfolozi un citās Dienvidāfrikas vietās to populācija atjaunojas. Šis te bija milzīgs tēviņš un majestātiski soļoja starp kokiem, viņam bija prāva galva un uz četrstūrainā deguna - četras pēdas garš rags, izliekts kā austrumnieku zobens. Uz muguras viņam tupēja vairāki kukaiņēdāji putni kā greznumlietiņas uz kamīna dzegas. Slājot cauri zālei, degunradža masīvās kājas reizumis iztraucēja mazus dzīvnieciņus vai sienāžus, putniņi tad pacēlās spārnos no savas kustīgās laktas, noķēra kukaini un atgriezās uz degunradža muguras to notiesāt. Mēs apturējām mašīnu kādas trīsdesmit pēdas no dzīvnieka, arī viņš apstājās un mierīgi mūs nopētīja. Tad, dziļi nopūties, degunradzis šķērsoja ceļu mūsu priekšā un nozuda starp akācijām.
Nepilnu pusjūdzi tālāk mēs satikām, pēc manām domām, bariņu gandrīz vai visskaistāko zīdītāju pasaulē - žirafes. Viņas bija piecas - trīs mierīgi čabināja akāciju krūmu galotnes, bet pārējās divas tobrīd nepārprotami baudīja medusmēnesi, jo uzvedās gaužām smieklīgi, kā apreibušas. Abas stāvēja viena otrai pretī un bija pamanījušās apbrīnojami savīt kopā kaklus, vairāk atgādinot gulbjus nekā žirafes. Tās jūsmīgi skūpstījās, garās mēles baudkāri slīdēja vienai otras mutē tādā kaislē, kādu parasti gaida no franču filmas, bet kas prātā nepavisam nesaistās ar žirafēm. Kā jau visi mīlētāji, abi dzīvnieki neievēroja pilnīgi neko, izņemot viens otru, un pat nepamanīja, ka mēs izkāpjam no mašīnas un pienākam pavisam tuvu. Visbeidzot mēs nokļuvām pie izcili nepievilcīgu cementa ēku rindas, ko Dienvidāfrikas valdība bija uzbūvējusi, lai ļautu tūristiem justies mīlētiem un gaidītiem. Sajūta bija, kā dzīvojot kroplīgi projektētā publiskā mazmājiņā, taču to vairāk par visu kompensēja krāšņā apkārtne.
Operators šoreiz bija cits Rodnijs - Rodnijs Borlends un viņa sieva Moira. Viņi kopā bija uzņēmuši vairākas teicamas filmas par savvaļas dabu un lieliski pārzināja Āfrikas bušu.
Šajā filmēšanas reizē Alistēram bija garš un kvēls mīlas romāns ar kurmi. Šāds apgalvojums droši vien prasa nedaudz sīkāku izskaidrojumu. Biju paziņojis, ka negrasos doties uz Dienvidāfriku, ja man netiks ļauts satikties ar dzīvnieku, kas mani ilgstoši bija turējis savas burvības varā, - ar zelta kurmi. Ir vairākas šo savādo dzīvnieku sugas, un tie, kaut ari saglabājuši ievērojamu līdzību ar Eiropas kurmjiem, no pēdējiem krietni atšķiras, jo zelta kurmju kažoks ir ārkārtīgi zīdains un kvēlo kā zelta šķetere. Ielāgojis manas vēlmes, Alistērs bija pamatīgi nopūlējies, līdz atradis cilvēku, kas Durbanā [37] savā dārzā izracis zelta kurmi un nogādājis mums filmēšanai. Tas bija apburošs radījumus ar tik sīkām actiņām, ka dzīvnieciņš šķita pazaudējis brilles. Kurmis bija apmēram piecas collas garš un izskatījās pēc pūkaina zelta stienīša, kas skraida apkārt pa kasti ar zemi. Kā lielākajai tiesai kukaiņēdāju, zelta kurmja apetīte bija negausīga un nepiesātināma, un labas omas uzturēšanai tam katru dienu bija nepieciešami kādi trīssimt jardi kāpuru. Neizskaidrojama iemesla pēc Alistēram šis jocīgais, mazais dzīvnieciņš kļuva pārmēru simpātisks, viņš pats saraka kurmja brokastu, pusdienu un vakariņu tiesai milzīgus daudzumus kāpuru un pa nakti turēja dzīvnieku savā istabā. Tā kā Makta- višs visu nakti pavadīja, cenzdamies izrakties laukā no kastes, Alistērs godīgi atzina, ka ir zinājis daudz rāmākus istabas biedrus. Kaut arī zelta kurmis ir ārēji līdzīgs Eiropas kurmim, šīs sugas nav radniecīgas, un līdzība izveidojusies gluži vienkārši tāpēc, ka abi kurmji vienādi pielāgojušies rokošam dzīvesveidam un tādējādi iemantojuši līdzīgas īpašības - piemēram, spēcīgās priekškājas zemes rakšanai, rudimentāras acis un spēcīgus snuķus zemes līdzināšanai. Kā jau teicu, Maktavišs gandrīz visos apgaismojumos izskatījās zeltains, taču zināmos leņķos krītoši saules stari spēja viņa kvēlojošo kažoku padarīt zaļu, violetu vai purpursarkanu - zīdītājam kaut kas tāds ir nudien pārsteidzošs. Kādu nakti Maktaviša rosība vainagojās panākumiem. Viņš atrada vājo vietu savā kastē un ar spēcīgajām priekškājām paplašināja to, līdz izveidojās caurums. Alistērs pie brokastu galda gluži satriekts darīja zināmu, ka pamodies gluži kurmjbrīvā zonā. Par laimi, mēs jau bijām nofilmējuši Makta- višu visās nozīmīgākajās ainās, pirms viņš bija izcīnījis brīvību.
Viena no īpatnībām, kuru vēlējāmies atainot filmā, bija dažādo savannā mītošo nagaiņu atšķirīgie ganīšanās paņēmieni - piemēram, žirafe noēd akāciju galotnes, savukārt kudu antilope mielojas ar zemāko zaru lapām. Šādā veidā sadalot ganīšanās teritoriju dažādos līmeņos, mazinās konkurence un pieejamais barības apjoms tiek vienmērīgāk sadalīts. Mēs nolēmām, ka labākais paņēmiens to visu nodemonstrēt būtu parādīt filmā divas galējības - dzīvniekus, kas ēd lapas no pašām koku galotnēm, un dzīvniekus, kas ganās viszemākajā līmenī. Tālab mēs piemēram izraudzījāmies žirafi un bruņurupuci.
Vispirms ar pamatīgām pūlēm mums palaimējās sameklēt zem baobaba tupošu lielu, miegainu bruņurupuci. Alistērs arvien vairāk uztraucās par faktu, ka neviens no bruņurupučiem neizrāda vēlēšanos sadarboties, tāpēc, ieraudzījis šo transā iegrimušo rāpuli, ar priekpilniem kliedzieniem izlēca no mašīnas, paķēra bruņurupuci rokās un piespieda pie savas krūts, jāsaka, tas nav gudrākais, ko darīt arī ar pilnībā atjēgušos bruņurupuci. Savukārt atļauties ko tādu ar bruņurupuci, kurš, kā izskatās, mierīgi atpūšas zem baobaba un pie sevis atkārto vienu no Tenisona [38] garākajiem un garlaicīgākajiem dzejojumiem, vispār ir rupjš jebkuru pieklājības normu pārkāpums. Visiem bruņurupučiem ir liels un ietilpīgs urīnpūslis, un šis rāpulis nebija izņēmums. Teikt, ka Alistērs izmirka līdz ādai, nozīmētu nepateikt neko. Viņš jutās augstākajā mērā sarūgtināts.
- Neviens man neteica, ka bruņurupuči čurā! - viņš žēlabaini atkārtoja atkal un atkal. - Neviens man neteica, ka viņi čurā tik raženi!
Mēs ielikām savu iztukšīto bruņurupuci kastē, cik spēdami nosusinājām Alistēru un devāmies meklēt žirafi. Kā jau vienmēr gadās, neviena žirafe, protams, nerādījās. Parastos apstākļos visa apkārtne būtu raiba no žirafēm, bet nu mēs nespējām sadzīt pēdas pat vienai. Pēc vairāku stundu ilgas braukāšanas apkārt mēs tomēr beidzot vienu atradām - starp akācijām lavījās milzīgs tēviņš ar brīnišķīgiem raibumiem.
Alistēra lieliskā ideja bija tāda, ka man jātuvojas žirafei, nesot bruņurupuci padusē. Kad būšu ticis žirafei tik tuvu, cik tā atļaus, man vajadzēs nolikt bruņurupuci zemē, pagriezties pret kameru un sākt stāstījumu par žirafes paradumu apskru- bināt koku galotnes, paskaidrot, ka zemākos līmeņos ganoties antilopes, un tad pašā apakšā parādoties tādi zālēdāji kā šis bruņurupucis. Tajā brīdī man vajadzēja noliekties un pacelt bruņurupuci rokās. Kā lielākā daļa Alistēra ideju, arī šo bija vieglāk izklāstīt nekā izpildīt.
Izkāpu no mašīnas un, nesdams sašutušo, šņācošo bruņurupuci rokās, tuvojos žirafei. Žirafe vēroja manu tuvošanos ar pilnīgas neizpratnes izteiksmi sejā. Visa garā, laimīgā mūža laikā liktenis nekad nebija ļāvis dzīvniekam nojaust, ka reiz tā pusdienas iztraucēs cilvēks ar protestējošu bruņurupuci rokās, un nu viņš nepavisam nebija pārliecināts, vai kāro izbaudīt šādu piedzīvojumu. Žirafe satraukumā drebulīgi nosprauslājās un aizgāja akāciju otrā pusē, redzama palika tikai viņas galva.
- Nav labi, - Alistērs nošņācās. - Es gribu visu rumpi.
Es lēni sekoju žirafei apkārt akācijām, un tā tikpat lēni atkāpās, saglabādama starp sevi un mani labu gabalu dzelkšņainā koka. Es turpināju soļot dzīvniekam pakaļ, un labu laiku mēs gājām apkārt kokam riņķī vien, it kā dejotu vecmodīgu valsi.
- Nekas nesanāks, - es teicu Alistēram, - tev vajadzēs pārvietot to sasodīto kameru.
Kamera tika pārvietota, un pēc ilgas valsēšanas apkārt akācijai mēs ar žirafi beidzot nonācām pozīcijā, kādu režisors vēlējās.
- Teicami, - Alistērs sajūsmināts uzteica. - Tagad liec to čūsku zemē un stāsti par zebru.
Tā nu es noliku bruņurupuci zemē, izslējos un ilgi, daiļrunīgi stāstīju par žirafes un pārējo nagaiņu ēšanas paradumiem.
- Un tā, - es noslēgumā teicu, - barojoties ar šādu izlases paņēmienu, barība tiek vienmērīgi sadalīta no koku galotnēm līdz pat zālei, kurā barojas, lūk, šādi dzīvnieki.
Es noliecos, lai paceltu bruņurupuci, un pārsteigts secināju, ka nekāda bruņurupuča nav. Viņš šādam rāpulim neticamā ātrumā bija meties prom un atradās piecdesmit pēdu attālumā, traukdamies pēc miera un patvēruma akāciju audzēs. Lieki teikt, ka viss kadrs bija sabojāts.
Saskaņā ar vēl vienu Alistēra ģeniālo ideju, man vajadzēja uzsākt šo sēriju, tā sakot, stāvot roku rokā ar balto degunradzi. Šī ideja viņu tik ļoti pārņēma, ka mēs veselas trīs dienas nedarījām neko citu, kā vien braukājām apkārt, meklēdami baltos degunradžus. Nebija grūtību tos atrast, jo parkā šo dzīvnieku bija papilnam. Grūtības sagādāja pūliņi pierunāt viņus sadarboties ar Alistēru. Mēs atradām raženu mātīti un viņas tuklo mazuli tupam līdzās ūdenskrātuvei, kuru tie draudzīgi dalīja ar bifeli. Bifeļa muguru un plecus viscaur klāja sakaltuši, saplaisājuši dubļi, atgādinot saliekamās bildītes. Degunradža mātīte un viņas mazulis nenojauta par mūsu klātbūtni, un iespējams, ka es būtu ticis pietiekami tuvu, lai aina tiktu nofilmēta Alistēram pa prātam, ja vien bifelis nebūtu iztraucējis. Līdz vēderam iebridis ūdenskrātuvē, viņš šķita iegrimis bifeļiem raksturīgajā apstulbumā, kāds šos radījumus vienmēr pārņem ūdens tuvumā; ieraudzījis mani izkāpjam no mašīnas, bifelis pēkšņi pamodās. Tobrīd masīvais rumpis bija tik dziļi iegrimis dubļos, ka, pūloties tikt laukā, viņa kājas iesprūda, un dzīvnieks, mežonīgi kuldams ūdeni, nogāzās uz sāniem. Degunradži, gluži dabiski, to uztvēra par brīdinājumu, ka kaut kas nav lāgā, un tāpēc, kad bifelis beidzot tika uz kājām, visi mundros rikšos pameta ūdenskrātuvi un nozuda kokos. Līdzīgi notikumi atkārtojās atkal un atkal. Degunradži ir tuvredzīgi, taču kompensē šo trūkumu ar ārkārtīgi asu dzirdi un tikpat labu ožu. Viņi arī ir ārkārtīgi aizdomīgi, droši vien sliktās redzes dēļ, kaut arī man joprojām paliek noslēpums, no kādiem gan ienaidniekiem tik masīvs dzīvnieks varētu baidīties. Taču visi pūliņi nostatīt mani līdzās degunradzim cieta neveiksmi, un tā vien likās, ka mums nāksies pamest Dienvidāfriku bez tā efektīgā sērijas sākuma kadra, ko mūsu režisors uzskatīja par tik nozīmīgu.
Atausa pēdējās dienas rīts, un Alistērs, kaut arī mēs visi apkārt izmisumā stenējām, uzstāja, ka nepieciešams vēl pēdējais mēģinājums, lai nofilmētu mani kopā ar degunradzi. Bija ļoti agrs, un, manuprāt, tāpēc arī mums palaimējās - masīvais, vecais tēviņš, ko mēs galu galā atradām, izskatījās ļoti apstulbis, it kā tikko būtu izkāpis no gultas. Mēs uzmanīgi braucām pāri savannai viņam tuvāk un turējāmies pretvējā. Kad atradāmies kādu četrdesmit pēdu attālumā no degunradža, mēs izslēdzām motoru un čukstus apspriedāmies; milzīgais dzīvnieks tostarp stāvēja un aizdomīgi vicināja ausis. Viņš neskaidri nojauta, ka notiek kaut kas nelāgs, tomēr nebija īsti pārliecināts, kas tieši. Vēl viens punkts mūsu labā bija tas, ka degunradzim pa muguru netekalēja kukaiņēdāji putni, jo parasti tie nekavējoties sacēla trauksmi, liekot savam rumakam lumpačot prom.
- Tā, - Alistērs čukstēja, - tagad es gribu, lai tu izkāp no mašīnas, pieej tik tuvu, cik iespējams, tad pagriezies pret kameru un sāc ievada uzrunu.
- Paldies, - es atteicu, - un tu pats pa to laiku slapstīsies mašīnas drošībā?
- Garā es būšu ar tevi, - Alistērs apsolīja.
Tā nu es izkāpu no mašīnas, sirsnīgi cerēdams, ka visi manis lasītie stāsti par to, cik viegli izvairīties no degunradžiem viņu sliktās redzes dēļ, būs patiesi. Kad biju pametis drošo patvērumu mašīnā un soļoju degunradzim tuvāk, tas kaut kādu iemeslu dēļ likās izaugam divreiz lielāks. Elpu aizturējis un cenzdamies neuzkāpt nevienam sausam zariņam, es lēnām lavījos tuvāk. Degunradzis nolaida masīvo galvu, nosprauslājās un savēcināja ausis ar pātagas plīkšķiem līdzīgu troksni, kas nebija pati iedrošinošākā no jebkad dzirdētām skaņām. Viņa rags izskatījās divreiz garāks par Eifeļa torni un vēl daudzas reizes smailāks. Nonācu apmēram divdesmit pēdu attālumā un nolēmu, ka vēl tuvāk degunradzim nevēlos iet. Tad, dziļi ievilcis elpu, es paļāvīgi griezu zvēram muguru, starojoši uzsmaidīju kamerai, cenzdamies neizrādīt, cik ļoti esmu nobijies, un sāku savu sērijas ievada runu. Biju ticis līdz pusei, kad aiz muguras sadzirdēju tādu čabēšanu un stampāšanos, kas laupīja man vairākus dzīves gadus. Gaidīju, ka kuru katru mirkli uzlidošu gaisā līkam zobenam līdzīgā raga galā. Pametu ašu skatienu pāri plecam, pūlēdamies izskatīties bezrūpīgs, un sev par neizsakāmu atvieglojumu secināju, ka degunradzis pagriezies un iet prom no manis, pie sevis īgni sprauslādams. Es atvieglots pagriezos pret kameru un pabeidzu ievadrunu, kā pats sev glaimodams iestāstīju, - bez trīsām balsī; tomēr pagriezt muguru divtūkstoš mārciņu smagam degunradzim bija viens no grūtākajiem uzdevumiem, kādus man Dienvidāfrikā nācies paveikt.