Tā nu mēs no Āfrikas savannas atgriezāmies Anglijas pavasari. Agrs pavasaris Anglijā var būt brīnišķīgs - ar blāvi zilām debesīm, sviestdzeltenu gaiļbiksīšu vītnēm rotātiem krastiem, dūmaini zilu pulkstenīšu pilniem mežiem, gundegu zeltītiem laukiem un pirmo pumpuru maigo vizmu koku zaros, saulei spīdot vāri, toties silti.
Tomēr nekas tāds nenotiek, ja vajag uzņemt filmu.
Nākamajai sērijai vajadzēja būt veltītai Anglijas dīķiem un upēm, kas ir vienlīdz aizraujoši, īpaši pavasarī, kad visi ūdens radījumi - no krupjiem līdz tritoniem, no ūdriem līdz viendienītēm - uzsāk vairošanās sezonas aktivitātes.
Tikai ne šajā pavasarī.
Šis pavasaris bija filmētāja "sapnis" - ar svinpelēkām debesīm, arktisku aukstumu kopā ar lietu, krusu, slapjdraņķi un visbeidzot, kad jau domājām, ka esam izbaudījuši laika untumus pilnā apjomā, - arī sniegu. Brīnumskaistais dīķis, kuru Džonatans bija izraudzījies caurspīdīgā, izsmalcinātam šerijam līdzīgā dzintara krāsas ūdens dēļ, šķita pārvērties par dūņainu,
necaurredzamu zupu, kurā neko nebija iespējams saskatīt. Mūsu otro filmēšanas vietu - Vajas upi, kas parasti mundri traucās pa akmeņaino gultni, dzidra kā šķidrs stikls - dūņas un sanesas bija pārvērtušas par kaut ko līdzīgu visnepievilcīgākajai lavas straumei, ko nelāgā noskaņā izvēmis gremošanas traucējumu nomocīts vulkāns. Lieki teikt, ka uz Džonatanu tas viss atstāja graujošu iespaidu, un ik reizi, paskatījies ārā pa logu, viņš garā, tā sakot, meta plinti krūmos. Mēs steidzāmies no vienas filmēšanas vietas uz citu (tās, gluži dabiski, atradās katra savā zemes malā), cerēdami, ka laiks būs uzlabojies, taču velti. Paula jutās izmisusi, jo producentes pienākums bija rūpēties, lai komandā valdītu labs noskaņojums, bet tas šajā klimatā bija neiespējami. Turklāt dažādo sēriju tapšanas gaitā viņa un Džonatans bija visai negudri līdz neprātam iemīlējušies un pēc filmēšanas pabeigšanas nolēmuši apprecēties, un Džonatans normālas laulības dzīves sākumā nevarēja darīt neko dabiskāku kā vainot valdošajos nemīlīgajos laika apstākļos savu saderināto. Tas mums visiem bija pārbaudījumu pilns laiks.
- Klausies, saldumiņ, - Paula gaužām saprātīgi ieminējās, - kāpēc gan mums nefilmēt Lī vagojam krāces? Tajos kadros nav svarīgi, cik ūdens ir dūņains.
- Kāda laba doma! - iesaucās Lī, jo viņa dega nepacietībā pirmo reizi izmēģināt kanoe airēšanu sakultajos ūdeņos. - Tā arī darīsim, Džonatan.
- Tāds sadists kā tu noteikti jutīsies labāk, riskēdams ar manas sievas dzīvību krācēs, - es aizrādīju.
- Jā, - Džonatans drūmi piekrita, - laikam tā arī būs jādara.
Tā nu mēs sasaiņojām mantību un no dūņainā dīķa braucām
uz Vajas upi, kas krāca un locījās starp melnajiem akmeņiem. Ūdens tumšie murskuļi, rēkdami un čalodami, pamatīgās putu šļakatās meta loku ap akmeņiem. Nevaldāma entuziasma pārņemta, Lī ietērpās koši sarkanā ūdenssportista tērpā un piedienīgā spilgti dzeltenā aizsargķiverē. Pēc tam viņa tika iespīlēta slaidā, trausla izskata kanoe un pirmajai un vienīgajai mācību stundai nolaista ūdenī upes rāmā tecējuma vietā. Sievietēm raksturīgajā perversitātē viņa pusstundas laikā jau vadīja kanoe tikpat profesionāli (vai labāk) kā viņas instruktors.
Tā visa mērķis bija parādīt, kā kanoe airētājam jāizmanto upes spēks savā labā: ūdens spiediens par dzinējspēku, straume par stūri un mutuļu loki par atpūtas vietu, kaut ko līdzīgu stāvvietai ūdenī. Pēc tam mēs to ilustrētu ar radījumiem, kas mitinās šajos trauksmainajos ūdeņos, izdzīvošanai izmantojot tieši tos pašus paņēmienus. Kamera tika nostiprināta uz akmeņiem balto ūdeņu malā, un Lī, iekīlēta laivā, kādu ceturtdal- jūdzi augstāk pa straumi gaidīja signālu laisties savā pirmajā krāču nobraucienā. Kanoe priekšgalam bija piestiprināta maza kameriņa, no tās vads stiepās gar laivas malu līdz podziņai blakus Lī sēdvietai. Bija paredzēts, ka viņai, sasniedzot sakultos ūdeņus, jānospiež poga un šādā veidā jānofilmē tuvplāna kadri, kuros viņa ar kanoe traucas pa viļņiem, ūdenim šļāco- ties viņai pāri. Otrai kamerai krastā pa to laiku vajadzētu tvert vidējā plāna kadrus. Tā nu kanoe traucās uz priekšu, viegli lēkādama starp melnajiem, robainajiem akmeņiem, paslējās un ietriecās vizošajā straumē, trauslās laiviņas purngals ieurbās putu mutuļos kā cūka, kas meklē trifeles baltu rožu pušķī. Jāatzīst, Lī tika galā ar laivu tik viegli, it kā būtu to darījusi visu mūžu, tomēr es vēroju sievu ar satraukumu un atvieglots dziļi nopūtos, kad viņa iegriezās rāmākā vietā un apstādināja laivu. Tieši tad mēs atklājām, ka Lī gan bija iedarbinājusi mazo kameru laivas priekšgalā, taču sparīgajos centienos noturēties, lai viņu neapsviestu kāds akmens, acīmredzot ar airi nospiedusi podziņu vēlreiz, tādējādi kameru izslēdzot. Neko darīt, nācās vien visu braucienu atkārtot. Tā nu laiva tika atkal nogādāta ceturtdaļjūdzi augšup pa straumi, mana sieva (kas tobrīd, protams, jau uzskatīja sevi par vecu jūras vilku) iesprostota kanoe un vēlreiz traucās lejup uz krācēm, laivai slīdot un lēkājot kā lasim nārsta laikā. Par laimi, šoreiz kamera nostrādāja.
Savādi iedomāties, ka visas lielās pasaules upes - Amazone, Nīla, Misisipi - sākas tikpat pieticīgi: pāris glāžu tilpuma avotiņš burbuļo no zemes, un tikai vēlāk, ūdenim steidzoties uz jūru, pieņemas ātrumā un spēkā, no smalkas ūdens tērcītes pārvērzdamies platā, majestātiskā upē. Vienalga, lielas vai mazas, - upes ir zemes vēnas un artērijas un visā savā vizošajā garumā dod mājvietu un pārtiku plašam radījumu klāstam, kas dzīvo tajās vai līdzās tām.
Var saprast visdažādāko radījumu izvēli, kas atraduši savu mierpilno pasaulīti dīķī, taču ievērojami grūtāk ir pieņemt faktu, ka daudzi citi dzīvnieki pielāgojušies dzīvei krietni straujākās vietās - upēs. Mēs jau bijām dabiskajā vidē nofilmējuši visneparastākos no viņiem, tādējādi aptuveni gūstot ieskatu viņu izmantotajos paņēmienos, kā izdzīvot šajā mutuļojošajā ūdens virpulī. Ņemsim, piemēram, parastās makstenes kāpuru. Tos var ieraudzīt jebkurā rāmā dīķī, ievīstījušos zīdainā čaulā, no ārpuses nomaskējušos ar smiltīm vai sīkiem augu atlieku gabaliņiem. (Jaunībā es mēdzu diezgan nekaunīgi vilkt kāpurus ārā no to mājokļiem un tad sagādāt tiem daudzkrāsainus materiālus, no kuriem veidot jaunas čaulas, - piemēram, saberztu ķieģeli vai šīferi, tādējādi iegūstot daudzkrāsainas makstenes kāpuru apvalkus.)
Rāmos dīķa ūdeņos slēptuvei pietiek ar augu daļiņu segu, toties straujā upē kāpuriem nepieciešams kaut kas spēcīgāks, kas palīdzētu noturēties uz vietas un neaiztraukties līdzi straumei; tāpēc tie izmanto sīkus olīšus, kas attiecībā pret kāpuriem ir lieli kā laukakmeņi. Pētot strautu akmeņaino gultni, reizēm ar pārsteigumu var novērot, ka šķietamā mazā oļu kaudzīte pēkšņi sāk pārvietoties. Citas makstenes sugas kāpurs nevis veido sev zīda kulbu, bet izmanto citu paņēmienu, kā tikt galā ar straumi un vērst to sev par labumu. Tas sev par mitekli izvēlas aliņu starp oļiem, aizvērpj ieejai priekšā tīklu un salipina akmentiņus ap alas muti, lai tos neaiznestu straume. Tad kāpurs iekārtojas kā Viktorijas laikmeta vecmeita, kas lūr cauri mežģīņu aizkaram, un pacietīgi gaida, līdz upe dāsni piepildīs šo viņa tīklu ar barību.
Vēl kāds radījums, kurš, par spīti sīkajam augumam un trauslajai miesasbūvei, teicami tiek galā ar mežonīgajiem dzīves apstākļiem (tādam sīkam radījumam tas droši vien ir kā dzīvot zem Niagāras ūdenskrituma), ir knišļa kāpurs. Šis dīvainais radījums izskatās pēc sīciņa, pagara tārpiņa ar milzīgām Edvarda laikmeta ūsām. Viņš no gļotām darina uz akmeņiem kaut ko līdzīgu gļotu adatu spilventiņam un pieķeras pie tā ar vairāku asu, ķermeņa pakaļgalā novietotu āķīšu palīdzību. Tad kāpurs saslienas uz spilventiņa un izsijā no ūdens garām plūstošās pārtikas drusciņas. Ir dīvaini vērot, kā šis radījums acīmredzot uztur sevi ar paša ūsu palīdzību. Vēl viens apbrīnojams šīs vides iemītnieks ir sānpeldes garnele. Tā izskatās līdzīga pludmalēs bieži sastopamajai tā sauktajai smilšu sānpeldei, kurai pārbraucis tvaika veltnis un saspiedis gluži plakanu, tā ka garnelei nākas peldēt uz sāniem, taču patiesībā šāda tieva, plakana ķermeņa forma straumē rada vismazāko pretestību un ļauj garnelei šaudīties no vienas plānas plaisas strauta dibenā uz citu, stingri tajā iesprūstot, lai negaidīts ūdens grūdiens to neaizrautu lejup pa straumi.
Beidzot Džonatans, par spīti laika apstākļiem, pamatoti jutās apmierināts. Papildus nepieciešamajiem pārejas kadriem ar Lī un mani viņš tagad bija nofilmējis arī seskus ar brīnumskaistiem raibumiem un lieliskās peldētājas - ūdens strupastes, elegantās ūdeles un lauču mazuļu ģimeni dzeltenos pūku džemperos un koši sarkanām sejām, kuras vedināja domāt, ka radījumi pastāvīgi mokās ar augstu asinsspiedienu. Tie dīvainā kārtā atgādina pankus, kas lielā daudzumā vazājas apkārt, taču ir nesalīdzināmi pievilcīgāki. Mēs nofilmējām ari virteni skaistu gulbju - šīs upes žirafes majestātiski slīdēja pa ūdeni, dziļi ienira, lai sasniegtu ūdenszāles, un tad eleganti pameta guvumu pāri plecam, lai ar to pamielotu pūkainu, pelēku jau- nuļu flotili, kas nogaidoši peldēja pieaugušajiem pakaļ.
Vēlāk mēs atstājām upi un atgriezāmies pie dīķa, kurš joprojām bija dūņains, tomēr vairs ne tik atbaidošs kā agrāk. Te mums vajadzēja uzņemt vairākas epizodes, vienā darbojoties ar laivu, citā - rādot mani staigājam pa ūdeni. Dīķi ir īpašas, mazas pasaules, un no tiem atkarīgas ārkārtīgi daudzu radījumu dzīvības. Nelaimīgā kārtā visā valstī dīķu skaits samazinās - tie top nosusināti un aizbērti, jo dabu mīlošie angļu fermeri dīķus uzskata par nevērtīgām ūdenskrātuvēm, kas stājas ceļā ražai vai ganībām. Fakts, ka milzīgs daudzums dzīvu radību - sākot no vardēm, krupjiem un spārēm un beidzot ar mikroskopisko sīkbūtņu miriādēm - spēj dzīvot tikai noteiktā dīķī, augsti izglītoto moderno sabiedrību nesatrauc.
Par laimi, dažiem cilvēkiem tas joprojām rūp, viņi vēlas palīdzēt un negrasās iznīdēt dabu pavisam. Ir, piemēram, teicamā, Karaliskās dabas aizsardzības sabiedrības vadītā Varžu novērošanas programma. Anglijā pastāv "varžu zvani" - tas nozīmē, ka ir īpaša "karstā līnija", kuras numuru ziņo pa vietējo radio un drukā vietējās avīzēs; cilvēki piezvanot var pastāstīt, kad pirmo reizi šajā gadā novērojuši varžu vai krupju nārstošanu grāvjos, dārzu dīķos vai aizvien vairāk izzūdošajos dabiskajos dīķos. Eksperti iegūtos datus atzīmē liela mēroga apvidus kartēs un tādējādi iegūst priekšstatu par abinieku daudzumu vairošanās vietās. Vardes, protams, visā dzīves laikā cieši turas savu dzimšanas vietu tuvumā, toties ar krupjiem saistās īpaši smaga problēma. Tikko krupēni izkāpj no dīķa, tie izklīst plašā apkārtnē, jo krupju ādai nav nepieciešams pastāvīgs mitrums kā vardēm. Tuvojoties vairošanās sezonai, pieaugušie krupji savukārt tūkstošiem vien lec atpakaļ uz dīķiem vai ezeriem, kuros nākuši pasaulē. Protams, daudzos gadījumos viņiem mērķa sasniegšanas vārdā jāšķērso ceļi vai pat šosejas, un tā katru gadu tūkstošiem krupju tiek sabraukti. Nīderlandē, kur cilvēki šķiet līdzjūtīgāki pret savvaļas dabu, migrējošo krupju vajadzībām ir ierīkotas pazemes pārejas. Britānijā līdz tādiem smalkumiem vēl nav aizdomājušies, toties ir centieni to kompensēt ar uzrakstiem "PALĪDZIET KRUPIM ŠĶĒRSOT CEĻU". Cilvēki, kas pret krupjiem izturas ar iejūtību (un kurš gan tā neizturētos, ja ikviens no šiem radījumiem teorētiski ir princis?), dodas uz krupju iecienītākajām ceļu šķērsošanas vietām ar spaiņiem, atkritumu tvertnēm vai citiem traukiem un, kad salasījušies lieli abinieku bari, savāc tos iegādātajos konteineros un pārnes pāri ceļam drošībā. Jācer, ka skauti metīs pie malas savu tradicionālo, laikietilpīgo nodarbošanos - tantiņu vešanu pāri ceļam - un tās vietā koncentrēs uzmanību krupju glābšanai.
Protams, mēs jau bijām nofilmējuši diezgan daudzas epizodes par dīķi un ieguvuši gaužām izcilu materiālu. Piemēram, mums bija epizode par dīvainām, mazām zivtiņām - spidiļ- ķiem, kuras izmanto saldūdens gliemenes par kaut ko līdzīgu bērnauklēm. Vairošanās sezonā spidiļķu mātītei parādās neparasti garš, balts, mazliet ieliekts dējeklis, kas izskatās kā darināts no baltas plastmasas; tad viņa sava vīra pavadībā dodas meklēt piemērotu bērnaukli. Apmēram četras vai piecas collas garās saldūdens gliemenes uz sāniem guļ dūņās un atgādina ovālus, mazliet saplacinātus akmeņus. Vienā gliemežnīcas galā atrodas divi šifoni - viens ieelpošanai, otrs izelpošanai. Gliemene pa vienu no tiem iesūknē ūdeni, izkāš visu tajā atrodamo barību un izfiltrēto ūdeni pa otru šifonu izšļāc ārā. Abi šifoni izskatās pēc mazām, apaļām mutēm; briesmu gadījumā gliemežnīca sakļaujas un abas atveres cieši aizdarās. Šķiet, ka spidiļķi to zina, tāpēc, izvēlējušies sev auklīti, sapulcējas gliemenei apkārt un vairākas reizes piesit tai ar galvu. Nabaga molusks, protams, krīt panikā, un abi šifoni potenciālo briesmu priekšā cieši aizveras. Tomēr abi spidiļķi turpina taranēt gliemežvāku, līdz gliemene nospriež, ka pastāvīgā bungošana nekādu ļaunumu neradīs, tāpēc viņa atslābinās un šifoni atsāk darboties parastajā režīmā. Tieši to zivis ir gaidījušas. Mātīte uzpeld virs gliemenes, iesprauž savu garo dējekli izelpas šifonā un iznērš ikrus, kas atgādina mazas, baltas galda tenisa bumbiņas. (Pirms šis process tika nofilmēts sērijas vajadzībām, vienmēr bija pastāvējis uzskats, ka zivs šim nolūkam izmanto ieelpas šifonu.) Tikko ikri iznērsti, virs gliemenes uzpeld tēviņš un tos apaugļo. Reizēm gadās, ka, izvelkot dējekli, mātīte izrauj ārpusē arī kādu ikru. To viens no vecākiem nekavējoties apēd. "Santīmu nepacelsi - latu nesakrāsi" dabā ir likums, nevis tikai sakāmvārds. Kad viss dējums novietots gliemenē un apaugļots, vecāki par to aizmirst, un pārējais process tiek atstāts bērnaukles ziņā. Tas ir ļoti interesanti, jo viss turpmāk notiekošais ir gauži satraucošs. Vienlaikus ar mazo spidiļ- ķīšu izšķilšanos nārsto arī pati gliemene, no tās ikriem izšķiļas jaunās gliemenītes, kas šajā stadijā izskatās pēc sīciņām kastaņetēm ar āķīšiem. Ar šiem āķiem mazās gliemenes pieķeras spidiļķu mazuļiem, un mazās zivtiņas, izpeldot no savas gliemežvāka bērnistabas brīvībā, vienlaikus iznes dīķī glieme- nīšu perējumu, kas galu galā atdalās no spidiļķiem un tālu prom no vecākiem veido jaunas gliemeņu dobes.
Mēs nofilmējām arī neparasta zirnekļa aktivitātes. Dīķa dibens gan ir pēdējā vieta, kur meklēt zirnekļus, tomēr tieši tur neparastais ūdenszirneklis būvē sev māju. Starp ūdenszāļu stiebriem tas uzbūvē visīstāko ūdenslīdēja kupolu - otrādi ap- vērstu zīda tasi, ko vēlāk piepilda ar gaisa burbulīšiem, kurus, pieķērušos pie spalvainajām kājām, nones lejup mājā no ūdens virsmas. Visapkārt kupolam viņš noauž tiklu tāpat kā jebkurš zirneklis un no savas zemūdens mājas uzglūn, līdz tajā iemaldās kurkulis, ūdensvabole vai tamlīdzīgs radījums, tad metas upurim virsū un to noķer. Sen agrāk kāds dabaspētnieks bija aprakstījis, kā zirneklis atbrīvojas no gaisa kupolā, kad tas kļuvis elpošanai nederīgs, un savāc jaunu; tā kā tas ticis novērots tikai vienu reizi, cilvēki nodomāja, ka dabaspētnieks kļūdījies, taču tagad mēs nofilmējām visu šo dīvaino procesu. Zirneklis uzrāpjas sava kupola augšpusē, ieplēš zīdā mazu plaisiņu, saķer kājās atbrīvojušos gaisa burbuli un uznes līdz ūdens virsmai; atpakaļceļā zirneklis atnes uz mājokli svaiga gaisa lodīti, rīkodamies kā mājas saimniece, kas pēc kokteiļu ballītes iztukšo pelnu traukus un atver logus.
Droši vien visapburošākie dīķa pavalstnieki, ko mums izdevās nofilmēt, bija planārijas. Mūsu nofilmētās sugas pārstāvji bija dīvaini, eklēra formas radījumi, kas slīd pāri dūņām tik viegli kā dzīvsudraba lodītes un izskatās kā darināti no slapja, melna samta. Tie, protams, ir plakantārpi un mazliet atgādina ūdenī mītošus kailgliemežus. Planārijas ir hermafrodīti, katram radījumam ir gan vīrišķie, gan sievišķie orgāni, un tie ražo gan olas, gan spermu. Tomēr vienas planārijas ražotās olas jāapaugļo citas planārijas spermai. Tās galvenokārt pārtiek no beigtiem kurkuļiem vai sīkām zivtiņām, plosot un sūkājot sava upura gaļu. Planārijas gan spēj ļoti ilgi iztikt bez barības, tomēr tādā gadījumā tās pamazām kļūst arvien mazākas un mazākas, jo vārda tiešā nozīmē ēd pašas sevi. Vēl viens neparasts šo savādo, mazo radījumu dzīves aspekts - tās caur muti gan ēd, gan izkārnās. Viņu vairošanās apraksts izklausās kā pārņemts no zinātniskās fantastikas, jo planārijas ne tikai dēj olas, bet arī no nejauši uz pusēm pārdalīta dzīvnieka izaug divi jauni. Dažu sugu pārstāvji pat izmanto kaut ko līdzīgu virves vilkšanai kā normālu vairošanās paņēmienu, pārraujoties vidū pušu, lai tādā kārtā palielinātu populāciju. Ar Amerikas sugu planāri- jām tika veikti vairāki aizraujoši eksperimenti, kas pierādīja, ka ar viegla elektrības trieciena palīdzību viņas var iemācīt izvēlēties melnu vai baltu cauruli kā pareizo izeju no labirinta. Vēl vairāk - ja šādu planāriju pārgriež uz pusēm, abas pusītes atceras iemācīto. Vēl jo apbrīnojamāk - izrādās (kaut arī līdz galam tas nav izpētīts), ja neapmācīta planārija apēd apmācītu, neapmācītā "manto" apmācītās sugasmāsas zināšanas, ja tas tiesa, tad šis fakts noteikti ir viens no ievērojamākajiem dzīvnieku uzvedības paraugiem. Tas būtu gluži tā, it kā skolnieks apēstu pienācīgi uzceptu skolotāju un tā tiktu pie viņa zināšanām un pieredzes. Tas, protams, atgādina cilvēku pasaulē valdošo ticējumu, ka uzvarētā pretinieka apēšana pēc kaujas nodrošina viņa drosmes un spēka pāriešanu pie uzvarētāja.
Nu mēs bijām nonākuši pie divām epizodēm, no kurām vienā bija darīšana ar laivu, bet otrā - ar ierīcēm, ko mēs jokojot saucām par ūdenskurpēm; tās bija nepieciešamas, lai attēlotu staigāšanu pa ūdeni. Šīs kurpes bija kaut kas ļoti dīvains. Ja spējat iedomāties divas slaidas, sešas pēdas garas kanoe laivas, savienotas ar nūjām, un katra no laivām beidzas ar kaut ko līdzīgu delfīna pusastei no gumijas vai plastmasas, jums radīsies priekšstats par šo dīvaino pārvietošanās līdzekli. Tās izmanto šādi: katru kāju cauri audekla pārsegam iemauc savā kanoe, tad satver stūri - garu nūju, kas sniedzas līdz pašam kuģa priekšgalam, un pēc tam ar kāda cilvēka palīdzību tiek ūdenī. Nonākot ūdenī, jāsāk stampāties ar kājām kā soļojot uz vietas. Šīs kustības rada ārkārtīgi pārsteidzošu efektu uz delfīna pusastēm - katra no tām sāk plivināties uz augšu un leju, tādējādi dzenot cilvēku uz priekšu. Viss process ir diezgan grūts un nogurdinošs un liek darboties itin visiem kāju muskuļiem, par kuru eksistenci iepriekš nav bijis ne jausmas. Bīstamu šo pasākumu padarīja tas, ka, ja gadījās zaudēt līdzsvaru un nokrist, bija ārkārtīgi grūti atbrīvot kājas no kurpju audekla pārsega, tāpēc pastāvēja reāla iespēja noslīkt, pirms kāds pagūtu atsteigties palīgā.
Džonatana atrastā airu laiva bija lielisks, apmēram desmit pēdu garš amatniecības paraugs, vidusdaļā plata, tādēļ pēc formas atgādināja resnu vaboli, un krāsa no tās lobījās platās strēmelēs kā nepiesardzīga saules vannu baudītāja āda. Tā nu, kamēr es savās ūdenskurpēs stampājos pa dīķa virsmu, Džonatans kopā ar filmētāju brigādi airējās man nopakaļ. Kad visi ūdenspastaigas kadri bija gatavi pēc mūsu cienījamā skaņu operatora patikšanas, Braiens (kurš bija skaudīgi vērojis manu priekšnesumu) cieši apņēmās arī pats izmēģināt laimi. Mēs viņu sekmīgi iedabūjām ūdenī, un viņš cēlā gaitā apsoļoja visapkārt dīķim. Jau kāpjot krastā, beidzot gadījās ķibele. Sasniedzot seklumu, Braiens nez kāda iemesla dēļ zaudēja līdzsvaru, novēlās uz sāniem un nu ūdenskurpēs iesprūdušām kājām gulēja divas pēdas dziļā ūdenī, izmisīgi cenzdamies noturēt galvu virs ūdens. Viņam palaimējās, ka ūdens tik sekls un bija iespējams ar vienu roku atspiesties pret dīķa dibenu, vienlaikus turot galvu virs ūdens. Ja ūdens būtu bijis dziļāks un mēs neatrastos turpat līdzās, Braiens pilnīgi noteikti būtu noslīcis.
Nākamajai epizodei vajadzēja tēlot Lī un mani airējam laivu, kamēr es izklāstu, ka dabaspētniekam - amatierim nav jātērē daudz naudas sarežģītam ekipējumam, - izmantojot nedaudz atjautības, viņš spēj pielāgot savām vajadzībām ikdienišķus priekšmetus: piemēram, atliecot drēbju pakaramā vadzi, var izveidot lielisku abordāžas kāsi, ar kura palīdzību aizķert ūdenszāļu kumškus dīka vidū un atvilkt līdz krastam. Ikvienam da- > > >
baspētniekam - amatierim zināms, ka visinteresantākie ūdenszāļu puduri vienmēr atrodas pašā ūdenskrātuves vidū un to sasniegšanai nepieciešams zināms aprīkojums. Tikt pie šiem idilliskajiem kadriem ar mani un Lī lēni airējamies pāri rāmajiem dīķa ūdeņiem ar salmu cepurēm galvā izrādījās mazliet sarežģītāk, nekā varētu iedomāties. Jāsāk jau ar to, ka laiva nebija īpaši liela, tātad pakaļgalā bez manis un Lī nevienam citam vietas vairs īsti neatlika. Galu galā operators, operatora palīgs, skaņu operators, režisors un visbeidzot arī Lī un es bijām sakāpuši mūsu daudzcietušajā braucamrīkā, iegremdējot laivu gandrīz līdz lUpai, un manai daudzcietušajai sievai nācās airēt, vizinot visu komandu šurpu turpu pa dīķi, līdz Džonatans jutās apmierināts ar iegūtajiem kadriem.
Tad mēs pametām uzplūdušo dīķi un mitros, aukstos Anglijas laukus un traucāmies pāri Atlantijas okeānam uz vietu, ko tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ amerikāņi dēvē par Lielo ābolu - uz Ņujorku. Šeit mēs Paulas uzraudzībā, Alistēra režijā un Rodersa kameras priekšā grasījāmies parādīt, ka aizrautīgs dabaspētnieks - amatieris pat milzīgā un modernā pilsētā var atrast nodarbošanos. Alistērs mūs sveica savā raksturīgajā manierē - ar platu smaidu, zaigojošām acīm un uz vienu pusi piešķiebtu galvu, jo prasmīgais kārējs šķita ērti novietojis cilpas mezglu zem viņa kreisās auss.
- Tārpi, - viņš sveicieniem pa vidu teica, - tārpi, sitās pret zemi kā lietus lāses… kapsēta… papilnam dzīvības kapsētā.
Es centos iztēloties visas kapsētas, kurās bija gadījies iegriezties, - gan askētiskas kā slimnīcas palātas, gan ķērpjiem aizaugušas, kurās tikai ar mačetes palīdzību varēja atsegt laika gaitā izbalojušos uzrakstus uz červeļainajiem kapakmeņiem. Nekad gan nebiju atrāvis kādam zārkam vāku, lai zem tā atklātu dzīvību. Pati ideja par dzīvību kapsētā šķita visai novatoriska un tieši atbilstoša Alistēra šaušalīgajai humora izjūtai, tāpēc mēs devāmies uz Kalveri kapsētu.
Šī bija visai neparasta kapsēta: tajā atradās ne tikai parastie, plebejiskajai publikai domātie kapakmeņi, bet arī kroplīgi miniatūri mauzoleji, kas atgādināja klonētus Akropoles un Sv. Pāvila katedrāles krustojumus un kuros, cik es nopratu, parasti glabājās kāda Luidži Vermičelli vai Parmas Gvido mirstīgās atliekas. No mana viedokļa visšausminošākais bija tas, ka šī kapsēta izvietota lēzenā kalnu nogāzē, ikviens piemineklis izskatījās tik spoži balts kā jebkura jelkad redzēta kalnu slēpošanas trase vai tikko uzdīgusi sēne, un, veroties lejup cauri savādajai mirušo piemiņas ainavai (kas uzdzina domas, ka Dievs laikam gan bijis prasmīgs konditors), acu priekšā parādījās Ņujorkas siluets, kas izskatījās precīzi kā šis pašas kapsētas palielināts spoguļattēls. Tiks piedots ikvienam, kas vaicās, kur beidzas debesskrāpji un kur sākas kapi. īstenībā pat uzmācas domas, vai debesskrāpji nav tādi paši milzīgi mauzoleji un vai ir vērts izmantot tik daudz vērtīgas zemes, lai apliecinātu, ka šie cilvēki patiesi ir miruši. Tomēr izrādījās, ka man nav taisnība, - mēs tiešām atklājām kapsētā papilnam dzīvības. Ne tikai tārpi darbīgi urba ejas augsnē, to uzardami un apgādādami ar skābekli, bet starp kapakmeņiem jaunuļus audzēja fazāni un Kanādas zosis, un mauzolejos, kas veseliem akriem bija būvēti itāliešu pīšļu uzglabāšanai, bija apbērnojušies jenoti un lapsas. Es domāju, cik gan jauki, ka pat Ņujorkā cilvēks var mirt ar mierinošo apziņu, ka viņam uz krūtīm ģimeni dibinās kāds sirsnīgs un draudzīgs jenots.
Laikam gan īsteni piederējās, ka no šī milzonīgā līķu salidojuma mēs tālāk devāmies uz Ņujorkas izgāztuvi. Ir gaužām noderīgi pavērot, kādu neiedomājamu atkritumu daudzumu saražo cilvēkveidīgo dzīvnieku kopums, kas mitinās vienuviet un uzvedas tik izšķērdīgi, kā vienīgi cilvēkveidīgie dzīvnieki to spēj. Te gulošā milzīgā, ņudzošā, daudzkrāsainā atkritumu kaudze auga stundām vien. Cilvēku izšķērdība manī bieži izraisījusi riebumu, jo esmu vērojis cilvēkus Āfrikā un Dienvidamerikā izdzīvošanas nolūkos izmantojam katru skārda bundžas gabaliņu, katru īsāko auklas galiņu un visniecīgāko papīra strēmelīti īkšķa naga lielumā, taču tajās pašās valstīs (piemēram, Argentīnā) esmu pa viesnīcas logu redzējis garāmbraucošus atkritumu vākšanas ratus, kas piekrauti ar tikko aizsāktiem maizes klaipiem un bifštekiem Britu enciklopēdijas biezumā, kam tikai izgriezta vidusdaļa, bet ar to pupu un dārzeņu daudzumu, kas salādēts šajos ratos, veseli indiāņu ciemati varētu pārtikt mēnešiem ilgi. Esmu vērojis ģimenes Ziemeļamerikā, kā man savā nevainībā šķita, mokāmies ar kādām dziedzeru slimībām, līdz aptvēru, ka šī ļumošā tukluma izraisītājs ir pārēšanās. Kādas gan dzīres būtu sanākušas hotentotiem, ja šie cilvēki kristiešu misionāru lomā būtu aizzvārojušies uz to apdzīvotajiem attālajiem apgabaliem! Protams, kaijas šo gigantisko atkritumu kaudzi uzskatīja par labāko restorānu Ņujorkā un laidelējās virs tās tūkstošiem - griezās, klaigāja, kāvās un gardu kumosu meklējumos nira iekšā atkritumos. Bija zināmā mērā mierinoši apzināties, ka šī neiedomājamā izšķērdība vismaz atpelnās, nodrošinot iztiku šo skaisto putnu bataljoniem.
Mēs turpinājām filmēt Ņujorku - šo visnolaistāko, atbaidošāko, netīrāko, skaistāko un aizraujošāko pilsētu pasaulē. Kā jau teicu, mēs filmējām dzīvo dabu kapsētās un pilsētas izgāztuvēs, rādījām, kā graustu rajonos dzīvo klaiņojoši suņi un kaķi, kā šajos cementa džungļos izdzīvo baloži un žurkas, pat parādījām, ka cementa, stikla un hroma dzīvoklī piecpadsmit vai divdesmit stāvu augstumā joprojām iespējams atrast tādu dzīvu radību kā zvīņenes televizorā, prusakus paklājā un peles aiz paneļiem.
Tad pienāca lielā diena, kurai nozīmīgumu piešķīra Astoņdesmit septītā kvartāla cīņa.
Viena no mūsu palīdzēm bija apburoša dabaspētniece, vārdā Helēna Rosa Rasela, kas bija daudzus gadus studējusi Lielā ābola floru un faunu un uzrakstījusi vairākas ārkārtīgi interesantas grāmatas par dzīvo dabu lielpilsētā. Viņa zināja, uz kuru debesskrāpju jumtiem ligzdo lielie piekūni, kurās vietās visērtāk atrast žurkas un kuros golfa laukumos jenoti visbiežāk nočiepj visas golfa bumbiņas. Ar tādām noslēpumainām zināšanām bagātas dāmas palīdzība bija ārkārtīgi vērtīga. Viens no aspektiem, ko vēlējāmies atainot, bija bagātīgais dzīvības klāsts, kāds atrodams vietā, ko Amerikā dēvē par neapdzīvotu un ko Anglijā droši vien dēvētu par apvidu pēc bumbas sprādziena. Ir patiesi apbrīnojami, kā daba ielaužas pat lielu pilsētu vidienē. Parasti pirmie parādās ķērpji un sūnas, tālāk seko nezāles, un pēc tam starp ķieģeļiem un drazām sāk spraukties pat koki. Kad augi iekarojuši pozīcijas, ierodas bezmugurkaulnieki - daudzkāji, zirnekļi, gliemji - un tiem cieši pa pēdām seko visdažādākie putni, peles un reizēm pat krupji un čūskas. Tādējādi neapdzīvota vai bumbas sprādzienā cietusī vieta dabaspētnieka amatiera acīs ir floras un faunas ārkārtīgas daudzveidības pārpilna.
Alistērs bija atradis teicamu filmēšanas vietu mūsu vajadzībām. Laukums atradās uz 87. ielas stūra, to no divām pusēm ierobežoja augstas ēku sienas un no pārējām divām - pastāvīgi satiksmes straumes pilnas ielas. Pašu laukumu galvenokārt izmantoja suņu īpašnieki savu mīluļu izskraidināšanai, tāpēc tas bija, maigi izsakoties, bagātīgi mēslots. Ar savām gružu, vecu skārdeņu un apdrukātu papīru (viens no tiem vēstīja "POLICIJAS IECIRKNIS") kaudzēm šī vieta bija lieliska visdažādāko nezāļu audzelībai, tur kuploja pat daži gluži dūšīgi kociņi. Vairākās vietās bija izveidojušās peļķes, kuras vietējie baloži un zvirbuļi izmantoja par peldbaseinu, kas apgādāts ar bāru. Tādējādi mūsu neapdzīvotajā vietā mitinājās zirnekļi, gliemeži, daudzkāji, putni un suņi, turklāt naktī tur neapšaubāmi parādījās arī peles, žurkas un kaķi. Tikai no viena viedokļa šī vieta bija nepiemērota - tur nedzīvoja Amerikas kokonvērpēji. Tas bija mūsu posta cēlonis.
Kokonvērpēji ir vieni no Amerikas galvenajiem kaitēkļiem, tomēr, par spīti radītajam kaitējumam, tie patiesi ir aizraujoši radījumi - gluži kā cilvēki. Naktstauriņa mātīte pēc kopošanās sadēj lielu daudzumu olu, kāpuri attīstās olas iekšpusē, taču paliek sastinguši guļam līdz nākamajam pavasarim. Tie spēj izturēt ļoti zemas temperatūras, aizvietojot daļu ķermeņa šķidruma ar glicerīnu, kas Amerikas kokonvērpēju organismā ir antifrīza aizstājējs. Kad pienāk pavasaris, kāpuri izšķiļas un kā vienota ģimene (jo tāda tā tiešām ir) ķeras pie savas mājvietas - telts aušanas. Šīs teltis kāpuriem ir ļoti nozīmīgas, jo īstenībā darbojas kā miniatūras siltumnīcas. Teltis ir izvietotas tādā veidā, lai gan rītos, gan pēcpusdienās uztvertu maksimāli daudz saules gaismas. Zinātnieki ir konstatējuši - kad temperatūra ārā ir piecdesmit divi grādi, kāpuru apdzīvotajā zīda jumolā tā sasniedz simt divus grādus [39] .
Kad kāpuri uzdrošinās atstāt savu telti un doties meklēt koku lapas pārtikai, tie no aužamorgāna zem galvas izlaiž zīda pavedienu. Pārvietodamies pa zariem, tie šādā veidā rada tievus zīda lielceļus, kurus uztur kārtībā un paplašina viņu brāļi un māsas. Taču tā ir tikai daļa stāsta. Nu mēs nonākam pie pētījuma neparastās daļas - savā ziņā - pie dabas detektīvstāsta atrisinājuma. Zinātnieki nākuši klajā ar atziņu, ka ikviens kāpurs uz sava zīda lielceļa atstāj iesmaržotu taku, kas vēsti viņa biedriem, kādos virzienos izdevīgāk doties pēc pārtikas, tādējādi šie zīda lielceļi ir arī iesmaržoti norādījumi uz, tā sakot, labākajiem lapu lielveikaliem; taču zinātniekus interesējis, kas tā par vielu, ko kāpuri izdala no vēdera lejasdaļas un kas darbojas kā vadsmarža - gluži kā Chanel Nr. 5 smaržu mākonis, ko aiz sevis pamet daiļa sieviete, šķērsodama istabu. Vienīgi kāpura smarža norāda uz barības vietu, bet sievietes - uz iespējamu labvēlību. Abi aicinājumi izteikti vienādi, taču dažādiem mērķiem. Un tad ārkārtīgi inteliģentā un saprātīgā pētniece Dženisa Egerlija izdarīja neparastu atklājumu. Viņa novēroja, ka viens no daudzajiem viņas pētītajiem kāpuriem rāpo precīzi pa līniju, ko viņa bija ar zīmuli ievilkusi savā piezīmju burtnīcā. Vai zīmuļa atstātajā takā bija kas tāds, kas atgādina noslēpumaino kāpuru smaržu? Tā arī izrādījās, un turpmāki ar dažāda veida zīmuļiem veiktie pētījumi pierādīja, ka vērša tauki vai hidrogenizēta zivju eļļa, ko daži ražotāji izmanto zīmuļu grafīta izgatavošanai, satur kādu komponentu, kas kāpuriem iejūsminoši atgādina sulīgās, zaļās lapas. Vēlāk tika atklāts - lai kas ir šī noslēpumainā substance, Amerikas kokonvērpēji ir gana jutīgi, lai pēc tās atšķirtu noteiktas markas dažādas cietības zīmuļus. Pētījumi turpinās, un, bez šaubām, gaismā nāks vēl citi apbrīnojami fakti. Tomēr, apbruņojušies ar šīm zināšanām, mēs jutām, ka nespēsim atainot savvaļas dabu lielpilsētā, neietverot stāstījumā dažus kokonvēr- pēju privātās dzīves noslēpumus, kuri, būdami galvenie lapu iznīcinātāji, ir tik nozīmīga pilsētas norišu sastāvdaļa.
Taču, kā jau minēju, lai gan mūsu jaukajā neapdzīvotajā laukumā auga jauns ķiršu kociņš - viens no kāpuru iemīļotākās barības avotiem -, kokonvērpēji šeit nebija atrodami. Apspriede augstākajā vadības līmenī konstatēja faktu, ka principā budžets pieļauj ārkārtas izdevumus, un Helēnai tika uzdots atgādāt uz mūsu tukšo laukumu dažus kāpurus no savas pilsētas daļas (kur tie zēla un plauka par spīti nīdēšanai), lai mēs tos varētu iemitināt jaunajā ķiršu kociņā un nofilmēt. Pēc tam mēs tos atkal bargi aizraidītu atpakaļ uz Helēnas apdzīvoto pilsētas dalu. >
Ķērāmies pie darba. Šajā brīdī mēs - ne jau pirmo reizi - bijām pateicīgi Paulas aurošanas spējām, jo dažus kadrus nācās filmēt no mājas jumta viņpus dzīvas satiksmes pilnai ielai, tādā kārtā Paulas balsene un plaušas tika pamatīgi izvingrinā- tas, izkliedzot mums rīkojumus; pats fakts, ka viņa spēja nevainojami izrīkot mūs no piecstāvu mājas augstuma viņpus ielai, par spīti nemitīgās satiksmes straumes vibrēšanai, rēkoņai un taurēšanai turpat lejā, varen liecināja par mūsu producentes balss stiprumu un skaidro dikciju. Mēs pabeidzām galveno kadru filmēšanu, un nu pienāca kokonvērpēju kārta. Viņi tika godbijīgi izcelti no furgona; katrs ķiršu koka zars, uz kura kāpuri atdusējās, bija rūpīgi ievīstīts muslīnā. Mēs viņus uzmanīgi aiznesām pie sava ķiršu koka, kurš - saliecies un deformēts, gluži kā bērns graustu rajonā - joprojām drosmīgi turējās pretī Ņujorkai un ignorēja pilsētas centienus viņu iznīdēt. Zari ar atvestajiem kāpuriem, to darinātajām teltīm un autostrādēm tika rūpīgi piesieti pie mūsu kociņa zariem, tā ka no malas tas viss izskatījās, ja vien iespējams, vēl dabiskāk nekā īstenībā. Šajā brīdī mēs ievērojām, ka mums piebiedrojusies kāda dāma un, muti pavērusi, vēro mūs ar nedaudz apātisku interesi.
- Ko jūs te dara? - viņa noprasīja, neveikli zvārodama šaurajās biksēs un džinsu jakā ietērpto torsu.
Alistērs pagriezās pret viņu un plati, labsirdīgi uzsmaidīja, piešķiebis galvu uz vienu pusi. Par laimi, pirms viņš paspēja vēl vairāk apmulsināt jau tā apstulbušo vaicātāju, iejaucās Paula.
- Mēs veidojam filmu par dzīvo dabu lielpilsētā, - viņa teica. - Mēs gribam parādīt, ka pat pašā Ņujorkas sirdī var atrast ko dzīvu.
- Vai tāpēc tie mošķi ir te? - dāma noprasīja.
- Jā, - Paula laipni atteica. - Tos sauc par Amerikas kokon- vērpējiem.
- Bet šie te nedzīvo, - dāma aizrādīja. - Jūs tos atnes'.
- Nu, jā. Redziet, mēs te nevienu neatradām, tāpēc filmēšanai nācās dažus atgādāt, - Paula teica, dāmas ciešā neandertā- lietes skatiena viegli satraukta. Dāma izskatījās tā, it kā tikko būtu viena pati izslaucījusi Sarkano laukumu pēc Pirmā maija demonstrācijas.
- Ja te neviena nebij', kāpēc jūs tos atnes'? - dāma vaicāja.
- Filmēšanai. - Alistērs noskaldīja, jo tobrīd centās izlemt, vai kāpuriem vajadzētu līst no labās puses uz kreiso vai no kreisās puses uz labo, un prātoja, vai kāpuri pakļausies viņa komandai.
- Bet tā ir krāpšana, - dāma paziņoja, pamozdamās no le- tarģijas un pieņemdama viduseiropiešiem raksturīgo strīda pozīciju - mazliet iepleta kājas un iespieda rokas sānos. - Jūs tos atnes' šurp un šie te nedzīvo. Tā ir krāpšana. Jūs tos mošķus te atnes' tīšām.
- Protams, mēs tos šurp atnesām, - Alistērs sakaitināts atcirta, jo viņa domu gājiens bija pārtraukts. - Ja mēs tos nebūtu atnesuši, te neviena nebūtu, ko nofilmēt.
- Tā ir krāpšana, - dāma neatlaidās. - Tā nav patiesība.
- Vai jūs nesaprotat, kundze, - es kā samierinātājs iejaucos sarunā, - tādā ziņā deviņdesmit procenti filmu par savvaļu, arī Volta Disneja veidotās, ir krāpšana? Viss filmēšanas process ir zināmā mērā krāpšana. Taču ne lielāka par to krāpšanu, ko dara portreta vai dabas ainavas gleznotājs, jo viņš, tā sakot, pagriež dabu savām vajadzībām izdevīgākā pozā.
- Volts Disnejs nekrāpjas, - dāma paziņoja, sākdama demonstrēt īstu zobenzobu tīģera kareivīgumu, kas iestidzis tādā kā intelektuālā darvas bedrē. - Volts Disnejs ir amerikānis. Jūs gan krāpjas, un krāpjas mūsu pagalmā.
- Mums ir pilsētas mēra atļauja, - Paula teica.
- Vai jums ir 87. ielas kvartāla biedrības izdota atļauja krāpties? - dāma noprasīja, uzpūzdamās kā tītars, kas grasās sākt buldurēšanu.
- Pilsētas mērs taču noteikti ir augstāka prioritāte? - Paula vaicāja.
- Nekas nav augstāka prioritāte par 87. ielas kvartāla biedrību, - dāma paziņoja.
- Ziniet… dažos… debesskrāpjos… papilnam dzīvības… kāpuri… - Alistērs teica, krizdams izmisumā.
- Es iešu uz 87. ielas kvartāla biedrību, - dāma paziņoja, - un noskaidrošu, kāpēc jums atļauts krāpties.
Viņa aizsoļoja tādā gaitā, it kā grasltos viena atbrīvot Ļeņin- gradu, un mēs visi atviegloti uzelpojām. Tomēr atvieglojumam bija īss mūžs. Alistērs tobrīd izkliedza rīkojumus kokon- vērpējam, kurš nepavisam nesaprata angļu valodu, kad mūsu dāma atgriezās kopā ar vēl kādu sievieti; tā atgādināja vienu no tām kašķēm, kuras mēdz izšķilties no čakstes olas - ar kareivīgām acīm kā lāzera stariem, vienu no tām personām, kas itin visā saskata visļaunāko. Kopā ar viņu - acīmredzami rezervista lomā - nāca vīrietis, kas izskatījās kā pirms daudziem gadiem veidots no kartona un kopš tā laika nemitīgi atradies lietū.
- Kas te notiek? - Čakstes dāma noprasīja.
Paula pacietīgi izskaidroja viņai par filmu, ko mēs cenšamies uzņemt; Alistērs tostarp aizkaitināts turpināja riņķot.
- Bet ko jūs darāt ar mūsu pagalmu? - dāma apsūdzoši noprasīja, it kā runa būtu par karalisko botānisko dārzu, nevis neapdzīvotu laukumu, kurā nācās līdz ceļiem brist pa suņu mēsliem.
- Viņi krāpjas ar dabu, - Neandertāliešu dāma apsūdzēja. - Viņi te sanesuši papilnam mošķu.
- Mošķus? - Čakstes dāma, acis zibinādama, noprasīja. - Kādus mošķus?
>
- Šos, - Alistērs norādīja. - Tie ir tikai Amerikas kokonvērpēji.
- Kokonvērpēji? - Čakstes dāma spiedza. - Jūs atnes' kokon- vērpējus uz mūsu pagalmu?
- Šeit neviena nebija, - Paula atteica.
- Jā, un mēs te nevienu negribam, - Čakstes dāma noskaldīja.
- Bet mēs taču viņus atnesām tikai filmēšanai, - Paula pretojās. - Mēs tos atkal aiznesīsim.
- Mēs negribam savu tukšo pagalmu pilnu ar kokonvērpē- jiem, - Čakstes dāma nu jau ķērca pilnā balsī.
- Cik pretīgi, - Kartona vīrs teica. - Divdesmit piecus gadus strādādams par žurnālistu, es nekad nebiju dzirdējis par dabas viltošanu.
- Ja jūs divdesmit piecus gadus esat bijis žurnālists, jums gan vajadzētu saskarties ar krietni daudz melu, - es diezgan skarbi teicu. - Jums taču noteikti jāsaprot, ka praktiski ikviena dabas filma, ko esat redzējis, tajā vai citā veidā ir viltojums.
- Viņš teica, ka Volts Disnejs krāpjoties, - Neandertāliešu dāma paziņoja, acīmredzot uzskatīdama to par tikpat šaušalīgu noziegumu kā Jēzus autentiskā krusta izmantošana par iekuru malku.
- Pretīgi, - Kartona vīrs teica. - Neviens īsts žurnālists nenolaistos līdz krāpšanai.
- Un neapvainotu Voltu Disneju, - Neandertāliešu dāma piebalsoja.
- Dievs augstais, - Alistērs ievaidējās, - tūlīt kļūs tumšs.
- Mēs neesam izdarījuši neko citu, - Paula pacietīgi skaidroja, - kā piesējuši divus zarus ar dažiem Amerikas kokonvērpē- jiem pie šī ķiršu koka. Kad būsim beiguši tos filmēt…
- Kad būsiet beiguši krāpšanos ar tiem, - Kartona vīrs sašutis pārtrauca. - Kaut ko tādu neviens īsts žurnālists nedarītu.
- Kad būsim beiguši tos filmēt, - Paula atkārtoja, - mēs tos aizvāksim.
- Kur jūs tos liksiet? - Čakstes dāma noprasīja.
- Atpakaļ uz turieni, kur tie dzīvo, - Alistērs noskaldīja, - pilnīgi noteikti uz veselīgāku Ņujorkas rajonu nekā šis.
- Kas vainas 87. ielai? - Čakstes dāma sašuta.
- Jā, un kas jūs tādi esat, lai nāktu šurp un kritizētu 87. iecirkni? - Kartona vīrs piebalsoja. - Jūs turklāt esat anglis, vai varbūt bostonietis.
- Paklausieties, - Paula mēģināja vēlreiz, - mēs piecās minūtēs būsim visu nofilmējuši, tad visu savāksim un atstāsim jūsu pagalmu pavisam tukšu.
- Mēs nepieļausim, ka mūsu pagalmu izmanto krāpšanai, - Čakstes dāma teica. - Tas ir mūsu pagalms.
- Bet mēs taču neko ļaunu nedarām, - Paula skaidroja. - Es domāju, ka tie cilvēki, kas ved šurp suņus, galu galā nodara vairāk posta.
- Jūs te atnes' mošķus, - Neandertāliešu dāma atkārtoja, - un pirms mēs pagūsim atjēgties, visa 87. iela būs mošķu pilna.
- Augstais dievs, - Alistērs stenēja, - tas ir smieklīgi!
- jums tas varbūt liekas smieklīgi, bet mums ne, - Čakstes dāma noskaldīja. - Jūs te ierodaties, pieberat visu mūsu pagalmu pilnu ar kokonvērpējiem, un domājat, ka mums nekas nebūtu sakāms.
- Vai tu domā, ka Alfrēdam Hičkokam nācās saskarties ar šādām problēmām? - es vērsos pie Alistēra.
- Es pieprasu, lai jūs aizvācat savus mošķus, - Čakstes dāma iesaucās.
- Es piekrītu, - Kartona vīrs piebalsoja.
- Mēs tos tik un tā aizvāksim, - Alistērs kliedza, - tikko būsim nofilmējuši!
- Mēs nepieļausim nekādu krāpšanos savā pagalmā! - Čakstes dāma kliedza pretī.
Šī smieklīgā saruna turpinājās, kamēr tie trīs padarīja situāciju neciešamu, un bija arī kļuvis tik tumšs, ka mums nācās pārnest savus kāpurus atpakaļ uz furgonu. Tikai tad, kad Čakstes dāma redzēja kāpurus ievietotus mašīnā un droši ieslēgtus aiz septiņām atslēgām, viņa jutās apmierināta.
Kaut arī incidents radīja vilšanos un dusmas, vēlāk atceroties nācās atzīt, ka tam piemita zināma burvība. Bija jauki apzināties, ka kaut kur šajā milzīgajā, nekaunīgajā un acīmredzami vienaldzīgajā pilsētā bija cilvēki, kas gatavi stāties tāda suņu piegānīta pagalma sardzē.