No Ņujorkas kņadas un steigas bija patīkami atgriezties Eiropā, īpaši tāpēc, lai ķertos pie darba vienā no manām vismīļākajām valstīm - Grieķijā, kas ar savu zilo jūru, debesim un dzirkstoši dzidro gaisu ir burvīgākā vieta pasaulē.
Saskaņā ar ačgārno, televīzijas programmu filmēšanai tipisko kārtību, pirmā plānotā sērija tika filmēta pati pēdējā. Visas programmas pamatdoma bija iemācīt, kā kļūt par dabas- pētnieku - amatieri, tādēļ, pēc Džonatana domām, nebija labākas vietas tās sākšanai par Korfu salu, kur man bērnībā pirmo reizi bija modusies kaislība pret dzīvniekiem. Es biju ļoti priecīgs par šo ideju, jo ilgus gadus nebiju apmeklējis salu, par spīti visu manu draugu dedzīgajiem lūgumiem, un Lī nekad vēl to nebija redzējusi.
Par spīti tūrisma industrijas attīstībai un ar to saistītajam prastumam un zaimiem, šai salai joprojām piemīt īpaša burvība, un es degu nepacietība parādīt Lī tos nostūrus, kuri joprojām palikuši tādi paši kā tolaik, kad es vēl biju zēns. Mums paveicās, jo vairāk tāpēc, ka mana draudzene Anna Pītersa dzīvoja Korfu, tekoši runāja grieķiski un apsolīja mums savus pakalpojumus. Kādu laiku Anna bija mana sekretāre un tika pavadījusi mani filmēšanas ekspedīcijās uz Sjerraleoni, kā arī sarežģītos dabas aizsardzības ceļojumos uz Austrāliju un Pata- goniju, tātad pazina ne tikai filmēšanas grūtības, bet arī tieši ar dzīvnieku filmēšanu saistītās šaušalīgās problēmas.
- Kur mēs apmetīsimies? - es vaicāju Džonatanam.
- "Korfu pilī", - viņš atbildēja.
Es neticīgi blenzu uz mūsu režisoru. "Korfu pils" bija salas vecākā un cienījamākā viesnīca, celta pašā divdesmitā gadsimta sākumā. Tā bija viltīgi uzbūvēta (kā tikai šā vārda cienīgs arhitekts to būtu varējis iecerēt) piedrazotā līcī pilsētas nomalē, kur jūrā ietecēja notekūdeņi no visas Korfu kanalizācijas sistēmas. Šis novietojums visai apkārtnei (īpaši vasarā) piešķīra tik bagātīgu aromātu, ka pat suņi centās no tās izvairīties.
- Kas to ierosināja? - es vaicāju.
- Anna, - Džonatans atteica.
Es blenzu uz Annu un nodomāju, ka ilgā dzīvošana Korfu sabojājusi viņas pēdējās smadzeņu paliekas.
- Vai tu esi zaudējusi prātu? - es noprasīju. - Pirmkārt, mēs visi savās gultās nosmaksim, otrkārt - maksa par istabām būs kādi desmit miljardi drahmu par sekundi, un treškārt, ja vēlamies paturēt tauriņus un bruņurupučus pa rokai, tik aristokrātiskā graustā kā tā viesnīca tas nebūs iespējams.
- Viss jau ir nokārtots, - Anna mierināja. - Pirmkārt, viesnīcas vadītājs - ļoti jauks vīrs, vārdā Žans Pjērs - ļaus mums tur dzīvot ar īpašām atlaidēm, otrkārt - notekūdeņu problēma tagad ir atrisināta, bet, treškārt, - un tas ir kaut kas apbrīnojams -, Žans Pjērs ir līdz neprātam aizrautīgs herpetologs.
Pirms atbildēt, es ierāvu pamatīgu, mierinošu malku B&S.
- Nu es saprotu, ka tu esi jukusi, - ar pārliecību teicu. - Korfu ir ekscentriska vieta, taču atsakos ticēt, ka pat šeit iespējams atrast herpetologu, kas vada vienu no labākajām viesnīcām uz salas.
- Bet tā ir patiesība, - Anna apgalvoja. - Viņam ir dzīvoklis viesnīcas augšējā stāvā, viņš tajā tur čūskas, bruņurupučus un visdažādākās ķirzakas. Vēl vairāk, viņš apsolīja noķert jebkurus rāpuļus, ko mēs vēlētos filmēt.
Es padevos. Reiz pagātnē Korfu bija piebāzta ar dīvainībām un pārsteigumiem tik cieši kā burvju mākslinieka lāde, un es sapratu, ka tā nav zaudējusi neko no savām spējām pārsteigt.
Sala kā dīvains, greizs kinžals izgūlusies zilajā Jonijas jūrā starp Grieķijas un Albānijas piekrasti. Pagātnē tā bija gājusi cauri ducim dažādu tautību roku, no katras piederības ielāgojusi to, ko uzskatījusi par noderīgu, un pārējo aizmirsusi, tādējādi saglabājot savu individualitāti. Atšķirībā no daudzām citām vietām Grieķijā, Korfu ir zaļa un koša, jo venēciešu valdīšanas laikā tikusi izmantota par eļļas krātuvi - tolaik salā tika sastādīts tūkstošiem olīvkoku, tāpēc šobrīd lielāko salas daļu apēno milzīgie, greizie stumbri un sudrabainzaļo lapu vainagi. Starp olīvu birzīm stiepjas zaļganmelno ciprešu pamācošie pirksti, daudzi no tiem sastādīti birzīs kā līgavas pūrs. Tas viss kopā padara ainavu noslēpumainu - košas saules gaismas pielietu, cikāžu trīselīgās dziesmas appludinātu, zilās, rāmās jūras ielokotu. No visām brīnišķīgajām un apburošajām šīs planētas vietām, kuras man bijusi tā laime apmeklēt, Korfu manās acīs visvairāk līdzinās vietai, ko varētu saukt par mājām, jo tieši šeit saules gaisma iedzīvināja manu aizrautīgo interesi par dzīvo pasauli visapkārt.
Lidojumu grafika untumu dēļ mums izdevās pāris stundu pavadīt Atēnās - pietiekami ilgi, lai garāmejot aši aplūkotu Akropoli, veikli pamestu aci uz sardzes maiņu pie karaļa pils un tad zināmu laiku veltītu teicamai maltītei ostas ūdensmalā: tādas jūras veltes spēj pagatavot vienīgi grieķi. Pēc tam mēs lidojām tālāk uz Korfu.
Kad nonācām salā, jau bija tumšs; milzīgs, dzeltens mēness lēja pāri ceļam tik spožu gaismu, ka skaidri varēja saskatīt olīvkokos tīto ainavu, un mēness atspīdums vēja saceltajos viļņos jūrā izskatījās kā miljoniem virs ūdens izkaisītu pureņu ziedlapiņu. Kad bijām iztukšojuši pudeli teicamas, blāvi dzin- tardzeltenas retsinas, kurā varēja sagaršot itin visus nekad neredzētos priežu mežus, un pamielojušies ar brīnumgardu vietējo zivi, likāmies gulēt; mūsu miegu nespēja traucēt pat mēness, kas šķita notupies tieši uz balkona margām.
Nākamajā rītā, kamēr ēdām brokastis, ieradās Žans Pjērs un tika mums stādīts priekšā. Viņš bija maza auguma tum- snējs cilvēks ar humorpilnām brūnām acīm un apburošu smaidu. Par satraukumu citiem viesnīcas iemītniekiem, kuri baudīja rīta maltīti starp puķu dobēm, viņš no vairākiem audekla maisiem izcēla vienu no milzīgākajiem zalkšiem, kādu jebkad dzīvē biju redzējis, brīnišķīgu dzeltenvēderi, kas izskatījās kā lieta no bronzas, un tad ar burvju mākslinieka žestu, kurš izvelk no cepures trusīti, izbēra uz patio akmens flīžu grīdas tumšu, zaļganmelnu Eiropas purva bruņurupuču kaskādi ar dzelteniem plankumiem un zeltainām acīm kā leopardiem.
- Baidos, ka tas ir viss, ko esmu jums sadabūjis, - viņš kā atvainodamies teica; bruņurupuči tostarp atguvās un steidzīgi muka prom starp galdiem. Pēc piecām aizrautīgu medību minūtēm viņi bija sadzīti vienkopus un salikti atpakaļ maisā.
- Kur jūs tos noķērāt? - es vaicāju,
- Agri piecēlos un devos uz Skotini ezeru, - viesnīcnieks atbildēja. - Tas atrodas salas vidū.
- O, es to lieliski pazīstu! - es teicu. - Tā bija viena no manām iemīļotākajām medību vietām.
- Tur mēs nofilmēsim epizodi ar purva bruņurupučiem, - Džonatans paziņoja. Viņš pirms pāris nedēļām bija devies pamatīgā izlūkošanas braucienā uz Korfu. - Mēs nofilmēsim tevi pie ezera, un visi šie bruņurupuči tur jau gaidīs. Jūs abi ar Lī lēni tuvosieties viņiem. Viņi tostarp nodosies tādām bruņurupuču izdarībām kā…
- Kā nekustīgai tupēšanai uz akmeņiem, - es pabeidzu domu. - Vai esi viņiem to pateicis? Vai esi katram izsniedzis scenārija eksemplāru? Vai savus kontraktus viņi ir izlasījuši? Es atsakos darboties kopā ar purva bruņurupuču baru, kuri nav lasījuši līgumus, nedara to, ko no viņiem prasa, neklausa norādījumus un - par visu visļaunāk - aizmirst savus tekstus. Ielāgo, ka uz spēles likta mana reputācija.
- Labi, labi, - Džonatans noteica, uzmezdams man Hītklifa cienīgu skatienu, - esmu pārliecināts, ka tie uzvedīsies nevainojami.
- Kur mēs tos turēsim? - es vaicāju.
- Varbūt jūsu vannā? - Žans Pjērs pavisam nopietni ierosināja.
Tas izklausījās gluži tā, it kā "Kleridža" vai Valdorfa "As- torijas" [40] pārvaldnieks būtu ierosinājis luksusnumurā turēt Āfrikas kārpaino mežacūku baru.
- Laba doma, - LI teica, - un, kad paši gribēsim nomazgāties, varam tos izlasīt laukā.
- Pareizi, - Žans Pjērs piekrita, - ziepes un karstais ūdens viņiem nepatiks.
Es nodomāju, ka šāda saruna iespējama vienīgi Korfu. Tāpēc mēs aizgājām uz savu istabu, nesdami līdzi bruņām klātās filmzvaigznes, ielaidām vannā ūdeni un sabērām tās iekšā. Zinājām, ka čūskas jutīsies labi turpat maisos. Tad mēs devāmies uz pašiem salas ziemeļiem - uz vietu, ko sauca Koloura; Džonatans tur vēlējās nofilmēt manu "ierašanos" Korfu ar caique- mucveidīgo, koši krāsaino grieķu zvejas laivu, kas ir raksturīga Grieķijas ainavas sastāvdaļa.
Bija dzidri zila diena, skaidra kā kristāls, un saule - gluži patīkami karsta. Jūra bija zila un rāma, no Albānijas brūnajiem, robainajiem kalniem nāca pavisam niecīga vējpūsma, un Grieķijas krastu pāri ūdens klajumam varēja redzēt pavisam skaidri. Braucot cauri olīvu birzīm, plašā, sudrabaini zaļā lapotne nodrošināja vēsu ēnu; milzīgie, greizie stumbri, kas bija rievoti kā pumeks un katrs - neatkārtojams kā pirksta nospiedums, izskatījās pēc formu zaudējušām kolonnām, uz kurām kā katedrāles jumts balstās lapotne. Drīz vien olīvkoku ēnu vēsums palika aiz muguras, un nu mēs braucām pa ceļu, kas līkumu līkumiem vijās gar Pantokratoru - lielāko Korfu kalnu. Reizumis ceļš nolaidās gandrīz stāvus lejup līdz pašai vizošajai jūrai, virs tā slejoties kalna akmeņainajām nogāzēm. Starp rūsganajām, zeltainajām un baltajām klintīm kā tumšas bultas slīdēja sarkanastes bezdelīgas, čakli darinot savas dīvainās ligzdas, kas izskatījās kā no dubļu piciņām veidotas kianti vīna pudeļu pusītes.
Drīz vien mēs braucām lejup uz jūru pa stāvu, līkumotu ceļu, ko no abām pusēm ieskāva neticami garas, tumši zaļas cipreses - seni milži jau tad, kad mēdzu te braukt 1935. gadā. Drīz vien mēs tālāk lejā ieraudzījām Kolouras ostu kā mazu ieloku, tās vienā malā atradās laikam gan visskaistākā villa Korfu salā - tā piederēja maniem senajiem draugiem Pemai un Dis- nejam Voganiem-Hjū. Ostā bija noenkurota mūsu caique - lielisks, pamatīgs braucamais, nevainojami tīrs un vizošs savā zili baltajā krāsojumā.
Pema un Disnejs mūs sagaidīja visai sirsnīgi, jo nebijām tikušies vairākus gadus. Viņi laipni atļāva mums sakraut filmēšanas ekipējumu savas brīnišķīgās mājas priekšā un nofilmēt viņu skaisto dārzu, dāsni cienāja ar atvēsinātiem dzērieniem un pat ļāva mums izmantot sava bruņurupuča Karutersa talantus. Neko vairāk no draugiem nevar prasīt. Tā nu mēs sarīkojām viņu mājas priekšā tādu jucekli, kādu vienīgi filmēšanas grupa spēj radīt, un, kamēr komanda uzstādīja aparatūru, devāmies aplūkot laivu un pārliecināties, ka tā sagatavota jūras braucienam. Te nu, Džonatanam par šausmām, sākās nelaime.
Laivas skata sākumā man vajadzēja teikt: "Tiklīdz esam piedzimuši, mums visiem ir interese par apkārtējo pasauli. Pavērojiet ikvienu cilvēkbērnu - vai, galu galā, jebkuru citu jaunu radījumu - un redzēsiet, ka tas nemitīgi iepazīst pasauli un mācās, liekot lietā visas savas maņas. Jo jau kopš dzimšanas brīža mēs esam ļoti sarežģītās un aizraujošās pasaules pētnieki. Tomēr pieaugot cilvēki reizēm zaudē interesi par pasauli sev apkārt, toties daži jūt šo dzinuli visu mūžu. Šiem cilvēkiem ir laimējies. Tos sauc par dabaspētniekiem - amatieriem."
Lai padarītu sakāmo vēl iespaidīgāku, Džonatans bija nolēmis, ka laivā kopā ar mums jābūt bērnam - mēs visi kopā pētītu lielu bļodu ar jūras radījumiem. Šim nolūkam viņš bija nodrošinājies ar Kolouras ostas rotas - mazas kafejnīcas - īpašnieka meitas, ļoti skaistas, sešgadīgas meitenītes pakalpojumiem.
Tomēr tieši pirms mūsu ierašanās mazā bija pastrādājusi kādu nejauku nedarbu (mēs nekad tā arī nenoskaidrojām, ko tieši) un viņas māte bija izdarījusi Grieķijas standartiem pilnīgi neticamu lietu - meitu pamatīgi nopērusi. Rezultātu viegli iedomāties. Džonatans atrada mazo cienījamo mākslinieci kā nelaimes čupiņu mirkstam asarās; viņa atteicās runāt, atteicās vilkt mugurā savu labāko kleitu un vispār darīt jebko. Pema, Anna un es - vienīgie grieķiski runājošie mūsu kompānijā - velti nopūlējāmies pieglaimoties, pierunāt un pārliecināt. Pat Džonatana dāsnais piedāvājums, ignorējot budžeta iespējas, pacelt samaksu no desmit drahmām [41] uz divdesmit neradīja nekādu iespaidu.
- Bez bērna mēs to ainu nevaram filmēt, - Džonatans uzstāja. - Dieva dēļ, Anna, dari kaut ko!
- Ko tu gribi, lai es darītu? - Anna noprasīja. - ja bērns to negrib darīt, tu nevari viņu piespiest.
- Tad sameklē kādu, kas to izdarīs, - Džonatans atcirta.
Tā nu nabaga Anna tika nosūtīta uz tuvāko ciematu jauna
cienījamā mākslinieka meklējumos.
- Vai tai noteikti jābūt meitenei, vai arī zēns būs labs diezgan? - viņa pirms došanās ceļā vaicāja.
- Manis pēc tas var būt kaut hermafrodīts, ka tikai bērns, - Džonatans pārskaities atteica.
Nākamo pusstundu, gaidīdami Annas atgriešanos, mēs ar Lī pavadījām, meklēdami seklajā ūdenī rekvizītus - aizkaitināta izskata vēžus - vientuļniekus, kas mitinājās koši krāsainos gliemežvākos, vēl citus gliemežvākus ar to likumīgajiem iemītniekiem un lielus, dzelkšņainus zirnekļkrabjus ar ūdenszāļu un sūkļu kažokiem, kurus šie radījumi maskēšanās nolūkos bija iedēstījuši sev uz muguras. Šī plašā dzīvo rekvizītu kolekcija mazliet remdēja mūsu režisora niknumu, kaut arī viņš joprojām palika viegli aizkaitināts, un mēs ar raizēm gaidījām Annas atgriešanos.
Drīz vien viņa pārradās, triumfējoši vezdama sev līdzi glītu, apmēram desmit gadus vecu zēnu. Brīdī, kad mašīna ar vīriešu dzimuma cienījamo mākslinieku apstājās, no kafejnīcas, plati smaidīdama, iznāca jaunā kleitā ģērbusies mazā meitene.
- Paskat vien, saldumiņ, - Paula sajūsmināta iesaucās, - nu mums ir divi bērni.
- Vai tu domā, ka mūsu budžets spēs divus pavilkt? - es nopietni vaicāju Džonatanam. Viņš tikai uzmeta man niknu skatienu.
Atlikušo dienas daļu mēs pavadījām, filmēdami epizodi ar caique, kas izvērtās diezgan komplicēta, jo papildus skatiem uz klāja (kurus uzņemt bija grūti, tomēr ne pārāk sarežģīti) Džonatans vēlējās no augstas vietas kalnos nofilmēt panorāmisku skatu ar visu ostu un Pemas un Disneja māju, caique majestātiski piepukšķinot piestātnē. Tā kā mūsu rīcībā nebija rācijas, laivai nācās riņķot apkārt, gaidot instrukcijas, kamēr Džonatans rāpās augšā uz nolūkoto vietu kalnos un es viņu uzmanīgi vēroju ar tālskati. Kad Džonatans pamāja ar roku, mēs izlīdzinājām laivas gaitu un iestūrējām ostā. Lieki teikt, ka šo kadru nācās filmēt vairākas reizes, jo tas bija vissarežģītākais. Visbeidzot Džonatans jutās tik apmierināts, cik vien režisors to spēj; mēs savācām mantas un devāmies garā, karstā ceļā atpakaļ uz pilsētu, un mūsu prātus pilnībā bija pārņēmušas domas par dzērieniem ar ledu, tīrām drēbēm un gardu ēdienu.
Bruņurupuči joprojām atradās vannā.
Nākamajā dienā gadījās cita liksta. Džonatans bija sadzinis pēdas vienai no villām, kurā es kopā ar ģimeni biju dzīvojis Korfu, un nolēmis, ka tā ir visfotogēniskākā un piemērotākā vieta garai epizodei filmā. Pēc daudziem komplicētiem telefona zvaniem Annai bija izdevies Atēnās sameklēt villas īpašnieku, lai no viņa iegūtu atļauju filmēšanai mājā un tās apkārtnē; taču izrādījās, ka villa izīrēta naktskluba īpašniekam un ka jāiegūst arī viņa atļauja. Naktskluba īpašnieku sadzīt rokā bija vēl grūtāk nekā pašu villas saimnieku, jo naktsklubu īpašnieki rādījās būt noslēpumaini radījumi ar izteikti naksnīgu dzīvesveidu, tāpēc dienas laikā nebija runājami, savukārt līdz ar tumsas iestāšanos tie kā Drakulas pameta savus zārkus un ņēmās laidelēties šurpu turpu pa pilsētu, tādējādi kontaktēties ar viņiem bija ārkārtīgi sarežģīti. Visbeidzot Annai laimējās viņu atrast kādā līdz šim nezināmā kapā, un cilvēks paziņoja, ka nekādā gadījumā nepieļaus filmēšanu villā. Pēc ilgas lūgšanās Annai beidzot izdevās viņu pierunāt atslēgt māju, taču tikai paša klātbūtnē. Viņš darīja Annai zināmu savas ierašanās dienu un apsolīja, ka pats atslēgšot mums villu. Lai dievs žēlīgs Džonatana nerviem! Lielā diena pienāca, taču šis vīrs acīmredzami nerādījās.
- Kāpēc gan mēs nevarētu doties uz māju un nofilmēt vismaz apkārtni un verandu? - Anna saprātīgi ierosināja. - Varbūt viņš atbrauks rīt.
- Jā, laikam gan tā vajadzēs darīt, - Džonatans domīgi piekrita, - vai arī pafilmēsim Potamosā un cerēsim, ka viņš ieradīsies ar rītdienas lidmašīnu.
Tā nu mēs devāmies uz Potamosu - burvīgu ciematiņu, kas varonīgi centās noturēties uz kalna nogāzes; glītās, daudzkrāsainās mājas ar arkveidīgajām verandām izskatījās tieši tādas, kādas tās atcerējos redzējis pirms četrdesmit gadiem. Zem katras arkas vīdēja bezdelīgu ligzda ar platmutīgiem putnēniem, un zem katras ligzdas - kartona kaste, kurā sakrist bezdelīgu mēsliem, ar kuriem šie putni tik dāsni un izšķērdīgi da- lijās. Man prātā atausa grieķu teiciens, ka nams nekļūst par mājām, pirms zem dzegas nav parādījusies bezdelīgu ligzda. Vērodams, kā pieaugušie putni kukaiņu pārpilniem knābjiem šaudās pie ligzdas, lai pieķertos tās malai un piebāztu mazuļu platās mutes, es nospriedu, ka šīs bezdelīgas laikam gan ir to putnu mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazbērni, kurus bērnībā tiku vērojis tieši zem šim pašām dzegām. Kad bijām nofilmējuši bezdelīgas un vēl dažas ainas ciematā, mēs atgriezāmies viesnīcā.
Bruņurupuči joprojām atradās vannā.
Nākamais rīts atausa dzidrs un skaidrs. Ieradās lidmašīna no Atēnām, bet mūsu cilvēka tajā nebija.
- Pie velna ar vinu, - Džonatans nošnācās. - Mēs tik un tā
> ' >
brauksim uz villu un tur filmēsim.
Māja bija tā, kuru es savā bērnības apraksta grāmatā biju nosaucis par Sniegbalto villu. Tā atradās lielā, mūžvecā olīvu birzī, māju apēnoja milzīgs magnolijas koks, oleandri ar rožainiem un baltiem ziediem un vīnogulājs pāri verandai, kas sezonas laikā bija pilns baltu, garenu vīnogu ķekariem. Tomēr, kamēr braucām pa akmeņaino, bedraino pievedceļu un apstājāmies mājas priekšā, es ievēroju, ka villa vairs nav sniegbalta. Kādreiz baltās sienas bija blāvas un mitruma plankumu izraibinātas, apmetumā rēgojās lielas plaisas, zaļie slēģi izbalojuši un no tiem lobījās krāsa. Par spīti panīkumam, villa joprojām bija pamanījusies saglabāt elegantu izskatu, tomēr es brīnījos, kā gan kāds spēj tik brutāli izturēties pret tik skaistu un apburošu ēku.
Kamēr tika izkravāts ekipējums, es vadāju Lī pa aizaugušo dārzu starp olīvkokiem un gremdējos nostalģijā. Lūk, te bija veranda, kurā mani dažādie dzīvnieki tika radījuši īstu haosu kādās no mūsu daudzajām viesībām: žagatas izbēga, piedzērās no vīna lāmas un tieši pirms viesu ierašanās sapostīja rūpīgi klāto galdu, bet zem galda uzglūnēja mana niknā kaija Aleko un knāba viesiem kājās, kad tie sēdās vakariņot. Šī bija siena, kurā mitinājās mans vismīļākais gekons Džeronīmo; reiz viņš uz manas guļamistabas sienas izcīnīja nāves kauju ar divreiz par sevi lielāku dievlūdzēju. Apmēram simt jardu attālumā no villas atradās ģimenes kapela - viena no tām burvīgajām, miniatūrajām baznīciņām, kas vārda tiešā nozīmē izraibinājušas Grieķijas laukus, celta dievs vien zina kad un veltīta kāda mazpazīstama svētā šādam vai tādam brīnumam. Konkrētā baznīciņa bija no ārpuses nokrāsota rožaina; tā bija prāvas istabas lielumā ar īpatnējiem, saliekamiem sēdekļiem draudzei un jaunavas Marijas un bērna bildi virs altāra. Nu tā izskatījās noplukuši un pamesta, rudens lapu ķīlis bija atspiedis durvis vaļā un tās kaudzēm izkaisījušās pa grīdu. Savulaik grīda bija izslaucīta un izrotāta, sēdekļi nospodrināti, abpus Marijai un bērnam pastāvīgi dega divas mazas eļļas lampiņas, kuru spīduma tikko pietika gleznas apgaismošanai, un vāzē zem attēla vienmēr atradās svaigi ziedi. Tagad visapkārt jautās sabrukums, nebija ne lampiņu, ne ziedu. Atceros, reiz es vēlu vakarā atgriezos no ekspedīcijas un redzēju, ka nejauši kāds atstājis mazās baznīciņas durvis atvērtas. Nolicis tauriņu tīklu un kolekcionāra somu, es devos tās aizvērt un ieraudzīju apbrīnojamu skatu. Tobrīd bija jāņtārpiņu sezona, un, ieskatījies pa durvīm baznīcā, es ieraudzīju, ka Marijas portretu gluži vai appludinājusi narcišu dzeltenā mazo eļļas lampiņu gaisma, bet piedevām pa atvērtajām durvīm baznīcā bija salaidušies dučiem jāņtārpiņu un nu lēni slīdēja pa to kā zaļganbaltas, zibošas zvaigznītes; citi tostarp rāpoja pa sēdekļiem un sienām. Vairāki bija nolaidušies uz Marijas portreta un izgreznojuši to kā kustīgi, margojoši dārgakmeņi. Aizgrābts ilgi vēroju šo brīnišķīgo, pārdabisko skatu, bet tad pavadīju nogurdinošu pusstundu, ķerdams jāņtārpiņus ar tauriņu tīklu un palaizdams brīvībā ārpusē, jo baidījos, ka, baznīcā ieslodzīti, tie varētu nobeigties; darbodamies es spriedu, ka Marijas portretam noteikti ir ļoti žēl šķirties no tik izsmalcināta baznīcas rotājuma.
Kad atgriezāmies no baznīcas, man pretī nāca Džonatans ar viltīgu vainas izteiksmi sejā, turēdams rokā stikla gabalu.
- Redzi, - viņš teica, paceldams stiklu augstāk, - es tikai paskatījos iekšā pa vienu no aizmugurējiem logiem, kad šis te stikls ievēlās man rokās. Ja iebāzīšu roku pa logu, varētu to atvērt un mēs tiktu villā iekšā.
Es nopūtos.
- Neesmu pārliecināts, tieši kāds sods Grieķijā draud par ielaušanos mājā, bet domāju, ka vairāki gadi ieslodzījumā, un grieķu cietumi ir bēdīgi slaveni ar savu komforta trūkumu.
.- Neviens taču neuzzinās, - Lī drošināja, - ja vien mēs ieliksim to stiklu atpakaļ.
- Un kas notiks, ja īpašnieks ieradīsies tieši tad, kad mēs izklaidēsimies villā? - es apjautājos.
- Nesāksim brēkt pirms laika, - Džonatans stingri paziņoja. - Vismaz tiksim pie verandas ainām.
Tā nu mēs ielauzāmies villā. Bija divi iemesli, kāpēc mums vajadzēja tikt iekšā un atvērt durvis. Pirmkārt, bija nepieciešami kadri, kad mēs ar Lī muļķīgi blenžam laukā pa dažādiem logiem un staigājam iekšā un ārā pa durvīm; otrkārt, mums bija nepieciešama elektrība, lai varētu filmēt vakara un nakts ainas. Tam visam bija nepieciešams diezgan daudz laika, un bija jau pavisam vēls, kad mēs beidzot sakravājām mantību un, rūpīgi aizslēguši villu un atlikuši vietā stiklu, devāmies nogurdinošā atceļā uz "Korfu pili".
Bruņurupuči joprojām atradās vannā.
Nākamais rīts mums bija brīvs, jo Paulai un Džonatanam vajadzēja iet uz muitu un izdabūt tai cauri mūsu kāpurus. Laikam gan šis paziņojums prasa zināmus paskaidrojumus. Filmēšana Korfu no tauriņu kāpuru (vismaz mūs interesējošās sugas) pieejamības viedokļa notika nepareizā gadalaikā, tāpēc mēs bijām spiesti importēt kāpurus no plaši pazīstamas tauriņu audzētavas Anglijā. Lieki teikt - kaut arī Korfu ir tik ievērojama ar savu ekscentriskumu, pat grieķu muitnieki jutās apjukuši, kad pēc stingrā pieprasījuma atvērt ārkārtīgi aizdomīgo saini, viņu acu priekšā parādījās raibeņu, kāpostu balteņu un dižtau- riņu kāpuru gūzma savu iecienīto augu barības ligzdiņās. Annas paskaidrojumus, ka visu šo sugu tauriņi tik un tā sastopami Korfu, muitas ierēdņi uzklausīja ar salti nedraudzīgu skatienu. Ja jau tie tāpat atrodami Korfu, muitnieki vaicāja, kāpēc gan par tik dārgu naudu jāieved no Anglijas? (Izskaidrot grieķu muitas ierēdnim ar dzīvnieku filmēšanu saistītos sarežģījumus ir praktiski neiespējami.) Pēc tam virsroku ņēma nācijas lepnums, un muitnieki aizrādīja - ja jau tādi paši kāpuri sastopami Korfu, kāpēc neizmantot vietējos? Vai grieķu kāpuri ir kaut kādā veidā mazvērtīgāki par britu kāpuriem? Grieķija jau gadiem ilgi bijusi slavena ar savu tauriņu kāpuru iespaidīgajiem izmēriem, kvantitāti un kvalitāti. Grieķu kāpuri, kā tas visiem zināms, ir labākie visā pasaulē. Kas par aprēķinu tādā gadījumā vest iekšā lielu daudzumu Anglijas kāpuru (kas pilnīgi noteikti ir mazvērtīgāki) un, iespējams, aplaist Korfu kāpurus ar kādu nāvējošu slimību? Laiks lēni un garlaicīgi vilkās uz priekšu, un tostarp sakarsušajiem un aizkaitinātajiem Paulai, Annai un Džonatanam nācās parakstīt ar zvērestu apliecinātus galvojumus, ka ikkatru kāpuru personīgi pārbaudījuši Karaliskās vete- rinārķirurģijas koledžas, Karaliskās ķirurģijas koledžas, Lauksaimniecības ministrijas un Londonas Zooloģijas biedrības speciālisti. Tika parakstītas ari Grieķijas valdībai adresētas garantijas un solījumi samaksāt dāsnu kompensāciju, ja Anglijas kāpuri izraisīs kaut viena vienīga (par visiem vislabākā) Korfu kāpura nāvi. Tika sniegtas arī garantijas, ka mūsu kāpuri nekādā veidā nesamaitās Korfu kāpurus, nonākot ar tiem kontaktā, un pēc filmēšanas tiks ar kaunu izraidīti no Korfu un nosūtīti atpakaļ uz Angliju, lai tur galu galā pārvērstos par gauži mazvērtīgiem tauriņiem. Visi trīs atgriezās viesnīcā, ļimdami no pārpūles, tomēr triumfējoši nesdami Anglijas kāpurus sev līdzi.
Vēlāk pēcpusdienā mēs devāmies atpakaļ uz villu. Loga rūts vēlreiz gluži nejauši izvēlās no rāmja, mēs atslēdzām durvis un ķērāmies pie darba. Kāpuri kā sadarbības partneri filmas uzņemšanā, līdzīgi lielākajai daļai dzīvnieku, nav nekāda medusmaize. Tie vai nu tup nekustīgi kā muzeja eksponāti, vai arī auļo pa saviem barības augiem tādā ātrumā, ka grūti tiem izsekot ar kameru. Kad bijām beiguši filmēt kāpurus, mēs centāmies nofilmēt pārējos kukaiņus, kurus Lī, Anna un es šo pāris dienu laikā bijām čakli vākuši kopā, - tīģervaboles, skarabejus, cikādes un tamlīdzīgi. Visi kukaiņi bija rūpīgi ieslodzīti daudzos podiņos un sērkociņu kastītēs. Zēna gados Korfu man nebija pieejama visa bagātīgā kolekcionēšanas aparatūra, kāda ir mūsdienu jauno dabaspētnieku rīcībā, tāpēc izlīdzoties nācās lielā mērā izmantot atjautību. Mūsu villā netika aizmests neviens trauks vai ievārījuma burka, kartona kastes bija zelta vērtē, tāpat kā skārda bundžas; taču vislabākās bija sērkociņu kastītes, jo tās bija vieglas un ērti pārnēsājamas, turklāt pietiekami mazas, lai gūstekņi neskraidītu pa tām apkārt un nesa- vainotos. Vienlaik man piederēja vairāki simti kastīšu, kuras es ņēmu līdzi ekspedīcijās, un atgriežoties tās visas bija pilnas - tāds kā sērkociņu kastīšu zvērudārzs. Protams, kaut arī sērkociņu kastītes man bija ārkārtīgi noderīgas, reizēm tās izraisīja tračus. Man joprojām dzīvā atmiņā diena, kad es netīšām atstāju vienu savu kastīti uz kamīna malas, un mans vecākais brālis (kas pat vislabākajā noskaņojumā nebija dzīvnieku mīļotājs) to atvēra, lai aizsmēķētu cigareti, un rezultātā viņam uz rokas uzrāpās skorpionu mātīte ar veselu kravu mazuļu uz muguras. Es labprāt izvairītos no turpmāko notikumu atstāstīšanas. Tomēr šīs filmēšanas laikā es iepriecināts konstatēju, ka vienkāršā sērkociņu kastīte nav zaudējusi savu noderīgumu, - nepaklausību izrādīja tikai to iemītnieki, jo vai nu krita nost no ziediem, uz kuriem bija uztupināti, vai arī nekavējoties pacēlās spārnos un laidās prom; tā nu ap laiku, kad bijām nonākuši līdz tā sauktajam "gaismas zuduma punktam" (kad kļuva pārāk tumšs un pat režisors negribīgi atzina, ka turpināt filmēšanu nav iespējams), mēs savācām savus mazvērtīgos kāpurus un atgriezāmies pilsētā.
Bruņurupuči joprojām atradās vannā.
Nākamā diena, kā arī visas citas, atausa saulaina, debesis bija zilas kā zivju dzenīša spārns. Kamēr mēs niekojāmies ap brokastīm, parādījās Džonatans, acīmredzami būdams nepieredzēti labā omā. Viņš pasūtīja savu parasto pieticīgo rīta maltīti (sausās brokastis, kafiju, grauzdiņus, marmelādi, desiņas, šķiņķi, ceptas olas un ceptus kartupeļus, nobeidzot ar augļu salātiem un krējumu), tad atlaidās krēslā un mums starojoši uzsmaidīja.
- Šodien, - viņš teica tādā tonī, it kā apsolītu bērnam izjādi ar ziloni vai kaut ko tikpat aizraujošu, - mēs filmēsim epizodi ar čūskām. Žans Pjērs mums palīdzēs.
- Tu domā, ar dzeltenvēderi? - es vaicāju.
- jā, - režisors apstiprināja, - ar dzeltenvēderi.
- Vai drīkstu aizrādīt, ka "dzeltenvēdere" ir nepareizs nosaukums? - es teicu. - Patiesībā tā ir liela bezkāju ķirzaka.
- Bet tā izskatās pēc čūskas, - Džonatans protestēja, jo juta, ka Dabasmāte jau atkal viņu nodevusi.
- Tomēr, - es turpināju, - tai ir rudimentāras kājas un, ja viņu neuzmanīgi paņem rokās, aste nokritīs gluži kā ķirzakai.
- Ak dievs, - Džonatans šausmās ievaidējās, - tā tikai mums vēl trūkst, lai sasodītā radījuma aste noveltos tieši ainas vidū! Kāda velna pēc es vispār uzņemu filmas par dzīvniekiem?
Tā nu mēs kopā ar Žanu Pjēru un savām rāpulīgajām film- zvaigznēm devāmies uz olīvu birzi, kuru Džonatans bija atzinis par visfotogēniskāko visā salā, - kaut arī grūti saprast, kā viņš izvēlējies, jo itin visas olīvu birzis bija tik burvīgas. Es darīju viņam zināmu, ka dzeltenvēdere (vai tik viegli izrunājamā šā rāpuļa Eiropas vārdā - sheltopusik) pārvietojas ar gaismas ātrumu, tāpēc tā jāfilmē tādā vietā, kur rāpuli var viegli noķert. Džonatans apgalvoja, ka esot ņēmis to vērā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka režisors teicis patiesību: ieradušies birzī, mēs ieraudzījām tās vienā malā ēzeļu ratiņus, ko no abām pusēm apsargāja raupja akmeņu krāvuma siena, tādējādi veidojot līkumotu, čūsku palaišanai piemērotu tekni, kaut arī tā būvēta citiem nolūkiem.
- Tā, - Džonatans teica, - tagad es gribu, lai tu un Lī sāktu iet te, no šī olīvkoka, un tad, kad būsiet sasnieguši tur to krūmu, jūs pēkšņi pamanīsiet zālē dzeltenvēderi un to noķersiet.
- Pagaidi! - es iebildu. - Ja mums pirms tā radījuma noķeršanas būs vēl jānostaigā piecdesmit jardu, tas jau atradīsies kādas piecas jūdzes tālāk.
- Un ko tu iesaki? - viņš noprasīja.
- Viņu vajag palaist vaļā tieši tad, kad mēs pienāksim pie krūma, - es atbildēju.
- Kā? - Džonatans vaicāja.
Es paskatījos uz vietu takas malā, kur vajadzēja notikt rāpuļa sagūstīšanai. Takas likums tajā vietā veidoja nelielu ieloci, attiecīgi līkumu meta ari akmeņu siena, veidojot nelielu iedobumu.
- ja kāds paslēptos tur tajā līkumā, viņš varētu čūsku palaist vaļā tieši tad, kad mēs pienāksim klāt, - es ierosināju.
- Kurš to darīs? - Džonatans vaicāja.
- Es, - pieteicās Žans Pjērs, viesnīcas "Korfu pils" herpeto- loģiskais pārvaldnieks, kas nu jau bija izģērbies līdz viduklim un gatavs darbam.
- Lai notiek, - Džonatans norīkoja. - Aizejiet līdz tai vietai un paskatīsimies, kā tas izskatās.
Turēdams rokās maisu ar čūsku, Žans Pjērs pakalpīgi aizrikšoja līdz žoga līkumam un nostājās tajā.
- Tā neder. Mēs jūs redzam, - Džonatans kliedza. - Mazliet noliecieties!
Žans Pjērs paklausīgi notupās.
- Joprojām nav labi! - Džonatans kliedza atkal. - Jūsu galva ir redzama. Gulieties!
"Korfu pils" pārvaldnieks nostiepās uz vēdera putekļos. Ja viesnīcas iemītnieki viņu šobrīd redzētu, skats tiem pilnīgi noteikti dotu vielu pārdomām.
- Teicami! - Džonatans uzsauca. - Palieciet tur un atlaidiet čūsku tieši pirms tam, kad Džerijs un Lī nonāk jums līdzās.
Tā nu Žans Pjērs zem svelmainajiem saules stariem gulēja uz vēdera putekļos, kamēr mēs pāris reižu izmēģinājām šo ainu. Beidzot viss bija sagatavots. Izšķirošajā brīdī dzeltenvēdere tika palaista vaļā un, man par lielu pārsteigumu, uzvedās gluži nevainojami: pāršāvās pāri mūsu takai un tad saritinājās zāles pudurī pie akmeņu sienas, kur to varēja viegli sagūstīt, neriskējot noraut asti. Žans Pjērs piecēlās kājās - viņa muguru klāja sviedri, priekšpusi - smalki, balti putekļi, bet sejā rotājās lepns smaids. Kad bijām visos nepieciešamajos tuvplānos nofilmējuši skaistās dzeltenvēderes spīdošo ķermeni, maziem bronzas ķieģelīšiem līdzīgās zvīņas, rudimentārās pakaļkājas un pievilcīgo galvu ar sīkajām acīm un platā, labvēlīgā smaidā savilkto muti, mēs palaidām rāpuli vaļā un vērojām, kā tas gludeni kā ieeļļots aizlokās cauri krūmiem. Ap to laiku gaisma sāka zust, tāpēc atpūzdamies pamielojāmies ar atsvaidzinošu arbūzu, kas bija rožains kā saulrieta mākonis, savācām savas mantas un devāmies atpakaļ uz "Korfu pili" kopā ar viesnīcas pārvaldnieku, kurš bija sakarsis, noguris un nojaucies ar putekļiem, tomēr triumfa pārpilns par savu pirmo kinolomu.
Bruņurupuči joprojām atradās vannā.
Nākamajā dienā pie brokastu galda Džonatans, ārdāmies cauri barības kalniem, atkal bija dzīvespriecīgā noskaņā.
- Šodien, - viņš paziņoja, piebāzis pilnu muti ar desu un olām, - mēs filmēsim pie ezera - nu, ziniet, Skotini.
- Ko mēs tur filmēsim? - es apvaicājos.
- Purva bruņurupučus, - režisors ar baudu paskaidroja.
- Purva bruņurupučus? - es neticīgi pārvaicāju.
- Jā, - Džonatans apstiprināja un tad, pārpratis mana noskaņojuma cēloni, satraukts noprasīja, - tev taču tie vēl ir, vai ne?
- Ak, jā, - es atbildēju. - Vienīgi šķiet, kas mūsu vanna bez bruņurupučiem vairs nebūs tāda, kā agrāk. Mēs tiem esam gauži pieķērušies.
- Jauki, - Džonatans sacīja. - Es baidījos, ka tie varbūt aizbēguši vai noticis kas tamlīdzīgs.
- Diemžēl nē, - es atteicu.
- Nu, - Džonatans turpināja, - tādā gadījumā viss izskatīsies tā. Mēs nofilmēsim tevi un Lī ierodamies pie ezera, un tu varētu pastāstīt, kā savulaik bērnībā mēdzi bruņurupučus ķert. Mēs nofilmēsim vardes un tritonus, un to zalkti, ko Žans Pjērs noķēris, un tad purva bruņurupučus. Tu skaidrosi Lī, cik vienkārši ir noķert purva bruņurupučus…
- Izlūdzos piedošanu, - es Džonatanu pārtraucu, - bet vai tu kādreiz esi redzējis purva bruņurupuci kustībā?
- Ak, būs jau labi, - Džonatans bezrūpīgi atvairīja šo domu. - Mums galu galā ir astoņi gabali. Vienam no tiem noteikti jābūt astoņdesmitgadīgam večukam, kas kustēsies lēnāk par citiem.
Džonatans aizkustinoši ticēja, ka agri vai vēlu viņa rīcībā būs dzīvnieks, kas paklausies rīkojumiem. Visā filmēšanas gaitā viņš stūrgalvīgi turējās pie šīs pārliecības, taču tā nekad neguva pierādījumu.
- Neviens no mūsu bruņurupučiem nav astoņdesmitgadīgs, - Lī man paklusām ieminējās. - Kad mēs tos izņemam no vannas, lai paši nomazgātos, visi šaudās apkārt kā traki.
- Zinu, - es teicu. - Neļausim, lai tas iedragā Džonatana patētisko ticību Dabasmātei. Var jau būt, ka gadīsies brīnums.
Tā sākās lielā purvu bruņurupuču diena. Dzīvnieki tika izvākti no mūsu vannas (tādējādi, bez šaubām, iepriecinot istabenes, kurām vajadzēja uzkopt mūsu numuru) un ievietoti piemērotā konteinerā, un tad mūsu konvojs devās ceļā; tajā ietilpa trīs transporta līdzekļi, jo Žans Pjērs, ko bija apskurbinājusi kinematogrāfiskā veiksme dzeltenvēderu dīdītāja lomā, devās mums līdzi, lai savaldītu arī zalkti. Diena bija ārkārtīgi karsta, un mēs priecājāmies, kad ceļš beidzot ienira plašo olīvu biržu vēsajā, vizošajā patvērumā. Jaunībā šīs olīvu birzis man bija maģiska vieta. Pieaugušajiem, kas soļoja garām dobumai- najiem stumbriem ar sudrabaini zaļo lapu vainagu, olīvkoki bija vienkārši ainavas rota un tīkamas ēnas radītāji, toties man tie bija kā apslēptas dzīvās mantības krātuves. Dobumu miriā- des katrā kokā dāvāja patvērumu dučiem dažādu dzīvu radību - no pūcēm līdz vāversusuriem, no žubītēm līdz melnajām žurkām. Pareizajā gadalaikā varēja novērot pa koku stumbriem augšup rāpjamies dīvainus, tikko no zemes izlīdušus kuprainus radījumus ar izvalbītām acīm. Kamēr tos vēroju, radījumiem pārsprāga muguras āda, un no turienes lēni un ar pamatīgu piepūli izspraucās cikāde ar riekstbrūnu ķermeni un sudrabainiem spārniem - īstenā vasaras vēstnese, kas ar savu dziesmu lika vibrēt visai salai. Starp olīvkoku saknēm varēja atrast daudzkājus zīmuļa garumā vai krupjus ar sudrabainu ādu un zaļiem plankumiem, kuru dēļ tie atgādināja viduslaiku pasaules kartes ar greizi iezīmētiem kontinentiem. Visapkārt bija kukaiņi - tauriņi, skudrulauvas un bizmārītes, trauslās zeltactiņas, kas uz augu kātiem dēja olas slaidas kājiņas galā, un kā ahāts melnās mēslu vaboles, kas pa pāriem vēla mēslu bumbuļus, lai apraktu tās par bērnistabām saviem mazuļiem. Kāds man reiz teica, ka nevarot saprast, ko es saskatot olīvu birzīs - tās esot tik garlaicīgas un nedzīvas. Manās acīs šīs birzis apdzīvoja nebeidzama, aizraujoša dzīvu radību procesija, pavasaros tās pārpludināja ziedi, it kā starp lielajiem, tumšajiem, grubuļainajiem stumbriem kāds būtu iztukšojis krāsu kasti. Lai nu kādas bija olīvu birzis, taču nekādā ziņā - garlaicīgas un nedzīvas.
Visbeidzot mēs pa akmeņaino taku cauri olīvu birzīm bijām aizkratījušies līdz Skotini - koku ieskautam gandrīz apaļam, septiņus vai astoņus akrus lielam ezeram ar prāvu, niedrēm apaugušu salu vidū un nefrītzaļām ūdenszālēm pilnu seklo ūdeni. Gluži tāpat kā olīvkoki šķita nedzīvi dažiem cilvēkiem, arī šis ezers izskatījās nedzīvs, tomēr es zināju, ka tas ir vesela pasaule, kuras dziļumos mīt dīvainas, mikroskopiskas būtnes, kas šaudās, valstās, raustās un laidelējas: draudīgi spāru kāpuri, mazas zivtiņas, tritoni, vardes, čūskas un purva bruņurupuči. Atceros - reiz jaunībā es biju te medīdams pavadījis veselu dienu, un mazais ezeriņš bija sagādājis tik bagātīgu daudzveidīgo radījumu klāstu, ka drīz vien es biju izlietojis visu kolekcionāra ekipējumu un biju spiests savu vērtīgo guvumu nešanai izmantot drēbes, rezultātā atgriezos villā gluži pliks, par lielu uztraukumu un apjukumu manai mātei.
Kad nu Džonatans bija izložņājis visu apkārtni un atradis piemērotas vietas filmēšanai, kameras tika uzstādītas, un mēs ķērāmies pie pirmās epizodes, kurā zvaigznes loma pienācās zalktim. Mūsu čūsku dīdītājs, aizmirsis par viesnīcas vadīšanu un viesu ēdināšanu, līdz jostas vietai kails, uzrotījis bikses, basām kājām lēkāja pa ūdeni un dubļiem, pierunādams izskatīgo rāpuli pakļauties Džonatana rīkojumiem. Čūska uzvedās lieliski, tā slīdēja pa dubļiem, locījās pa zāli un visbeidzot iepeldēja ezerā, tā ka lielā, skaistā galva pacēlās augstu virs Ūdens virsmas, atstājot aiz sevis platus V formas vilnīšus.
- Un nu izrādes nagla, - Džonatans paziņoja, pārlieku sapriecājies par panākumiem ainā ar zalkti, - purva bruņurupuči. Tā, es gribu, lai jūs noliekat trīs bruņurupučus zālē tur, krastā. Tad jūs ar Lī nāksiet un ieraudzīsiet tos gozējamies saulē, tu pielavīsies un vienu noķersi, kamēr pārējie iečāpos ūdenī.
- Viņi būs prom no tā krasta, pirms tu pagūsi izteikt "Džonatans Hanss", - es pareģoju.
- Ak, lai nu kā, pamēģināsim, - Džonatans stūrgalvīgi paziņoja.
Tā Žans Pjērs paņēma trīs bruņurupučus un novietoja vajadzīgajā pozā, arī mēs ar Lī ieņēmām savas vietas.
- Sākam, motoru! - Džonatans sauca.
Žans Pjērs palaida bruņurupučus vaļā un palēcās atpakaļ, lai tiktu laukā no kadra. Li un es paspērām vienu soli. Visi trīs bruņurupuči kā sacīkšu mašīnas, kas atlaidušas bremzes Le- mānas [42] sacensībās, noskrēja lejup pa krastu, ieplunkšķēja ūdenī un nozuda
- Sasodīts, - Džonatans teica. - Mums nāksies turēt viņus ciet ilgāk.
- Neaizmirsti, ka tev tikai pieci vien atlikuši, - Li aizrādīja.
- Pamēģināsim ar nākamajiem trim, - Džonatans izrīkoja. - Esmu pārliecināts, ka šoreiz mums izdosies.
Vēl trīs bruņurupuči tika novietoti labu gabalu no krasta; Žans Pjērs tos stingri turēja ciet, kamēr Džonatans nokliedzas - "Motoru!"
Šoreiz bruņurupuči uzvedās citādi. Tie acīmredzot nemanīja ūdeni, tāpēc nezināja, uz kuru pusi skriet. Kādu mirkli tie šaudījās riņķi vien un tad metās tieši virsū kamerai un izskrēja starp statīva kājām. Mēs atkal un atkal centāmies bruņurupuču skrējienu novirzīt uz ezera pusi, bet rāpuļi ar tikai bruņurupucim vai ēzelim piemītošu stūrgalvību atkal un atkal nesās pretējā virzienā. Mēs izmisumā aiznesām tos līdz vietai, kur bruņurupuči tik tikko spēja saskatīt ūdens vizēšanu; rezultātā visi trīs nesās lejup un nozuda ezerā tikpat dedzīgi kā iepriekšējie.
Džonatana fizionomijā nu bija iegūlusi viņa visizteiktākā Hītklifa izteiksme. Mēs mēģinājām vēlreiz ar vienu no diviem atlikušajiem rāpuļiem, un šis bruņurupucis nodemonstrēja jaunu taktiku. Viņš ievilkās bruņās un sastinga kā akmens. Nekas uz pasaules nespēja piedabūt radījumu pakustēties. Tad, kamēr mēs apspriedāmies par šo stūrgalvību, bruņurupucis pēkšņi atdzīvojās un aiztraucās lejup pa krastu pretī brīvībai, pirms vēl kāds no mums spēja viņu apturēt. Nu mums bija atlicis vairs tikai viens bruņurupucis, un stāvoklis jau kļuva izmisīgs. Džonatans nevēlējās riskēt, tāpēc mēs bruņurupuča sagūstīšanas ainu nofilmējām atpakaļgaitā, tātad pirmajā kadrā Lī vilka tīklu ar bruņurupuci ārā no ūdenszālēm, it kā tikko būtu to noķērusi. Tad mēs rāpuli seklumā palaidām vaļā un nofilmējām to aizpeldam, pēc tam sekoja aina, kurā mēs ar Lī steidzāmies lejup pa krastu un izlikāmies ķeram radījumu ciet. Kad visi šie fragmenti bija rūpīgi izgriezti, izrediģēti un salikti kopā pretstatījumā, rezultāts pārsteidzošā kārtā bija gaužām iespaidīgs. Tomēr ainas veidošana šādā paņēmienā mazliet paplosa nervus, jo nav nekādas pārliecības, vai tā būs izdevusies, iekams atsevišķie fragmenti montāžas telpā nav apskatīti kopumā. Pēc tam mēs šajā pēdējā filmēšanas dienā palaidām visus dzīvniekus vaļā, sakravājām mantas, pametām mazo ezeru rāmi spīguļojam starp olīvkokiem un noguruši, taču priecīgi atgriezāmies pilsētā.
Bruņurupuču vannā vairs nebija.
Mēs ar neizsakāmu baudu izplunčājāmies vannā, un tad abi pavadījām vakaru, klaiņodami pa Korfu vecajām, šaurajām ieliņām, apciemojām manus visdažādākos draugus, izdzērām pārlieku daudz retsinas, dziedājām, ēdām jēra cepeti un ceptas garneles. Mēs zinājām, ka priekšā mūs gaida divas nedēļas To- ronto, kuras pavadīsim, ieslēgti bezgaisa telpā filmas montāžas un skaņu ierakstu studijās, daudzas reizes skatīdamies cauri jardu jardiem filmas, rakstīdami piezīmes un tad ierunādami tās filmā - apnicīgs, garlaicīgs darbs, ar kuru jātiek galā, pirms filma gatava. Bet tas viss vēl tikai priekšā, un šī nakts piederēja mums.
Bija jau ļoti vēls, kad mēs pa krastmalu atgriezāmies viesnīcā. Augstu debesis dzidrā mēness sejā kā neskaidras ēnas iezīmējās kalnu un krāteru vaibsti, tas lāsmoja kā perlamutrs un ievilka savas gaismas svēdras tumšajā, samtainajā jūrā. Kaut kur kokos sasaucās divas auspūces, šķindinot kā divi mazi zvaniņi, un siltais, smagais gaiss bija jūras, ziedu un koku smaržas pārpilns.