Nima Provansā cieta no karstuma viļņa. Cilvēki bija pārguruši, karstais gaiss, ko tie ieelpoja, nešķita apmierinām dzīves nepieciešamību. Pilsēta ar tās platajiem, koku ieskautajiem bulvāriem un šauru sānieliņu labirintu, kur oda pēc svaigi ceptas maizes, notekūdeņiem, augļiem, dārzeņiem un kaķiem, bija izplājusies zem cepinošajiem saules stariem un liegi vizēja.
Pilsētas centrā pletās romiešu arēna - kā viduslaiku kronis, kas, koraļļu nobružāts un saplaisājis, pēc tūkstoš gadiem izvilkts no jūras. Tā zvēroja saules nežēlīgajā speltē, un ikkatrā kroņa stūrītī un plaisiņas ēnā smagi dvašoja un plātīja knābjus baloži. No koka uz koku elsdami vilkās suņi, no mēlēm tiem strūkliņām tecēja baltas slienas. Lielajās, plankumainajās platānās, kas auga abpus bulvāriem, nerimtīgi skanēja cikādes. Kafejnīcās glāzēs saliktais ledus kusa acu priekšā. Cik karsts bija? Pietiekami, lai arēnas smiltīs uzceptu vērsi. Pietiekami, lai Jardin de la Fontaine dīķos izvārītu olu. Pietiekami, lai uz jebkuras Nimas mājas jumta varētu grauzdēt maizi - vismaz
mums tā šķita. Ēnā temperatūra sakāpa līdz simt grādiem un vēl augstāk, ķermenis likās darināts no mitras gumijas - smirdīgs un neciešams. Sidnejs Smits [4] reiz žēlojies - esot tik karsts, ka griboties novilkt miesu un sēdēt vienos kaulos. Mēs sapratām, kā viņš juties.
Pilsētas nomalē, kur sākās sažuvusi gariga [5] , mēs centāmies uzskaistināt savu namu. Sienas bija apdauzītas, kārniņi noņemti, durvis izgāztas. Šajā karstumā bija grūti strīdēties un pārliecināt mūrniekus, galdniekus un santehniķus, kad paši bijām svelmes pārņemti, noreibuši un pārguruši no neauglīgajiem pūliņiem dzīt karsto gaisu cauri plaušām. Tajā brīdī padzirdējām, ka visi "Dabaspētnieka - amatiera" uzņemšanai nepieciešamie kontrakti ir parakstīti un nekavējoties jāsākas filmēšanai. Pirmajā sērijā bija paredzēts stāstīt par dzīvniekiem, kas mīt kalnos un klinšainās krastmalās, turklāt mēs vēlējāmies akcentēt, ka gan jūras krasts, gan klintis pie tā ir atsevišķas zonas, kuras apdzīvo atšķirīgi dzīvi radījumi.
Runā, ka kontrasti esot noderīgi. Mēs nudien izbaudījām kontrastu. Pametām svelmē mirgojošo Nimu, pametām Pro- vansas "Punch and Judy" nazālos akcentus un lidojām uz Britu salu vistālāko ziemeļu galu - Unstas salu Šetlendā, kur gaiss bija maigs, ne siltāks par tikko slauktu pienu, un kurā izruna tik neskaidra kā kameņu maigā zumēšana.
Pēc parastā neaprakstāmā jucekļa, kas neizbēgami rodas, kad plānošanu uztic ekspertiem - ceļojuma aģentiem -, mēs pēkšņi apjēdzām, ka lidojam pāri maigi pasteļzaļai ainavai un, jau mazliet atvēsuši, nolaižamies uz Aberdīnas ar gudronu klātās šosejas. Tur mēs satikāmies ar uzņemšanas grupu. Operators Kriss bija maza auguma drukns, bārdains virs, kurš radīja ap sevi absolūtas kompetences gaisotni un izskatījās kā nācis no ilustrācijas kādā brīnišķīgā "Rūķu grāmatā". Skaņu operators Braiens ar tumšajiem, cirtainajiem matiem un izcili eleganto ārieni vairāk atgādināja bankas pārvaldnieku kaut kur Pendžā vai Surbitonā nekā cilvēku, kurš gatavs uz vēdera gulēt krūmos un brīnumainā kārtā gūstīt dabas radītās skaņas. Kriša asistents - glīts puisis, vārdā Deivids, - mani zināmā mērā šokēja. Nākdams cauri lidostas zālei, viņš izskatījās tikai par mata tiesu no nervu sabrukuma un vēl krietni sirgstam ar svētā Vita deju. Šķita savādi, ka puisis ar tik nelāgu kaiti iecelts par operatora palīgu. Tikai vēlāk, kad Deivids bija pienācis tuvāk, es atklāju, ka viņš austiņās klausās kaut kādu cilšu mūziku un pie- dejo ritmā līdzi; mana līdzjūtība pret cietēju strauji aprāvās.
Aberdlna bija skaista, jauka pilsēta ar svinīga izskata mājām, kuru pelēkie šīfera jumti atsauca atmiņā bītlu frizūras; gar ielu malām ierīkotas platas rožu dobes, puķu milzīgās, zīdaini maigās, daudzkrāsainās ziedlapiņas priecēja gan aci, gan nāsi. Mani ielīksmoja, ka nokļūšana īstajā laikā Šetlendā bija saistīta ar sarežģījumiem un tāpēc mums nācās no Aberdīnas lidot uz Lerviku - salas tālāko dienvidu punktu -, lai tad ar mikrobu- siņu dotos uz Unstu, pa ceļam divas reizes kā saldēdienu izbaudot braucienu ar prāmi.
Pirmo pārsteigumu sagādāja krāsas. Tās bija tik maigas, it kā viss zaļais un brūnais būtu klāts ar kritu, lai tādējādi padarītu toņus blāvākus un pievilcīgākus; zemie mākoņi izskatījās gluži kā pelēkas un gaiši brūnas aitu vilnas kušķi, kas saķērušies dzīvžogos un ērkšķu puduros. Zemie pakalni bija gaiši, krē- mīgi smaragdzaļi, savukārt vietās, kur auga virši, - koši brūn- ganmēļi. Dzīvžogus gar ceļa malām zeltainus vērta gundegas un pienenes, šur tur uzliesmoja pa purpursarkanai zeltenei, bet mitrajās ielejās kā karogi pletās zeltaini īrisi zaļu, piķiem līdzīgu lapu armijas ielenkumā. Sazin kāda iemesla pēc man tas viss atgādināja Jaunzēlandē redzētos kailos plašumus un ceļus, pa kuriem nebrauca gandrīz neviena mašīna, - šai ainavai piemita tieši tāda pati pamestības dvesma. Atsevišķās vietās no zemes bija izrakti kūdras gabali - tur virši bija pārcirsti kā ar zobenu. Šis kūdras briketes, kas izskatījās leknas un tumšas kā plūmju kūka, bija sakrautas lielās, juceklīgās kaudzēs žāvēties netālu no mazajām fermām. Galu galā mēs nonācām pie sava moteļa jūras piekrastē; tikko bijām iekārtojušies, mums pievienojās Džonatans, tālredzīgi paķēris līdzi pudeli blāvi dzeltenā dievu nektāra - Glenmorangie*.
- Tā, - viņš teica, atzinīgi iemalkojis dzērienu, - rīt mēs kāpsim baltajos kalnos - tie ir Hermanesa zemesragā, kur ir liela jūras kraukļu kolonija. Mēs kāpsim lejup pa klinti…
- Pag, pag, - es pārtraucu. - Pa kādu klinti? Neviens mani netika brīdinājis par klintīm.
- Ak, pa gluži parastu klinti, - Džonatans bezrūpīgi attrauca. - Tur dzīvo daudz visdažādāko putnu - kairas, Atlantijas stru- piķi, trīspirkstu kaijas un tā tālāk. Tā ir viena no lielākajām jūras putnu vairošanās kolonijām Ziemeļhempšīrā.
- Kas tā par klinti? - es neļāvos novirzīties no temata.
- Nu, mums jākāpj lejup pa to, - Džonatans paskaidroja, - citādi netiksim pie putļiu filmēšanas.
- Cik tā ir augsta?
- Ne pārāk, - režisors izvairīgi noteica.
-Cik?
- Ak, nu… kādas četrsimt vai piecsimt pēdas, - Džonatans atteica, tad, ievērojis manu sejas izteiksmi, aši piemetināja, - ceļš lejup ir teicams, rezervāta darbinieki to visu laiku izmanto.
- Es jūs tiku brīdinājis, ka man no augstuma reibst galva, mister Haris, vai tā nebija? - es noprasīju.
- Jā gan.
- Zinu, ka ciest no kaut kā tāda ir muļķīgi, bet es tur neko nevaru darīt. Esmu mēģinājis ārstēties, bet bez panākumiem. Ja manām kurpēm piesit jaunus papēžus, man galva reibst vēl apmēram divas nedēļas. Lūk, cik spēcīgi tas mani ietekmē.
- Izsaku līdzjūtību, - Džonatans teica tādā tonī, kas nerosināja ticēt teiktajam, - bet ar tevi viss būs kārtībā. Tas ir tik vienkārši, kā divus pirkstus apčurāt.
- Nevaru teikt, ka šī metafora būtu sevišķi izdevusies, - es dzēlīgi aizrādīju.
Nākamajā rītā mēs ārkārtīgi pārsteigti konstatējām, ka mākoņi ir izklīduši un debesis gandrīz tikpat skaidras un zilas kā virs Vidusjūras. Džonatans jutās līksmi satraukts.
- Brīnišķīga diena filmēšanai, - viņš sacīja, kā pūce blenzdams uz mani caur brillēm. - Kā tu jūties?
- Ja šā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai manas bailes no augstuma pa nakti brīnumainā kārtā izzudušas, tad atbilde ir noliedzoša.
- Ar tevi viss būs kārtībā, - Džonatans tramīgi apgalvoja. - Tici man, takas ir teicamas. Cilvēki tās izmanto visu laiku un nekad nav bijis nekādu atgadījumu.
- Man ļoti nepatiktu radīt šim likumam izņēmumu, - es noteicu.
Piebraucām tik tuvu, cik vien iespējams, tad pa viršu un smaragdzaļās zāles klātajām nogāzēm devāmies lejup uz Her- manesa klintīm. Starp viršiem garāmlidojošu kukaiņu gaidās rasenes slēja savas nevainīgās, lipīgās sejiņas, gatavas sagūstīt
Siguiuas pilsētas BIBLIOTĒKA
un norit savus upurus, gluži tāpat kā daudzi sīciņi astoņkājaiņi starp raganu slotām līdzīgo viršu saknēm. Viscaur zaļajā zālē, ko aitas ganīdamās bija nograuzušas līdzenu kā spēļu laukumu, lielos daudzumos auga spilves. No attāluma lauks izskatījās apsnidzis, bet, soļojot tam cauri, likās esam pilns ar miljoniem zaķu ļipu, kas mirgo un plivinās, tiklīdz uzpūš vējš.
Mums virs galvas, milzīgos spārnus iepletušas, planēja šokolādes brūnas klijkaijas un piesardzīgi mūs vēroja, jo viršos slēpās viņu jaunuļi. Vienu putnēnu maza cālīša lielumā mēs pamanījām. Tas bija burvīgs mazulis - ar melnu seju un knābi un milzīgām, tumšām, jūtīgām acīm, klāts ar blāvi dzeltenbrūnu pūku. Putnēns streipuļiem metās bēgt cauri viršiem, mēs ar Lī viņu vajājām, bet mazuļa vecāki piķēja lejup uz mums - kopskats bija nudien iespaidīgs. Sasprindzinājušas milzīgos spārnus, klijkaijas traucās lejup, vējam svilpjot spalvās, un izskatījās pēc dīvainām, kafijas brūnām Concordes lidmašīnām. Pašā pēdējā mirklī, jau nonākuši pāris pēdu attālumā no mūsu galvām, lielie putni cirtās sāņus, ar loku atgriezās gaisā un atkal traucās lejup. Lī pa to laiku bija noķērusi mazuli, tāpēc vecāki savus uzbrukumus nu koncentrēja tikai uz viņu. Es zināju, ka klijkaijas ar vienu spārna belzienu spēj notriekt cilvēku no kājām, tāpēc paņēmu putnēnu pats, tādējādi piesaistīdams sev pieaugušo putnu uzbrukumus; uzbrucēji katru reizi piķējot nonāca man aizvien tuvāk, vējam skaņi dūcot caur to spārniem. Sākumā es katru reizi instinktīvi sarāvos, bet tad atklāju, ka putni paši raujas prom, ja ļauju tiem pielaisties kādu divpadsmit pēdu attālumā un tad pavēcinu tiem pretī roku.
- Nofilmēsim klijkaijas, kamēr tas burvīgais mazulis tup tev klēpī, - Džonatans ierosināja.
Tika uzstādīta kamera un man pie kakla nomaskēts mikrofons. Šī rosība abas pieaugušās klijkaijas padarīja divtik nervozas, un tās vēl enerģiskāk bombardēja gan mani, gan kameru, pienākdamas bīstami tuvu. Kad kamera bija sagatavota, es notupos viršos un nosēdināju tuklo mazuli sev uz ceļiem. Tikko biju atvēris muti, lai sāktu aizraujošu lekciju par klijkaijām, kad putnēns pēkšņi pietrūkās kājās, ar knābi iecirta man īkšķi,
tā ka es aizmirsu savu sakāmo, un ņēmās skali un raženi ķēzi-
' > > >
ties man klēpī.
- Dabas nežēlīgais, baltais vaigs [6] , - džonatans deklamēja, kamēr es ar mutautiņu tīrīju sev no biksēm lipīgo, pēc zivīm smirdošo ķēpu. - Nedomāju vis, ka šo kadru mēs varēsim izmantot filmā.
- Kad būsi beigusi smieties, - es uzrunāju Lī, - tev varbūt patiktos aizvākt to stulbo putneli un palaist vaļā. Domāju, ka vienai dienai esmu bijis gana intīmās attiecībās ar klijkaijām.
Lī paņēma manu resno, izspūrušo draugu un nolika viršos apmēram desmit pēdas tālāk. Putnēns pieslējās uz savām plakanajām pēdām un, kājas iepletis, sakņupis metās bēgt, izskatīdamies pēc kažokā tērpušās pavecas, resnas dāmas, kas lēkšo pakaļ autobusam.
- Viņš ir tik jauks, - Lī ilgpilnā balsī teica. - Es vēlos, kaut mēs varētu viņu paturēt.
- Es gan ne, - atteicu. - Ķīmiskās tīrītavas rēķini mūs iedzītu bankrotā.
Klijkaijas, protams, ir vienas no graciozākajām plēsoņām debesis. Tās vajā citus putnus kā saules zeltīti pirāti, un dzenas pakaļ tik ilgi, kamēr tie ir spiesti atlaist savas noķertās zivis. Klijkaijas tad šaujas uz priekšu un gaisā pārtver laupījumu.
Klijkaijas ir tik prasmīgas jūraslaupltājas, ka ir pat zināmi gadījumi, kad tās noķērušas jūras kraukli aiz spārna gala, lai piespiestu palaist vaļā savu lomu. Klijkaijas ēd pilnīgi visu un neatsakās pat aplaupīt putnu mazuļus - vienalga, vai tie ir jūras kraukļi vai kairas, turklāt nobauda arī to olas un pašus putnēnus.
Mēs turpinājām ceļu; aitu bari atgādināja krējuma kunkuļus uz zaļā velēnu galdauta, virs galvas spoži mirdzēja saule. Bijām silti saģērbušies, lai būtu pasargāti no Šetlendas salām raksturīgā bargā klimata, tāpēc tagad svīdām un vilkām nost mēteļus un puloverus. Drīz vien nogāze kļuva kraujāka un zem mums parādījās Atlantijas okeāns, zils kā genciānu ziedi. Visapkārt šaudījās akmeņčakstītes, viņu pēcpuses, dancojot mums pa priekšu, uzplaiksnīja kā mazas, baltas uguntiņas. Divi kraukļi, melni kā sēru lentes, lēni lidoja gar klints malu un sērīgi sakraucās. Augstu debesīs sastindzis trīsinājās cīrulis un skaļi, gari trellināja savu brīnišķīgo dziesmu. Ja krītošā zvaigzne spētu dziedāt, tā noteikti vīterotu kā cīrulis.
Drīz mēs nonācām pie klints kores. Lieli, gludi, zili viļņi apmēram sešsimt pēdu zemāk triecās pret krastu un spraucās starp akmeņiem kā baltu krizantēmu dobes. Gaisu pieskandināja bangu krākšana un tūkstošu tūkstošiem jūras putnu klaigas, kuri kā sniegputenis virpuļoja gar klintīm. Prāts mulsa no tāda daudzuma. Simtu simtiem jūras kraukļu, trīspirkstu kaiju, ziemeļu orkānputnu, Austrumatlantijas kormorānu, lielo alku, kaiju, klijkaiju, desmitiem tūkstošu Atlantijas strupiķu. Vai tiešām jūra spēj nodrošināt pietiekami daudz zivju, lai pabarotu šo kakofoniski trokšņojošo spārnainu armiju un viņu neskaitāmās ģimenes, kas bija noklājušas klinšu sienas?
Klints malā, kur zeme pietiekami mīksta rakšanai, bija Atlantijas strupiķu īpašā vieta. Te viņi ar spēcīgajiem knābjiem un nagiem raka savas alas. Atlantijas strupiķi simtiem tupēja klints malā un gandrīz vai ļāva sev kāpt virsū; tikai tad tie laidās prom, strauji sizdamies spārniem un nostiepuši aiz sevis pēdas kā mazas, oranžas galda tenisa raketes. Zaļās klinšu malas noklāja simtiem šo komisko, gāzelīgo putnu, kuri tupēja, taisni izslējušies, un likās valkājam glītu, melnbaltu smokingu un milzīgu, oranžsarkani svītrainu karnevāla degunu knābja vietā; aina šķita kā ieskats klaunu konferencē. Lai skatu padarītu vēl smieklīgāku, daudzi putni bija tikko atgriezušies no tāljūras zvejas (Atlantijas strupiķi lido pēc zivīm pat trīssimt kilometrus tālu), un viņu košie knābji bija pilni ar ņurņikiem. Zivtiņas bija rūpīgi sakārtotas visgarām knābim un nokārās abās pusēs kā ūsas. Visneparastākais bija tas, ka ņurņiki knābjos bija novietoti glīti viens otram līdzās kā sardīnes bundžā. Kā putni pamanās zivis saķert un vēl tik pedantiski sakārtot, tas nudien uzskatāms par neparastu varoņdarbu.
Tālāk klints malā mēs satikām divus vīrus, kas nodevās ārkārtīgi dīvainai nodarbei - Atlantijas strupiķu zvejai. Zināju, ka nomaļos zemes nostūros ļautiņi kļūst īpaši ekscentriski, taču nekad vēl nebiju redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Apsēdušies zemē, viņi lēni šļūca uz klints malu, kur sapulcējušies svinīgā izskata putni piesardzīgi vēroja cilvēku tuvošanos. Vienam no vīriem rokās bija garš miets ar cilpu galā. Noskatījis kādu Atlantijas strupiķi, viņš uzmanīgi līda tam tuvāk, rūpīgi manevrējot ar cilpu, līdz dabūja to ap vienu no putna oranžajām kājām un tad putnu, kurš plivināja spārnus un ķērca, parāva uz savu pusi. Tiklīdz medījums bija sasniedzams, otrs vīrs to sagrāba. Es nodomāju, ka šādi izturēties pret putniem nudien ir dīvaini. Tomēr vēlāk, kad piegājām tuvāk, es ieraudzīju, ka vīri ap putnu kājām apliek gredzenus. Šie gredzeni ir Atlantijas strupiķu pases jeb identifikācijas kartes. Ja kāds atrod slimu vai beigtu putnu, vai vienkārši noķer to tīklā, gredzens vēstī, kad un no kurienes putns nācis. Attiecībā pret putniem tā ir tāda kā birokrātija, taču paplašina mūsu zināšanas par jūras putnu noslēpumaino dzīvi tālu no piekrastes, kamēr vairošanās sezona vēl nav iestājusies.
Abi rezervāta darbinieki mums stāstīja, ka uz Hermanesa klints ligzdojot simt tūkstoši Atlantijas strupiķu un tos iespējams apgredzenot tikai vairošanās sezonā, kad putni uzturoties piekrastē. Viņi pasniedza man noķerto Atlantijas strupiķi, lai es ar to rokā varētu teikt "kameras uzrunu", komentētu šo putnu dzīves īpatnības. Ļoti drīz atklāju, ka Atlantijas strupiķi varbūt izskatās komiski un mazliet plānprātīgi, taču lieliski prot sevi aizstāvēt. Es paņēmu vienu rokās diezgan nevērīgi, un resnais, kā bārdasnazis asais knābis acumirklī sagrāba manu īkšķi kā liels žurku slazds, vienlaikus putna asie nagi (gluži kā kaķim) saskrāpēja manu roku skrandās. Pabeidzis savu stāstāmo, es jutos vairāk nekā priecīgs palaist vaļā kareivīgo ekrāna zvaigzni un ļaut, lai Lī sniedz pirmo palīdzību manām saplosītajām rokām.
- Un nu, kad šis Atlantijas strupiķis man gandrīz izgāzis zarnas, - es vērsos pie Džonatana, - kādus pārsteigumus tu vēl esi man pietaupījis?
- Tagad kāpsim lejā, - Džonatans atbildēja.
- Kurā vietā? - es noprasīju.
- Tepat, - viņš teica, norādīdams uz klints malu, kas, ciktāl es spēju novērtēt, veidoja spēju krauju pret jūru sešsimt pēdu zemāk.
- Bet tu taču teici, ka tur ir taka, - es iebildu.
- Ir jau ari, - Džonatans apgalvoja. - Ja pienāksi tuvāk malai, tu to ieraudzīsi.
Juzdams vēderu raujamies čokurā, es piesardzīgi piegāju pie klints malas. Starp zāles puduriem lejup līkumoja tikko manāma stldziņa - izskatījās, it kā kaut kad, sensenos laikos, pa klints sienu lejup būtu steberējis ieskurbušu kazu bars, lai nodotos dievs vien zina kādām alkoholiskām orģijām.
- Tu to sauc par taku? - es apvaicājos. - Ja es būtu kalnu kaza, varbūt tev piekristu, bet neviens sievietes dzemdēts cilvēks pa to lejā netiks.
Kamēr es runāju, Kriss, Deivids un Braiens ar smagajām mugursomām plecos pagāja man garām un nozuda lejup pa rē- gaino taku.
- Lūk, - Džonatans teica, - nekādas vainas. Vienkārši nomierinies. Es gaidīšu lejā. - Viņš cēlā gaitā bezrūpīgi nosoļoja lejup pa pilnīgi stāvo klints sienu. Mēs ar Lī pavērāmies viens otrā. Es zināju, ka ari viņu moka bailes no augstuma, tomēr ne tik lielā mērā kā mani.
- Vai mūsu līgumā ir minēts kaut kas par kāpšanu no klintīm? - es vaicāju.
- Droši vien sīkajā drukā, - Lī skumīgi noteica.
Noskaitījuši īsu lūgsnu, mēs sākām kāpienu.
Dažādās pasaules malās daudzkārt bijuši gadījumi, kad mani pārņēmušas bailes, bet šī kraujā klints bija visšausminošākais, ko jebkad tiku piedzīvojis. Pārējie bija kā pastaigādamies aiz- soļojuši pa šo tikko samanāmo taku kā pa platu, līdzenu lielceļu, kamēr es līdu uz vēdera, kā neprātā tverdamies pie zāles kušķiem un kusliem augiem, kuri - es skaidri zināju - pēc mazākā pieskāriena atrausies no klints sienas; pa sprīdim vien taustījos pa sešas collas plato taku, izmisīgi cenzdamies neskatīties lejup uz gandrīz pilnīgi kraujo nogāzi, - manas rokas un kājas pamatīgi drebēja un viss ķermenis mirka sviedros. Tā bija gaužām nožēlojama izrāde, es kaunējos pats no sevis, bet neko nespēju iesākt. Bailes no augstuma ir neārstējamas. Kad sasniedzu leju, mani kāju muskuļi trīcēja tik stipri, ka vajadzēja desmit minūtes sēdēt zemē, pirms spēju paiet. Es adresēju dažas rupjības Džonatana senčiem un izteicu vairākus ierosinājumus (diemžēl praktiski neīstenojamus), ko viņam vajadzētu ar sevi darīt.
- Re nu, leja tu tiki pavisam labi, — Džonatans mierinaja. - Tagad atliek vienīgi raizēties par tikšanu augšā.
- Negrasos to darīt, - es skarbi atteicu. - Tu varētu nosūtīt mums lejā telti un nodrošināt pārtikas sainīšu piegādi. Mēs ar sievu paliksim te uz dzīvi kā Unstas vientuļnieki.
Patiesību sakot, tādam nolūkam šī būtu gluži fantastiska vieta. Lejā, kur izbeidzās tā sauktā taka, pletās ar velēnām klāts līdzenums, pa kuru abos virzienos varēja iet gar klints sienu. Krasta līniju veidoja milzu laukakmeņu gūzma, daži no tiem bija vidējas istabas lielumā, un starp akmeņiem vilnīja, putoja un krāca tumšzilā jūra. Cik vien tālu saredzams, akmeņainā piekraste mudžēja no putniem, tie virpuļoja gaisā mums virs galvas kā gigantiskas sniegpārslas. Klaigu kakofonija bija apbrīnojama. Itin visur uz klintsradzēm plecu pie pleca tupēja kairu grupiņas. Daudzas no tām starp pēdām auklēja savu vienīgo plankumaino brīnišķīgās krāsās tērpto olu. Olas bija zaļas, brūnas, dzeltenas, dzeltenbrūnas, plankumainas un lā- sumainas - divu vienādu nebija, gluži kā nav vienādu pirkstu nospiedumu. Kairas grūstījās savā starpā un arī ar jaunajiem putniem, viņu dīvainajiem, ņurdošajiem kliedzieniem atbalsojoties starp klintīm. Mēs bijām ieradušies par vēlu, lai novērotu kairu brūtēšanos, taču viņu īpatnējos rituālus es kā apburts biju vērojis citur. Droši vien visdīvainākā aplidošanas daļa ir putnu grupu savdabīgā deja jūrā. Viņi izvijas un griežas jūras viļņos, tad pēkšņi kā pēc noslēpumaina signāla visi reizē ienirst, un deja turpinās zem ūdens. Putnu bari arī reizēm nododas neparastiem lidojumiem - ap simt putnu liels bars tad griežas, vijas, ceļas un krīt kā viens vesels. Nav iespējams aptvert, kādus nemanāmus signālus tie dod cits citam, lai panāktu šo neparasto sinhronitāti, taču tik nevainojamas saskaņas panākšanai kādi signāli noteikti ir nepieciešami.
Uz citām radzēm klints sienā dubļu un saknīšu ligzdas bija sabūvējušas trīspirkstu kaijas - glītas kautrīga izskata kaijas, ja citu sugu kaijas pametušas jūru un tagad meklē barību zemes iekšienē - seko arkliem vai rakņājas atkritumu izgāztuvēs, konservatīvās trīspirkstu kaijas nelokāmi palikušas jūras putni. Mazās trīspirkstu kaijas ir tik trausli, bikli radījumi, ka cilvēku zināmā mērā pārņem šoks, kad tās atver knābjus un ļauj atskanēt savam aizsmakušajam ķērcienam, no kura tās guvušas savu jauko vārdu. Es ievēroju, ka Hermanesas trīspirkstu kaijas ir ļoti saimnieciskas; simtiem putnu, tupēdami ligzdās, nemitīgi noņēmās, pārkārtojot saknes, oļus un dubļus savu olu šūpuļos.
Lejpus trīspirkstu kaiju kolonijai starp lielajiem akmeņiem mitinājās skaistuļi lielie alki ar glīto, melnbalto apspalvojumu un slepkavnieku dunčiem līdzīgajiem knābjiem ar jaukiem, baltiem plankumiem. Viņi izskatījās pēc nevainojamu komersantu kopsapulces. Tomēr reizēm kāds no putniem nostājās tādā kā ekstātiskā pozā, sacēla knābi pret debesīm un ņēmās to klabināt kā kastaņetes, kamēr partneris knibināja un posa viņa kaklu. Šādai procedūrai es personīgi neesmu redzējis nododamies nevienu komersantu - pat visjautrākajā noskaņojumā ne.
Vēl citās klints nogāzes vietās ligzdoja Ziemeļu orkānputni ar tumšpelēkām mugurām un astēm un baltām galvām un krūtīm. Kaut kas šo putnu izskatā jokaini atgādina baložus, un līdzību vēl vairāk izceļ Ziemeļu orkānputnu apaļās nāsis. Kaut arī izskatā lēnīgi, pat kautrīgi, viņi prot pasargāt savus mazuļus. Ja kāds iedrošinās pienākt par tuvu ligzdai, pieaugušie putni plati atver knābjus un izšļāc no mutes pretīgi smirdošu, lipīgu šķidrumu, turklāt dara to neparasti trāpīgi. Kad es pastāstīju Džonatanam par šo Ziemeļu orkānputnu paradumu, viņš par visu vari pūlējās pierunāt mani aizkāpt līdz kādai ligzdai, lai varētu nofilmēt, kā putnēna vecāki mani izmērcē. Paziņoju, ka kaut kas tāds manā līgumā pilnīgi noteikti nav paredzēts un ka es kategoriski atsakos visu turpmāko dienu smirdēt pēc vaļu mednieku kutera. Teicu, ka klijkaijas mēslu traipi uz biksēm pilnībā izsmēluši manu gatavību iesaistīties šādos pasākumos.
Iedalījums zonās šajās klintīs bija pilnīgi acīm redzams. Pirmajā mirklī te izskatījās pēc gigantiska, neprātīgi juceklīga putnu pūļa, taču, aplūkojot tuvāk, bija skaidri saskatāms, cik teritorijas akurāti sadalītas. Austrumatlantijas kormorāni bija aizņēmuši pirmā stāva apartamentus, tālāk sekoja lielie alki, pēc tam kairas un alki. Uz augstākajām klintsradzēm rindās bija izvietojušās trīspirkstu kaijas un Ziemeļu orkānputni, bet pašās klinšu galotnēs mitinājās klauniem līdzīgie Atlantijas strupiķi. Plaisās un alās starp juceklīgajiem, šļakatu izmērcētajiem klintsbluķiem ligzdoja Austrumatlantijas kormorāni, putnu zaļganīgi melnās spalvas spīdēja kā nolakotas, zaļās acis mirdzēja kā dārgakmeņi. Druknie, šokolādes brūnie mazuļi bailēs pieplaka zemei, kad mēs rāpāmies gar ligzdošanas vietām, bet viņu vecāki ar atplestiem knābjiem, zibošām acīm un saslietiem, izspūrušiem cekuliem zākāja mūs aizsmakušos ķērcienos. Es nodomāju, ka tikai īsts drosminieks uzņemtos bāzt roku viņu ligzdā, jo putnu knābji izskatījās asi kā naži.
Uz lielajiem akmeņu krāvumiem jūrā ligzdoja jūras kraukļi. Šie putni izskatījās ļoti līdzīgi Austrumatlantijas kormorāniem, atšķirība bija vienīgi spožajā bronzas krāsas apspalvojumā, baltajos vaigos un zodos. Viņi tupēja uz akmeņu radzēm, taisni izslējušies un gluži heraldiskā manierē iepletuši spārnus. Šādā veidā viņi precīzi atgādināja milzīgos vārtu stabus, kas apsargā piebraucamos ceļos senajās Francijas pilīs. Es nodomāju, ka jūras krauklis, šādi nostatījies, lai apžāvētos, izskatās savādi aizvēsturisks. Tādā pozā varētu būt tupējuši pterodaktili.
Tieši pretī savam novērošanas punktam dažus simtus pēdu no krasta mēs redzējām milzīgu krāvumu, kura forma atgādināja gigantisku, plakaniski nostatītu Čederas siera šķēli. No tālienes tas pirmajā acu uzmetienā tiešām atgādināja apsnigušu siera gabalu; tomēr tuvākā apskatē tas vairāk līdzinājās daudzās rindās sadalītai, ļoti nevīžīgai kamīna dzegai, uz kuras dučiem sakrautas šausmīgās, kādreiz populārās balta fajansa figūriņas ar uzrakstu "Dāvana no Bornmutas". Tā bija sullu pilsēta - balta klints, uz kuras ligzdoja tūkstošiem jūras kraukļu. Griezīgo, ķērcošo klaigu vilnis, kas plūda no klints, šķita gandrīz taustāms. Teikt, ka jūras kraukļu pilsēta bija rosīga vieta, nozīmētu nepateikt neko. Salīdzinājumā ar to Ņujorka maksi- mumstundā izskatītos gluži sastingusi. Sullas reizē perēja, baroja mazuļus, flirtēja, kopojās, spodrināja spalvas un šķietami bez mazākās piepūles lidinājās, izstiepuši savus sešas pēdas garos spārnus. Tie bija iespaidīgi un ļoti skaisti putni ar krēmīgi baltu ķermeni, melniem kā ahāts spārnu galiem un oranžu galvu un skaustu. Ja, staigādami pa zemi, tie mazliet gāzelējās un izskatījās lempīgi, tad, atrāvušies no klintīm un aizslīdējuši pa gaisu, sullas tūlīt kļuva par ārkārtīgi elegantiem un iznesīgiem lidoņiem. Garie, slaidie spārni ar melnajiem galiem, smailā aste un dunča formas knābis piešķīra šiem lidaparātiem gludenu, nāvējošu izskatu. Mēs vērojām putnus slīdam lejup no debesu augstumiem līgani kā oļus pa ledu; spārnus praktiski nekustinādami, tie izmantoja dažādās gaisa straumes. Nolaidušies tik tuvu klintij, ka spārnu gali gandrīz skārās tai klāt, jūras kraukļi iegriezienā pēkšņi sakļāva spārnus un nosēdās tik veikli, ka piezemēšanās bridi ar aci nemaz nevarēja nofiksēt. Vienu mirkli tie bija lieli, melnbalti krusti gaisā - nākamajā jau saplūda ar citiem trokšņainajiem un rosīgajiem ņudzošas kolonijas iemītniekiem.
Mēs vērojām arī sullu apbrīnojamo zvejošanas tehniku tālāk jūrā. Viņi slīdēja gaisā kādas simts pēdas virs viļņiem, ar blāvajām acīm rūpīgi vērodami ūdeni. Pēkšņi zvejnieki sagriezās gaisā un šāvās lejup, izstiepuši milzīgos spārnus aiz muguras un kļūdami par tādām kā dzīvām bultām. Milzīgā ātrumā ietriekušies ūdenī un uzšļākuši šļakatu pušķi, lielie putni nozuda dzelmē, taču jau nākamajā mirklī atkal iznira ar zivi knābī. Skats, kā trīsdesmit vai četrdesmit sullas gandrīz vienlaicīgi ienirst pēc zivīm, patiesi ir elpu aizraujošs un iespaidīgs.
Mēs čakli strādājām visu dienu, filmēdami gigantisko putnu gūzmu, un pārtraucām darbu tikai tāpēc, lai ieturētu ļoti kārotās pusdienas, līdzpaņemtas piknika grozā. Laiks joprojām bija brīnišķīgs, no karstās saules un tās atspulga ūdenī mums visiem bija apdegušas sejas. Lī kļuva pat tik sarkana, ka uzslavēju viņas līdzību ar Atlantijas strupiķi parūkā; sazin kāda iemesla dēļ šis salīdzinājums viņu tomēr neuzjautrināja. Līdz vakaram mēs bijām nofilmējuši jūras putnus itin visās to dzīves situācijās, un šī iespēja pavadīt veselu dienu tik tuvā kontaktā ar daudzām sugām patiesi bija uzskatāma par milzu panākumu; turklāt putni, žigli pieraduši pie cilvēku klātbūtnes, mūs pilnīgi ignorēja un nodevās vienīgi saviem svarīgajiem uzdevumiem: audzināja mazuļus, samīļoja partnerus un ecējās ar kaimiņiem gluži kā cilvēki.
Kad gaisma sāka dzist un debesis no gaišzilām vērtās lavan- das krāsā, mēs savācām ekipējumu un negribīgi pametām jūras putnu metropoli. Es neaprakstīšu savu svempšanos augšup klintī - pietiks, ja atzīšu, ka tā bija vēl nogurdinošāka par kāpienu lejup. Ticis augšā, es pa velēnām aizrāpoju pēc iespējas tālāk no klints malas, apgūlos uz muguras un blenzu blāvajās vakara debesīs, kamēr Džonatans, izrādīdams tik reti sastopamo kristieša instinktu, sadabūja savā somā pudeli Glenmorangie un dāsni mani pacienāja. Pēc tam soļojām atpakaļ pa samtaino zāli cauri virsājam, kas mijkrēslī izskatījās pur- purbrūns; visapkārt zibēja spilves un nemitīgi švīkstēja milzīgo, tumšo klijkaiju spārni, lielajiem putniem pustumsā joprojām piķējot uz mums.
Likās neticami, ka vienas dienas laikā esam spējuši nofilmēt visu sērijai nepieciešamo materiālu. Vēl bija vajadzīgi vienīgi daži ainavas kadri, un nākamajā dienā nofilmējām arī tos. Filmēšana fantastiskajās Hermanesa klintīs bija galā, tāpēc mēs atgriezāmies Džersijā.
Šeit bijām iecerējuši filmēt klinšaino krastu dzīvi. Kaut ari sala ir tikai deviņas reiz piecas jūdzes liela, tās krasta līnija ir neparasti robaina, un rezultātā pat tik mazai teritorijai veidojas milzīgi gara klinšaina piekraste. Turklāt jūra visapkārt salai ir samērā maz piesārņota un bēguma laikā atkāpjas veselas trīsdesmit četras pēdas, tādējādi atklādama akriem vien apbrīnojamu, akmeņainu dīķīšu, kuros ņudz visa iespējamā jūras dzīvība.
Jūra ir brīnišķīga pasaule. Tā šķiet gluži kā cita planēta, jo turienes dzīvības formas ir tik atšķirīgas un savdabīgas, tik apbrīnojami košas un krāsainas. No dabaspētnieka viedokļa, jūras krasts ir aizraujoša ekosistēma, kurā daudzi radījumi mīt vispretrunīgākajos apstākļos, - reizēm vairāku pēdu dziļumā zem krācošajiem viļņiem, reizēm - pilnīgā sausumā. Protams, tie daudzos un dažādos veidos pieskaņojas tik sarežģītai dzīvei. Piemēram, vienkāršās jūrasbļodiņas - tik parastas, ka bieži tās paliek neievērotas. Viņas perfekti pielāgojušās šādiem apstākļiem. Jūrasbļodiņu teltsveidigā čaula apbrīnojamā kārtā veidota tieši tā, lai pretotos viļņu spēcīgajām gāzmām. Pašam dzīvniekam izveidojusies apaļa, muskuļota pēda, ar ko tas spēcīgi pieķeras akmeņiem. Mēģinādams ar rokām atraut molusku no klints, ikviens var pats pārliecināties, cik spēcīgs ir jūrasbļodiņu tvēriens. Muskuļotā pēda veidota kā īpašs piesūceknis, kas arī ļauj dzīvniekam sīksti pieķerties virsmai. Visapkārt jūrasbļodiņas ķermenim kā aizkari izvietojušās īpašas žaunas. Ja bēguma laikā šie trauslie veidojumi izžūtu, radība nespētu elpot un nobeigtos. Taču čaula piekļaujas akmenim tik nevainojami, ka saglabājas ūdens rezervuārs un tādējādi līdz bēgumam tiek nodrošināts žaunām nepieciešamais mitrums. Savukārt ciešā piekļaušanās akmenim iespējama tikai tāpēc, ka jūrasbļodiņa ar pēdu un čaulu trinas gar to. Tādējādi tiek panākts divējāds efekts: griežoties apkārt, gliemis atrod pēc formas pieskaņotu akmeni, kā arī spēj ciešāk piekļauties virsmai.
Ganīdamās jūrasbļodiņas lēni pārvietojas pa ūdenszāļu klātajiem akmeņiem, izbāzušas ārpusē mazās galvas ar taustekļu pāri, un šūpo ķermeņus no vienas puses uz otru. Tādā veidā darbu sāk radula - radījuma mēle. Radula ir lentveida orgāns, ko klāj mikroskopiski, raupji zobiņi, ar kuru palīdzību gliemene nobrucina aļģes un ūdenszāles. Jūrasbļodiņas ganās plašā lokā visapkārt nofiksētajai mājiņai. Protams, ir ļoti svarīgi, lai, sākoties bēgumam, dzīvnieks tiktu atpakaļ čaulas patvērumā un paglābtos no izžūšanas; šā iemesla dēļ gliemenes izstrādājušas noteiktus mājas instinktus. Kā šie instinkti darbojas, joprojām paliek noslēpums - neliekas, ka tiem ir kāds sakars ar radījuma diezgan ierobežoto redzi, ožu vai tausti. Ir jauki apzināties, ka pat tādam radījumam kā parastā jūrasbļodiņa ir savi, joprojām neatklāti noslēpumi un ka dabaspēt- niekam - amatierim joprojām ir mīklas, ko risināt un varbūt pat atklāt. Jūrasbļodiņu seksuālā dzīve mulsina visus, izņemot pašas gliemenes. Kā jau daudzi jūras radījumi, tās samērā viegli spēj mainīt dzimumu, un ir pierādīts, ka jaunie dzīvnieki parasti ir tēviņi, savukārt vecākie - pārsvarā mātītes. Daudzas jūrasbļodiņas piedzimst par puisīšiem un līdz pusaudža gadiem ir vīrieši, bet tad kļūst par sievietēm un tādas paliek līdz mūža galam. Līdzās šim noslēpumainajam dzimumu stāvoklim jūrasbļodiņas arī uzvedas atšķirīgi no citiem piekrastes gliemjiem - tās vienkārši izkaisa savus pēcnācējus jūrā; mazuļi tur attīstās par sīciņu, bezbēdīgi peldošu planktonu, kamēr sāk tvert dzīvi nopietnāk un pieķeras akmeņiem.
Tāpat kā jūrasbļodiņas, pusmitru un pussausu dzīvesveidu piekopj daudzi citi radījumi: dažādi gliemji, mitrenēm līdzīgās ligijas, smilšu sānpeldes, visdažādākās jūraszāles un daži sūkļi, kā arī daudzi kuģurbēji. Taču tieši caurspīdīgajos dīķīšos, ko starp akmeņiem atstāj aizplūstošais bēguma vilnis, var atrast viskrāsainākos un neparastākos radījumus. Šeit atklājas ne tikai dīvainas vairošanās metodes, bet arī ģeniāli aizsardzības paņēmieni un satraucoši barības iegūšanas veidi. Piemēram, parastā jūraszvaigzne. Šis radījums ne tikai pašas spēkiem spēj atraut vaļā divvāku gliemi (uzdevums ne pa jokam, ja vien kādreiz esat mēģinājuši atvērt austeri), bet ari pamanās izstumt uz āru savu vēderu, iegremdēt to pietiekami plaši atvērtajās čaulas pusēs un sākt gremošanu. Ir arī kāds tunikāts ar jauku, austrumniecisku nosaukumu oikopleura - sīciņš, kurkulim līdzīgs radījums, kas prot iegūt barību pavisam neparastā veidā. No gļotām tā veido īpatnējas lamatas planktonam, kuras izskatās pēc sīciņa, resna un caurspīdīga dirižabļa, un, asti luncinādama, pati sēž tajā iekšā. Luncināšanas rezultātā ūdens straumes plūst cauri abām lūkām dirižabļa galos; abas lūkas ir klātas ar aizsargsietu, kuram cauri spēj izkļūt vienīgi vismazākās slkbūtnes. Dirižabļa iekšpusē iebūvēti vēl citi gļotu filtri, kas sagūsta mikroskopiskos, planktonu veidojošos organismus. Šajās gļotainajās lamatās izveidota arī avārijas izeja, pa kuru oikopleura var izbēgt ienaidnieka uzbrukuma gadījumā.
Ir milzumdaudzas barības ieguves metodes un tikpat daudz arī aizsardzības un dzīvības glābšanas paņēmienu - sākot no ūdens iešļākšanas acīs, ko pieskaršanās gadījumā izmanto jūras anemones, un beidzot ar kājas nomešanu muskuļu saraušanās rezultātā, uz ko spējīgs piekrastes krabis, ja to noķer aiz ekstremitātes (vēlāk tā ataug). Astoņkāji, kalmāri un trauslie jūras zaķi spēj izšļākt tintes mutuļus, tādējādi apmulsinot ienaidnieku un padarot to aklu, kamēr paši aizbēg. Jūraszvaigzne var atļauties cīņā zaudēt vairākus starus, jo pavisam viegli spēj ataudzēt to vietā jaunus. Ķemmes gliemene aizbēgšanai no ienaidnieka izmanto reaktīvo principu, izšļācot tik spēcīgu ūdens strūklu, ka tās čaula aiztraucas vairākas collas uz priekšu pa jūras dibenu.
Zemūdens sekss ir daudzējādā ziņā mulsinošs. Piemēram, austere parasti sāk dzīvi kā vīrietis, tad pārvēršas par sievieti, un visbeidzot, lai radītu galīgu apjukumu, turpmākajā dzīves gaitā pamīšus ražo gan spermu, gan olšūnas. Tunikātam ar ērmīgo nosaukumu doliolum ir ļoti sarežģīts dzīvesstāsts. No olas vispirms izšķiļas kurkulim līdzīgs kāpurs, kas vēlāk pārtop par muciņai līdzīgu radījumu. Pēc tam noteiktā vietā uz doliolum ķermeņa sāk veidoties pumpuri. Ar laiku pumpuri pārvietojas astei līdzīgu izaugumu galos un peld, kurp vecāki tos velk. Ar laiku atvases pamazām pārvēršas par tādiem pašiem mucveidīgiem radījumiem un beidzot atraujas no vecāku ķermeņiem.
Nav brīnums, ka Džonatans, redzēdams piekrastē un dīķīšos tik bagātīgu dzīves ritmu, zināmā mērā apstulba. Laiks, kas Unstā bija mums tik labvēlīgs, tagad pilnīgi sabojājās. Pūta auksts vējš, un jūra, kas Džersijas apkārtnē nekad nav bijusi īpaši silta, tagad kļuva ledaina, nemanīja ne mazākā saules atspulga. Mēs katru rītu braucām uz piekrasti un drebēdami stāvējām starp dīķīšiem, lai gaidītu sauli. Tikko mākoņi kaut mazliet sakustējās, mums ar Lī vajadzēja raut nost kurpes un zeķes, uzrotīt bikšu galus, grābt ciet tīklus un spaiņus un mesties iekšā ledusaukstajā jūrā.
- Mēģini radīt iespaidu, ka tev tas sagādā prieku, - Džonatans auroja no drošas vietas krastā. - Smaidi, smaidi!
- Es nevaru smaidīt, kad man klab zobi, - atkliedzu. - ja gribi, lai es smaidu, atnes pudeli ar karstu ūdeni.
Deguni mums tecēja, acis asaroja un kājas no ceļgaliem uz leju ledainajā ūdenī bija kļuvušas nejūtīgas.
- Jauki, jauki, - Džonatans turpināja kliegt. - Tā, izdari to vēlreiz. Iebrien dziļāk. Smaidi! Atceries, tev tas sagādā prieku.
- Man tas nesagādā nekādu prieku! Kas es, pēc tavām domām, esmu, kāds sasodīts polārlācis?
- Vienalga, lai skatītāji domā, ka tev patīk.
- Pie velna skatītājus!
- Tā tu nedrīksti teikt, - Džonatans sašutis aizrādīja.
- Es pateikšu kaut ko vēl ļaunāku, ja tu drīz nebeigsi šo nolādēto epizodi. Jūtos tā, it kā man jau tagad būtu abpusējs plaušu karsonis, un manas sievas deguns kļuvis tik zils kā man- drila pakaļa!
- Vēl tikai vienu reizīti, un tad varēsi nākt ārā, - Džonatans labinājās. Rezultātā mums ar Lī piemetās pamatīgas iesnas; to kompensēja vienīgi Paula, kas tagad bija pievienojusies komandai, - sadabūjusi vairākas pudeles Glenmorangie, viņa pēc kārtas ņēmās liet mums pamatīgus mēriņus, kamēr atkal jutāmies kā cilvēki.