Pasaulē nav daudz tādu vietu, kas vēl vairāk pakļautas visiem vējiem kā jaukās Šetlendas salas, sevišķi to vistālākais ziemeļu gals, kurā tobrīd darbojāmies. Tieši tāpēc pārcelšanās uz krāšņo, silto Kamargu Francijas dienvidos bija patīkama pārmaiņa.
Tā ir dīvaina vieta, kas nav līdzīga nevienai citai Francijā, pat ne visā Eiropā. Šo vietu biezi apdzīvo visdažādākās savvaļas būtnes, tur tiek audzēti arī baltie Kamargas zirgi un mazie, melnie, niknie cīņas vērši. Plašajos muklājos un niedrājos, kurus uztur lielas upes ūdeņi, dzīvo papilnam mežacūku, bebru, Dienvidamerikas nutriju, ūdensžurku un briežu. Katru gadu cauri šai vietai desmitiem tūkstošu putnu no Āfrikas migrē uz savām dzimtajām vietām Eiropā. Simtiem putnu sugu paliek ligzdot arī pašā Kamargā, tādējādi tur veidojas unikāls un ļoti nozīmīgs rezervāts.
Šajā sērijā mēs vēlējāmies parādīt, cik pārmitrās zemes svarīgas ne tikai tādiem dzīvniekiem kā mežacūkas, kas tur dzīvo cauru gadu, bet arī radījumiem, kuri šos apvidus apciemo tikai vairošanās sezonā. Dīvainā kārtā cilvēki visur pasaulē sliecas
uzskatīt, ka mitrzemes ir tiem naidīgas teritorijas. Nokļuvis tādā brīnišķīgā, savvaļas radījumu apdzīvotā purvā vai dum- brājā, cilvēks nejūtas laimīgs, iekams nav visu noklājis ar pesticīdiem, izšāvis visus ēdamos dzīvniekus, nosusinājis, uzaris, apsējis ar nevajadzīgiem graudaugiem un visu šo antibiolo- ģisko aktivitāšu rezultātā leknās, līdzsvarotās, raibas dzīvības pilnās teritorijas vietā radījis sterilu erodētas zemes pleķi. Šī smieklīgā un bīstamā politika cilvēkiem pašiem par postu tiek piekopta visā pasaulē. Tādas vietas kā Kamarga tūkstošiem gadu nodrošinājušas cilvēkiem pārtiku - zīdītājus, putnus, zivis un citus saldūdens un jūras radījumus, niedres māju apjumša- nai, žogu būvēšanai vai kurināšanai, kā ari visdažādākos savvaļas augus garšvielu un ārstniecības līdzekļu gatavošanai. Kamarga turklāt bija arī patvērums, kur savvaļas radījumiem dzīvot un vairoties, - tādējādi, loģiski spriežot, šī bija vieta, kas pastāvīgi papildināja cilvēka klētis, viņam pašam neieguldot ne darbu, ne līdzekļus. Vajadzīga bija vienīgi neiejaukšanās. Tāpēc mēs vēlējāmies mēģināt parādīt šā Eiropā visbrīnišķīgākā dzīvās dabas stūrīša nozīmīgumu, pirms Kamarga (kaut arī tā skaitās nacionālais parks) vēl nav iznīcināta, - nežēlīgais spiediens, ko eifēmiski dēvē par "progresu", to nešaubīgi kādreiz izdarīs.
Man un Lī pret Kamargu bija īpaša vājība, jo mūsu mazā mājiņa - Mas Michel- atrodas garigas divdesmit piecos neapsaimniekotos akros Nimas pilsētas pievārtē, un tā savukārt ir tikai divdesmit piecu minūšu braucienā no lielās mitrzemes centra. Mēs tur bijām ieturējuši daudzas neaizmirstamas maltītes un izdzēruši lielu daudzumu laba vīna, peldējušies un sauļojušies, vērojuši saulrieta mākonim līdzīgus aveņkrāsas flamingo, kā opālus vizošus kukaiņdzeņus un lašrozā badadzeguzes. Arlas ielās mēs bijām vērojuši Kamargas gardiens (šā apvidus kovbojus) jājam baltos rumakos, vai vizinām daiļas dāmas veclaicīgos tērpos. Vēlāk viņi, zirgos sēdēdami, izkārtojās tādā kā bultas uzgalī, ielenkdami mazu, velnišķīgi melnu vēršu bariņu, un auļos aizdzina tos pa ielām līdz arēnai; publika pa to laiku visiem spēkiem centās izjaukt šo bultas uzgali, lai dotu vēršiem iespēju izklīst, - ja tas izdotos, gardiens būtu pamatīgi apkaunoti. Tad mēs grūstīdamies tikām līdz mazajai, glītajai romiešu arēnai, kas celta no meduskrāsas akmeņiem; cilvēku piepildīta, tā nu izskatījās pēc savādas vāzes ar kustīgām puķēm. Pēc tam gaisu pievirmoja "Karmenas" skaņas, durvis atsprāga vaļā. Reiz no šīs telpas, iespējams, bija parādījušies lauvas, ziloņi un viņu upuri, toties tagad izskrēja viens vientuļš vērsis - melns un spožs kā no ahāta, mazs, muskuļots, ar ziloņkaula baltiem, mirdzošiem ragiem un īsām, stingrām kājām, kas kustējās veikli kā balerīnai. Durvis atkal aizvērās, un vērsis palika stāvam kā mazs, melns tintes traips uz blāvās smilšu grīdas fona. Viņš skatījās apkārt, sprauslāja, parikšoja pāris soļu uz priekšu, tad nolaida asos ragus un kārpīja smiltis, mezdams izaicinājumu visiem apkārtējiem. Cīņa bija sākusies.
Pirms vēl mans sašutušais lasītājs nomet šo grāmatu, ķer spalvu un iemērc to sarkasma tintē, lai aprakstītu man vēršu cīņu nežēlību, es aši piebildīšu, ka pastāv divu veidu vēršu cīņas, un šajā konkrētajā neviens vērsis netiek nogalināts. Patiesībā tieši vērsim ir lieliskas izredzes pamatīgi, reizēm nāvīgi sakropļot savus pretiniekus - razateurs, un es pats esmu pārliecinājies, ka vērsis, tiklīdz pieradis pie cīņām, to pat izbauda. Ka- margas melnie vērši saprot, ka šī ir īpatnēja spēle, taču tie ir tik nikni, ka var nogalināt cilvēku, to pat neplānodami.
Cīņa notiek šādi. Pirms vērsi ielaiž arēnā, viņam pie ragiem ar gumijām piestiprina mazus, krāsainus pušķīšus. Tos sauc par kokardēm. Cīņas (patiesībā to varētu saukt par ātruma un prasmes sacensību) mērķis - razateurs (vai matadoriem, ja jums tā labāk patīk) noteiktā laika posmā jānotrauc šīs kokardes no vērša ragiem. Neviens vērsis neuzturas arēnā ilgāk par divdesmit minūtēm. Šajā laikā arēnā ieiet razateurs, kas pilnīgi nepiemēroti gadījumam ģērbušies baltos kreklos un flaneļa biksēs, it kā būtu sagatavojušies tenisa spēlei. Viņu vienīgie ieroči ir žiglas kājas un dīvains, zirgu skrāpim līdzīgs priekšmets, kas piesiets pie labās rokas un ērti piekļāvies plaukstai. Ar šā instrumenta palīdzību viņi var mēģināt notraukt kokardes no vērša ragiem. Katrai kokardei ir zināma vērtība naudā. Jo ilgāk kokarde, tā sakot, paliek vērša īpašumā, jo augstāk sakāpj cena. Daži razateurs, kuriem gadās darboties ar jauniem muļķa vēršiem, novilcina kokaržu notraukšanu līdz pašām divdesmit minūšu perioda beigām, tādējādi iegūstot augstāko cenu. Ja savukārt gadās stāties pretī pieredzējušam vērsim, var izrādīties, ka pēc divdesmit minūtēm kokardes joprojām atrodas dzīvnieka ragu galos. Tādā gadījumā cīņa beidzas, un vērsim par godu tiek atskaņots svinīgais maršs no "Karmenas", uzvarētāju izved no arēnas un ar kravas mašīnu nogādā atpakaļ uz Kamargas zaļajām, zaigojošajām ganībām un niedrājiem. Pirms dažiem gadiem es veidoju filmu par Course Libre (tā šīs cīņas sauc) un filmēšanas dēļ nācās noskatīties daudzas sacensības, tādējādi es pats savām acīm pārliecinājos, ka pieredzējušam vērsim šī cīņa patiesi sagādā baudu.
Pieredzējis vērsis iesoļo ringā un pārlaiž visiem ciešu skatienu kā aktieris, kas pirms dienas izrādes novērtē publiku. Tad viņš izņem cauri parasto "rau-cik-esmu-negants!" rituālu - sprauslā, mētā galvu un kārpa smiltis. Viņš nepārprotami nav pamanījis razateurs baltajās biksēs, kas ienākuši ringā un tuvojas viņam. Tad pēkšņi vērsis apbrīnojami ātri un veikli apsviežas un noliektu galvu nesas pretiniekiem pakaļ, bet razateurs lido viņam pa priekšu kā vēja nestas sniegpārslas. Vērsis aiztrenc viņus līdz sešas pēdas augstai koka barjerai, kurai tie pārlido pāri ar tādu dedzību, ka šos lēcienus apskaustu pat Nurijevs [7] . reizēm vērsis, vēlēdamies pierādīt savu mežonī- gumu, ietriec ragus starp dēļiem un izsvaida tos kā sērkociņus. Citkārt, pārlieku aizrāvies, vērsis mēģina lēkt pāri barjerai kopā ar razateurs; šādos gadījumos var redzēt, kā publika no trīs pirmajām skatītāju rindām steidzīgi izklīst, kamēr vērsis tiek ievilināts atpakaļ ringā. Daudzkārt biju redzējis vērsi tik ļoti uzjautrināmies, ka pēc divdesmit minūšu cīņas beigu gonga tas atsakās pamest ringu un vēlas turpināt sacensības. Šādos gadījumos arēnā iesūta vērsi-vadoni ar zvaniņu ap kaklu, lai tas izvilinātu nepaklausīgo cīnītāju ārā. Reiz kādā neaizmirstamā pēcpusdienā vadonis tika iesūtīts ringā, lai izvilinātu sugasbrāli, taču tik ļoti aizrāvās, kā arī pats sāka vajāt razateurs, tāpēc nācās iesūtīt arēnā vēl trešo vērsi, lai izdabūtu ārā tos divus. Kamargas apciemojums nebūs pilnīgs, ja nepavēro- siet kādu no šīm uzjautrinošajām cīņām. Daudzu vēršu vārdi kļūst slaveni, provansieši seko viņu karjerai tik dedzīgi, it kā tie
būtu bokseri, cīkstoni vai futbolisti, un cilvēki ceļo daudzas
' > ' t
jūdzes, lai redzētu kāda izcili slavena vērša uzstāšanos.
Tā kā mūsu mazais miteklis joprojām atradās santehniķu, mūrnieku un galdnieku rokās, mēs apmetāmies burvīgā viesnīcā Arlas nomalē; šīs viesnīcas skaistajā dārzā mēs sēdējām koku paēnā, iedzērām un noturējām scenārija apspriedes. Pēc dažu minūšu brauciena jau bijām pašā Kamargā. Laiks bija mums labvēlīgs, kā parasti Francijas dienvidos, tāpēc celšanās rīta agrumā ar apziņu, ka visa diena būs nemainīgi saulaina, uz mūsu režisora nerviem iedarbojās ļoti nomierinoši. Pirmais uzdevums bija apmeklēt dažādās rezervātā izveidotās slēptuves un mēģināt nofilmēt milzīgos, purvos sapulcējušos ūdensputnu barus, no kuriem daļa ligzdoja, daļa bija vienkārši apmetušies atpūsties pa ceļam uz citām vairošanās vietām.
Mūsu gids šajā apvidū bija Bobs Britens - tievs maza auguma vīriņš ar blēdīga eža seju un pamatīgu zināšanu krājumu par Kamargu, kurā bija vairākus gadus dzīvojis un mācījies. Viņš tika nekavējoties nokristīts citā vārdā - par Britāniku, un šis pavārds Bobam dīvainā kārtā piestāvēja.
Šis milzīgais ūdens un sauszemes putnu daudzums savā ziņā bija tikpat iespaidīgs kā viss, ko tikām redzējuši Šetlendas salās. Sēdēt karstajās slēptuvēs un vērot daudzos vizošā ūdens un koši zaļās purvaines akrus, ko klāja mūžam kustīgs putnu palags, bija lielisks piedzīvojums. Milzums meža pīļu ar zaļām galvām, rudgalvainu baltvēderu, zaļacainu krīkļu, Sāmsalas dižplļu savos karnevāla tērpos, kuros mirgoja visas krāsas no zaļganmelnas līdz koši kastaņbrūnai, rudgalvainas brūnkakles - tie visi ņirbēja ūdenī vai spurdza gaisā, baros traukdamies no vienas purva malas uz otru. Seklumā zvejoja stārķi. Laiku pa laikam stārķu pāris nostājās viens otram pretī, atmeta galvas atpakaļ, un sarkanie knābji klabēja kā Liliputijas muskešu vie- suļuguns. Sniegbalti ibisi ar īpatnējiem lāpstiņas veida knābjiem kā deformētām galda tenisa raketēm svinīgi pastaigājās un kāsa planktona pilnās dūņas. Seklumā kā milzīgas rožu ziedlapas grozījās flamingo un nemitīgi pļāpāja savās neglītajās, spalgajās balsīs, kas tik ļoti nesaderējās ar šo putnu eleganci un daili. Tur bija arī dzeltenie gārņi blāvā karameļu krāsā ar ziliem un melniem knābjiem un priekā par vairošanās sezonu piesarkušām kājām. Dumpji savos pieticīgajos tērpos stāvēja niedrēs sērīgi kā banku pārvaldnieki, apcerēdami kontu pārtēriņu, tur bija ari pirātiem līdzīgie naktsgārņi ar melnām mugurām, melniem knābjiem, labsirdīgi nokārtiem baltiem cekuliem un vērīgām, sarkanām acīm. Līdzās tiem stāvošie rudie gārņi ar garajiem kastaņkrāsas kakliem un aizsmakuša- jiem kliedzieniem atsauca atmiņā lokanas čūskas vai savdabīgu, spalvām apaugušu Uriju Hīpu [8] . citi bridējputni tiem līdzās bija pilnīgs kontrasts: šņibīši dipināja pa dūņām kā skolas skuķi savās pirmajās augstpapēžu kurpēs, pļavu tilbītes un lielās tilbītes, melnspārņi ezermalu ķekatkāji ar garām kājām kā amerikāņu skaistules, kurām tās šķiet sākamies tieši zem zoda. Avozetas, šīs visu bridējputnu pērles, izskatījās kā ģērbušās melnbaltos, neapšaubāmi Parīzes visdārgākajā modes namā modelētos tērpos; viņas eleganti kustināja kājas, kas bija negaisa mākoņu zilumā, aristokrātiski uzrautie knābji ik pa brīdim iemirka ūdenī un šaudījās no vienas puses uz otru kā izsmalcināti, krāšņi metronomi. Krastos gar purvu malām, mirgodami jūras zaļās un zilās krāsās, ligzdās iekšā un ārā šaudījās kukaiņdzeņi, bet priežu puduros, kas spiedās kopā kā zaļi, pūkaini lietussargi, ligzdoja govju gārņi kā baltas zvaigznes zaļās debesīs. >
Rosības visapkārt bija tik daudz, ka grūti saprast, ko tieši filmēt. Tik daudz flirtēšanas un aplidošanas, tik daudz barības meklēšanas, tik daudz ķildošanās un kīvēšanās, tik daudz vir- puļojošu putnu ņirbēja debesīs un ar šļakatu gūzmām ie- plunkšķēja atpakaļ rāmajos ūdeņos. Pat šeit, slēptuvēs, mūsu uzmanību pastāvīgi novērsa gan skrejzirneklis, kas spožām acīm lavījās klāt viendienītei, gan tauriņa šķilšanās no kokona. Gar slēptuves malām drūzmējās niedres, ar zaļajiem stublājiem aizdambējot grāvjus; tajās slēpās gan resnas, krāšņas vardes, kas spīdēja kā nolakotas, gan varžu lokanās vajātājas - čūskas. Uz katras šķēpveidīgās niedru lapas kā mazi, melni, saules uzspiesti zīmogi vīdēja koku varžu ēnas. Uzmanīgi pavēršot lapu otrādi, atklājās smaragdzaļais īkšķa naga lieluma abinieks ar milzīgām, tumšām acīm, mikls un lipīgs kā konfekte.
Šādas programmas filmēšanu galvenokārt sarežģī tas, ka scenārijam jābūt pēc iespējas brīvākam, saskaroties ar nejaušībām. Es, piemēram, ierosināju nofilmēt bebrus, jo lielākā daļa cilvēku tos uzskata par īstiem kanādiešiem un nemaz neaptver, ka šie dzīvnieki uzturas arī Eiropā. Tomēr filmēšanas gaitā mēs sadūrāmies ar tādām grūtībām, ka laika trūkuma dēļ nācās šo ideju atmest. Bebru vietā mums bija jāfilmē vieglāk pieejamās nutrijas.
Nutrijas, protams, nav Eiropas pamatiedzīvotājas. Tāpat kā daudz citu radījumu, kas nu kļuvuši par kaitniekiem (piemēram, ūdeles), nutrijas savulaik ievestas no Dienvidamerikas lielajām upēm, lai tās nebrīvē audzētu skaistā kažoka dēļ, un Eiropā ari ieguvušas šo savu vārdu. Kā jau vienmēr notiek, daži dzīvnieki izbēguši, atzinuši Anglijas un Eiropas upes par savai gaumei piemērotām, iekārtojušies un milzīgi savairojušies. Nutrijas nudien bija atradušas paradīzi, jo šajās vietās nedzīvoja viņu dabiskie ienaidnieki, kas noturētu populāciju normas robežās, tāpēc tās netraucēti vairojās. Nutrijas ir lieli dzīvnieki (pieaudzis tēviņš var svērt līdz pat divdesmit septiņām mārciņām [9] ), kas rok upju un kanālu krastos iespaidīgas alas, tāpēc tie kļuvuši par visīstākajiem kaitniekiem, izraisot plūdus un augsnes eroziju.
Nutrijas ir jocīgi un visnotaļ burvīgi radījumi - mēs to atklājām, kad devāmies uz Kamargas mazo kanālu biežņu tās filmēt. Šie kanāli izvago līdzenumu, reizēm tie ir ne vairāk kā trīsdesmit pēdu plati un divas vai trīs pēdas dziļi. Saules sasildītais ūdens plūst lēni, krastus klāj lekni, zaļi augi, tādējādi kanāli veido grauzējiem ideālu mājvietu. Tamariska krūmi gar krastiem bija viscaur klāti ar blāvajiem pelēkrozā ziediņiem kā ar nevīžīgām parūkām, un šur tur spilgti iezīmējās dzeltenu Irisu grupiņas, no tālienes atgādinot milzīgas sviesta pikas. Mums visapkārt ventre-a-terre[10] lidinājās bezdelīgas, knābdamas milzum daudzos kukaiņus āboliņa pļavās, ko izraibināja margrietiņu zvaigznes un košie pavirši. Virs niedrāja un saules pielietajiem, ziedošajiem krastiem kā lidojošas puķes plivinājās milzīgi, tlģersvītroti dižtauriņi. Ieraudzījuši daudz nutriju mēslu šūpojamies kanāla ūdeņos un mētājamies krastā, mēs sapratām, ka esam nonākuši nutriju zemē; mēsli izskatījās visai iespaidīgi - daži pat divarpus collas gari, pēc formas un krāsas atgādinot īsus, druknus cigārus. Tie bija no viena gala līdz otram smalki rievoti kā dažu vaboļu segspārni.
Mums bieži vajadzēja šķērsot kanālus, izmantojot primitīvus tiltiņus, kas lielākoties bija sapuvuši baļķi vai dēļi, šā tā sastiprināti kopā un nevīžīgi pārmesti pāri ūdeņiem, tādēļ izcili nedroši. Šā iemesla pēc mums nācās sastāties ķēdē, lai būtu pārliecināti, ka vērtīgās un ārkārtīgi dārgās kameras un skaņu ierakstu aparatūra droši tiks pāri. Pārcelšanās norisa diezgan trokšņaini, kaut arī mēs centāmies uzvesties pēc iespējas klusāk. Tomēr, sasnieguši galamērķi, neglābjami konstatējām, ka nutrijas mūs sadzirdējušas un paslēpušās.
- Nolādēts, - Džonatans sodījās. - Ko lai tagad darām?
- Gaidīsim, - es īsi atteicu.
- Mēs tā zaudējam labu filmēšanas laiku, - Džonatans žēlojās.
- Tu filmē savvaļas zvērus, nevis filmzvaigznes, mīļo zēn, - es jau kuro reizi atgādināju. - Dzīvnieki režisūrai nepakļaujas.
- Un kā tad Lesija un Rintintins? - viņš atcirta.
- Holivudas produkcija, - es teicu. - Tev vienkārši nāksies būt pacietīgam. Paskaties uz šiem burvīgajiem mēsliem.
- Es nevaru veidot pusstundu garu sēriju par nutriju mēsliem, - Džonatans zināmā mērā pamatoti (biju spiests to atzīt) aizrādīja.
- Pacietību, - es mierināju. - Viņas atgriezīsies.
Taču es kļūdījos. Viņas neatgriezās, un pēc vairāku stundu ilgas gaidīšanas, kuru laikā es centos Džonatanu nomierināt, deklamēdams visus sev zināmos liriskos un humoristiskos dzejoļus un atstāstīdams līdzīgus neveiksmīgas dzīvnieku filmēšanas gadījumus no savas prakses (neviens no tiem mierinošu efektu nesniedza), mēs nolēmām pieņemt Britānika padomu un atgriezties vakarā, kad nutrijas iznāks baroties, - vismaz tā viņš apgalvoja.
Tā nu mēs devāmies prom un filmējām putnus, tad atgriezāmies vēlu pēcpusdienā. Tagad mēs jau zinājām takas un tiltus, tāpēc kustējāmies ātrāk un klusāk un drīz vien iekārtojāmies starp biezi saaugušajiem tamariskiem, kas veidoja lielisku slēpni, ja nutrijas parādītos, mēs nolēmām vispirms nofilmēt visus nepieciešamos skatus, un pēc tam Lī un es mēģinātu piekļūt iespējami tuvāk, jo Džonatans dedzīgi vēlējās iedabūt cienījamos māksliniekus un dzīvniekus vienā kadrā.
- Man līdz nāvei apnikušas tās programmas, kurās redzams, kā cienījamais mākslinieks caur binokli blenž tālumā un spraucas pa krūmiem, bet pēc tam uzreiz seko kadrs, kurā pingvīns griež skotu deju, - viņš aizsmakušā čukstā atzinās, - un ir gluži skaidrs, ka mākslinieks varbūt pat nekad nav to pingvīnu redzējis.
- Tiem cienījamiem māksliniekiem, kas redzējuši pingvīnu izpildām šādu priekšnesumu, gan velnišķīgi palaimējies, - es prātīgi aizrādīju, - taču es saprotu tavu domu.
- Es gribēju teikt… - Džonatans iesāka, bet Lī viņu apsauca.
- Man liekas, es tur ūdenī redzu kaut ko melnu, - viņa norādīja.
- Laikam vēl kādu strēķi mēslu, - Džonatans sērīgi noteica. Mēs ar cerībām blenzām kanālā un tad ieraudzījām no ūdens iznirstam tuklu, ūsainu galvu ar smieklīgiem, dzelteniem milzu zobiem, peldot tā atstāja aiz sevis ūdens ņirboņu V formā. Mēs izmisīgi centāmies piesaistīt Kriša uzmanību, jo viņš atradās gabalu tālāk, bet operators jau bija kustību pamanījis un dedzīgi filmēja.
Nutrijas galva pieslīdēja pie krasta, un tuklais dzīvnieks tūļīgi izvilkās krastā, atklādams skatienam gigantisku pēcpusi kā resnu, spalvainu balonu. Dzīvniekam bija lielas, kailas, plakanas pēdas un gara, resna, zvīņota aste kā žurkai. Viņš attupās uz apjomīgā dibena un aizdomīgi ošņāja gaisu, savilcis priekš- ķepas smieklīgās dūrēs; milzīgo, dzelteno izvirzīto zobu dēļ izskatījās, ka nutrija smaida. Likās, vajadzīgs tikai monoklis un veca skolas laika kaklasaite, un rezultāts būs vidusmēra anglis, kādu to iztēlojas vidusmēra amerikānis. Apmierināts, ka nekas bīstams nav saskatāms, lielais grauzējs ņēmās ar priekšķepām sevi rūpīgi kopt. Nutrijai ir divi tauku dziedzeri, kas atrodas mutes kaktiņā un pie anālās atveres. Tās kažoks sastāv no biezas, diezgan raupjas virsējās kārtas un plānas, smalkas pavilnas. Kad nutrijas izmanto komerciālos nolūkos, kažoka raupjo slāni atdala un atstāj vienīgi mīksto kārtu. Mēs uzjautrināti vērojām, cik uzcītīgi dzīvnieks sukā, kārto un ietauko kažoku, cik rūpīgi un ar vislielāko koncentrēšanos nododas darāmajam. Kamēr pirmā nutrija apkopās, virs ūdens parādījās vēl vairākas galvas un krastā izlīda arī citi dzīvnieki - no gluži jauniņiem līdz lielām, tuklām matronām. Drīz vien krastā jau tupēja un posās pusducis nutriju, pārējās peldējās kanālā un nira. Pabeigusi posties, katra nutrija sāka klaiņot pa krastu sulīgu augu meklējumos. Nutrijas izskatījās apburošas, rāmas un labi audzinātas - īsta ainavas rota, ja vien beigtu uzvesties kā inženieru bars, kas izrakņā ikvienu krastu, pie kura tiek klāt.
Drīz vien Kriss deva mums mājienu, ka ir nofilmējis visu nepieciešamo, un ar žestiem skubināja Lī un mani tuvoties bezrūpīgajām nutrijām, lai tiktu pie Džonatana kārotajiem kadriem. Vakars bija pavisam rāms, tāpēc nevajadzēja raizēties par vēja virzienu. Mums nācās vienīgi uzmanīties, lai mūsu galvas neiezīmētos uz debesu fona. Saliekušies trijos līkumos kā indiāņu pēddziņu pāris, mēs ar Lī virzījāmies uz kanāla pusi. Tikuši pie tamariska ar nolauztu zaru, ko bijām norunājuši izmantot par zīmi, mēs atradāmies iepretī nutriju kolonijai. Lēni, collu pa collai mēs slējāmies kājās, ik pēc brīža ieturēdami pauzi. Pēc tam nostājāmies visā augumā, atrazdamies apmēram divdesmit piecas pēdas no nutrijām.
Mēs stāvējām pilnīgi nekustīgi, un likās, ka dzīvnieki nepamana mūsu klātbūtni, jo mierīgi turpināja posties un peldēties. Mēs lēni slīdējām tuvāk. Tas bija gluži kā spēlēt smieklīgo rotaļu, ko sauc par "statujām" vai "vecmāmiņas soļiem" - spēlētāji tuvojas vadītājam, kas pagriezis citiem muguru, un tiem acumirklī jāsastingst, ja vadītājs pēkšņi pagriežas pret viņiem, ja tiek ievērota visniecīgākā sakustēšanās, dalībniekam jāizstājas. Tā nu mēs ar Lī spēlējām "vecmāmiņas soļus" ar nutrijām, šādā veidā pamanoties tikt tām pavisam tuvu, un Krišam izdevās nofilmēt mūs vienā kadrā ar dzīvniekiem. Mēs stāvējām sastinguši, kad pirmais krastā parādījies tēviņš pēkšņi pagriezās un blenza pāri kanālam uz mums, viņa deguns raustījās, ūsas sabozās, oranžie zobi vērsās pret mums kā liki austrumnieku zobeni. Tā kā mēs stāvējām nekustīgi, tad nevarējām saprast, kas viņu uztraucis, taču iespējams, ka sīka vējpūtiņa no nepareizas puses bija aiznesusi tēviņam mūsu smaku. Lai nu kā, tēviņš pēkšņi nolaidās uz visām četrām, mērķtiecīgi metās lejup pa krastu un ieklupa ūdenī, saceldams tik lielam rumpim apbrīnojami niecīgu šļakstu. Nākamajā mirklī panika izsējās arī starp pārējiem dzīvniekiem, tie visi auļoja lejup un ielēca kanāla drošībā, strauji uzmutuļojot rāmos ūdeņus.
Vēlāk vakarā, kad mēs zaļajā mijkrēslī ar dzērienu glāzēm rokās sēdējām zem platānām viesnīcas dārzā, Džonatans izskatījās apmierināts un gandarīts par sekmīgo filmēšanu.
- Šī bija veiksmīga diena, - viņš teica. - Tagad mums tikai jādabū cūkas un vērši. Kā ar Cūku sievieti?
- Viņa ieradīsies rīt ap saulrietu, - Britāniks atbildēja. - Es jūsu vietā paņemtu labi daudz moskītu atbaidīšanas līdzekļa.
- Ak kungs, tikai ne moskītus! - Braiens novaidējās, izbolīdams acis. - Jūs jau zināt, cik mīļš es viņiem esmu.
- Tur ir lielākā moskītu koncentrācija Eiropā, tā man liekas, - Britāniks šķelmīgi turpināja. Braiens dobji novaidējās.
- Nesaprotu, kāpēc visi saceļ tādu brēku pāris moskītu dēļ, - Džonatans bezrūpīgi paziņoja. - Mani tie nepavisam neuztrauc.
- Nedomāju, ka sevi cienošs moskīts vispār alktu tev iedzelt, - Kriss prātīgi aizrādīja, demonstrēdams vispārzināmo, operatoriem raksturīgo mīlestību un cieņu pret režisoriem.
- Kas ir Cūku sieviete? - apvaicājās Paula. Pārlieku aizrāvusies ar La Belle France treknajiem ēdieniem un vīniem un nebūdama apveltīta ar tādu dzelzs kuņģi kā mēs pārējie, viņa visu dienu bija apdomīgi palikusi gultā un zināmā mērā atpalikusi no notikumu gaitas.
- Cūku sieviete, - Džonatans ar baudu skaidroja, - ir jauna zooloģijas studente, kas apgūst visu par Kamargas mežacūkām. Viņa tās noķer lamatās, apliek kaklasiksnas ar raidsignālu un tad braukā apkārt furgonā un zīmē cūku pārvietošanās shēmas. Mēs to filmēsim.
- Vai viņa to nevar darīt dienā, kad apkārt nav moskītu? - Braiens cerīgi ievaicājās.
- Cūkas pa dienu daudz apkārt nestaigā, - Džonatans atteica, - es tā domāju. Taisnība, Britānik?
- Jā, - Britāniks apstiprināja, - lielākoties sus scrofa[11] barojas naktīs, sevišķi tajos apvidos, kur tās pa dienu var tikt nomedītas. Tieši šobrīd arī ir medību sezona.
- Nabaga radījumi, - Lī sašutusi teica. - Kāpēc gan viņas vajadzētu medīt?
- Nu, zini, kad padomā par postījumiem, kādus tās rakņādamās nodara sējumiem, kā arī, ja ņem vērā faktu, ka pārticīgas barošanās gadā tās spēj divos metienos laist pasaulē līdz pat sešiem sivēniem, fermeri uzskata, ka dzīvnieku skaits zināmā mērā jākontrolē, - Britāniks paskaidroja.
- Nemaz nerunājot par to, ka mežacūkas gala tiek uzskatīta par delikatesi, - es piebalsoju.
- Taisnība, - Britāniks smaidīdams piekrita. - Esmu pārliecināts, ka atsevišķās Kamargas vietās cūku nodarītie postījumi tiek pārspīlēti, lai attaisnotu medīšanu.
Vēlu pēcpusdienā mēs braucām tikties ar Cūku sievieti. Starp mēļo paltlapu limoniju laukiem, kuri no attāluma izskatījās pēc blāvas dūmu segas apmēram divu pēdu augstumā virs zemes, ceļi stiepās taisni kā ar lineālu novilkti, sāls kārtiņa tos vērta baltus. Šur un tur bija redzami biezi vītolu budleju puduri - sudrabaini zaļie koki bija apmēram sešas pēdas augsti un ļoti kupli, jaunie kociņi no tālienes izskatījās tik biezi un sprogaini, it kā kāds būtu praktizējoties tos izcirpis īpatnējā formā. Pāris jūdžu tālāk vītolu budlejas kļuva biezākas, un visbeidzot mēs nonācām vizoši baltās, biezo krūmu ieskautās krustcelēs. Zilās debesis klāja smalka zeltaina vizma, vairāki blāvi mākoņi kā sīkas spalviņas nekustīgi karājās rietumos virs horizonta, no baltiem vērsdamies zeltaini, tad rožaini. Mēs novietojām mašīnu stāvvietā un gaidījām Cūku sievieti. Drīz vien, lēkādams pa zemesceļu, parādījās viņas sīciņais, nobružātais Deux Chevaux furgons; no mašīnas jumta stiepās gara antena, kas grozījās un raustījās kā makšķere ar lielu sašutušu zivi galā. Viņa nočīkstināja bremzes, apturēja furgonu, izkāpa un soļoja uz mūsu pusi. Nezinu, kāpēc, bet palama "Cūku sieviete" manā prātā bija uzbūrusi kaut ko no šausmu stāsta - urkšķošu pussievieti-puscūku ar šņukuru, milzu ilkņiem un noslienātu žokli, tādu, kurai neapšaubāmi piemīt nelāgi paradumi, piemēram, savu mazuļu ēšana. Tāpēc es jutos zināmā mērā atvieglots, kad man stādīja priekšā slaidu un skaistu jaunu sievieti, kurai nepiemita neviena no cūku dzimtas visnepievilcīgākajām īpašībām. Jaunās sievietes vārds bija Marisa, un viņa mūs vēroja ar dzirkstošām jautrības pilnām acīm, kamēr Džonatans izskaidroja savas vēlmes. Viņa nepārprotami secināja, ka mēs esam galīgi jukuši, tomēr bija laimīga pakalpot ekscentriskajiem anglais. Tā kā saule jau rietēja, Džonatans pirmām kārtām vēlējās, lai Marisa braukātu savā furgonā ar visu šūpojošos antenu cauri vītolu budleju audzēm, kā to parasti darītu, pēc tumsas iestāšanās izsekojot cūkas. Šos skatus vajadzēja nofilmēt pirms saulrieta, lai, attīstot laboratorijā, tie izskatītos kā uzņemti tumsā. Viņa pakalpīgi izpildīja šo vēlēšanos, un, kad bijām beiguši, jau bija gandrīz pilnīgi tumšs.
Kā pēc signāla no apkārtējiem laukiem gaisā pacēlās moskīti un sablīvējās ap mums monolītā sienā. Allaž biju apgalvojis, ka neviena vieta pasaulē moskītu daudzuma ziņā nevar sacensties ar Paragvajas Čako netālu no Brazīlijas lielo mežu rajona. Pēc Kamargas piedzīvojuma es sāku apšaubīt, vai Paragvajai pienākas pirmā vieta. Lai kurp vien paspīdinātu kabatas lukturīti, tā gaismā virmoja biezs, kustīgs, gandrīz necaurredzams moskītu šķidrauts. Saprātīgāk likās elpot caur degunu, ja nevēlējāmies ieelpojot pieraut ar tiem pilnas plaušas. Mūsu rokas, sejas un kakli vērtās melni no moskītiem. Cauri matiem tie dzēla mums galvā un cauri plānajām vasaras drēbēm tika klāt itin visām mūsu ķermeņu daļām. Pāris sekunžu laikā Braiens virpuļoja kā dervišs, pliķēdams un vaidēdams. Viņš gan bija pamatīgi piesūcinājies ar tā saukto moskītu atvairīšanas līdzekli, taču nekādu labumu no tā neguva. Kamargas moskīti smirdīgo atvairītāju acīmredzot uzskatīja par kaut ko līdzīgu aperitīvam pirms nodošanās asiņu maltītei. Mēs ar Lī sapratām, ka izrādīt savu bezrūpību pret moskītu uzbrukumiem nozīmētu radīt draudus mūsu dzīvībai. Protams, ir kaitinoši, kad šie kukaiņi ieskrien acī vai degunā, taču gan Lī savā divus gadus ilgušajā Madagaskaras pētījumā, gan es savos pasaules klejojumos bijām sev uzaudzējuši īstu degunradža ādu, un tikai daži no kodieniem izraisīja kaut vai niezi. Taču īstenam cietējam kaut ko tādu teikt nevarējām, ja nevēlējāmies tikt nolinčoti.
Kamēr komanda, lādēdamās un pliķēdamās, uzstādīja gaismas nākamajai ainai, Marisa, Lī un es sēdējām viņas furgonā kopā ar apmēram diviem miljoniem moskītu un klausījāmies viņas stāstījumu par pētījumu gaitu. Senās dienās ikvienam, kas vēlējās izzināt, kur dzīvnieki staigā un ko dara, vajadzēja paļauties tikai uz savu redzi un pēddziņa spējām. Šobrīd, izmantojot darbā radio, to iespējams izdarīt daudz efektīgāk un precīzāk. Dzīvniekam kaklasiksnā piestiprinātais mazais radio raidīja īpašus signālus. Tie tika uztverti ar ierīci, kas pēc visiem rādītājiem bija mazs radara ekrāns. Pārnesot signālu vietas no ekrāna uz apkārtnes karti, bija iespējams izsekot pētāmo dzīvnieku gaitām, tos neapgrūtinot vai tiem netuvojoties. Marisa nepārprotami bija ļoti aizrāvusies ar mežacūkām, viņa aizrautīgi stāstīja un nepievērsa moskītiem nekādu uzmanību. Vai mēs zinot, ka tām ir apbrīnojami plašs pārtikas klāsts? Kaut arī lielākā daļa ēdiena bija veģetāras dabas - ozolzīles, dižskābarža augļi, zāle un visdažādākie augi -, mežacūkas ēdot arī apbrīnojami daudz citu lietu, tajā skaitā maitu, uz zemes ligzdojošus putnus, to olas un putnēnus, ķirzakas un čūskas, dažādus kukaiņus, krabjus, un esot pat novērots, ka tās iemanījušās ķert peles. Meklēšanās laikā, Marisa turpināja stāstīt, lielie kuiļi iesaistoties visšausminošākajos mīlas turnīros, uzšķēržot viens otru ar asajiem kā bārdasnazis ilkņiem. Parasti tie mēdzot uzbrukt viens otra pleciem, un, lai aizsargātos no aszobainā pretinieka, katram kuilim šajā periodā plecos uzaugot tāda kā bieza miesas kārta, kas aizsargājot pret uzbrukumiem kā viduslaiku bruņinieku tērauda bruņuplātnes. Kad mātīte esot gatava atnesties, tā nošķiroties no pārējiem un atrodot biežņā klusu vietu, kur izveidojot ērtu migu, reizēm pat apjumtu, un tad laižot pasaulē sivēnus.
Pa to laiku gaismas bija uzstādītas, apgaismojot moskītu apsēstā furgona iekšpusi un Marisas ekipējumu, un mēs bijām gatavi nofilmēt to visu darbībā. Marisa sagatavoja savas kartes un ieslēdza mazo radara ekrānu, tad sāka lēni grozīt makšķerei līdzīgo antenu uz furgona jumta. Drīz vien uz ekrāna kā sīciņš zaļš punktiņš parādījās pirmais signāls, tad vēl un vēl viens, līdz beidzot bija redzama vesela plejāde. Bija aizraujoši iedomāties, ka mēs, sēdēdami furgonā, varbūt pat jūdzes attālumā no cūkām, varējām sekot šo izvairīgo un piesardzīgo radījumu gaitām, toties cūkas par mūsu veikto uzraudzību neko nezināja. Visbeidzot mēs - viscaur sakosti, toties laimīgi - pateicāmies Marisai par palīdzību, atstājām viņu darbojamies un paši atgriezāmies viesnīcā, norunājuši agri nākamajā rītā visi kopā apstaigāt Cūku sievietes izliktās lamatas.
Debesis austrumos bija tikko iekrāsojušās blāvā narcišu dzeltenumā, kad mēs jau traucāmies pa taisnajiem, baltajiem ceļiem un ienirām tumšā, noslēpumainā vītolu budleju biezoknī. Apkārt skanēja daudzu putnu dziesmas, pret aizvien gaišākajām debesīm melni iezīmējās pīļu kāsis, putni laidās baroties uz purva nomaļākajām vietām. Drīz vien mēs apturējām mašīnas, izkāpām un pagājām pāris simtus jardu līdz izcirtumam, kur Marisa bija izlikusi lamatas - milzīgu koka, tērauda un stiepļu kasti ar visdažādākajiem kārumiem pievilināšanai. Bija ļoti svarīgi pārlūkot lamatas mazā gaismiņā, jo, atstātas lamatās pēc saullēkta, cūkas var nobeigties no saules- dūriena. Apmeklēt lamatas un prātot, vai pūliņi būs vainagojušies panākumiem, vienmēr ir interesanti. Man ir nācies izlikt lamatu rindas itin visur pasaulē, un vienmēr esmu jutis to pašu priecīgo satraukumu, agros rītos pārlūkodams lamatas un pārbaudīdams, ko esmu noķēris, ja vispār laimējies. Šajā reizē mēs tikām bagātīgi atalgoti, jo lamatās bija saskrējis vesels sivēnu metiens - seši cūcēni apmēram terjera lielumā ar rūsganiem kažokiem un jau gandrīz izzudušām mazuļu svītrām. Marisai par lielu prieku, vienam ap kaklu bija viņas apliktā kaklasiksna ar radio. Acīmredzot viņš bija atvedis savus brāļus un māsas uz tām pašām lamatām, kurās pats bija noķerts.
Sivēni grūstījās ciešā bariņā, rībināja kājām, urkšķēja un kvieca, nepārprotami satraukušies par mūsu parādīšanos. Marisa un viņas palīgi darbojās ļoti ātri. Darbu vajadzēja paveikt tik aši, cik vien iespējams, lai sagādātu sivēniem mazāk stresa. Katru sivēnu no lielajām lamatām iedzina tādā kā tuneļveida slazdā, no kurienes to, apdullinoši kviecošu, uzmanīgi izcēla un izveicīgi aplika radio kaklasiksnu; jau nākamajā mirklī sivēns tika palaists vaļā un sīkos rikšos laidās mukt starp kokiem, saslējis astes gredzenu sašutuma pilnā jautājuma zīmē; pats to neapzinādamies, viņš tagad nesa līdzi instrumentu, kas ļaus mums ieskatīties viņa privātajā dzīvē. Bija gluži tā, it kā vietējā policija ievietotu novērošanas kameru krietna pilsoņa guļamistabā. Tomēr, ja vēlējāmies pienācīgi aizsargāt savvaļas dzīvniekus, mums vajadzēja zināt to rīcību un vajadzības, un šis bija viens no daudzajiem paņēmieniem, kā informāciju iegūt.
Nākamajā rītā, pilnām mutēm gremodams kruasānu, Džonatans gavilējoši un nepārprotami paziņoja:
- Esmu noorganizējis vēršus.
- Jauki, - es izklaidīgi atteicu. - Kādus vēršus?
- Nu, tu taču teici, ka nevar parādīt Kamargu, neietverot cīņas vēršus, tāpēc esmu dažus noorganizējis.
- Bet šajā gadalaikā cīņas nenotiek, - es aizrādīju.
- Es nedomāju cīņas, - Džonatans paskaidroja. - Es domāju, mēs tos aplenksim.
- Vai tu lieto "karaļu daudzskaitli", - es piesardzīgi apvaicājos, - vai varbūt "mēs" nozīmē ari mani un Lī?
- Protams, ari jūs, - Džonatans sacīja tādā tonī, kādā sola bērnam kārumu. - Jūs dosieties uz muklāju, aplenksiet lielu vēršu baru un dzīsiet garām kamerai.
- Kā tu to domā, dzīsim garām kamerai? - es noprasīju. - Tie ir vērši, nevis slaucamas govis.
- Viss būs kārtībā, jūs jāsiet zirgos, - Džonatans paskaidroja.
- Ak, cik tas būs jautri! - Lī aizrautīgi iesaucās.
- Tas nepavisam nebūs jautri, - es viņai apgalvoju. - Vai tu saproti, ka neesmu sēdējis zirga mugurā gandrīz trīsdesmit gadu? Un tu gribi, lai aulekšoju apkārt, aplenkdams cīņas vēršus?
- Ar tevi viss būs kārtībā, - Džonatans nerimās. - Tas ir tik vienkārši, kā…
- Tikai nevajag, - es viņu pārtraucu. - Šo pašu metaforu tu lietoji, aprakstīdams to klinti Unstā, un tas nekādā ziņā nebija tik vienkārši, kā divus pirkstus apčurāt.
- Viņi mums varētu sagādāt ļoti vecus zirgus, - Lī pakalpīgi ierosināja.
- Ciktāl tas attiecas uz mani, vienīgajam zirgam, kuram esmu gatavs rāpties mugurā, jābūt jau ceļā pie dīriķa, - es paziņoju.
- Būs jau labi, - Džonatans mierināja. - Viņi apsolīja izmeklēt īpaši mierīgus zirgus.
- Tu nekad tā neizturētos pret cienījamo mākslinieku, ja Paula nebūtu piesaistīta gultai, - es žēlojos. - Viņa gan prot lutināt zvaigznes.
Izraudzītie zirgi galu galā izrādījās masīvi, labsirdīgi lopiņi, kas paklausīja katrai mūsu pavēlei, un amerikāņu stila segli bija tik ērti un pamatīgi polsterēti kā klubkrēsli, tātad arī izkrist no tiem būtu tikpat grūti kā no krēsliem. Kameras bija nogādātas muklāja malā un uzstādītas starp tamarisku audzēm; tad mēs, desmit vai divpadsmit čigāniska izskata gardiens pavadībā, jājām pa muklāju, meklēdami vēršus.
Aktīvi darbojoties, jāšana zirga mugurā ir gandrīz vai vispatīkamākais dabaspētnieka ceļošanas paņēmiens. Iespējams pārvietoties tik lēni vai tik ātri, cik pašam gribas. Var apstāties un aplūkot kādu objektu, no zirga nenokāpjot, turklāt rumaks ļauj apmeklēt tādas vietas, kur ne ar vienu citu transporta līdzekli nevar piekļūt. Par papildu labumu uzskatāms fakts, ka dzīvā radība cilvēku zirgā uztver par mazāku draudu nekā cilvēku, kas iet kājām.
Tā nu mēs devāmies ceļā cauri rožainajiem un zaļajiem tamariskiem, saulei karsējot mūsu muguras; debesis bija zilas kā pavirši, zirgu nagi šļakstināja sešas collas dziļo, dzidro ūdeni virs sulīgās zāles un niedrāja. Šur tur vīdēja dzeltenu skalbju puduri, kas saulē vizēja kā zelts. Tālāk muklājā ūdens kļuva nedaudz dziļāks un, zirgu nagiem ietriecoties tajā, ik reizi uzšļak- stījās sīku pilīšu strūklaka; katra ūdens pērlīte, gaisā uzšauda- mās, saulē iezaigojās un uz mirkli pārvērtās par sīciņu, visās varavīksnes krāsās vizuļojošu planētu. Spožas vardes metās ūdenī, izvairīdamās no biedējošajiem zirgu nagiem, mums visapkārt šaudījās milzīgas zilas un sarkanas spāres. Kad šļakstinājāmies garām, no skalbju skupsnām gaisā pacēlās par spārēm trauslāko, blāvi pelēkzilo un spoži pāvu zilo krāšņspāru bari. Reiz garām, mirdzinādama spārnus, aizdūca milzīga, koši sarkana spāre, kas nesa žokļos sagrābtu dzidri zilu krāšņspāri. Mums visapkārt lāsmojoši kukaiņdzeņi un tumšas bezdelīgas uzklupa kukaiņu miriādēm kā vanagi, bet iztālēm redzējām gārņus, dumpjus un naktsgārņus starp tamariskiem vajājam vardes un sīkas zivtiņas.
Pēkšņi mēs sev priekšā ieraudzījām vēršus. Apmēram simt dzīvnieku liels pulks ganījās zem kokiem un uz muklāja zaļā fona izskatījās kā melna, bīstama klints. Gardiens lika mums uz brīdi pavirzīties malā, tad sadalījās un, svilpdami un uzmundrinoši klaigādami, ielenca sprauslājošos, aizdomu pilnos radījumus. Pamazām viņi virzīja vēršus uz mūsu pusi, mums garām; tad mēs ieņēmām pozīcijas bara aizmugurē un jājām kopā ar viņiem. Sākumā vērši kustējās lēnām, bet, gardiens uzmundrināti, uzņēma riksi, un visbeidzot bars, ragus mirdzinot un ūdeni dūšīgi šļakstinot, laidās auļos, bet mēs lēkšojām tiem pakaļ. Bija patiesi uzjautrinoši jāt pakaļ baram, kas pērkonīgi dimdināja ūdens paisuma vilni, klaigāt un svilpt tāpat kā gar- diens.
Tad pēkšņi jautrība beidzās.
Vērši sasniedza diezgan pamatīgu tamarisku biezokni un kaut kāda sev vien zināma iemesla dēļ nosprieda, ka otrpus biežņai slēpjas briesmas. Viņi apstājās, pagriezās un visi kā viens pērkonīgi rībināja mums virsū. Pirms mirkļa mēs bijām līksmi vajājuši vēršus, nākamajā brīdi situācija mainījās, un mēs jau bijām nokļuvuši vajāto lomā. Mums aiz muguras dārdināja milzīga draudīgu, melnu muskuļu masa, kam pāri slējās asu, līku ragu mežs. Pagāja izcila apjukuma pilnas un drudžainas piecas minūtes, līdz gardiens pamanījās savaldīt panikā bēgošos vēršus. Viņi ļāva baram pāris minūtes paganīties, lai vērši atgūtu garīgo līdzsvaru (mums atgūt savējo bija vēl ne- pieciešamāk), pēc tam mēs nedaudz mazāk enerģiski aiztrencām tos uz kameru pusi.
Tā bija mana lieliskākā iespēja atspēlēties Džonatanam. Stāvēdams ar kameru kādus simt jardus tālāk, viņš nebija īpaši labi paslēpies aiz trausla tamarisku pudura. Vērši no jauna satraucās. Šoreiz viņi nosprieda, ka briesmas uzglūn no aizmugures, tāpēc dimdošos auļos metās kameras virzienā. Pēc scenārija bija paredzēts nofilmēt vēršus rāmos rikšos dodamies garām filmētājiem, un nu - pirms gardiens spēja kaut ko saprātīgu iesākt - milzīgā vēršu straume kā monolīta, melna lavīna, panikā izšķaidīdama un notriekdama savā ceļā diezgan pamatīgus tamariskus, vēlās virsū gan Džonatanam, gan kamerām. Par laimi, vērši bija tik ļoti panikas pārņemti, ka pat nepamanīja ne Džonatanu, ne Krišu un no abām pusēm aiznesās tiem garām, aizraudami lielāko daļu tamarisku audzes sev līdzi.
Es piejāju pie pamatīgi satriektajiem Džonatana un Kriša.
- Kas vainas, Haris? - es dzīvespriecīgi uzsaucu. - Vai nebija jautri?
- Jautri? - Džonatans aizsmacis izgrūda. - Es jau domāju, ka mums gals klāt. Nekad mūžā nebiju tik traki pārbijies.
- Tu cel brēku par niekiem, - es bezrūpīgi atteicu. - Tie bija tikai pāris vēršu.
- Pāris vēršu! - Džonatans sašutis iesaucās. - Viņu tur bija simtiem! Mūs varēja nogalināt!
- Nudien nesaprotu, par ko tu raizējies, - es teicu. - Viss bija tieši tā, kā tu teici.
- Kā tad? - Džonatans, pieri slaucīdams, aizdomīgi noprasīja.
- Nu, tu taču teici - tik viegli, kā divus pirkstus apčurāt, - es mīlīgi paskaidroju. - Un tā arī bija!
Hariss uzmeta man tādu skatienu, ar kādiem režisori aplaimo nogrēkojušos cienījamos māksliniekus, - vienu no tiem skatieniem, kas padarīja slavenu nelaiķi Borisu Karlovu.