Kaut ari Kamargā laiks ir karsts un turienes purvājos mīt papilnam savvaļas radījumu, dzīvība tur nav ne tuvu tik lekna kā īstos tropos, un filmā mēs vēlējāmies parādīt tieši šo bagātību. Pa vidu Ziemeļamerikai un Dienvidamerikai kā smilšu
»
pulksteņa iežmauga atrodas Panamas zemesšaurums; pa šauro strēmeli Brazīlijas tropi, no dienvidu kontinenta pārbēguši uz ziemeļiem, tālāk ieplūst Ekvadorā, Hondurasā un Meksikā, turpina ceļu ziemeļu virzienā un, tuvojoties Amerikas Savienoto Valstu mērenākā klimata apgabaliem, pamazām nozūd.
Panama ir fantastiska zeme - īsts dabaspētnieka sapnis, jo šeit viņš no rīta var pētīt lietus mežu neaprakstāmo leknumu un sarežģītību, bet pēcpusdienā mesties peldus no brīnišķīgi krāsainas, ņudzošas dzīvības pārpilnas zemūdens klints. Tieši šā iemesla dēļ mēs izvēlējāmies Panamu, jo ierobežotais limits neļāva slaistīties pa visu pasauli, toties šeit mums mazā teritorijā bija pieejama gan jūra, gan mežs. Mēs vēlējāmies parādīt, cik dažādos veidos līdzīga struktūra ir koraļļu rifam un tropu mežam: ja koraļļus un ūdenszāles aizstātu ar kokiem, bet zivis, vēžus un citus jūras iemītniekus ar putniem, zīdītājiem un rāpuļiem, varētu tikai pabrīnīties, cik abas ekosistēmas ir līdzīgas.
Panamai no mūsu viedokļa piemita vēl viena priekšrocība - pēc kanāla izbūvēšanas un ar to saistītās neatliekamās appludināšanas bija radusies Barrokolorado sala, ko Smitsona institūts [12] daudzus gadus izmantoja par savu tropu izpētes bāzi. Smitsona institūtam piederēja arī rifu izpētes stacija Sanblasas salās pie Kārību piekrastes - apmēram stundas lidojumā no Panamasitijas. Ja zinātnieki laiku pa laikam sapulcējas kādā noteiktā vietā, varējām būt droši, ka tie būs iepazinuši vai ikvienu lapu kokā, un šādas zināšanas filmu veidotājiem ar ierobežotu laika limitu ir izcili noderīgas.
Mēs ar LI ieradāmies Panamasitijā, laika joslu maiņas dēļ stipri nomocījušies, jo bijām lidojuši pāri Atlantijas okeānam un tālāk no Ņujorkas lejup uz Panamu. Tomēr nekāds pārgurums nespēja nomākt mūsu prieku par to, ka atkal bijām nonākuši tropos; pa logu redzējām slaidos zilkakla strazdus, kas melni un svinīgi kā bērinieki soļoja starp puspabeigtajiem dzīvojamo māju blokiem līdzās viesnīcai, vērojām viesnīcas dārzā mirgojošos kolibri un tauriņus plaukstas lielumā, un jo sevišķi izbaudījām mitro, aromātiski karsto gaisu, kas smaržoja kā plūmju kūka tikko atvērtā pavarda mutē un vēstīja, ka atkal esam visbagātīgākajā vietā uz zemes - tropos.
Nākamajā dienā, kad bijām atguvušies, mēs satikāmies ar Paulu un Alistēru, lai noturētu īsu sanāksmi. Alistēram piemita ļoti dīvains sarunāšanās paņēmiens ar saviem "sugasbrāļiem". Tas nudien bija tik īpatnējs, ka pat es, kaut arī lepojos ar savām spējām saprasties ar cilvēkiem visā pasaulē, jutos spiests pieaicināt Paulu par tulku. Alistēra metode bija pasviest klausītājam pusteikumu vai, vēl ļaunāk, divus savstarpēji pilnīgi nesaistītus pusteikumus, un sarunas partnerim tad pašam nācās izdomāt trūkstošos vārdus, lai saprastu, ko mūsu režisors gribējis teikt. Tas bija gluži kā minēt The Times krustvārdu mīklu bez norādēm. Šobrīd viņš, mīli mums uzsmaidīdams, teica:
- Laika maiņa pārdzīvota? Labi… es domāju… vai ziniet… Sanblasa vispirms. Rifi tā kā… vai drīzāk kā… meži, zivis, nudien kā putni, tikai bez spārniem. Vai jums tā nešķiet? Tāpēc salas… skaisti… to jums nevajag… redzēsiet, kad tur nokļūsim. Tad mēs varēsim, ēē, Barrokolorado, vai ne?
Es ieņēmu pamatīgu malku no savas dzēriena glāzes. Bija pagājuši vairāki mēneši kopš iepriekšējās strādāšanas Mau- rīcijā kopā ar Alistēru, un laiks bija žēlsirdīgi sadziedējis dažas no brūcēm, ko biju guvis īpaši šausminošos mēģinājumos sarunāties ar viņu. Uzmetu Paulai mēma lūguma pilnu skatienu.
- Lūk, ko Alistērs cenšas pateikt, dārgumiņ, - Paula mierinoši iesāka. - Viņš domā - ja mēs gatavojamies salīdzināt zemūdens klintis ar mežu, tad ar rifu būs lielākas grūtības, jo jāfilmē zem ūdens. Tāpēc viņš ierosina, ka vispirms mums vajadzētu doties uz Sanblasas salām. Labi?
- Lai notiek, - es piekritu, - man nav iebildumu.
- jauki, tad rīt dosimies ceļā. Vai tas jūs abus apmierina?
- Protams, - Lī atteica, bet tad pieļāva kļūdu, mēģinādama izdabūt no režisora papildu informāciju. - Kādas ir tās Sanblasas salas?
- Tās klāj… zini… visādi jaukumi, palmas, kas ir uz salas… hmm, lielākoties indiāņi, valdība to nespēj kontrolēt… sievietes… zelts nāsīs, un tā tālāk. Rifi, tādi milzīgi, - Alistērs stāstīja, enerģiski mādams ar rokām. - Tev tur patiks… pilnīgi noteikti… Konrāds.
- Vai tev nav kāda ceļveža? - Li cerīgi vaicāja Paulai. Alistērs kā gids pilnīgi noteikti nebūtu īpaši sakarīgs, toties enerģijas pārpilns. Es bieži domāju - ja marsieši kādreiz ierastos uz Zemes, tiem ļoti palaimētos, ja viņi kā pirmo cilvēku rases pārstāvi satiktu šo neapšaubāmi jauko, dāsno, taču pilnīgi nesakarīgo vīru.
Tā nu agri nākamajā rītā mēs sapulcējāmies sīciņā lidlaukā pilsētas nomalē. Šīs sērijas operators bija Rodžers Moridē - gara auguma glīts francūzis, kurš izskatījās un runāja kā nelaiķis Moriss Ševaljē. Viņš zināja kaudzēm anekdošu un tēvišķīgi izturējās pret dāmām.
Mēs iekrāvām savu daudzveidīgo ekipējumu lidmašīnā, kas bija paredzēta divpadsmit pasažieriem, un iesēdāmies paši; vēlāk mums pievienojās daži glīti, drukni, kafijas brūni indiāņi ar izteikti mongoliskiem vaibstiem. Vīriešiem mugurā bija krekli, bikses un cepures ar ļenganām malām, sievietēm - košas krāsas svārki, lakatiņi un spilgti apdrukātas, ārkārtīgi skaisti piegrieztas blūzes. Vienai sievietei blūzes priekšpusē bija redzams liels, kliedzoši košs tukans ar šķelmīgām acīm, citai - divas milzīgas, sarkanas zivis, kas vērās viena uz otru ultramarīna krāsas jūrā; trešās dāmas krūtežu greznoja apgarota ainava, kas rādīja kanoe laivā vairākus mazus, melnus zvejniekus, kuri ar ārkārtīgi trauslu un neefektīvu makšķeri centās izmakšķerēt baru zivju kašalotu lielumā. Visām dāmām, kas bija košas un krāsainas kā papagaiļi, par papildu rotājumu kalpoja degunos ievērti laulības gredzeniem līdzīgi zelta riņķi, bet vaigus bagātīgi klāja ciklamenu sarkans smiņķis. Tie bija Sanblasas salu iedzimtie un izskatījās vienkārši lieliski.
Pēc mazliet drebelīga lidojuma pāri centrālajai Panamai mēs drīz sasniedzām Kārību piekrasti un nu laidāmies virs zilas, caurspīdīgas jūras un zemūdens klintīm, kas izskatījās pēc dīvainiem, zilā dzintarā iekusušiem jūras briesmoņiem. Visapkārt bija izkaisītas simtiem Sanblasas salu, katra no tām maza un nevainojama; ap balto pludmali kā laulības gredzens stiepās zemūdens klints, palmu pinkainās parūkas atgādināja Dienvidjūras salu maketus rotaļlietu veikala skatlogā. Drīz vien pilots, man par nelielām izbailēm, sāka nolaisties zemāk un zemāk virs zilajiem ūdeņiem, uzņēmis kursu uz tik mikroskopisku saliņu, ka cerība uz tās nosēsties likās pilnīgi neiespējama -ja nu vienīgi avārijas gadījumā. Ap to laiku, kad lidmašīna jau gandrīz skāra ūdens virsmu, Alistērs (kurš neieredzēja mazus lidaparātus, gluži tāpat kā es necietu augstumu) jau šķita pagalam nobažījies. Mēs bijām pārliecināti, ka avārijas nosēšanās jūrā ir pilnīgi neizbēgama, bet tad pārlaidāmies pāri sniegbaltai pludmalei, un tūlīt aiz tās sākās ar gudronu klāta šoseja. Lidmašīna pieskārās zemei un tad, sīki kratīdamās pa šoseju, bremzēm kaucot, ņēmās slīdēt uz priekšu. Kad beidzot apstājāmies, kļuva skaidra šādas nosēšanās nepieciešamība. Skrejceļš precīzi ietilpa salā, vai varbūt labāk būtu teikt, ka sala ietilpa skrejceļā, un nekādām kļūmēm vietas neatlika. Ja nosēšanās netika izdarīta perfekti, bija gan iespējams nolaisties vienā skrejceļa galā, bet skrējienu beigt jūrā salas pretējā pusē; domāju, ka Alistērs nebija vienīgais, kas jutās gauži priecīgs, ticis ārā no lidaparāta.
Pēc nosēšanās mēs kādu laiku gaidījām; mūsu bagāžas kalns tostarp cepinājās saulē, un to bija apsēduši brūni un zaļi sienāži, kuriem šī kaudze šķita neatvairāmi pievilcīga. Mūsu ceļabiedriem pakaļ bija atbraukušas laivas, un tie, izklīzdami uz visapkārt gar horizontu izkaisītajām salām, jau izskatījās pēc maziem punktiņiem vizošajā jūrā. Visbeidzot redzeslaukā parādījās liela, dziļa kanoe; laiva pietauvojās pie steķiem, un no tās izkāpa mazs, drukns, līkkājains vīrietis, kas tik ļoti izskatījās pēc tibetieša, it kā nāktu tieši no Lhasas. Izrādījās, ka tas ir Iz- raels - mūsu viesnīcas īpašnieks.
Seklā jūra bija silta kā asinis un dzidra kā džins, virs tās smilšainā dibena šaudījās un trīsinājās mazi daudzkrāsainu zivju bariņi. Mēs atstūmāmies no krasta un drīz vien īrāmies pāri rāmajiem ūdeņiem uz palmām biezi apaugušu saliņu, kas izskatījās apmēram četrus vai piecus akrus liela. Apmetuši loku, tuvojāmies mazam cementa molam, aiz kura atradās viesnīca - celtne, no kuras izskata man aizrāvās elpa.
- Paskati vien uz to, - Lī priecīgi iesaucās. - Vai nav brīnišķīga? Nekad neko tādu neesmu redzējusi.
- Visneparastākā viesnīca, kādu jebkur pasaulē esmu redzējis, - es piekritu. - Visu cieņu, Alistēr. Mums te patiks.
- jauki, vai ne? - Alistērs pārvaicāja, starojoši smaidīdams, īsos teikumos viņam varēja uzticēties.
Viesnīca bija burvīga. Divstāvu ēka ar palmu lapu jumtu bija lielā "L" burta formā, celta no bambusiem, kas bija komplicēti savīti kopā ar kaut ko līdzīgu rafijas šķiedrai. Visgarām "L" burtam stiepās dubulta veranda, un no tās pirmajā un otrajā stāvā durvis veda, kā likās, uz guļamistabām. Visa konstrukcija balansēja virs dziļa, cementēta baseina, kurā peldēja krāsainu zivju miriādes kopā ar diviem tukliem bruņurupučiem. Līdzās viesnīcai atradās vēl viena šķība bambusa celtne ar palmu lapu jumtu, virs kuras nobružāta plāksne vēstīja - "BĀRS". Pa vidu garas, līkas palmas berzēja cita pret citu savas tumši zaļās lapas un vējā čabēja. Leknie hibisku un citu tropu augu krūmi bija piebērti ar ziediem. Visam kompleksam saules košajos staros piemita kaut kāda nerealitātes aura. Tas izskatījās uz mata kā Holivudā veidota butaforija kādam dižam Dienvid- jūras seriālam. Neviļus gaidījām (bet tā arī nesagaidījām), ka pa ļodzīgajām bambusa trepēm lejup kāps Somersets Moems ar īgnu sejas izteiksmi un nevainojamām, baltām buru audekla biksēm kājās. Tomēr nācās samierināties vienīgi ar abiem bruņurupučiem, kuru nievājošās sejas izteiksmes bija ievērojami līdzīgas gaidītajām.
Mūsu guļamistaba, maigi izsakoties, bija jauninājums. Logi nebija vajadzīgi, jo gaisma ieplūda pa sienu šķirbām, turklāt dažas no tām bija tik lielas, ka pavēra mums teicamu skatu uz jūru un apkārtējo salu. Milzīgās gultas bija vidusdaļā ielikušas un reiz nepārprotami cietušas no smaga izgulējuma. Smiltis uz grīdas patīkami kraukstēja zem kājām un piešķīra istabai īpašu brīvdabas sajūtu. Mūsu medusmēneša apartamentu priekšā atradās maza būdiņa zārka lielumā, darināta no izdauzītām petrolejas kārbām un pārsegta ar nobružātu vaskadrānu kliedzoši rūtainā skotu rakstā. No šīs skotu konstrukcijas ārā spraucās maza caurulīte - eksperimenti pierādīja, ka, pagriežot krānu, no tās tieši acīs ietriecās jūras ūdens strūkla. Šī nebija nekāda Riča viesnīca, taču ko tādu šajā idilliskajā vidē nemaz negaida.
Mēs tik tikko bijām izkravājuši mantas un glīti sakarinājuši drēbes uz vienīgā krēsla atzveltnes, kad pāri verandas margām ieraudzījām tuvojamies kanoe, ko airēja brīnišķīgi zeltaini brūns jauneklis kopā ar jaunu blondīni. Tas izrādījās Marks, kas Smitsona institūta izpētes bāzē veica īpašu pētījumu par zivīm; bāzes ēku puduris bija neērti uztupies rifa korē apmēram ceturtdaļjūdzi tālāk. Marks bija norīkots mūsu viesošanās laikā par gidu un padomdevēju. Viņš bija ļoti pievilcīgs cilvēks ar mazliet austrumnieciskiem vaibstiem - vēlāk es atklāju, ka viņa māte ir japāniete. Būdams izcili kompetents, Marks nekavējoties kļuva par mūsu skolotāju un draugu, tāpat arī viņa līdzstrādniece - studente Ketija. Tajā pēcpusdienā Marks aizveda mūs uz apmēram jūdzi attālo rifu, kur veica savus pētījumus un prata nosaukt vārdā gandrīz ikvienu zivi. Noenkurojām laivu rifa malā - sešas pēdas virs smilšainā jūras dibena, uzlikām maskas un ienirām siltajā ūdenī.
Es aizvien nevaru beigt sajūsmināties par to brīnumaino mirkli, kad pēc ieniršanas pāri galvai sakļaujas tropiskās jūras kristālskaidrais ūdens. Maska bija kā maģiskas durvis - atveroties tās izlīdzina ūdens vilnīšus un apļus un ļauj bez pūlēm ieslīdēt pasaku zemes neizsakāmajā burvībā. Sākumā mēs dreifējām pāri zeltainajām smiltīm, virs kurām spožā saule veidoja ņirbīgas, nemitīgi kustīgas ķēdīšu virtenes, un redzējām dze- loņrajas kā dīvainas, lāsmojošas cepešpannas slīdam prom no mūsu ceļa. Šur un tur bija redzamas mazas koraļļu saliņas, kas kvēloja kā milzīgi dārgakmeņi, klātas ar daudzkrāsainām ūdenszālēm un izgreznotas koši krāsainiem sūkļiem un ascīdi- jām; katrai saliņai apkārt šaudījās zivju svīta - oranžas, koši sarkanas, zilas kā pusnakts debesis, dzeltenas kā pienenes, svītrainas, plankumainas, klātas krokām un rievām, visneiedomājamākajās formās. Mēs turpinājām peldēt, un drīz vien priekšā neskaidri iezīmējās zemūdens klints aprises - neparastas grotas, kanāli, apslēpti sūkļu dārzi un sarežģītas formas koraļļi, lielas koraļļu pilis ar ūdenszāļu karogiem, kas plivinājās no cietokšņu mūriem. Bija tādi koraļļi, kas atgādināja prāvas milžu smadzenes, it kā to īpašnieki būtu krituši kaujā, ievēlušies jūrā un pārvērtušies rifu sastāvdaļās. Visapkārt skanēja zivju "sarunas", cīniņu un ēšanas radīti trokšņi - klikšķēšana, murrāšana, skrāpēšanās un pīkstoņa. Bija interesanti izvēlēties vienu no līčloču kanāliem un izsekot tā zuša gaitai līdzīgajām ejām. Vienu brīdi ūdenszāles maigi berzās gar peldētāja sāniem, pie daudzkrāsainajām sienām vīdēja pieķērušies jūras eži kā zemūdens zirgkastaņu čaulas, pa priekšu šaudījās zivis, kā vilinādamas tām sekot. Nākamajā mirklī šaurais kanāls pēkšņi pārtapa mazā klajumā ar žilbinoši filigrānu smilšu dibenu, ko klāja tuklas, melnas holotūrijas, it kā šeit kāda zemūdens delikatešu piegādes mašīna nejauši būtu izgāzusi savu saucisson[13] kravu. Pēc tam šaurais kanāls spēji pārvērtās plašā, zivju pilnā alejā; kā putnam peldot pāri rifam, varēja just jūras pulsu, tai ceļoties un grimstot, bet tad pēkšņi rifa mala nogrima jūras dzīlēs un nozuda samtainajā tumsībā, un lejā bija redzams vairs tikai noslēpumains, ļaunvēlīgs melnums.
Gan virs šī, gan citiem rifiem Marks jutās kā savā piemājas dārziņā. Viņš, piemēram, ierosināja peldēt pa kādu noteiktu kanālu, pagriezties pa kreisi, tad pa labi, tad vēlreiz pa kreisi gar kādu lielu "smadzeņu koralli", un divdesmit pēdas tālāk varēja atrast tieši to sūkli, koralli vai zivi, ko vēlējāmies. Viņš rādīja mums ceļu zemūdens pasaulē - kā varētu rādīt ceļu savā dzimtajā pilsētā, un, protams, bez viņa padomiem un norādījumiem mēs daudz ko būtu palaiduši garām neredzētu vai nesaprastu. Putnu, zīdītāju un zināmā mērā arī rāpuļu valoda lielā mērā sastāv no sīkiem žestiem un pozām, un paiet labs laiks, kamēr vērotājs apgūst šīs kustības - piemēram, kamēr iemācās saprast, ko vēstī vilka astes vicināšana. Saskarsmē ar zemūdens radījumiem jāmācās pavisam cita valoda. Nemitīgi rodas jautājumi - kāpēc zivs guļ uz sāniem? Kāpēc tā stāv uz galvas? No kā šī tik dedzīgi aizstāvas, un kāpēc tā otra tik nepārprotami uzmācas citu sugu zivīm, gluži kā staigule? Bez Marka palīdzības mēs nespētu saprast pat miljono daļu no visa redzētā.
Ņemsim, piemēram, koraļļasari. Šie mazie, tuklie, samtaini melnie radījumi ir aizrautīgi dārznieki. Katra no zivīm bija izvēlējusies sev noteiktu, ūdenszālēm apaugušu koraļļu apgabalu un rūpīgi to uzmanīja, turklāt tā bija ne tikai zivs personīgā teritorija, bet ari pieliekamais. Zivs šo dārziņu aizsargāja pret visiem garāmgājējiem, turklāt darīja to ar vērā liekamu drosmi. Vienu no zivīm mēs novērojām un visbeidzot ari nofilmējām - tai piederēja apmēram sešas reiz divpadsmit collas liels dārziņš uz prāva "smadzeņu koraļļa". Šo zivi ievērojām tāpēc, ka viņa neizprotamā kārtā un visai enerģiski uzbruka melnam, adatu spilventiņam līdzīgam jūras ezim, kas nevainīgi pastaigājās garām. Tuvāki pētījumi tomēr pierādīja, ka eža klejojums to veda, tā sakot, buldozera gaitā tieši pāri koraļļasara pagalma mauriņam, tādējādi izraisot mājas saimnieces kausllgumu. Kādu ritu mēs ieraudzījām savu koraļļasari trakojam gandrīz kā jukušu, jo viņas dārgo dārziņu bija apciemojis bariņš papagaiļa zivju. Šis lielās, koši zaļās, zilās un sarkanās zivis ar papagaiļa knābjiem līdzīgām mutēm dižojās visapkārt rifam kā daudzkrāsains laupītāju bars un ar asajiem knābjiem skrapsti- nāja koraļļus tik skaļi, ka to varēja dzirdēt apbrīnojami tālu. Papagaiļa zivju bija tik daudz, ka mūsu nabaga mazais koraļļasaris nespēja saprast, kurai uzbrukt pirmajai. Laupītājām bija arī sava stratēģija. Viena iešāvās dārziņā un norāva gabaliņu ūdenszāļu, koraļļasaris tai nekavējoties uzbruka un padzina, kaut arī laupītāja bija reizes divdesmit lielāka. Taču, kamēr koraļļasaris vajāja vienu papagaiļa zivi, pārējās iebruka dārzā. Koraļļasaris galu galā atgriezās un izklīdināja iebrucējas laupītājas, un viss sākās no gala. Par laimi, mūsu parādīšanās papagaiļa zivis aizbiedēja, pirms vēl tās bija nodarījušas pārāk lielu postu. Tomēr koraļļasaris mums nekad tā īsti neuzticējās, kaut ari mēs tam tik ļoti palīdzējām. Viņam bija aizdomas, ka Lī pārtiek tikai un vienīgi no ūdenszālēm, un pārliecība, ka manai sievai ir ļauni nodomi attiecībā uz tā dārziņu, tāpēc viņš enerģiski uzbruka, kad vien Lī piepeldēja pārāk tuvu.
No visiem apbrīnojamiem zemūdens klints iemītnieku dzīves aspektiem, ko mums atklāja Marks, nekas nebija intriģējošāks un mulsinošāks par zilkakla lūpzivju dzimumdzīvi, ja Freids uzskatīja, ka vidusmēra cilvēka dzimumdzīve ir kaut kas komplicēts, viņš dabūtu nervu sabrukumu, ja būtu spiests veikt zilkakla lūpzivju psihoanalīzi. Jāsāk jau ar to, ka Freidam vienmēr nāktos šaubīties, vai uzrunā lūpzivs kungu vai kundzi, tādējādi dzimuma noteikšana vien jau sagādātu tam galvassāpes.
Kad zilkakla lūpzivis ir jaunas, to galvas nemaz nav zilas. Teikšu skaidri un gaiši - tās ir dzeltenas un nemaz neizskatās pēc zilkakla lūpzivīm. Tomēr nevajag krist izmisumā. Pieaugdamas tās uzsāk biedējošu krāsas maiņu un kļūst samtaini tumši zilas ar gaišzilām galvām. Tēviņš tad iezīmē savu teritoriju koraļļu kalnu korēs, aizsargā to pret svešiniekiem un gaida dāmu parādīšanos. Viņš ir liels, apburošs un spēj kopoties ar vismaz simt mātītēm dienā - šāds fakts liek pašiem leģendārākajiem cilvēku dzimtes donžuāniem nobālēt savas nenozīmības priekšā. Mātītes, šīs kvēles apžilbinātas, uzskata viņu par neatvairāmu un dučiem vien apciemo tēviņa mājokli koraļļos. Tomēr šajā brīdī sākas problēmas. Lūpzivju jaunuļi, kas ir pārāk "zaļi", lai ierīkotu un apsargātu savus vecpuišu mitekļus, sapulcējas ap pieaugušā tēviņa teritoriju un gaida dāmu ierašanos. Jaunuļu bari spiež mātītes kā raķetes traukties augšup un izlaist ikrus; tad tie izšļāc spermu un ikrus apaugļo. Tomēr šis process nav īsti apmierinošs un nudien uzskatāms par neprecīzu afēru. Ideālā gadījumā jaunajiem tēviņiem pienāktos iezīmēt un aizsargāt teritoriju, šādā veidā piesaistot mātītes sev un apaugļot pat lielāku to skaitu. Tādējādi viņu stratēģija ir izaugt gana lieliem un iegūt labiekārtotu dzīvokli.
Un ko pa to laiku iesākt lūpzivs mātītei? Pilnīgi skaidrs, ka tas ikru daudzums, ko viņa spēj iznērst, un mazuļu skaits, ko var laist pasaulē, ir ļoti mazs, salīdzinot ar to leģionu, ko pieaudzis tēviņš spēj apaugļot. Ko viņa dara šādā situācijā? Mums tas izklausās apbrīnojami, bet lūpzivīm tas ir kaut kas pilnīgi parasts. Viņa vienkārši maina dzimumu - no dzeltenas mātītes kļūst par lielu, zilu tēviņu, kas ir gana stiprs, lai iekarotu un apsargātu teritoriju. Tieši tā viņa rīkojas un drīz vien katru dienu sparīgi kopojas ar dučiem mātīšu. Domāju, ka tā ir tāda kā zemūdens sieviešu brīvības iegūšana zivju sabiedrībā. Mīlestība lūpzivju pasaulē ir apburoša, tomēr pirmajā mirklī spēj apmulsināt dabaspētnieku - amatieri.
Mēs sagatavojām visu, lai nofilmētu koraļļasari, kas apsargā savus dārzus, zilkakla lūpjzivju neparastās seksuālās aktivitātes un daudz ko citu. Reiz Alistērs pārmēru aizrāvās ar centieniem dot rīkojumus zem ūdens un aizmirsa, ka niršanas ekipējumam nav megafona, tāpēc gandrīz noslīka. Visā visumā filmēšana bija ārkārtīgi patīkama un veiksmīga.
Mūsu nākamā pietura bija Barrokolorado, taču zinājām, ka paies labs laiks, pirms uzņemšanas grupa tiks ar visu galā, tāpēc mēs ar Lī nolēmām pāris dienas uzkavēties Sanblasas salās, jo ne jau bieži laimējas atrast tik ideālu, nesabojātu nostūri. Tomēr es jutu, ka man ir pienākums doties pie viesnīcas īpašnieka Izraēla un nopietni ar viņu aprunāties. Man nav nācies bieži cīnīties ar viesnīcu īpašniekiem, taču šajā reizē uzskatīju, ka tas ir pamatoti. Galu galā mums nebija iebildumu pret smiltīm uz guļamistabas grīdas, pret faktu, ka pašiem jāklāj gultas, ja vien spējam atrast palagus, ne arī pret to, ka jūras ūdens dušā pēkšņi izsīkst, kad caurulēs salīdis pārāk daudz garneļu, vai arī pret to, ka mazmājiņa, kurai trūkst divu skrūvju, ikreiz palēcās kā rodeo zirgs un caur bambusa sienu gandrīz izkaisīja atpūtniekus jūrā. Nē, mēs samierinājāmies ar šiem niecīgajiem, kaitinošajiem traucējumiem pašas vietas burvības dēļ. Vienīgais, pret ko mums patiesi radās iebildumi, bija ēdiens. Brokastis sastāvēja no kafijas, grauzdiņa, marmelādes un kukurūzas pārslām - gluži apmierinoši, toties pārējās maltītes dzina mūs izmisumā. Tā nu es, apņēmies būt stingrs, uzsāku sarunu ar Izraēlu.
- Izrael, - es, silti smaidīdams, iesāku, - vēlos ar jums parunāt par ēdienu.
- Mm? - Izraels noprasīja. Mūsu viesnīcas īpašnieka angļu valodas zināšanas bija rudimentāras, tāpēc ar viņu vajadzēja runāt ļoti uzmanīgi, jo ikviena jauna doma, kas parādījās Izraēla dzīvē, varēja novest lāga vīru panikā, un viņš kļuva tikpat nesaprotams kā Alistērs.
- Par ēdienu, - es atkārtoju. - Brokastis ir ļoti labas.
Izraels starojoši pasmaidīja.
- Brokastis ir labas, vai ne?
- Ļoti labas. Bet mēs te dzīvojam jau divas nedēļas, Izrael, vai saprotat? Divas nedēļas.
- Jā, divas nedēļas, - viesnīcnieks pamāja.
- Un ko mēs esam katru dienu ēduši pusdienās un vakariņās? - es vaicāju.
Izraels brīdi apdomājās.
- Omāru, - viņš atbildēja.
- Tieši tā, - es piekritu. - Omāru - katru dienu. Omāru pusdienās, omāru vakariņās.
- Jums taču garšo omārs, - viņš sarūgtināts aizrādīja.
- Man tas kādreiz garšoja, - es izlaboju. - Tagad mēs vēlētos ēst kaut ko citu.
- Jūs grib kaut ko citu? - Izraels vaicāja, lai viss kļūtu pavisam skaidrs.
- Jā, kā būtu ar astoņkāji?
- Jus grib astoņkaji? -Jā.
- Labi, es jums došu astoņkāji, - viesnīcnieks teica, paraustīdams plecus, - un nākamās piecas dienas divreiz dienā cēla mums galdā tikai astoņkāji.
Mūsu aizbraukšanas dienā, kamēr zem palmām baudījām atvadu dzērienu, Izraels pēkšņi parādījās un izgāza pār mani savas īpatnējās angļu valodas straumi. Viņš runāja ļoti strauji un likās esam ārkārtīgi satraukts, kaut parasti izturējās gluži bezkaislīgi. Viesnīcnieks vienā laidā rādīja ar pirkstu uz kanoe, kas bija atvedusi šurpu vairākas sievietes un bērnus - košus un krāsainus kā orhideju kravu; pirms tam viņš ar tiem tika dedzīgi strīdējies. Es secināju, ka mēs pie trača neesam vainojami, un mudināju Izraēlu nomierināties un runāt lēnāk, kamēr beidzot izdevās uztvert stāsta būtību.
Iepriekšējā vakarā no kaimiņu salas, kas atradās apmēram trīs ceturtdaļas jūdzes tālāk, bija atairējies kāds indiānis, lai ko nebūt nosvinētu. Viņš dzēris ilgi un sirsnīgi, līdz beidzot, apmēram desmitos vakarā, diezgan grīļīgi aizstūrējis māju virzienā. Kad ap rītausmu no viņa vēl nebijis ne miņas, indiāņa sieva aizņēmusies kanoe un kopā ar savu māti un visu ģimeni devusies vīru meklēt. Izdevies atrast tikai svinētāja tukšo kanoe zvārojamies virs zemūdens klintīm. Nu visi bija ieradušies viesnīcā un sauca Izraēlu par slepkavu, jo tas pārdevis vīram dzeramo, un apgalvoja, ka viņa pienākums esot sameklēt līķi. Šobrīd Izraels gluži vienkārši vēlējās zināt, vai mēs palīdzēsim viņam to sameklēt.
Lielākā daļa sieviešu paģībtu, padzirdējušas tādu ierosinājumu, - tikai ne mana sieva.
- Cik interesanti, - viņa teica. - Tā arī darīsim. Mums vēl ir laiks, vai ne?
- Jā, - es apstiprināju, - būtu jauki vēl pēdējo reizi nopeldēties kopā ar līķi.
Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad uz skatuves parādījās nesen ieradusies viesnīcas iemītniece un tuvojās mums. Tā bija seksīga, apaļīga sieviete ar spožiem, melniem matiem, vizošu brūnu augumu un lielu daudzumu mirdzošu, baltu zobu. Dāmas sauļošanās losjonu pa vējam bija iespējams saost jūdzes attālumā, un soļodama viņa melodiski šķindēja, jo bija apkārusies ar milzumdaudzām mirdzošām rotām. Kas šādai būtnei bija meklējams tik primitīvā vietā kā Sanblasas salās, man palika neskaidrs. Izskatījās, ka viņa daudz labāk iederētos Cote d'Azur[14] vai Copacabana[15] pludmalē. Dāmas baltais bikini bija tik mikroskopisks, ka viņa tikpat labi būtu varējusi to nemaz nevalkāt.
- Atvainojiet, - viņa teica, apžilbinādama mūs ar saviem baltajiem zobiem. - Vai jūs dodaties peldēties?
- Ēēē… zināmā mērā jā, - es atbildēju.
- Vai jums nebūs iebildumu, ja es piebiedrošos? - viņa valdzinoši apvaicājās.
- Nepavisam, - es sirsnīgi atteicu, - tomēr man jābrīdina, ka mēs dodamies meklēt līķi.
- Jā, - viņa teica, piešķiebusi galvu. - Jūs neiebilstat?
- Nē, ja vien arī jūs neiebilstat, - es galanti teicu, un dāma, šķindēdama kā mūzikas kastīte, iekāpa laivā, gandrīz nosmacējot mūs ar savu Chanel Nr. 5 un Ambre Solaire sauļošanās losjona kombināciju.
Izraels izstūrēja laivu uz kādu mums nepazīstamu zemūdens klinšu apgabalu, kur bija atrasta kanoe. Apgādnieku zaudējusī ģimene jau bija tur, braukāja šurpu turpu, cerīgi blenzdama pēdas divpadsmit dziļajā, kristālskaidrajā ūdenī. Izraels teica, ka meklēšot vienā rifa malā, un lai mēs ar Lī meklējot otrā. Mis Copacabana jau bija eleganti ieslīdējusi jūrā un turējās pie laivas malas, izskatīdamās šajā vidē neparasti neiederīga.
- Vai jūs palīdzēsiet Izraelam vai paliksiet ar mums? - es vaicāju.
- Es palikšu ar jums, - viņa atbildēja, uzmezdama man kaislu skatienu. Tā nu mēs trijatā sākām meklējumus. Desmit minūtes vēlāk mēs visi satikāmies virs ragveidlgu koraļļu meža. Lī neko nebija atradusi, es arī ne. Ūdenī pagriezos pret Copacabana dāmu.
- Vai jūs to redzējāt? - es vaicāju.
- Ko redzēju? - viņa jautāja.
- Līķi, - es paskaidroju.
- Redzēju… ko?
- Līķi. Nu, ziniet, beigtu cilvēku.
- Beigtu cilvēku? - viņa iespiedzās. - Kādu beigtu cilvēku?
- To, kuru mēs meklējam, - es sakaitināts atteicu. - Es taču jums teicu.
- Madre de Dios![16] beigtu cilvēku? Šeit, uz rifa? -Jā.
- Un jūs pieļaujat, ka es te peldu kopā ar līķiem? - viņa sašutusi noprasīja. - Jūs pieļaujat, ka es te peldu kopā ar beigtiem rumpjiem?
- Jūs pati vēlējāties nākt līdzi, - es aizrādīju.
- Es aizeju, - viņa paziņoja.
Viņa rekordātrumā aizpeldēja līdz laivai un ierausās tajā.
- Ak, lai nu būtu, - Lī filosofiski noteica, - viņa vienīgi saceltu histēriju, ja mēs to atrastu.
Bija pienācis laiks steigties uz lidmašīnu. Līķi mēs nebijām atraduši, toties bijām aizbaidījuši Copacabana dāmu. Tomēr, kad vēlāk to visu apsvēru, es sliecos domāt, ka tikām rīkojušies zināmā mērā muļķīgi. Ja tā padomā, kas gan vēl labāk noderētu par haizivju pievilinātāju kā tukls indiāņa līķis?
Tā nu mēs iesēdāmies mazītiņajā lidmašīnītē un, lidodami pāri daudzām mazām, pinkainu palmu apaugušām saliņām kā zaļu pērlīšu birumam un kvēlojošajam rifam, kas vīdēja zem vizošā jūras ūdens kā dīvainas ūdenszīmes, nozvērējāmies vēl kādreiz atgriezties šajā burvīgajā vietā, lai papeldētos un mēģinātu paplašināt Izraēla gastronomiskos centienus.