Brauciens laivā uz Barrokolorado salu Panamas kanālā bija pusstundu garš un sniedza mums pirmo skatu uz mežu, kurā grasljāmies strādāt. Motorlaiva pukšķināja uz priekšu šerija krāsas ūdenī - garām blīvai daudzkrāsainu koku sienai. Lapotnes bija biezas un savijušās kā senlaicīgs adījums - spilgta zaļo, sarkano un brūno toņu masa, tai cauri šur tur slējās spalvains, blāvi zaļš koks, kura sudrabaini baltos zarus greznoja koši sarkani un smaragdzaļi epifīti un purpursārti un rožaini samudžināti orhideju kušķi. Kādā brīdī mūsu takai smagnēji un slinki pārlaidās tukanu pāris ar milzīgiem, spīdīgiem knābjiem banānu dzeltenumā; kad motorlaiva piekrastē uzskrēja uz sēkļa, mēs redzējām starp koku sīkajiem ziediņiem šaudāmies kolibri kā gaisā pamestu opālu sauju. Debesis bija koši zilas, kaut arī bija tikai agrs rīts, un saule jau bija gana karsta, lai sviedru lāsītes
zem krekla straumēm vien ritētu pa muguru. Mūs apņēma meža tīkamā, piesātinātā smarža - miljoniem ziedu, tūkstošu tūkstošiem sēņu un augļu smalkais aromāts un pamazām trūdošo lapu kvadriljonu tvans, kas cēlās no mūžam mainīgā, mūžam mirstošā un mūžam atdzimstošā meža viruma.
Drīz vien redzeslokā parādījās sala. Vienādsānu trijstūriem līdzīgos kalnus līdz pašai galotnei sedza meži, to atspulgi brūnajos ūdeņos parādījās izplūduši un miglaini kā pasteļa zīmējums. Kad motorlaiva piestāja pie mola, parādījās morfīda dižtauriņa lielumā un ņēmās mūsu priekšā gaisīgi griezt piruetes kā atdzīvojies debesu gabaliņš un tad atkal nozuda, lai apgaismotu kādu tumši zaļā meža nostūri. Mēs izkrāvām savu ekipējumu un tad saskārāmies ar faktu, ka mūsu priekšā slejas gandrīz pilnīgi vertikālas cementa kāpnes uz kalna galu - man tās nepatīkami atgādināja vienu no visstāvākajiem, mokošākajiem acteku pieminekļiem, kādā mēs ar Lī bijām trausušies pirms pāris gadiem Meksikā. Kāpnēm līdzās stiepās viensliežu dzelzceļš, uz kura bija uztupināts kas līdzīgs vilciena lokomotīvei ar plakanu virsmu. Uz tās mēs sakrāvām savu bagāžu un blenzām augšup uz kokos gandrīz pilnīgi paslēptajām mājām.
- Nu ko, - es apņēmīgi teicu, - šo vienu reizi es augšā uzkāpšu - tikai lai varētu teikt, ka esmu to izdarījis, bet turpmāk šis Austrumu ekspresis būs man labs diezgan.
Reti kad man nācies tik loti nožēlot kādu lēmumu. Ticis līdz
>
pusceļam, es jau jutos pilnīgi nokausēts un viscaur mirku sviedros. Sasniedzis virsotni, tik vien vairs spēju, kā aizgrīļoties līdz krēslam un pakampt alus kausu, ko Paula gādīgi turēja pa tvērienam. Lieki piebilst, ka Lī, man par izcilu sarūgtinājumu, bija tikusi līdz virsotnei pat neaizelsusies un joprojām izskatījās nevainojami.
Kopš ierašanās brīža mūsu komanda bija darbīgi meklējusi filmēšanai piemērotas vietas un labākās dzīvnieku fotografēšanas iespējas. Lielākā daļa salas dzīvnieku bija jau pieraduši pie dedzīgu zinātnieku pūļiem, kas vandās apkārt pa mežiem, tāpēc vēl viens pieplūdums neko daudz nenozīmēja.
- Esam jau atraduši daudz ko labu. Nu, kad saku "labu", varbūt… montēšanas telpas grīda, bet… ēēē, izklausās pavisam labi, nu jā, šis tas no… aurojošie radījumi… pērtiķi, jā, bļauri un daudzi šitie milzīgie koki, pilni ar epitetiem, - Alistērs ziņoja par sasniegumiem.
- Epitetiem? - es vaicāju, prātodams, vai tas būtu kāds man vēl nepazīstamas, Barrokolorado sastopamas sugas parazītaugs.
- Jā, - Alistērs apstiprināja, - zini, tiem spicajiem, orhidejām līdzīgajiem.
- Varbūt tu domā epifītus? - es vaicāju.
- Ak, nu jā, es zināju, ka kaut kā tamlīdzīgi tos sauc, - Alistērs milzīgi pašpārliecināti piekrita, - un tad vēl tur bija tie radījumi ar gariem… ēēē… deguniem, jokaini vārdi.
- Tapīri?
- Nē, gari deguni, tādi raustelīgi un jocīgi, - Alistērs teica. Viņu kaitināja mans trulums, saskaroties ar tik detalizētu bioloģisku aprakstu.
- Skudrulāči?
- Nē, nē, nē, tie staigā pa zemi.
- Skudrulāči tieši to dara, - es aizrādīju.
- Vietējie tos sauc "cocas" vai kaut kā tamlīdzīgi, - Alistērs teica.
Es iegrimu pārdomās. Sarunāšanās ar Alistēru jau tāpat bija gana sarežģīta, taču tādos brīžos, kad viņš vai nu nespēja atcerēties vārdu, vai lietoja to nepareizi, sarunas biedru pārņēma tāda sajūta, it kā viņš censtos ar portugāļu-eskimosu valodas vārdnīcas palīdzību atšifrēt Nāves jūras tīstokļus [17] .
- Vai nevarētu būt, ka tu domā degunlācīšus? - es skaidrības mirklī noprasīju.
- Tos pašus, tos pašus! - Alistērs triumfējoši iesaucās. - Garš deguns, raustelīgs, un rāpjas kokos.
Drīz vien mēs devāmies savā pirmajā sirojumā pa salas vidusdaļu, lai apskatītu Alistēra nolūkotās vietas un mēģinātu uzmest aci dažiem dzīvniekiem. Es spriedu - lai cik bieži cilvēks apmeklē tropus, viņš tā arī netiek vaļā no satraukuma, no jauna ielauzdamies krēslā starp gigantiskajiem kokiem. Ieejot mežā no saules pielietā klajuma, acīm jāpierod pie pustumsas. Pirmais iespaids ir vēsums - tāds kā sviesta traukā valdošs drēgnums, tomēr drīz atklājas, ka šī sajūta ir relatīva, jo svīšana joprojām turpinās. Pēc tam apbur apkārt valdošā milzīgā augu un koku pārbagātība. Kur vien veries, visur redzamas jaunas sugas, un pārņem sajūta, ka zem kājām viss kustas, kaut arī leknais pamežs ir stings. Gigantiskos, simt pēdas augstos kokus, kas žākļveidā balstās uz izvirzītajām saknēm kā viduslaiku katedrāles uz sānu balstiem, kopā sasaista ložņaugu un liānu tīkls, tā ka tie atgādina daudzu avarējušu, pamestu šoneru augsto mastu jūkli ar saplosītām zaļām burām, kurus tikai liānu vantis notur stāvus.
Dažās vietās meža grīda izskatījās pēc dzīva, kustoša zaļa paklāja. Šo halucināciju panāca lapgraužu skudru straumes, kas steidzās uz saviem pūžņiem ar laupījumu plecos - trīsstūrai- niem zaļu lapu gabaliņiem īkšķa naga lielumā. No skudru izvēlētā koka, ko tās čakli zāģēja gabalos, līdz pūznim varēja būt pat vairāki simti jardu, tāpēc šīs zaļās kolonnas nebeidzamā straumē jnaršēja pa tumšo meža grīdu pāri baļķiem un zem krūmiem un tuvumā atgādināja Liliputijas kuģu regati ar zaļām burām.
Virzīdamies dziļāk mežā, mēs sev virs galvas dzirdējām dobjus, vibrējošus aurus, kas liecināja par melno bļauru bara klātbūtni. Šī iespaidīgā skaņa ir kaut kas vidējs starp gaudošanu, rēkšanu un aizsmakušu guldzināšanu un apbrīnojamā veidā satricina un pievibrē visu mežu. Drīz vien mēs viņus ieraudzījām - mazu, ahāta melnu ģimenīti; daži bezrūpīgi slaistījās pa zariem, citi gozējās saules apspīdētos klajumiņos un bāza mutēs lapas un pumpurus, pārējie vienkārši šūpojās, ar vingrajām tvērējastēm iekārušies zaros, un vēroja savu gaisa dārzu. Ieraudzījuši mūs, bļauri nekavējoties kļuva modri un aizdomīgi glūnēja uz mums; kad turpinājām savu ceļu un atradāmies tieši zem bara, pērtiķi satraucās un kļuva kareivīgi, rāva no kokiem sīkus zariņus un lapas un svieda mums virsū, izmantojot arī nepievilcīgāku munīciju.
- Nu gan, tas jau ir par traku! - Alistērs iesaucās, kad cauri lapām dažu pēdu attālumā no viņa galvas sparīgi aiztraucās liels mēslu bambālis.
- Nu, nu, neiekarsti, Alistēr, - Paula mierināja. - Viņi dara tikai to, ko ikviens vēlas darīt ar režisoru.
Kad pērtiķi virs mūsu galvām saprata, ka žagaru un mēslu viesuļuguns vajadzīgo efektu nesniedz, tie uzsāka milzīgu bļāvienu kori, cenzdamies mūs pārliecināt, lai atstājam viņu teritoriju. Sajūta bija tāda kā tukša peldbaseina dziļākajā galā klausoties Sarkanās Armijas kora uzstāšanos, kura dalībnieki vienlaikus izpilda katrs savu dziesmu mongoļu valodā.
- Mēs nudien esam izveduši viņus no pacietības, - Paula secināja, pārkliegdama trako ļembastu.
- Mums noteikti vajag, ziniet… aurošana, jā… kaut kur augstu… kokos, - Alistērs teica.
- Runa ir par torni, - Paula tūlīt pat iztulkoja. - Pētnieki teica, ka mežā esot augsts tornis, ko viņi esot izmantojuši, pētot lapotni.
- Tieši to es domāju, - Alistērs piekrita.
- Apmēram simt piecdesmit pēdu augsts, - Paula dedzīgi turpināja.
- Cik burvīgi, - es teicu. - Man būs prieks vērot Alistēru rāpjamies tajā.
- Ak, saldumiņ, es aizmirsu, ka tev nepatīk augstums, - Paula teica. - Tas nekas, mēs uzsūtīsim komandu augšā, un tu kopā ar Lī paliksi lejā.
- Tu nu gan esi jauka producente, - es uzslavēju.
Mēs gājām dziļāk mežā, uzmanīgi kāpdami pāri lapgraužu skudru kolonnām. Skudru bija tik daudz, ka atlika vien pabrīnīties, kā visas lapas mežā vēl nav nograuztas. Šī lapu vākšana patiesībā ir dārzkopības paveids, jo skudras aiznes lapas uz savām plašajām pazemes mājām (reizēm tāda māja var aizņemt ceturtdaļakru [18] lielu platību) un tur tās sapūdē, iegūstot mulču savas barības - sēņu audzēšanai. Kaut kādā veidā skudras saprot, ka nāksies drīz vien mirt badā, ja visiem kokiem pūžņa tuvākajā apkārtnē lapas būs nograuztas, tāpēc viņas rūpīgi izvēlas apstrādājamos kokus un no katra ievāc tikai zināmu daudzumu ražas.
Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izveidojies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka saknēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri liecināja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pavisam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj izveidoties tikai pavisam plāna augsnes kārta. Tālab pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu brīdi ir derīga lauksaimniecībai vai ganībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku krišana (kā mūsu tikko atrastā) dod mežam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā un izrauj plaisu biezajā meža baldahīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņ- augi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksistenci meža klāja tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sastingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu brīdi, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šā meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.
Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs kokos dzirdējām skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pagājuši tālāk no takas, ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekl- pērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus rožainus pumpurus. Nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un garajām astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes piektās kājas vietā) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tiklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādītajai neviesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķus mēs šķitām sajūsminājuši, un tie, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, šūpojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pērtiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropologs vēro aborigēna ēšanas manieres. Lī atlauza daiviņu apelsīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, tas bez vilcināšanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza nopakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvājumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.
Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai padotajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir apburoši radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā savilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pārtiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšējie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi
var veselu nedēlu iztikt bez urinēšanas.
>
Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvniekiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula virzienā, tāpēc, dzīvniekiem karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemērošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpašas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas piešķir dzīvnieku kažokiem zaļganu nokrāsu, kas nomaskē tos starp lapām, tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.
Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, piemēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns. Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas saucienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā un vairākos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šim kodēm ir interesantas attiecības ar slinkiem. Kodes dēj oliņas slinka kažokā, un izškī- lušies kāpuri ēd kažokā atrodamās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem kukaiņiem.
Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju redzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēka saujā, atstājot vēl brīvu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski piemērojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažokā spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot satvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visneparastākais šajā dzīvniekā ir viņa pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vidējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā kabatas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, pareizāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pakaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērējmehā- nismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pun- durskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietiekami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kas aug visā dzīves laikā, skudrulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti muskuļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.
Mūsu skudrulācis visā filmēšanās laikā izturējās ar lielu pašcieņu un drīz tik ļoti pierada pie mums, ka starp epizodēm rāmi tupēja, pieķēries Lī pie pirksta, rūpīgi apvijis asti viņas īkšķim vai plaukstas locītavai. Kad pienāca laiks palaist viņu vaļā, pundurītis nepavisam nevēlējās pamest Lī roku un ilgi notupēja krūmos, dziļdomīgi mūs vērodams, līdz beidzot nozuda atpakaļ mežā.
Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.
- Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem, lēni griezdams to, izskatīdamies pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?
- Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt pie dārziem, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.
- Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.
- Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?
- Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virspusei, - es atbildēju. - Bet skudrām tas nepavisam nepatiks.
- Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des cham- pignons[19], labi?
- Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas iejūsmināts. - Dabū mums lāpstas.
Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairākām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņiem pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot no četrriteņu autofurgona un beidzot ar trīsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.
- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzslavēja.
Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat kā pirmie Amerikas pionieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslodama ar saviem pamēsliem. ja sēnes iznīkst, kolonija neizveidojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcionāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūzni var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaidrojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, iegriezienus un pas de deux[20], par kādiem viņus apskaustu Maskavas Baleta teātrī. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.
- jēziņ! - Alistērs spalgi ķērca, šoreiz valsēdams riņķi, nepieciešamības spiests. - Au, au, viņas kož! Sasodītie radījumi!
- Au, au, merde alors[21]! - arī Rodžers spiedza, valsēja un sita pa biksēm. - Viņas kož!
Galvenā problēma bija tāda, ka Alistēram mugurā bija īsbikses un aizvēsturiski beisbola buči, kas nekādi nepasargāja kājas; tā nu skudras bariem traucās pa tām augšup kā pa koka stumbriem un ņēmās plosīt mūsu režisoru gabalos, ja vien iespējams, Rodžera stāvoklis bija vēl ļaunāks, jo viņš bija uzvilcis elegantas, diezgan pieguļošas bikses, pa kurām skudras tecēja augšup gan ātri, gan akurāti. Tās, kuras atradās ārpusē, koda cauri plānajam audumam tieši miesā. Iekšpusē tikušās centās uzskriet pēc iespējas augstāk, pirms ķerties pie uzbrukuma, rezultātā Rodžers tika sakosts visintīmākajās un vārīgākajās ķermeņa daļās. Skudru žokļi bija gana spēcīgi, lai sagrauztu cietas lapas, tāpēc spēja aši un viegli tikt galā ar plāno bikšu audumu, un gan Rodžera, gan Alistēra kājas noklājās ar asiņu plankumiem. Mēs aizrāvām viņus prom no kaujas epicentra un atbrīvojām no skudrām. Pēc tam Paula ar antibiotiku palīdzību ķērās pie pirmās palīdzības sniegšanas, tomēr pagāja labs laiks, pirms izdevās nolasīt pilnīgi visas skudras.
- Tu redzēji? - Alistērs elsa, un viņa brilles bija jūtu uzplūdā aizmiglojušās. - Tie maitas gabali centās man nošķīt plikus kaulus!
- Un kā ar mani? - Rodžers iejaucās. - Uzbruka maniem dzimumorgāniem. Mēģināja padarīt mani par einuhu!
Vēlāk abi ievīstījās tik daudzās drēbju kārtās, ka atgādināja Ņurbuli un Burbuli pirms kaujas; šoreiz viņiem izdevās atrakt mazu sēņu dārza stūrīti un to nofilmēt, lai kā skudras par to niknojās.
Viens no fantastiskākajiem dabas brīnumiem mežā, ko savā ziņā tikpat grūti nofilmēt kā skudru sēņu dārzu, ir neparastais stāsts par milzu vīģes koku un sīciņo vīģu lapseni. Šī dīvainā sadzīve atklāta pavisam nesen, un tā pierāda tropu meža dzīves neiedomājamo komplicētību - to, ka jebkurš augs vai dzīvnieks ir tikai viena sarežģītās ekosistēmas sastāvdaļa; bez lielajiem vīģes kokiem vīģu lapsenes iznīktu, savukārt bez šīm lapsenēm vīģes koki nespētu vairoties, to skaits pamazām samazinātos un suga visbeidzot izmirtu.
Vīģēm ir ļoti īpatnēja zieda struktūra, kas patiesībā vairāk atgādina augli nekā ziedu. Sīkā zieda aizmetnis atrodas iekšā vīģē, kas ar kātiņu piestiprinājusies pie koka. Augļa otrā galā ir niecīga atvere, ko gandrīz pilnīgi aizsedz zvīņas. Vīģes ziedi ir vīrišķie un sievišķie, un veids, kā putekšņi no viena zieda nokļūst otrā, ir tik apburošs, ka iedveš godbijību. Tas notiek šādi.
Pirmie vīģes kokā nobriest sievišķie ziedi, un to smarža pievilina vīģu lapseņu mātītes, kas pārnēsā putekšņus no citiem vīģes kokiem mežā. Lai tiktu klāt ziedam, lapsenei pa caurumiņu auglī jāielien vīģē iekšā, izlaužoties cauri zvīņu "durvīm". Tas nav viegli izdarāms, jo durvis ir šauras un stingras, bet lapsene - trausla, un, lauzdamās iekšā, tā bieži pazaudē spārnus un
taustekļus.
>
Kad lapsene sekmīgi iespraukusies vīģē, tā turpina rakties uz priekšu cauri sievišķā zieda irbulim, izmantodama savu garo dējekli, it kā tā veidotu naftas urbumu. Ir divu veidu ziedi: vieni ar īsiem, otri - ar gariem irbuļiem. Dabas nolūks bijis tāds, ka lapsenes dējeklis, lai sasniegtu dīgļsomu un iedētu tajā olas, spēj izurbties cauri vienīgi īsajiem irbuļiem. Garie irbuļi tiek tikai caururbti, tomēr šajā procesā tajos nonāk lapsenes nestie putekšņi. Tāda procesa rezultātā vīģes ziedos ar īsajiem irbuļiem attīstās lapsenes kāpuri, toties ziedos ar garajiem irbuļiem - sēklas. Jau tas vien ir gana neparasti, taču stāsta turpinājums ir vēl dīvaināks un maģiskāks.
Tālāk attīstās un iekūņojas lapsenes kāpuri. Šajā stadijā tie acīmredzot izdala kādu vielu, kas aizkavē vīģes nobriešanu, citādi, ja auglis nogatavotos, kamēr kūniņa vēl iekšā, šo bērnistabu kāds varētu apēst ar visu jauno lapseni. Visbeidzot kūni- ņas ir pilnīgi nobriedušas. Vispirms izšķiļas tēviņi; tie riņķo apkārt, apaugļodami vēl neizšķīlušās mātītes. Šajā brīdī vīģe faktiski ir pilnīgi noslēgta un atmosfēra tās iekšpusē par desmit procentiem sastāv no ogļskābās gāzes (ārpusē ogļskābā gāze ir tikai trīs simtdaļas procenta), bet šķiet, ka lapseņu tēviņus tas neuztrauc. Tomēr pēc kopošanās tēviņi izlaužas no bērnistabas, un ogļskābās gāzes līmenis strauji krītas. Šis fakts kaut kādā ziņā veicina gan mātīšu izšķilšanos, gan tēvišķo ziedu parādīšanos, un mātītes appūderējas ar to putekšņiem. Lapseņu tēviņi un mātītes kopīgiem spēkiem pārgrauž zvīņas vīģes galā, un mātītes aizlido, nesdamas sev līdzi gan putekšņus, gan spermu, un meklē citu vīģes koku ar sievišķajiem ziediem, lai dotu dzīvību jaunai kolonijai. Tēviņiem nav spārnu, tie nespēj pamest vīģi, tāpēc, savu dzīves uzdevumu paveikuši, turpat arī mirst.
Iedomājoties, ka vīģu lapseņu stāsts ir tikai viens no apbrīnojamajiem notikumiem, kādi noris itin visur tropu mežos, reizē nāk arī atziņa par to, cik komplicētā pasaulē mēs dzīvojam un cik traku haosu mūsu nesaprātīgā rīkošanās spēj izraisīt trauslajā ekosistēmu līdzsvarā.
Tropu meži visā pasaulē ir viena no varenākajām cilvēces balvām, taču mēs pret tiem izturamies tā, it kā tie būtu nevis milzīgas, pašatjaunojošās medikamentu, pārtikas, koku, krāsvielu, garšvielu un citu lietu krātuves, bet gan kaut kas bīstams. Mēs joprojām neapzināmies visas priekšrocības, kādas tropu meži dod cilvēkiem, un iznīcinām tos tik strauji, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd ātrāk nekā tiek zinātniski aprakstītas. Ir aprēķināts, ka mežonīgos, pašnāvnieciskos uzbrukumos katru gadu tiek izcirsti un nodedzināti tropu meži simt desmit tūkstošu kvadrātkilometru jeb četrdesmit trīs tūkstošu kvadrātjūdžu platībā. Saskaņā ar optimistiskām prognozēm, tādā pašā tempā turpinot, visi šāda veida meži būs astoņdesmit piecu gadu laikā pilnīgi pazuduši. Ja tā notiks - un nekādi simptomi neliecina, ka cilvēce pēkšņi aptvers savu stulbumu un sāks rīkoties saprātīgi - klimata pārmaiņas var būt pilnīgi katastrofālas, jo meži kontrolē laika apstākļus, un bez to palīdzības iespējams ļoti īsā laikā auglīgus apvidus pārvērst tuksnešos. Es nemaz nerunāju par tiem labumiem, kādus jau esam atklājuši mežā un kādus vēl varētu atklāt. Mēs esam tik tikko pieskāru- šies zināšanu laukam par neaptveramo ekosistēmu, ko sauc par lietus mežu vai džungļiem. Mums nav ne jausmas par to, kādi nenovērtējami labumi varētu sagaidīt cilvēku starp kokiem, taču gandrīz vai maniakālā izšķērdībā iznīcinām kaut ko tādu, ko nekad nespēsim radīt no jauna, kaut ko cilvēcei ārkārtīgi vērtīgu - tomēr arī ko tādu, kas, prasmīgi kopts un izmantots, varētu atjaunoties paša spēkiem. Taču, turpinot darboties šādā tempā, pēc nepilniem simt gadiem, kuru laikā būs radītas miljoniem jaunas barojamas mutes, mums pārtikas audzēšanai būs atlikuši tikai tuksneši - gluži vienkārši tāpēc, ka būsim izturējušies pārāk negausīgi, nešpetni un absolūti savtīgi. Tas attiecas uz visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, ticības vai politiskās pārliecības, jo, ja vien nesāksim rīkoties, turklāt ātri, mūsu bērniem nekad nebūs lemts nedz ieraudzīt visapburošāko un nozīmīgāko bioloģisko reģionu uz planētas - tropu mežu -, nedz arī izbaudīt tā sniegtos labumus.