Labi vien bija, ka mēs nedevāmies no Barrokolorado (kur temperatūra sniedzās pāri simt grādiem) taisnā ceļā uz nākamo filmēšanas vietu, jo Raidingmauntinā, kad tur ieradāmies filmēt ziemeļu mežu ziemā, bija trīsdesmit grādu zem nulles. Vienkārši teikt, ka bija auksti, nozīmētu nepateikt neko. Kad izkāpu no mašīnas, manas ūsas piesala pie bārdas, bet Paulas puscollu garās skropstas pieauga ar tik biezu ledus kārtu, ka viņa vienīgi ar pūlēm spēja noturēt acis vaļā.
- Jēēēzo, - viņa teica, nopētīdama sniegoto lauku ainavu, pelēkās, ledainās debesis un milzīgo baļķu būdu, pie kuras bijām ieradušies. - Laba vietiņa prakses sākšanai, vai ne, puiši?
- Hmm… sniegs, es ceru… kaut arī gaisma nav pārāk laba. Vai sniegs neietekmēs dzīvniekus? - Alistērs vaicāja, piešķiebtu galvu cenzdamies iet pa apli, taču dziļais sniegs viņu pievārēja. Lī svieda viņam ar sniega piku, bet diemžēl netrāpīja.
Baļķu būda piederēja Bobam un Luīzei Sopukiem, burvīgam pārim, kuriem kopā ar kaimiņiem Čerilu un Donu Makdonal- diem šajā ceļojuma posmā pienācās būt mūsu saimniekiem un palīgiem. Nosaukdams mājokli par baļķu būdu, es nedomāju tās kurpju kastēm līdzīgās būves, kādas tik bieži redzamas filmās par vecajiem Rietumiem. Protams, šī milzīgā ēka bija celta no pamatīgiem priežu baļķiem, taču ar to arī visa līdzība beidzās. Ieejot būdā, varēja redzēt, ka viss apakšējais stāvs veido vienu lielu, istabās nesadalītu telpu. Jumts rēgojās kādas trīsdesmit pēdas virs ēšanai, sadzīvei un ēdienu gatavošanai atvēlētajām platībām. Kāpnes veda augšup uz guļamistabām zem dzegas, citas kāpnes - lejup uz citām guļamistabām un pagrabiem zem mājas. Tā bija viena no neparastākajām mājām, kādā man bija gadījies viesoties. Gan Bobs, gan Luīze bija teicami kulināri un bija sagatavojuši greznu maltīti, lai atkausētu mūsu četru stundu garajā braucienā no Vinipegas sasalušos ķermeņus: biezu zupu un pašceptu maizi, kurai sekoja tik lielas briež- gaļas porcijas, ka baidījos, vai mums par godu nav iznīcināta visa Kanādas briežu populācija. īstenībā Bobs teicami pārvaldīja savu teritoriju un katru gadu nomedīja tikai tik daudz briežu, lai pietiktu ziemas iztikai (parasti divus dzīvniekus), tādējādi nodrošinot gan atlasi, gan gardu gaļu.
Ar vakariņu palīdzību un pēc tam ar zināmu daudzumu tālredzīgi sagādātā ārstnieciskā skotu viskija manas ūsas atkusa no bārdas un Paula atkal spēja redzēt. Tajā brīdī tika ierosināts, ka viņa, Rodnijs (mūsu Kanādas sērijas operators) un Alistērs dosies izlūkos, bet mēs ar Lī apgūsim slēpošanas un sniegkurpju lietošanas mākslas noslēpumus. Es ļoti drīz atklāju, ka mana figūra - mana en bon point[22], kā to mīļi dēvē franču valodā, - nav radīta slēpošanai. Ja es paliecos uz priekšu, tad nokritu uz mutes sniegā, ja atliecos atpakaļ - novēlos uz muguras; ja man izdevās saglabāt majestātiski staltu stāju, tad es gāzos uz priekšu vai atpakaļ atkarībā no vēja virziena. Toties soļošana ar sniegkurpēm bija pavisam kas cits un mani pilnībā apmierināja. Sajūta bija apbrīnojama - brist pa dziļu sniegu un tomēr neiegrimt. Šādā veidā es jutos kā viens no jaukajiem putniem - rožu rikšotājiem (kaut arī krietni masīvs eksemplārs), kas staigā pa ūdensrožu lapām kā pa līdzenu lielceļu. Ar šīm kurpēm, kas atgādina tenisa raketes, iespējams stabili soļot pa tik dziļu sniegu, kādā bez īpašajiem apaviem varētu tikai klumpačot un jau pēc pāris soļiem zaudētu līdzsvaru. Sarežģījumus radīja vienīgi virziena maiņa: ja to neizdarīja pareizi, kurpes sapinās kopā un soļotājs ievēlās sniegā tā, ka piecelšanās prasīja pamatīgus pūliņus. Taču, kad šī māksla bija apgūta, jutos kā sargkareivis ar pārlieku lielām pēdām, kas parādes laukumā izpilda sarežģītu pilnu pagriezienu pa labi.
Ieguvuši zināmu meistarību soļošanā ar sniegkurpēm, mēs ar Lī devāmies izpētīt tuvāko apkārtni. Debesis bija šīfera pelēkas un tik blīvas, ka likās - tās nodārdētu kā no dzelzs, ja tām mestu ar sniega piku. No debesīm saujām kaisījās sniegpārsliņas mazas pastmarkas lielumā, biezas un mīkstas kā dzēšpaplrs. Sniegs zem kurpēm sīca un gurkstēja, taču citādi apkārt valdīja pilnīgs klusums, pasaule likās sniegā aizslāpusi. Izskatījās, it kā priedes kāds milzu maiznieks būtu apkaisījis ar pūdercukuru, zaļie zari bija ielikuši zem greznojuma svara. Vietumis varēja redzēt, ka baltā nasta noliekusi pat gluži lielus kokus, un bija pilnīgi skaidrs, ka nākamais sniegs tos izgāzīs ar saknēm. Mēs nonācām pie maza ezeriņa, kas zem sniega un ledus klājiena izskatījās kā apaļš un gluds piena šķīvītis. Gar malām redzējām ar sniegu pārklātus paugurus, no kuriem kā kokogles žagariņi cauri ledus kārtiņai spraucās ārā melni zari. Tās bija bebru mājas, kuru iemītnieki dziļi to dzīlēs snauda un gaidīja pavasari, kad piecas pēdas biezais ledus nokusīs un viņi varēs izpeldēt atbrīvotajā ūdenī.
Kad vasarā atgriezāmies Kanādā, mēs rītausmā vēlreiz apciemojām ezeru. Pārmaiņas bija iespaidīgas. Ūdens izskatījās zaļganzeltains, visu ezeru ieskāva biezas niedru audzes kā bārkstis ap Viktorijas laikmeta galdautu, un šur tur ūdens virsmu greznoja baltu ūdensrožu pudurīši. Saule bija tikko pacēlusies virs zaļajiem, vizošajiem kokiem un izvilinājusi no ezera miglas vālus, kuri kā smalki plīvuri trauslās šķeterēs vijās starp niedrēm un ūdensrozēm.
Mēs paņēmām kanoe un lēni īrāmies pāri ezeram uz brūno pakalnu - bebru mājokli, kas izskatījās pēc milzīga, nemākulīgi pagatavota Ziemassvētku pudiņa. Kad bijām veikuši pusi ceļa, zaļganzeltainā ūdens virsmu pēkšņi pāršķēla liela, brūna galva, un mūs visnotaļ aizdomīgi nopētīja sīku vilnīšu ieskauts bebrs. Mēs pārstājām airēt un vērojām prāvo grauzēju lēni un nosvērti peldam gar mājokļa ieeju kā sargkareivi, kas patrulē pils priekšā. Kad mēģinājām pieslidināt kanoe tuvāk, bebrs krita panikā - izslēja no ūdens airveidīgo asti, ar šāvienam līdzīgu troksni iezvēla pa ūdens virsmu un ienira. Pāris minūtes vēlāk viņš iznira citā vietā; ieraudzījis, ka mēs neesam aizbēguši, dzīvnieks vēlreiz spēcīgi uzsita pa ūdeni un no jauna ienira. Visu laiku, kamēr mēs braukājām laivā, viņš ik pa brīdim iznira citā vietā un ar pērkonīgajiem rībieniem centās mūs nobiedēt. Tas bija vienīgais bebrs, ko mēs redzējām, uzturēdamies Kanādā, un nevaru teikt, ka viņa uzvedībā būtu jaušama jelkāda viesmīlība.
Atgriezušies mājās, ieraudzījām Alistēru pacilātā omā, jo viņš bija saticies ar lielu baru baltastes briežu un diezgan neatsaucīgiem Ziemeļamerikas aļņiem un dzīvniekus arī nofilmējis; šī tikšanās, pēc Alistēra saprašanas, bija pierādījusi, ka šajā sasalušajā mežonīgumā vispār pastāv dzīvība. Tā kā savā četru stundu garajā braucienā no Vinipegas mēs bijām redzējuši tikai divas vārnas, es, jāatzīst, nevarēju Alistēram pārmest par viņa pārliecību, ka sasalušajos ziemeļos dzīvību pārstāv tikai cilvēki.
- Rīt mēs iesim un mēģināsim nofilmēt tevi un Lī ar balt- astes briežiem un aļņiem, - Paula autoritatīvi paziņoja. Viņa bija aizmirsusi senās dienas Madagaskarā, kad bija tikai producenta palīdze un nēsāja iesauku "prodpals".
- Vēlāk vakarā, - viņa turpināja, - mēs dosimies uz ezeru, un Alistērs vēlas, lai tu tur zvejotu pūces.
- Ko tādu? - es pārvaicāju.
- Zvejotu pūces - ar peli, - Paula paskaidroja.
- Muldoņas, cik daudz jūs esat izdzēruši? - es noprasīju.
- Nē, nē, saldumiņ, es runāju nopietni. Alistērs kaut kur lasījis, ka zinātnieki zvejo pūces, izmantodami par ēsmu beigtas peles, lai tādā kārtā tās noķertu un apgredzenotu vai darītu kaut ko tamlīdzīgu, - Paula skaidroja.
- Nekad par tādām muļķībām neesmu dzirdējis, - es paziņoju, - un vispār, kāpēc pie ezera? Nezināju, ka Kanādas pūces dzīvo ūdenī.
- Nedzīvo arī, vienkārši uz ezera ir vairāk vietas. Mežā mak- šķeraukla var sapīties kokos.
- Nu, nezinu. Man tas izklausās pēc ārprāta, - es teicu. - Vai tu vari Alistēru vest pie prāta?
- Nē, - Paula vienkārši atbildēja.
Tonakt mēs ar Lī pirmo reizi redzējām ziemeļblāzmu. No Boba un Luīzes viedokļa ziemeļblāzma bija kaut kas gluži parasts, tāpēc viņi pat nebija iedomājušies to pieminēt. Viņi bija laipni iekārtojuši mūs savā guļamistabā, un, apgūlušies lielajā, ērtajā divguļamajā gultā, mēs ieraudzījām tieši sev virs galvas milzīgu jumta logu. Es izslēdzu gaismu un acumirkli no pārsteiguma sastingu. Milzīgais debess jums virs mūsu galvām vienā mirklī šķita atdzīvojies. Samtaini melnajās debesīs iegravējās blāvi purpursarkanas, zaļas, zilas, rožainas un sar- maini baltas spirāles, plīvuri, šalles, mudžekļi un zari, kas izskatījās pēc mākoņiem, tomēr kustējās kā dzīvi. Ik mirkli tie pārveidojās, pašķīrās un saplūda, izšķīda un no jauna parādījās citā formā, katru reizi izgaismojoties no kādas malas un ar katru kustību mainoties krāsām. Tas nepārvarami atgādināja kaleidoskopu, kāds man bija piederējis bērnībā, - trīsšķaut- ņainu caurulīti - kā mikroskopu. Zem lēcas varēja palikt raibu papīru, vislabāk spilgtos, spīdīgos šokolādes papīriņus, un tad, caurulīti pagrozot, raksti brīnumainā veidā mainījās. Šobrīd šķita, ka jumta logs kļuvis par mana vecā kaleidoskopa lūciņu un tajā, man pašam nepieliekot nekādas pūles, pret debesīm attēlojas fantastiski raksti - daudz komplicētāki un brīnumaināki par jebkura šokolādes papīriņa radītajiem. Mēs gulējām un vērojām šo neticamo izrādi apmēram stundu, līdz beidzot gaismas apdzisa un izgaisa, atstājot vien samtaini melnās debesis kā zvaigznēm piekaisītu kurmjādu. Labi vien bija, ka izrāde beidzās, citādi mēs būtu to vērojuši līdz rītausmai un pieceltos no gultas gluži paguruši. Tas bija viens no pārdabiskākajiem, smalkākajiem un brīnišķīgākajiem fenomeniem, kādu biju redzējis.
Agri nākamajā rītā, tikuši galā ar bagātīgajām brokastīm, mēs devāmies uz mežu; bijām satuntulējušies tik daudzās drēbju kārtās, ka kustējāmies dīvaini stīvi - kā uz Mēness bez gravitācijas palīdzības. Vakardienas pelēcība pa nakti bija nozudusi, un debesis nu bija linu ziedu zilas; trauslās saules sasildīti, lieli sniega vāli kā sēņu cepurītes slīdēja nost no zariem un ar klusu šalcienu nobruka koku pakājē uz sniega paklāja.
Viens no mūsu mērķiem bija mēģināt nofilmēt neparasto dzīvi, kāda ris zem gludajiem, biezajiem sniega slāņiem. Nesen tika atklāts, ka pirmais sniega slānis, kad to pārsedz citi, maina struktūru. Sniegpārslas it kā sakūst kopā un tādējādi, no visiem aspektiem vērtējot, veidojas arī ledus kristāli vai lāstekas; šis sniega slānis pārvēršas ejās un smalkos kristāliņos vizošās ledus pilīs. Temperatūra šajos gaiteņos un pilīs, protams, ir pāris grādu augstāka nekā ārpusē, jo virsējās sniega kārtas darbojas kā izolācijas slānis. Tāpēc peles un citi sīkie grauzēji var ērti dzīvot pukak[23] slānī, ierokoties dziļāk līdz zāles saknēm, ar ko baroties, un arī tādi trausli radījumi kā kukaiņi vai zirnekļi šajos gaiteņos var pusmiegā gluži komfortabli pārlaist ziemu. Lai parādītu sniega lieliskās izolācijas īpašības, Alistērs vēlējās uzbūvēt sniega mājokli, ko Ziemeļamerikas indiāņi sauc par quinzhee, bet eskimosi - par igloo. Tāpēc, kamēr mēs kopā ar vienu pusi komandas devāmies meklēt dzīvniekus, otrā puse Alistēra vadībā atrada piemērotu vietiņu un ķērās pie quinzhee celtniecības.
Nebijām vēl tikuši necik tālu, kad ieraudzījām ceļmalā starp kokiem stāvam Ziemeļamerikas alni ar milzīgiem šokolādes brūniem ragiem. Aļņi ar lempīgajiem ķermeņiem un kājām un uzburbušajiem vīna dzērāju purniem ir ļoti dīvaina izskata radījumi. Man viņi vienmēr šķiet kā salikti kopā no dažādu atšķirīgu dzīvnieku nederīgām detaļām. Šis alnis vairākas minūtes sērīgi blenza uz mums, grozīdams ausis, tad izpūta no ba- lonveidīgā deguna divus milzīgus dvašas mākuļus un smagnēji aizsoļoja prom starp kokiem. Pieaudzis aļņu tēviņš, protams, ir apbrīnojams dzīvnieks - tik liels kā vezumnieku zirgs ar milzīgiem, plaukstveidlgiem ragiem kā gigantiskām akmeņozola lapām uz galvas. Mēs ari vēlāk pavasari vērojām aļņus ganāmies gar ezeriem un upēm un mielojamies ar ūdensrožu saknēm. Galvas iegrima zem ūdens un pēcāk atkal iznira ar dekoratīvi samudžinātām ūdensrožu vijām ap milzīgajiem ragiem.
Braucām tālāk, un desmit minūtes vēlāk mūsu redzeslokā nokļuva divi milzīgi staltbriežu tēviņi, kas majestātiski stāvēja ceļmalā ar žuburotiem ragiem kā apbrīnojamiem kaula svečturiem uz galvas. Kādu brīdi viņi blenza uz mums karaliskā nicinājumā un tad lēni un graciozi aizrikšoja, tik izveicīgi manevrēdami starp kokiem, ka masīvie ragi nesapinās zaros. Tikko staltbrieži bija nozuduši, parādījās vesels bars piparkūku brūnu baltastes briežu ar saslietām ausim un ieplestām nāsīm; dzīvnieki bailīgi blenza pāri sniega klajumiem ar lielajām, valgajām acīm. Ieraudzījuši mūs, brieži apstājās, nervozi drūzmēdamies cieši kopā, un ošņāja gaisu. Kādu mirkli šķita, ka viņi šķērsos ceļu tieši mums priekšā, taču tad visnervozākais no bara krita panikā, un tajā pašā brīdi viss bars sniega virpulī pagriezās un laidās prom, viņu blāvās pēcpuses kā dīvaini sirds formas šaujamie mērķi lēkāja starp ogļu melnajiem kokiem.
Mēs turpinājām ceļu cauri mirgojošajai, sasalušajai ainavai zem spoži zilajām debesīm un pēc pusstundas ieraudzījām kaut ko līdzīgu kastaņbrūnai lavīnai, kas vagoja cauri baltajai ielejai starp divām melnām kailu koku joslām. Kad bijām piebraukuši tuvāk, tas, mums par sajūsmu, izrādījās mazs bi- zonu bariņš - seši pinkaini dzīvnieki ar uzkumpušām mugurām, cieši kopā saspiedušies, airējās līdz pleciem dziļā sniegā, pamezdami aiz sevis baltas dvašas vērpetes. Ārdāmies cauri kraukstošajai, baltajai, neskartajai ielejai un atstādami aiz sevis uzlauztu sakulstīta sniega un zilu ēnu taku, bizoni nudien atgādināja sprogainas vilnas, muskuļotu plecu un vizošu ragu lavīnu.
Mēs vērojām viņus kādas desmit minūtes, līdz bars nozuda skatienam. Tikko grasījāmies no jauna iedarbināt mašīnas motoru, kad no koku tumšā mudžekļa pēkšņi izbrida milzīgs, vecs bizonu tēviņš. Viņš pastaigas solī slāja pa sniega klajumu, kas bija balts kā viesību galdauts, gāzelējoties bārda šūpojās, ragi slējās kā asi, izliekti loki, plato pieri un masīvos plecus klāja tumšu sprogu mežs, elpa no nāsīm cēlās viņam priekšā kā divi gubu mākoņi. Vecais tēviņš soļoja pa baltajām ārēm lēni kā pastaigā izgājis tukls, labi ģērbts bagātnieks. Sniegs šajā vietā nebija pārāk dziļš, tas sniedzās bizonam tikai līdz ceļiem. Dzīvnieks smagnēji kustējās uz priekšu, līdz bija aizvirzījies no kokiem kādus divsimt jardus. Tad viņš apstājās un iegrima pārdomās; elpa virs bizona sejas sabiezēja mākonī un sapinās pieres un plecu vilnā. Pēc tam viņš lēni pārlocīja savas kājas uz pusēm un apgūlās sniegā. Kādu mirkli pagulējis, tēviņš mežonīgi izšāva kājas gaisā un apvēlās uz muguras. Turpinādams spārdīties, dzīvnieks atkal apsviedās sākotnējā pozā, un tā nu nākamās desmit minūtes mums bija tas gods vērot viņu pieņemam sniega vannas - bizons valstījās uz priekšu un atpakaļ un no piepūles stenēja, viņa elpa strūkloja augšup sudraba mākoņos un sniegs baltām pikām lidoja uz visām pusēm. Visbeidzot, miesas šķīstīšanas nokausēts, lielais dzīvnieks, sāniem cilājoties, kādu brīdi elsodams pagulēja garšļaukus. Tad viņš pieslēja raženo rumpi kājās, pamatīgi nopurinājās, tā ka sniegs veseliem mākoņiem pašķīda no biezās vilnas, un milzīgi pašpārliecināti aizsoļoja pakaļ pārējam baram - bez šaubām, viņš bija tā vadonis. Bizons kā milzīgs, tumšs mākonis lēni, apcerīgi pārsoļoja pāri sniega klajumam un nozuda.
Atgriezušies mēs atradām Alistēru, piepūlē pietvīkušu, lepni soļojam apkārt piecas pēdas augstam koniskam sniega pauguram.
- Ģuinzhee, - viņš lepni paskaidroja, piešķiebis galvu uz vienu pusi un sirsnīgi aplūkodams sniega kaudzi. - Tagad vajag… jūs ziniet… sniegkurpēs un rakt.
Tā nu mēs ar savām sniegkurpēm piemīdījām sniegu pa virsu visai kaudzei un tad sākām rakt vienā tās malā prāvu caurumu - kā mazas baznīcas durvis. Mēs turpinājām rakties dziļāk, līdz bijām iztukšojuši visu kaudzes iekšpusi. Bija interesanti vērot, ka sniegs quinzhee ārpusē, tā sakot, bija tikai sniegs, taču iekšpusē atrodamās kārtas, kurām rakāmies cauri, jau sākušas kristalizēties un veidot izolācijas slāni. Ierāpusies quinzhee, Lī atklāja, ka temperatūra mūsu sniega būdas iekšpusē ir tikai kādu grādu virs sasalšanas robežas, kaut arī ārpusē joprojām bija mīnus trīsdesmit; iespējams, uz vispārējā aukstuma fona neko daudz siltāk nešķiet, tomēr ir pilnīgi pietiekami, lai izglābtu kādam dzīvību, ja gadītos situācija, kad šādā skarbā vidē jāpavada nakti.
Mēs tikko bijām beiguši darbošanos ar sniega būdu, kad mums par skatītājiem salaidās visdažādākie putni. Pirmā bija zīlīšu delegācija - trausli putniņi, tik smalki veidoti, ka varēja vien pabrīnīties, kā tie spēj pārdzīvot ziemas bardzību. Viņi rotaļājās pa kokiem, iekārās zaros ar kājām gaisā un čirpstināja, taču galu galā sagarlaikojās un aizlidoja. Nākamā ieradās grupiņa sarkankrūšu resnknābju - brīnišķīgas žubītes ar smagiem knābjiem un pārsteidzoši zeltainām un zaļganmelnām spalvām; tās šaudījās priežu zaru tumsībā kā mazas zelta uguntiņas. Sarkankrūšu resnknābji likās daudz nervozāki par zīlītēm un drīz vien aizlidoja meža drūmajā tumsā. Nākamais spārnotais ciemiņš pārmaiņas pēc bija daudz pārdrošāks. Tas bija Kanādas sīlis, vidēja lieluma putns ar glītu blāvi pelēku un melnu spalvu. Viņš pēkšņi izlaidās no meža un nosēdās tuvējā kokā. Sīlis lēkāja no zara uz zaru, ik pa brīdim pierimdams, un vēroja mūs, piešķiebis galvu uz sāniem, - šādos brīžos viņš mums nepārprotami atgādināja Alistēru. Cilvēki Kanādas sīļa prātā saistās ar ēdienu, tāpēc tie ir visdrosmīgākie no meža putniem. Pēc visu iespējamo kabatu pārmeklēšanas dienasgaismu ieraudzīja dažu cepumu atliekas un sauja zemesriekstu. Mēs turējām cienastu izstieptās rokās, un sīlis, mums par sajūsmu, gluži uzticīgi pielidoja klāt, notupās uz mūsu pirkstiem, kampdams knābī tik daudz kārumu, cik iespējams. Kad knābis bija pilns, putns palidoja nostāk un pēc tam rīkojās gauži neparasti. Noskatījis piemērotu zaru, viņš ar savām ārkārtīgi lipīgajām siekalām pielipināja barību pie tā. Šādā veidā putns savāca visus mūsu piedāvātos riekstus un cepumus un dažādos kokos izveidoja kādas septiņas vai astoņas kaudzītes - barības krātuves priekšdienām. Sīlis izskatījās nedaudz noskaities, kad mūsu krājumi beidzot izsīka, taču ap to bridi, saskaņā ar mūsu aprēķiniem, viņš bija nobēdzinājis desmit sīļiem pietiekamu barības krājumu veselai nedēļai.
Nāca jau vakars, kad tikām atpakaļ mājās, un Alistērs dega nepacietībā ķerties pie pūču zvejas filmēšanas. Bobs bija sagādājis mušiņmakšķeri un divas izbāztas peles par ēsmu. Mēs svinīgi aizsoļojām uz aizsalušo ezeru un uzgājām uz ledus. Te Bobs mani aši instruēja par makšķerauklas sviešanas paņēmieniem, jo es šādu mušiņmakšķeri nekad vēl nebiju lietojis. Viņš man vairākas reizes nodemonstrēja nepieciešamās rokas kustības, lai pele viegli kā spalva nolaistos uz ledus kādas trīsdesmit pēdas tālāk. Man tas izskatījās absolūti vienkārši, un es nekādi nevarēju saprast, kāpēc mušiņmakšķernieki par šiem sviedieniem saceļ tādu brēku. Es pašpārliecināti paņēmu makšķeri, paslēju tās galu pret debesīm un izdarīju, kā pašam nešaubīgi šķita, teicamu sviedienu.
Diemžēl sasodītā aukla kaut kāda iemesla dēl nevis atritinā-
>
jās un liegi noguldīja peli uz ledus, bet gan notēloja pātagu; rezultātā pele pāršķēlās uz pusēm - daļa ķermeņa aizlidoja pāri ezeram, bet manās rokās makšķerauklas galā palika tikai galva un priekškājas.
- Saldumiņ, - Paula aizrādīja, kad bija kārtīgi izsmējusies, - tu zini, ka budžets mums neļauj tērēt peles līdz bezgalībai.
- Mums paveicies, ka ir vēl viena lieka, - Alistērs teica.
- Domāju, ka labāk gan pavingrināšos ar šo te pusīti, - es sacīju. - Negribu sabojāt arī otru.
- Kad cilvēki vēros šo filmas daļu, manuprāt, viņi uzskatīs, ka pelei bijusi piešķirta nepareiza loma, - Alistērs teica un ņēmās konvulsīvi smieties pats par savu asprātību.
Es vēsi ignorēju šo vulgaritāti, nogāju klusā kaktiņā un ņē- mos vingrināties ar savu puspeli. Kad biju apguvis sviešanas mākslu, mēs piestiprinājām veselo peli auklas galā un sākām filmēt. Lieki teikt, ka neviena pūce mums tuvumā nerādījās.
Tā bija pēdējā nakts Raidingmauntinā, un mūs vēlreiz iepriecināja brīnišķīgs ziemeļblāzmas priekšnesums; divas vai trīs stundas gulējām gultā un vērojām, kā tur, augšā, debesīs, veidojas lentes, spirāles vai margojoši priekškari un viz pasteļ- toņos, it kā tajos būtu kāda apslēpta uguns, kā tie savienojas, pašķiras, nozūd un atkal parādās šķietami nebeidzamā skaistuma parādē. Skats bija pilnīgi neticami skaists, un uznāca kaisla vēlēšanās to visu uzgleznot, kaut arī bija pilnīgi skaidrs, ka neviens zīmējums nevarētu atainot debesīs iegravēto rakstu maģisko eleganci. Jutu, ka ziemeļblāzmas dēļ vien bija vērts drosmīgi stāties pretī Kanādas ziemai.
Mūsu nākamā vizīte Kanādā notika vasarā, kad šīs zemes lauku ainava izskatījās pavisam citāda, jo koki bija lapām klāti un itin visur auga puķes. Mūsu galamērķis bija Benfa, viens no Kanādas nozīmīgākajiem nacionālajiem parkiem, kas atrodas Klinšu kalnu vidū, un tur vērojami daži no visiespaidīgākajiem dabas skatiem pasaulē. Kalnu grēdas cita citai līdzās izskatījās kā akmenī attēlota milzīga jūras ainava vētras laikā. Gar to sāniem kā zaļa kažokāda augšup stiepās priežu meži, galotnēs zaigoja sniegs un šur tur nekustīgi vīdēja nelieli šļūdoņi, it kā pa klints seju būtu noritējis izkusis sveču vasks. Parks bija brīnišķīgs, jo aiz katra pagrieziena acis mieloja jaunas iespaidīgas un skaistas kalnu ainavas; ik reizi šķita, ka šai nu gan jābūt skaistākajai vietai parkā, taču pietika pagriezties ap nākamo stūri, kad tāds pieņēmums izrādījās aplams, jo parādījās kaut kas vēl pārsteidzošāks. Vietām klintis stiepās augšup tik stāvi, ka tikai to pakājes bija kokiem apaugušas, toties sniegs katrā brūnajā vai kanēļdzeltenajā galotnē rūpīgi klājās pār ieplakām un karnīzēm, it kā vientulīgajos kalnos būtu izklātas tikko mazgātas, iestērķelētas salvetes.
Mēs apstājāmies kādā stāvvietā atpūsties un zem kokiem lielos daudzumos atradām meža zemenes, kas lapu tumsībā vizēja kā mazi lākturīši, un bagātīgi pamielojāmies. Izrādās, ka gan grizli, gan melnajiem lāčiem, kas mitinās parkā, neizsakāmi garšo meža zemenes, tāpēc, uzturoties dziļi mežā, ir prātīgi turēt acis vaļā, lai pēkšņi neizrādītos, ka atrastajā zemeņu plantācijā jādalās ar lāci.
Mums pāri galvām slējās divas milzīgas, krokotas kalnu kores, un starp tām - karotes kausiņam līdzīga nefrītzaļa ieleja. Zaļajā klājienā vīdēja daži balti plankumi, kurus es no sākuma noturēju par sniega laukumiem, kamēr ieraudzīju vienu sakustamies un sapratu, ka tā ir maza grupiņa dzīvnieku, kurus sen jau biju vēlējies satikt, - Klinšu kalnu kazas. Lai šis vārds nevienu nemaldina - Klinšu kalnu kaza ir visu kazu karaliene, un ar mīksto, balto vilnu, kas ir vēl smalkāka par kašmiru, ar melnajiem nagiem, ragiem, purnu un acīm ir īsta dzīvnieku pasaules modes dāma. Atšķirībā no citiem kalnu nagaiņiem, šis kazas kustības nekad nav straujas vai nervozas, bet gan allaž mierīgas, lēnas un drošas. Patiesībā pat pārāk drošas - kāda kaza bija novērota mēģinājumā pārlēkt no viena šaura izciļņa augstā klinti uz citu, kas izrādījies pārāk tālu. Jebkurš cits dzīvnieks šādā situācijā iegāztos aizā starp abām virsotnēm, toties šī kaza, sapratusi savu kļūdu, bija gaisā mainījusi pozu, ar visām četrām atspērusies pret klinti, apmetuši atmugurisku salto un droši nosēdusies uz tā paša izciļņa, no kura pirms mirkļa gribējusi aizlēkt. Klinšu kalnu kazām ir pavisam nedaudz ienaidnieku, un ar tiem pašiem viņas pamanās labi tikt galā. Kāda kalnu kaza, ko bija vajājuši medību suņi, divus no tiem nogalinājusi ar ragiem, vēl vienu nogrūdusi no klints pretī nāvei, un pēcāk, kad pārējais bars bijis zaudējis dūšu un atkāpies, kaza aizsoļojusi tālāk tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Citā reizē kāda kaza bija atrasta beigta - kritusi par upuri grizli uzbrukumam. Tomēr līdzās tai bija atrasts arī paša grizli līķis ar divām glītām ragu durtām brUcēm cauri ribām un cieši līdzās sirdij. Lācim neapšaubāmi bija tik tikko pieticis spēka nogalināt kazu, un tad viņš arī pats nobeidzies no kinžaliem līdzīgo ragu nāvējošajiem ievainojumiem. Mēs kādu laiku ar binokļiem vērojām kazas ganāmies spoži zaļajā zālē, tomēr nekādus aizraujošus piedzīvojumus ar grizli piedalīšanos nenovērojām. Kazas mierīgi ganījās, ik pa brīdim apstājoties un paveroties apkārt; garās, nopietnās, bālās sejas piešķīra dzīvniekiem atturīgu un cienījamu izskatu - kā vikāru bariņam baltos kažokos.
Viena epizode, ko mēs īpaši vēlējāmies nofilmēt, bija augstās kalnu pļavās dzīvojošo dīvaino, mazo grauzēju - pīkstētāju vasaras izdarības. Šie mazie radījumi ziemas mēnešus nepavada miegā, kā to dara tik daudzi kalnu iemītnieki, piemēram, resnie murkšķi. Toties viņi kļūst par fermeriem un vasarā drudžaini vāc zāli un lapas, ko sakrauj saulē žāvēties. Kad viena kaudzes puse ir labi izkaltusi, pīkstētājs uzmanīgi apveļ to otrādi, lai visa savāktā barība dabūtu pienācīgu daļu saules siltuma. Šīs siena gubiņas tiek saliktas slēptuvēs, kas ziemas mēnešos veido pīkstētāju pieliekamos kambarus; bez šo krājumu palīdzības tajā laikā, kad ielejas klāj sniegi, pīkstētāji nomirtu badā. Tikko parādās aizdomas par lietus tuvošanos, siena kaudzes tiek pārvietotas aizsegā un no jauna izliktas saulē tikai tad, kad negaiss ir garām.
Džofs Holroids, mūsu jaunais gids šajā reģionā, labāko vietu pīkstētāja fermeru gaitu novērošanai ieteica kalnu pļavu apmēram divdesmit jūdžu attālumā no viesnīcas. Agri no rīta mēs devāmies ceļā. Ieradušies kalnu grēdas pakājē, atstājām mašīnu un sākām divas jūdzes garo, gandrīz vertikālo kāpienu cauri kalnu lapegļu un priežu mežam. Sākdami kāpienu, mēs visapkārt dzirdējām kaut ko tādu, ko noturējām par putnu svilpošanu, - spriežot pēc neskaitāmajām dziesmām, mežā šo putnu mitinājās liels daudzums. Tomēr drīz vien mēs nonācām izcirtumā, un tur pie alas mutes tupēja radījums, kas bija flautas skaņām līdzīgās dziesmas vaininieks - resna zemes vāvere gaumīgā rūsas sarkanā un pelēkā kažokā. Izslējusies stīvi kā sargkareivis, tā tupēja pie savas mājas durvīm un, krūšu- kurvim cilājoties, ļāva skanēt savam muzikālajam brīdinājuma saucienam. Viņas valgās acis vērās uz mums ar vāverēm tik raksturīgo ciešo, mazliet plānprātīgo izteiksmi, mazās ķepiņas vokālajā piepūlē raustījās. Dzīvnieciņš nemaz nebija ļoti nobijies, jo ļāva Li pienākt četru vai piecu pēdu attālumā, pirms iespruka alas drošajā patvērumā. Džofs paskaidroja, ka tās esot Kolum- bijas zemes vāveres; dažādos kalnu nogāzes līmeņos esot sastopamas atšķirīgu sugu vāveres, tā ka zināmā mērā pēc apkārt redzamajām vāverēm varot spriest par to, cik augstu kalnos esam uzkāpuši.
Kāpjot augstāk, lapegles un priedes pamazām kļuva tievākas; mežs pamazām atdeva savu vietu mazākiem kalnu augiem, un koki salto ziemas vēju iespaidā bija kļuvuši sīki un nīkulīgi, vēji bija tos atzarojuši, pārvēršot priedes un lapegles par miniatūrajiem japāņu bonsai līdzīgiem pundurkociņiem. Vietumis starp šiem miniatūrajiem mežiem uzzibsnīja dzeltenas, tumši rožainas un sarkanas pundurkastilejas - eleganti un skaisti augi, kuru kātus un lapas klāja sīku matiņu migla. Šādi matiņi klāj daudzus kalnu augus un - ticiet vai ne - palīdz pasargāt augus no vismaz deviņus mēnešus ilgā ledainā aukstuma gluži tāpat, kā grizli ķermeni pasargā biezais vilnas kažoks.
Vietā, kur koki izbeidzās, mūsu priekšā pavērās ieleja - lekna un tik zaļa, ka liktu kaunā pat smaragda raktuves. Kalnu sānos ap ieleju vīdēja senu lavīnu atstātas rētas, taču pašas pļavas likās neskartas. Koši zaļo zāli izraibināja sīki augi - spilgti dzelteni retēji, dzelteni virši, maigi purpursārti tragant- zirņi, baltas smiltenītes un koši rožaini sūnu bezkāta plaukšķe- nes spilventiņi. Cauri ielejas vidum starp pelēko klintsakmeņu kaudzēm čaloja un mirdzinājās upīte; katra akmeņu kaudze bija tik glīti sakārtota, it kā visu ieleju tikko būtu iekārtojis kāds kalnu Capability Brauns [24] .
Mūsu uzmanību pēkšņi piesaistīja spalgs svilpiens, kas atbalsojās apkārtējos kalnos, - laiski atzvēlies saulē, uz akmeņu kaudzes tupēja resns, brūns murkšķis, izskatā mazliet līdzīgs milzīgai jūrascūciņai ar garu, pūkainu asti. Domāju, viņš izgrūda šo trauksmes signālu tikai ieraduma pēc, jo nepavisam neizskatījās uztraucies par mūsu klātbūtni. Pēc pāris minūšu uzturēšanās tiešā tuvumā murkšķis pat atļāva man pienākt pavisam klāt, pakasīt viņa resno kaklu un pakutināt ūsas. Tā bija brīnumaina sajūta - atrasties tādā vietā, kur dzīvnieki uzlūko cilvēku kā labvēlīgu būtni un kaut uz īsu brīdi ļauj tam ieskatīties viņu dzīvē.
Redzējām, ka mums priekšā ieleja sadalās divās daļās - augstākajā un zemākajā zonā, ko vienu no otras atdalīja stāva laukakmeņu krauja. Tālāk stiepās izrobotu akmeņu nogāze, ko bija kaudzēs sastūmušas kādreizējās lavīnas. Milzīgos klintsbluķus bija izgreznojuši pārakmeņojušies gliemežvāki un koraļļi - norāde, ka reiz, senos laikos, šie akmeņi klājuši senas jūras dibenu, kura zemes virsmas stihiskas pārvietošanās rezultātā pacēlusies līdz šīs augstās, pamestās ielejas līmenim. Tieši šeit, zem ļo- dzīgo, fosilijām greznoto akmeņu cietokšņa, mēs ieraudzījām savu pirmo pīkstētāju. Droši vien tā bija labu laiku tupējusi starp akmeņiem un mūs vērojusi, jo dzīvnieka pelnu pelēkais kažoks palīdzēja tam tik lieliski saplūst ar apkārtni, ka nekustīgs tas bija pavisam nemanāms. Pīkstētājs bija apmēram jūrascū- ciņas lielumā ar izteikti trusim līdzīgu fizionomiju, vienīgi acis bija lielākas un tumšākas, un mazās austiņas - pusmonētas formā. Aste nebija saskatāma, spalva spoža kā satīns. Dzīvnieciņš pablenza uz mums, tad izgrūda spalgu, pīkstīgu trauksmes saucienu, ielēca starp akmeņiem un nozuda. Pārmeklēdami apkārtni, mēs drīz atradām vairākas apmēram divpadsmit collas augstās siena kaudzes ap divām pēdām diametrā. Lielākoties kaudžu augšdaļā bija svaiga zāle vai lapas, tāpēc kļuva pilnīgi skaidrs, ka pīkstētāju ražas novākšana vēl turpinās. Izklausās dīvaini, taču šajā, zemākajā ielejas daļā pīkstētāji bija ļoti nervozi un tikai retumis pazibēja skatienam, kamēr pārskrēja no vienas plaisas starp akmeņiem uz citu. Toties augstākajā ielejā mēs satikām ārkārtīgi apzinīgus un apburošus pīkstētājus, kas bija pārāk aizņemti ar siena sagādi, lai pievērstu kādu uzmanību mūsu klātbūtnei. Upīte šajā vietā bija izgrauzusi gultni biezā, zaļā un čauganā, puķēm izraibinātā velēnā un kā bize zālē vijās un locījās pāri pļavai. Starp velēnām, kas bija līdzenas kā biljarda galds, tupēja mazs, resns pīkstētājs un pilnām mutēm čakli plūca zāli. Kad visbeidzot starp žokļiem neko vairs nebija iespējams iedabūt, tas aizsteidzās līdz savam mājoklim un starp akmeņiem izveidotajām siena gubām, izskatīdamies kā uzaudzējis nepiemēroti varenas, zaļas valzirga ūsas. Mēs sekojām pīkstētājam cauri sīko akmeņu nobirām un atradām tā māju zem gigantiska akmens automašīnas lielumā, un turpat netālu ieraudzījām divas jau pabeigtas siena kaudzītes un vienu pusgatavu krāvumu. Dzīvnieciņš bija tik ļoti aizrāvies ar laukkopību, ka ne uz mirkli nepārtrauca nopietno darbošanos, kad es apsēdos uz akmens trīs pēdu attālumā no siena gubām. Tiklīdz pīkstētājs bija pēc savas patikas ar ķepām sakārtojis atnesto zāles porciju, tas aši traucās atpakaļ uz pļavu, lēkādams pa akmeņiem kā gumijas bumba. Tur viņš vēlreiz piešķina pilnu muti zāles un atgriezās pie alas, kurai līdzās es sēdēju. Pāris pēdu attālumā no manis viņš apstājās, pāri raženajām, zaļajām ūsām pablenza manī ar tumšajām acīm, tad bezbēdīgi devās pie siena kaudzes un pievienoja tai savu neš- ļavu, rūpīgi sakārtodams zāli īstajā vietā. Interesanti likās tas, ka brīžos, kad zemākās ielejas pīkstētāji laida vaļā savus spalgos brīdinājuma svilpienus, mūsu pīkstētājs pārtrauca darbu un atsaucās, kaut ari vairākkārt atradās man tik tuvu, ka es būtu varējis izstiept roku un tam pieskarties. Dzīvnieciņš pilnīgi aukstasinīgi uztvēra faktu, ka septiņi cilvēki drūzmējas apkārt, filmē katru viņa kustību un ieraksta katru skaņu, viņš mūs ignorēja un turpināja strādāt tik steidzīgi, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība - un patiesībā tā arī bija. Vienīgais mirklis, kad viņš mazliet satraucās, bija tad, kad mēs palaidām pūķus, kas viņa brāļus zemākajā ielejā iedzina pilnīgā svilpšanas histērijā.
Kaut kad pētīdams materiālus, Alistērs bija uzgājis Konrāda Lorenča [25] eksperimentu ar vistām. lorencs bija uzmeistarojis lielu lidojošas zoss kartona siluetu. Kad viņš ļāva siluetam laisties pāri vistu baram, tās nekādu uzmanību nepievērsa. Taču, ja siluets virzījās pretējā virzienā, it kā lidotu atmuguriski, vistu reakcija bija vētraina. Šādā veidā zoss siluets atgādināja vanagu, tās garais kakls it kā kļuva par vanaga asti, bet zoss aste - par uzbrucēja mazo, apaļo galvu. Alistērs, protams, bija apņēmies palaist debesīs dažus pūķus, lai pārliecinātos, vai un kā tie iedarbosies uz plkstētāju, tāpēc bija iegriezies kādā veikalā To- ronto ķīniešu kvartālā un iegādājies divus ārkārtīgi elegantus vanagveidīgus pūķus. Tikko šie patiesi brīnišķīgie pūķi bija palaisti gaisā, tie atstāja ievērojamu iespaidu uz ielejas savvaļas radību. Murkšķi izkliedza pūķiem veltītas neķītrības, zemākās ielejas pīkstētājiem uznāca kolektīva nervu sabrukuma lēkme, un četras irbes, kas bija svinīgi nodevušās savām gaitām, metās skriet starp akmeņiem un nozuda skatienam, vienkārši pieplak- damas zemei. Mūsu pīkstētājs, kaut arī vēroja papīra vanagus ar zināmu satraukumu, bija tik dedzīgs fermeris, ka neļāva putnu klātbūtnei izjaukt siena sagādes grafiku. Laiku pa laikam tas apstājās un cauri zāles ūsām slāpēti iesvilpās. Reiz, kad pūķa ēna pāri zālienam slīdēja uz viņa pusi, pīkstētājs patiešām iespruka patvērumā, taču drīz atkal parādījās un turpināja darbu. Atcerēdamies visas brīnišķīgās apmeklētās un izbaudītās vietas, es šīs, Kamaskī kalnu pļavās pavadītās dienas ar pūķu laišanu uzskatu par savu mīļāko piedzīvojumu Kanādā. Gaiss reibināja kā vīns, spožā saules gaisma klāja zilas ēnas pār kalniem un lavīnu atstātajām rētām. Krāsu košums, mazo upīšu kūsājošais dzidrums un mierpilnais klusums bija brīnišķīgi. Tā bija viena no tām vietām pasaulē, kas ir tik burvīga, ka rodas vēlēšanās palikt tur uz visu mūžu.