— Desmit taukšķus! — zobgalīgi teica Mets. — Tie maksā divreiz vairāk, lai gan es ne velna nejēdzu no dārglietām. Paskaties uz to lielo!
Viņš paņēma no kaudzes akmeni un, kā lietpratējs pasvārstījis rokā, tuvināja to lampai.
— šis viens pats jau maksā tūkstoti, — ātri novērtēja Džims.
— Taukšķi par tavu vecmāmiņu! — nicīgi atcirta Mets.
— Tu to nenopirksi pat par trim.
— Pamodini mani! Tas man rādās sapņos. — Džima acis atstaroja dārgakmeņu spožumu, un viņš sāka lasīt laukā no kaudzes lielākos un aplūkot tos. — Mēs tak esam bagātnieki, Met, mēs kļūsim gatavie švīti!
— Paies gadi, kamēr tiksim no tiem vajā, — sprieda daudz praktiskākais Mets.
— Bet padomā, kāda dzīvīte mums sāksies! Nekas cits nav jādara kā tikai jātērē nauda un jātiek no tās vajā.
Beigu beigās pat flegmātiskajam Metam iemirdzējās acis.
— Es tak tev teicu, ka man bail pat domāt, cik brangs ir loms, — viņš klusu norūca.
— Ir nu gan veiksme! — sajūsmināts izsaucās Džims.
— Es gandrīz aizmirsu, — sacīja Mets, iebāzdams roku žaketes iekškabatā.
No zīdpapīra un zamšādas izslīdēja lielu pērju virkne. Džims nevērīgi paraudzījās uz to.
— Arī tās maksā naudu, — viņš noteica un atkal pievērsās dimantiem.
Iestājās klusums. Džims rotaļājās ar dārgakmeņiem, iegremdēdams tajos pirkstus, sašķirodams tos kaudzītēs un pēc tam izkaisīdams pa visu galdu. Viņš bija kalsns, uzkumpis cilvēks — nervozs, viegli sadusmojams, jūtīgs un mazasinīgs —, tipisks sabiedrības padibeņu bērns ar neglītu, izvaibītu seju, mazām ačelēm, pastāvīgi izsalkušu muti un drudžainu skatienu, zaglīgs kā kaķis un caurcaurēm pagrimuma apzīmogots.
Mets nepiedūra pirkstu dimantiem. Viņš sēdēja, atbalstījis elkoņus pret galdu un atspiedis zodu plaukstās, un, gausi mirkšķinādams acis, skatījās uz zvirgzdošo dārgakmeņu gūzmu. Viņš bija pilnīgs pretstats otram. Viņu nekādā ziņā nebija radījusi pilsēta. Muskujains, matiem noaudzis, viņš ar savu spēku un izskatu atgādināja gorillu. Dzīvi viņš pazina kā savus piecus pirkstus. Acis viņam bija izvalbītas un atradās patālu viena no otras, un tajās bija viešams tāds kā nekaunīgs draudzīgums. Tās iedvesa uzticību. Taču, ielūkojoties ciešāk, varēja pamanīt, ka viņa acis ir mazliet par daudz izvelbtas un atrodas pārāk tālu viena no otras. Viss viņā bija pārspīlēts, sniedzās pāri normālā robežām, un sejas vaibsti neatspoguļoja šā cilvēka būtību.
— Šī kaudze maksā piecdesmit tūkstošus, — pēkšņi ierunājās Džims.
— Simttūkstoš taukšķu, — atteica Mets.
Atkal iestājās klusums, ko tikai pēc ilgāka laika no jauna pārtrauca Džims.
— Kāda velna pēc viņš tos turēja mājā, to es gribētu zināt. Es domāju, ka viņš tos glabā veikalā seifā.
Metam tieši šajā brīdī rādījās nožņaugtais, kādu viņš to bija redzējis pēdējo reizi laternas nespodrajā gaismā, taču viņš pat nesatrūkās, izdzirdis pieminam šo cilvēku.
— Ej nu sazini, — viņš atbildēja. — Varbūt viņš gribēja šmaukt prom no sava kompanjona. Varbūt viņš no rīta būtu pazudis diezin kur, ja nebūtu pagadījušies mēs. Manuprāt, starp godīgiem cilvēkiem ir tikpat daudz zagļu kā starp zagļiem. Par tādām lietām pastāvīgi raksta avīzes, Džim. Kompanjoni allažiņ grūž cits citam dunci mugurā.
Džima acīs parādījās dīvaina, nervoza izteiksme. Mets izlikās to neredzam, taču teica:
— Par ko tu domāji, Džim?
Brīdi Džims jutās neērti.
— Ne par ko, — viņš atbildēja. — Es tikai domāju, cik tas ir savādi, ka visas šīs dārglietas bija viņam mājā. Kāpēc tu tā jautā?
— Tāpat vien. Gribēju tikai zināt, tas ir viss.
Iestājās klusums, ko reižreizēm iztraucēja Džima paklusā un nervozā ieķiķināšanās. Viņu bija apstulbinājusi dārgakmeņu pārpilnība. Ne tāpēc, ka viņš sajustu to skaistumu. Viņš neapzinājās, ka tie ir skaisti paši par sevi. Taču ašā iztēle uzbūra tos dzīves priekus, ko viņi par šo bagātību varēja nopirkt, un šīs izredzes uzurdīja visas viņa slimās dvēseles un kuslās miesas vēlmes un tieksmes.' No šo akmeņu mirgojošajām ugunim viņš būvēja brīnumainas pilis, kurās viņam spokojās orģijas, un pats šausminājās par redzēto. Tādas reizes viņš ieķiķinājas. Tas viss bija pārāk neiespējams, lai būtu īstenība. Un tomēr tie mirgoja uz galda Džima priekšā, iekvēlinādami viņā baudkāri, un viņš atkal ieķiķinājās.
— Derētu tos saskaitīt, — pēkšņi ierosinaja Mets, izgaisinādams pats savas iztēles ainas. — Tu turi acis vaļā, lai būtu bez šmaukšanās, tāpēc ka mēs nedrīkstam šmaukt viens otru, Džim. Saprati?
Pēc Džima acīm varēja redzēt, ka viņam tas nepatīk, turpretī Metam nepatika tas, ko viņš ieraudzīja sava partnera acīs.
— Saprati? — Mets atkārtoja gandrīz draudīgi.
— Vai tad mēs vienmēr neiztiekam bez šmaukšanas? — Džims atvaicāja aizstāvēdamies, tāpēc ka viņā jau dzima nodevība.
— Nav liela māksla būt godīgam nebaltās dienās, — iebilda Mets. — Pavisam kas cits — būt godīgam tad, kad esi uz zaļa zara. Kad mēs esam tukši kā izšautas plintes, mums arī nav ko šmaukties. Tagad mēs esam bagāti un mums jākļūst par komersantiem, par godīgiem komersantiem. Saprati?
— Tas ir man pa zobam, — atzina Džims, taču dziļi viņa sīka ja dveselītē un pret paša gribu kā būrī iesprostoti zvēri užinajas neprātīgas un nevaldāmas domas.
Mets piegaja pie virtuves plaukta aiz divdegļu petrolejas plītiņas. No vienas papīra paciņas viņš izbēra tēju, no otras — sarkanos piparus. Atgriezies ar paciņām pie galda, viņš salika tajās mazos dimantus, vienā rupjākus, otrā — sīkākus. Tad viņš pārskaitīja lielos dārgakmeņus un ietina katru atsevišķi zīdpapīrā un zamšādā.
— Simts četrdesmit septiņi paprāvi, — Mets darīja zināmu inventarizācijas rezultātu. — Divdesmit īsti lieli, divi pamatīgi un viens milzenis, bez tam vēl pāris sauju sīko un putekļu.
Viņš palūkojās uz Dzimu.
— Pareizi, — Džims apstiprināja.
Mets uzrakstīja rēķinu uz bloknota lapiņas, uztaisīja kopiju, vienu lapiņu atdeva partnerim, bet otru paturēja sev.
— Lai neizkristu no prāta, — viņš noteica.
Viņš atkal devās pie plaukta un izbēra no lielas papīra turzas cukuru. Salicis turzā dimantus — kā lielos, tā mazos —, viņš ievīstīja to raibā kabatas drānā un pabāza zem spilvena. Tad viņš apsēdās uz gultas malas un novilka kurpes.
— Un tu domā, ka tie maksā simt tūkstošu? — jautāja Džims, pārstādams siet vaļā kurpi.
— Kā tad, — skanēja atbilde. — Es reiz pazinu Arizonā vienu dejotāju, viņai bija vairāki lieli vizuļi. Tie bija mākslīgi. Viņa teica, ka viņai nevajadzētu dejot, ja tie būtu īsti. Teica, ka tie maksātu vismaz piecdesmit tauk- šķu, bet viņai to nesanāktu ne desmit.
— Kas tad ies strādāt, lai vilktu dzīvību? — triumfējoši iejautājās Džims. — Ar cērti un lāpstu! — viņš nievīgi teica. — Kaut arī es strādātu kā suns visu mūžu un krātu visu savu algu, tik un tā man nebūtu ne puse no tā, ko mēs dabūjām šovakar.
— Mazgāt traukus — tas ir vienīgais, uz ko tu esi spējīgs, bet ar to tu nenopelnīsi mēnesī vairāk par divdesmitnieku un uzturu. Rēķināšanā tu neesi stiprs, bet doma tev pareiza. Lai tad tie, kam patīk, šancē. Kad es biju jauns un dumjš, es sēdēju mugurā zirgam par trīsdesmit- nieku mēnesī. Bet tagadīt es esmu vecāks un vairs nejāju.
Mets ielikās gultā. Džims nodzēsa uguni un likās gulta no otras puses.
— Kā tev ar roku? — Džims laipni apprasījās.
Tādas rūpes bija neparastas, un Mets, to ieverojis, teica:
— Radās, ka trakums man nedraud. Bet kāpēc tu jautāji?