— Tapat vien. Sakuma likās, ka tas tev aizdevis bailes. Ko tu domā darīt ar savu daļu, Met?
— Nopirkšu Arizonā rančo, apmetīšos tur un maksāšu citiem, lai viņi šancē par kovbojiem pie manis. Gribētos redzēt, kā daži tipi — lai viņi nolādēti! — lūdzas man darbu. Bet tagadīt aizveries, Džim! Vēl labs laiks paies, kamēr es nopirkšu to rančo. Un tagad es gulēšu.
Taču Džims ilgi nevarēja aizmigt; nervozēdams un knosīdamies viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet iesnaudies tūlīt pat atkal atmodās. Acu priekšā joprojām mirgoja dimanti, un no šā spožuma sāpēja acis. Mets, lai cik neaptēsts bija, gulēja trauksmainā miegā kā meža zvērs, un Džims, līdzko sakustējās, tā pamanīja, ka arī blakus gulētāja ķermenis sakustas, it kā lai parādītu, ka ir uztvēris biedra nemieru un kuru katru brīdi var pamosties. Tāpēc Džims bieži nevarēja saprast, vai_ Mets guļ vai neguļ. Reiz Mets klusi un gluži tā, it kā acis nebūtu aizdarījis, uzrunāja viņu:
— Guli jel, Džim! Neraizējies par dārgakmeņiem. Tie nekur nepazudīs.
Bet tieši tajā mirklī Džims bija domājis, ka Mets guļ.
Vēlu no rīta, sajutis Džima pirmo sakustēšanos, Mets bija augšā, bet pēc tam pamodās un aizmiga reizē ar viņu, lai gulētu līdz dienas vidum, kad abi piecēlās un apģērbās.
— Es aiziešu nopirkt avīzi un maizi, — sacīja Mets. — Tu uzvāri kafiju.
Klausīdamies Džims neapzināti novērsa skatienu no Meta sejas un paraudzījās uz spilvenu, zem kura bija pabāzts raibajā kabatas drānā iesietais tīstoklis. Uz mirkli Meta seja savilkās ļaunā grimasē.
— Pielūko, Džim! — viņš norūca. — Tev būs jāspēlē bez šmaukšanās. Ja tu nebūsi godīgs pret mani, es tevi nomušīšu. Saprati? Es-tevi aprīšu. Tu to zini. Es pārkodīšu tev rīkli un apēdīšu tevi kā bifšteku.
Meta iedegusi seja bija melna no asins pieplūduma un atvieztās lūpas atklāja no smēķēšanas apdzeltējušus zobus. Džims nodrebēja un neviļus sarāvās, šis vīrs lūkojās uz viņu kā pati nāve. Vēl pagājušajā naktī šis mcl- nūksnējais cilvēks pats ar savām rokām bija izdzēsis dzīvību otram, bet tas nebija traucējis viņa miegu. Un sirds dziļumos Džims jutās vainīgs, tāpēc ka visa viņa domu gaita attaisnoja Meta draudus.
Mets izgāja ārā, atstādams viņu drebam. Tad Džima seja saverkšķējās aiz niknuma — un viņš paklusām raidīja uz durvju pusi negantus lāstus. Atcerējies dārgakmeņus, viņš metās pie gultas un sataustīja zem spilvena tīstokli. Viņš saspieda to pirkstos, lai būtu drošs, ka dimanti ir turpat, kur bijuši. Pārliecinājies, ka Mets nav tos aiznesis, viņš, kā vainīgs satrūcies, paskatījās uz petrolejas plītiņu. Tad viņš ātri iededzināja plītiņu, pie izlietnes piepildīja kafijkannu un uzlika to uz uguns.
Kad Mets atgriezās, kafija jau vārījās, un, kamēr Mets grieza maizi un lika uz galda sviestu, Džims ielēja kafiju. Tikko apsēdies un iedzēris dažus malkus kafijas, Mets izņēma no kabatas rīta avīzi.
— Mums ir patrāpījusies laime kā aklai vistai grauds,— viņš sacīja. — Es tev teicu, ka baidos domāt, cik brangs ir loms. Paskaties te!
Viņš norādīja uz pirmās lappuses virsrakstiem. ZIGLSPĀRNOTĀ NEMEZIDA PANĀK BUJANOVU. NOGALINĀTS GUĻOT PEC KOMPANJONA APLAUPĪŠANAS.
— Se tev! — iesaucas Mets. — Aptīrījis savu kompanjonu kā beidzamais zaglis.
— «Pazudušas dārglietas pusmiljona vērtībā,» — Džims skaļi izlasīja. Viņš nolaida avīzi un paskatījās uz Metu.
— Ko es tev teicu? — Mets ierunājās. — Ko mēs sajēdzam no dārglietām! Pusmiljons! Es rēķinājos labākajā gadījumā ar simts taukšķiem. Lasi tālāk!
Viņi klusēdami lasīja, sabāzuši galvas kopā. Kafija pa to laiku atdzisa. Reizēm viens vai otrs no viņiem skaļi pauda savu izbrīnu par kādu pārsteidzošu faktu.
— Man gribētos redzēt, kādu ģīmi rādīja Mecners, šorīt veikalā attaisījis seifu, — ļaunā priekā noteica Džims.
— Viņš tūdaļ norādīja varasvīriem uz Bujanova māju,— Mets atteica. — Lasi tālāk!
— «Gatavojās vakar vakarā pulksten desmitos ar «Sa- džodu» doties Dienvidjūrā … tvaikonis aizkavējās neparedzētas kravas dēļ …»
— Tad tāpēc mēs viņu atradām gultā, — pārtrauca Mets. — Tā bija tīrā veiksme — uz mata kā laimests loterijā.
— ««Sadžoda» izbrauca šorīt pulksten sešos.»
— Bet viņš to nenoķēra, — piezīmēja Mets. — Es redzēju, ka viņa modinātājs ir uzlikts uz pieciem. Laika viņam būtu bijis gana … tikai atnācu es un izstrādāju stilc ar laiku. Lasi!
— «Ādolfs Mecners ir izmisis… Slaveno Heitornas pērļu kakla rotu — lieliski atlasītas pērles — speciālisti novērtējuši par piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.»
Džims ievilka elpu, lai trekni un svinīgi nolamātos, un tad secināja:
— Un šīs sasodītās austeru olas maksā tādu naudu! — Viņš aplaizīja lūpas un piebilda: — Ir gan skaistas, tur nu nav vārdam vietas!
— «Lielais Brazīlijas briljants,» — viņš turpināja.
— «Astoņdesmit tūkstošu dolāru … daudz vērtīgu augstākās kvalitātes briljantu… vairāki tūkstoši sīku dimantu par ne mazāk kā četrdesmit tūkstošiem.»
— Ir vērts uzzināt par briljantiem ko vairāk, — labsirdīgi pasmaidīdams, teica Mets.
— «Detektīvu viedoklis,» — lasīja Džims. — «Zagļi acīmredzot ir zinājuši… ar gudru ziņu vērojuši Buja- nova rīcību … droši vien atminējuši viņa nodomu un sekojuši viņam līdz pašai mājai, kur viņš atgriezies ar laupījumu …»
— Veikli, velns ar ārā! — izsaucās Mets. — Tā taisa slavu … avīzēs. Kā mēs varējām zināt, ka šis apzadzis savu kompanjonu?
— Lai nu kā, manta ir mūsu rokās, — pavīpsnādams teica Džims. — Paskatīsimies uz tiem vēlreiz.
Viņš piegāja pie durvīm, lai pārbaudītu, vai tās ir aizslēgtas un aizbultētas, bet Mets pa to starpu paņēma raibo tīstokli un atraisīja to uz galda.
— Nu, vai tad tās nav skaistas! — Džims iesaucās, paskatījies uz pērlēm. Kādu laiku viņš nevarēja novērst no tām acis. — Tātad speci atzīst, ka to vērtība ir no piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.
— Un sievietēm patīk šīs lietiņas, •— piebilda Mets.
— Viņas darīs visu, lai tiktu pie tām, — pārdosies, izdarīs slepkavību, visu ko.
— Tāpat kā mēs abi.
— Nekā nebija! — iebilda Mets. — Es nogalināšu nevis pašu dimantu dēļ, bet lai varētu tos dabūt. Te ir tā starpība. Sievietes kāro šos dārgakmeņus sev, bet man tie vajadzīgi, lai man būtu sievietes un viss pārējais, ko es par tiem dabūšu.
— Laime, ka vīrieši un sievietes negrib vienu un to pašu, — piezīmēja Džims.
— Tā jau arīdzan ir komercija, — piekrita Mets, — ka cilvēki grib katrs kaut ko citu.
Dienas vidū Džims aizgāja pēc produktiem. Kamēr viņa nebija, Mets novāca no galda dārgakmeņus, ietina tāpat kā agrāk un pabāza zem spilvena. Tad viņš iededzināja petrolejas plītiņu un sāka vārīt ūdeni kafijai. Pēc dažām minūtēm Džims bija atpakaļ.
— Taisni brīnums, — viņš teica. — Ielas, veikali, ļaudis — viss ir kā vienmēr. Nekas nav mainījies. Bet es eju
cilvēkos jau kā miljonārs. Neviens uz mani pat nepaskatās un nespēj iedomāties, ka esmu bagāts.
Mets kaut ko īgni norūca. Viņš maz ko saprata no sava partnera godkārīgajiem sapņiem un iedomām.
— Vai gaļu atnesi? — viņš jautāja.
— Protams, turklāt tādu mīkstu. Prīmā gabaliņš. Paskaties!
Viņš iztina gaļu un ļāva Metam aplūkot pirkumu. Tad viņš uzvārīja kafiju un uzklāja galdu, bet Mets pa to laiku cepa gaļu.
— Tikai neliec klāt pārāk daudz sarkano piparu, — brīdināja Džims. — Es neesmu pieradis pie taviem meksikāņu ēdieniem. Tu vienmēr pārāk sapiparo.