— Ēd, kamēr karsta, — viņš ieteica un, rādīdams pie- , mēru, ķērās pie naža un dakšiņas.
— Tas ir kas varens! — novērtēja Džims pēc pirmā kumosa. — Bet es tev kaut ko pateikšu skaidri un gaiši. Es nekad nebraukšu uz tavu rančo Arizonā, tā ka labāk nemaz neaicini.
— Bet kas tad ir lēcies? — Mets apjautājās.
— Nekas nav lēcies, — sekoja atbilde. — Meksikāņu gardumi, turklāt vēl tavā rančo — tas man būs par daudz. Ja jau man lemts viņpasaulē nokļūt ellē, es nevēlos, lai tie mocītu manas iekšas. Nolādētie pipari!
Viņš pasmaidīja, sparīgi izelpoja, lai atvēsinātu degošo muti, iedzēra mazliet kafijas un atkal ķērās pie gaļas.
— Ko tu vispār domā par viņpasauli, Met? — pēc īsa brīža viņš jautāja, klusībā brīnīdamies, kāpēc viņa biedrs vēl nav pielicis pie mutes kafiju.
— Tādas viņpasaules nav, — Mets atbildēja, mezdams mieru gaļai, lai iedzertu kafiju. — Nav ne debesu, ne elles, nekā. Visu, kas tev pienākas, tu saņemsi šajā saulē.
— Bet pēc tam? — Džims centās apmierināt savu slimīgo ziņkārību, jo zināja, ka skatās uz cilvēku, kam drīz jāmirst. — Bet pēc tam? — viņš atkārtoja.
— Vai esi kādreiz redzējis mironi, kas nogulējis divas nedēļas? — jautāja Mets.
Džims papurināja galvu.
— Nu, bet es esmu redzējis. Viņš izskatījās pēc gaļas, ko mēs abi ēdam. Kādreiz tā lēkāja pa pļavu. Bet tagad tā ir tikai gaļa. Gaļa un nekas vairāk. Un tas ir tas, par ko es, tu un visi pārējie cilvēki pārvērtīsies, — gaļa.
Mets ātri izdzēra kafiju un no jauna pielēja tasi.
— Vai tev bail mirt? — viņš vaicāja.
Džims papurināja galvu.
— Kāda jēga? Es tikpat nemiršu. Es izzudīšu un dzīvošu tālāk…
— Lai zagtu, melotu un činkstētu arīdzan jaunajā dzīvē un tādā garā mūžīgi mūžam? — Mets mierīgi jautāja.
— Varbūt es kļūšu labāks, — Džims optimistiski spriedelēja. — Varbūt tajā jaunajā dzīvē nebūs vajadzības zagt!
Piepeši viņš apklusa un izbijies stīvi blenza tālumā.
— Kas ir? — Mets jautāja.
— Nekas. Es tikai domāju, — Džims ar pūlēm atguvās, — par nāvi, tas ir viss.
Tomēr viņš nespēja atkratīties no šausmām, kas viņu bija pārņēmušas. Likās, it kā viņam garām būtu aiztrau- cies kaut kas neredzams un drūms, uzmetot viņam savu netveramo ēnu. Džimu māca ļauna nojauta. Bija jānotiek kaut kam briesmīgam. Gaisā lidinājās nelaime. Viņš cieši palūkojās pār galdu savā biedrā. Viņš kaut ko nesaprata. Ja nu viņš ir kļūdījies un noindējis pats sevi? Nē, ieplaisājusī tase ir Metam, bet viņš indi noteikti bija iebēris ieplaisājušajā tasē.
Viņš nodomāja, ka pie visa vainīga viņa slimīgā iztēle. Tā jau ne reizi vien bija dzinusi jokus ar viņu. Stulbenis! Skaidrs, ka vainīga ir iztēle. Protams, kaut kam ir jānotiek, bet jānotiek ar Metu. Vai tad Mets nebija izdzēris pilnu tasi kafijas?
Džims kļuva možāks un, notiesājis savu gaļas gabalu, mērcēja maizi taukos.
— Kad es biju puika … — viņš iesāka, bet pēkšņi apklusa.
Atkal garām aiztrauca kaut kas drūms, un visa viņa būtne nodrebēja nenovēršamas nelaimes aizjautā. Viņš sajuta sevī darbojamies kādu graujošu spēku, likās, ka visus viņa muskuļus tūlīt saraus krampji. Viņš strauji atgāzās atpakaļ un tad tikpat strauji saliecās uz priekšu, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galda. Visam ķermenim izskrēja cauri vieglas trīsas. Tās atgādināja lapu šalkoņu, vējam tuvojoties. Viņš sakoda zobus. Muskuļi atkal krampjaini saspringa. Viņš pārbijās, sajuzdams, ka viņā notiek kaut kas nelāgs. Muskuļi vairs neklausīja. Tie atkal krampjaini sarāvās, par spīti viņa gribas piepūlei. Tā bija miesas sacelšanās, anarhija, un Dzimu pārņēma šausmas, apzinoties savu nevarību, kad miesa it kā sagrāba viņu, pār muguru pārskrēja tirpas, un uz pieres izspiedās sviedri. Viņš pārlaida skatienu istabai, un visas lietas tajā šķita dīvaini pazīstamas. It kā viņš nupat būtu atgriezies no gara ceļojuma. Viņš palūkojās pāri galdam uz savu draugu. Mets skatījās uz viņu un smaidīja. Džima sejā parādījās drausmu izteiksme.
— Ak dievs, Met! — viņš iespiedzās. — Vai tu neesi man ko piebēris?
Mets joprojām smaidīja un nenovērsa skatienu no viņa. Kad pēc tam uznāca lēkme, Džims nezaudēja samaņu. Muskuļi saspringa, raustījās un sacirtās mezglos, nodarīdami briesmīgas sāpes un žņaugdami viņu savos nežēlīgajos apkampienos. Un tad pēkšņi viņam nonāca līdz apziņai, ka Mets izturas dīvaini. Ar viņu notika tas pats. Smaids no viņa sejas bija zudis, tajā parādījusies spraigas uzmanības izteiksme, it kā viņš ieklausītos kādā iekšējā balsī un censtos izprast dzirdēto. Mets piecēlās, pagājās šurpu turpu pa istabu un atkal apsēdās.
— Tas ir tavs darbs, Džim, — viņš klusi noteica.
— Bet es nedomāju, ka tu mēģināsi nogalēt mani, — pārmetoši sacīja Džims.
— O, ar tevi es nostrādāju tīri, — teica Mets, sakodis zobus un drebēdams pie visām miesām. — Ko tu iedevi man?
— Strihnīnu.
— To pašu, ko es tev, — atzinās Mets. — Tās tik ir varenas ziepes, vai ne?
— Tu melo, Met, — lūdzošā balsī teica Džims. — Tu tak neesi man neko iebēris, vai ne?
— Iebēru, Džim, iebēru, bet ne vairāk, kā vajag. Es visu kārtīgi iecepu tavā gaļas pusē. Pagaidi! Uz kurieni tu?
Džims bija pieskrējis pie durvīm un saka raut vaļa bultas.
— Uz aptieku, — smakdams izdvesa Džims. — Uz aptieku.
— Nekur tu neiesi! Tu paliksi tepat! Nav ko bizot apkārt un spēlēt uz ielas noindēšanās skatu, kad visi šitie akmeņi guļ zem spilvena. Saproti? Pat ja tu nenomirsi, tu kritīsi policijas nagos — un tev vajadzēs daudz ko paskaidrot. Pret saindēšanos līdz vemjamās^ zāles. Man ir tikpat slikti kā tev, un es ieņemšu vemjamās zāles. Tik un tā tev aptiekā iedotu to pašu.
Viņš atgrūda Džimu istabas vidū un no jauna aizšava ciet bultas. Iedams pie virtuves plaukta, viņš novilka ar roku pār pieri un norausa sviedru lāses. Varēja dzirdēt, kā tās nopakšķ uz grīdas. Locīdamies sāpēs, Džims noskatījās, kā Mets paķer sinepju trauku un tasi un metas pie izlietnes. Viņš samaisīja pilnu trauku ar sinepēm un ūdeni un izdzēra. Džims sekoja viņam un drebošam rokām sniedzās pēc tukšās tases. Mets atkal atgrūda viņu. Samaisījis otru tasi, viņš jautāja:
— Vai tu domā, ka man pietiks ar vienu tasi? Pagaidi, kamēr es beigšu.
Džims streipuļodams devās uz durvju pusi, bet Mets parāva viņu atpakaļ.
— Ja tu mērkaķosies ar durvīm, es tev apgriezīšu sprandu. Saprati? Iedzersi, kad es būšu beidzis. Un, ja tu izkulsies sveika, es tev tik un tā apgriezīšu sprandu. 5ā vai ta tev vakars. Cik reižu neesmu tev teicis, kas tev bus, ja tu mani nodosi.
— Bet tu taču mani arī nodevi, — ar pūlēm teica Džims.
Mets tukšoja otru tasi un neatbildēja. Džimam acīs bija ietecējuši sviedri, un viņš tikko aiztaustījās līdz galdam un paņēma sev tasi. Bet Mets jau maisīja trešo tasi un atkal atgrūda viņu.
— Es teicu, lai tu pagaidi, kamēr es beigšu, — Mets norūca. — Vācies nost no ceļa!
Turēdamies pie izlietnes, kas balstīja viņa krampju sarauto ķermeni, Džims ilgojās pēc dzeltenīgā maisījuma, kas solīja dzīvību. Paša miesa tīkoja saliekt viņu ragā un nogāzt uz grīdas. Mets izdzēra trešo tasi un, ar grūtībām aizkļuvis līdz krēslam, apsēdās. Pirmā lēkme tikpat kā bija garām. Mokošās spazmas sāka pierimt. Viņš domāja, ka par to paldies jāsaka sinepēm un ūdenim. Tagad viņš vismaz bija drošībā. Viņš noslaucīja no sejas sviedrus. Saja atelpas brīdī viņā pamodas ziņkāre. Viņš paskatījās uz savu partneri.
Spazmas bija izsitušas Džimam no rokām sinepju trauku, un tā saturs bija izbiris uz grīdas. Džims noliecās, lai ar tasi sagrābtu kaut mazliet sinepju, bet kārtējā spazma nogāza viņu zemē. Mets pasmaidīja.
— Ķer ciet, — viņš mudināja. — Drošs līdzeklis. Tas mani dabūja uz kājām.
Džims izdzirdēja šos vārdus un pagrieza pret viņu savu izmocīto, ciešanu un lūguma izķēmoto seju. Tagad spazma sekoja spazmai, kamēr viņš raustījās uz grīdas konvulsijās, savārtīdams seju un matus sinepēs.
Mets, to redzot, aizsmakušā balsī smējās, bet viņa smiekli pēkšņi aprāvās. Viņa ķermenim pārskrēja tirpuļi. Sākās jauna lēkme. Viņš piecēlās un aiztenterēja līdz izlietnei, kur ar pirkstu velti mēģināja veicināt vemjamo zāļu iedarbību. Galu galā viņš, tāpat kā iepriekš Džims, pieķērās pie izlietnes, baidīdamies nokrist uz grīdas.