— Ko tu činksti? — jautāja Mets, locīdamies krampjos. — Tev nekas cits nav jādara kā jānomirst. Bet, kad tu esi nomiris, tu esi beigts.
— Es … nemaz … nečinkstu … sinepes … kož … acīs … — Džims saraustīti un bezcerīgi gausi taisnojās.
Tas bija viņa pēdējais veiksmīgais mēģinājums parunāt. Pēc tam viņš'tikai nesakarīgi murminaja, ar drebošam rokām grābstīdamies pa gaisu, līdz jaunas konvulsijas viņu nogāza uz grīdas.
Mets aizvilkās līdz krēslam, kur, līkumā saliecies un ar rokām ceļgalus aptvēris, mēģināja tikt galā ar savu gabalos jūkošo ķermeni. Pēc lēkmes viņš bija vārgs un mierīgs. Viņš paskatījās uz Džimu, lai redzētu, kā iet tam, bet Džims jau gulēja un nekustējās.
Mets mēģināja runāt monologu, būt asprātīgs, pēdējo reizi drūmi pasmieties par dzīvi, taču pār lūpām nāca tikai nesaprotamas skaņas. Viņš atjauta, ka vemjamās zāles nav līdzējušas un ka vienīgā cerība ir aptieka. Viņš palūkojās uz durvīm un pierausās kājās. Viņš noturējās nekritis, tikai tādēļ, ka pieķērās pie krēsla. Bija sākusies jauna lēkme. Šis lēkmes laikā, kad viss viņa ķermenis un tā daļas juka gabalu gabalos, locījās un atkal metās mezglos, viņš joprojām turējās pie krēsla un stūma to sev pa priekšu. Kamēr viņš pūlējās nokļūt līdz durvīm, pēdējās gribas paliekas atstāja viņu. Mets pagrieza atslēgu un atvilka vienu aizšaujamo. Viņš mēģināja sataustīt otru aizšaujamo, bet veltīgi. Tad viņš ar visu ķermeni atslīga pret durvīm un lēni saļima.