Divas nedēļas, kuras bijām paredzējuši pavadīt Rupununi, aizritēja tik ātri, ka mēs kādu vakaru, šūpodamies' guļamtīklos un uz pirkstiem skaitīdami dienas, pārsteigti atklājām, ka mūsu rīcībā atlikušas vairs tikai četras.
Ar Maktērka un vietējo indiāņu līdzdalību mūsu dzīvnieku kolekcija bija ievērojami palielinājusies. Dažas dienas pēc s.kudrulāča sagūstīšanas pie mums jāšus uz zirga ieradās Frānsiss, uz muguras viņam bija maiss, kurā kaut kas raustījās un nežēlīgi spiedza, it kā maiss būtu bāztin piebāzts ar jūrascūciņām; tās tomēr nebija jūras- cūciņas, par ko es tūlīt pārliecinājos, bet gan trīs jaunas, gaužām izbiedētas kapibaras. So zvēriņu esmu jau pieminējis grāmatas sākumā, aprakstot plēsīgās zivis piraņas, taču kapibara vispirms pelna ievērību ar to, ka tā ir pats lielākais grauzējs zemes virsū. Pareizu priekšstatu par tās lielumu var iegūt, ja šo dzīvnieku salīdzina ar kādu no viņa vismazākajiem radiniekierrt. Pieaugusi kapibara ir ap četras pēdas gara, tās augstums — divas pēdas, svars gandrīz simt mārciņas. Kapibara izskatās milzīga līdzās, piemēram, Anglijas pundurpelei, kuras ķermeņa garums kopā ar asti nepārsniedz četrarpus collas un kura sver tikai vienu sesto daļu unces.
Sis lielais grauzējs ir resns dzīvnieks ar iegarenu ķermeni, kas klāts ar asu, pinkainu, brūni svītrotu vilnu. Tā kā priekškājas viņam ir garākas par pakaļkājām un ma- sīvajam ķermenim nav astes, tad allaž rodas iespaids, ka dzīvnieks nupat, nupat gatavojas attupties. Kapibarai ir lielas ķepas ar platiem, pleznainiem pirkstiem, priekš- ķepu nagi īsi un truli, pārsteidzoši līdzīgi mazītiņiem pakaviņiem. Sis dzīvnieks izskatās aristokrātisks: platā, plakanā galva un strupais, gandrīz četrstūrainais purns piešķir viņam augstprātīgas labvēlības izteiksmi, kāda varētu būt domīgam lauvam. Uz zemes kapibara pārvietojas lēniem, šļūcošiem soļiem vai gongā, smagnējā riksī, bet, nokļuvusi ūdenī, peld un nirst ar pārsteidzošu vieglumu un izveicību. Sis lielais grauzējs ir gauss, flegmātisks veģetārietis, viņam gan trūkst spilgti izteiktu individuālu iezīmju, kādas vērojamas dažiem viņa radiniekiem, toties viņš allaž ir miermīlīgā, draudzīgā noskaņojumā.
Trīs jaunuļi, kurus bija atvedis Frānsiss, tomēr nebija ne miermīlīgi, ne draudzīgi; viņi spārdījās un spiedza, un lielām, pārbiedētām acīm blenza uz mums, it kā mēs būtu jaguāru bars. Zvēriņi bija tikai kādas pāris pēdas gari un vienu pēdu augsti, bet, kad viņi spārdījās un slējās pakaļkājās, ar viņiem nepavisam nebija viegli tikt galā. Es ievēroju, ka jauniņās kapibaras mums ne reizi nemēģināja iekost, lai gan viņām bija lieli, spīdīgi oranžkrāsas zobi, tik plati un asi kā kabatas nazīša asmens. Ar šiem zobiem varētu iecirst dziļas brūces, ja kapibaras to vēlētos. Iznāca krietni vien pacīnīties, iekams mēs zvēriņus dabūjām ārā no maisa, un te nu mēs stāvējām ar pīkstošajām kapibarām rokās, muļķīgi un samulsusi, nezinādami, ko ar tām iesākt, jo bijām piemirsuši, ka mums nav būra, kur tās ievietot. Galu galā pēc ilgas gudrošanas nopinām kapibarām no auklas mazus iemauktus, līdzīgus kā skudrulāčiem. 'Pēc tam zvēriņi garās auklās tika piesieti pie trim apelsīnu kokiem, un mēs atgājām nostāk, lai papriecātos par savu veikumu. Kapibaras, sajuzdamās brīvas, tomēr baidīdamās mūsu tuvuma, acumirklī saskrēja kopā, .gatavas aizstāvēties, un sapinās auklās, bet auklas aptinās ap kokiem. Pagāja stundas ceturksnis, iekams mums izdevās kapibaras atbrīvot, kā arī attīt auklas no koku stumbriem un mūsu pašu kājām. Mēs piesējām kapibaras tālāk citu no citas. Bet tagad viņas, nejauki spiegdamas, sāka joņot apkārt un apkārt kokiem, līdz to stumbri bija kārtu kārtām apvīti ar auklu un paši
zvēriņi gandrīz nožņaugušies. Beidzot mēs izdomājām iesiet auklas koku zaros, pēc iespējas augstāk no zemes, līdz ar to problēma tika atrisināta: zvēriņiem bija iespēja paskraidīt un nedraudēja briesmas sapīties auklā un nožņaugfies.
Varu derēt — ar šiem jaunuļiem mums vēl dažu labu reizi nāksies pacīnīties, — es sadrūmis sacīju, kad - nogurdinošais darbs ar kapibarām. bija galā.
Kāpēc? — iejautājās Bobs. — Tu, redzams, nemaz nepriecājies, ka esi tos ieguvis. Vai tev nepatīk kapibaras?
Ar kapibaru man bija nelabi piedzīvojumi Džordžtaunā, — es paskaidroju, — un kopš tā laika es pret šiem dzīvniekiem izturos ar lielu neuzticību.
Tas notika tajā laikā, kad mēs ar Smitu, dzīvodami pansijā Džordžtaunas nomaļā ieliņā, meklējām piemērotu vietu, kur ierīkot mūsu galveno bāzi. Pansijas saimniece laipni piedāvāja mazo dārziņu savas mājas priekšā, kur mēs pagaidām varētu turēt saķertos dzīvniekus, un mēs, protams, piedāvājumu tūlīt pieņēmām. Nabaga sieviete droši vien neaptvēra, kādas sekas varētu būt viņas laipnībai, bet, kad mazais dārziņš jau bija pilns ar pērtiķiem un daudziem citiem radījumiem un mēs vēl arvien nebijām atraduši citu vielu, viņa sāka kļūt nemierīga. Pat mēs jutām, ka dārziņš kļūst pārapdzīvots, jo citiem pansijas viesiem, kad tie. gribēja iekļūt mājā, vajadzēja ļoti uzmanīties, lai kāds ziņkārīgs pērtiķis tos nesagrābj aiz kājas. Līdz ar kapibaras ierašanos stāvoklis kļuva neciešams.
Lielo grauzēju aiz saites vēlu vakarā pie mums atveda kāds vīrs. Kapibara vēl nebija pilnīgi pieaugusi, bet ļoti' droša — viņa sēdēja mums līdzās ar majestātiskas augstprātības izteiksmi sejā, kamēr mēs ar tās saimnieku kaulējāmies par cenu. Tirgošanās ieilga, jo pārdevējs bija pamanījis priecīgu mirdzumu mūsu acīs, kad mēs ieraudzījām atvesto dzīvnieku, taču galu galā kapibara bija mūsu. Dzīvnieks tika ievietots zārkam līdzīgā redeļu kastē, kurai priekšpusē mēs pierīkojām stiepļu režģi, kas likās pietiekami stingrs, lai izturētu jebkuru krātiņa iemītnieka triecienu. Sprostā bagātīgi ielikām dažādus augļus un zāles, ko kapibara pieņēma ar augstprātīgu laipnību; pēc tam mēs viens otru apsveicām par necerēto iespēju iegūt tik jauku, mīlīgu radījumu. Acis nenoiaiz- dami, mēs vērojām kapibaru, kamēr tā ēda, tad, uzmanīgi
iebīdījuši caur režģa stieplēm vēl dažus mango augļus, kāpām augšā, lai liktos gulēt. Kādu laiku tumsā vēl pavadījām nomodā, runādami par brīnišķīgo zvēriņu, tad iemigām. Viss sākās ap pusnakti.
Mani pamodināja dīvains troksnis, kas nāca no dārziņa zem mūsu loga, izklausījās, it kā kāds tur spēlē uz vargana un kāds cits viņu pavada, nejēdzīgi rībinādams skārda bundžu. Es gulēju, klausījos un gudroju, kas tas varētu būt, tad atcerējos kapibaru. Iekliedzies: «Kapibara izbēgusi!» — es izlēcu no gultas un pidžamā, basām kājām drāzos lejā pa kāpnēm uz dārziņu, man cieši pa pēdām sekoja vēl gluži samiegojies Smits. Kad mēs sasniedzām dārziņu, tur viss bija klusu; kapibara tupēja uz pakaļkājām, vienaldzīgi blenzdama būra grīdā. Starp mani un manu kompanjonu sākās dedz-īgs strīds: vai tā bija vai nebija kapibara, kas tika sacēlusi dīvaino troksni; es apgalvoju, ka.bija, Smits centās mani pārliecināt, ka es maldos. Viņš sacīja, ka kapibara izskatās pavisam rāma un nevainīga, bet es paliku pie sava: tieši tāpēc mums ir pamats domāt, ka viņa ir vainīgā. Pa to laiku kapibara mierīgi tupēja mēness izgaismotajā sprostā un lūkojās uz mums tādām kā neredzošām acīm. Dīvainais troksnis neatkārtojās, mēs čukstus vēl nikni pastrīdējāmies, tad nolēmām iet gulēt. Tikko bijām apgūlusies, troksnis sākās no jauna, tagad tas likās pat skaļāks nekā pirmīt. Es izkāpu no gultas un palūkojos ārā pa logu. Kapibaras būris mēnessgaismā viegli drebēja.
Jā, vainīgā ir kapibara, šis sasodītais radījums, — es svinīgi paziņoju.
Ko tad viņa dara? — painteresējās Smits.
Dievs to zina, bet labāk būs, ja mēs noiesim lejā un izbeigsim šo nejēdzību, citādi viņa vēl sacels kājās visu māju.
Mēs klusītiņām nokāpām dārziņā un, paslēpušies aiz krūmu pudura, vērojām, kas notiek kapibaras būrī. Tā iemītniece cēlā pozā sēdēja pie stiepļu režģa. Ik pa brīdim viņa paliecās uz priekšu, saņēma lielajos, līkajos zobos stiepli, spēcīgi parāva, tad palaida vaļā, un visa būra priekšā drebēja un trinkšķēja kā arfa. Dzīvnieks brīdi klausījās, līdz trinkšķēšana norima, tad, pacēlis resno dibenu, no visa spēka sāka ar pakaļkājām dauzīt skārda dzeramo trauku. Es neviļus iedomājos: kapibara pati sev aplaudē.
Tu domā — kapibara grib aizbēgt? — iejautājās Smits.
Nē, man liekas, viņai patīk patrokšņot.
Kapibara no jauna patrinkšķināja stiepli.
To nevar pieļaut, viņa te visus uzmodinās. Trokšņošana jāizbeidz.
Bet ko mēs lai darām?
Izņemsim no būra skārda dzeramo trauku, — Smits deva praktisku padomu.
Bet stiepļu trinkšķināšana tāpēc neapstāsies.
Aizklāsim ar kaut ko būra priekšu, — Smits atkal ieteica.
Tā mēs izņēmām no būra dzeramo trauku un aizklājām stiepļu režģi ar maisiem, jo, kas zina, varbūt tieši mēnessgaismas ietekmē kapibarai bija radusies vēlēšanās muzicēt. Mēs atkal nolikāmies gulēt, un tajā pašā brīdi trinkšķināšana atsākās no jauna.
'— Ko nu lai iesākam? — izmisis jautāja Smits.
Gulēsim nost un izliksimies, ka neko nedzirdam, — es atteicu.
Mēs palikām guļot. Trinkšķināšana nerimās. Mājā kaut kur noklaudzēja durvis, gaitenī dipēja soļi, kāds pieklauvēja pie mūsu durvīm.
Lūdzu! — es atsaucos.
Mister Darel, — kāda balss ierunājās. — Man liekas, viens no jūsu dzīvniekiem mēģina bēgt projām. Viņš dārziņā taisa briesmīgu troksni.
Patiesi? — es tēlotā izbrīnā apvaicājos, pūlēdamies pārkliegt skaļo trinkšķināšanu. — Paldies jums, ka pateicāt. Būs jānoiet paskatīties.
Jā. Troksnis patiešām ir liels.
Jā, jā, tagad es arī dzirdu. Ļoti nožēloju, ka tas jūs iztraucēja, — es pazemīgi atvainojos.
Soļi gaitenī attālinājās, un mēs abi ar Smitu pavērāmies viens otrā. Es izkāpu no gultas un piegāju pie loga.
Rimsties jel! — es nošņācu.
Kapibara turpināja savu priekšnesumu.
Es izdomāju, — Smits piepeši sacīja, — aiznesīsim viņu uz muzeju, tur ir naktssargs, kas var dzīvnieku līdz ritam pieskatīt.
Tas likās saprātīgs atrisinājums, un mēs sākām ģērbties. Pa to laiku vēl divi pansijas viesi ieradās pie mums, lai pavēstītu, ka viens no dzīvniekiem mēģina izlauzties un aizbēgt. Acīmredzot mēs ar Smitu nebijām
vienīgie, kuri domāja, ka kapibara jāizvāc no mājas. Nokāpām lejā dārziņā un, apklājuši kapibaras būri vēl ar dažiem maisiem, steberējām ar to projām. Kapibara, satraukta par traucējumu, skraidīja šurpu turpu pa būri, un tas nemitīgi līgojās un zvalstījās. Līdz muzejam bija tikai kāda pusjūdze, ko iet, taču ceļā mums vajadzēja trīsreiz apstāties, lai atvilktu elpu, un, kamēr mēs atpūtā- mies, kapibara spēiēja savas glāstošās melodijas.
Beidzot pēdējais ceļa līkums bija veikts, priekšā rēgojās muzeja vārti, un piepeši ieraudzījām policistu.
Mēs visi apstājāmies, aizdomīgi lūkodamies cits citā. Policista aizdomām bija noteikts pamats: divi nevīžīgi apģērbušies cilvēki nes pa ielām kaut ko zārkam līdzīgu, turklāt tādā nakts stundā, kad viņiem būtu jāatrodas gultā. Viņa vērīgā acs bija tūlīt pamanījusi pidžamas maliņu, kas līda ārā no mūsu virsdrēbēm, mūsu satrauktās, samulsušās sejas un — pats galvenais! — zārku, kuru mēs nesām. Tieši šajā brīdī kapibara izgrūda slāpētu krācienu, un policista acis iepletās platas jo platas: citādi nevar būt — zārkā ir dzīvs cilvēks, kuru divi vampīri grasās slepus aprakt. Tātad viņš — likuma sargs — ieradies īstajā brīdī. Policists nokremšļojās.
Labvakar, -— viņš sveicināja, — varbūt varu jums palīdzēt?
Es atskārtu, cik grūti man būs kaut cik ticami paskaidrot policistam, kāpēc mēs pulksten vienos naktī nesam pa ielām kapibaru tādā būrī, kas pēc formas atgādina zārku. Bezpalidzīgi pavēros uz Smitu, un viņš tikpat bezpalīdzīgi palūkojās manī. Beidzot sadūšojies es veltīju likuma aizstāvim uzvarošu smaidu.
Labvakar, polismen. Mēs nesam uz muzeju kapibaru, — es sacīju, tūlīt pats apjēgdams, cik nepārliecinoši tas izklausās. Tāpat domāja arī policists.
I\o jūs tur nesat?
Kapibaru.
Kas tas ir — kapibara? — jautāja policists.
Tas ir grauzējs, — atbildēja Smits, kuram allaž šķita pats par sevi saprotams, ka visiem cilvēkiem ir zināšanas zooloģijā.
Tas ir kāds dzīvnieks, — es steidzīgi piebildu.
Ak tā, jūs sakāt, tas ir dzīvnieks, — ar tēlotu interesi sacīja policists, — vai es varu to apskatīt, ser?
Mēs nolikām būri zemē un iztinām no daudzajiem maisiem. Policists tajā iespīdināja savu kabatas bateriju.
—Ā! — -šoreiz patiesā izbrīnā iesaucās policists.
Ūdenscūka!
Jā gan, tieši tā, — es priecīgi piekritu, — mēs nesam to uz muzeju. Viesnīcas dārzā tā uzvedas pārāk trokšņaini un traucē mums gulēt.
Pēc tik izsmeļoša paskaidrojuma kapibara muzikāli pa- trinkšķināja stieples, it kā apstiprinādama teikto, un policists uzreiz atplauka smaidā; viņš palīdzēja mums aiznest būri atlikušos pāris jardus līdz muzejam un pakliegt sargu. Bet muzeju apņēma dziļš klusums, un mums drīz kļuva skaidrs, ka nekāda sarga te nav. Stāvēdami ap būri un pūlēdamies ar kliegšanu pārspēt kapibaras trinkšķināšanu, mēs spriedām, ko tagad iesākt. Policists bija tas, kurš atrada izeju.
Jūs varētu ūdenscūku aiznest uz lopkautuvi, tur ir naktssargs, to es skaidri zinu.
Priekšlikums mums bija pa prātam, mēs to pieņēmām; pēc tam kad policists mums tika parādījis ceļu, mēs devāmies ar savu viegli šūpojošos nastu uz lopkautuvi. Ceļš uz turieni veda gar mūsu pansiju, un mēs iegriezāmies tajā mazliet atpūsties.
Atstāsim pagaidām kapibaru tepat, vispirms aiziesim uz turieni aprunāties, — es ieteicu. -— Var taču gadīties, ka viņi to neņem pretī, un tad mēs būsim veltīgi nesuši būri ar kapibaru visu to gaisa gabalu.
Tā mēs aizgājām pa tukšajām ielām, atstājuši kapibaru pansijas dārziņā. Mazliet pamaldījušies, galu galā pienācām pie lopkautuves galvenās ēkas un, sev par lielu prieku, ieraudzījām gaismu vienā no augšējiem logiem.
Ahoi! — es iekliedzos. — Naktssarg, ahoi!
Klusums.
Iekliedzos vēlreiz. Nekādas atbildes.
Viņš laikam būs aizmidzis, — sapīcis noteica Smits.
Es pacēlu no zemes akmentiņu un, nemitīgi aurēdams,
iemetu logā. Pēc krietna laika logs tika atgrūsts vaļā, tajā parādījās vecs nēģeris un blenza lejup uz mums.
A! Jūs esat naktssargs, — es priecīgi izsaucos.
Atvainojiet par traucējumu, bet vai jūs nebūtu ar mieru līdz rītam pieskatīt kapibaru?
Vecais nēģeris neizpratnē mūs cieši uzlūkoja.
Ko tādu jūs grib? — viņš jautāja.
Varbūt jūs varētu pieskatīt.,, nu.., vienu mūsu ūdenscūku?
Ūdenscūku? — atkārtoja naktssargs, ciešāk pieturēdamies pie palodzes, it kā mēs grasltos kāpt augšā, lai viņam iekostu.
Ja, ūdenscūku.
Mēs klusēdami vērāmies cits citā. No ilgās skatīšanās augšup man kaklu savilka krampji.
Ūdenscūku, — domīgi atkārtoja nēģeris, izliekdamies pa logu, lai redzētu, vai murns ap muti nav parādījušās putas, — jums tātad ir ūdenscūka?
Smits skaļi nopūtās.
Jā, mums tā ir. Mēs vēlamies, lai jūs to pieskatītu.
Ūdenscūku?
Tik tikko valdīdams smieklus, es pamāju ar galvu. Vecais nēģeris skatījās uz mums ilgu laiku, sevī atkārtodams vārdu «ūdenscūka». Tad viņš no jauna izliecās pa logu.
Tūlīt nonākšu lejā, — viņš sacīja un nozuda.
Pēc brīža masīvās durvis atvērās iin tajās parādījās naktssarga galva.
Kur ir tas jūsu ūdenscūka? — viņš vaicāja.
Mēs to neesam paņēmuši līdzi, — es samulsis sacīju, — bet mēs varam to atnest, ja esat ar mieru mumsjzpalīdzēt.
Ūdenscūka, — vecais vīrs atkal ierunājās, it kā šis vārds būtu atstājis uz viņu dziļu iespaidu, — kas tas tāds par zvēru?
Grauzējs, — sarunā iekrita Smits, pirms es paguvu viņu atturēt.
Grauzējs, — domīgi novilka vecais vīrs.
Vai jūs varētu viņu te paturēt pa nakti? — es apjautājos.
Sitā vieta ir kautuve, — naktssargs atbildēja, — tā ir priekš govīm. Diezi vai te drīkst turēt grauzējus.
Ar lielām pūlēm apspiedis smieklu lēkmi, es paskaidroju vecajam vīram, ka mūsu kapibara nevar kaitēt govīm, īstenībā, es turpināju skaidrot, tā ir ēdams dzīvnieks un tātad gan no gastronomiskā, gan arī no zooloģiskā viedokļa var tikt pielīdzināta govslopiem. Pēc neatlaidīgas pierunāšanas vecais vīrs galu galā negribīgi piekrita, ka pa nakti pie viņa tiks atstāta kapibara, un mes uzņēmām garo atpakaļceļu uz pansiju. Man visu laiku nāca smiekli, bet Smitam, kurš bija noguris un aizkaitināts, musu piedzīvojums it nemaz nelikās smieklīgs. Piekusuši, noberztām kājām mēs beidzot sasniedzām pansiju; mēnesnīcas apgaismotais dārziņš bija kluss un mierīgs; sava būra stūrī kapibara gulēja^ kā nosista. Tajā naktī viņa vairs nepamodās, un no rīta* kad mēs žāvādamies, iekaisušām acīm izgājām ārā, lai sāktu dienas darbus, nebēdne kapibara izskatījās labi atpūtusies un moža.
Tāda, lūk, bija mana pirmā iepazīšanās ar kapibaru, un šī iemesla dēļ es jutu neuzticību arī pret trim Frānsisa atnestajiem jaunuļiem, labi zinādams, ko var sagaidīt no kapibarām. Jau nākamajā dienā zvēriņi bija lieliski iejutušie jaunajos apstākļos un, pīkstīgi sasaukdamies, tiesāja nost lielus daudzumus augļu un dārzeņu.
Citudien Frānsiss ieradās pie mums ar brīnišķīgu pienesumu, kurā bija četri bruņneši un pieci lieli Brazīlijas bruņurupuči. Bruņneši vēl bija pavisam maziņi, katrs apmēram pēdu garš, ar strupu cūkas šņukuriņu un lielām rozā ausīm kā kallu zieda seglapa. Tie bija burvīgi, mazi . radijumi, kas mums nesagādāja nekādas raizes, jo šie mazuļi ar labu apetīti šļakstinādamies un šņākādami locīja iekšā to pašu barības maisījumu, ko skudrulācis. Bruņurupuči bija ļoti skaisti — ar iegarenām bruņām, kājas un galva tiem bija izraibotas sarkaniem punktiem kā ar zīmoglakas traipiem.
Drīz pēc tam kāds cits indiānis atnesa mums septiņus upes bruņurupučus, tos pašus, kuru olas mums tik ļoti garšoja, lielākais bija ļoti smags, mēs to varējām pacelt tikai pa diviem. Izrādījās, ka upes bruņurupuči ir ļaunprātīgi dzīvnieki, allaž gatavi kampt ar zobiem; lielākais starp viņiem it viegli spētu nokost cilvēkam pirkstu, ja rastos izdeviba.
Maktērka augļu dārzs pamazām pārvērtās par tādu kā milzīga zirnekļa valstību, kuras pavēlnieks no auklām un virvēm noaudis plašu tīklu. Sajā tīklā bija kapibaras, skudrulācis, bruņneši un bruņurupuči. Arvien lielākas bažas man sagādāja būru trūkums, jo es sapratu, ka tad, kad ieradīsies lidmašīna, lai mūs vestu atpakaļ uz Džordž- taunu, piloti mums neatļaus lidot ar tik daudziem dzīvniekiem, kuri tikai nedroši piesieti aiz auklām un virvēm. Uz Maktērka ieteikumu es sazinājos pa radiotelefonu ar Smitu un palūdzu man atsūtīt dažas kastes ar to lidmašīnu, kurai jāizlido uz Karanambo; mans kompanjons apsolījās to izdarīt. Smits apjautājās, vai Rupununi neesot dabūjami labi lieli kaimani, jo viņš tikko saņēmis no kāda Anglijas zooloģiskā dārza vēstuli ar lūgumu sagādāt viņiem prāvāku eksemplāru. Es neapdomīgi atbildēju,
ka upē turpat pie Maktērka mājas lielu kaimanu ir papilnam un man nenāktos grūti kādu noķert. Ar to šī cerīgā saruna bija izbeigta, un es gāju apspriesties ar Maktērku. Kaimanu pievilināšanai, lai tam varētu uzmest cilpu, Maktērks ieteica izmantot iepuvušu zivi, jo no tādas delikateses, kā viņš apgalvoja, neatteiktos neviens kaimans.
Tā mēs pēcpusdienā devāmies zvejas izbraukumā pa mazajām upītēm un pārvedām lielu daudzumu piraņu, kuras izlikām saulē, lai paātrinātu pūšanas procesu. Līdz rītam zivis jau stipri smakoja, tā ka pat skudrulācis, piesiets to tiešā tuvumā, sāka dusmīgi sprauslāt. Vakarā mēs ar Bobu gājām zivis apskatīt.
Debess augstā! Vai tu esi pārliecināts, ka kaima- nam var garšot kaut kas tik pretīgs? — Bobs iejautājās, tūrēdams pie deguna kabatlakatiņu.
Maktērks saka, tieši tādas zivis kaimanam garšojot, un viņš gan zina, ko runā. Tev taisnība — zivis patiešām smird.
Vai tu iedomājies, ka es visu nakti sēdēšu pie tādas uzkodas cerībā noķert kaimanu?_
Jā, to es būtu gribējis. Ūdenī piraņas tik ļoti nesmirdēs.
Cerība ir laba lieta, — noteica Bobs, — bet tagad, ja esam apskati beiguši, es labprāt ieelpotu svaigu gaisu,
Kad satumsa, mēs uzmanīgi aiznesām smirdošās zivis uz upmalu un sagatavojām lamatas. Trīs garākās laivas, sasietas virtenē, izveidoja tādu kā tiltu, pa kuru, lecot no laivas laivā, mēs nokļuvām diezgan patālu no krasta. Zivis karājās auklā pāri laivas malai, un pie viena no sēdekļiem bija piesieta resna virve ar-cilpu galā — tā tika pakārta virs ūdens žagara staklē. Mēs apsēdāmies un sākām gaidīt. Smēķēt nedrīkstēja, un, tā kā visapkārt oda pēc puvušām zivīm, pēc minūtēm divdesmit mums kļuva grūti elpot. Uz ūdens vizēja mēness, mūs apstāja griezīgi sīcošs moskītu bars, bet zivju smirdoņa kļuva arvien stiprāka, līdz beidzot mums likās, ka ar to piesūkusies visa naksnīgā apkārtne.
Kaut ko līdzīgu es reiz piedzīvoju savā atvaļinājumā Margeitā, — čukstēja Bobs.
Tagad jau vairs tik ļoti nesmird.
Jā, smaka vairs nav tik spēcīga, toties vēl jo nepatīkamāka.
Mēs sēdējām un lūkojāmies uz pretējo krastu, kamēr acis sāka sāpēt, un katrā ūdens uzvirmojumā mums rādījās pa kaimanam. Trīs stundas vēlāk mēs ieraudzījām īstu kaimanu, tas pat piepeldēja trīsdesmit pēdu attālumā no laivas, bet mēs laikam bijām sakustējušies, jo dzīvnieks spēji metās projām, un mēs viņu vairs neredzējām. Rītausmā noguruši, moskītu sakosti, nolādēdami visus rāpuļus, gājām mājās. Kad Maktērks uzzināja par mūsu neveiksmi, viņš kļuva ļoti domīgs. Apsolījis kaut ko pagudrot, namatēvs atstāja mūs vienus un aizgāja uz upes pusi.
Vēlāk turp devāmies arī mēs, lai palūkotos, ko Maktērks dara. Viņš bija uzmeistarojis ļoti vienkāršas, bet atjautīgi izdomātas lamatas. Mans garastāvoklis acumirklī uzlabojās. Maktērks bija pa pusei izvilcis no ūdens divas garās laivas, atstādams starp tām šauru eju. Tai bija pārvilkta pāri cilpa, tā ka kaimanam, kad tas iepeld ejā, jāiebāž galva cilpā, lai tiktu pie ēsmas — iepuvušas zivs, kura ir uzsprausta uz kārtiņas. Tikko zivs tiek aizskarta, pasprūk vaļā aukla, kas turējusi saliektā stāvoklī jaunu kociņu, un tas, strauji iztaisnodamies, savelk cilpu. Virvi ar cilpu Maktērks bija piesējis pie koka zara uz nelielas klints virs. upes līcīšā.
— Labs būs, — sacīja Maktērks, ar pamatotu lepnumu aplūkodams savu roku darbu. — Paskatīsimies, kā mums šonakt veiksies.
Saule jau rietēja, kad mēs nogājām uz upi, lai ieliktu lamatās ēsmu. Maktērks sprieda: ja mums vispār izdosies sagūstīt kaimanu, tad tas var notikt tikai vēlā naktī. Tā mums ar Bobu atlika laiks paklejot pa savannu, lai izvēdinātu plaušas no pūstošo zivju smirdoņas.
Nefritzaļās debesis bija aizvilktas bāli rozā mākoņiem, un uz šī fona reljefi izcēlās tālo koku līnija, kuras apveidi atgādināja draiskojošos delfīnu bara melnās, izliektās muguras. Garajāmķerainajā zālē kā nepārtraukti spēlējošas mūzikas vāceles čirkstināja circeņi, bet tālāk, upes niedrājā, skanēja aizsmakusi kvarkšķēšana — tur savu nakts koncertu sniedza lielās vardes. Turpat pie mūsu kājām pacēlās gaisā divas alupūces un klusām spārnu vēdām palidoja soļus trīsdesmit tālāk, pēc tam atkal nosēdās zemē un, cēlā gaitā staigādamas pa zāli, visu laiku grozīja galvas un mūs neuzticīgi vēroja. Mēs gulējām uz sarkanīgās zemes, kas likās karsta kā uguns, un lūkojāmies debesīs. Pirmītējo zaļumu bija nomainījis zilgans pelēkums, bet tad pēkšņi debesis nomelnēja un tajās iedegās milzum lielas zvaigznes, kas, likās, trīcēja tik zemu virs mūsu galvām, ka mums atliktu tikai pastiept rokas, lai sagrābtu pilnas riekšavas.
Kad devāmies mājup, jau bija uzlēcis mēness. Mēs nolēmām aiznest uz upmalu guļamtīklus un iekārt starp kokiem, lai nepalaistu garām to bridi, kad mūsu izliktajās lamatās būs iekļuvis kaimans. Atraduši piemērotus kokus, iesējām tajos guļamtīklus, tad gājām mājā paēst vakariņas. Kad bijām ieturējušies un izsmēķējuši pa cigaretei, no jauna soļojām uz upi; siltajā vakara gaisā virs mums desmitiem mazu sikspārņu iezīmēja savus sarežģītos ģeometriskos rakstus. Tuvojoties upei, man likās, ka dzirdu kaut kādu troksni.
Kas tas ir? — es jautāju Bobam.
Kas tad? — viņš atsaucās.
Kaut kāds rībiens.
Es neko nedzirdēju. \
Mēs gājām tālāk klusēdami.
Klau, jau atkal! Tu nedzirdi?
Es neko nedzirdu, — Bobs apstiprināja.
Man liekas, mēs būsim kaut ko noķēruši, — es sacīju, skriedams uz upi. Upmalā tūlīt ievēroju pie koka zara piesieto, stingri nostiepto lamatu virvi. Es iededzināju kabatas bateriju, un šajā brīdī virve sāka drebēt un grima ūdenī, bet pie nelielās klints, pamatnes izcēlās velnišķīgs troksnis: ūdens šļakstēja, kaut kas krāca un skaļi rībēja. Es pieskrēju pie klints malas un palūkojos ūdeni.
Desmit pēdas lejāk ieraudzīju abas laivas, kas tagad bija aizstumtas katra uz savu pusi, bet starp tām gulēja pats lielākais kaimans, kādu jebkad esmu redzējis; šim milzenim ap kaklu bija cieši savilkusies lamatu cilpa. Pēc pirmītējās plosīšanās kaimans kādu brīdi bija mierīgs, bet, tiklīdz viņu aizsniedza kabatas baterijas gaismas stars, zvēra rnasīvais ķermenis notrīcēja un izliecās kā loks, viņš atpleta lielo, kvadrātveidīgo muti un ar troksni aizcirta gluži kā durvis; varenā aste mētājās no yiena sāna uz otru, sakuldama ūdeni putās; katrs tās vēziens ar dobju troksni trāpīja laivu bortus. Burzguļojošā ūdenī starp abām laivām milzīgais rāpulis vēlās un valstījās, platīja muti un dauzīja ar asti, virve čīkstēja un trinkšķēja, un zars, pie kura tā bija piesieta, sāka draudīgi krakstēt. Koks, kas auga uz nelielās klints, atradās man tieši līdzās, un, uzlicis roku uz stumbra, es jutu, kā tas dreb no kaimana rāvieniem. Baidīdamies pazaudēt lielisko dzīvnieku — zvērs cīniņā varēja pārraut virvi vai
nolauzt zaru un aizbēgti — cs iedarīju ārkārtīgi bīstamu aplamību un pat līdz šai dienai nespēju saprast, kā biju varējis rīkoties tik neapdomīgi; es paliecos uz priekšu pāri klintsmalai, satvēru abās rokās virvi un spēcīgi parāvu. Kaimans, sajuzdams rāvienu, atkal sāka svaidīties, un virve sāpringa. Es tiku parauts uz priekšu un tikai ar kāju pirkstiem izmisīgi pūlējos noturēties uz klintsmalas, jo mans ķermenis karājās tukšumā četrdesmit piecu grādu leņķī; desmit pēdu zem manis šūpojās abas laivas un plosījās lielais, saniknotais rāpulis. Galu galā es droši vien būtu iegāzies upē un kaimans mani būtu sakodis vai, visdrīzāk, nositis ar spēcīgo asti, bet pēc brīža man palīgā piesteidzās Bobs un satvēra virvi. Kaimans mežonīgi kūla ūdeni, un mēs abi ar Bobu, stāvēdami uz klints malas, tikām mētāti šurpu turpu, tomēr no visa spēka turējām virvi, it kā no tās būtu atkarīga mūsu dzīvība. To atceroties, es iedomājos, ka neviens slīkonis tik izmisīgi nebūs ķēries pie salmiņa, kā mēs turējāmies pie nostieptās virves. Kad rāvieni uz brīdi pierima, Bobs pagrieza galvu un jautāja:
Kāpēc mēs turam virvi?
Tā var pārtrūkt, — es izdvesu. — Tad kaimans aizbēgs.
Bobs padomāja, tad sacīja:
Bet, ja virve patiešām pārtrūks, mēs kaimanu tā kā tā nenoturēsim.
Tas man līdz šim nebija ienācis prātā, un es piepeši apjēdzu, cik veltīgi un neauglīgi ir mūsu pūliņi. Mēs palaidām virvi vaļā un atlaidāmies zālē mazliet atpūsties; lejā, zem mums, kaimans pierima. Nospriedām, ka visprātīgākais būtu apmest zvēram apkārt vēl otru virvi — gadījumā, ja pirmā pārtrūktu. Mēs aši aizsteidzāmies uz mājām un pamodinājām Maktērku; pēc tam, apbruņo- " jušies ar vairākām virvēm, atgriezāmies pie upes.
Kaimans vēl arvien mierīgi gulēja starp laivām; tā vien likās — pēdējā cīņa viņu nogurdinājusi. Maktērks iekāpa vienā no laivām, lai pievērstu sev rāpuļa uzmanību, bet es pa to laiku, ar vislielāko piesardzību norāpies no klints, pamanījos uzmest zvēram cilpu un to cieši savilkt ap žokļiem. Tagad no kaimana žokļiem mums vairs briesmas nedraudēja, vajadzēja vienīgi uzmanīties no_ viņa astes. Nākamo cilpu mēs apmetām zvēram ap krūtīm un trešo ap astes resno pamatni. Kaimans vēl pāris reižu pamētājās, bet iepriekšējais spars viņarn bija zudis. Zvērs nu bija iežņaugts papildu virvēs, un mums likās, ka aizbēgt viņam vairs neizdosies; mēs atgriezāmies guļamtīklos un nogulējām caurā miegā līdz rītausmai.
Lidmašīnai vajadzēja ierasties ap pusdienlaiku, bet līdz tam mums vēl bija jāpaveic milzum daudz darba. Visus dzīvniekus, izņemot skudrulāci, mēs nogādājām džipā pāri savannai un atstājām kāda indiāņa uzraudzībā. Pēc tam vajadzēja ķerties pie pašā grūtākā — ar virvēm cieši nosiet kaimanu un izvilkt krastā, lai, lidmašīnai ierodoties, lielo rāpuli bez kavēšanās varētu iecelt džīpā.
Pirmais darbs bija — stingri piesiet pie ķermeņa viņa īsās, resnās kājas, un tas mums izdevās bez grūtībām; nākamais uzdevums jau bija sarežģītāks — zem kaimana jāiebīda garš dēlis un pats zvērs pie tā jāpiesien. Sī operācija prasīja krietni daudz laika, jo kaimans gulēja seklumā, un lielākā daļa viņa ķermeņa līdz ar asti bija iegrimusi dūņās; galu galā mums vajadzēja viņu iegrūst mazliet dziļākā ūdenī, lai varētu pabāzt viņam apakšā dēli. Kad nu zvērs beidzot bija pie tā piesiets, viņš bija jāizvelk no ūdens un jādabū augšā pa ^stāvo krastu, te mums vajadzēja daudz laika un spēka. Maktērks, Bobs, es un astoņi indiāņi nomocījāmies veselu stundu. Krasts bija slapjš, dubļains, mēs bieži slīdējām un kritām. Ikreiz, kad gadījās pakrist, mēs jutām smago kaimana ķermeni paslīdam dažas collas lejāk — tikai dažas collas, bet ar kādu piepūli tās bija izcīnītas! Beidzot, viscaur notašķījušies ar dubļiem, slapji no ūdens un sviedriem, pārvilkām kaimanu pāri krasta krantij zaļā zālē.
Kaimans bija ap četrpadsmit pēdu garš, galva viņam bija tik plata kā mans ķermenis, spīdīgā, zvīņainā aste koka stumbra resnumā, veidota no dzelžaini stingriem muskuļiem. Mugura un kakls apklāts puniem un bumbuļiem, aste greznota augstām, virtenē sakārtotām trisstūrainām zviņām, no kurām katra tik plata kā mana plauksta. Kaimana ķermeņa virspuse bija pelnu pelēkā krāsā, vietām ar zaļiem laukumiņiem — tur, kur bija pielipušas upes gļotas; vēders spilgti dzeltens. Nemirkšķinošās acis tik lielas kā valrieksti, piķa melnas, ar filigrānu zeltainu stī- gojumu, kas tām piešķīra plēsīgu izteiksmi. Sis» kaimans patiesi bija lielisks eksemplārs.
Atstājuši kaimanu paēnā guļam, gājām pie skudrulāča, lai viņu aizgādātu uz skrejceļu, jo tālumā jau bija dzirdama lidmašīnas rūkoņa. Ar skudrulāci nācās diezgan nopūlēties, jo viņš šņāca un krāca, un sita ar ķepām, kad viņu iecēlām džipā un vedām pāri savannai uz'skrejceļu, Kur vajadzēja nosēsties lidmašīnai. Mēs bijām stipri aizkavējušies, un, džipam piebraucot, lidmašīna jau bja piezemēju ies. Piesteidzies pie lidaparāta, es atvieglots atklāju, ka Smits mums atsūtījis veselu kaudzi kastu; tūlīt Iiiļ,-i jāķeras pie darba, jo kastēs vajadzēja ievietot dzīvnieku . un vēl pagūt aizbraukt pakaļ kaimanam.
Tu pieturi kapibaras, kamēr es iesprostošu skudru- IAci. — es sacīju Bobam.
Skudrulācis, kas nekad nebija turēts krātiņā, izrādīja pretestibu nu skrēja apkārt un apkārt kastei, kamēr es veltīgi mēģināju viņu noķert un iesprostot. Pēc pāris minūtēm ka viņam, tā man bija nepieciešama atelpa, un mēs abi apstajamies, es izmisis lūkojos pēc palīdzības. bet bobs bija aizņemts ar kapibarām. šie dzīvnieki, pārbijušies no lidmašīnas, ka neprātīgi joņoja apkārt Bobam, arvien vairāk un vairāk aptīdami viņu ar savām auklām. beidzot mans draugs bija notīts kā spole nu griezās pats ap savu asi. Pie labākās gribas viņš vairs nespēja man palīdzēt; par laimi, glābiņš radās Mii Mci ka personā, un mēs par abiem iegrūdām skudrulāci kaste. Tad attinām Bobu, ievietojām kastēs kapibaras un kopa ar pārējiem dzīvniekiem iekrāvām lidmašīnā. Kad tas bija padarīts, Maktērks sadrūmis vēlreiz pienāca man klat.
Jūs nevarat ņemt līdzi kaimanu, — viņš sacīja.
Kāpēc ne? — es pārbijies ievaicājos.
Pilots saka, lidmašīnā neesot tik daudz vietas. Nākamajā nosēšanās vietā viņiem jāuzņem gaļas krava,
es lūdzos, centos pieglaimoties, izstrīdējos — viss velti. Bezgala vīlies un apbēdināts, mēģināju iestāstīt pilotam, ka lielais rāpulis lidmašīnā nebūs pamanāms; es pat piedāvājos sēdēt uz tā, lai paliktu vairāk vietas gaļai, bet izrādījās, ka pilots ir reti stūrgalvīgs — viņš palika nepielūdzams.
Raudzīšu jums nosūtīt kaimanu ar nākamo reisu, — Maktērks sacīja. — Nokārtojiet Džordžtaunā visu nepieciešamo un paziņojiet man.
Ta gribot negribot ar bēdīgu sirdi man nācās atstāt savu lielo rāpuli, un, kāpdams lidmašīnā, es šaustīju pilotu iznīcinošiem skatieniem.
Maktērks māja ardievas, kad lidmašīna aizdārdināja pa zeltaino zāli, uzņemdama ātrumu. Kad pacēlāmies gaisā, zem mums aizstiepās plašā zālaine; mazītiņais Maktērka stāvs sojoja atpakaj uz džīpu; garām aizslīdēja roboto koku rinda, kas iejoza saulē zvīļo upi, kur gulēja kaimans; tad lidmašīna izdarīja asu pagriezienu, un mēs lidojām projām no Karanambo. Mums priekšā tālumā vīdēja izplūdis tumšums — tur sākās lielais mežs, kuru savā tecējumā uz okeānu šķērsoja dziļas upes; aiz mums palika savanna — saulstaru vizmā zeltaini zaļa un sudrabota.