Kopš mūsu atgriešanās Džordžtaunā bija pagājušas divdesmit četras stundas; skudrulācis un pārējie dzīvnieki bija ievietoti piemērotos sprostos un jau labi iejutušies jaunajos apstākļos. Vienīgi mēs ar Bobu pēc Rupununi plašumiem pilsētas šaurībā jutāmies tādi kā apspiesti un nebrīvi, tāpēc nolēmām, cik drīz vien iespējams, doties projām no Džordžta'unas.
Kādu rītu pie manis pienāca Smits ārkārtīgi pašapmierinātu seju.
Vai tu man reiz neieminējies, ka nākamajā izbraukumā vēlies doties uz strautu novadu aiz Ceritijas? — viņš apjautājās.
Es atbildēju, ka patiešām labprāt brauktu uz turieni.
Nu labi, — Smits lielīgi atteica. — Esmu atradis īsto vīru, kas tev derēs par pavadoni; viņš ir pirmklasīgs mednieks un labi pazīst novadu un tā iedzīvotājus. Esmu pārliecināts, viņš mums sagādās ne vienu vien interesantu dzīvnieku. Viņš zinot, kur tos meklēt.
Ideālais pavadonis ieradās pie mums pēcpusdienā. Tas bija maza auguma indietis, viņa ķermenis pēc formas atgādināja kokosriekstu. Sim vīram bija pieglaimīgs smaids, kas atsedza mirdzošu zelta zobu rindu, apaļš, gubu mākonim līdzīgs vēderiņš un trekns, sulīgs smiekls, no kura viņš pats līgojās kā slīksnājs. Viņš bija ģērbies ļoti labi pašūtās biksēs un gaiši violetā zīda kreklā. Pēc mednieka viņš neizskatījās, bet, tā kā mēs jau bijām izlēmuši doties uz strautu novadu un viņš apgalvoja, ka pazīstot daudzus turienes iedzīvotājus, es nospriedu, ka nebūtu
par ļaunu paņemt viņu līdzi. Tika nolemts, ka nākamajā dienā Bobs, Aivens un es satiksimies ar viņu pie prāmja.
Esiet bez bēdām, šef, — misters Kāns sacīja, palaizdams savu trekno, lipīgo smieklu un apžilbinādams mani zelta zobiem, — es jums sadabūšu tik daudz dzīvnieku, ka jūs nezināsiet, kur tos likt.
Ja saķertie dzīvnieki izrādīsies nederīgi, mister Kān, tad vismaz šī problēma atkritīs pati no sevis, — es laipni atteicu.
Nākamajā rītā agri ieradāmies pie prāmja ar veselu kalnu bagāžas, un tur mūs jau gaidīja misters Kāns, sveicienā zibinādams zobus ka bāka, dārdoši smiedamies pats par saviem jokiem, organizēdams un kārtodams pa kreisi un pa labi, turklāt ar tādu vieglumu un izveicību, ko grūti piedēvēt tik resnam cilvēkam. Mantu sanešana uz prāmja jau pati par sevi ir nogurdinoša, bet ar tādu palīgu kā misters Kāns tā bez tam vēl izvērtās ārkārtīgi haotiska. Viņš kliedza nosvīdis, skaļi smējās, viņam krita no rokām mantas, tā ka ap to laiku, kad viss laimīgi bija iekrauts, mēs jutāmies tā pārguruši, ka tikko spējām pakustēties. Mistera Kāna labo garastāvokli tas tomēr neietekmēja. Kamēr mēs cēlāmies pāri upei, viņš mūs pa- cienāja ar stāstu par to, kā reiz viņa tēvam, peldoties upē, uzbrucis milzu kaimans un kā tēvs no tā izglābies, ar pirkstiem izspiezdams milzenim acis.
Padomājiet tikai! — iesaucās misters Kāns. — Ar pirkstiem!
Mēs ar Bobu šāda veida stāstu ar visiem tā variantiem jau bijām dzirdējuši daudz reižu, tāpēc tas neatstāja uz mums nekādu iespaidu. Misters Kāns acīmredzot nodomāja, ka mēs vēl esam gaužām nepieredzējuši, un to nu es negribēju pieļaut, tāpēc savukārt pastāstīju viņam, kā manai vecmāmiņai reiz uzbrucis traks dromedārs un kā viņa to kailām rokām nožņauguši. Mans izdomājums, tomēr nedeva vēlamo efektu, jo misters Kāns nezināja, kas ir dromedārs. Tā man neizdevās viņu apklusināt — tieši / otrādi — viņam radās iedvesma vēl satriecošākiem vēstījumiem, un sagrabējušā automobilī, tuvojoties Ceritijai, mēs visi kā hipnotizēti saspringtā klusumā noklausījāmies mistera Kāna epopeju par to, kā viņa vectēvs pievārējis tapiru: varonīgais mednieks uzlēcis zvēram mugurā, aizspiedis tam abas nāsis, un tapirs bija pagalam — nosmacēts. Šaubu nebija —- pirmajā raundā uzvarējis misters Kaus.
Ceritija bija mazs ciematiņš ar izklaidus novietotām mājām Pomerūnas upes krastā; tur arī bija mūsu ceļa gals. Sī vieta bija, tā sakot, pēdējais civilizācijas priekšpostenis, jo aiz tās kaut cik ērta, regulāra- satiksme vairs nebija iespējama. No turienes cauri mežam uz Venecuēlas robežu kā plaisas spogulī stiepās ūdensceļu labirinti — strauti, upes, applūdušas ielejas, ezeri — un vienīgā iespēja tos izpētīt bija, braucot laivā. Es biju iedomājies, ka Ceritija būs piemērota bāze šādiem pētījumiem, bet, pabijis tur pusstundu, izlēmu citādi; šī vieta ar pussagruvušajām mājelēm mani nomāca ar savu pamestību; nedaudzie iedzīvotāji likās truli un neatsaucīgi, nespējīgi attaisnot sava dzimtā ciema nosaukumu. [6]
Tā es nospriedu bez liekas kavēšanās turpināt ceļojumu uz strautu novadu. Misters Kāns kā labs vietējo apstākļu un iedzīvotāju pazinējs tika aizsūtīts sameklēt mums laivu; Aivens, kas pēdējā brīdī atcerējās, ka vēl jāizdara daži pirkumi, nozuda tirgus virzienā, bet mēs abi ar Bobu pa to laiku priecīgi rakņājāmies upmalas sulīgajā zaļumā, meklēdami vardes. Pēc neilga laika Aivens atgriezās, vezdams sev līdzi nēģeru zēnu ar tik lielām acīm kā apakštases.
Ser, šis zēns saka, viņam esot krabju suns, — Aivens ierunājās.
Kas tas ir — krabju suns? — es vaicāju.
Nu, tas ir tāds dzīvnieks, līdzīgs sunim, kurš ēd krabjus, — Aivens bikli paskaidroja.
Aivens visu pasaka vienkārši un saprotami, un tas man pie viņa patīk, — konstatēja Bobs.
Labi, paskatīsimies, kas tas ir par radījumu. Kur viņš atrodas?
Noslēpumainais radījums atradās pie zēna mājās, ap simt jardu tālāk gar upes krastu; tā mēs visi soļojām zēnam līdzi, lai apskatītu krabju suni. Pienācām pie kādas būdas, tajā zēns uz brīdi nozuda un tad parādījās no jauna, atspēries stiepdams gandrīz tikpat lielu kasti kā pats. Es ielūrēju kastē caur latām, ar kurām tā bija aiznaglota, bet spēju saskatīt vienīgi kaut kādu pelēkumu. Atrāvis vaļā divas latas, ielūkojos vēlreiz. Caurumā pa- rādijās galva, acis cieši vērās manī. Galva bija plata, plakana, ar glītām, noapaļotām ausīm un suņa purnu. Dzīvnieks bija pelnu pelēkā krāsā, ap acīm plata, melna josla, kas atgādināja masku. Mirkli šis radījums uzlūkoja mani ar neizsakāmi skumjām acīm, tad piepeši nikni nokņadzi- naja zobus un ievilkās kastes stūrī.
Nu, kas tas bija? — iejautājās Bobs, aizdomīgi skatīdamies uz kasti.
Tas ir krabju jenots. Aiven, cik viņš par to prasa?
Aivens ar mazo zēnu kādu brīdi dedzīgi pakaulējās, tad
es pasniedzu zēnam pieticīgo summu, par kādu viņi bija vienojušies, un iepriecināts nesu jenotu ar visu kasti projām.
Upes piestātnē mūs jau gaidīja misters Kāns. Viņš bija sarunājis laivu un lepni paziņoja, ka pēc desmit minūtēm tā būšot klāt. Ieraugot jenotu, viņa seja iemirdzējās kā tikko atsegta zelta dzīsla.
Arel Mums jau ir paveicies! — viņš izsaucās, sulīgi nosmiedamies. — Vai es neteicu? Es zinu, kur jāmeklē dzīvnieki!
Aivens uzmeta viņam dīvainu skatienu,,kurā saderīgi apvienojās godbijība ar pretīgumu.
Nolīgtā laiva stipri vien atgādināja garu un šauru kuģa glābšanas laivu. Tās iekšpusi nosedza virs bortiem pacēlis plakans dēļu klājs, pareizāk sakot, koka jumts; ta bija ļoti izdeviga novērošanas vieta, un, kad saule salts pārāk karsēt, mēs varēsim patverties zem jumta ēna uz koka sēdekļiem. Es nospriedu, ka tieši šāda laiva lieliski atbilst mūsu vajadzībām. Mēs ielādējām tajā savu bagāžu un paši ieņēmām vietas uz plakanā dēļu jumta.
Beidzot laiva slīdēja projām pa krēslaino upi, un mēs ar Bobu sākām meistarot pagaidu būri krabju jenotam; kad būris bija pabeigts, bez sevišķām grūtībām ievietojam tajā jauniegūto dzīvnieku. Tikai tagad dziestošās dienas atblāzmā mēs varējām viņu kārtīgi apskatīt.
Jenots bija apmēram foksterjera lielumā, ar spīdīgu, īsmatainu kažoku. Viņš tupēja saknupis uz priekšu, it kā viņam uz muguras būtu kupris, šo iespaidu vēl pastiprināja zemu nokārtā galva — kā uzbrūkošam bullim. Aste bija gara un kupla, ar glīti izkārtotiem melniem un baltiem gredzeniem, slaidās kājas nobeidzās ar lielām, plakanām pēdām, kuru apakšpuse bija kaila, spilgti rozā krāsā. Kažoks, izņemot melno joslu ap acīm un melnās kājas, bija pelnu pelēks, vietām iedzeltens. Kopumā viņš radija smieklīgu iespaidu: zemu noliektā galva ar brūnajam, mulsi izbrīnītajām acīm, kas lūkojās cauri melnajai maskai, vērta viņu līdzīgu nepieredzējušam kramplauzim, kurš pieķerts nozieguma vietā.
Kad es jenota būrī iebīdīju lēzenu bļodu ar ūdeni un sakapātu zivi, viņš izturējās pavisam ērmīgi, par ko Bobs ļoti uztraucās. Jenots tuvojās bļodai ar notiesāta cilvēka entuziasmu — cilvēciska būtne, kura gatavojas baudīt pēdējās brokastis; apsēdies bļodas priekšā, viņš iegremdēja tajā priekšķepas un ar viegli glāstošu kustību maisīja ūdeni, visu laiku mūs drūmi uzlūkodams. Tad viņš labu brīdi glaudīja zivs gabaliņus, beidzot vienu izzvejoja un nolika uz bļodas malas, pēc tam, kā trusis tupēdams uz pakaļkājām, maigi satvēra gardumu ar priekš- ķepu slaidajiem pirkstiem un iebāza mutē. Tāpat tika apglāstīti un apēsti arī pārējie zivs gabaliņi.
Bobu ļoti ieinteresēja šī «kramplauža taustīšanās», kā viņš to nosauca, tāpēc vēlāk, kad mēs piestājām malā pārnakšņot, es noķēru dažus upes'krabjus un ieliku būrī, lai mans drangs izprastu jenota savādās izturēšanās iemeslu. Kad mūsu «kramplauzis» ieraudzīja krabjus, viņš tos kādu brīdi piesardzīgi vēroja, tad, izvēlējies pašu lielāko, apsēdās tā priekšā un ņēmās to glaudīt ātrām un vieglām kustībām, reizumis mitējās un papurināja ķepas. Krabis atgaiņādamies kampa ar spīlēm, bet uzbrucēja ķepas darbojās pārāk veikli, lai būtu sagrābjamas. Tad krabis sāka kāpties atpakaļ, bet jenots viņam sekoja, nepārtraukti glāstīdams un plikšķinādams. Pēc desmit minūtēm, kaut arī neievainots, krabis bija zaudējis spēkus un vairs necentās aizstāvēties ar spīlēm. Tieši šo brīdi uzbrucējs tika gaidījis: viņš paliecās uz priekšu un pārkoda nelaimīgo krabi uz pusēm. Tad jenots attupās un skumji vēroja krabja agoniju; beidzot tas vairs nekustējās, jenots to vieglītiņām satvēra pirkstos, iebāza mutē un ar to pašu melanholisko izteiksmi, skaļi kraukšķinādams, norija.
Mūsu laiva stāvēja piestātnē, netālu no mājas, kas piederēja majestātiska izskata indietim mantijā, ar turbānu galvā; šis vīrs bija mūs uzaicinājis pie sevis vakariņās. Mēs apmeklējām viņa māju un, sasēdušies apli uz grīdas, laternas mirgojošajā gaismā iebaudījām ļoti garšīgu gaļas sautējumu speciālā garšvielu mērcē. Misters Kāns, tupēdams starp mums kā milzum liels krupis, bija lieliskā noskaņojumā: zelta zobi laternas gaismā spīdēja kā jāņtārpiņi, viņš negausīgi ēda, runāja un nemitīgi smējās.
Nevienu citu viņš nelaida pie vārda, un, jo maltīte ieilga, jo fantastiskāki kļuva viņa stāsti.
Atceros, — viņš iesmiedamies runāja, piestūķējis pilnu muti ar gaļu, — es toreiz medīju Mazaruni. Cilvēki mīļie, kādi tur bija jaguāri! Nikni? Esjums saku — visā Gvajānā niknākus neatrast, varat man ticēt! Bija vakariņu laiks — kā pašreiz. Es tikko biju paēdis, un man iegribējās atviegloties, es paņēmu šauteni un pagājos dziļāk mežā.
Misters Kāns, beidzot notiesājis savu gaļas porciju, gāzelīgā gaitā soļoja apkārt telpai, pūlēdamies parādīt pantomīmā, kas ar viņu bija,noticis. Viņš nostenējās un aptupās kaktā, veltīdams mums starojošu smaidu. .
Viss gāja labi, — viņš turpināja, — es jau biju galā. Piecēlos un sāku vilkt augšā bikses, turēdams vienā rokā šauteni.
Misters Kāns ar pūlēm uzrausās kājās, tad pieliecās, lai satvertu iedomātās bikses.
Bet ko jūs domājat — kas-notika? — viņš retoriski jautāja, saķēris vēderu.
No krūmiem' manā priekšā izlēca sasodīti milzīgs jaguārs!" Oi! Oi! Oi! Es nu biju sprukās — vai spējat to sasprast? Un kā lai neizbīstas? Jaguārs bija mani pārsteidzis ar nolaistām biksēm.
Es neapskaužu šo jaguāru, — Bobs iestarpināja,
Jā, — misters Kāns turpināja, — es biju ķezā. Ar vienu roku man vajadzēja saturēt bikses, ar otru šaut. Tas tikai bija šāviens! Es trāpīju zvēram tieši acī. Blaukš! Un jaguārs pagalam!
Viņš piegāja pie iedomātā beigtā jaguāra un nicīgi paspēra to ar kāju.
Un zināt vēl ko? — viņš turpināja. — Es biju tā pārbijies, ka nozvērējos nekad vairs vakarā neiet atviegloties, vienīgi dienā. Bet tas sasodītais jaguārs mani bija tik ļoti nobiedējis, ka man vajadzēja skriet darīšanās visu cauru nakti. Jo biežāk gāju, jo vairāk izbijos, un, jo vairāk es izbijos, jo biežāk man bija jāiet.
Misters Kāns no jauna apsēdās un dārdoši smējās, atcerēdamies šo kļūmīgo stāvokli, viņš smējās ilgi, aizelsdamies, sprauslādams, slaucīdams asaras no trīcošajiem vaigiem.
Saruna no jaguāriem pārgāja uz kaimaniem, no kai- manietn uz anakondām, un par katru misteram Kānam bija ko pastāstīt. Pašas krāsainākās bijā viņa pasakas par anakondām; neviena kurnudi (tāds ir anakondas vietējais nosaukums), ar kuru viņam nācies sastapties, neesot bijusi īsāka par divpadsmit spaiņu mucas apkārtmēru, un visas viņš pievārējis ar viltīgiem, viņam vien zināmies paņēmieniem. Kamēr misters Kāns aizgūtnēm stāstīja par anakondām, es ievēroju, ka Aivens sāk nemierīgi grozīties, un nospriedu: viņam apnicis klausīties. Taču drīz pārliecinājos, ka Aivena nemieram ir cits iemesls.
Pēc neilga laika vakariņas beidzās, mēs devāmies atpakaļ uz laivu, kurā cits virs cita bija piekārti mūsu gu- ļamtīkli. Mēs ierausāmies tajos ne bez grūtībām; ar stingrā balsī pateiktu «labunakti!» tika apklusināts misters Kāns; mēs nolikāmies gulēt.
Es tikko laidos snaudā, kad no Aivena guļamtīkla atskanēja briesmīgs bļāviens:
Vai, vail Sargieties, ser, kumudi,,, nupat rāpjas laivā ,,. uzmanieties, ser …
Mūsu iztēli bija sakarsējuši mistera Kāna stāsti par milzu anakondām, tā ka, atskanot Aivena kliedzienam, laivā izcēlās s-ajukurns. Bobs izkrita no guļamtīkla. Es mēģināju izlēkt no savējā, bet tas pārmetās man pāri, uti es, iepinies pretodu tīklā, uzkritu Bobam virsū. Misters Kāns brēca pēc šautenes. Bobs lūdzās, lai es raušos zemē no viņa krūtīm, es kliedzu, lai man padod kabatas bateriju, bet Aivens tagad izdeva kaut kādas baismīgas, slāpētas skaņas, it kā anakonda būtu apvijusies viņam ap kaklu un žņaugtu viņu savos gredzenos. Satraukti rāpodams uz visām četrām, es beidzot sataustīju kabatas bateriju, iededzu un virzīju gaismas staru uz Aivena gu- ļamtīklu. Viņš samiegojies pacēla galvu un vērās uz mums.
Kas noticis, ser? — viņš vaicāja.
Kur ir kumudi? — es vaicāju pretī.
Kumudi?! — pārbijies izsaucās Aivens. — Vai te ir kumudi?
Es nezinu. To izdomāji tu, — es aizrādīju, — kliegdams, ka laivā rāpjas iekšā kumudi.
Vai patiesi, ser?
Jā.
Aivens izskatījās samulsis.
Es laikam būšu sapņojis, — viņš sacīja.
Mēs skatījāmies uz viņu kā uz prātā jukušu, un viņš nokaunējies ievilkās dziļāk guļamtiklā.
Vēlāk rnan kļuva zināms, ka Aivens, domājot par kumudi, vienmēr tik ļoti satraucas, ka nakti viņam rādās murgi, viņš kliedz, izmisīgi svaidās un visus pamodina, tikai pats nepamostas. Tā ar Aivenu gadījās vēl pāris reižu, bet viņa murgi mūs vairs nebiedēja, un nekad, vairs neizcēlās tāds juceklis kā tajā naktī laivā.
Galu galā mums izdevās sakārtot guļamtīklus un, noraidījuši mistera Kāna priekšlikumu noklausīties vēl vienu pasaku par kumudi, mēs beidzot iemigām.
Es pamodos pirms ausmas un atklāju, ka mūsu laiva atkal brauc lejup pa upi, pretī grīvai. Motoram klusu rūcot, mēs viegli slīdējām pa plato, gludo, koku iejozto ūdens klaidu, kas palsajā lita gaisma blāvoja zilganpelēks. Es uzrāpos uz jumta, lai izbaudītu austošās dienas skaistumu. Gaiss bija vēss, pilns lapu un puķu smaržu. Kļuva arvien gaišāks, debesu pelēkumu nomainīja zaļa krasa; pēdējās zvaigznes ietrīcējās un apdzisa;" uz upes plāvoja migla, ritinādamās un slīdēdama pa ūdens virsu ar lēnu, līganu kustību, ar tādu kā zemūdens .grāciju, līdzīgi viļņu iekustinātām, milzum lielām, baltām jūraszālēm. Zaļās debesis pamazām vērtās bāli zilas, un pa spraugām starp kokiem es redzēju koši sarkanus, pinkainus mākoņu vālus: tuvojās saullēkts. Motora troksnis vairākkārt tālu atbalsojās virs klusās upes, kamēr laivas priekšgals ar mīkstu, zīdainu šļakstu šķēla gludos ūdeņus. Mēs apbraucām kādu līkumu, un aiz tā upe izbeidzās*: mūsu priekšā tagad aizstiepās jūra, rīta gaismā pelēka un nemierīga. Upes krastā līdz pusei ūdenī gulēja pussatrunējis koks; no saules izbalinātā stumbra atkarājās mizas sloksnes, bet starp kritušā koka zariem kā divi lieli sarkanrozā ziedi tupēja sarkano ibisu pāris. Mums tuvojoties, putni cēlās, gaisā un gausi riņķoja, saulē spulgodami rozā, sārtā un purpursarkanā mirdzumā, pēc tam lēnām spārnu vēdām laidās gar upi uz augšu, garos, likos knābjus izstiepuši uz priekšu kā šķēpus.
No upes grīvas apmēram jūdzi mums vajadzēja braukt pa atklātu jūru, pirms atkal varējām piestāt krastā, kur sākas strautu zeme. Lielās ūdens masas, kas izplūda no upes, uzviļņoja un savirpuļoja jūras ūdeņus, tā ka mūsu laiva lēkāja, cēlās un grima no viļņa uz vilni kā virs ūdens pasviests plakans akmentiņš; asais vējš šļāca mums virsū sīksīku šļakatu plīvurus.
Garām mums slaidā kāsī aizlidoja bars pelikānu un ar skaļiem plunkšķiem nosēdās ūdenī jardus piecdesmit atstatu. Pieliekuši pie krūtīm knābjus, putni vēroja mūs ar viņiem raksturīgo labvēlības izteiksmi. Pa gabalu, šūpodamies viļņos, pelikāni atgādināja smieklīgas celuloīda pīles netīrā vannā.
Beidzot laiva pagriezās uz krasta pusi. Es cītīgi skatījos, bet neredzēju meža līnijā nevienu spraugu, tāpēc nodomāju, ka laivinieks grib turēties krasta tuvumā, ja saceltos vēl lielāki viļņi, —kā nekā — laiva nebija būvēta jūras braucieniem. Bet pa to laiku mēs stūrējām taisnā virzienā uz kokiem, tie nāca arvien tuvāk un tuvāk, taču laivinieks ir nedomāja nogriezties sāņus. Tieši tad, kad man likās — laiva tūlīt atdursies krastā, mēs izspraucāmies cauri kāda koka zariem, un pamežs ap mums saslēdzās, noslāpēdams jūras troksni, mēs lēnām ieslīdējām rāmā, šaurā strautiņā un piepeši atradāmies citā pasaulē.
Strauts bija ap divdesmit pēdu plats, augstiem krastiem, kas bija noauguši ar biezu krūmāju. Līkie koki liecās virs ūdens, to savijušās zarotnes veidoja kaut ko līdzīgu tunelim; koku stumbri un zari bija klāti ar ķērpi; kā pelēki ūdenskritumi no tiem nokarājās garas, biezas spāniešu sūnas šķeteres; starp sūnām it visur stiepās un tinās rozā un spilgti sarkanas orhidejas un daudzi citi vīteņaugi. Gar strauta malām zem mudžeklīgā ūdensaugu pīteņa, kas bija sētin nosēts sīksīkiem rozā ziediņiem, ūdens_ nebija^ redzams. Lapu un ziedu rakstiem krāšņi izrotāto paklāju vietumis pārtrauca ūdensrožu kopas, lielās lapas atgādināja spīdīgi zaļus šķīvjus, starp kuriem slējās smaili rozā un balti ziedi. Strauta ūdens bija dziļš, caurspīdīgs, ar iedzelteni brūnu nokrāsu. Sajā augu ieslēgtajā ieplakā gaiss bija karsts un nekustīgs; mēs sēdējām uz laivas jumta, miegaini gozēdamies saulē, vērodami arvien jaunas ainas, kas pavērās mūsu priekšā, laivai līkumojot pa strauta rāmo gultni.
Kādā straujākā vietā strauts bija izgājis no krastiem, applūdinot ielejā vairākus akrus zemes. Tagad mūsu laiva brauca cauri mazam pārplūdušam mežiņam, līkumodama starp kokiem, kuri stāvēja desmit pēdas dziļi bruņā ūdenī, apņemti zālēm un ūdensrozēm. Zālainā krastmalā sauļojās neliels kaimans; mute viņam bija pavērta tādā kā ļaunā smīnā; mūs ieraudzījis, kaimans pacēla galvu, sacirta kopā žokļus un žigli slīdēja uz ūdens- malu; nākamajā mirkli viņš jau bija ieniris, izraudams robu zaļajā ūdensaugu paklājā. Tālāk strauta krastus izroboja daudzi mazi, ieapaļi līcīši un visur tumšo, it kā
nopulēto ūdeni greznoja ūdensrozes. Lielās, apajās šo augu lapas veidoja zaļus, ziediem rotātus tiltiņus, kas nebēdnīgi līkumoja te uz vienu, te uz otru pusi. Pa šādu dabisku tiltiņu jakānu māte veda savu perējumu — pūkainus, tikko izšķīlušos mazuļus valriekstu lielumā. Ja- kāns ir līdzīgs Anglijas ūdensvistiņai, bet atšķirībā no ūdensvistiņas tā garās, slaidās kājas nobeidzas ar tieviem, ļoti gariem pirkstiem. Vērojot jakānu, mēs pārliecinājāmies, cik ļoti noderīgi viņam ir šādi pirksti. Jakānu māte uzmanīgi kāpa no lapas uz lapu, likdama kājas tieši lapas centrā tā, lai izplestie, zirnekļa kājām līdzīgie pirksti sadalītu ķermeņa svaru vienmērīgi pa visu lapu. Ūdensrožu lapas mazliet iegrima un notrīcēja, kad putns uz tām uzkāpa — tas arī bija viss. Mazie jakānēni kā zeltaini melnu kameņu spiets steidzās mātei nopakaļus; viņi bija tik viegliņi, ka visi kopā-varēja nostāties uz vienas lapas un lapa ūdenī pat nemainīja stāvokli. Putns veda savus mazuļus pa ūdensrožu tiltiņu steidzīgi un piesardzīgi, un tie, tecēdami aiz mātes, ikreiz paklausīgi apstājās, kad viņa pārbaudīja nākamo lapu. Zaļajai taciņai izbeidzoties, jakānu māte ienira ūdenī, mazuļi cits_ pēc cita viņai sekoja, un tikai pusiegrimusī lapa un daži sudraboti burbulīši norādīja to vietu, kur viņa vēl nupat bija stāvējusi.
Pārplūdušās ielejas galā strauta ūdeņi paklausīgi atgriezās tiem paredzētajā gultnē un tālāk tecēja caur biezu mežu. Koki spiedās kopā arvien ciešāk un ciešāk, līdz beidzot ap mums bija zaļš mijkrēslis un mēs braucām cauri zaru un spīdīgu lapu tunelim pa melnu, melnu ūdeni, kurā vietvietām pa zaru spraugām plaiksnīja sudrabaina gaisma. Piepeši mums iepretī no koka pacēlās putns un metās cauri krēslainajam tunelim, lai nosēstos uz kāda saules apspīdēta stumbra. Sis putns bija melnais dzenis ar garu, cirtotu, vīnsarkanu cekulu un ziloņkaula krāsas 0 knābi. Kamēr dzenis, ieķēries koka mizā, lūkojās uz mums, viņam pievienojās draudzene, un tagad abi putni tekalēja augšā lejā pa stumbru, sparīgi kala ar spēcīgajiem knābjiem un, piešķiebuši galvas, klausījās. Reizēm viņi izgrūda īsus, griezīgi skanošus, metāliskus smieklus, savā putnu valodā noslēpumaini ķiķinādami par kādu abiem vien zināmu joku. Viņi ļoti atgādināja divus sarkangal- vainus, plānprātīgus ārstus, kas izklausa lielā koka krūtis un sajūsmināti irgājas par atrastajiem slimību simptomiem — kukaiņu izlodātajām ejām, sausajiem, izpuvušajiem tuberkulozes plankumiem un veselu armiju kāpuru, kuri nemitīgi grauž pacientu, Dzeņus tas laikam uzjautrināja.
Tie bija eksotiski, gluži fantastiska izskata putni, un man gribējās pamēģināt dažus sagūstīt, lai pievienotu mūsu kolekcijai. Es vērsu Aivena uzmanību uz viņiem.
Kā viņus še sauc, Aiven?
Par namdaru putniem, ser.
Vajadzētu mēģināt noķert pāris eksemplāru.
Es jums tos pagādāšu, — misters Kāns sacīja. — Esiet bez rūpēm, es dabūšu visu, ko jūs vēlēsieties.
Es vēroju dzeņus pārlidojam no koka uz koku, taču tie drīz vien izzuda skatieniem zaru biezoknī. Man bija klusa cerība, ka misters Kāns turēs doto vārdu, bet droši paļauties uz viņu nevarēja.
Pievakarē mēs tuvojāmies brauciena galamērķim — kādam indiāņu ciematam ar mazu misiones skolu, paslēpušos starp strautu zemes līčiem. No galvenā strauta mēs iegriezāmies tā šaurākajā pietekā, te ūdens no viena krasta līdz otram bija pilnīgi pārklāts ūdensaugiem. So zaļo pļaviņu rotāja simtiem sīku ziediņu gaiši violetā, dzeltenā un rozā krāsā, un katra šāda uzpirksteņa lieluma puķīte slējās virs ūdens uz puscollu augsta kātiņa. Es sēdēju laivas priekšgalā, un man bija tāda sajūta, ka mēs līgani slīdam pa aizaugušu ceļu, vienīgi viļņveidīgā augu šūpošanās gar laivas malām atgādināja, ka apakšā ir ūdens. Burvīgais, ziedošais ūdensceļš, vīdamies cauri mežiem un zālainēm, turpinājās vairākas jūdzes, līdz beidzot mūsu priekšā iznira mazs, balts, smilšains liedags, kur auga palmas. Starp kokiem šur tur bija redzamas būdas, tīrajās smiltis gulēja vairākas krastā izvilktas laivas. Motors tika izslēgts, laiva lēnām slīdēja uz krastu, un tajā pašā brīdī klaigādami un smiedamies mums pretī izskrēja bariņš indiāņu bērnu, visi viņi bija pilnīgi kaili, saulē vizošiem augumiem. Aiz viņiem nāca liela auguma nēģeris; tikko bijām piestājuši krastā, viņš mums stādījās priekšā kā vietējās skolas skolotājs. Trokšņainā bērnu bara pavadīts, viņš veda mūs augšup pa smilšaino krastu uz vienu no būdām un tad mūs atstāja, solīdamies pienākt vēlāk, kad būsim izsaiņojuši mantas un iekārtojušies. Cauru dienu mūsu ausīs biia skanējusi nerimtīgā motora rūkoņa, tagad mazajā būdiņā starp palmām mēs atviegloti baudījām mieru un klusumu. Tāpat klusēdami izsaiņojām mantas un paēdām, pat misteru Kānu šī vieta laikam bija ietekmējusi, jo viņš bija neparasti kluss un mierīgs. Pēc kāda laika atgriezās skolotājs, viņam līdzi bija viens no viņa mazajiem indiāņu skolēniem. Zēns grib zināt, vai jūs no viņa pirksiet šo te, — skolotājs sacīja.
Izrādījās, ka «šis te» ir krabju jenota mazulis, neliels pūkains kamoliņš, īsts čao-čao kucēns. Viņā nebija ne miņas no melanholiskās izteiksmes, kuru viņš iegūs vēlā-, kajā dzīvē, gluži pretēji — mazulī kūsāt kūsāja dzīvesprieks, viņš vēlās un lēkāja, un izlikās kožam ar sīkajiem piena zobiņiem, kuplā aste plandījās kā karogs. Pat tad, ja es būtu izlēmis viņu nepirkt, man tomēr nāktos grūti turēties pretī kārdinājumam iegādāties šādu burvīgu radījumu. Viņš vēl bija pārāk mazs, lai dzīvotu vienā būrī ar pieaugušu jenotu, tāpēc es ķēros pie darba un pagatavoju viņam atsevišķu sprostu; tajā mēs ievietojām mazo jenotiņu, viņš bagātīgi pieēdās ar pienu un zivju maisījumu, tad saritinājās sausas zāles kaudzē, sajūsmā atraugājās un likās gulēt.
Skolotājs mums ieteica citurīt ienākt pie viņa klasē un parādīt bērniem bildes ar dažādajiem dzīyniekiem, kuri mums vajadzīgi. Viņš pastāstīja, ka daudziem skolēniem esot pieradināti savvaļas dzīvnieki, kurus viņi labprāt pārdotu. Skolotājs arī apsolīja sameklēt mums krietnus medniekus, kuri varētu mūs izvadāt pa strautu novadu un līdzēt sameklēt dzīvniekus.
Tā nākamajā rītā mēs ar Bobu ieradāmies skolā un skaidrojām četrdesmit maziem indiāņiem, kāds ir mūsu apmeklējuma nolūks, kādi dzīvnieki mums vajadzīgi un cļk mēs domājam par tiem maksāt. Visi bērni ar lielu sajūsmu apsolījās pēcpusdienā atnest savus mīluļus — visi, izņemot kādu mazu zēnu, kurš izskatījās gaužām noraizējies un steidzīgi čukstus kaut koNskaidroja skolotājam.
Zēns saka, — skolotājs ierunājās, — viņam piede- - rot kāds ļoti jauks dzīvnieks, bet tas esot pārāk liels un viņš to nevarot atvest ar kanoe.
Kas tas ir par dzīvnieku?
Viņš teic, tā esot savvaļas cūka.
Es pagriezos pret Bobu.
Kā tev liekas — tu varētu to atvest laivā šajā pēcpusdienā?
Bobs nopūtās.
Domāju gan, — viņš atteica, — bet cūkai jābūt, kā pienākas, sasietai.
Pēcpusdienā Bobs ar mazo indiāņu zēnu sēdās laivā, lai atvestu mums pekaru. Es biju draugam piesacījis, lai viņš iepērk vēl citus mums noderīgus dzīvniekus, ja tādus redzēs indiāņu ciematā, un, cerēdams uz veiksmi, gaidīju viņu atgriežamies. Drīz pēc tam, kad laiva bija aizbraukusi, pie manis ieradās pirmie bērni, nesdami savus pieradinātos dzīvniekus; nu man bija darba pilnas rokas: ap mani nostājās smaidoši indiāņu bērni ar dažādiem dzīvniekiem, es viņus apskatīju un pirku, — tā bija interesanta, aizraujoša nodarbošanās.
Visparastākais dzīvnieks te laikam bija agutis — zeltaini brūns zvēriņš garām, slaidām kājām un truša purnu. Agutis neizceļas ar gudrību, turklāt ir ļoti nervozs — pietiek viņam uzpūst dvašu, un viņš jau kļūst histērisks. Vēl tur bija pakas — apaļīgi dzīvnieciņi, līdzīgi mazām cūciņām, šokolādes brūnu ķermeni, ko rotāja gareniskas krēmkrāsas lāsumu josliņas. Četri vai pieci vāverpērtiki un kapucpērtiķi, atvesti garās saitēs, tērgāja un lēkāja, un kāpelēja augšā lejā pa bērnu augumiem kā pa krūmiem. Daudziem skolēniem bija jaunas boačūskas skaistā sārti sudrabotā un dzeltenbrūnā krāsā, šie rāpuļi bija aptinusies ap savu īpašnieku vidukļiem vai rokām. Vienam ctram no mums varētu likties neparasti, ka bērniem ir šādi dzīvnieki, bet te jāpaskaidro: indiāņiem ir svešas eiropiešiem piemītošās muļķīgās bailes no čūskām. Indiāņi tur boa savās būdās un ļauj tām brīvu vaļu, un izrādās, ka čūskas viņiem ir noderīgas, jo pilda tās pašas funkcijas, ķo kaķis zemēs ar augstāku civilizācijas līmeni; šie rāpuļi iznīcina žurkas, peles un citu ēdamu neradību. Manuprāt, boačūskai salīdzinājumā ar kaķi ir pat zināmas priekšrocības: viņa izķer žurkas cītīgāk par jebkuru kaķi un ir skaista un dekoratīva; boa, graciozi, kā tikai čūskas prot, izvijusies virs kādas no jūsu mājas sijām, var būt tikpat jauks dekors kā košs, neredzēts gobelēns, turklāt šis dabas dāvātais rotājums pats gādā sev iztiku
Es tikko biju norēķinājies ar bērniem, kad piepeši izdzirdu skaļus, skanīgus smieklus — pār meža klajumu pārlidoja sarkangalvains dzenis un nozuda starp kokiem.
Ai, ai! — es iesaucos, rādīdams uz dzeni. — Man vajag šādu putnu.
Bērni, protams, nespēja saprast, ko es viņiem sacīju, bet mana paceltā roka un žēli lūdzošā balss visu izskaidroja.
Viņi sāka skaļi smieties, dimdināja ar kājām zemi un kaut ko steidzīgi runāja, mādami ar galvu, tā ka man radās cerība iegūt kāroto dzeni. Kad bērni bija aizgājuši, es ņē- mos gatavot būrus dažādajiem dzīvniekiem, kurus biju nopircis. Tas prasīja ilgu laiku, un, kad beidzot darbs bija galā, es iztālēm izdzirdēju klusu laivas motora rūkoņu un nokāpu krastmalā, lai sagaidītu Bobu ar pekaru.
Laiva tuvojās, es ieraudzīju uz tās jumta Bobu un Aivenu, kuri sēdēja ar mugurām viens pret otru uz kādas lielas kastes, sejas abiem bija saspringtas.
Kad laivas gals atdūrās smiltīs, Bobs no sava sēdekļa augstumiem pavērās manī.
Nu, vai dabūji? — es cerīgi iejautājos.
Dabūt jau dabūju, — Bobs atteica, — bet mēs pūlamies-zvēru noturēt šajā sasodītajā kastē jau kopš tā brīža, kad atstājām ciemu. Acīmredzot ieslodzījums tam nav pa prātam. Es biju domājis, ka dzīvnieks ir pieradināts. Nudien, atceros, tu taču teici, ka tas ir piejaucēts. Tikai tāpēc es piekritu braukt tam pakaļ.
Bet zēns apgalvoja, ka tas ir piejaucēts.
Ko nu par zēnu, dievs ar viņu, viņš būs kļūdījies, — Bobs vēsi atteica. — Sis radījums laikam baidās atrasties noslēgtā sprostā.
Uzmanīgi mēs to iznesām no laivas krastmalā.
Paturi kasti acīs, — Bobs brīdināja, — dažas virsējās latas jau kļuvušas vaļīgas.
Tikko tas bija izteikts, pekars kastē palēcās uz -augšu un kā smags veseris triecās pret spraišļiem, tie kā raķetes uzlidoja gaisā; izlauzies no kastes, viņš saniknots, sarus sacēlis un spalgi rukšķēdams, dieba augšup pa stāvo krastu.
Te nu bija! — Bobs iesaucās. — Es zināju, ka tā
notiks.
Pusceļā starp krastu un ciemata mājiņām pekars sastapa indiāņu bērnu pulciņu. Viņš metās bērniem pa vidu, nežēlīgi spiedza un lūkoja iekost viņiem kājās, asie, pus- colfu garie ilkņi klikšķēja pie katra sacirtiena. Indiāņu bērni bēga atpakaļ uz ciematu, viņiem pa pēdām joza pekars, kuru savukārt vajājām mēs ar Aivenu. Kad pie- skrējām pie būdām, to iemītniekus nekur nemanīja, bet pekars steidzīgi tiesāja kaut ko ēdamu, ko bija atradis zem palmas. Aiz kādas būdas stūra mēs viņu bijām negaidot pārsteiguši tīkamajā nodarbībā. Pekars tūlīt pameta maltīti un, čāpstinādams muti un izgrūzdams asinis stindzinošus kviecienus, drāzās mums virsū. Viņš virpuļoja ap mums, kņadzināja zobus un spiedza, kamēr mēs ar Aivenu atgaiņādamies-lēcām un lēkājām uz visām pusēm ar tādu ātrumu un veiklību kā labi trenēti kordebaleta dejotāji. f Beidzot cūka laikam nosprieda, ka mēs esam pārāk izmanīgi, viņa atkāpās pa spraugu starp divām būdām un gabaliņu tālāk apstājās, ņirdzīgi rukšķēdama.
Apej apkārt būdai un skaties, lai viņa neaizšmauc, — aizelsies sacīju, — es uzmanīšu šo galu.
Aivens nozuda aiz būdas stūra, un šajā mirklī es ieraudzīju misteru Kānu, kas gāzelīgā gaitā brida pa smiltāju uz mūsu pusi. Man iešāvās prātā velnišķīga doma.
Mister Kān! — es uzsaucu. —« Vai jūs varat man mazliet izpalīdzēt?
Protams, šef, — viņš starodams atteica. — Kas jums vajadzīgs?
Pastāviet te, pie šīs spraugas, tur tālāk ir pekars, un es negribu, ka tas aizbēg. Es tūlīt atgriezīšos.
Atstājis misteru Kānu aizdomīgi raugāmies uz pekaru, es aizsteidzos uz mūsu būdu un sadabūju brezenta maisu, ko rūpīgi aptinu ap kreiso roku. Sādi apbruņojies, atgriezos gaidāmās cīņas vietā. Sev par lielu uzjautrinājumu, biju ieradies īstā laikā, lai redzētu, kā misters Kāns elsdams pūzdams ļepo apkārt palmām un pekars min viņam uz papēžiem. Mans prieks tomēr bija īss, jo dzīvnieks, ieraudzījis mani, pārstāja vajāt misteru Kānu un no jauna atkāpās aiz būdām.
Ak tu tētīt! — iesaucās misters Kāns. — Tā tik ir nešpetna cūka, šef!
Viņš apsēdās ēnā un ņēmās sevi apvēdīt ar lielu, sarkanu kabatlakatu, bet es, iespraucies šaurajā ejā starp būdām, lēnām tuvojos pekaram. Tas mierīgi stāvēja, mani vērodams, reizēm pašmakstināja un klusu ierukšķējās. Pielaidis mani sešu pēdu atstatumā, dzīvnieks pārgāja uzbrukumā.
Pēc mirkļa pekars bija pieskrējis rfian klāt, un es ar labo roku nogrābu viņu aiz sarainā kumbra, bet otru roku, kas bija cieši aptīta ar brezentu, iegrūdu viņam tieši rīklē. Cūka vairākkārt pūlējās sacirst kopā žokļus, bet nespēja pārkost biezo brezentu.
Es uzmanīgi virzīju labo roku uz pekara muguru, cieši apņēmu apaļo ķermeni un pacēlu viņu uz augšu. Tikko dzīvnieks juta, ka tiek atcelts no zemes, viņš zaudēja lielo dūšu, vairs nekoda man rokā un sāka žēli kviekt, spārdīdamies ar īsajām, resnajām pakaļkājām. Es aiznesu viņu uz mūsu būdu un ievietoju pamatīgā kastē, no kuras viņam būtu grūti izlauzties. Pēc kāda laika pekars jau bija iegremdējis purnu kapātu ba-nānu un piena maisījumā un ēzdams apmierināti šļakstinājās un rukšķēja. Pēc tam viņš vairs nekad netika mēģinājis tēlot džungļu teroristu — tieši otrādi — dzīvnieks kļuva smieklīgi padevīgs un miermīlīgs. Ieraudzījis savu ēdiena bļodu, viņš spiedza aiz sajūsmas, un šī mūsu ausīm grūti panesamā dziesma izbeidzās tikai tad, kad pekara šņukurs atkal bija iegremdēts dziļi bļodā un mute pilna ar ēdienu. Lielā labpatikā tas ļāva sevi pakasīt un, ja kasīšana ieilga, nolikās uz sāniem un nekustīgi gulēja, acis cieši aizvēris, reizumis svētlaimīgi ierukšķēdamies. Mēs šo dzīvnieku nosaucām par Persiju, un pat Bobs to iemīlēja, laikam galvenokārt tāpēc, ka pekars bija trenkājis misteru Kānu apkārt palmām.
Nabaga misters Kāns! Viņš tik ļoti centās būt noderīgs un izpelnīties atzinību — kaut pašu niecīgāko! — mūsu kolekcijas papildināšanā pat tad, kad viņam ar dzīvnieka sagūstīšanu nebija nekāda sakara. Bet, jo vairāk viņš smaidīdams grozījās un lēkāja mums apkārt, jo neiecietīgāki mēs pret viņu kļuvām. Kopš tās neaizmirstamās reizes, kad viņu tika vajājis Persijs, misters Kāns bija stingri apņēmies atgūt savu prestižu, kuru, viņš juta, bija zaudējis šajā smieklīgajā notikumā. Viņš visādi pūlējās nomazgāt no sevis šo kaunu, bet Persijs bija tepat līdzās — dzīvs, rukšķošs radījums, kas allaž atsauca atmiņā to dienu, kad dižais mednieks Kāns visu mūsu acu priekšā tika bēdzis no savvaļas cūkas. Kādudien misteram Kānam beidzot radās izdevība iegūt slavu, un viņš centās to grābt pilnām riekšavām. Taču, kā izrādījās, viņa pūliņi netika atalgoti tā, kā viņš to bija vēlējies.
Mēs ar Bobu tajā dienā bijām izbraukuši papētīt strautus un atgriezāmies mājās noguruši un izsalkuši. Tuvojoties mūsu būdai, pārsteigti ieraudzījām misteru Kānu, kas it kā dejodams steidzās mums pretī. Viņam sviedri plūda aumaļām, bet tikpat nevaldāmi no viņa lauzās ārā prieks. Krekla piedurknes viņš bija uzrotījis kā īsts darba cilvēks, zābaki un bikses bija nolaistītas ar strauta ūdeni, viņš turēja kaut ko rokā, rūpīgi slēpdams sev aiz muguras. Palēkdamies misters Kāns nāca arvien tuvāk, lielais vēders trīcēja un viļņojās no neierastās, straujās piepūles, zelta zobi vizuļoja saulē.
šef! — viņš aizelsies izdvesa. — Uzminiet, kas man ir! Uzminiet! Nekad neuzminēsiet! Kaut kas tāds, ko jūs ļoti, ļoti vēlējāties iegūt. Es apsolīju viņu jums sagādāt, un te viņš ir.
Misters Kāns pastiepa man pretī savu milzīgo plaukstu, un tajā gulēja kaut kas bezveidīgs, lipīgs, viscaur pārklāts ar putām. Nožēlojamais radījums mazliet sakustējās. Mēs ar Bobu skatījāmies uz to.
Kas tas ir? — Bobs beidzot pavaicāja.
Kas tas ir? — atkārtoja misters Kāns, juzdamies aizskarts. — Nu, tas ir viens no tiem namdaru putniem, kurus misters Darels tik joti vēlējās dabūt.
Ko jūs teicāt? — es iekliedzos. — Ļaujiet man vēlreiz aplūkot.
Misters Kāns ielika dīvaino radījumu manās rokās, kur tas tūfit cieši pielipa. Tagad es redzēju, ka tas ir kāds putns.
Kas viņam noticis? — es apjautājos.
Misters Kāns paskaidroja. Sī melnā dzilna nezināmu iemeslu dēļ pēcpusdienā bija ielidojusi mūsu būdā, un misters Kāns, būdams attapīgs, sācis to enerģiski ķerstīt ar tauriņu ķeramo tīklu. Viņš putnu vajājis bez mitas, līdz tas galīgi apdullis, tad misters Kāns to ar veiksmīgu sitienu notriecis zemē. Kā par nelaimi, būdā stāvējusi krūze ar sīrupu, dzenis nekjūdīgi traucies uz to un ar lipīgu šļakatu iekritis tieši krūzē. Misters Kāns izņēmis viņu no krūzes un tādu lipīgu, pilošu nesis uz strautu mazgāt. Viņš to mazgājis un sparīgi berzis ar karbola ziepēm. Nožēlojamais radījums, kuru turēju rokā, pirms mistera Kāna apstrādes bija skaists putns. Brīnījos, ka viņš vēl ir dzīvs, bet, tikko misters Kāns bija beidzis savu lielīgo stāstījumu, nabaga putns izdzisa manās rokās. Kad es misteram Kānam aizrādīju, ka no viņa sagūstītā putna palicis pāri tikai līķis, turklāt ļoti nepievilcīgs, viņš noskaitās un nikni blenza uz putnu, it kā tas apzināti, viņam spītēdams, būtu iemeties tieši sīrupa traukā. Turpmākās divas trīs dienas, mūsu nelaipno piezīmju aizvainots, misters Kāns ložņāja pa būdu ar tauriņu ķeramo tīklu rokā cerībā sagūstīt vēl vienu melno dzilnu, taču viņam nelaimējās. Pēc tam ikreiz, kad mēs gribējām aizturēt mistera Kāna runas plūdus, mums vajadzēja novirzīt sarunu uz pekariem un dzilnām, un mūsu pavadonis kļuva neparasti kluss.