Apmēram pusi laika strautu novadā mēs pavadījām uz ūdens. īstenībā dzīvojām uz salas, kuru no visām pusēm apņem strautu labirints; tie ir gan lielāki, gan mazāki strauti, dažādi pēc dziļuma, tomēr, ieplūzdami cits citā, visi kopā izveido sarežģītu ūdensceļu sistēmu. Tāpēc sīkāk izpētīt strautu zemi var, vienīgi pārvietojoties pa ūdeni. Dienā mēs izbraucām uz tālām, vientuļām apmetnēm, bet vakaros pārlūkojām strautus ap mūsu ciematu, meklēdami vietējos nakts dzīvniekus.
Drīz mēs atklājām, ka ūdensceļš ciemata tuvākajā apkārtnē mudž no kaimanu mazuļiem, kuri- pieder pie trim dažādām sugām. So rāpuļu garums svārstījās no sešām collām līdz trim četrām pēdām, tādējādi tie bija ļoti noderīgi mūsu kolekcijas papildināšanai. Izdevīgākais laiks kaimanu ķeršanai bija naktī kabatas baterijas gaismā, jo dienā tie kļuva ļoti piesardzīgi un nelaida cilvēku sev tuvu klāt, turpretim tumsā tos varēja apžilbināt ar spilgtu, gaišu staru. Nakts medībās izbraūcām pievakarē, kad klusie, rāmie strauta ūdeņi vēl glabāja saules siltumu. Airētājs indiānis sēdēja kanoe aizmugurē, kamēr mēs ar Bobu bīstami balansējām laivas priekšgalā, apbruņojušies ar kabatas baterijām, vairākiem izturīgiem maisiem un garu nūju, kuras galā karājās cilpa. Klusītiņām īrāmies pa strautu, līdz kabatas baterijas- gaismas kūlis mums uzrādīja divus lielus rubīnus uz ūdensaugu pīteņa, kas ieskāva krastu. Satrauktiem, izteiksmīgiem žestiem mēs rādījām laiviniekam, kādā virzienā jāturas, un viņš, ar airi neižšļakstinādams ne pilīti ūdens, vadīja laivu pa gludo, spīdīgo virsmu lēni jo lēni — kā gliemezis virzās pa loga rūti. Jo vairāk tuvojāmies ugunssarkano acu pārim, jo lēnāk slīdēja laiva, līdz beidzot tikai dažas pēdas mūs šķīra no ūdensaugiem, virs kuriem bija pabāzusies kaimana galva. Spīdinādami gaismu kaimanam acīs, collu pa collai laidām lejā cilpu un tad uzmanīgi apmetām to dzīvniekam ap kaklu; šis manevrs prasa pacietību un ievingrināšanos, bet, reiz apgūts, ir viegli izmantojams. Tikko cilpa bija pārslīdējusi pāri kaimana galvai un iz- velbtajām acīm, mēs aši parāvām gaisā nūju, kaimans īzsāyas ka raķete no ūdenszālēm un' karājas gaisā, satraukti locīdamies un rukšķēdams gluži ka si -'tns. Pro tams, ne vienmēr mums paveicās; gadījās, ka laivinieks nepareizi aprēķināja ātrumu un laivas priekšgals pieskārās ūdenszāļu mudžekļa malai, viegli sakustinot zaļo virsmu. Tajā pašā mirklī ūdens noplunkšķēja un kaimana galva nozuda, tikai robots caurums zaļajā pītenī un mirgojošais ūdens norādīja vietu, kur tā bija gulējusi.
Kādu nakti mūsu medības bija ļoti sekmīgas — maisi bija pilni ar maziem kaimaniem, un no laivas dibena cēlās tik skaļa krākšana un rukšķēšana, ka virzīties uz priekšu klusi un nemanāmi vairs nebija iespējams. Tā kā vēl bija agrs, mēs nosūtījām laivu ar visu guvumu atpakaļ uz ciematu un paši palikām, gaidot tās atgriešanos. Kamēr laiva ar trokšņaino kravu peldēja atpakaļ uz ciemu, mēs ar Bobu, apmetušies zālainā krastmalā, gar strauta malu medījām vardes.
Nereti domā, ka vardes visā pasaulē ir vienādas — varde kā jau varde — un ka, piemēram, Dienvidamerikas vardes maz. atšķiras no savām Anglijas radiniecēm. Tā ir vislielākā aplamība, jo vardes, tāpat kā citi dzīvnieki, dažādās zemēs ir apbrīnojami atšķirīgas gan pēc lieluma, ķermeņa formas un krāsas, gan ari pēc paradumiem. Āzijā dzīvo tā saucamā planētājvarde — lielu varžu suga, kas uzturas kokos; pirksti tām ir ļoti gari, savienoti ar platu peldplēvi. Kad varde pārlec no koka uz koku, tā, jādomā, plati izpleš pirkstus, peldplēves tiek stingri nostieptas un darbojas kā lidmašīnas spārni, kas ļauj vardei planēt pa gaisu. Goliāta varde, kuras garums sasniedz divas pēdas, sastopama Rietumāfrikā; tā var norīt žurku, bet kāda sīka Dienvidamerikas varde brīvi novietojas uz, jūsu mazā pirkstiņa naga. Matainās vardes tēviņam, kas arī dzīvo Rietumāfrikā, ķermeņa sāni un kājas izskatās kā noaugušas ar bieziem matiem, taču īstenībā tie ir nevis mati, bet sīksīki ādas izaugumi, Sai vardei ir ari ievel- kami nagi — tāpat kā kaķim. Pēc krāsas daudzveidības vardes laikam ir vienīgie radījumi, kas var nopietni sacensties ar putniem; vardes ir sarkanas, zaļas, zeltainas, zilas, dzeltenas un melnas — ar tik krāšņiem ornamentiem, kas padarītu bagātu jebkuru tekstildizaineru. Pārsteidzoši ir varžu paradumi pēcnācēju audzēšanā un saglabāšanā. Tā Eiropas olnesējkrupis nenērš ikrus tuvākajā ūdenī, kur tos neviens neuzmana, bet nodod tēviņam, kas tos aptin sev ap pakaļkājām tin nēsā, kamēr izšķiļas mazuļi. Kāda koktivaržti suga izveido kausiņu no divām kopā salipinātām lapām; kad tajā sakrājas ūdens, mātīte iznērš ikrus — tie izšķiļas šajā paštaisītajā dīķītī. Cita varžu suga koku galotnēs izveido putu sakopojumu, līdzīgu Anglijas putucikādes veidojumam, tā sauktajam dzeguzes spļāvienam, un ikrus iznērš putās. Bet tas notiek tikai pēc tam, kad putu virsējais slānis jau sacietējis, tā ka ligzdas iekšpusē, kur izšķiļas kurkuļi, saglabājas mitrums. Kad kurkuļi paaugušies un spēj paši gādāt par . sevi, putu cietā ārējā kārta izšķīst, un kurkuļi no koka iekrīt ūdenī.
Gvajāna ir ļoti bagāta ar tādām vardēm, kuras izstrādājušas visai asprātīgus paņēmienus ikru un kurkuļu saglabāšanai; kā izrādījās, strautu novads bija īsti piemērota vieta šo varžu sagūstīšanai. Pirmie divi atklājumi mums gadījās šajā pašā nakti, gaidot kanoe atgriešanos. Bobs cītīgi kāsa strauta ūdeni ar smelteni garā kātā, kamēr es cerīgi ložņāju ap dažiem kokiem, kuru saknes izvijās gar krastmalu, pa pusei mirkdamas ūdenī. Spīdinot kabatas bateriju, man izdevās noķert trīs lielas kokuvardes — zaļā krāsā, lielām, izvelbtām acīm. Tās bija Ivensa kokuvardes, kuru mātītes nes ikrus uz muguras, sakārtotus rindās kā bruģakmeņus. Diemžēl nevienai no saķertajām vardēm ikru uz muguras nebija. Es vēl nebiju paguvis diezgan apbrīnot interesantās vardes, kad atskanēja Boba sauciens:
Džerij, nāc paskaties, ko esmu noķēris!
Ko tad? — es atkliedzu, likdams savas kokuvardes audekla maisā, tad skrēju gar krastmalu viņam pretī.
Nudien nezinu, — Bobs mazliet apjucis sacīja, — es domāju, tā ir kāda zivs.
Viņš bija iemērcis smelteni pa pusei ūdenī, un tajā peldēja kāds radījums, kas pēc pirmā acu uzmetiena patiešām izskatījās kā zivs. Aplūkoju to tuvāk.
Nē, tā nav zivs, — es sacīju.
Kas tad?
Tas ir kurkulis, — atteicu, vēlreiz to pamatīgi nopētījis.
Kurkulis? — Bobs atkārtoja. — Nekļūsti smieklīgs. Paskaties, cik tas ir liels! Kādai tad jābūt vardei, kura izaugs no šī kurkuļa?
Es tev saku — tas ir kurkulis, — es paliku pie sava. — Paskaties uz to!
Iemērcu rokas tīklā un izvilku peldošo' radījumu, Bobs tam uzspīdināja virsū gaismu. Šaubu nebija — manās plaukstās locījās kurkulis, tiesa gan, pats lielākais un treknākais, kādu es jebkad biju redzējis. Ķermenis tam bija ap sešas collas garš, pēc formas un apmēriem līdzīgs lielai vistas olai.
Tas nevar būt kurkulis, — Bobs pastāvēja uz savu,
bet es nespēju iedomāties, kas tas īsti varētu būt.
Kurkulis tas ir, bet kādas vardes kurkulis?
Mēs stāvējām, skatīdamies uz milzīgi lielo kurkuli, kas jautri peldēja stikla burkā, kurā mēs to bijām ievietojuši.
Es pūlējos atcerēties, jo kaut kur biju lasījis par šiem kurkuļiem. Dažas minūtes krietni palauzījis galvu, piepeši atminējos. .
Zinu gan, kas tas ir, — es sacīju. — Tas ir paradoksālais krupis.
Kas? Ko tu teici?
Paradoksālais krupis. Atceros, esmu par tiem kaut kur lasījis. Par paradoksāliem tie nosaukti tāpēc, ka kurkuļi attīstoties neaug lielāki, bet, tieši otrādi, samazinās.
Samazinās? — atbalsoja Bobs, gaužām izbrīnījies.
Jā gan, attīstības sākumā kurkulis ir ļoti liels, bet pamazām raujas arvien mazāks un galu galā pārvēršas vidēja lieluma krupī.
Tas izklausās smieklīgi, — Bobs atkal piezīmēja,
vajadzētu būt otrādi.
Zināms. Tāpēc viņu arī sauc par paradoksālo krupi.
Bobs brīdi .kaut ko pārdomāja.
Padodos, — viņš beidzot sacīja. — Bet kāds izskatās šis krupis?
Vai atceries tos mazos, zaļganos krupīšus, kurus mēs ķērām Edvenčerā? Apmēram tik lielus kā mūsu Anglijas krupji? Man liekas, tie ir tie paši, tikai toreiz man tas man neienāca prātā.
Gandrīz neticami, — noteica Bobs, domīgi vērodams milzum lielo kurkuli, — bet pieņemsim, ka tev taisnība.
Mēs sākām no jauna dukurēt strautu uri ap to laiku, kad atgriezās kanoe, bijām sagūstījuši vēl divus no šiem lielajiem kurkuļiem, tāpēc jutāmies ļoti apmierināti. Pēcāk, atgriezušies mūsu būdā, novietojām burku ar kurkuļiem spilgtā gaismā un sākām tos rūpīgi pētīt. Ja neņem vērā kurkuļu neparasto lielumu, mūsu saķertie bija tādi paši kā tie, kurus pavasari Anglijā var redzēt katrā dīķī, atšķirīgs bija vienīgi krāsojums: lielie kurkuļi bija pelēkzaļi, punktoti, nevis melni. Astes malas caurspīdīgas kā apsarmojis stikls, biezlūpainā mute jocīgi piepūsta, it kā kurkuļi mums caur stiklu sūtītu gaisa skūpstus. Vērojot tos bez mitas lokāmies un riņķojam apkārt pa burku, kļūst mazliet neomulīgi. Iedomājieties, kā jūs justos, kad, staigādams pa mežu, piepeši uzskrietu virsū tik lielai skudrai kā terjers vai kamenei melnā meža- strazda lielumā! Sie kurkuļi bija gluži parasti, bet satriecošas un neticamas likās milzum lielās ķermeņa proporcijas, kas vedināja domāt, ka redzētais ir sapnis, nevis īstenība.
Iepriecināti par jauniegūtajiem paradoksālajiem krupjiem, mēs nākamajā naktī atgriezāmies tajā pašā strautā, apbruņojušies ar smelteņiem, burkām un citiem ķeršanas piederumiem. Jau pirmajā pusstundā mums laimējās noķert vēl divas īvensa kokuvardes, bet pēc ilgākas kā- šanas vēl vienu milzu kurkuli. Pēc tam pagāja apmēram trīs stundas bez jebkāda guvuma, izņemot sprunguļus un lielu daudzumu pretīgu dūņu no strauta dibena. Es pa- gājos gar strautu uz leju no tās vietas, kur Bobs vēl arvien cerīgi kāsa ūdeni, un atradu šauru, seklu strautiņu, galvenā strauta pieteku; strautiņš bija mazliet piatāks par novadgrāvi, viscaur piebiris ar lapām. Nedaudz tālāk tas vijās starp zemiem, nīkulīgiem kokiem. Cerēdams tur atrast izdevīgu medību vietu, pasaucu Bobu, un mēs bri- dām pa strautu uz augšu. Taču te nejauta dzīvību, mazais strauts likās vēl tukšāks par galveno. Beidzot es apsēdos krastā uzsmēķēt, kamēr Bobs joprojām neatlaidīgi duku- rēja strautu. Es vēroju, kā viņš izceļ smelteni, kas allaž ir pilns ar izmirkušām lapām, un izkrata zālē. Kārtējo reizi iegremdējis to strautā, viņš paskatījās uz lapu kaudzi un piepeši sastinga. Pametis smelteni, mans draugs ar gavilējošu kliedzienu sāka rakņāties kaudzē.
Kas tev tur ir? — es jautāju.
Bobs dejoja aiz prieka, turēdams kaut ko rokās.
Nu es vienu dabūju! — viņš kliedza. — Nu es dabūju!
Ko tu īsti dabūji?
Pipakrupi.
Nerunā niekus, — es neuzticīgi attraucu.
Nāc un paskaties, — Bobs sacīja, piepūties aiz lepnuma.
Viņš atvēra plaukstas, un es ieraudzīju dīvainu nejauka izskata radījumu. Atklāti sakot, tas man atgādināja brūno krupi, kuram pārbraucis pāri smags veltnis.
Krupja īsās, tievās kājeles, it kā nāves sastindzinātas, gulēja gandrīz kvadrātveidīgā ķermeņa stūros. Mute viņam bija nosmailināta, acis mazas; vispār dzīvnieks izskatījās plakans kā pankūka. Izrādījās, ka Bobam taisnība — tas bija liels pipakrupja tēviņš, varbūt viens no visinteresantākajiem abiniekiem pasaulē. Boba priecīgais satraukums bija saprotams, jo kopš ierašanās Gva- iānā mēs visu laiku veltīgi tikām meklējuši šo krupi. Tādā vietā, kur it kā nebija nevienas dzīvas radības, kur pat nedomājām meklēt pipakrupi, mēs piepeši vienu bijām sagūstījuši.
Sis dīvainais, it kā kroplais radījums Boba rokās sagādāja mums neizsakāmu prieku, mēs gavilējām, lai gan vairums cilvēku, to noķēruši, izjustu pretīgumu un steidzīgi iemestu atpakaļ ūdenī. Kad mūsu satraukums bija kaut cik pierimis, ķērāmies atkal pie darba un apņēmīgi collu pa collai kāsām strauta ūdeņus un bērām kaudzē sapuvušās lapas, kuras pēc tam pārmeklējām tik rūpīgi kā divi pērtiķi, kuri ieskā viens otra kažoku. Mūsu neatlaidīgie pūliņi tika atalgoti, jo pēc stundas bijām noķēruši vēl četrus no šiem noslēpumainajiem krupjiem. Prieks bija vēl jo lielāks tāpēc, ka viens no krupjiem bija mātīte ar ikriem; mums tas bija nenovērtējams dārgums, jo pipakrupis ir interesants tieši tāpēc, ka visai īpatnējā veidā prot saglabāt savus pēcnācējus.
Vairošanās periodā pirms ikru nēršanas lielākā daļa varžu un krupju kādu laiku redzami kopā. Tēviņš mīlas uzplūdā aptver mātītes ķermeni zem priekškājām un paliek viņai uz muguras krietni ilgi, cieši sažņaudzis viņu kāzu apkampienā. Beidzot mātīte iznērš ikrus, un šajā brīdī tēviņš tos apaugļo. Pipakrupim šis process noris mazliet citādi. Tēviņš uzrāpjas mātītei uz muguras im parastā veidā aptver ar priekškājām viņas krūtis. Bet, kad pienāk ikru nēršanas brīdis, mātīte izlaiž no tūpļa garu, cauruļveidīgu dējekli, ko saritina sev uz muguras zem tēviņa vēdera. Kad dējeklis novietots īstajā vietā, tēviņš uz mātītes muguras sāk triņāties, kustinot un masējot dējekli, tā ka ikri tiek izspiesti ārā un nelīdzenās rindās novietoti mātītei uz muguras, kur tie tūlīt pielīp. Vairošanās perioda sākumā āda mātītei uz muguras kļūst mīksta un poraina, apaugļotie ikri tajā iegrimst kā sūklī, izveidojot kausveidīgus dobumiņus. Lipīgā ikru daļa, kas paliek ādas virspusē, drīz vien sacietē, izveidojot it kā mazus kupoliņus. Tādējādi pipakrupja mātīte nes ma zuļus sev uz muguras mazītiņās kabatiņās. Tajās mazuļi pavada savu bērnību, pārvērzdamies no ikriem kurkuļos, no kurkuļiem krupjos. Kad mazuļi paaugušies, tie pārplēš kupolu virs kabatiņas un iziet jaunā, briesmu pilnā pasaulē.
Mūsu sagūstītā mātīte laikam tikai nupat bija novietojusi ikrus sev uz muguras, jo to virspuse bija vēl mīksta. Pēc vairākām nedēļām āda uz viņas muguras kļuva vēl poraināka, uzblīda kā lepras slimniekam, kabatiņas vēl vairāk pietūka. Kad mazuļi bija tiktāl paaugušies, ka varēja atstāt mātes muguru, viņi izvēlējās to laiku, kad es atrados uz kuģa kaut kur Atlantijas okeāna vidū. Krupji, ievietoti petrolejas bundžās, bija nonesti lejā, kuģa tilpnē, turpat, kur visa mūsu dzīvnieku kolekcija. Pirmās pazīmes, kas norādīja, ka abiniekiem gaidāms priecīgs notikums, es ievēroju kādā rītā, nokāpis lejā viņiem apmainīt ūdeni. Lielā pipakrupju mātīte gulēja virs ūdens savā ierastajā pozā, plati izpletusies, uzblīdusi — tā atpūšoties izskatās visi krupji —, it kā nobeigusies j5irms pāris nedēļām un jau daļēji sadalījusies. Viņu rūpīgi apskatījis — to es daru vienmēr, lai pārliecinātos, vai viņa patiesi nav beigta, — es ievēroju mātītei uz muguras kaut kādu kustību. Papētīju pamatīgāk un ieraudzīju mazītiņu kājiņu, kas viegli vilnīja, izbāzu- sies no kabatiņas: nu es sapratu, ka lielais brīdis beidzot ir klāt. Šķietami vienaldzīgo māti es ievietoju atsevišķā traukā un trauku noliku tādā vietā, kur to strādājot var paturēt acīs; es biju ļoti satraukts un cieši apņēmies nenokavēt to brīdi, kad sāksies šīs unikālās dzemdības.
Rīta cēlienā, vairākkārt ielūkodamies traukā, es oama- nīju kabatiņās dzīvu kustību: mazītiņas kājiņas izbāzās ārā zem neparastiem leņķiem, mirkli paplivinājās un steidzīgi ievilkās atpakaļ. Vienubrīd es ieraudzīju mazuli, kas no kabatiņas it kā cauri lūkai bija izbāzis galvu un priekškājas. Kad es piešķiebu trauku, lai viņu labāk apskatītu, krupēns izbijās un izmisīgi pūlējās iespraukties atpakaļ kabatiņā. Krupju māte it kā nemaz nejuta nemitīgo locīšanos, grūstīšanu un spārdīšanos, kas norisa uz viņas platās muguras. Viņa gulēja uz ūdens gluži kā beigta.
Tikai nākamajā naktī mazuļi bija tiktāl nostiprinājušies, ka varēja atstāt māti, un es būtu palaidis garām šo ārkārtējo notikumu, ja ap pusnakti nejauši neieiūkojies traukā. Tieši tobrīd biju paveicis pēdējo nakts darbu —
ielicis bruņnešiem pudeles ar karstu ūdeni. Laiks bija kļuvis vēsāks, un šie mazie dzīvnieciņi pret aukstumu bija jutīgāki nekā pārējie. Grasījos izslēgt gaismu, lai atgrieztos savā kajītē, bet pirms tam vēl ielūkojos pipa- krupju mātes dzemdību palātā un pārsteigts ieraudzīju mazītiņu krupja mātītes kopiju, kas peldēja virs ūdens viņai līdzās. Acīmredzot bija pienācis lielais izšķilšanās bridis. Jau kopš divām stundām ilgojos atlaisties ērtajā guļamtīklā, bet, ieraugot šo mazo, "dīvaino, it kā kroplīgo abinieku, man miegs bija kā ar roku atņemts. Es ienesu tilpnē loka lampu, pakāru virs trauka un skatījos.
Savā mūžā esmu redzējis ļoti daudzu un dažādu dzīvību nākšanu pasaulē. Esmu vērojis, cik aši, kā dzīvsudrabs, sašķeļas divās daļās amēba; esmu redzējis vistas, kas bez redzamām pūlēm izdēj olu; skatījis ilgstošo, grūto govs dzīšanos un ātro, it kā izsmalcināto briedēna piedzimšanu; zivju nevērīgo, bezrūpīgo nārstu un neticami cilvēcīgo pērtiķēna dzimšanu. Visas šīs norises . mani vienmēr satraukušas un aizkustinājušas. Dabā vērojamas vēl daudzas interesantas parādības, dažas šķietami vienkāršas, pret kurām es jūtu dziļu godbijību: .kurkuļu pārvēršanās pusvardēs un pēc tam vardēs; fantastiskais skats, kā zirneklis izmaucas no savas ādas un ' iet projām, atstādams caurspīdīgu, mikroskopiski precīzu sevis paša kopiju, vāru kā pelnu plēnes, ko izārda vējš; trulās, neglītās kūniņas pārsprāgšana un saplīšana,. kā rezultātā tiek atbrīvots krāsains tauriņš, — tā ir tik brīnumaina pārvērtība, kādu grūti atrast pat pasakās. Bet reti kad redzētais mani tik ļoti aizrāvis un. radījis tādu apbrīnu kā pipakrupju mazuļu nākšana pasaulē tajā nakti Atlantijas okeāna vidū. Sākumā uz mātes muguras bija redzama tikai mazo kājiņu vicināšana. Es nospriedu, ka spilgtā loka lampas gaisma mazuļus traucē, tāpēc to mazliet noēnoju, un tad sākās. Vienā no kabatiņām tās iemītnieks sparīgi grozījās un vijās augšup, mazajā caurumiņā vispirms parādījās viņa kājas un tikai pēc tam g.alva. Tad viņš uz brīdi aprima. Mazliet atpūties, atkal neatlaidīgi lūkoja izspraukties no caurumiņa ar galvu un pleciem. Sekoja vēl viens atpūtas brīdis, jo izlaušanās no spīdīgā, elastīgā, biezā mātes ādas iedobumiņa viņam acīmredzot prasīja ļoti lielu piepūli. Tad viņš sāka valstīties kā zivs, mētādams galvu no vienas puses uz otru un viņa ķermenis lēnām stūmās ārā no. kabatiņas kā grūti izvelkams korķis no pudeles. Pēc brīža mazulis
jau piekusis gulēja mātei uz muguras, vienīgi pakaļkājas vēl atradās mazajā bedrītē, kas tik ilgi viņam bija kalpojusi par bērnistabu. Tad viņš sāka rāpties pāri mātes raupjajai, caurumotajai mugurai, ieslīdēja ūdenī un palika virspusē nekustīgi guļot, — vēl viena sīka dzīvība bija iegājusi Visumā. Šis mazulis un viņa brālis, kas peldēja turpat līdzās, ērti izvietotos uz sešpensu monētas, vēl atstājot brīvu vietu; un tomēr tie bija īsti pipakru» pēni. Kopš tā brīža, kad viņi atradās ūdenī, šie mazuļi spēja ātri, sparīgi peldēt un nirt.
Es jau biju novērojis četru pipakrupju nākšanu pasaulē, kad man pievienojās divi vīri no kuģa komandas. Beiguši maiņu, viņi bija ieraudzījuši tilpnē gaismu un atnākuši uzzināt, vai nav kas atgadījies. Viņi gribēja zināt, kāpēc es pulksten divos naktī sēžu, noliecies pār petrolejas trauku. Es īsi paskaidroju, kas ir pipakrupji, kā tie pārojas, kā iznērš ikrus un ka pašreiz es vēroju pēdējo cēlienu tai drāmai, kas noris petrolejas bundžā. Vīri ielūkojās traukā tieši tajā brīdī, kad vēl viens krupēns lauzās ārā no kabatiņas; viņi palika pie manis un skatījās. Drīz pienāca vēl trīs komandas locekļi, lai noskaidrotu, ko še dara viņu biedri; mēs viņus tūlīt apsaucām par skaļo runāšanu. Čukstus viņiem tika izstāstītas pipakrupju dzīves noslēpumainās norises, un mūsu pulciņam pievienojās trīs jauni skatītāji.
Mana uzmanība tagad bija sadalīta starp krupjiem un komandas vīriem, jo kā vieni, tā otri man likās ļoti interesanti. Bundžā sīkās abinieku plēksnītes pūlējās izspraukties cauri mazajām lūciņām mātes ādā, un šī mikroskopiskā cīņa par dzīvību aizņēma visu viņu būtni; ap trauku bija satupuši gluži parasti jūrnieki, kuru dzīve nav viegla, par kuriem pieņemts domāt, ka viņi nav sentimentāli, kuru valodā netrūkst necenzētu vārdu un teicienu un kuru intereses (spriežot pēc/viņu sarunām) aprobežojas ar iedzeršanu, kāršu spēli un sievietēm. Tomēr šie skarbie, neromantiskie cilvēku cilts pārstāvji pulksten divos naktī aukstā, nemājīgā tilpnē ar neticamu uzmanību vēroja krupju mazuļu dzīves sākumu un tikai reizumis kā baznīcā čukstus pārmija pa vārdam. Pirms pusstundas viņi vēl nemaz nebija zinājuši, ka eksistē kaut kas tāds kā pipakrupji, bet tagad viņi šķita dzīvi ieinteresēti un norūpējušies par šo abinieku mazuļu labklājību, it kā tie būtu viņu pašu bērni. Raižpilnām sejām viņi vēroja mazuļu virpuļošanu kabatiņās pirms izlaušanās brīvībā. Pēc tam jūrnieki norūpējušies skatījās, kā kru- pēni grozās un vijas, un laužas ārā, brīžiem aprimdami, lai mazliet atpūstos. Viens no mazuļiem, kas bija vājāks par pārējiem, pārāk ilgi nespēja izmaukties no kabatiņas, un vīri kļuva nemierīgi, kāds pat žēlā balsī iejautājās, vai mēs tam nevaram palīdzēt ar sērkociņu. Es aizrādīju, ka krupēna kājas ir tievas kā diedziņi un viņš pats trausls kā ziepju burbulis, tā ka ikviens mēģinājums palīdzēt var viņu smagi sakropļot. Kad mazais tūļa beidzot bija izlauzies ārpusē, mēs visi atviegloti uzelpojām, un tas vīrs, kurš bija ieteicis mazulim palīdzēt, lepni griezās pie manis, sacīdams:
Malacis mazais, — vai nav tiesa, ser?
Laiks bija aizritējis nemanot, virs pelēkā okeāna ausa jauna diena, bet mēs vēl aizvien sēdējām ciešā aplī, vērodami krupjus. No ilgās sēdēšanas bijām gluži stīvi, beidzot piecēlāmies un gājām uz kambīzi iedzert rīta tēju. Ziņa par brīnumainajiem krupjiem drīz vien aplidoja visu kuģi, un divas nākamās dienas pie manis tilpnē nebeidzamā straumē plūda apmeklētāji, kuri vēlējās tos apskatīt. Vienubrīd ap krupju trauku sastājās liels pūlis, un es baidījos, ka nejauši to neapgāž, tāpēc palūdzu sev palīgos tos piecus komandas vīrus, kuri bija kopā ar mani naktī, kad krupēni izšķīlās. Vīri no darba brīvajā laikā katrs savu reizi nāca lejā tilpnē dežurēt, lai krupjus pasargātu no negadījumiem. Pildīdams savus nebeidzamos dzīvnieku kopšanas un barošanas pienākumus,, es dzirdēju, kā šie dežuranti sauca pūli pie kārtības.
Vai paliksiet vienreiz klusu? Ko jūs dauzāt kājas? Vai gribat viņus līdz nāvei nobaidīt?
Jā, visi viņi iznākuši no vecās krupenes muguras … tur vēl ir caurumiņi, vai redzat? Viņi bija tur iekšā, glīti saritinājušies. Ei, tu! Nespiedies virsū! Tu gribi apgāzt to brūno trauku?
Es patiesi domāju, šiem vīriem bija žēl šķirties no krupjiem, kad Liverpūlē mēs krāvām ārā mantas.
Tas viss varēja notikt tāpēc, ka Bobs bija ieņēmis sev galvā izkāst vienu no mazākajiem un neinteresantākajiem strautiņiem visā plašajā strautu novadā. Pārliecinājušies, ka šajā lapām piebirušajā grāvī vairs nav palicis neviens pipakrupis, mēs pārgājām uz citu tikpat nepievilcīgu strautu un izdukurējām to visā garumā. Taču medību dieviete mums tajā naktī uzsmaidija tikai vienu pašu reizi un nedomāja mūs izlutināt ar savu labvēlību, — mēs nenoķērām vairāk nevienu pipakrupi, Beidzot noguruši, dubļiem notašķījušies, devāmies atpakaļ uz galveno strautu; sagūstītos vērtīgos krupjus nesām ar vislielāko piesardzību. Izrādījās, ka esam bijuši projām vairāk nekā stundu, un satrauktais Aivens bija pārmeklējis strauta krastus, baidīdamies, ka mūs varētu būt saplosījis jaguārs. Mēs lepni parādījām viņam savus dārgumus, pēc tam iekāpām laivā un īrāmies atpakaļ uz ciematu.
Dzīvnieku vākšana ir neparasta nodarbošanās. Ļoti bieži gadās neveiksmes, un jūsu pūliņi jums sagādā tik daudzas vilšanās, ka pašam jābrīnās, kāpēc vispār vērts kolekcionēt. Bet tad jums negaidot paveicas: jūs izejat ārā tāpat kā šovakar un piepeši atrodat to dzīvnieku, par kuru esat sapņojis un runājis mēnešiem ilgi. No šī brīža viss jums rādās rožainā gaismā, pasaule atkal liekas brīnišķīga, neveiksmes un vilšanās ir aizmirstas.
Pēkšņi jūs atzīstat, ka patiesu prieku un apmierinājumu var sagādāt vienīgi dzīvnieku kolekcionēšana, un ar nožēlu un tādu kā nicīgu smīniņu domājat par tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar ko citu. Jūs jūtaties bezgala laimīgs un šajā svētlaimīgajā noskaņojumā esat ar mieru piedot visu slikto, ko jums nodarījuši ne vien draugi, bet ari radinieki.
Mēs īrāmies mājup pa klusajiem strautiem, un mums bija tāda sajūta, it kā laiva peldētu kosmosā starp planētām; kaimans rukšķēja starp niedrēm, savādas zivis izlēca no ūdens un kampa bālganos naktstauriņus, kas lielos baros lidinājās virs strauta. Laivas dibenā petrolejas kannā, plati izpletušies, gulēja abinieki — mūsu šīvakara lielā veiksme. Ik pa brīdim mēs ielūkojāmies traukā un apmierināti pasmaidījām. Bijām noķēruši neglītu krupi, bet šādi sīki prieki piepilda visu kolekcionāra dzīvi.