Nepagāja ilgs laiks — un mūsu nelielā būda bija bāztin piebāzta ar dzīvniekiem. Arā pie stabiem un mietiem bija piesieti kapucpērtiķi un vāverpērtiķi, pundurpērtiķi un pakas, Iekšā dažādos pagaidu būros mitinājās aguti, nervozi rībinādami savām briežu kājām; bruņneši, kas rukšķēja kā cūkas, iguānas, kaimans, anakondas, tīģeroce- lotu pārītis (mazi, skaisti, plankumoti meža kaķi); turpat stāvēja kaste ar uzrakstu «Bīstami», kurā atradās trīs lielās klaburčūskas, droši vien visindīgākās Dienvidamerikā. Pie būdas sienām rindās bija sakarināti plāna auduma maisi ar vardēm, krupjiem, mazākām ķirzakām un čūskām. Mums bija arī vizuļojoši kolibri, kas, maigi dūkdami, spurdza ap barojamiem traukiem; spilgtos karnevāla tērpos greznojušās aras, kas sarunājās dobjās, zemās balsīs; spiedzoši, ķērcoši mazāki papagaiļi un saules vistiņas rudens lapu krāsā ar biedējošu acu ornamentu izplestajos spārnos. Visus šos dzīvos jadījumus nācās pienācīgi aprūpēt; īstenībā mēs jau bijām savākuši tik daudz dzīvnieku, ka mums vairs nevajadzēja savu kolekciju papildināt. Pats svarīgākais darbs nu bija paveikts, un tagad vajadzēja kravāties, lai sagūstītos dzīvniekus nogādātu galvenajā nometnē. Ne Bobam, ne man vēl negribējās atstāt strautu novadu, mēs sapratām, ka šis ir mūsu pēdējais ceļojums pirms aizbraukšanas no Gvajānas, jo pabūt vēl kādā citā vietā mums vairs nebūs laika. Katrs jauniegūtais dzīvnieks tuvināja to dienu, kad mums no šejienes būs jāšķiras. Laipnais ciema skolotājs, kas nenogurstoši bija pūlējies, lai mūsu kolekcija kļūtu bagātīgāka, pastāstīja, ka necik tālu no šejienes esot neliels indiāņu ciematiņš, kurā noteikti varētu iegūt vēl kādus mums vajadzīgus dzīvniekus. Tā mēs ar Bobu nolēmām atļauties šo pēdējo greznību — vēlreiz apmeklēt svešu indiāņu ciematu, lai apskatītu tur dabūjamos dzīvniekus; atgriezušies nekavējoties sāksim kravāties aizbraukšanai uz Džordžtaunu.
Viena no vispievilcīgākajām indiāņu rakstura īpašībam ir viņu sirsnīgā pieķeršanās dzīvniekiem. Indiāņu ciematos allaž var atrast visdažādākos pērtiķus, papagaiļus, tuka- nus un citus savvaļas radījumus, kurus ciemnieki piejaucējuši un tur savam priekam. Lielai daļai primitīvo cilšu, kas dzīvo tropiskajos džungļos un savannās, dzīve ir grūta un nedroša, un šo ļaužu interese par dzīvniekiem parasti saistās gandrīz vai tikai ar kulinārijas apsvērumiem. Par to viņus nevar vainot, jo dzīve viņiem ir smaga, nebeidzama cīņa par izdzīvošanu. Sie ļaudis nedzīvo kaut kādā tropu paradīzē, kur, dīkā vāļājoties, tikai jāpastiepj roka, lai no tuvākā krūma noplūktu visu, kas vajadzīgs uzturam-. Ar ēdamvielām bagātīgi apgādātie
Tarzāna džungļi, manuprāt, eksistē tikai Holivudas filmās. Tāpēc vēl jo slavējarnāka ir indiāņu vēlēšanās turēt savvaļas dzīvniekus, kurus viņi viegli piejaucē ar maigumu un labestību un. dažkārt (kaut arī tiek piedāvāta laba samaksa) negrib no tiem šķirties.
Skolotājs bija sameklējis divus spēcīgus' indiāņus, kuri bija ar mieru aizvest mūs ar laivu līdz netālajam ciematam. Kad abi laivinieki kādā rītā agri ieradās pie mūsu būdas, es viņiem noprasīju, cik tālu no šejienes atrodas zināmais indiāņu ciemats un cik daudz laika mums vajadzētu nokļūšanai līdz turienei un atpakaļ. Viņi atbildēja nenoteikti: ciemats neesot visai tālu un ceļā mums nevajadzēšot pavadīt ilgu laiku. Bet ap sešiem vakarā, kad vēl arvien īrāmies mājup, es atcerējos viņu atbildes un nospriedu, ka mūsu un indiāņu izpratne par neilgu laiku ir stipri atšķirīga. Taču no rīta mēs to vēl nezinājām un mundrā noskaņojumā devāmies ceļā. Ēdamo līdzi neņēmām, pieteikdami Aivenam, ka ap lenča laiku būsim mājās.
Mēs braucām garā, dziļā laivā,. Bobs un es sēdējām vidū, abi indiāņi katrs savā galā. Strautu novada skaistumu vislabāk var izbaudīt, braucot ar kanoe. Visapkārt klusums, dzirdama vienīgi airu plunkšķēšana un ūdens šļaksti, tik ritmiski kā sirds puksti. Reizumis viens no airētājiem uzņem īsu, mazliet sērīgu dziesmiņu, tad tā pārtrūkst tikpat pēkšņi," kā sākusies. Dziesma atbalsodamās izskan virs saules izgaismotā ūdens, un atkal iestājas klusums, ko paretam pārtrauc nikna nolamāšanās, kad Bobam vai man gadās iespiest pirkstus starp airi un laivas malu.
Mēs ar Bobu bijām apsolījušies palīdzēt airēšanā, un tikai tagad, pēc stundas darba, kad plaukstās sāka parādīties- pirmās tulznas, es pilnībā apjēdzu, ka airēt no vesela koka izdobtu laivu nepavisam nav viegli, tas prasa māku un ievingrināšanos.
Jūdzi pēc jūdzes slīdējām tālāk pa strauta gludo virsmu, virs mums liecās orhidejām greznoti koki, kuru silueti spilgti iezīmējās pret koši zilajām debesīm. Koki meta ūdenī caurumotas ēnas, pārvērzdami strautu ar tādām kā nopulētām bruņurupuču bruņām izliktā ceļā. Reizēm strauts ievijās pārplūdušā savannā, kur virs ūdens vīdēja zeltainas zāļu galotnes. Kādā vietā mēs zālēs pamanījām izvandītu, izmīņātu iedobumu, no kura šķērsām pāri savannai aizlocījās sliede, — te kāds, pāršķirdams zāles, bija lauzies uz priekšu. Viens no airētājiem paskaidroja, ka šadā iedobumā mēdz atpūsties anakonda, un, spriežot pēc platās sliedes, tai jābūt krietni lielai.
Pēc trīs stundu airēšanas indiāņu ciemats vēl arvien nebija redzams un nekas neliecināja, ka tuvumā varētu būt cilvēki. Toties visapkārt bija papilnam dzīvnieku. Mēs pabraucām zem liela koka, kura stumbru un zarus bija apvijušas neskaitāmas baltas un zeltainas orhidejas, zaros bezbēdīgi lēkāja pieci tukani, tie blenza uz mums, izslējuši knābjus, un izgrūda spiedzīgi čērkstošus vaukšķienus kā astmātisku pekiniešu bars. Kādā niedru un zaru biezoknī mēs ieraudzījām tīģergārni — oranžbrūnu putnu ar šokolādes krāsas svītrojumu; tas nekustīgi tupēja mazā, dūņainā sēklītī. Mēs slīdējām tam garām tik tuvu, ka es būtu varējis viņu aizskart ar airi, bet putns, droši paļaudamies uz savu jauko, maskējošo spalvu tērpu, neizkustējās no vietas, kamēr vien mēs bijām redzami.
Citā vietā strauts paplašinājās līdz mazam ezeriņam, izveidojot ovālas formas ūdens klaidu, viscaur nosegtu ar ūdensrožu paklāju — baltu un rozā ziedu mežu uz spīdīgi zaļu lapu fona. Ar mīkstu čaboņu laivas priekšgals šķēla ziedu jūkli, un mēs varējām sajust, kā garie, lokanie ūdensrožu kāti apņem laivas dibenu un tur ciet savos pinekļos. Jakāni bēga no mums pa ūdensrožu lapām, plivinādami spilgti dzeltenos spārnus; no niedrāja ar skaļu šļakstoņu pacēlās muskuspīļu pāris un smagi lidoja projām pāri mežam. Maza, tieva čūska atritinājās un atstāja saules sasildīto ūdensrožu lapu, lai ieslīdētu dzelmē. Gaiss trīcēja no neskaitāmo spāru sanoņas; zeltainas, zilas, zaļas, koši sarkanas un bronzas krāsas spāres, spārniem švirkstot, lidinājās ap mums vai, nosēdušās uz ūdensrožu lapām, nervozi drebināja stiklainos spārnus.
Laiva no jauna iepeldēja strauta pamatgultnē, un pēc pusjūdzes brauciena, sev par prieku, mēs izdzirdām starp kokiem cilvēku balsis un smieklus. Slīdējām gar ..ēnaino krastu un beidzot iebraucām mazā līcītī, kur šļakstinādamās, smiedamās un čivinādamas kā putni siltajā strauta ūdenī mazgājās bariņš indiāņu meiteņu. Kad izkāpām malā, ap mums saslēdzās smaidīgs, čalojošs brūnu, kailu ķermeņu loks; tad meitenes, satraukti pļāpādamas un smiedamās, veda mūs uz ciematu.
Ciemats atradās aiz koku joslas un sastāvēja no septiņām vai astoņām lielām būdām. īstenībā tās bija tikai nojumes — uz stabiem uzsliets slīps palmu lapu jumts.
Grīda pacelta divas trīs pēdas virs zemes, lai to neap- plūdinātu palu ūdens. Būdas iekārta bija gaužām primitīva — daži piekarināti guļamtīkli un viens vai divi čuguna podi ēdiena vārīšanai.
Mums pretī iznāca kāds vecāks vīrs krunkainu seju, cilts vadonis, viņš sirsnīgi paspieda katram roku, tad ieveda mūs vienā no būdām, kur mēs visi apsēdāmies uz grīdas un minūtes piecas klusēdami cits citam uzsmaidījām.
Ja nelielai ]aužu grupai trūkst kopīgas valodas, tad saprašanās mēģinājumi par nenozīmīgām tēmām sa- riik līdz minimumam. Vadonis,' vēl arvien apveltīdams mūs jūsmīgiem smaidiem, nodeva lakonisku pavēli kādam jauneklim, un tas, uzrāpieš tuvējā palmā, nogrieza divus kokosriekstus. Riekstiem tika nocirsts gals, tad tos ceremoniāli pasniedza mums, lai mēs ar saldo kokosriekstu pienu dzesētu slāpes. Biju atgāzis atpakaļ galvu un pašlaik baudīju pēdējās lāses jaukā dzēriena, kad mans skatiens nejauši uztvēra uz jumta kādu radījumu, kura izskats tik ļoti pārsteidza, ka man sanāca smiekli. Dzert no kokosrieksta un tai pašā laikā smieties ir galīgi aplami. IZs aizrijos un klepodams bezpalīdzīgi rādīju ar roku uz . augšu. Par laimi, vadonis mani saprata — viņš ierāpās gu|amtīklā, pasniedzās un, satvēris jocīgo radījumu aiz astes, norāva no sijas. Karādamies ar galvu uz leju, lēni riņķodams, dzīvnieks žēli smilkstēja.
Dievs žēlīgais! — iesaucās Bobs, lūkodamies uz viņa purnu. — Kas tas par zvēru?
Boba izbrīns bija saprotams, jo vadonis turēja aiz astes neiedomājami ērmīga izskata radījumu.
Tā, — es atteicu, arvien vēl klepodams, — ir visīstākā dzīvā kumpdegune.
Visās vietās, kur mēs tikām uzturējušies, sarunās ar Gvajānas medniekiem allaž tika pieminēta adatcūka. Agrāk vai vēlāk vietējie iedzīvotāji apjautājās, vai man nevajagot Šo dzīvnieku. Es vienmēr atbildēju, ka vajag gan, un viņi apsolīja to sadabūt. Bet ar to arī viss beidzās. Mednieki aizgāja un vēlāk vairs nekad nerunāja par kumpdeguni; es tā arī nedabūju kāroto eksemplāru. Tās ir kokos dzīvojošas adatcūkas, bet adatcūka ir gluži parasts, viegli sagūstāms dzīvnieks, un, tā kā man netika atnesta neviena no šīm cūkām, es sāku gudrot, kāds tam varētu būt iemesls. Mazliet pacēlu piedāvāto cenu, cerē- - dams, ka kaut kas mainīsies. Adatcūka paliek adatcūka,
es domāju, sevišķas atšķirības starp tām nevar būt, turklāt pret šo dzimtu es nejūtu īpašas simpātijas. Ja es jau sākumā būtu zinājis, cik jauks, mīlīgs radījums ir adat- cuka, nebūtu žēlojis pūles, lai to iegūtu. Es labprāt pirktu tās veseliem maisiem, ja man tās piedāvātu, — tik burvīgs un neatvairāms man šķita šis dzīvnieks. . Vadonis nolika zvēriņu uz grīdas, kur tas tūlīt apsēdās uz pakaļkājām un žēlīgi blenza uz mums. Viņš izskatījās tik jocīgs, ka mēs ar Bobu smējāmies locīdamies. Adat- cūka bija apmēram tik liela kā skotu terjers, viscaur klāt-a garām, asām melnām un baltām adatām. Viņai bija īsas un resnas ķepas, gara, mataina tvērējaste. Bet smieklīgu viņu padarīja neparastais purns, kas blenza uz mums cauri adatu mežam; tas izskatījās tik ļoti līdzīgs nelaiķa V. C. Fīldsa1 fizionomijai, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Adatcūkai bija tāds pats liels, piepampis deguns, kas šaudījās uz visām pusēm, un mazas, viltīgas, tādas kā skumjas ačeles, pilnas neizraudātu asaru.
Lūkodamās uz mums ar īsta komedianta aso, Jauni caururbjošo skatienu, adatcūka savilka dūrēs prīekšķepu pēdas un līgojās kā bokseris, kas pēc nokauta grasās ringā sabrukt. Tad piepeši kumpdegune aizmirsa tēlot asinskāru bokseri, apsēdās uz resnā dibena un sāka kasīties; tagad adatcūkas purnā parādījās svētlaimīga izteiksme, viņa raustīja degunu un šņaukājās. Man pietika uzmest skatienu šai muļķīgajai fizionomijai, lai kumpdegune kļūtu par vienu no maniem vismīļākajiem dzīvniekiem; bez ierunām samaksāju vadonim par adatcūku pieprasīto cenu.
Koku adatcūka, manuprāt, ir pasaulē vienīgais īsti komiskais dzīvnieks. Komiski var būt pērtiķi, taču galvenokārt tāpēc, ka viņi ne visai glaimojošā, kariķētā veidā atdarina mūs pašus; arī pīles nereti ir ļoti smieklīgas, bet tas nav viņu nopelns — viņas tādas ir no dabas; jocīgi un ērmīgi savā veidā var būt arī citi dzīvnieki. Taču man vēl nav gadījies iepazīt tādu radījumu kā koku adatcūka, kurai ir visas klauna dotības un kura prot tās tik meistarīgi likt lietā. Vērojot kumpdeguni, esmu gatavs apzvērēt: šis radījums zina, ka viņš ir komisks, vēl vairāk — viņš zina, kas jādara, lai par viņu uzjautrinātos. Uzburbušais, šaudīgais deguns, kas gandrīz aizsedz mazās, it kā iekaisušās ačeles ar tādu kā izbrīnītu izteiksmi, plakanās, šļūcošās pakaļkāju pēdas, pa zemi vilktā aste — tas viss piederas klaunam, un kumpdegune prot izmantot savas komedianta dotības. Sis radījums izdara kaut ko neticami muļķīgu, bet viņa fizionomijā ir tik mulsa, labsirdīga izteiksme, ka jums nāk smiekli un vienlaikus arī kļūst žēl nabaga mīlīgā dzīvnieciņa ar lielo, resno degunu. Tā ir komiskās mākslas būtība, īsta čapliniska ģenialitāte, kas liek par viņu smieties un arī aizkustina līdz asarām.
Man bija izdevība noraudzīties divu kumpdeguņu mačā. Tas bija sīvs un mežonīgs, tomēr abi pretinieki ne reizi nepieskārās viens otram, un no viņu fizionomijām nenozuda labestīgā, mazliet izbrīnītā interese vienam par otru. Reti gadās redzēt kaut ko tik smieklīgu. Kādā citā reizē tiku vērojis koku adatcūku žonglējām ar mango augļa kauliņu: kumpdegune svaidīja to ar resnajām ķepām un, likās, nupat, nupat nometīs zemē, tomēr ne reizi neno- meta. Cirkā klauns dara to pašu, tikai daudz neveiklāk un neprecīzāk. Ikvienam profesionālam komediantam es silti iesaku turēt mājās koku adatcūku, jo, vērojot šī dzīvnieka izdarības, desmit minūtēs var iemācīties tik daudz, cik ar citiem līdzekļiem desmit gados.
Kad adatcūka bija nopirkta, ar dažādām zīmēm likām vadonim saprast, ka mēs labprāt apskatītu vēl citus dzīvniekus, kādi rodami šajā ciemā; tā īsā laikā vēl iegādājāmies četrus papagaiļus, aguti un jaunu boačūsku. Tad pie mums ieradās gadus četrpadsmit vecs zēns ar lielu zaru, kura galā bija kaut kas pūkains; pirmajā mirklī es to noturēju par milzīgi lielu tauriija kokonu. Tomēr, apskatījis vērīgāk, pārliecinājos, ka tas ir kaut kas daudz interesantāks un vērtīgāks — kāds dzīvnieks, kuru jau sen biju ilgojie^iegūt.
Kas tas ir? — iejautājās Bobs, no manas sejas izteiksmes nopratis, ka atnests kaut kas ļoti ievērojams.
Viens no Amosa radiniekiem, — es līksmi attraucu.
Kurš?
Divpirkstu skudrulācis. Nu, atceries, es tev stāstīju par to pundursugu, kuru vēlos iegūt.
Dzīvnieciņš bija ap sešas collas garš, apaļīgs kā kaķēns, ar sarkanīgu, biezu, zīdainu kažoku, tik mīkstu kā moleskins. Ar īpatnēji veidotajiem nagiem viņš bija pieķēries pie zara un apvijis to ar garo asti. Kad es aizskāru viņa muguru, dzīvnieks izdarīja dīvainu kustību: ar priekšķepām palaida vaļā zaru un, izslējis ķermeni, apsēdās, balstīdamies uz trijkāja, ko veidoja pakaļējās ķepas un aste; priekšķepas bija paceltas stāvus gaisā kā nirējam, kurš gatavojas no augstuma lēkt ūdenī. Tā viņš palika sēžot kā sasalis. Es vēlreiz aizskāru zvēriņu, un piepeši viņš atdzīvojās: vēl arvien stīvi izslējies, viņš gāzās ar visu ķermeni uz priekšu, ar priekšķepām šķeldams gaisu. Ja es pēdējā brīdī nebūtu atrāvis roku, divi lielie priekšķepu nagi, tik gari un asi kā tīģerim, būtu iecirtušies manā delnā. Beidzis savu priekšnesumu, skudrulācis atkal izslējās stīvs .kā sargkareivis un gaidīja nākamo raundu. Ar stāvus virs galvas paceltajām mazajām priekš- ķepiņām skudrulācītis atgādināja dievlūdzēju, kas izlūdzas visuvarenā palīdzību un aizstāvību, un es nodomāju, cik labi šim dzīvnieciņam piederas vietējais nosaukums — paldieviņš. Niecīgais, sīkais radījums man likās tik ļoti interesants un pievilcīgs, ka es veselu pusstundu paliku būdā viens, viņu vērodams, bet Bobs ar nepārtraukti smaidošo vadoni izgāja nelielā pastaigā cauri ciemam. Kamēr es pētīju skudrulācīti, ap mani sastājās pulciņš indiāņu bērnu, viņi skatījās uz mani nopietnām, līdzjūtīgām sejām, it kā saprazdami un novērtēdami manu interesi par šo mazo dzīvnieciņu.
Vispirms mani ieinteresēja skudrulāča ķepu piemērotība dzīvei kokos. Pakaļējo kāju rozā pēdas viņam bija ieliektas; šajā iedobumā iegūla zars; četri pirksti, visi gandrīz viena garuma, bija izvietoti cits citam līdzās un nobeidzās ar gariem nagiem. Kad pakaļkājas pieķeras pie zara, ieliektā pēda, pirksti un līkie nagi apņem to gandrīz noslēgtā aplī, nodrošinot stingru tvērienu. Ļoti īpatnēji bija veidotas skudrulāča priekškājas: plauksta pie pamatnes izliekta uz augšu, bet nagi noliekti uz leju — pret plaukstu. Sie divi garie, slaidie, bet ļoti asie nagi var tikt sakļauti vai ar lielu spēku iespiesti plaukstā, līdzīgi kā kabatas naža asmens. Tādējādi mazā skudrulācīša kājas lieliski noder ne vien aptveršanai, bet tās ir arī neaizstājams ierocis, jo ar asajiem nagiem var cirst asiņainas brūces^ par ko es pats dabūju pārliecināties. Dzīvnieciņam bija īss, mazliet nosmailināts rozā purniņš un mazas, it kā miegainas acis. Ausis mīkstajā kažokā gandrīz nebija redzamas. Mazā skudrulāča kustības, kad viņš neuzbruka, bija ļoti lēnas, tā ka, lienot pa zariem un ieķeroties tajos ar nagiem, viņš drīzāk atgādināja sīku sliņķi nekā skudrulāci. Kā īsts nakts dzīvnieks viņš dienā, protams, nevarēja būt savā «labākajā formā» un vienīgi vēlējās, lai viņu liek mierā. Tāpēc, pabeidzis apskati, es zaru pieslēju būdas kaktā, un skudrulācītis tam tūlīt dedzīgi pieķērās un nolikās gulēt, neizrādīdams vēlēšanos bēgt projām.
Bobs atgriezās, piesardzīgi nesdams zara galā uzkarinātu, sadilušu, no klūdziņām nopītu grozu. Viņš izskatījās ļoti priecīgs un apmierināts.
— Kamēr tu velti nositi laiku, pētīdams šo sīkuli, es dabūju retu eksemplāru no kādas ciema sievas, kura to droši vien būtu apēdusi, kā viņa man ar zīmēm lika saprast.
Retais eksemplārs bija elektrozuša mazulis, apmēram divas pēdas garš, viņš sparīgi un nerimtīgi locījās un valstījās pa grozu. Es ļoti nopriecājos, jo tas bija vienīgais elektrozutis, ko līdz šim bijām ieguvuši. Uzslavējis Bobu par centību, savācu mūsu raibo kolekciju, un mēs devāmies uz laivu.
Pateicāmies par palīdzību vadonim un čiemniekiem, kuri bija sanākuši mūs izvadīt, dalījām smaidus pa kreisi un pa labi un beidzot, iekāpuši laivā, atgrūdāmies no krasta.
Visus dzīvniekus es biju novietojis priekšgalā un pats apsēdos tiem līdzās. Aiz manis sēdēja Bobs, aiz viņa abi airētāji. Kumpdegune mūs uzjautrināja, dejas solī tipinādama augšā lejā pa mana aira kātu, tad saritinājās man starp kājām un nolikās gulēt. Paldieviņš, ieķēries zarā, kas bija stāvus piesliets, savā sastingušajā lūdzēja pozā stipri vien atgādināja senlaiku kuģa priekšgala rotājumu. Zem viņa elektrozutis vēl arvien cerīgi riņķoja un. valstījās klūgu grozā.
Norietošā saule zeltīja un nopulēja strauta ūdeni žilbinoši spožu, krasta kokos ielija spilgta gais'ma, un koku lapas ieguva nedabisku zaļumu; uz šī fona kā dārgakmeņi spulgoja orhidejas. Tālumā rudie bļauri uzsāka savu va- kardziesmu, pērkonīgi dārdošu kā milzum liels skaņu ūdenskritums, ko meža biezokņi atbalsoja un vēl pastiprināja. Tas bija mežonīgs, asinis stindzinošs troksnis, un es iedomājos, ka tā varētu aurot linčotāju pūlis, redzot savu upuri aizbēgam. Gvajānā mums bieži gadījās dzirdēt rudo bļauru rēkšanu — galvenokārt vakaros un naktīs. Viņu brēcieni mani reiz uzrāva no 'miega pulksten divos naktī, un es pusaizmidzis nodomāju, ka briesmīgs viesulis brāžas cauri mežam.
Kad bļauru dziesma bija izskanējusi, strautā atgriezās miers un klusums, Zem lapotņu velves jau bija dziļa krēsla, ūdens zaudēja dzintaraino nokrāsu, kļūdams gluds un melns kā piķis. Mēs ar Bobu slinki airējām, aiz izsalkuma un noguruma jutāmies tādi kā apreibuši; airi klaudzēja rakstā, laivinieki dziedāja, un mēs sevī klusu dungojām^ kaut kādu pavadījumu viņu dziesmām. Gaiss bija silts, rēns, pilns meža smaržu. Ritmiskie airu šļaksti un ūdens burbuļošana uzdzina mums vieglu snaudu. Sajā apburtajā mijkrēšļa stundā, kad visapkārt valdīja miers un klusums, elektrozutis izbēga no groza.
Manu uzmanību piesaistīja kumpdegune, kas piepeši bija sākusi rāpties augšup pa manu kāju, un, ja es viņai atļautu, viņa droši vien uzrāptos līdz galvai. Es iedevu viņu paturēt aizmugurē sēdošajam Bobam, bet pats sāku pētīt laivās priekšgalu, lai noskaidrotu, no kā koku adatcūka nobijusies. Pavēries lejup, ieraudzīju zuti lokāmies pa slīpo laivas dibenu tieši pie manām kājām. Pilnīgi droši varu apgalvot: čūska vai elektrozutis, kas tuvojas jūsu kājām, spēj izraisīt vispārsteidzošāko muskuļu reakciju, kāda iespējama cilvēka organismā. Neatceros, kā es pabēgu nost, bet, kad atkal atkritu sēdeklī^ zutis jau bija aizlocījies tālāk un tuvojās Bobam.
— Uzmanies! — es iekliedzos. — Zutis ir izlīdis no groza.
Spiezdams pie krūtīm kumpdeguni, Bobs mēģināja piecelties stāvus, bet paklupa un atmuguriski nogāzās garšļaukus. Nevaru droši teikt — varbūt zutis bija izslēdzis savu strāvu, varbūt pats bija pārāk nobijies, lai elektrizētu manu kompanjonu, bet es redzēju, ka tas aizlocījās garām viņa drebošajam augumam, nenodarot nekā ļauna, un aši, nemanāmi kā ūdensstrūkla aizplūda pie pirmā airētāja. Laivinieks acīmredzot vairījās nonākt saskarē ar elektrozušiem, jo, tam tuvojoties, viņš manījās atstāt laivu. Mūsu kopīgie centieni atrasties pēc iespējas tālāk no elektrozuša noveda pie tā, ka laiva sāka bīstami līgoties. Bobs, mēģinādams uzslieties sēdus, nejauši uzlika roku uz adatcūkas un aiz sāpēm nelabi iebļāvās, no kā es secināju, ka elektrozutis, pagriezies atpakaļ, uzbrūk viņam no mugurpuses. Tāpat laikam domāja adatcūka, jo viņa atkal sāka steidzīgi rāpties augšup pa manu kāju, lūkodama uzlīst līdz plecam. Ja pirmais airētājs būtu meties pāri bortam, esmu pārliecināts, laiva noteikti būtu apgāzusies. Kļūmīgajai situācijai darīja galu otrs airētājs, kas laikam zināja, kā laivā jārīkojas ar elektrozušiem. Viņš paliecās uz priekšu un ar plato aira lāpstiņu piespieda zuti pie laivas dibena, tad, Izteiksmīgi žestikulēdams, lika man saprast, lai es pasviežu viņam klūgu grozu. Jau tā sadilušais pītenis tagad izskatījās vēl nedrošāks, jo, glābdamies no elektrozuša, nejauši biju uzmeties ar ceļiem tam virsū. Otrs airētājs ar saprātīgu paņēmienu iegrūda zuti atpakaļ grozā; mēs nu bijām drošībā, varējām atviegloti uzelpot un pat mēģinājām cits citam uzsmaidīt. Laivinieks pasniedza grozu savam biedram, pirmais airētājs to steidzīgi nodeva tālāk Bobam, kurš pīteni negribīgi paņēma. Viņš savukārt sniedza to man, bet šajā brīdī grozam izkrita dibens.
Bobs bija turējis grozu tālu nost no sevis, tā ka zutis, saliecies puslokā, nokrita tieši uz laivas malas. Kā par nelaimi, zuša galva atradās pusloka ārpusē, un viņš nekavējās šo priekšrocību izmantot: zibenīgs vilnījums, šļaksts — un zutis pazuda strauta tumšajos ūdeņos.
Bobs pavērās manī.
— Nu ko lai dara — varbūt tā ir pat labāk, — viņš sacīja.
Negribot man vajadzēja viņam piekrist.
Bija jau gandrīz satumsis, kad mēs veicām atlikušo ceļa posmu.
Mēs īrāmies pa atstarotu zvaigžņu paklāju, un zvaigznes dejoja ap mums laivas iekustinātajos ūdeņos. Circeņi un vardes visapkārt čirkstēja un kvarkstēja, it kā mēs atrastos pulksteņveikalā. Izbraukuši no pēdējā līkuma, beidzot ieraudzījām mūsu būdu, kuras logos spīdēja dzeltena gaisma. Laiva atdūrās smiltīs ar mīkstu, čirkstošu ^ nopūtu, it kā priecādamās, ka atgriezusies mājās. Savā- * kuši līdzatvestos "dzīvniekus, mēs mēnesnīcā kā spokainas ēnas kāpām augšā pa smilšaino krastu uz būdu. Bijām piekusuši, izsalkuši un arī mazliet skumji, jo zinājām, ka noslēdzies mūsu pēdējais ceļojums brīnišķīgajā strautu zemē un mums drīz būs jābrauc no šejienes projām,