Atkal mēs četratā sēdējām mazā, nomaļā Džordžtaunas bāriņā, dzērām rumu un ingveralu, un mums nepavisam nebija priecīgi ap sirdi. Mūsu priekšā už galda gulēja vesela kaudze dokumentu: iegādātās kuģa biļetes, saraksti, bankas čeki, bagāžas kvītis un tamlīdzīgi papīri. Reižu reizēm Bobs pavfrās uz tiem ar neslēptu pretīgumu.
Vai esi pārliecināts, ka spēsi visu to atcerēties? — vai simto reizi jautāja Smits.
Jā, — drūmi atteica Bobs, — es atcerēšos.
Nepazaudē bagāžas kvīti, — Smits brīdināja,
Nepazaudēšu, — Bobs atbildēja.
Mūsu sliktajam noskaņojumam bija dažādi iemesli. Bobs skuma par to, ka viņam nākamajā dienā jāaizbrauc no Gvajānas, ņemot sev līdzi mūsu kolekcijas lielākos rāpuļus. Smitu māca rūpes, jo viņš bija pārliecināts, ka Bobs pazaudēs bagāžas kvīti vai kādu citu tikpat svarīgu dokumentu. Es biju nomākts tāpēc, ka Boba aizbraukšanai pēc trim nedēļām sekos manējā, — biļete jau bija iegādāta. Vienīgi Aivenam nebija īsta pamata sliktam noskaņojumam, izņemot to, ka mēs, pārējie, jutāmies nospiesti.
Koku ieskautajos kanālos Džordžtaunas ielās priecīgi sāka kvarkstēt jūrmalas krupji; izklausījās, it kā vienlaikus tiktu iedarbināti simtiem mopēdu. Smits piespieda sevi nedomāt par bagāžu kvītīm un ieklausījās šo krupju korī.
Mums vajadzētu noķert pāris šādu krupju, pirms tu vēl neesi aizbraucis, Džerij, — viņš sacīja.
Man iešāvās prātā kāda doma.
Iesim noķersim dažus tūlīt, — es ieteicu.
Tagad? — Smits neticīgi jautāja.
Kāpēc ne? Vai labāk ir čurnēt uz vietas kā grieķu traģēdijas aktieriem?
Nudien, — jautri atsaucās Bobs, — tā ir lieliska ideja.
Aivens sadabūja turpat bārā maisu un kabatas bateriju, un siltajā naktī mēs izgājām pēdējās medībās, kurās varēja piedalīties Bobs.
Gar Džordžtaunas pilsētas nomali stiepjas plaša, neapbūvēta zemes strēle, ko no vienas puses norobežo jūra, no otras — kokiem apaudzis zālājs, kuru šķērso daudzi kanāli. Tā bija iecienīta krupju un mīlas pārīšu uzturēšanās vieta. Jūrmalas krupji ir samērā lieli dzīvnieki ķites krāsā, ar šokolādes krāsas raibumiem. Tie ir interesanti radījumi — ar platu, it kā pastāvīgi vīpsnājošu muti, lielām, tumšām, izvelbtām acīm, kas cauraustas zelta un sudraba stīdziņām, masīvu, tuklu ķermeni. Jūrmalas krupji pēc dabas ir flegmātiski, bet tajā,naktī mēs atklājām, ka viņi spēj būt arī pārsteidzoši kustīgi.
Līdz šim viņi bija mierīgi dzīvojuši, dienu nodevušies apcerēm, nakti kori uzdziedājuši, bet te piepeši nakts vidū viņu īpašumos parādās četri vīri ar laternu un kā negudri sāk viņus dzenāt un vajāt; krupji, gluži dabiski, ir apmulsuši un aizvainoti. Ne mazāk samulsuši un aizvainoti jutās ari daudzie mīlas pāri, kuri bija sastopami zālājā gandrīz vai ik uz soļa tāpat kā krupji. Lielie krupji necieta, ka uz viņiem spīdina kabatas baterijas gaismu, un to pašu var teikt par mīlas pārīšiem. Krupjiem negribējās nepārtraukti bēguļot pa zāli, un visi mīlētāji bija vienis prātis, ka tikai maniaki tumsā var lēkt pāri viņu guļošajiem augumiem, vajājot krupjus. Tomēr arī šoreiz mēs nepalikām tukšā: daudzkārt paklupdami uz mīlas pārīšiem un viņiem atvainodamies, apgaismodami viņus ar kabatas bateriju un atkal steidzīgi to nodzēsdami, mēs galu galā sagūstījām trīsdesmit piecus krupjus. Mājās atgriezāmies nokarsuši un piekusuši, bet labā noskaņojumā, atstājuši aiz sevis daudzus izbiedētus krupjus un abu dzimumu sadusmotus jaunus cilvēkus.
Nākamajā dienā izvadījām ceļā Bobu, bet mūs pašus gaidīja grūts, sarežģīts darbs: dzīvnieku kolekcijas sagatavošana iekraušanai kuģī, ar kuru man būs jāaizbrauc no Gvajānas. Es biju nolēmis ņemt sev līdzi visus dzīvniekus, lai Smitam būtu iespējams mazliet paceļot pa zemes vidieni, pirms mēs atkal sāksim vākt jaunu kolekciju. Visu laiku, kamēr uzturējāmies Gvajānā, viņš bija dzīvojis Džordžtaunā, aprūpēdams galvenajā bāzē novietotos dzīvniekus; es nospriedu, ka viņš pelnījis atpūtu.
Tagad mums bija apmēram piecsimt dzīvnieku. Zivis, vardes, krupji, ķirzakas, kaimani un čūskas. Putni, sākot ar tādiem kā hoko, kas ir tītara lielumā, un beidzot ar trauslajiem kolibri, tik sīciņiem kā kamenes. Mums bija ari piecdesmit pērtiķi, skudrulāči, bruņneši un pakas, krabju jenoti, pekari, tīģeroceloti, sliņķi un uvariji. Ievietot būros un iekraut kuģī tādu daudzumu visdažādāko dzīvnieku nav nekāds joks, un parasti vissmagākā ir barības problēma.
Vispirms jums skaidri jāzina,, kāda barība un kādā daudzumā jāiegādā, tad tā jāiepērk un jāielādē kuģī, parūpējoties, lai ātri bojājošies produkti tiktu rūpīgi ielikti ledusskapjos.
Mums bija nepieciešami vairāki desmiti olu, iebiezināta piena kārbas, vairāki maisi ar dārzeņiem, graudiem un miltiem, skalu grozi ar svaigām saldētām zivīm un liels daudzums jēlas gaļas. Ļoti vajadzīga barība ir augļi, bet ar tiem ir savas raizes. Apelsīnus var nopirkt veseliem maisiem, un tos nav grūti saglabāt nebojātus; pavisam citādi ir ar mīkstajiem augļiem. Jūs nevarat doties ilgākā jūras ceļojumā ar piecdesmit stumbriem nogatavojušos banānu, jo īsā laikā lielākā daļa būs sapuvusi. Tāpēc jāpērk zināms daudzums nogatavojušos banānu, daļa pusgatavu un daļa zaļu, cietu augļu. Kamēr tiks izbarota viena daļa gatavo banānu, pārējās pakāpeniski nogatavosies. Mūsu kolekcijā bija arī tādi dzīvnieki kā kolibri, kuri jābaro ar speciālā maisījumā izšķīdinātu medu. Visu maisījumu sastāvdaļas bija savlaicīgi jānopērk un jānogādā uz kuģa. Beidzot ne mazāk svarīgi ir sagādāt pietiekamā daudzumā zāģu skaidas, ar ko ik dienas pakaisīt būrus pēc to iztīrīšanas.
Nākamais uzdevums bija pagatavot dzīvniekiem piemērotus būrus, jo katram vajadzīgs tāds sprosts, kas tam nav ne par lielu, ne par mazu; pareizi pagatavotā būrī dzīvnieks tropos paglābsies no karstuma, bet vēsākos platuma grādos tam tajā būs pietiekami silti. Visgrūtāk gāja ar skudrulāčiem, jo mums ilgāku laiku neizdevās sadabūt divas pietiekami lielas kastes, kur tos iemitināt. Taču galu galā vairāk nekā simt piecdesmit būru tika sanagloti, saskrūvēti un pilnīgi sagatavoti uzlādēšanai uz kuģa.
Ilgais ceļojums pa jūru ar savāktajiem dzīvniekiem kolekcionāram allaž sagādā vislielākās raizes, un mana atgriešanās no Gvajānas nebija izņēmums. Uz kuģa man tika piedāvātas vairākas telpas, kur ievietot dzīvniekus, bet es izvēlējos vienu no tilpnēm. Izrādījās, ka tā bijusi nepiedodama kļūda, jo tropos (pat pie atvērtas lūkas) tilpnē valdīja tāds karstums kā cepeškrāsnī, tur neieplūda neviena vēsmiņa, kas paglābtu no neciešamās sutoņas. Bet, kad piepeši iestājās auksts laiks un vienā naktī, kuģojot netālu no Azoru salām, temperatūra nokritās par veseliem desmit grādiem, mūsu tilpne no turku pirts pārvērtās par ledusskapi. Laiks pieturējās slikts, tāpēc lūku vajadzēja aizvērt, un dzīvniekiem bija jādzīvo un jāēd pie mākslīga apgaismojuma, par ko tie neslēpa savu nepatiku. Tad mani ķēra ļoti sāpīgs sitiens: vairāki ledusskapji, kuros glabājās banāni, bija sabojājušies, un es pazaudēju četrdesmit banānu stumbru, līdz ar to minēto augļu krājumi bija tikpat kā iznīcināti. Visi šie ļaunumi kopā bija par iemeslu vairāku jauku, vērtīgu dzīvnieku bojāejai, un bēres uz jūras smagi pārdzīvo ikviens dzīvnieku vācējs. Ar nelieliem zaudējumiem es biju rēķinājies, jo bez tiem neiztikt nevienā ekspedīcijā, turklāt pieredzējuši dzīvnieku vācēji bija mani brīdinājuši, ka Dienvidamerikas fauna ir neizturīgāka un grūtāk saglabājama nekā citu kontinentu fauna. Esmu dzirdējis, ka daži kolekcionāri tam negrib piekrist (viņu vidū ari kāds ļoti cienījams cilvēks, kurš pats nekad nav bijis Dienvidamerikā un tātad nav tur ari kolekcionējis), tomēr visumā jāatzīst, ka pieredzējušajiem kolekcionāriem bijusi taisnība.
Par spīti visādām neveiksmēm, šajā jūras braucienā atgadījās arī jautri brīži. Uz kuģa izšķīlās pipakrupja mazuļi, par ko es jau tiku pastāstījis, izbēga viens no pērtiķiem un iekoda kuģa galdniekam. Abi šie notikumi ienesa dzīvību ceļojuma ikdienā. Pēc tam man nācās izturēt ilgu, neatlaidīgu cīniņu ar aru pāri, jo tās ar lielajiem, spēcīgajiem knābjiem pastāvīgi skrubināja koka būri, kurā bija iemitinātas, tā ka galu galā būra priekšējā daļa izkrita. Tikko es būri savedu kārtībā, viņas no jauna atsāka savu postīšanas darbu un atkal izkļuva ārā, beidzot es biju spiests ļaut viņām tilpnē brīvu vaļu. Abi papagaiļi uzrunāja mani ķērcošās, mazliet izbrīnītās balsīs vai arī tērgāja ar citām arām, kuras atradās būros. Sīs sarunas parasti bija ļoti uzjautrinošas, jo aprobežojās ar vienu pašu vārdu. Džordžtaunā visas aras tiek sauktas par Robertiem, tāpat kā lielākā daļa papagaiļu Anglijā ir Poli vai Pollijas. Nopērkot Gvajānā papagaili, jūs varat būt drošs, ka putns pratīs nosaukt savu vārdu, kā arī apdullinās jūs ar kliedzieniem. Abas aras brīv.i pastaigājās pa būru virsu, reizumis viena apstājās un domīgi pajautāja: «Robert?» Otra tūlīt atbildēja paceltā balsī: «Robert!» — bet kāds trešais papagailis tērgāja: «Robert, Robert, Robert, Roberti» Saruna tā turpinājās ilgu laiku, un man bija brīnums, cik daudz dažādu intonāciju šie putni spēja ielikt viena gluži parastā vārdā «Roberts».
Šoreiz, izņēmuma kārtā, es patiesi nopriecājos, ieraugot, kā gar kuģa sāniem iznirst pelēkie, drūmie Liverpūles doki. Mums, protams, būs vēl daudz darba, izkraujot kolekciju no kuģa un sadalot dzīvniekus pa dažādiem zooloģiskajiem dārziem, taču tagad es zināju, ka grūtākais jau aiz muguras. Bobs ļoti civilizētā izskatā sagaidīja maņi piestātnē, un abi kopā mēs vērojām, kā no kuģa tiek izkrauti daudzie būri ar dzīvniekiem. Pēdējie tika izlādēti abi lielie sprosti ar skudrulāčiem, tie lēnām šūpojās tīklā, kamēr celtnis tos novietoja malā. Tad Boba pavadībā es nokāpu lejā kajītē, lai sakravātos, un man bija tik labs garastāvoklis kā vēl ne reizi pēdējo triju nedēļu laikā.
Dārgā vecā Anglija! — Bobs ierunājās, sēdēdams uz manas guļvietas un skatīdamies, kā es saiņoju mantas. — Lietus te ir lijis vienā līšanā,
To es ticu, — es sacīju, — ne velti indiāņi Angliju dēvē par «pastāvīgu lietusgāžu zemi».
Kārtodams savas drēbes čemodānā, pēkšņi sataustīju vienā bikšu kabatā kaut ko cietu. Cerībā, ka tā ir nauda, nolēmu izpētīt. Kad kabatu izgriezu uz āru, no tās uz kajītes grīdas izkrita trīs zaļas biļetes. Es tās pacēlu, aplūkoju un tad klusēdams atdevu Bobam. Šķērsām pāri katrai biļetei trekniem, melniem burtiem vīdēja uzraksts —•
Džordžtauna-Edvenčera Pirmā klase